Vai dzīve ir spēle, ko mēs spēlējam?

I

Ja dzīve ir spēle, ko mēs visi spēlējam, tai jābūt tādai, kuru vismaz lielākā daļa no mums spēlē, paši to nezinot. Tāpēc varētu šaubīties, vai vispār iespējams, ka dzīve ir spēle, jo pieņēmums, ka var spēlēt kādu spēli un to nezināt, šķiet visai dīvains, lai neteiktu – absurds. Varētu pat nolemt “spēles spēlēšanu” definēt tā, ka, lai arī iedomājamas dažādas lietas, ko var darīt nezinot, spēle pie šīm nodarbēm nekādā gadījumā nepieder. Tomēr šāda definīcija šķiet pārlieku patvaļīga un acīmredzami nav patiesāka par uzskatu, no kura tā nenoliedzami izriet, proti, ka nevienu tīšu darbību nevar veikt neapzināti, – un šāds uzskats nav patiess pat ne mazākajā mērā. Jebkurā gadījumā mans nodoms ir piedāvāt spēles interpretāciju, kura ir, gribētos apgalvot, gan noderīga, gan atbilstoša īstenībai un kura neizslēdz iespēju, ka spēles var spēlēt arī nezinot.

Tas, ka šī interpretācija būs noderīga, ir nepārprotami skaidrs: tā ļaus man apsvērt iespēju, ka dzīve ir neapzināta spēle. Turpretim tas, ka tā atbilst īstenībai, kļūs skaidrs vienīgi tad, ja tā patiešām būs, bet tas kļūs redzams tikai izklāsta gaitā. Tāpēc aicinu ikvienu, kurš uzskata, ka mana interpretācija nesniedz apmierinošu spēles definīciju, ik reizi, kad šajās piezīmēs atkārtosies vārds “spēle”, aizstāt to ar X. Šāda procedūra (vismaz ne pati par sevi) nepadarīs manus argumentus bezjēdzīgus. Tas tāpēc, ka mans nolūks ir ne tikai sniegt apmierinošu spēles jēdziena interpretāciju, bet arī pilnīgi neatkarīgi no šī jautājuma parādīt, ka dzīve var būt tāda būšana, kāda aprakstīta manā izklāstā. Tātad es piedāvāju apspriešanai divus apgalvojumus, un katru no tiem iespējams izvērtēt neatkarīgi no otra. Pirmais apgalvojums ir tāds, ka mana interpretācija definē spēli, un otrais – ka tā varētu definēt dzīvi. Kopā ņemti, tie izveido apgalvojumu, ka dzīve var būt spēle.

II

Spēli es definēju šādi. Spēlēt spēli nozīmē nodoties darbībai, kuras mērķis ir panākt lietu stāvokli, izmantojot vienīgi zināmu noteikumu pieļautos līdzekļus, turklāt noteikumu pieļauto līdzekļu klāsts ir vairāk ierobežots, nekā tas būtu, ja noteikumu nebūtu, un vienīgais iemesls piekrist šādam līdzekļu ierobežojumam ir padarīt attiecīgo nodarbi iespējamu. Piemēram, augstlēkšanas spēlē spēlētāji tiecas nokļūt latiņas otrā pusē. Taču zināmi līdzekļi šāda mērķa sasniegšanai ir izslēgti: teiksim, nav atļauts apiet latiņai apkārt, izlīst pa apakšu vai izmantot kāpnes, lai pārkāptu tai pāri. Spēlētāju mērķis nav nonākšana latiņas otrā pusē kā tāda, jo bez spēles, kuru viņi spēlē, šiem cilvēkiem var nebūt ne mazākā iemesla nonākt otrā pusē. Viņu mērķis ir nevis vienkārši nonākt otrā pusē, bet izdarīt to, izmantojot vienīgi noteikumu pieļautos līdzekļus, proti, zināmu ieskrējienu un tad lēcienu. Turklāt spēlētāji pieņem šos noteikumus vienkārši tāpēc, ka vēlas darboties to uzspiesto ierobežojumu rāmjos. Proti, viņi pieņem noteikumus, lai varētu spēlēt spēli, un viņi pieņem tieši šos noteikumus, lai varētu spēlēt tieši šo spēli.

