Kazahstāna: troņu spēle

Diennakts laikā situācija Kazahstānā mazliet noskaidrojās, bet no tā mierīgāk ap sirdi nekļuva. Tagad notikumu secību var rekonstruēt šādi.

Turpat, kur 2011. gada decembrī, – Mangišlakas pussalā – atkal sākās naftas un dabasgāzes atradņu un urāna ieguves vietu strādnieku nemieri. Viņu smagais un kaitīgais darbs tiek apmaksāts skopi, bet Kazahstānā valdošais Šapirašti klans, kas ietilpst Vecākās žuzas Uisinu savienībā¹, dzīvo trekni. Lieki atgādināt, ka pie šī klana pieder arī večuks Nazarbajevs un visi viņa radinieki, tajā skaitā ietekmīgie radubērni – Kazahstānas Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja pirmais vietnieks ģenerālleitnants Samats Satibaldi Abišs un dolāru miljardieris Kairats Satibaldi.

Kasims Žomarts Tokajevs, Kazahstānas jaunais prezidents kopš 2019. gada, arī nāk no Vecākās žuzas, tikai no citas, žalaiiru cilts (Kušika dzimta). Kazahu klanu sistēmā viņš ir attāls nabaga radinieks, kas strādā pie bagātajiem radiem. Tāds viņš arī bija, mans vienaudzis, Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta absolvents. Taču slikts zaldāts, kas nesapņo par maršala zizli. Skaidrs, ka Tokajevs par to sapņoja. Taču visas spēka struktūras caur savu klanu kontrolēja vecais jelbasi jeb nācijas līderis Nazarbajevs. Bet Kasims Žomarts tikai smaidīja un gaidīja.

Un lūk – tā stunda bija situsi, visas kārtis bija rokā. Novijuzeņā (Žanaezenā) izcēlās nemieri. Tie strauji izplatījās gandrīz pa visu Kazahstānu. Mierā palika tikai krievvalodīgās nomales – Petropavlovska un Ustjkamenogorska. Krievi jau sen bija pieraduši Kazahstānā justies kā otrās šķiras ļaudis. Tie, kam tas nepatika, brauca prom. Par laimi, lielā Krievzeme bija tepat blakus un seši tūkstoši verstu kopīgās robežas.

Kazahi ļoti labi saprata, ko viņi pieprasa: viņi gribēja, lai mazinātos Šapirašti klana vara un lai valsts finansiālajā un sabiedriskajā dzīvē varētu vienlīdzīgi ņemt dalību visas žuzas un klani. To vienlīdz vēlējās gan vesternizētie intelektuāļi un tehnokrāti, gan vienkāršie strādnieki no rūdas ieguvēm un urbumiem. Nevienam, izņemot Šapirašti klana locekļus, nebija vajadzīga klanu valsts. Daži klanu valsti bija pārauguši un jau pieraduši pie Eiropas, citiem tā traucēja taisīt viņu mazo karjeru.

Tieši to arī izmantoja “nabaga radinieks” Tokajevs. Kazahi lieliski atcerējās, ka 2011. gada decembrī Nazarbajevs un viņa radinieki ar ieročiem apspieda strādnieku protestus Aktavā un Žanaezenā. Toreiz, iespējams, gāja bojā simtiem cilvēku. Un viņš nolēma spēku nepielietot, tieši otrādi – dot protestētājiem cerību un tādā veidā rosināt tos uz vēl radikālākām politiskajām prasībām. Spēka struktūrām tika dota pavēle nelietot ieročus. Gāzes cenas uzreiz tika atjaunotas iepriekšējā līmenī. Un burtiski pēc dažām stundām Tokajevs apsolīja turpināt reformas, atlaida Ministru kabinetu un paziņoja, ka gatavos jaunas, demokrātiskas vēlēšanas. No varas atstumts bija gan pats vecais jelbasi, gan viņa radinieki – spēka struktūras. Apvērsums bija izdevies smalki.

Nevajag aizmirst, ka Kazahstāna pārtiek no Rietumu investīcijām. Lielākās naudas nāk no Nīderlandes, Apvienotās Karalistes, ASV, Vācijas. Daudz mazāk no Ķīnas un pavisam maz (2,5%) no Krievijas. Un Nazarbajevs kādreiz sapņoja kļūt par tādu kā Vidusāzijas Li Guanjao, tikai viņam traucēja komunistiskā pagātne, viņš tā arī palika padomju funkcionārs, bet Tokajevs, kas kādu laiku bija Kazahstānas vēstnieks Singapūrā, ļoti labi zināja šo apgaismotā despota tēlu, kurš savu tautu sagatavojis demokrātijai un devis tai bagātību. Un Tokajevs pamatoti uzskatīja, ka pats šim tēlam atbilst daudz labāk par “vectēvu”.

