Ar pae-pae uz Raroiu

Cik daudz neglītu lietu ir mums apkārt! Kā arī tādu, kuras esam pieraduši uzskatīt par skaistām un apbrīnojamām. Kā lai tās, pirmās, iekļauj pasaules harmonijā? Akvīnas Toms jau 13. gadsimtā uzskatīja, ka tieši skaistuma trūkums padara lietas atbaidošas, neglītas – proti, tādas, kas nav glītas, jo tām trūkst trīs skaistuma kategoriju: skaidrības, veseluma un samēra.

Septiņus gadsimtus vēlāk tēlnieks Konstantins Simuns, kurš varbūt nekad nebija lasījis “Summa Theologiae”, ieraudzīja pasauli pilnīgi citādu.

Sarūsējuši mehānismi, plastmasas piena pakas, konservu bundžas, cauras automašīnu riepas – visas šīs nevajadzīgās, sabojātās, salauztās, bezjēdzīgās un tādēļ izmestās priekšmetu atliekas tika atrastas, pievāktas, attīrītas no putekļiem un netīrumiem un ienestas garāžā, kas viņam aizstāja darbnīcu. Un lūk, pēc vairāku stundu darba šī lūžņu kaudze gluži neizskaidrojamā kārtā pārvērtās par skulptūru: katra lieta atkal ieguva vārdu un, pēc Akvīnieša definīcijas, sāka “izstarot” skaistumu (resplendentia formae), kļuva par mākslu.

Un sv. Toms bija spiests atzīt neglītu lietu pastāvēšanu Kunga radītajā pēc kontrasta principa (“tāpat arī ļaunais dzīvo pasaulē, lai Labais spožāk mirdzētu uz tā fona”), turpretī tēlnieks Simuns bija brīvs no šādām dihotomiskām mocībām: viņa radītā pasaule bija skaista savā veselumā, jo no katras ceļmalā atrastas neglītās lietas viņš izlobīja dziļi apslēptu, vienaldzīgam skatienam nepieejamu tēlu.

Taču bija arī cits Simuns – monumentālists, “namdaris ar plēsēja acumēru”, galdnieks, akmeņkalis. Veidotājs, kurš visu mūžu stūrgalvīgi cīnījies ar akmens nepakļāvīgo miesu, ar kūpošu bronzu, radīdams izteiksmīgas, asas, nepārprotamas formas, kam līdz ar to piemitusi skaidrība (claritas), veselums (integritas) un aprišu samērs (proportio). Tā dominikāņu mūks ar Ļeņingradas tēlnieku nonāca pie kopsaucēja.

Pirms daudziem gadiem mūs iepazīstināja mans draugs, komponists Igors Tkačenko. Simuns bija viņa sievastēvs, abas ģimenes dzīvoja lielā divstāvu namā Bostonas vecajā daļā, netālu no Hārvarda Universitātes. Mēs uzreiz sadraudzējāmies, uzreiz pārgājām uz “tu”, Kostja bieži mēdza nokāpt pagrabā, kur Igors bija sev iekārtojis darbnīcu, un mēs mīlējām kopā pavadīt laiku, kopā strādāt vai vienkārši iedzert. Kostja mums labprāt piebiedrojās, bet tikai vakaros: rītus un visu dienu līdz saulrietam viņš veltīja darbam – cēlās ļoti agri un vēl mijkrēslī pirms saullēkta bija redzams dārzā starp lieliskajiem, daudzveidīgajiem “izejmateriāliem”, sākot ar krāsainu telefona kabeļu spolēm un beidzot ar neticami skaistu, elegantu veca kadiljaka korpusu bez riteņiem, kurš kaut kādā noslēpumainā veidā bija nokļuvis Kostjas teritorijā. Tur bija arī ierastas lietas – ģipsis, formas bronzas liešanai un daudz jau gatavu skulptūru, kas stāvēja dārzā, kurš gandrīz pārvērties par mežu, kur augt bija atļauts visam, kas vien vēlējās izaugt.

Kad Konstantins Simuns runāja, vārdi atgādināja viņa skulptūras: sakopoti īsās, saturīgās frāzēs, tie skanēja citādi – skaudri, ironiski, vienmēr saprātīgi. Garās pauzēs viņš kļuva skumjš, skarbs: tādos brīžos viņš bija precīza Jeremijas kopija no Mikelandželo freskas Vatikānā – Bahs un Buonarroti vienmēr atradās blakus, viņš nekad no tiem nešķīrās.

“Dzīve ir dievišķa!” viņš mīlēja atkārtot mūsu saviesīgajās pasēdēšanās. Un tā tiešām bija: neraugoties uz viņam piešķirtās dzīves smagumu, iekšēji tā bija viegla un dievišķa, gluži tāpat kā tā neglītā pasaule, kurā tēlnieks Konstantins Simuns atdeva lietām jēgu un skaistumu.

Jakovs Jakulovs

Jeļena Simuna: Bet kā jūs esat noskaņoti – uz vīnu vai šņabi? Kam jūs dodat priekšroku?

Konstantins Simuns: Ir tāda anekdote...

Uldis Tīrons: …un alu arī.

Arnis Rītups: Un alu arī. (Visi smejas.) Jā, es domāju, šņabi un alu būtu vislabāk.

Konstantins: Alu, tak liecieties mierā! Mums ir viss labākais. Jūs taču zināt, kā intervijās notiek. Ir arī pa glāzītei viskija. Kā jums viskijs?

Rītups: Man ne pārāk. Šņabi...

Jeļena: Ja būs viskijs, tad intervija būs pavisam amizanta.

Rītups: Kāpēc?

Konstantins: Viņa ļoti raizējas, lai es labi izskatītos.

Rītups: Jūs, starp citu, izskatāties lieliski.

Konstantins: Jā. Es, starp citu...

Rītups: Es ceru, ka jums to saka katru dienu.

Konstantins: Ziniet, es šodien... Dažreiz gadās, ka es sekoju līdzi tam, ko runāju... Es šodien pateicu, ka man ir brīnišķīga dzīve. Kā no rīta pieceļos, tā uzreiz saņemu 15 aizrādījumus.

Rītups: (Smejas.) No kā?

Konstantins: No sievas, protams.

Rītups: Brīnišķīga dzīve.

Konstantins: Nuja, patiesībā jau viss ir brīnišķīgi. Brīnišķīgi. Bet vai pa šņabītim iedzersim?

Rītups: Es ceru. Atvērt?

Konstantins: Es varu atvērt.

Rītups: Ļaujiet man.

Konstantins: Ļenočka! Tūlīt. Manuprāt, es tajā pašā intervijā teicu, ka kopš bērna kājas esmu bijis ebrejs.

Tīrons: Jā. Kopš bērna kājas bijāt ebrejs, bet pēc tam stāvoklis mainījās.

Konstantins: Tādēļ, ka tas vairs nebija tik krasi... Agrāk visiem tas bija jāzina, bet tagad par to var pat nerunāt. Es mācījos Tallinā. Bet pats esmu dzimis Ļeņingradā. Mani nepieņēma mākslas akadēmijā.