Tātad no šīs interpretācijas izriet: ja cilvēks spēlē spēli, viņa darbība ietver četras lietas. 1. Viņš tiecas sasniegt kādu mērķi, ko var aprakstīt kā zināmu lietu stāvokli. 2. Viņš izslēdz zināmus līdzekļus šī mērķa sasniegšanai. 3. Šo līdzekļu izslēgšana ir viņa nolūks. 4.  Šāds nolūks izslēgt zināmus līdzekļus viņam ir vienīgi tāpēc, lai padarītu iespējamu attiecīgo nodarbi, un tam nav nekādu “ārēju” iemeslu. Tādējādi cilvēks varētu nezināt, ka spēlē kādu spēli, ja darītu visas četras augstāk minētās lietas, bet nezinātu, ka dara vienu vai vairākas no tām. (Tieši tāpat kāds var nezināt, ka X ir vecpuisis, ja nezina, ka X ir pieaudzis cilvēks vai ka viņš ir neprecējies, vai ka viņš ir vīrietis.) Un tā neapzināts spēlētājs var zināt, ka apzināti izslēdzis noteiktus mērķa sasniegšanas līdzekļus, taču var kļūdaini uzskatīt, ka darījis to nevis tādēļ, lai spēlētu spēli, bet gan kāda cita iemesla dēļ. Vai arī, zinot, ka pieņēmis šādu lēmumu, viņš var neapzināties, ka tāds bijis viņa nolūks. Vai arī, pieņēmis šādu lēmumu, viņš var neapzināties, ka to pieņēmis. Visbeidzot, viņš var nezināt, ka tiecas sasniegt attiecīgo mērķi. Tātad šīs interpretācijas kontekstā pieņemt, ka dzīve ir viena spēle, ko spēlējam mēs visi, nozīmē pieņemt, ka pastāv zināmi vispārēji nolūki, kas kopīgi visiem cilvēkiem, un ka cilvēki visi kā viens neapzinās vismaz kādu no tiem.

Šajā vietā varētu iebilst: pat ja var spēlēt spēli nezinot, liekas visai maz ticams, ka šāda spēle varētu būt visa dzīve. Kāds taču noteikti būtu to pamanījis. Ja dzīve ir spēle, kāpēc mēs nezinām, ka to spēlējam? Manis piedāvātā atbilde ir tāda, ka mēs to nevēlamies zināt. Nav vajadzīgs – lai arī nebūtu nevietā – pievērsties psiholoģiskai (vai psihiatriskai) analīzei un aplūkot iemeslus, kāpēc mēs negribam zināt, ka dzīve ir spēle, ko spēlējam. Pietiks, ja atzīmēsim, ka tas tā ir. Tikpat kā neviens nevēlas domāt, ka dzīve ir “tikai” spēle. Mēs esam pārliecināti, ka dzīve ir nopietna vai smaga vai spēj būt cildena, vai prasa uzupurēšanos. Mēs esam pārliecināti, ka tā ir nozīmīga. Taču mēs uzskatām, ka spēlē ir kaut kas pašā būtībā nenopietns un nenozīmīgs. “Piepūlēties un strādāt izklaides labad liekas muļķīgi un pavisam bērnišķīgi. Turpretim izklaidēties, lai varētu piepūlēties, liekas pareizi.” Šī Aristoteļa atziņa neapšaubāmi vēl aizvien gūst gandrīz vispārēju piekrišanu. Mēs izvēlamies domāt, ka dzīve ir kaut kas nopietnāks nekā spēles, kam palaikam pamanāmies izbrīvēt vietu tās atstātajos tukšumos. Tāpēc, ja izrādītos, ka dzīve patiešām ir spēle, faktam, ka mēs to nezinām, nevajadzētu pārsteigt; tieši to varētu gaidīt. Tīša savu nolūku neapzināšanās, manuprāt, ir tas ķēdes posms, kas savieno neapzinātas spēles iespēju ar iespēju, ka dzīve ir spēle.

