Trīs vīri viesistabā

Žorž Brasēn, Žak Brel, Leo Ferē, vai jūs apzināties, ka esat trīs izcilākie franču šansona dziesminieki, kas jau gadiem ilgi ar lieliskiem panākumiem dzied un raksta dziesmas?

Ferē: Es apzinos, ka esmu kopā ar diviem ļoti talantīgiem amata brāļiem, bet galvenokārt ar diviem draugiem. Un es to jau sen esmu vēlējies. Cilvēki nebeidz jautāt: “Ko jums nozīmē dziesma?”, bet tam nav nozīmes. Svarīgākais, manuprāt, ir mazliet mīlestības, ko varam dot vai saņemt – tāpat vien, caur mikrofonu, piemēram. 20 gadus esam rakstījuši dziesmas, esam daudz pie tām strādājuši, kā mūsu pusē mēdz sacīt, kārtīgi pasvīduši šajā profesijā, un, ja šodien varam mierīgi dziedāt skatītāju zālē bez policistiem vai cilvēkiem, kas nāk svilpt, tad galu galā tas ir tikai taisnīgi. Mēs darām, ko varam, sakām to, ko vēlamies teikt, un tāpēc nevienam nav jādauza logi.

Jūs visi trīs esat iekļauti slavenajā sērijā “Poètes d’aujourd’hui” (“Mūsdienu dzejnieki”).¹

Brasēns: Mēs neesam vienīgie. Un šāds gods neko daudz nenozīmē...

Tātad jūs neuzskatāt sevi par dzejnieku?

Brasēns: Īsti ne, es nezinu, vai esmu dzejnieks. Iespējams, ka mazliet esmu, bet tam nav nozīmes. Lieku kopā vārdus un mūziku, un tad es tos dziedu.

Žaks Brels, šķiet, arī liedzas būt dzejnieks.

Brels: Es esmu šansonjē, tas ir īstais vārds! Esmu mazs dziesmu amatnieks.

Ferē: Cilvēki, kam patīk saukties par dzejniekiem, bieži vien tādi nemaz nav. Cilvēki, kas jūtas pagodināti, ja tos sauc par dzejniekiem, ir svētdienas dzejnieki, kas uz sava rēķina izdevuši grāmatiņas. Protams, ja kāds man saka, ka esmu dzejnieks, es neiebilstu. Bet tas ir tāpat kā tad, ja man teiktu, ka esmu kurpnieks, kas darina skaistas kurpes. Es piekrītu Brelam.

Vai, jūsuprāt, dziesma ir māksla? Lielā vai mazā māksla?

Ferē: Brasēns pareizi teica: “Es lieku kopā vārdus un mūziku.” Lūk, ko es daru.

Brasēns: Jā, un tas ir pavisam kas cits nekā dzeja, kas domāta lasīšanai vai runāšanai. Dziesma ir ļoti atšķirīga. Pat ja tādiem puišiem kā Ferē izdevies pārcelt mūzikā dzejniekus, piemēram, Bodlēru, ir grūti izmantot dziesmu tāpat, kā dzejnieki, kas bija pirms mums, izmantoja vārdu. Rakstot ausij, jālieto mazliet citāds vārdu krājums, vārdi, kas ātrāk aizķer ausi. Turpretī tekstu lasītājs var pašķirt atpakaļ... Jūs gan teiksiet, ka arī ierakstu var patīt atpakaļ…

Brels: Jā, bet ieraksts ir dziesmas blakusprodukts, nevajag sevi mānīt. Dziesma ir radīta tam, lai to dziedātu, nevis atskaņotu ierakstā.

Ferē: Tam es pilnīgi piekrītu. Tas ir tāpat kā taisīt labas šokolādes konfektes – pavisam īpašas šokolādes konfektes, kas netiek komercializētas, – un glabāt tās mājās. Bet, tiklīdz jūs tās ieliekat iepakojumā, tiklīdz jūs tās ievietojat veikalu plauktos, jūs tas vairs neinteresē. Ja es ražoju labu šokolādi un citi to ēd, man ir vienalga... Iepakojums ir plate, un plate savā ziņā ir mūzikas nāve.

Brasēns: Agrāk cilvēki dziedāja. Ja kāds sarakstīja dziesmu, tā tika nodota tālāk, cilvēki to mācījās un dziedāja cits citam. Viņi piedalījās, viņiem bija dziesmu burtnīcas... Publika ir kļuvusi pasīvāka.

Ferē: Daži vispirms uztver mūziku, citi – vārdus. Inteliģentākie cilvēki vispirms uztver vārdus. Jūtīgākie – un, iespējams, ne tik inteliģentie, kā arī var gadīties, – vispirms uztver mūziku. Tā es varēju iepazīstināt ar Bodlēru cilvēkus, kuri nezināja, kas ir Bodlērs.

Brels: Agrāk, ja kāds uzrakstīja dziesmu, cilvēki, kā teica Žoržs, to reproducēja, bet šodien mēs reproducējam paši sevi. Pirms tam tā bija ķēdīte... es domāju, pirms vinila platēm. Patiesībā lielākais dziesmas izgudrotājs ir tas angļu inženieris, kurš kara laikā atklāja vinila plates principu. Tās nonāk inkubatoros... un tagad es jūtos tā, it kā dētu olas.