Rītups: Ebrejiskās izcelsmes dēļ?

Konstantins: Jā. Bet vispār man Tallinā ļoti patika. Pirmkārt, tās bija ārzemes. Tas man ļoti patika. Es tur draudzējos ar vienu dāmu, viņai bija satriecošs vārds... Asta fon Pilarū.

Rītups: Oho!

Konstantins: Viņa dzīvoja Tallinā.

Tīrons: Baronese?

Konstantins: Nē, pa vīra līniju. Un, kad Džugašvili nolēma izsūtīt visus ebrejus uz Sibīriju, es tam nespēju noticēt. Tad viņa piedāvāja man padzīvot pie sevis zem gultas. Bet es jau biju pieradis dzīvot viņas gultā. (Smejas.) Man tas likās ļoti...

Rītups: Pazemojošs priekšlikums.

Konstantins: Jā. Tiesa, kad neviens neklauvēja, tad varēju līst ārā, tas gan.

Rītups: Ieliesim.

Konstantins: Jā. Man tur patika dzīvot. Starp citu, tur – proti, mūsu kopmītnēs – dzīvoja arī puisis no Rīgas.

Jeļena: Iedot tev atsevišķu šķīvīti?

Konstantins: Viņš bija stikla meistars. Zīmēja visādus tādus... Es pat nezinu, kam lai ķeras klāt. Kaut kam...

Jeļena: Atvainojiet, bet man šķiet, ka man nevajadzētu piedalīties intervijā.

Konstantins: Kāpēc ne?

Jeļena: Tāpēc, ka es to visu esmu dzirdējusi miljoniem reižu.

Rītups: Tad nevajag.

Jeļena: Tas pirmkārt. Un otrkārt – iepriekšējā intervētāja mani ielika tekstā. Kaut gan domāju, ka tas interviju zināmā mērā izdaiļoja.

Rītups: Nu tad par iepazīšanos.

Konstantins: Tūlīt, vienu mirklīti...

Tīrons: Man ne, es pie stūres un baidos no policijas.

Konstantins: Tādā gadījumā par jums.

Tīrons: Paldies.

Rītups: Vai tā ir jūsu skulpturālā kompozīcija – šis dārzs?

Konstantins: Jā. A kas...? Varu izstāstīt. Pienāk policists un saka: “Aizvāc savus atkritumus.” Es saku: “Kādus atkritumus? Šī taču ir skulptūra!” – “Liecies mierā, es vakar, kad atbrauca miskastes mašīna, tādus izmetu ārā.”

Tīrons: To policists teica?

Konstantins: Jā. Tad atbrauca televīzija. Es veselu nedēļu biju slavenākais mākslinieks Bostonā. Viņi man uzlika sodu, pielīmēja cedelīti pie durvīm. Parasti tā ir sarkana, bet šī bija zaļa. Bet es tomēr uzvarēju.

Rītups: Tādā ziņā, ka nesamaksājāt?

Konstantins: Jā.

Rītups: Un vai policisti jums atvainojās par šo netaisnību?

Konstantins: Kura gan valsts atvainotos? Nu, varbūt Indija.

Rītups: Cienīga valsts atvainotos.

Konstantins: Senā Indija. (Tīrons smejas.) Nav nekā uzkožama. Mums ir desa.

Rītups: Nē, nē, neko nevajag. Ja nu vienīgi jums pašam.

Konstantins: Nē, man arī nevajag.

Tīrons: Bet sakiet, vai jūs ir iespaidojis tas, ka jūs piedzimāt Pravdas ielā?

Konstantins: Tas ir interesants jautājums. Es domāju, ka jā. Bet ne jau pravdas kā patiesības dēļ. Skanējuma dēļ. Улица Правды,galu galā. Vispār es tieši nesen par to aizdomājos. Varbūt vēl pa vienai?

Rītups: Jā.

Konstantins: Jūs taču pie stūres neesat?

Rītups: Nē. Tikai pie savas dzīves stūres.

Konstantins: Jūs esat no Rīgas?

Tīrons: Jā. Kaut gan nē, esmu piedzimis nelielā pilsētā, apmēram 100 kilometrus uz Pleskavas pusi.

Konstantins: Tajā, ko Pētera Pirmā laikā sauca par Daugavpili?

Tīrons: Uz citu pusi. Pētera laikā, visticamāk, bija Dvinska.

Konstantins: Skaidrs. Viņš tur savu krustmeitu izprecināja. Un vīru piedzirdīja tā, ka tas nomira. (Rītups smejas.)

Tīrons: Nu pareizi, nav tur ko.

Rītups: Bet mēs neiesim šādu ceļu.

Konstantins: Mēs iesim pa citu, kā teiktu Ļeņins. Jā. Kā es kaut kur dzirdēju, galvenais, lai nebūtu garlaicīgi.

Rītups: Tas labi saskan ar Aleksandra Moisejeviča ideju – galvenais, lai būtu interesanti.

Konstantins: Vispār jā.

Rītups: Un tie pārējie darbi arī ir jūsu? Šī maize ar nazi?

Konstantins: Šī ir mana maize ar nazi.

Rītups: Bet šitie divi, ko viņi dara konservbundžās?

Konstantins: Tas ir mauzolejs.

Rītups: Smukulīši. Kas tie ir?

Konstantins: Ļeņins un Staļins.

Tīrons: Ļoti mierīgi guļ.

Konstantins: Jā, laikam noguruši.

Rītups: Noguruši tur gulēt?

Konstantins: Vai tad viņi guļ? Viņi dzīvo. Lūk, Putins ir pierādījis, ka viņi turpina dzīvot. (Smejas.) Vispār mana dzīve vienmēr ir risinājusies blakus karam.

Rītups: Bet kāpēc jūsu Žukovs, maršals Žukovs, neiepatikās oficiālajiem ļaudīm?

Konstantins: Es nevaru teikt, ka neiepatikās. Krievu muzejā taču viņu nopirka. Kāpēc jūs domājat, ka neiepatikās?

Rītups: Man šķita, ka tad, kad jūs viņu uztaisījāt, radās kaut kādas...

Konstantins: Radās nepatikšanas, jā.

Rītups: Tādā ziņā neiepatikās. Bet kas viņā bija tāds, kas varēja nepatikt?

Jeļena: A-a! Tam pat nebija sakara ar patikšanu: tas bija laiks, kad par Žukovu neko sliktu vēl nerunāja. Vēlāk jau teica, ka Kostja viņu precīzi atveidojis. Bet sākumā viņa nežēlību īpaši neņēma vērā.

Konstantins: Cilvēki skatās un domā, ka viņš jāj uz cirvjiem. Bet kara laikā es dzīvoju bērnunamā, un vienmēr, kad ieņēma kārtējo vācu pilsētu, es domāju: tas taču ir Žukovs, viņš taču ir galvenais! Un, ziniet, viņš nejāj, viņš ir kentaurs. Tas tā netīšām sanāca, jo, ja savieno šīs līnijas, tad vairs neizskatās pēc zirga. Vārdu sakot, aizgājušo dienu darbi, sirmās senatnes mantojums. Es par to nesaņēmu ne ordeni, ne kareklīti, ne naudu. Starp citu, tāpat ne ordeni, ne kareklīti, ne naudu es nesaņēmu par savu darbu parkā deCordova...