III

Pamatojoties uz augstāk izklāstītajiem apsvērumiem, es vēlētos piedāvāt divus piemērus tam, kāda veida spēle varētu būt dzīve. Pirmais formulējams visai kodolīgi un būtībā aizgūts no Freida. Šajā spēlē mērķis, uz ko tiecas spēlētāji, ir nāve, un noteikumi aizliedz likt lietā zināmus līdzekļus šī mērķa sasniegšanai; pats svarīgākais, ka tiek izslēgta pašnāvība. No pašnāvības mēs atturamies ne jau tāpēc, ka – pretēji Freida tēzei – vēlamies dzīvot, bet gan tāpēc, ka gribam izvēlēties to, kā mirsim. Un tas, kā mēs izvēlamies mirt, tādējādi kļūst par veidu, kādā mēs dzīvojam. Taču ierobežot līdzekļus kāda mērķa sasniegšanai – ne kāda “ārēja” iemesla dēļ, bet vienīgi tādēļ, lai varētu nodoties nodarbei, ko padara iespējamu šāds ierobežojums, – nozīmē spēlēt spēli. Iespējams, mēs nezinām, ka spēlējam šo spēli, tāpēc, ka nevēlamies zināt, ka meklējam nāvi, vai arī labprātāk domājam, ka pašnāvības aizliegums ir morāls likums.

IV

Otra spēle, kuru aplūkošu sīkāk, pieņem, ka katra spēlētāja nolūks ir gūt iespējami lielāku baudu. Tā pieņem arī, ka mērķa sasniegšanai atļautos līdzekļus ierobežo šāds noteikums: tiecoties vairot savu baudu, neatņem neko no jebkura cita spēlētāja baudas. Ja vienīgais iemesls, kāpēc spēlētājs pieņem šādu noteikumu, ir vēlēšanās piedalīties darbībā, ko šāds ierobežojums padara iespējamu, es gribētu apgalvot, ka šāda nodarbe būtu saucama par spēli. Tagad pieņemsim, ka spēlētāji neapzinās, kas viņus mudina pieņemt noteikumu, kurš aizliedz vairot savu baudu uz cita spēlētāja rēķina. Es gribētu sacīt, ka šie cilvēki spēlē spēli, nezinot, ka to dara. Kāpēc viņi nezina, ka spēlē? Iespējams, viņi nedomā, ka attiecīgais ierobežojums ir spēles noteikums: viņi uzskata, ka tas ir kāda cita veida likums. Viņi var domāt, piemēram, ka tas ir morāls likums, tas ir, nevis noteikums, kuru nepieciešams pieņemt, lai spēlētu spēli, bet gan kategoriska prasība. Vai varbūt viņi domā, ka pats noteikums ir utilitārs, tas ir, nevis noteikums, kas ierobežo līdzekļus, kurus pieļaujams izmantot baudas vairošanai (un tieši to dara morālais likums), bet noteikums, kas būtībā nosprauž stratēģiju baudas vairošanai. Šo funkciju noteikums pildītu, ja vairot savu baudu uz cita rēķina nebūtu iespējams, piemēram, vai nu tāpēc, ka cilvēku sāpina apziņa, ka viņš apbēdinājis citus, vai arī tāpēc, ka tie, kuru baudu viņš šādi mazinājis, ļoti iespējams, atriebsies, laupot baudu viņam pašam. Taču iemesli, kāpēc attiecīgo ierobežojumu varētu uztvert drīzāk kā morālu principu vai stratēģisku maksimu, nevis spēles noteikumu, ir mazāk svarīgi nekā fakts, ka šādus iemeslus iespējams uzrādīt. Būtiski ir: ja nodarbe, ko mēs iztēlojamies kā raksturīgu dzīvei, ir spēle, šādi stratēģiski vai morāliski iemesli, kas mudina atturēties no sava baudījuma vairošanas uz citu rēķina, patiesībā ir aizsegs, kas neļauj spēlētājam saprast, ka viņš piedalās spēlē.

