Te tev nav nekāda Manhatana

Karstā un lietainā, es pat teiktu – vētrainā, 2020. gada jūlija dienā es skatos pa istabas logu: lietus gāž straumēm, zibeņo, dārd pērkons, un es nodomāju, vai tomēr nevajadzētu atcelt savu pirmo braukšanas nodarbību.

Līdz tam esmu braukusi tikai ar tēvu pa tukšiem kravas mašīnu stāvlaukumiem Rumbulā. Tēvs zināja teikt, ka, pirms sāk braukt ar instruktoru, svarīgi vismaz “iemācīties pamatus” – kā ieslēgt mašīnu, pārslēgt ātrumus, kā spiest uz bremžu un sajūga pedāļa. To arī, kā šķiet, iemācījāmies trīs reizēs, lai gan tēvam pēc mūsu mācībām “vajadzēja iedzert” un galu galā viņš lūdza, lai es tomēr labāk piezvanot instruktoram – viņš vairs nevarot.

Es piezvanu Laimonim, kurš man bija pasniedzis arī teorijas nodarbības un par kuru, kā teica, esot labas atsauksmes. (Kā vēlāk izrādījās, autoskolu vietnēs instruktoriem ir tikai labas atsauksmes, tādas kā “Iemācīs braukt pat lāci!”.)

Mēs satiekamies pie Uzvaras pieminekļa, un vēl joprojām gāž. Laimonim ir ap sešdesmit; vēl viņam ir alus vēders, sirmas ūsas, atkāpusies matu līnija, un viņš valkā vestes – gan vienkrāsainas, gan ādas, gan arī adītas. Laimoņa mašīna ir neliela, tumši zaļa un diezgan veca.

– Tā, – Laimonis saka, attaisot durvis, – māki braukt, vai braucam uz Zepčiku? (Ziepniekkalnā ir tāds stūrītis, uz kurieni dzen tos, kam jāiemāca pamati.) Laimonis dod pirmo pavēli, un tā ir:

– Brauc!

Lēnām izkustos no vietas, bet nevaru īsti ātrumu pārslēgu ielikt otrajā. Laimonis padod balsi:

– Tā! Kas tev tur neiet? Ejam otrajā! Paskaties, jau 20 km, ko tu gaidi?!

– Man likās, ka ātrumu pārslēgam tā dabīgi jāpārslīd uz nākamo ātrumu, vismaz man tā teica.

– Ja jūs visi jau 20 gadus nelauztu manu pārslēgu, tad tas tā dabīgi arī pārslīdētu.

Dzīvojamajā zonā Laimonis liek apstāties pie katra gājēja, uzsverot, ka tas esot pats svarīgākais – dot cilvēkam iespēju šķērsot ielu, pat ja izskatās, ka viņš to nedarīs. Bez tantēm ar iepirkumu maisiņiem rokās ceļa vidū apstājies arī pelēks, svītrains kaķis. Arī es apstājos.

– Un ko tu tagad stāvi?!

– Bet rekur minka! Jūs taču pats teicāt, ka dzīvojamā zonā visus vajag palaist.

Nu Laimonis jau kliedz:

– Nu tad sadarbojies ar minku!

Laimonis atver logu un rāda kaķim ar roku, izsmējīgi lūgdamies:

– Lūdzu, minka, ejam pāri ceļam, ejam, ejam!...

Brīnumainā kārtā kaķis laiski dodas uz ietves pusi.

– Tā vajag sadarboties! – Laimonis ir lepns.

Kad braucam pa Bauskas ielu virzienā uz Kārļa Ulmaņa gatvi, Laimonis jau šķiet manāmi garlaikots un dungo kādu dziesmiņu. Pēkšņi kā zibens cauršauts viņš, ar samiegtām acīm skatoties kaut kur priekšā, man čukst:

– Stop!! Vanes, apstājies tur, re, kur...