Rītups: Ā, par “Totēmu”!

Konstantins: Arī neko nesaņēmu. Varbūt tas pat ir labi.

Tīrons: Bet sakiet, kā jums sanāca tik brīnišķīgs Brodskis? Vai ideja gadījumā neradās no tās fotogrāfijas, kur viņš aizbraucot sēž uz kofera?

Konstantins: Vispār diezgan pretīgs vārds – “ideja”.

Tīrons: Kāpēc? Grieķu vārds, nekā pretīga.

Jeļena: Tu zini, ka tev tur kaut kas mētājas pa grīdu?

Konstantins: Tas tur vienkārši nokrita. Ļena, es nekad mūžā neesmu redzējis tik brīnišķīgas dāvanas no Baltijas valstīm kā šis šņabis.

Jeļena: Iespaidīgi. Pat ļoti.

Konstantins: ...lūk, tas man patīk – iedzert.

Jeļena: Ziniet, pēdējā laikā tik ļoti vairs nepatīk, jo ietekmē pašsajūtu.

Konstantins: Labāk iedzersim par manu sievu...

Jeļena: Agrāk gan varēja līdz bezsamaņai.

Konstantins: Un zināt, cik daudz aizrādījumu es tad saņemtu?

Rītups: Iedzersim par jūsu dzīvesbiedreni. Par jums...

Konstantins: …Jeļena Anatoļjevna.

Rītups: Jeļena Anatoļjevna!

Konstantins: Mēs esam precējušies jau gadus 80.

Jeļena: Nu ko tu muldi!

Konstantins: Viņa tiešām ir brīnišķīga. Nu, es jums neteikšu, tieši kas viņā ir tik brīnišķīgs.

Jeļena: Skaidrs, ka brīnišķīga. Auklīte.

Konstantins: Es tam izdomāju speciālu vārdu: “замечтательная”...

Tīrons: “Замечтательная”. Par jūsu замечтательнуюsievu.

Konstantins: Dzīvo vesela, Ļenočka. Take it easy. Es angliski... Vārdsakot, es nokļuvu Amerikā, tāpat kā Ļena, bet viņa šeit mācījās, starp citu, zelta medaļu...

Jeļena: …saņēmu.

Konstantins: Jā, saņēma. Viņa ir gudra. Tik tiešām zelta medaļu. Visapkārt bija komunisti, bet šie pat nepamanīja, ka viņa ir pa pusei ebrejiete. Kaut gan var taču redzēt.

Tīrons: Varētu būt arī gruzīniete.

Konstantins: Lūk, lūk, viņu par gruzīnieti arī noturēja.

Jeļena: Gruzijā man tiešām pievērsa uzmanību: “Kāpēc tu nerunā gruzīnu valodā?”

Konstantins: Jā. Dīvaina dzīve. So difficult.

Jeļena: Es nesen izlasīju frāzi: ir novērots, ka labas meitenes bieži precas ar sliktiem puikām.

Rītups: Un otrādi.

Jeļena: Kā – otrādi?

Rītups: Otrādi arī.

Jeļena: Labi puikas ar sliktām meitenēm?

Rītups: Gadās arī tā.

Jeļena: Kāpēc jūs neēdat?

Rītups: Es ēdu gandrīz visu laiku.

Konstantins: Bet vēl es izlasīju...

Jeļena: Par Putinu.

Konstantins: Nē.

Jeļena: Paldies Dievam.

Konstantins: Bet tas bija saistīts ar Putinu.

Rītups: Jūs uzzinājāt par viņu kaut ko jaunu?

Konstantins: Kas tur ko uzzināt? Uzreiz viss skaidrs.

Rītups: Kas uzreiz skaidrs?

Konstantins: Zaglis, slepkava. VDK.

Rītups: No ārienes vien?

Konstantins: Ko, vai tad nevar redzēt? Apbrīnojami. Vienkārši apbrīnojami. Krievijā kopš Nikolaja Otrā... Kuru es arī nevaru ciest, jo lasīju, ka viņš esot bijis antisemīts. Tas viens. Un, otrkārt, es redzēju fotogrāfiju, kurā viņš stāv uz kādas pils lieveņa. Un blakus, ziniet, bezgala daudz visvisādīgu beigtu zvēru. Bezgala daudz. Nu, būtu sev nokāvis vienu kotletei vai kam tur vēl. Bezgala daudz! Nikolajs Otrais. Es domāju, viņu Krievijā uztaisīja par svēto, bet viņš bija maukasbērns un muļķis. Manā skatījumā. Es, ziniet, neesmu mācījies marksismu-ļemiņismu... Vai kā to sauc?

Jeļena: Bet viņam nepaveicās, ka viņu iecēla par caru. Citādi jau viņš bija normāls cilvēks. Un nomira normāls.

Rītups: Bet jūs teicāt, ka neesat mācījies marksismu-ļeņinismu.

Konstantins: Nē. Nē, vienreiz...

Jeļena: Kā! Tev taču bija jāmācās.

Konstantins: Jā. Reiz mēs īrējām vasarnīcu. Vai jūs zināt, kas ir vasarnīca?

Tīrons: Esmu, esmu dzirdējis.

Konstantins: Mēs īrējām Cepurēs. Un, ziniet, tur bija silti, bet lija lietus. Visu laiku smidzināja, negribējās nekur iet.

Jeļena: Cepurēs mums, starp citu, bija pašiem sava vasarnīca.

Konstantins: Nu, kļūdījos. Kāda starpība – sava, ne sava? Un es pirmo reizi, kaut gan, ziniet, visur lika to marksismu-ļeņinismu kārtot, bet es nekad ar to nebiju aizrāvies. Proti, tas vispār nebija mans.

Tīrons: Bet kāds sakars marksismam-ļeņinismam ar vasarnīcu Cepurēs? Un kas tas ir, vietas nosaukums?

Konstantins: Esiet taču pacietīgāks.

Tīrons: Atvainojiet. Jā.

Konstantins: (Smejas.) Un es paņēmu no plaukta grāmatu “Ļeņins”, saimniekiem bija. Un sāku lasīt. Pirms tam nekad mūžā nebiju lasījis. Es pat iegaumēju, ka viņš tur rakstīja vēstuli vai nu Pļehanovam, vai kādam tamlīdzīgam, ka nekad nedrīkstot nodoties mīlestībai. Vajagot vienmēr turēt akmeni azotē. Aizvēru, ziniet, to grāmatu un nekad vairs nevēru vaļā.

Rītups: Neieinteresēja jūs šis cilvēks?

Konstantins: Nē. It kā es skaidrā krievu valodā teiktu: “Нахер он мне нужен?”¹

Tīrons: Bet jūs viņu diezgan daudz esat veidojis.