No šejienes arī visi reveransi demokrātijas virzienā. Tokajevs gribēja nostiprināt atvērtību Rietumu virzienā, nebojājot attiecības ar Putina Krieviju, un – tas viņam bija svarīgākais – tikt vaļā no Šapirašti klana visvarenības un kļūt par nācijas tēvu, kā kādreiz Li Guanjao Singapūrā.

Mierīgie protesti, prasības pēc demokrātijas un naids pret Nazarbajeva klanu izveda ielās desmitiem tūkstošus ļaužu, taču arī valdošā klana līderi nesnauda. Viedais un nežēlīgais jelbasi uzreiz aptvēra, ka Tokajevs vairs viņam nepakļaujas. Bet ko viņš varēja darīt, slims 81 gadu vecs vīrs?

Toties viņa radubērni gan varēja izdarīt daudz ko. Vecais tēvocis viņiem bija tikai traucēklis. Padomju pagātne viņus nemaz neuztrauca, un pret PSRS viņi izturējās ar naidu un nicinājumu. Pats Nursultans savas valdīšanas 30 gadu laikā bija izdarījis visu, lai kazahi pilnīgi skaidri uzzinātu par savu vēsturi krievu impērijas sastāvā un sāktu to ienīst. Katrs kazahu skolēns zina, cik nežēlīgi cars apspieda viņu tautas atbrīvošanās kustību 1916. gadā. Viņš nezina visu, taču tieši tik, cik vajag, lai neieredzētu Žetisu kazakus un cara birokrātiju, kas stāvēja tiem aiz muguras.

Visi kazahi zina Abubakira Aldijarova, Halela Gabasova, Mukiša Boštajeva un citu vārdus, kuri cīnījās par neatkarīgu demokrātisku Kazahstānu. Zina, ka sākumā tie bija kopā ar krievu konstitucionālajiem demokrātiem, no kuriem tika ievēlēti Domē, bet pēc tam izveidoja savu nacionālo kirgīzu-kazahu partiju “Alaš”. Un kopā ar baltgvardiem līdz galam cīnījās pret boļševikiem. Ar viņiem lepojas. Lai saglabātu piemiņu, viņu vārdus dod ciematiem un ielām, ar viņu attēliem izdod pastmarkas. Bet arī zina, ka visi viņi tika nogalināti čekas pagrabos un ka to darīja krievu boļševiki 1920., 1930. vai arī 1937.–1938. gadā.

Gandrīz katrā Kazahstānas aulā ir piemineklis 1932.–1933. gada mākslīgā bada upuriem. Republikā visi zina, ka attiecībā pret iedzīvotāju skaitu Kazahstānā aizgāja bojā visvairāk cilvēku visā PSRS. Pēc mūsdienu aplēsēm, 1930.–1933. gadā no bada nomira 1,5 miljoni iedzīvotāju (1,3 miljoni no tiem bija kazahi, galvenokārt lopkopji ar daļēju klejotāju dzīvesveidu). To šausmīgo laiku šeit sauc par Ašaršiliku – Lielo badu. Visi zina, ka Kazahstānā tajā laikā ārpuskārtas labības un lopu atsavināšanu vadīja šīs milzīgās Krievijas federācijas autonomās republikas komunistiskās partijas pirmais sekretārs Ješaja Icika dēls Gološčokins (biedrs Filips), tas pats, kurš 1918. gadā bija Urālu apgabala kara komisārs un personīgi organizēja Krievijas cara un viņa ģimenes nošaušanu. Kazahiem Gološčokins ir krievs.

Krievu varai nepiedod arī vairāku miljonu izsūtīto varmācīgo nometināšanu Kazahstānā, kas izmainīja republikas nacionālo sastāvu, nepiedod arī 30. gadu terora represijas un kodolieroču un raķešu poligonu ierīkošanu 50. gados. Vārdu sakot, nekādu ilūziju attiecībā uz slavas vainagoto padomju pagātni Kazahstānā sen vairs nav un, starp citu, sen jau nav arī neviena PSRS vadoņu pieminekļa.