Laimonis rāda uz priekšu. Neredzu, kur mēs varētu apstāties: nav ne autostāvvietu, ne pieturas, nekā. Domāju, ka viņš mani velk uz zoba un mēģina izprovocēt, lai apstājos neatļautā vietā.

– Bet tur jau nedrīkst stāvēt!

– Vanes, te, te, reku!

Viņš nepaspēj pabeigt teikumu, kad esam blakus kādai kundzei ar violetu platmali, kas lēnām iet pa ietvi. Laimonis atver logu:

– Sarmīt!

Viņš plati uzsmaida kundzei.

– Vaaaaai, Laimoni! Kāda sakritība! – Sarmīte šķiet iepriecināta.

– Laipni lūdzu manā karietē! Aizvedīsim tevi mājās!

Dzirdot Laimoņa uzaicinājumu, man paliek aukstas kājas. Tikmēr nabaga Sarmīte nenojauš, ka šī ir mana pirmā braukšanas nodarbība, un rāpjas iekšā mašīnā.

Mašīnā valda klusums – es koncentrējos, Sarmīte sēž aizmugurējā sēdeklī, bet Laimonis savukārt pievērsies maršruta izstrādei, lai pasažieri nogādātu mājās. Pa ceļam izbraucam cauri slavenajam Sīpolu un Kartupeļu ielas krustojumam.

– Nu, meitenes, kā jums garšo sīpoli un kartupeļi? – Laimonis lauž ledu.

– Labāk kartupeļi nekā sīpoli, – es nosaku, bet Sarmīte laikam gan jautājumu nav dzirdējusi.

Nākamajā nodarbībā Laimonis paziņo, ka mūsu sadarbība ir jābeidz, viņa sievai esot sācies atvaļinājums, un tādēļ vakaros viņš vairs braukt nevarēšot, viņam sieva būšot jāved uz nūjošanas nodarbībām Vecāķos.

Kā tagad izvēlēties citu instruktoru, man nebija ne jausmas. Nolēmu pakonsultēties ar mammas draugiem, kurus uzskatīju par visai pieredzējušiem cilvēkiem.

Augusta vakarā ēdot Wolt pasūtītās picas no Vairāk saules, attaisām autoskolas vietni un ejam cauri instruktoru sarakstam. Andrejs – ļoti aizdomīgs smaids, labāk ne. Dmitrijs – varētu būt okei, bet stundas likme ir astronomiska. Linda – atkrīt, jo stundas pieņem tikai pie Zinātņu akadēmijas. Kristaps... Hmm, varbūt Kristaps? Izskatās simpātisks, liela pieredze, nav pārāk vecs (“vecs” instruktoru sakarā ir sinonīms vārdam “dusmīgs”).

– Labs variants! – savu spriedumu izdara mammas draudzene Solvita.

Jau nākamajā dienā es zvanu Kristapam.

– Aha... Biji pie Laimoņa pirms tam, ja? Skaidrīte! Ar mani viss būs oki doki, samācīsimies visu ātri, un brauksi pa ceļiem kā boss, ha, ha, ha! Tu neuztraucies, izstāstīšu, izbrauksim visādus CSDD eksāmenu maršrutus, Maskačku, Zepčiku, figūras – pat nemanīsi, ka tev tiesības jau būs kabatā.

Par spīti tūlītējam “tu”, mūsu saruna man iedveš jaunu cerību.

Pirmā mūsu tikšanās vieta ir benzīntanks Virši, tas ir pats septembra sākums. Kristaps ir diezgan īss, tā ap metru sešdesmit. Viņam varētu būt 37 gadi, ne vairāk. Kristapam ir izteikti roku muskuļi, gaiši mati, milzīgs pulkstenis uz kreisās rokas un sarkanas botas kājās. Kristapa seja ir apaļa, smaids – nedaudz asimetrisks, tomēr sirsnīgs. Zobi gan ne sevišķi labi – Kristaps daudz, ļoti daudz smēķē, reizēm arī nodarbībās. Un vēl Kristapam ir balts golfiņš. “Nav no tiem lētākajiem,” kā viņš man vienreiz skaidroja. Golfiņā vienmēr ir ieslēgts radio, parasti Skonto vai Eiropas hiti, ja Kristaps ir noguris.