Konstantins: Nemaz ne tik daudz. Es viņu veidoju, lai nopelnītu naudu.

Tīrons: Un šis...?

Konstantins: Jā. Nē, man ir vēl, redzējāt? Te viņš pliks.

Rītups: Jā. Ar spuldzīti. Tikai nedeg...

Konstantins: Vajag ieštepselēt... Viņš ir mūsu vadonis. Bet vēl – man bija izstādes atklāšana Bostonā, un es teicu, ka gribu uztaisīt tādu Ļeņinu kā Brīvības statuja.

Rītups: Tikpat lielu?

Konstantins: Tikpat lielu.

Rītups: Bet kāpēc jūs gribējāt uztaisīt tik lielu Ļeņinu kā Brīvības statuja?

Konstantins: Lai visi redzētu. Kaut kur okeāna malā.

Tīrons: Un šeit, Bostonā, uzstādīt vai Krievijā?

Konstantins: Nē, dažādās pasaules vietās. Varbūt ar dažādu krāsu spuldzītēm.

Rītups: Tas, protams, būtu skaisti.

Konstantins: Es domāju, ka tas būtu pamācoši.

Rītups: Jā, nākamajām paaudzēm.

Konstantins: Protams. Jo var ņemt arī Putinu. Viņam tad vajadzētu atsevišķu spuldzīti.

Rītups: Atsevišķu?

Konstantins: Protams. Kurā būtu VDK spriegums. Spriegums 220 volti.

Tīrons: Man ļoti, ļoti patīk jūsu skulptūras. Atvainojiet par tik banālu atzīšanos.

Konstantins: Ļena, piedod, vai es varu par šo cilvēku iedzert šņabi?

Jeļena: Kostja, tu vari, bet nevajag. Goda vārds, tev pēc tam pašam būs slikti.

Konstantins: Es ar mašīnu nekur nebraukšu.

Jeļena: Kāds tam sakars ar mašīnu? Ai, dari, kā zini. Pats sev esi kungs un pavēlnieks.

Konstantins: Es neesmu ne kungs un ne pavēlnieks.

Tīrons: Bet kāpēc šo sauc par pašportretu?

Konstantins: Ziniet, jā, es jums tūlīt precīzi...

Jeļena: Ir vēl otrs nosaukums: “Kliedziens”.

Konstantins: Te es, nokļuvis Amerikā, kliedzu. Mēs palikām Amerikā, kad atbraucām uz bērēm. Dēls mums nomira. Kuru mēs no visas sirds mīlējām. Tā iegrozījās mana briesmīgā dzīve. Apmēram tā: viņš atbrauca uz šejieni un padarīja sev galu. Šis ir mans kliedziens, tas tā nebija domāts, bet... Jūs klausāties?

Tīrons: Klausāmies.

Konstantins: Un es saku, ka mums dēls nomiris, bet tas mudaks Reins saka: “Tas ir labs veids, kā pārcelties uz Ameriku.” Idiots... “Es necīnījos par tiesībām”. Brīnišķīgs Aleksandra Sergejeviča dzejolis: “Не дорого ценю я громкие права,/ От коих не одна кружится голова.”²Vai ne? Dzejnieka kvalitāte ir cilvēkā...

Rītups: Un mākslinieka kvalitāte?

Konstantins: Varbūt var teikt, ka viņš vienkārši ir idiots. Velns, nelejas. It kā taču pudele ar caurumu...

Tīrons: Bet vai jūs pārsteidz paša darbi?

Konstantins: Ziniet, tas ir ļoti sarežģīts jautājums, vai pārsteidz. Es turos pie saviem darbiem, tas man ir veids, kā dzīvot.

Tīrons: Domāju drīzāk tādā ziņā, vai jums ir gadījies kaut ko uztaisīt un pēc tam pašam brīnīties, kas tas tāds ir?

Konstantins: Gadās tā, ka es skatos un brīnos. Bet pārāk ilgi es pie tā nekavējos. Lai cik muļķīgi tas izklausītos, man šķiet, ka vajag iet tālāk. Kur tālāk, who knows. Tas ir literārs vārds. Var tā: who knows vai arī who nose. Jums ne?

Rītups: Kāpēc ne? Lūdzu. Iedzersim par jums.

Konstantins: Nu, kāpēc par mani?

Rītups: Un kāpēc ne?

Konstantins: Tas arī dīvaini.

Jeļena: Kas, kas?

Konstantins: Nu, draugs, kurš atnācis pie manis, jautā, kāpēc gan par mani neiedzert? Es taču par tevi iedzēru, goda vārds. Pirmo dārgo glāzīti. Jā... Cik pretīga valsts – Krievija. Un acīmredzot vienmēr tāda ir bijusi. Kaut gan no turienes nāk gan Puškins, gan Gogolis. Vajag taču, ņem un izlien pēkšņi tāds Putins.

Tīrons: Varbūt viņš arī izlīda no Gogoļa.

Jeļena: Bet vai jūs esat bijuši Ļeņingradā? Pēterburgā, Ļeņingradā?

Tīrons: Jā, protams. Daudz reižu. Nesen biju un pēc mēneša braukšu vēl.

Jeļena: Te kā reiz nesen runāja, ka skaista pilsēta.

Konstantins: Bet es atceros divus dzejoļus. Viens Mandelštama: “В Ленинграде жить словно жить в гробу.”³Otrs Puškina: “Город пышный, город бедный...”⁴ Kā bija tālāk, zināt? Tas bija mans sapnis – tur dzīvot.

Tīrons: Bet jūs jau arī dzīvojāt.

Konstantins: Nu, redziet, pārcēlos uz Ameriku. Vispār diezgan skumjš notikums, vismaz manā dzīvē. Bet ne tikai manā.

Jeļena: Bet jūs angliski runājat?

Rītups: Ja nepieciešams.

Jeļena: Parlez-vous français?⁵

Rītups: Un peu.⁶

Konstantins: Un kā jūs jūtat, ka ir nepieciešams?

Rītups: Kad ieinteresē kāds cilvēks, kurš citās man zināmās valodās nerunā. Tad es runāju angliski.

Konstantins: Es valodu ziņā esmu ļoti dumjš. Skolā mēs mācījāmies vācu valodu. Bija karš. Attieksme pret vācu valodu skolā bija, paši saprotat, kāda. Es neieredzēju vācu valodu, kaut gan, ziniet, vācu kultūru vērtēju augstāk nekā daudzas citas kultūras. Arī mūziku. Tā sanāca. Vispār karš ir drausmīgs.

Tīrons: Vai 1941. gadā jūs evakuējāties no Ļeņingradas?

Konstantins: No Ļeņingradas. Mēs bijām vasarnīcā. Vai jūs zināt, kas ir vasarnīca? Un tolaik tur bija kiosks, kurā pārdeva alu. Es atceros to laiku. No rīta piecēlos un atradu alus pudeles, krūmos, bet blakus bija alus kiosks. Es viņam tās pudeles atdevu.

Tīrons: Pilnas?