Ferē: Tieši tā. Jūs pirmīt teicāt, ka esam dzejnieki vai amatnieki un tādā garā... Nē, jūs zināt, kas mēs visi trīs esam?

Brasēns: Nabaga nejēgas mikrofona priekšā!

Ferē: Nē, mēs esam dziedātāji. Jo, ja mums nebūtu balss, mēs nevarētu uzstāties. Ja mums nebūtu balss, tu, Žorž, vai tu, Žak, nerakstītu un es arī nerakstītu dziesmas.

Brasēns: Tu esi ļoti laipns, man to teikdams. Jo, jāatzīst, tā nav mana stiprākā puse!

Ferē: Jā, tev ir balss. Tu dziedi. Un viņš tāpat. Ja viņam nebūtu balss, kurš dziedātu Brela dziesmas? Viņš neko nebūtu uzrakstījis. Viņš uzrakstīja savas dziesmas, jo “publicēja” tās ar savu balsi. Un es arī...

Brasēns: Jā, viņš noteikti būtu rakstījis citas lietas.

Brels: Tikpat labi varētu sacīt, ka varbūt mēs esam dziedātāji... tieši tāpēc, ka mums ir balss.

Vai esat kādreiz darījuši ko citu, izņemot rakstīšanu, komponēšanu vai dziedāšanu, un vai tas jums ir noderējis dziedātāja profesijā?

Ferē: Vienlaicīgi neko citu darīt nav iespējams. Bet pirms tam mēs visi esam gājuši skolā, studējuši, strādājuši gadījuma darbus utt.

Brasēns: Nu jā, mēs esam dzīvojuši. Taču patiesībā mēs vienmēr esam radījuši dziesmas.

Ferē: Dažreiz bija jāpelna iztika. Kad Brels ar savu ģitāru ieradās Parīzē, es nezinu, ar ko viņš nodarbojās, bet tas noteikti nebija jautri. Domāju, ka viņš pat nevēlas par to runāt...

Brels: Man vienalga, es neko nedarīju! (Smejas.)

Ferē: Patiesībā tā ir labāk... tā ir daudz labāk! (Smejas.)

Brasēns: Starp citu, tu neesi vienīgais. Es arī neesmu darījis neko citu...

Jūs visi trīs esat vairāk vai mazāk filmējušies kino. Vai, jūsuprāt, starp aktieri un dziedātāju ir kāda līdzība?

Ferē: Es nekad neesmu spēlējis komēdijā. Es gribētu to darīt, bet nedomāju, ka to spētu. Es gribētu darīt kaut ko tādu, ko neprotu.

Brasēns: Godīgi sakot, es arī to neprotu darīt... Neprotu.

Brels: Esmu piedalījies divās filmās. Ne jau kino, brāļu Limjēru kinematogrāfa dēļ, bet tāpēc, ka abās reizēs tur bija brīvības ideja. Un es esmu ļoti pieķēries savām mazajām brīvības idejām! Pirmā reize bija filmā “Riskantā lieta” (“Les risques du métier”), otrā – “Bono bandā” (“La bande à Bonnot”). Mani savaldzināja tieši ideja. Un, manuprāt, ja varam kaut kā palīdzēt idejai, tas ir jādara.

Kino pamatā ir komandas darbs. Vai sajutāt būtisku atšķirību no vientuļā dziedātāja darba?

Brels: Nē... Mūziklos daudz vairāk var runāt par komandas darbu.

Brasēns: Nedomāju, ka tas ir komandas darbs vai kas cits, kas dod vai nedod kaut ko vairāk. Ir cilvēki, kam patīk filmēties, un ir tādi, kam nepatīk. Man nepatīk, bet man nav nekas pret komandas darbu. Filmā “Ceriņu vārti” (“Porte des Lilas”) es piedalījos kopā ar saviem draugiem Brasēru, Bisjēru, un viss labi izdevās. Viņi mani netraucēja. Es viņus netraucēju. Kino man nepatīk tieši tehniskā, mehāniskā puse; tāpat kā šis mikrofons, ko jūs mums te esat pabāzuši zem deguna.

Ferē: Kad dziedam, kad esam vieni prožektoru gaismā, tikai ar savu skatuves tērpu, ģitāru vai klavierēm, mēs zinām, kas ir dziedātāja vientulība. Mēs ar to tiekam galā, izmantojot tā dēvēto “amata prasmi”, taču tas ne vienmēr ir viegli. Mani interesē, vai Brelam vientulība teātrī ir tas pats, kas koncerttūrē?

Brels: Jā, tā ir tā pati vientulība.

Ferē: Tu gribi teikt, ka, spēlējot savu lomu kopā ar citiem, esi tikpat vientuļš kā tad, kad divas stundas dziedi koncertā? Tas man ir jaunums... Es nesaprotu.

Brasēns: Nu jā... Jo, ja izrāde nebūs laba, viņi teiks: tas ir viņš, kas nav labs. Viņam tomēr jāizspiež no sevis tas kliedziens…

Ferē: Iznākot uz skatuves, viņš jau ir savā čaulā...

Brels: Ar “Cilvēku no Lamančas” ir mazliet citādi, jo tur tieši es izprovocēju šo neprātu. Līdz ar to tur es palieku viens ar savu neprātu.

Vai citi ar jums to nedala?