– Es esmu instruktors tikai sešus gadus, – Kristaps man stāsta pirmajā nodarbībā. – Tādēļ tā mācīšana man joprojām patīk, ne kā vecajiem instruktoriem, kam viss jau apriebies, tā kā Laimonim. Es tām mācībām pieeju ar humoriņu, nekad nekliedzu. Ja ir jautājumi, noteikti prasi! Nu tad – aidā jūriņā!

Vēl Kristaps man pajautā, vai es zinot, kāds ceļu satiksmē ir pats galvenais noteikums. Tikai viens. Tā kā koncentrējos uz ceļu un neko asprātīgu nespēju izdomāt, viņš pasaka priekšā:

– Tas ir DDD likums, Vanes!

Pēc triumfālas pauzes Kristaps turpina:

– Daj dorogu durakam! Vanes, saproti, uz ceļiem ir pilnīgs cirks, vadītāji kā klauni. Kad es strādāju Vācijā – nu bija tāds laiks, es biju baigi aizrāvies tur ar kurjeru lietām un smagajiem, un tādā garā, strādāju tur vienā pasūtījumu firmā –, braucu, braucu pa to Berlīni, un pēkšņi – vienkārši bļāviens! – kāds man pakaļā iedrāžas! Tur kaut kāds ķīnietis uz riteņa, ja. Es lecu ārā no būdas, arī fiksi tur skatos, kas un kā, nu viņš nerunā angliski, es nerunāju ķīniski, nu es tur rādu, žestikulēju, ķipa, “ko tu dari, ķīnieti???”, ja. Nu neko, mēs abi bijām uz pauzes. Pati saproti, visu laiku uz ceļa jāskatās šurpu turpu, ja, reāli uz ceļa ir pilnīgs cirks, es tev saku, tāpēc labāk palaid visus citus, ja, nelien pakaļā, kad nevajag.

Mūsu nodarbības notiek vēlos darbdienu vakaros vai sestdienās. Darbdienās Kristaps vienmēr uzsāk ar tādu kā nedēļas apskatu:

– Nuuu, Vanesiņ, kā tev gāja šodien? Šīnedēļa tāda bišku kreizī, vai ne? Nu jāaaa, es jau saprotu, nekas, nekas, pabraukāsim, viss būs labi.

Vai arī:

– Vanesiņ, šī ir tā nedēļa, kad tava mamma aizbraukusi uz Nīderlandi pie sava jaunā drauga... (Lieki teikt, ka Kristaps bija sajaucis mani ar Lindu, kura tad viņam arī bija stāstījusi par savu mammu.)

Citkārt mēs noskaidrojam, kāpēc viņš dzer daudz cinka (tas palīdzot vēderam). Vēl Kristapam ir māsa, kas dzīvo Jelgavā un nesen kļuvusi par atraitni (ar trīs maziem bērniem).

– Protams, Vanesiņ, cenšos viņai palīdzēt, cik vien varu, zin, tur citreiz jāpieskrūvē boilers, jānopļauj zāle, ja, nu, pati saproti.

Viena no mūsu nodarbībām sākas ar māsas zvanu, ka viņa nevar noseivot dokumentu kā pdf – tas bija latviešu valodas mājasdarbā vienam no bērniem. Paiet krietns laiks, līdz es un Kristaps (braucot pa Akmens tiltu un tad gar Stockmann), un viņa māsa Dace (uzlikta uz skaļruņa) tiekam galā ar šo problēmu. Pēc tam (nu jau Maskačkā) Kristaps izliekas tāds kā saguris un melanholisks un skatās ārā pa logu:

– Kāda, Vanesiņ, kāda jēgai jēga, ja jēgai nav jēgas?