Konstantins: Nē, tukšas. Tīras. Viņas nebija tīras, netīras. Vārdu sakot, tā kioska saimnieks man iedeva pīrādziņu vai ko tādu. Nu, ziniet, kārtainais pīrāgs, tas bija sauss. Es atnācu mājās, atbrauca tēvs, manas mammas vīrs. Un teica: “Ir sācies karš.” Tā sākās karš.

Rītups: Dodiet, es ieliešu.

Konstantins: Viņš bieži sēdēja cietumā. Bet viņš nebija kaut kāds tur politiskais, viņš bija... viņš bija no Bunda.

Tīrons: Jā, no ebreju partijas.

Konstantins: Aha. Visebrejiskākās. Bet tos, kuri nebija ebreji, arī lika cietumā. Jā. Un tad beidzās tas tur... Nomira Staļins. Bet tad atkal atnāca kaut kāds tips. Uz Putinu atliek tikai paskatīties, uzreiz redzams – nelietis. Nu, nevajag jau skatīties. Kaut gan gluži pēdējais viņš arī nav.

Rītups: Bet jūs pamanījāt, ka šeit arī ir jauns prezidents?

Jeļena: Un kā viņš jums patīk?

Rītups: Nu, viņš ir kā...

Jeļena: Kā jūs tur, aiz okeāna, jūtat viņa ietekmi?

Tīrons: Viņš izskatās pēc mandarīna.

Rītups: Pagaidām nejūtam. Bet vai jūs pamanījāt, ka šajā valstī ir nomainījies prezidents?

Jeļena: Un kā vēl.

Konstantins: Vispār jau, godīgi sakot, ne pārāk.

Jeļena: Mēs pagaidām par viņu zinām, bet paši uz savas ādas nejūtam. Bet zinām, jā.

Rītups: Bet vai, uz viņu paskatoties, arī var saprast, kas par cilvēku?

Konstantins: Es jums teikšu godīgi. Drīkst, es vispār runāšu godīgi?

Rītups: Lieliska ideja.

Konstantins: Ziniet, mans Igors, manas meitas vīrs, ir ļoti pret Trampu. Ļoti.

Rītups: Mūzika skan...

Konstantins: Zināt, kāda? Bahs. Johans Sebastiāns Bahs. Labāka šai pasaulē nav. Nav par viņu viedāka, nav gudrāka. Es nezinu, vai viņi būtu galinājuši ebrejus, ja... Es vienkārši apbrīnoju Bahu. Es iepazinu Baha mūziku, kad dzīvojām 11. Sarkanarmijas ielā uz salauztas dzelzs gultas. Tad mēs arī sapazināmies ar Jeļenu Anatoļjevnu, un kopš tā laika manas jūtas neatdziest. Vācu, fašistu, vācu, franču... Es vienkārši dievinu Baha mūziku. Kā jums Baha mūzika?

Rītups: Es to slikti pārzinu, bet tas, ko esmu dzirdējis, man ļoti patīk.

Konstantins: Nu jā. Es domāju, iedzersim, stingri ņemot, pa glāzītei.

Rītups: Un nekavējoties.

Konstantins: Un nekavējoties.

Rītups: Klausieties, es netieku jums līdzi.

Jeļena: Kostja, tiešām, rimsties, tas ir bīstami.

Konstantins: Jā, tas ir bīstami.

Tīrons: Karavaičuks teica, ka vajag klausīties Vāgneru, Vāgners padara jaunāku. Bet Mālers – vecāku.

Konstantins: Es jums teikšu tā, par jaunību man nav zināms, kaut gan ir arī tādas tabletes – iedzersi vienu, būsi jauns kā idiots. Bet vispār Vāgners man arī ļoti patīk, Vāgners...

Jeļena: Es atceros Karavaičuka koncertu, kad vēl mācījos universitātē... Tur bija liela aktu zāle, un mums paziņoja, ka, lūk, ir tāds Karavaičuks, ļoti neparasts mūziķis... Un visbeidzot ar lielu nokavēšanos un troksni atskanēja ziņa, ka atbraucis Karavaičuks. Turklāt viņš atbrauca ar savām klavierēm un ar mammu. Tā bija liela problēma – stiept klavieres augšā pa trepēm. Klavieres uznesa, uzskaņoja, uz skatuves iznāca Karavaičuks, apsēdās pie instrumenta, paņēma notis. Paskatījās uz zāli: “Nu, kā jums šķiet, ir uzskaņots?” Aizgāja prom, atnāca skaņotājs, vēl kaut ko padarbojās. Atkal uznāca Karavaičuks, nospēlēja kaut kādu sākumu, neatceros vairs, no kā, varbūt no Šopēna. Vārdu sakot, sākumu nospēlēja, tad aizvēra vāku un aizgāja. Koncerts bija beidzies.

Tīrons: Reiz, pirms gadiem desmit, viņš atnāca uz koncertu, uzvilka galvā spilvendrānu un teica: “Lai es neredzētu šos mūļus. Es nevaru spēlēt, kad viņi skatās.”

Konstantins: Iedzeram par viņu! Man, starp citu, patika dzīves kārtība Tallinā. Mūsu kopmītne atradās ielā ar nosaukumu Uus. Tulkojumā tas nozīmē “jaunā”. Tā atdūrās pret laukumu, kurā atradās... rātsnams? Es joprojām atceros tās meitenes acis, kura strādāja tajā tur... Satriecošas acis. Iedzersim par viņas acīm.

Tīrons: Igaunietes acis?

Konstantins: Igaunietes, protams. Tās mirdzēja te dzeltenas, te zaļas. Apbrīnojami.

Tīrons: Interesanti, ka Krievijā jūs tomēr mīl. Jūs pats teicāt, ka muzeji pērk darbus. Es lasīju, ka pat darbnīcu esot piešķīruši.

Jeļena: Ko jūs esat lasījis par darbnīcu?

Tīrons: Tikai pašu faktu, ka... Tas jau bija tagad, pēc aizbraukšanas, vai ne?

Konstantins: Jā, taisnība.

Jeļena: Bet tās darbnīcas vairs nav.

Tīrons: Tā es arī sapratu.

Jeļena: Bet viņam bija pašam sava darbnīca. Vienīgajam Ļeņingradā.

Tīrons: Vienīgajam?

Konstantins: Ziniet, es varēju uzaicināt meitenes...

Jeļena: Proti, tā piederēja tikai viņam, absolūti privāta.

Konstantins: Bet ko tas francūzis, maukurs, kā viņu sauc, Ļena?

Tīrons: Rodēns.

Konstantins: Rodēns. Viņam apkārt vienmēr bija meitenes. Es domāju, ka viņš jutās ne gluži kā senais grieķis, bet kā pusgrieķis.

Tīrons: Nu, tie tak franči. Degā arī tā darīja.

Konstantins: Degā. Viņš vai tad bija francūzis?

Tīrons: Visnotaļ.

Konstantins: Visnotaļ... Re, kur karājas mana dēla darbs. Kailfigūra. Es šādas kailfigūras, atklāti sakot, neesmu sastapis. Tik nevainojamas skulptūras.