Brels: Jā, viņi to dara! Taču, visticamāk, ne jau visi to uzskata par neprātu. Nu, katrā ziņā, kad spēlēju lomu, es esmu tikpat vientuļš kā dziedot solokoncertā.

Brasēns: Neuztraucies. Tu jau tāpat vienmēr un visur esi viens, visu laiku. Un, starp citu, ne jau tu vienīgais!

Brels: Bet protams! Tas, kurš saka, ka viņš dzīvē nav vientuļš, ir vairāk beļģis nekā es!

Lai ko darītu, jūs vienmēr esat vieni? Vai tas nozīmē, ka, lai paveiktu lielas un skaistas lietas, ir jābūt vientuļam un nelaimīgam?

Ferē: O, jā! Vienīgās vērtīgās lietas tiek radītas skumjās un vientulībā. Es uzskatu, ka māksla dzimst no vientulības. Mākslinieki ir vieni...

Brels: Mākslinieks ir lāga zēns, kurš ir galīgi nepiemērots dzīvei un tikai publiski spēj pateikt to, ko normāls vīrietis vakarā saka savai sievai.

Ferē: Drīzāk jau to, ko normāls vīrietis vakarā varētu teikt savai sievai.

Brasēns: Dažreiz viņš to pasaka labāk! (Smejas.)

Brels: Jā, bet mākslinieks ir kautrīgs, viņš neuzdrošinās, kā saka, pieiet lietām “pa tiešo” un tikai publiski spēj pateikt to, kas viņam dzīvē būtu jāsaka ik uz soļa... Viņš ir arī nedaudz lepns. Galu galā mākslinieks ir kaut kas ļoti klīnisks, ļoti medicīnisks. Tomēr ļaunākais ir mākslinieks, kurš nav mākslinieks, kautrīgs cilvēks, kas tā arī neizperē savu olu. Tad tas ir briesmīgi, jo mēs nonākam pie klīniska gadījuma.

Tātad viņš nemaz nav mākslinieks?

Brels: Tiešā nozīmē – nav.

Ferē: Tam ir tikai viens vārds – amatieris.

Vai var teikt, ka šajā profesijā jūs vienmēr esat darījuši to, ko esat vēlējušies darīt?

Ferē: Protams, ka ne. Ja es darītu šo darbu tā, kā patiešām gribētu, klausītāju zāles drīz vien būtu tukšas. Un tomēr es arī daudz ko atļaujos, ziniet... Tāpēc dažreiz varu arī piekāpties.

Brasēns: Tu gribi teikt, ka nesaki tieši to, ko vēlies un kā vēlies? Jā, protams, bet tev joprojām ir iespēja dziedāt, kad gribi un vairāk vai mazāk ko gribi, mazliet piepaceļot balsi...

Ferē: Jā, bet kāpēc? Jo tagad mēs esam sabiedrībā pazīstami cilvēki. Bet, kad es sāku, mani dzina ārā no izdevniecībām. Es, protams, spļāvu viņiem sejā, bet mani uzreiz izlika aiz durvīm...

Brels: Man nav šādas sajūtas. Man ir sajūta, ka daru to, ko vēlos. Jau no sākta gala… Es nesaku, ka visu laiku būtu bijis laimīgs, tas ir pavisam kas cits, bet būtībā es vienmēr esmu darījis vairāk vai mazāk to, ko esmu gribējis.

Brasēns: Mēs joprojām piederam pie tiem, kuri var darīt, ko vēlas. Protams, mēs negrasāmies kāpt uz skatuves un draudēt skatītājiem vai šaut uz viņiem ar ložmetēju. Mēs darām, ko vēlamies, zināmās robežās, daudzmaz civilizēti...

Ferē: Man jau gadiem ilgi ir viena un tā pati problēma: vienmēr, kad rakstu dziesmas, to daru tāpēc, ka man tās vajadzīgas koncertam, tāpēc es tās uztaisu ātri, bet pēc tam kļūstu slinks, es gaidu... Un ikreiz sev saku: vai es pratīšu tās atkal uzrakstīt? Nezinu, vai jums ir tāpat?

Brels: Jā, protams! Katrreiz, uzrakstījis dziesmu, tu sev saki: šī ir pēdējā. Tas ir normāli.

Brasēns: Katrreiz, kad atkal piesēžos, es vairs nezinu, kā rakstīt dziesmas.

Brels: Un es vairs nezinu, kā tās rakstīt pa īstam... Esmu aizmirsis, kā to dara!

Brasēns: Jā, bet šī prasme ļoti ātri atgriežas.

Un ja jums nāktos pārtraukt dziedāt, ja jums nāktos izvēlēties citu profesiju?

Brasēns: Ak, ziniet... Mēs izvēlētos doties pensijā! Manā vecumā tas ir vienīgais darbs, ko es varētu izvēlēties. (Smejas.)

Ko jūs iesākāt ar savu pirmo honorāru?

Ferē: Domāju, mēs to apēdām.

Iesākumā varbūt. Bet vai tad, kad guvāt panākumus un nopelnījāt naudu, jūs nejutāt, ka jūsu attiecības ar cilvēkiem ir mainījušās?

Ferē: Nauda dod pilnīgu neatkarību. Tas ir svarīgi, neatkarība ir dārga. Taču nedomāju, ka mums rūpētu pārāk daudz naudas. Es nezinu, ko nozīmē “krāt naudu zeķē”.