Kristaps mēdz runāt pa telefonu ne tikai ar Daci, bet arī ar daudziem citiem. Ar Gaču viņš nedēļas nogalēs mēdz organizēt bārbekjū. Dāvis savukārt ir džeks, kurš strādā servisā. Ar citiem instruktoriem un kursantiem Kristaps pārrunā jaunākos maršrutus, kur eksāmenā dzenot braukt. Kādu reizi noklausos, cik labi Kristaps atrisinājis priekšējā stikla plīsuma problēmu – abi ar Dāvi viņi nolēmuši, ka apdrošināšanai būs ērtāk teikt tā: “Izgāju no rīta no mājas, skatos – o, johaidī, kāds pa nakti apstrādājis mašīnu!” Tā varot gan stiklu salabot, gan ietaupīt. (Runājot par taupīšanu, man ir radinieks, kurš mācīja ieslēgt pagrieziena signālu, cik vien vēlu iespējams, – lai taupītu lampiņas. Viņš arī nekad nelēja vairāk benzīnu par absolūto minimumu: nekad nebiju redzējusi, ka viņa mašīnā nedegtu sarkanā lampiņa. Un, kad reiz ģimenes ārsts man lika iztēloties, ka esmu mašīna, kurai gandrīz vienmēr nepietiek enerģijas, man to izdarīt nebija grūti.)

Braucam virzienā uz Mūkusalas apli. Kristaps rauj pēc stūres, lai apbrauktu kanalizācijas vāku (instruktori tos skaita kā bedres vai vismaz kaut ko tādu, ko noteikti nepieciešams apbraukt).

– Klausies, Vanesiņ, davaj sarunājam: bedrēs nebraucam, ja? Tev Laimonis vispār iemācīja bremzēt? Tu man bišku bremzē kā mistera Bīna māsīca tagad. A mēs gribam, lai tu apstājies kā Džeimsiņš, ja... (domāts Džeimss Bonds), – Kristaps sirsnīgi smejas. (Tas bija ap to laiku, kad kārtējo reizi bija plānota “Nav laiks mirt” pirmizrāde.)

Tālāk braucam pa Ziepniekkalnu, aiz 4. trolejbusa, kas iebrauc savas pieturas joslas atdalījumā.

– Tā, Vanesiņ, apstājies, ja. Tagad rekur ragainis ielīdīs kabatā, un tad brauksim tālāk. Gaidām, līdz ragainis izlien no kabatas, un turpinām.

Aizbraucam līdz figūru laukumam netālu no Riga Plaza lielveikala. Kristaps uzreiz izkāpj uzpīpēt, bet es mēģinu parkoties – jāatzīst, diezgan neveiksmīgi (bet man nekad tā arī nav izstāstījuši, kā to darīt). Kristaps liek atvērt logus:

– Klausies, ar to parkošanos ir tā: mums ir golfiņš, bet parkojamies kā ar auģiku, saprati?

Es patiešām nesaprotu.

– Labi, nu, karoče, tev aizmugurējā stiklā jāredz tas stabiņš, ja?

Kristaps rāda pa diagonāli uz pretējo pusi no vadītāja vietas. Kristaps, joprojām pīpējot, pienācis pie mana atvērtā loga un ieskatās sānu spoguļos it kā “no mana skata punkta”.

– Nē, nu labi, diez vai tu redzēsi to stabu, tumšs kā dirsā jau.

Varētu arī piekrist – kā nekā novembra vakars. Turpinot tēmu, Kristaps atminas savus Berlīnes gadus.

– Vanes, a tu zini, kā dirsas caurums ir vāciski?

– Es vāciski nezinu arī citus vārdus, – mēģinu izslīdēt no šī jautājuma.

– Ha, ha, – Kristaps smejas, – nu, Vanesiņ, labi vien ir, ka nezini! Tu piedod, ja, citreiz es tāds rupjš, esmu jau noguris.