Jeļena: Atvainojiet, lūdzu, varbūt jūs gribat tēju, kafiju?

Tīrons: Es neatteiktos no kafijas, jo man vēl jābrauc un...

Jeļena: Labi.

Konstantins: Tālu jābrauc?

Rītups: Uz Amerstu.

Konstantins: Tas ir kaut kāds lamuvārds?

Rītups: Tā ir pilsēta.

Konstantins: Nu tad iedzersim. Nē, es domāju, ka nē, nekas. Nodzīvot dzīvi. Tas ir skumji, protams.

Tīrons: Jums šķiet, ka jūsu dzīve nav izdevusies?

Konstantins: Kā – nav izdevusies? Vai tad man kā trūkst? Man viss ir kārtībā. Un kā jums šķiet, vai jūsu dzīve ir izdevusies?

Tīrons: Vēl nezinu.

Konstantins: Tad varbūt pēc alus aizbrauksiet?

Tīrons: Pēc alus?

Konstantins: Jā.

Tīrons: Un tad dzīve būs izdevusies?

Konstantins: Tad sapratīsim, vai būs izdevusies vai...

Rītups: Ja aizbrauksim pēc alus?

Konstantins: Man ir atslēgas, automašīna, benzīns, tikai alus nav. Nu nē, nē, es jokoju. Man šķiet, ka pret dzīvi vajag attiekties rotaļīgi. Kā pret joku. Tas viss ir joks.

Rītups: Tikai dažreiz tāds skumīgs.

Konstantins: Ziniet, man agrāk ļoti patika sengrieķu dzeja. Romiešu. Arhilohs. Neesat dzirdējuši?

Rītups: Esam.

Konstantins: “Reiz gadījās, ka arī tu tur gāji, kur... gāji, kur jaunava tevi veda...” Kaut kā tā. Nē, brīnišķīgs dzejnieks.

Rītups: Manuprāt, viņam bija arī par lapsu un ezi.

Konstantins: Es vēl šādu atceros: “Jauki sadzīvo divi nelieši, Kaķis Mamurra un ar viņu – izvirtulis Cēzars.” Ielejiet, ser. Jā, nu lūk, un, ja gāja pa Uus ielu uz rātslaukuma pusi, tur pa labi vai pa kreisi bija veikaliņš. Kur pārdeva kafiju ar saldo krējumu mazās krūzītēs. Un tā meitene, kas to pārdeva, bija apburoša, viņai tagad droši vien ir ap 90.

Rītups: Par viņas acīm mēs iedzērām dažas glāzītes iepriekš.

Konstantins: Nē, visu vēl neizdzērām.

Tīrons: Jūs patiešām nespējat viņu aizmirst.

Jeļena: Te ir pavisam maz tējas. Es varu uzvārīt vēl...

Rītups: Paldies, man pietiks.

Konstantins: Nē, Ļena jums ar prieku uzvārīs. Man gan diez vai...

Rītups: Jūs joprojām koķetējat?

Konstantins: Es – jā, no rītiem es nodarbojos ar mīlestību. Nu, bet jūs, piemēram, esat no Baltijas. Ja es būtu... Ziniet, es atcerējos, jūs braucat ar mašīnu?

Rītups: Viņš jā. Es neprotu.

Konstantins: Tas nekas, es jums iemācīšu.

Rītups: Šodien?

Konstantins: Nē, šodien esmu mazdrusciņ iedzēris, bet vispār – bez problēmām. Es iemācīju braukt vienai jukušai. Un vienai bez kājām. Jā, galvenokārt esmu mācījis meitenēm. Es viņām skaidroju: “Saproti, braukt ar mašīnu ir kā iet pa trotuāru. Tu taču neskriesi citam pierē. Apej apkārt, apstājies.” Un, ziniet, viņas nolika tiesības. Es pats iemācījos braukt tikai šeit.

Rītups: Tas ir, Amerikā?

Konstantins: Protams, man pirms tam pat velosipēda tiesību nebija.

Rītups: Un tagad jums ir amerikāņu tiesības?

Konstantins: Mašīnai? Vesela kaudze. Divas, trīs tiesības. Nē, protams. Nē.

Tīrons: Bet kāpēc jums patīk apmācīt tikai tādus, ar traucējumiem? Jūs taču esat strādājis arī ar kurlmēmajiem.

Konstantins: Tā-a-a. No kurienes jūs zināt par manu dzīvi?

Rītups: Apbrīnojams cilvēks.

Konstantins: Viņš ir no Putina?

Rītups: Nē, tur mums ir sava vienošanās.

Konstantins: Ser, es baidos, ka nokritīs.

Rītups: Es pieskatu, lai nenokristu, godātais.

Konstantins: Tad ielejiet, ser. Nē, es jums teikšu tā, es neesmu pret VDK. Vakar man atsūtīja pavēsti... Man bija draugs, Andrejs Ivanovičs Kaustovs. Starp citu, šis noteikti nokritīs. Tieši vidū.

Rītups: Jūs teicāt, ka vakar esot saņēmis pavēsti...

Konstantins: Jā, jā, noslēgt līgumu, piedalīties konkursā, jo es joprojām esmu Mākslinieku savienības biedrs. Man vakar piedāvāja piedalīties izstādē “VDK mūsu dzīvē”.

Tīrons: Jūs nopietni vai pa jokam?

Konstantins: Es jokus vispār nedzirdu un neredzu. Nē, nopietni.

Rītups: Vai VDK nospēlēja kādu lomu jūsu dzīvē?

Konstantins: Jūs ierakstāt?

Tīrons: Jā.

Rītups: Mēs nevienam nerādīsim.

Konstantins: Nu nē, tad jau rādiet visiem.

Rītups: Labi.

Konstantins: Ziniet, man bija darbnīca. Es dzīvoju tīri tā neko. Un reiz... Vienīgais, tagad nevajadzētu saputroties...

Rītups: VDK klātbūtne jūsu dzīvē...

Konstantins: Tā ir pastāvīga un nekur nepazūd.

Rītups: Nepazūd?

Konstantins: Nē. Un es, lūk, jūtu Putinu.

Tīrons: Jūs jūtat Putinu?!

Konstantins: Jā.

Rītups: Ar sirdi?

Konstantins: Ar visām savas dvēseles grabažām.

Tīrons: Šķiedrām.

Konstantins: Šķied... grabažām. Vārdu sakot, kas tur ko runāt, par ko? Mans dēls saņēmās aizbraukt. Uz Ameriku. Manu darbnīcu sāka novērot. Reiz es aizbraucu uz darbnīcu. Pēkšņi zvana telefons. Ziniet, es sajutu kaut ko tādu... Bija sarunāts, ka divos dienā viņš stāvēs... Jūs kaut cik pazīstat Ļeņingradu?

Tīrons: Nu, nedaudz.

Konstantins: Černiševska un Sacelšanās ielas stūris, lūk, tur.

Tīrons: Jā, jā.