Brasēns: Tas ir ļoti kaitinoši, šī naudas lieta. Jo daudzi sāk nodarboties ar mūziku tikai tās dēļ. Mēs bijām ļoti priecīgi, ka ar savām dziesmām varējām nopelnīt, bet mēs to nedarījām ar šādu nolūku; mēs to darījām tādēļ, ka mums tas patika. Mēs to darītu arī tad, ja tas nenestu nekādus ienākumus! Mēs nesāktu tirgot sardīnes eļļā – starp citu, nav ne jausmas, vai ar to vispār var nopelnīt –, ja tas nestu lielāku peļņu nekā dziesmu rakstīšana. Ja par to, ko darām, mums maksātu kā ierēdņiem, mēs turpinātu to darīt. Tāpēc, ka mums tas patīk. Tagad jau vairākus gadus runā tikai par milzīgajiem honorāriem. Daudzi sāk šo piedzīvojumu un drīz vien aplaužas.

Brels: Jo viņi to padara par finansiālu piedzīvojumu.

Vai jūs baidāties kļūt par veciem dziedātājiem, novecot ar savām dziesmām?

Brasēns: Kas attiecas uz mani, mēs ar Ferē, tas tur ir jaunāks par mums, lēnām tuvojamies 50 gadu vecumam. Tādam jaunam puisim kā jūs mēs esam veci, tā ir taisnība, jāsaka, kā ir... Bet neuztraucieties, mēs nemaz to tik ļoti nemanām! (Smejas.) Jebkuras beigas ir sāpīgas. Viss, kas beidzas, ir skumji. Reti kad viss beidzas labi. Vienmēr ir skumji novecot, pārtraukt darīt to, kas tev patīk vai ko esi pratis darīt. Un aiziet pensijā, protams, arī ir skumji...

Un kā ar bailēm no nāves? Vai jums tādas ir?

Brasēns: Nē... Piekrizdams dzīvot, es piekritu arī mirt. Tātad...

Ferē: Tie, kas raksta, tādi kā mēs, ir apsēsti ar nāvi. Mēs par to domājam katru dienu.

Brasēns: Tas, protams, ir viens no mūsu iecienītākajiem tematiem. Ziniet, tēmu nav nemaz tik daudz; rakstot jūs neizbēgami sastapsieties ar nāvi.

Ferē: Bet ne vienmēr tas ir skumji. Žorža dziesma par viņa bērēm nav skumja.

Brasēns: Šai sakarā, Leo, es gribētu piezīmēt, ka man ir vienalga, vai mani apglabās Setas pludmalē!² Man ir pilnīgi vienalga... Es to darīju, lai izklaidētos, zini. Lai izpeldētos jūrā. (Smejas.)

Vai jums ir sajūta, ka esat kļuvuši pieauguši?

Brasēns: Ai, ai, ai!

Brels: Man nav.

Ferē: Man arī nav.

Brasēns: Mēs visi trīs esam mazliet atpalikuši attīstībā! Lai kļūtu par pieaugušo, vispirms jāizdienē armijā, jāapprecas, jārada bērni. Ir jāsāk karjera, jāvirzās pa karjeras kāpnēm. Tieši tā kļūst par pieaugušo. Mēs turpretī dzīvojam normālās dzīves perifērijā, ārpus reālās pasaules. Mēs nevaram kļūt pieauguši.

Varbūt tāpēc, ka negribējāt pielāgoties tradicionālajai sistēmai?

Brels: Vai arī tāpēc, ka nevarējām!

Brasēns: Jo tāds bija mūsu raksturs – nepielāgoties, un viss. Mēs to nedarījām apzināti. Ja sakām, ka esam vientuļi, mēs to sakām bez lielīšanās. Tāda ir mūsu daba.

Ferē: Tas sabalsojas ar domu par dzejnieku kā bērnu. Kad Brels visā nopietnībā dzied – un viņš tam tic – to brīnišķīgo frāzi: “Es likšu savai ģitārai uzliesmot, un mēs sajutīsimies kā spāņi”… Tā var pateikt tikai bērns!

Brels: Protams. Galu galā tas ir temperamenta jautājums. Viss atkarīgs no tā, ko tu dari, atduroties pret sienu: vai tu to apej vai lec tai pāri, vai arī to sadragā.

Brasēns: Es… es domāju!

Brels: Es to sadragāju! Katrā ziņā man gribas ņemt lauzni.

Ferē: Es eju apkārt!

Brels: Jā, bet mums kopīgs ir tas, ka mēs instinktīvi vēlamies nonākt sienas otrā pusē. Tas ir svarīgākais, un tas pierāda, ka mēs neesam pieauguši. Ko darītu normāls puisis? Viņš uzceltu šai sienai priekšā vēl vienu sienu, pa virsu uzliktu jumtu un apmestos tur uz dzīvi. To sauc par būvniecību! (Smejas.)

Jūs visi tai vai citā dzīves posmā esat flirtējuši ar anarhistu vai libertāriešu kustībām. Brasēnam tā bija vesela ēra, Brelam – iesauka, bet Ferē tas joprojām ir aicinājums uz cīņu, iegansts gandrīz dumpnieciskiem koncertiem...