Marta beigās, kad beidzot atsākam nodarbības, Kristaps apgalvo, ka vērojams “manāms progress” un ka pavisam drīz mēs jau sasniegsim finiša taisni. Vienīgās problēmas, ko mums noteikti jāpaspējot atrisināt, esot kājas turēšana uz sajūga visu laiku, krustojumu “izvilkšana” trešajā ātrumā, tramvaja sliežu šķērsošana un daži tehniski jautājumi.

Šajā dzīves periodā biju aizrāvusies ar leoparda raksta apģērbu, to novērtē arī Kristaps, viņš gan neesot domājis, ka es esmu “tāda caca”. Šo faktu viņš veiksmīgi pielieto, kad es “bez vajadzības” turu kāju uz sajūga:

– Klausies, ja tu man neņemsi kāju nost no sajūga, tad es uzšūšu tādu striķīti ar leoparda rakstu, apsiešu tev ap kāju, – uzsver Kristaps, – un katru reizi to pavilkšu, kad būs nepieciešams... Ha, ha, ha.

Skaidrs, es noņemu kāju, līdz ar to man nav iespējams pārbaudīt, vai Kristaps to bija domājis nopietni.

Todien braucām pa Āgenskalnu, Nometņu ielu, un mums vajadzēja šķērsot tramvaja sliedes. Mamma jau kopš bērnības mācījusi, ka, pārbraucot sliedes, bremzēt noteikti nevajagot, jo tas nozīmē, ka cilvēkam pārāk patīk sava mašīna, un tā nav laba zīme. Kad to paskaidroju Kristapam, viņš secināja, ka cilvēkiem varbūt arī patīkot savas mašīnas, bet manai mammai patīk servisa izmaksas. Ja es turpināšot tā braukt, viņam nākšoties iedzert “nervenes” (nervu zāles), tāpēc lai es tūlīt pat mainot tramvaja sliežu šķērsošanas manieri.

Vēl arī mums izvērtās diskusija par to, vai ir iespējams pagriezties ātri (trešajā ātrumā). Es teicu, ka var. Kristaps teica, lai es iztēlojoties:

– Kādu nakti kāds ienāk pie tevis istabā un tā lēnām, lēnām smacē tevi ar spilvenu uz sejas... Tā tagad jūtas golfiņš. Nu, tev patiktu?

Jāatzīst, ka Kristaps tiešām spēja ļoti labi vizualizēt iemeslus, kāpēc labāk 90 grādus izgriezt otrajā pārnesumā. Un vispār:

– Dīzelniekiem ir zirgi, bet benzīnniekiem – poņuki. Pati saproti, ko tas nozīmē, kad runājam par griešanos.

Pienāca maijs – mūsu noliktais finiša mēnesis –, bet mana reģistrēšana CSDD eksāmenam kā nenāca, tā nenāca.

– Kad varēšu uz eksāmenu? – vienu dienu nolemju pieiet jautājumam tieši.

– Vanesiņ, tu jau tiešām nebrauc slikti! Esam uz finiša taisnes, jūnijā tev noteikti jāiet uz eksāmenu, bet mums vēl jāpabrauc pa Zepčiku.

Tā nu kārtējo reizi braucam pa Bauskas ielu, un Kristaps pievērš manu uzmanību Rīgas arhitektūrai:

– Vot, tu man pasaki, Vanesiņ, kāpēc Rīgā viena māja no ķieģeļa (rāda ar roku pa labi), viena no koka (rāda ar roku pa kreisi) un vēl pa vidu hruščovkas (rāda pa labi un pa kreisi reizē)? Te tev nav nekāda Manhatana – tur viss smuki un ielas kārtīgi sakārtotas perpendikulāri, ne tā kā mums te.