Konstantins: Un ka viņam būs pazīšanas zīme, cepure. Ādas cepure. Naģene.

Tīrons: Viņam, tas ir – kam?

Konstantins: Es pat nejautāju, uzreiz sapratu, ka no VDK. Lūk. Iesēdos, tātad, trolejbusā, mana darbnīca bija Mečņikova ielā. Aizbraucu. Piegāju pie tā cilvēka. Saku: “Kur jūsu cepure?” Viņš saka: “Portfelī.” Es nobrīnījos par tik godīgu atbildi un sāku ar viņu runāt. Turklāt saruna mums bija... Varbūt viskiju?

Rītups: Apnicis tas šņabis?

Konstantins: Velns viņu zina. Es vienkārši reibstu.

Rītups: Tad viskiju nevajag.

Konstantins: Jā, es jums piekrītu. Un mēs sākām pastaigāties, jūs pazīstat tās vietas? Diez vai pazīstat. Pa labi, viņpus Ņevai, ir cietums, vēl pa labi – VDK. Ziniet, ļoti apdzīvota vieta, sadzīviska. Viņš man saka, tā un tā, mūs nekas daudz neinteresē, bet pastāstiet, ar ko jūs tiekaties, kam par mums stāstāt. Es sāku žēloties, ka ne ar vienu ārzemēs netiekos. Nevienu es tur neinteresēju. Viņš uzreiz sāka klāstīt, ka mēs, tā teikt... ka tai ziņā neesot grūti palīdzēt. Ka vajagot tikai ar dažiem... Ielejiet man, lūdzu, šīs ir bērnības atmiņas. Es pārdzīvoju.

Rītups: Tomēr šņabi?

Konstantins: Protams, ka šņabi. Tad es viņam saku, ka, ziniet, mani interesē dzīve ārzemēs, es šad tad tiekos ar ārzemniekiem. Viņš man saka: “To nav grūti nokārtot. Jūs tikai izstāstiet mums, kurš ar ko tiekas, par ko runā.”

Rītups: Un jūs piekritāt?

Konstantins: Te nav noslēpumu. Es, ziniet, esmu asprātīgs cilvēks, atšķirībā no jums, kā izrādās. Zināt, ko es viņam teicu? Nē, es viņam teicu, ka... Ai, neatceros, ko teicu. Es neteicu: “Ej tu dirst!” Neko tādu es neteicu. Tūlīt atcerēšos. Es viņam teicu, ka... Nē, neatceros, ko teicu. Katrā ziņā varu galvot, ka ar šādiem piedāvājumiem biju neapmierināts. Es viņam teicu, ka... Neko neatceros. Ziniet, es atbildes vietā varu jums pateikt, ka esmu ļoti apmierināts ar savu likteni. Nu lūk, mēs ar viņu pastaigājāmies... Viņš man stāstīja, cik nopelna, kā arī cik es nopelnu. Neatceros... Redzat, kas ar atmiņu notiek?

Tīrons: Viņš nebija pārsteigts, ka jūs viņu pazināt bez cepures?

Konstantins: Viņš man parādīja savu apliecību.

Tīrons: Skaidrs, bet kā jūs viņu pazināt?

Konstantins: Nē, nu, viņš jau pirms tam, nu ko jūs... Nu kā tā var aizmirst... Stulbenis. Viņš man teica, ka nekas sarežģīts nebūšot jādara, tikai vajadzēs... Pat ne “vajadzēs”, šādu vārdu neviens nelietoja. Ā, es atcerējos. Tikai ielejiet man vēl. Es viņam teicu: “Es neesmu pieradis strādāt divos darbos.” (Rītups smejas.) Goda vārds. Es atceros, ko viņam teicu. Ka nestrādāju divos darbos. Viņš atbildēja: “Runā, ka viens francūzis esot strādājis divos darbos.”

Tīrons: Napoleons?

Konstantins: Bet diez vai divos, jo es tādu neesmu algojis. Esmu algojis citus napoleonus, it sevišķi pie bulciņu veikala.

Tīrons: Ar Tereškovu?⁷Bet sakiet, es tā sapratu, ka jūs satrieca Gagarina lidojums kosmosā.

Konstantins: No kurienes jūs to zināt?

Tīrons: Nu, no turienes.

Konstantins: Ka tavu māti, arī viņš strādā divos darbos?

Rītups: Vismaz divos. (Tīrons smejas.)

Konstantins: Jā, es laikam biju ļoti starojošs, jauns jangmens. Un, ziniet, es patiešām visu dzīvē iegaumēju. Izņemot Baha mūziku. Es... Varbūt jums atnest maizi?

Tīrons: Nē, paldies, man viss kārtībā. Bet tomēr mani interesē Gagarins.

Konstantins: Es jums atklāšos.

Tīrons: Lūdzu, atklājieties.

Konstantins: Jūs pazīstat Ļeņingradu?

Tīrons: Jā.

Konstantins:

Город пышный, город бедный,

Дух неволи, стройный вид,

Свод небес зелено-бледный,

Скука, холод и гранит.⁸

Un vēl Mandelštama dzejolis “В Ленинграде жить словно жить в гробу”. Tie ir divi brīnišķīgi dzejnieki.

Rītups: Bet kāds viņiem sakars ar Gagarinu?

Konstantins: Jūs taču to neieliksiet iekšā intervijā, jo jums pēc tam būs kauns. Bet saprotiet, kas par lietu. Mani darbi cilvēkos raisīja neīstenotības sajūsmu. Citiem vārdiem sakot, es dzīvoju tā, ka... Mans tēvs visu laiku dzīvojās pa cietumiem, mammīte – ne. Viņai galvenais bija izaudzināt bērnus. Viņu sauca Mihļa Leizerovna. Bet es, redziet, sapņoju par kaut kādiem augstumiem, kurus nekad neskars cilvēka sūdainā pēda. Jā. Un tā es gāju pa Ņevas prospektu. Jums tas viss ir interesanti?

Tīrons: Ļoti interesanti.

Konstantins: Un es tuvojos tai vietai uz Ņevas prospekta, kur stāv tie zirgi.

Tīrons: Jā. Aņičkova tilts.

Konstantins: Nezinu, cik lielā mērā Aņičkova, bet tilts. Un pēkšņi es izdzirdēju, ka tas tur...

Tīrons: Gagarins.

Konstantins: Jā, jā, Gagarins ir aizlidojis. Un es tik ļoti saskumu! Ka manās cilvēcisko kaislību vietās ir ielidojusi kaut kāda kāja zābakā. Tā tiešām bija. Believe me, sir.⁹

Rītups: Believe me – tas ir Trampa mīļākais izteiciens.

Konstantins: Da lai viņš iet dirst! Kāds sakars ar Trampu? Es saku believe me tāpēc, ka... Man nav nekāda sakara ar Trampu. Es dzīvoju Amerikā jau daudzus gadus. Nekādu pretenziju pret Ameriku man nav. Man arī pret Putinu nav pretenziju, vienkārši man viņš nepatīk. Ko lai tādu vēl iedzer? Ļena tur ir aizņemta, neviena nav...