Pamatojoties uz augstāk izklāstītajiem apsvērumiem, var formulēt tēzi, ka visi morāles likumi patiesībā ir maskēti spēles noteikumi. Šādai tēzei varētu rast atbalstu faktā, ka atrast pamatojumu nepieciešamībai pieņemt morāles likumus, kas pretendē uz absolūtu statusu, ir, kā visiem labi zināms, ārkārtīgi grūti. Teiksim, Pričārds¹ mēģina pārvērst par priekšrocību to, kas citos apstākļos morāles filozofijā tiktu uzskatīts par trūkumu, – ar slēdzienu, ka ir kļūda pieprasīt argumentus, kas pamatotu absolūtus morāles principus, jo prasība pēc pamatojuma liek apšaubīt šo principu absolūto dabu. Taču iespējams arī cits viedoklis. Absolūtu morāles principu pamatošanas grūtības varbūt slēpjas nevis šāda mēģinājuma loģiskajā aplamībā (grūtības tiek interpretētas kā slēpta neiespējamība), bet gan faktā, ka morāles likumi ir spēles noteikumi. Ja tā tiešām ir, mēģinājumi tos pamatot varbūt nemaz nav loģiski neiespējami, bet tikai psiholoģiski mazticami. Saskaņā ar šādu uzskatu morāles filozofs nevēlas (un varbūt psiholoģiski nespēj) atzīt, ka morāles likumi ir spēles noteikumi. Tāpēc viņš neatlaižas un piedāvā citus argumentus to pastāvēšanai, cenšoties soli pa solim nosargāt savu pašapmānu, vai arī, līdzīgi kā Pričārds, mēģina sasniegt šo pašu mērķi vienā gājienā, vispār noliedzot iespēju dot jebkādus pamatojumus.

Piemēra dēļ aplūkosim godīguma jēdzienu, ko reizēm lieto ētikas diskusijās. Sidžviks² to uzskata par nereducējamu norādījumu jeb imperatīvu, kas līdz ar to atklājams vienīgi intuīcijas ceļā. Šī principa pamatojumam nav iespējams – un nav nepieciešams – izvirzīt nekādus argumentus. Tas ir izzināms, taču nav izskaidrojams. Turpretim, ja dzīve ir spēle, godīguma princips nav neizskaidrojams. Turklāt to var izskaidrot terminoloģijā, ko jau nebūtu noraidījis intuitīvisms. Šis izskaidrojums tādējādi pievienojas intuitīvistu viedoklim, ka godīgums nav stratēģisks (apdomīgs) lēmums, jo pastāvējis pirms jebkādiem stratēģiskiem lēmumiem un ir tos iespaidojis. Godīgums spēlē nozīmē pakļaušanos spēles noteikumiem, un stratēģija spēlē ir plāns, kā spēlēt, ievērojot noteikumus. Tātad godīgums nepieder pie kādas īpašas stratēģijas, bet ir jebkuras stratēģijas priekšnosacījums. Taču spēlē šī principa prioritāte neizslēdz tā izskaidrojamību. Izskaidrojums ir teleoloģisks. Mēs pieprasām no sevis un citiem godīgumu, lai varētu spēlēt spēli. Šajā kontekstā, kurā mēs aplūkojam dzīvi kā spēli, godīgums nav labākais veids (ne no apdomīguma, ne morāles viedokļa), kā maksimāli vairot baudu; godīgums vajadzīgs, lai baudas vairošanu padarītu par spēles mērķi.

No šāda viedokļa raugoties, apgalvojumu, ka morāles principi nav pamatojami, var uzlūkot kā piederīgu pie morāles filozofijas psihopatoloģijas; morāles filozofs pēdējiem spēkiem mēģina pretoties atskārsmei, ka dzīve ir spēle. Cietis neveiksmi mēģinājumos atrast pārliecinošus iemeslus kāda noteikuma atzīšanai, bet atteicies pieļaut varbūtību, ka noteikumu pieņem vienkārši tāpēc, ka vēlas spēlēt spēli, kuras noteikums tas ir, morāles filozofs pasludina, ka meklēt šādus iemeslus ir neprāts. No šāda viedokļa apgalvojums, ka morāles likumus nevar pamatot, nozīmē, ka cilvēks, kurš to apgalvo, nespēj sevi piespiest to darīt. Tas nozīmē ne tikai spēlēt spēli nezinot, bet arī izstrādāt teoriju par paša neapzināti spēlētās spēles noteikumiem, kas aizliedz apsvērt iespēju, ka tie ir noteikumi kādā spēlē.