Šapirašti klana jaunākā paaudze skatās nevis uz PSRS mirāžu, bet uz vienas ticības, islāma, pasauli. Daudzi, tajā skaitā Nursultana radubērni, ir nopietni aizrāvušies ar islāma radikālismu. Tālibān uzvara Afganistānā 2021. gada augustā viņus iedvesmojusi. Ko tur daudz domāt par ziemeļu kaimiņu, ja dienvidos vienas ticības pasaule viņiem sola visu – sākot ar Pakistānas kodollietussargu un beidzot ar Saūdu zeltu.

Un, ja arī Tokajevs savu likmi ir licis uz Rietumiem un demokrātiju, brāļi Satibaldi – uz radikālā islāma pasauli. Kairats daudzējādā ziņā ir līdzīgs krievu Malofejevam – tāds pats, tikai ne “pareizticīgs”, bet “islāmticīgs” sapņotājs. Un viņam seko daudzi, it īpaši no Vecākās žuzas. Paskatieties kartē: Vecākā žuza ir Kazahstānas dienvidaustrumi ar pilsētām Almati, Tarazu, Šimkentu. Te ir Uisinu savienības pamats, un tieši šie ir visvairāk islamizētie Kazahstānas novadi.

Redzot, ka Tokajevs viņus atbīdījis no varas, Nazarbajeva radubērni ātri mobilizēja dienvidu vienkāršos, diezgan neizglītotos ļaudis – vakarējos Karatau kalnu pakājes un Čarinas ielejas iedzīvotājus. Man liekas, ka viņi jau sen bija gatavojušies tādam atbildes variantam, visos svarīgajos valsts spēka struktūru amatos, it īpaši dienvidu apgabalos, ieliekot savus domubiedrus – radikālos islāmistus. Bet idejas apvieno cilvēkus daudz stiprāk nekā klani.

Un tādēļ, kad, nobijies no mierīgo protestu vēriena, kuros tika pieprasīta nu jau arī viņa atkāpšanās, Tokajevs izlēma izsaukt savu karaspēku – karaspēks nenāca. Ģenerālleitnants Samats Abišs deva citādu pavēli. Un divu miljonu iedzīvotāju pilsētā Almati sāka ieplūst mambeti – kalnu ciematu ļautiņi, uzskatos un ticībā vienoti gan ar tālibiem, gan viņiem līdzīgi domājošajiem kazahu elites gaišībām.

Mani draugi, kas arī bija mierīgo demonstrantu rindās, stāsta, kā ducīgi kazahu puiši dūnu jakās drīz vien viņus pastūmuši nost un ar Molotova kokteiļiem sākuši apmētāt Almati pilsētas domes ēku. Bet Kazahstānas Valsts drošības komiteja pati viņiem ļāva ātri apbruņoties un iedeva tehniku.

Kad Tokajevs saprata, ka visi spēka struktūru cilvēki vai nu ir noslēpušies, vai ir atklāti viņa pretinieki, viņš, par prieku Putinam, atmetis savus viltīgos aprēķinus kļūt par jauno Li Guanjao, devās klanīties uz Kremli. Un Kremlis, pats sev par postu, atbildēja ar armijas nosūtīšanu. Tagad uz kazahiem šaus krievi. Un tas izraisīs sašutumu visos – gan izglītotajos Rietumu piekritējos, gan kulturālajos kazahu patriotos, gan vistumšākajos islāma fundamentālistos.

Dod, Dievs, man kļūdīties, bet fundamentālistiem tagad vairs nav kur atkāpties, un Alatau kalnos sāksies partizānu karš, ko atbalstīs gandrīz visi iedzīvotāji Kazahstānā un pat visā Vidusāzijā. Jo visi šo karu uzskatīs nevis par pilsoņu karu (tā vēl būtu pusbēda), bet par koloniālo un, kas vēl briesmīgāk, par ticību karu.

No šīs situācijas Krievijai nav labas taktiskas izejas. Ir tikai stratēģiska – pilnībā izmainīt ārpolitisko un iekšpolitisko kursu. Ar savu cīņu pret NATO, ar Staļina bučošanu, draudzēšanos ar Ķīnu, Irānu un arī ar tālibiem Kremlis iedzinis mūs visus strupceļā – gan kazahus, gan krievus.

Эхо Москвы, 2022. gada 7. janvārī