Ferē: Nē, es neesmu, nevaru būt cīnītājs. Es nevaru cīnīties par kādu ideju, jo tad es nebūtu brīvs. Un domāju, ka Brasēnam un Brelam ir līdzīgi, jo anarhija pirmām kārtām ir jebkādas autoritātes noliegšana. Sākumā, 19. gadsimta beigās, anarhija cilvēkus biedēja, jo tad sprāga bumbas. Vēlāk tā viņiem likās smieklīga. Tad vārds “anarhija” ieguva sliktu piegaršu. Pēdējā laikā, jo īpaši kopš maija, viss atkal nostājies savās vietās. Varu apliecināt, ka pat tad, ja no skatuves izrunāju vārdu “anarhija” vai “anarhisti”, cilvēki vairs nesmejas, viņi piekrīt un vēlas saprast, kas tas ir.

Brasēns: Anarhiju ir grūti izskaidrot… Pašiem anarhistiem ir grūti to izskaidrot. Kad biju anarhistu kustībā – sabiju tur divus vai trīs gadus, no 1945. līdz 1947. gadam rakstīju avīzei Le Libertaire un nekad neesmu ar to pilnībā sarāvis saites, bet es vairs necīnos kā agrāk –, katram bija savs, ļoti personisks priekšstats par anarhiju. Anarhija ir aizraujoša – tajā nav īstas dogmas. Manuprāt, tā ir morāle, dzīves uztveres veids...

Brels: ...kas dod priekšroku indivīdam!

Ferē: Tā ir atteikšanās morāle. Jo, ja vēstures gaitā nebūtu bijis pāris aizkaitināto, kas noteiktos brīžos teikuši “nē”, mēs joprojām sēdētu kokos!

Brels: Es pilnībā piekrītu Leo. Tomēr ir cilvēki, kuri nebūt nejūtas vientuļi vai nespējīgi iekļauties sabiedrībā un kuri savu glābiņu atrod kolektīvā.

Brasēns: Protams. Kas attiecas uz mani, es nekad neko nenosodu, lai cilvēki dara, ko vēlas. Es vai nu piekrītu, vai nepiekrītu, tas arī viss. Tādēļ man bieži pārmet, ka nevēlos pārveidot sabiedrību. Tas tāpēc, ka nejūtos spējīgs to darīt. Ja es zinātu kolektīvus risinājumus...

Brels: Bet kurš, kurš tad zina kolektīvus risinājumus?

Brasēns: Daži apgalvo, ka zina. Bet mūsdienu pasaulē, šķiet, nav daudz tādu, kam tie patiešām ir. (Smejas.) Es nezinu, ko darīt. Ja zinātu, ja būtu pārliecināts, ka, pagriežoties pa labi vai pa kreisi, darot to vai to, pasaule mainīsies, es upurētu savu mazo mieru! Bet es tam īsti neticu.

Leo Ferē?

Ferē: Es neesmu tik lirisks kā viņš.

Brasēns: Tu, Leo, esi galīgi bezcerīgs!

Brels: Pastāv arī bezspēcības fenomens, kas ir absolūti briesmīgs.

Tātad jums patiešām ir sajūta, ka neko nevarat darīt?

Brasēns: Nē, es kaut ko daru attiecībā uz saviem kaimiņiem, draugiem savu mazo iespēju robežās. Domāju, tas ir tikpat noderīgi kā tad, ja es par kaut ko cīnītos. Neizkliegt savu neapmierinātību ir tāda pati angažētības forma kā jebkura cita.

Ferē: Šķiet, ka Žoržs patiesībā ir daudz kareivīgāks par mani. Jo es vairs neticu daudzām lietām, kurām viņš vēlas ticēt.

Brasēns: Es tikai izliekos, Leo. Es rīkojos kā tad, kad zūd mīlestība. Izliekos, ka tai ticu, un tas ļauj tai kādu brīdi vēl ilgt.

Ferē: Nē, nē. Kad mīlestība zūd, tā jau sen ir zudusi.

Ja, jūsuprāt, nav politiska risinājuma, vai ir kāds “mistisks” risinājums? Dievs... vai reliģija?

Brels: Tas ir pavisam kas cits! (Visi smejas.) Es patiešām tā uzskatu.

Brasēns: Šai ziņā mēs jūtamies brīvāk!

Ferē: Jā! Es mācījos katoļu skolā, astoņus gadus palīdzēju noturēt misi, biju altārzēns, un, lūk... kopš tā laika es, protams, vairs neeju uz misi.

Brels: Arī es mācījos katoļu skolā un palīdzēju noturēt misi. Ne astoņus gadus, bet, manuprāt, vienu, tieši tik ilgi, lai par to, ko nopelnīju, nopirktu velosipēdu.

Brasēns: Es biju Francijas skauts.

Brels: Es arī, bet ne Francijas. Es biju beļģu skauts!

Brasēns: Tā kā neesmu ticīgs, man grūti runāt par Dievu...

Vai Dievs jūsu acīs būtu sava veida fetišisms?

Ferē: Nē, mēs neesam fetišisti. Vai tomēr jā… esam gan. Ar sievietēm.

Brasēns: Zināmā mērā jā, tas varētu būt sava veida fetišisms. Patiesībā kāds to, Dievu, nosauca par Lielo fetišu. Es par to daudz runāju savās dziesmās, bet tikai tāpēc, lai cilvēki saprastu, ko domāju.