Jūnijā uznāca lielais karstuma vilnis, kas deva vēl vienu iemeslu ietaupīt – šoreiz uz kondicioniera rēķina. Instruktoru metode mašīnu atvēsināšanai ir vienkārša – atvērt visus logus. Kā Kristaps paskaidroja, atšķirības nav nekādas, jo saule jau tāpat “spīd iekšā caur stiklu”. Līdz ar karstumu uzkarsa ne tikai pilsēta, bet arī mana nervu sistēma, jo bija skaidrs, ka arī jūnijā ilgi gaidītā finiša taisne nav plānota. Sapratu, ka man steidzami kaut kas jādara, lai tiktu līdz tam sasodītajam CSDD eksāmenam. Draugs, kurš nesen bija nolicis tiesības, ieteica savu “privāto” instruktoru (lai ko tas arī nozīmētu).

Manu trešo, pēdējo un privāto instruktoru sauc Jānis. Jānis izskatās tāds pats kā Laimonis, tikai sirsnīgāks un pozitīvāks. Arī viņa sieva ir skolotāja, un Kartupeļu un Sīpolu ielas krustojumā arī viņš man pajautā, vai man labāk garšojot kartupeļi vai sīpoli.

Pirmā nodarbība mums ir astoņos no rīta, un, iekāpjot mašīnā, skan SWH Rock “Born to Be Wild” no Steppenwolf repertuāra. Saku Jānim, ka neesmu agro rītu cilvēks.

– Neuztraucies! – Jānis atbild. – Vari turēt acis ciet, es paskatīšos, kas notiek uz ceļa.

Brauciens ritēja labi līdz brīdim, kad sapratu: braucu nevis es, bet Jānis. Viņš savā pusē spiež pedāļus, un arī abas viņa rokas ir uz stūres.

– Klausies, ja tev kādreiz vajag vasarnīcu, zvani man. Man ir točka Saulkrastos – kolosāla māja turpat pie jūras, mēs ar sieviņu tur braucam katru gadu.

– Jāni, man ļoti vajadzētu, lai jūs atdodat man stūri un lai mani pieraksta uz CSDD eksāmenu.

– Protams, protams, tādai meitenei jau neko neatteikšu! – Jānis ir priecīgs, ka var pakalpot. – Vienīgais, protams, būs jānokārto “pārreģistrēšanās maksa”, 50 eiro.

“Kaut vai 60,” es nodomāju. Mašīnā skan Rolling Stones “I Can’t Get no Satisfaction”. Jānim zvana sieva pa telefonu (pulkstenis ir 8.15):

– Nē, nu padomā tikai! Visa otrā B? Vājprāts kaut kāds!

Jānis noslāpē telefonu sev pie krekla un pārstāsta man sarunu, kamēr sieva vēl ir “trubā”:

– Vanes, tu padomā! Zālīšu skolā viens slimais ar kovidu otrajā B! Visus laiž iekšā, izņemot no tās klases! Mana sieva tur ir skolotāja, tāpēc viņa zina.

Tā es dabūju zināt, kuras skolnieces dēļ otrajai B vajag doties mājup jau no paša rīta, vēl pirms mana braukšanas nodarbība ir beigusies, un tomēr: tajā pašā dienā es beidzot iegūstu atļauju reģistrēties CSDD eksāmenam.

Eksāmena pieņēmēju katram piešķir dators pēc nejaušības principa: savā ziņā tas atgādina olimpisko spēļu finālskrējienus. Tur ir tādas kā aizkulises, kurām pa vidu ir eja – no turienes nāk ārā eksaminētāji. Eksaminētājs pieiet pie datora, un tad viņam tiek pielozēts kāds no priekšā sēdošajiem upuriem.

Manu pirmo CSDD eksāmena pieņēmēju vislabāk būtu raksturot kā “korektu” tipu. Neviena lieka komentāra, skaidri formulēti teikumi, balss tonis kontrolēts un kluss, pārpratumiem nav vietas. Figūras ieskaitītas, braucam tālāk; Mūkusalas aplis ieskaitīts, braucam tālāk; kopumā – eksāmens neieskaitīts. Es prasu, kāpēc. Mums esot bijusi “diskutabla” apgriešanās pretējā braukšanas virzienā, viņš atbild. “Diskutabla” tāpēc, ka es esot izgriezusies par agru (otrais mēģinājums man netika ieskaitīts tāpēc, ka es esot “diskutabli” izgriezusies par vēlu). Lai nu kā, satiksmē iekļauties es nemākot.