V

Pārdomās par to, kāda spēle varētu būt dzīve, esmu aprobežojies ar variantiem, kuros mēs visi piedalāmies vienā un tajā pašā spēlē. Taču iespēja, ka dzīve ir viena spēle, ko spēlējam mēs visi, protams, neizslēdz iespēju, ka tā tikpat labi var būt vairākas spēles, kā arī, ja pareizs ir šis otrais variants, iespēju, ka spēļu skaits atbilst spēlētāju skaitam un tāpēc katra spēlētāja spēle ir kaut kas līdzīgs pasjansam. Iespēja, ka dzīve ir spēle, neizslēdz šādas varbūtības – tieši tāpat kā tā neizslēdz iespēju, ka dzīve nav nekāda spēle.

Ņemot vērā šos pieļāvumus, varētu nonākt līdz jautājumam par visu šo pārdomu vērtību. Ja jau dzīve, ciktāl mums zināms, var būt jebkas, šādi plaši izvērsti pūliņi parādīt, ka tā varētu būt spēle, var šķist labākajā gadījumā nevajadzīgi. Taču, pirmkārt, neviens jau nedomā, ka dzīve varētu būt jebkas, piemēram, mārciņa misiņa vai kvadrātsakne no divi. Daži apgalvojumi par dzīvi šķiet acīmredzami nepatiesi. Otrkārt, lai gan cilvēki par dzīvi domā arī zināmas citas lietas, kas varētu būt patiesas, daudzas no šīm pārliecībām savas iedabas dēļ nav pierādāmas, teiksim, uzskats, ka dzīve ir spēle un mēs tajā esam figūras, ar kurām spēlē Dievs. Taču, tāpat kā es pirmīt centos pierādīt (apgalvojot, ka spēli var spēlēt arī nezinot), ka mana tēze par dzīvi nav acīmredzami nepatiesa, es apgalvoju, ka tā nav arī acīmredzami neverificējama. Pēc manām domām, iespēja, ka dzīve ir spēle, kurā mēs visi esam figūras Dieva rokās, nav pārbaudāma, jo, lai pierādītu, ka kaut kas ir spēle, nepieciešama informācija par dalībnieku nolūkiem, bet mums nav piekļuves informācijai par Dieva nolūkiem. Turpretim cilvēku nolūki ir pieejami izpētei un, lai gan tos noskaidrot neapšaubāmi ir ļoti grūti un mūsu rīcībā esošās pētījumu metodes pagaidām vēl ir visai nepilnīgas, liktos vismaz pārsteidzīgi pasludināt šādus pūliņus par acīmredzami veltīgiem.

Un tā no pieņēmuma, ka dzīve ir spēle, ko spēlējam mēs visi, izriet, ka eksistē zināmi visai cilvēcei kopēji nolūki, piemēram, tiekties uz nāvi un izvairīties no pašnāvības. Tāpēc, ja izpēte atklātu, ka šādu kopēju nolūku nav, tas varētu liecināt, ka mēs visi nespēlējam vienu un to pašu spēli. Izpēte varētu atklāt, ka dzīve sastāv no lielāka skaita dažādu spēļu, kuras, iespējams, atkarīgas no atšķirībām, kādas pastāv starp kultūrām, nācijām, šķirām, profesijām vai atsevišķiem cilvēkiem. Protams, varētu izrādīties arī, ka cilvēka dzīve vispār nav spēle. Taču mans mērķis nav atrast atbildi uz šiem jautājumiem un nekādā gadījumā – pasludināt, ka tas būtu pavisam vienkārši, bet vienīgi izteikt domu, ka atrast šo atbildi nav principā neiespējami.