Vai jums kādreiz ir sajūta, ka aiz jums ir tradīcija, franču folklora, Beranžē utt.?

Brasēns: Aiz mums ir viss, ko esam dzirdējuši, lasījuši, mīlējuši...

Ferē: Viss, ko esam darījuši! Viss, pateicoties kam mēs tagad kaut ko zinām par savu profesiju.

Brels: Arī viss, ko neesam darījuši... Tam ir liela nozīme. Kad rakstu, viss, ko neesmu darījis – bet kas man šķiet saistošs –, spēlē būtisku lomu.

Vai jums šķiet, ka ir atšķirība starp dziesmu, kādu jūs rakstāt un dziedat, un “moderno” dziesmu, mazliet elektrisku, ar kustību, spīguļiem un ārišķībām, piemēram, Gensbūra dziesmām?

Brels: Tā nav ārišķība, tā ir kustība.

Brasēns: Katrs ar kaut ko atšķiras, ziniet. Viņš kaut ko meklē.

Ferē: Sākumā tā viņam ir poza. Taču viņš kaut ko ir atklājis. Tas nav slikti, ritmiski labi nostrādāts. Pie tam viņš ir “erotomāns”; man diezgan labi patīk erotomāni, jo es acīmredzot tāds neesmu. Starp citu, viņš ar to lielās, tas nav nekāds noslēpums. Viņš ir izspēlējis jaunu kārti, varbūt viņš to darīja apzināti... bet tas nav slikti.

Brasēns: Vienkārši tas atbilst viņa dabai, viņa raksturam.

Un popmūzika, The Beatles? Kādas sajūtas jums iedveš šie cilvēki, šī mūzika?

Brasēns: No muzikālā viedokļa man viņi patīk. Kas attiecas uz dziesmu tekstiem, es nesaprotu angļu valodu, tad nu šai ziņā viss notiek pats no sevis.

Ferē: Man, tāpat kā Žoržam, viņi ļoti patīk muzikālā ziņā, un es nemaz necenšos saprast vārdus, izņemot dziesmu “Hey Jude”, kas beidzas ar kaut ko, kas nekad nebeidzas, un es gribētu zināt, kāpēc un ko tas nozīmē. Viņi ir mūziķi.

Brels: Es tikai priecājos, ka Gabriela Forē harmonijas tiek publiskotas. Forē harmonijām viņi pielikuši bungu pedāli. Tas ir īsti Forē garā, un, manuprāt, lieliski, ka viņi to ir popularizējuši. Tas ir ļoti jauki. Citādi man, tāpat kā Žoržam, ir problēmas ar angļu valodu, es nekad īsti nezinu, par ko viņi dzied, bet, manuprāt, tam nav lielas nozīmes.

Brasēns: Galvenais ir saprast, kāpēc viņi cilvēkiem patīk. Vai šī patikšana ir dziļa, vai arī tā ir modes lieta.

Ferē: Turklāt domāju, ka politiskā ziņā viņi ir lāga zēni.

Viņi vairāk vai mazāk pieder pie hipiju kustības. Ko jūs domājat par hipijiem vai bītnikiem?

Brels: Tā ir mūsdienu anarhija! Protesta forma. Tas ir kaut kas jauns, katrā ziņā tur nav nekā kareivīga, un tas jau ir jauki. Puķu vītnes un visi tie nieki man patīk daudz mazāk, tas mani nedaudz nogurdina. Taču tajā nav nekā vardarbīga. Tas nav nemaz tik slikti, ja padomā, ka divdesmitgadīgi puiši vienmēr tikuši audzināti, lai slepkavotu... Mazliet sarežģītāk ir tas, ka tam visam ir zināma amerikāniska ievirze. Tur gan ir iejaukti arī hinduisti, to mēs tik labi nezinām.

Brasēns: Tajā ir arī mazliet snobisma, cilvēki, kas izliekas, ka viņiem tas šķiet labi...

Brels: Jā... bet tam visam piemīt zināma nokrāsa, kas nemaz nav nesimpātiska.

Ferē: Lūk arī atbilde: mums viņi ļoti patīk.

Kā jūs attiecaties pret reklāmu? Vai tā jums noder, vai tā jūs interesē?

Ferē: Nu, cilvēkiem jau ir jāzina, kur mēs dziedāsim.

Brasēns: Kad tu paraksti līgumu, tu, protams, neatsakies no tā, ka cilvēki par tevi runās. Bet, kā jau vienmēr, ir reklāma un reklāma.

Brels: Ir reklāma un iepakojums.

Brasēns: Ja paredzēta publiska uzstāšanās, mēs par to paziņojam, tas arī viss. Tik tālu vēl nav, lai mēs defilētu ielās... Starp citu, tā bija jauka tradīcija. Tā vairs nedara. Vai tu mūs esi redzējis defilējam ielās?

Brels: Ziemā – ne. Vasarā – jā!