Rītups: Neviens mūs neredz.

Konstantins: Nē, man prieks, ka jūs esat no Baltijas. Tās ir tādas valstis... Man patīk, ka tās nav Krievijai zem pakaļas. Man patīk Baltija. Pat ļoti. Ļena! Ā, Ļena!

Jeļena: Jā?

Konstantins: Atnāc uz mirklīti.

Jeļena: Kas noticis?

Konstantins: Zini ko? Mani paziņas ir kā ūdeni mutē ieņēmuši. Sēž un klusē.

Jeļena: Es nedzirdēju, ko tu teici?

Konstantins: Mani paziņas no Baltijas sēž un klusē.

Jeļena: Tātad viņiem apnikusi tava pļāpāšana.

Rītups: Nē, nav tiesa.

Jeļena: Nav tiesa? Tad es atvainojos. Man nepatīk, kad...

Konstantins: ...ar alkoholu...

Jeļena: Kad cilvēks sarunājas ar alkoholu. Nu, ne jebkurš cilvēks, bet Konstantins gan. Viņā tad atmostas kaut kas, kas man nav simpātisks.

Konstantins: Es zinu, kas ir šis “kaut kas”.

Rītups: Bet interesanti, varētu taču arī sarunāties klusējot.

Konstantins: Nezinu, diez vai.

Rītups: Diez vai?

Konstantins: Šobrīd gribas klaigāt.

Tīrons: Kā jūsu pašportretā?

Konstantins: Jā.

Rītups: Bet vai ir svarīgi, lai kāds sadzird?

Konstantins: Tas vairs nav svarīgi. Kaut gan... Es gribētu atcerēties tā cilvēka uzvārdu, kurš dzīvoja ar mums kopmītnē, viņš bija no Rīgas.

Tīrons: Konstantin, vai jūs esat sapratis, kāda ir dzīves jēga?

Konstantins: Piedodiet, bet man šķiet, ka tas ir visidiotiskākais jautājums, kādu es jebkad savā mūžā esmu dzirdējis.

Tīrons: Būs vien jāpiekrīt.

Konstantins: Dzīves jēga. Kāda sūda pēc jums to vajag?

Rītups: Asprātis. Vai jūs kaut ko esat sapratis?

Konstantins: Ziniet, esmu sapratis, ka saprast nevajag. Tāpēc ielejiet, ser. Bet jūs pats esat sapratis?

Rītups: Nē.

Konstantins: Protams, ka ne. Varētu teikt: bezjēdzība. Un tā arī ir visa jēga. Un jūs?

Tīrons: Ser, arī neko neesmu sapratis.

Konstantins: Un es piebildīšu, ka arī turpmāk nesapratīsiet.

Tīrons: Paldies. Tas vieš cerību.

Konstantins: Nopietni. Iedzersim labāk par jūsu draugu.

Rītups: Labprāt, par Uldi.

Konstantins: Tikai viņš nedzer... Skumji.

Tīrons: Paldies.

Rītups: Uz veselību.

Konstantins: Jā, bet cik smieklīgi. Es dzīvoju Amerikā.

Rītups: Vai tad tā ir dzīve? Piedodiet, es gribēju pajokot, bet sanāca nevietā.

Konstantins: Kāpēc? Aiziet.

Rītups: Nē, es atcerējos to stulbo joku.

Konstantins: Jūs zināt, kurš to teica?

Rītups: Tas bija anekdotē.

Konstantins: Nē. To teica dzejnieks. Ne Puškins, bet cits.

Rītups: Es neesmu dzejnieks, teikšu dzejā. Tā sākās?

Konstantins: Nē, dzejnieks. Ne Ērenburgs, cits.

Rītups: Bet ko tad viņš teica?

Konstantins: Dzīve – cik muļķīgs joks!¹⁰ Ļermontovs!

Tīrons: Dzīve – cik muļķīgs joks?

Konstantins: Jā, protams. Tā ir Ļermontova dzeja.

Tīrons: Bet vai jūs pats piekristu šādam apgalvojumam?

Konstantins: Viņš tik nopietni jautā, ka gribas uzpīpēt. (Tīrons smejas.)

Rītups: Mazliet kā prokuratūrā, vai ne?

Konstantins: Nu, ziniet, prokurat...

Tīrons: Bet sakiet, no kurienes ir cēlies jūsu uzvārds?

Konstantins: Tūlīt pateikšu. No žīdiem. Nē, patiesībā ne no žīdiem. Bet kam jums tas viss?

Tīrons: Interesanti.

Konstantins: Tātad jūs joprojām viss interesē?

Tīrons: Jā, mani joprojām interesē viss.

Konstantins: Nu tad saštukosim. Jūs zināt par Šostakoviču un saštukošanu uz trijiem?

Tīrons: Nē.

Konstantins: Nu, iet Šostakovičs. Viņam saka: “Davai saštukojam uz trijiem.” – “Davai.” Viņš izņem naudu, šie arī izņem. Viņš saka: “Bet man jāskrien uz darbu.” – “Par ko tu strādā?” – “Es strādāju par...” Nu, kā to sauc...

Tīrons: Par komponistu.

Konstantins: Jā. Viņam atbild: “Nu labi, labi, ja negribi teikt, nesaki.” (Rītups smejas.) Tas ir dokumentāli.

Rītups: Bet vai jūs strādājat par tēlnieku?

Konstantins: Reizēm. Šodien, teiksim, es vienkārši nobastoju dienu. Un jūs?

Rītups: Es nestrādāju par tēlnieku.

Konstantins: Dzejnieks?

Rītups: Nē, pats nesaprotu.

Konstantins: Tas nekas.

Tīrons: Jūs dusmojaties?

Konstantins: Par ko?

Tīrons: Tagad. Jūs paskatījāties tā ļoti drūmi.

Konstantins: Nu beidziet.

Rītups: Bet varbūt jūsos kaut kas atmodās?

Konstantins: Nē. Es, ziniet, atceros vienu dzejoli, man tas ļoti patīk. “Mēs apsveicam tevi, Terai Mateata, un tavus draugus, kas ar pae-pae ieradušies pie mums Raroiā. Palieciet ilgi pie mums.” Un pēc tam... “mums būs vienas un tās pašas atmiņas”. Diezgan jauka, labsirdīga dziesmiņa.

Rītups: Dosimies ceļā?

Tīrons: Jā. Konstantin, liels paldies jums par šo tikšanos.

Konstantins: Ar pae-pae uz Raroiu?

Tīrons: Jā.

Rītups: (Smejas.) Nu, piedodiet, ja jūs mūsu dēļ pazaudējāt šo dienu.

Konstantins: Es nepazaudēju dienu. Man pat šķiet, ka es to atradu. Vai atradīšu.

Tīrons: Tas ir kā Igoram Severjaņinam. “Еще один ненужный день, великолепный и ненужный...”¹¹

Konstantins: Laba dzeja, bet es... Man patīk dzeja. Lūk, beidzās diena...