VI

No šīm pārdomām vajadzētu būt skaidri saprotamam, ka es neaicinu uztvert dzīvi tā, it kā tā būtu spēle. Mans mērķis bijis drīzāk noformulēt nosacījumus, kas nepieciešami, lai dzīve patiešām būtu spēle. Ieteikumus uzlūkot kaut ko tā, it kā tas būtu kaut kas cits, parasti izsaka kādas lietderības vārdā. Teiksim, Kants norāda, ka ir zinātniski lietderīgi uzlūkot dabu tā, it kā to vadītu kādi mērķi. Un reizēm mēs dzirdam mudinājumu dzīvot katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā mūsu mūžā. Arī uzlūkot dzīvi tā, it kā tā būtu spēle, varētu būt lietderīga dzīves filozofija, taču ne šī filozofija, ne arī iespējamais labums, ko tā varētu dot, nav šīs diskusijas jautājumu lokā. Tomēr praktiskas filozofijas pamatā var likt ne vien metaforisku, bet arī burtisku dzīves interpretāciju. Proti, šāda filozofija var izveidoties nevis no ieteikuma dzīvot dzīvi tā, it kā tā būtu spēle, bet no fakta konstatācijas, kam seko mudinājums: “Dzīve ir spēle. Dzīvojiet, ņemot to vērā.” Un arī šāda filozofija varētu pretendēt uz zināmu labvēlīgu iespaidu.

Ja dzīve ir spēle, tad filozofija, kuras pamatā likts šis atklājums, cilvēcei varētu sniegt ne mazāku mierinājumu kā Epikūrs vai Epiktēts; optimistiskāk raugoties, tā varētu izraisīt cilvēka pašrefleksijas tradīciju atdzimšanu, kas būtu pielīdzināma Sokrata vai Freida izraisītajai. Teiksim, viena no spēlēm, kas dzīve varētu būt, izrauj dzeloni nāvei, jo nāve tajā tiktu uztverta nevis kā biedējošs dzīves pārrāvums, bet gan kā tās galvenais priekšnosacījums. Var apsvērt arī mazāk drūmu variantu. Atklājums, ka dzīve ir spēle, varētu pavērt vaļā jaunus cilvēka darbības avotus un veicināt negaidītus cilvēka izdomas sasniegumus. Būtu taču gaidāms, ka, tikko atklājuši dzīves dabu, spēlētāji ar nesalīdzināmi lielāku entuziasmu un izdomu nodosies spēlei, kuras noteikumus viņi pirmo reizi skaidri sapratuši un kuras pastāvēšanu viņi sev pirmo reizi atļāvuši ar prieku svinēt. Tiesa, atklājums, ka dzīve ir spēle, var izraisīt arī citu reakciju, proti, atziņu, ka tad jau tā nav īpašu pūliņu vērta; var izrādīties, ka filozofisks skatījums uz dzīvi sub specie ludi³ ne tuvu nav ne mierinājums, ne arī iedvesma, bet gan radikāla un radikāli neglābjama vilšanās. Taču pat šādai reakcijai būtu sava pozitīvā puse: tā būtu balstīta uz faktiem, nevis ilūzijām un tāpēc varētu kalpot par pamatu racionālai rīcībai. Cilvēks, kurš atklājis, ka dzīvot nozīmē spēlēt spēli, var izvēlēties pārtraukt savu līdzdalību dzīvē. No otras puses, melanholiskas dabas cilvēks varētu rast mierinājumu faktā, ka dzīve, lai arī drūma, vismaz ir drūma spēle. Un homo ludens, kurš gadījumā, ja dzīve būtu spēle, izrādītos vienīgais verus homo, šajā faktā atrastu savu augstāko attaisnojumu. Neapšaubāmi, tie ir tikai iztēlē tapuši varianti. Taču, ja pieņemam, ka dzīve, iespējams, ir spēle, tie nav pierādāmi nepatiesi varianti.

Ethics, Vol. 77, No. 3 (Apr. 1967), The University of Chicago Press, 209.–213. lpp.