Ferē: (Klusā balsī.) Man radās ideja. Nu, nezinu, bet es viņiem abiem to pateikšu. Es gribētu, lai kādu dienu, tas būtu neparasti, mēs visi trīs izvēlētos 10 lielākās Francijas koncertzāles, katrs no mums izvēlētos 12 dziesmas, un, ja vajadzētu, mēs defilētu ielās, bet pēc tam kāptu uz skatuves, Brasēns nodzied dziesmu un aiziet, Brels nodzied dziesmu un aiziet, tad es, tad Brels, tad Brasēns, tad es... un tā divas stundas. Lūk, tāda traka ideja man iešāvās prātā... (Klusums.)

Brels: Diezgan traka, jā! (Klusums.) Pietiekami traka, lai man patiktu!

Brasēns: Jā, doma nav slikta. Bet tu varētu nokaitināt cilvēkus, kuri vēlas redzēt arī citus. Kāpēc mēs trīs?

Ferē: Nu, tāpēc, ka mēs trīs, nu... tāda maza savienība.

Brels: Lūk, sākas! (Smejas.)

Ferē: Tajā, ko es saku, protams, ir kaut kāds brālības elements. Un bez jebkādas slēptas domas par naudu vai ko tamlīdzīgu. Man tas ļoti patiktu.

Brasēns: Jā, mēs to varam darīt, kāpēc ne, mums nav nekas pretī. Mēs varētu to darīt saistībā ar kādu īpašu notikumu, bet katru dienu – nezinu, vai tas ir iespējams.

Ferē: Nē, tikai divas trīs reizes. Tas nebūtu slikti, vai ne?

Brels: Tiklīdz iecere ir neprātīga, es piedalos!

Kā jūs dzīvojat? Ar draugiem? Ar sievieti? Mājdzīvnieku kompānijā? Kā jūs dzīvojat?

Ferē: Cilvēkus vienmēr intriģē mūsu dzīve. Viņi gribētu tajā ielauzties. Reizēs, kad cilvēki ielauzušies manā jūtu dzīvē, man vienmēr ir nācies saskarties ar pretīgām lietām. Ir cilvēki, kas prot iekļūt mākslinieka dzīvē... Un tie ir riebīgi cilvēki!

Varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka esat sabiedrībā pazīstami?

Brasēns: Jā, protams! Bet tas nenozīmē, ka man viss jādara, viss jāpieņem, viss jāstāsta. Mums tomēr ir tiesības. Tiesības, kuras attiecībā uz citiem neviens neapstrīd. Kāpēc tās būtu jāapstrīd attiecībā uz mums?

Ferē: Mēs esam sabiedrībā pazīstami cilvēki, jā. Taču, ņemot vērā mūsu profesiju, mēs nevaram no tā neciest. Es jums ko pastāstīšu. Kad uz ielas satieku sievieti, kas pārdod savu miesu, proti, prostitūtu, ja viņa mani atpazīst, viņa nekad neliela savus dotumus. Es ilgi meklēju iemeslu, kāpēc, līdz sapratu: tas ir tāpēc, ka es daru to pašu darbu, ko viņa, es pārdodu kaut ko no sava ķermeņa. Kad esi starmešu gaismā, cilvēki maksā, pērk biļeti, nāk uz tevi skatīties, gaida, ka tu viņiem patiksi vai izgāzīsies. Jebkurā gadījumā viņi kaut ko gaida: tas esi tu ar savu ķermeni! Un ko pārdodam mēs? Savu balsi! Nu ko, starp augšu un apakšu nav lielas atšķirības. Tāpēc ielenes nekad neliela sevi, kad mani atpazīst. Esmu drošs, ka jums ir līdzīgi.

Brasēns: Zini, mēs ne pārāk bieži izklaidējamies vietās, kur uzturas tās dāmas, par kurām tu runā! (Visi smejas.)

Brels: Lai vai kā, būtībā viņas ir tādi paši mākslinieki kā mēs, un mēs esam tādas pašas ielenes kā viņas.

Ferē: Bravo! Brīnišķīgi teikts.

Brels: Atgriežoties pie mūsu mazās dzīves, es domāju, ja mēs rakstām, tad tas ir tāpēc, ka mēs tā pa īstam nedzīvojam.

Ferē: Mēs dzīvojam tāpat kā visi pārējie. Brasēnam patīk gleznot, kas vēl, nu, kafija ar pienu, kaķi... Kas patīk Brelam?

Brels: Man? Darbs! Jebkas. Man patīk strādāt (smejas), tas ir mans vecais netikums!

Brasēns: Ņemiet jebkuru dzīvi, tā ir tāda pati kā mūsējā. Katram ir savi niķi, manieres, ieradumi.

Kāda vieta jūsu dzīvē ir sievietei?

Brasēns: Tas ir cits stāsts! (Brels smejas.)

Ferē: Mēs visi esam vienā laivā.

Brels: Domāju, ka mēs visi trīs esam atbildējuši! (Smiekli.)

Brasēns: Sievietes ir apburošas, ja pacenšas, un neciešamas, ja nemaz necenšas! (Smejas.)

Brels: Es domāju, ka sievietes ir būtnes, kas vienmēr un jebkurā gadījumā daudz cenšas... Bet tāds ir arī vīrietis! (Smejas.)

Ko jūs novērtējat sievietē?

Brasēns: (Klusums.) Tas atkarīgs no tā, ko jūs gaidāt...

Brels: ...uz ko jūs cerat vai no kā baidāties.