Pēc nedēļas atgriežos CSDD, lai iepazītos ar savu otro – garmataino – eksaminētāju, kurš man pēc tam rādījās murgos. Viņam ir gari mati, viņš ir pret vakcināciju (tāpēc man eksāmens jākārto maskā), un nepalīdz pat tas, ka mašīnā skan Relax FM. Kad uz Krasta ielas iegriežos nepareizajā joslā, eksaminētājs rausta savus garos matus un rodas iespaids, ka viņš grib kliegt (iespējams, viņi ir instruēti nekliegt, jo viņa savaldība šķiet ļoti mākslīga). Eksāmens, protams, netiek ieskaitīts. Pa nakti redzu sapnī, ka slēpjos CSDD tualetē un redzu no blakus kabīnes rēgojamies garu matu kušķi.

Trešo mēģinājumu man vada “pozitīvaisatbalstošais” eksaminētājs, gados jauns un smaidīgs, es varot droši jautāt, lai viņš atkārto norādes, ja nu gadījumā es tās nesadzirdu labi. Viņš apgalvo, ka patiešām vēlas, “lai es eksāmenu noliekot”, taču vēlāk pēc protokola ieraksta varu spriest: es nemākot rīkoties ar salona aprīkojumu. Tas notika šādi: braucam pa Bauskas ielu, eksaminētājs pieklauvē (starp mums ir ielikts aizslietnis kovida dēļ, taču vienlaikus tas arī žilbina, atstarojot gaismu, un pasliktina redzamību sānu spoguļos):

– Jūs varat nomazgāt arī logu!

Logs ir pilnībā tīrs, un, tā kā lietus nelīst, nolemju lieki logu nemazgāt. Tomēr tā acīmredzami bija kļūda, jo, ja cilvēks jūs uzaicina logu nomazgāt, tad noteikti to vajag izdarīt.

Tāpat mums rodas pārpratums arī par to, vai jārāda pagrieziens, iebraucot aplī. Kristaps mācīja, ka nekad to nevajag darīt – neviens taču nav muļķis! Kur vēl var iebraukt, ja ne aplī? Taču pozitīvajam ir cits viedoklis.

Kāpjot ārā no mašīnas, eksaminētājs nosaka:

– Tagad iesiet mājās stāstīt visai ģimenei, cik es slikts, ja, ka neieskaitīju eksāmenu? Nu nepārdzīvojiet, vēl pāris braukšanas nodarbību par ļaunu nenāks!

Mans pēdējais mēģinājums ir jau atkal ar minēto garmataino. Ap to laiku pazīstu jau visus cilvēkus, kas strādā CSDD braukšanas eksāmenu nodaļā. Atkal skan Relax FM, pie reizes es iedzeru arī nervenes. Ar mataini apspriežam situāciju ar kundzi gados, gaiši zilā tvīda kostīmā, kura astoņos no rīta stāv netālu no gājēju pārejas un veras debesīs. Arī kad es apstājos pie pārejas, viņa ielai pāri neiet. Kundze uzsāk gaitu tikai tad, kad eksāmena pieņēmējs to aicina darīt ar žestu (gluži kā minku). Es izsaku pieņēmumu, ka dāma pārdomā dzīvi, ja jau ir tik neizlēmīga. Garmatainais iebilst:

– Un cik bieži jūs dodaties uz gājēju pāreju pārdomāt dzīvi?

Kad nu eksāmens tomēr dīvainā kārtā ir ieskaitīts, viņš vēl paspēj man pateikt:

– Lai dievs svētī jūs un visus gājējus jūsu ceļā!

Lai gan es jau esmu izkāpusi no mašīnas un pat izgājusi no CSDD stāvvietas, tomēr apgriežos un kliedzu viņa virzienā, cik skaļi spēju:

– Un lai dievs svētī arī jūs!