Brasēns: Tas ir pavisam vienkārši: vīrietis satiek sievieti, iemīl viņu, tas ilgst divus mēnešus, divus gadus, 20 gadus, un tad viss beidzas. Kā jau visiem. Šai ziņā mēs neesam izņēmums.

Vai, jūsuprāt, sieviete spēj sniegt vīrietim kaut ko svarīgu? Piemēram, līdzsvaru?

Ferē: Nē!

Kāpēc ne?

Ferē: (Klusums.) Tāpēc.

Brasēns: Es domāju, ka mēs trīs līdzsvara ziņā varam iztikt bez sievietes. Citā līmenī – ne. Starp citu, vai līdzsvars patiešām ir nepieciešams? Varbūt mums tas nemaz nav vajadzīgs. (Smiekli.) Nē, sieviete var būt kaitinoša, sieviete var būt apburoša – kā kura. Tas atkarīgs no sievietes, ar kuru tev darīšana, no viņas dabas, rakstura vai ķīmijas, kas veidojas jūsu starpā... Sieviete kā tāda ir cits stāsts.

Leo Ferē gan ir daudz kategoriskāks...

Ferē: Es saku “nē”, jo sieviete vienmēr dara visu, lai mīlestībai sekotu maigums, šis nepanesamais mīlestības bastards, kas visu sabojā un kas mani padara vēl vientuļāku nekā jebkas cits. Maigums ir pasaules gals... Jo mēs tiekam aptīti ap pirkstu. Ja kāds ar mani ir maigs, es kūstu, esmu vergs. Un, ja esmu vergs, es vairs neesmu vīrietis! Tas arī viss. Mums nav tiesību pieķerties sievietei, kura tur mūs aiz pavadas!

Brels: Esmu pārāk jauns, lai par to runātu! (Smejas.)

Brasēns: Domāju, ka mūsu kā dziedātāju dzīvē sievietes nav īsti vajadzīgas – mums viņas ir vajadzīgas kā visiem citiem, paši zināt, kāpēc...

Brels: Lai ietu uz tirgu!

Brasēns: Mīlestība ir sarežģīta lieta... Turklāt, kā redzat, lielākajai daļai cilvēku tā neko labi nestrādā.

Brels: Bet ir ļoti maz cilvēku, kas radīti mīlestībai, ļoti maz...

Brasēns: Protams. Lielākā daļa cilvēku, ja viņiem par to nebūtu stāstīts, par to pat neiedomātos!

Brels: Tas ir renesanses literatūras izgudrojums...

Brasēns: Un mēs nedrīkstam aizmirst, ka seksuālā dzīve cilvēkam ir svarīga. Tā ir viena no svarīgākajām lietām pēc...

Ferē: Mīlestība ir kaut kas acumirklīgs. Tas ir stāsts par Verlēna sapni vai Bodlēra garāmgājēju... Ar sievieti būtu jāvar mīlēties – es to saku pavisam nosvērti, bez sliktām domām – uzreiz. Bet tas nav iespējams. Jūs arī uz ielas būsiet sastapuši meiteni, ar kuru būtu gatavi mīlēties uzreiz. Bet tas nav iespējams, ap to ir radīti tūkstošiem tabu.

Brels: Mēs visi trīs esam pārāk sievišķīgi, lai mums neprātīgi patiktu sievietes.

Ferē: Galu galā sievietes mūs vienmēr izmanto!

Brels: Ai, nē! Nē! Es, kam ir mizogīna slava, nepiekrītu jūsu viedoklim. Esmu samērā mizogīnisks, taču neuzskatu, ka visas sievietes izmanto visus vīriešus.

Ferē: Man patīk šis “samērā”! Paskaidro man, ko nozīmē “samērā mizogīnisks”.

Brasēns: Es nemaz neesmu mizogīns. Ja man kāda sieviete patīk, tad man viņa patīk. Ja nepatīk, tad nepatīk, tas arī viss. Tā nav nekāda poza.

Ferē: Bet mizogīnija nenozīmē pozu.

Brasēns: Jā... Viņš drīzāk ir no tiem, kas neuzticas sievietēm.

Brels: Jā, esmu piesardzīgs. Es neticu viņu blēņām.

Brasēns: Jā, bet, no otras puses, vai par to ir atbildīgas sievietes?

Brels: Nē, nekādā gadījumā. Tāpēc arī es saku “samērā mizogīnisks”. Viņas bieži vien tā ir audzinātas, ar šo īpašumtiesību instinktu mīlestībā... Bet arī mēs esam audzināti noteiktā veidā.

Ferē:Es uzskatu, ka vīrietis ir bērns, bet sieviete nav bērns. Tas arī viss.

Vai jūs visi trīs uzskatāt, ka jūsu dzīve ir labi… vai lieliski izdevusies?

Brels: Tā vēl nav beigusies!

Brasēns: To mēs redzēsim beigās. Varbūt tā beigsies slikti? Līdz šim, kā jau teicām, esam paveikuši vairāk vai mazāk to, ko gribējām.

Ferē: Mēs esam brīvi. Mēs darām, ko vēlamies, vienalga...

Brasēns: Klausieties, rakstīt dziesmas, dziedāt tās citiem un izbaudīt to, ka publika tās klausās un pieņem, nav nemaz tik slikti. Jā, ir par ko priecāties.

Rock & Folk, nr. 25, 1969. gada februārī