Ceļi ir vieta, kur visi satiekas

Deli ir sašķelta pilsēta, necaurejama un piesardzīga pilsēta – pilsēta, kurā lielā cieņā dzeloņstieples, bruņoti sargi un viesu saraksti. Lai gan Indijas galvaspilsētas iedzīvotāju skaits nu jau strauji tuvojas 20 miljoniem, tā palikusi savādi uzticīga savu pirmsākumu – britu administratīvā anklāva – garam. Deli iedzīvotāji dievina sociālo rangu tabulas, ietekmīgu vārdu piesaukšanu un ekskluzīvus klubus, un novēršas no svešiniekiem, kuri uzrodas uz viņu sliekšņa bez pienācīgām rekomendācijām. Deli laikraksti ik rītu atvēl daudzas slejas pilsētas bagātnieku jaunajām frizūrām un ballītēm; tieši šie cilvēki ar savām augstu mūru apjoztajām privātmājām un tonētajiem automašīnu logiem diktē mērķus, uz kuriem tiecas pārējā pilsēta. Attiecībā uz publiskām vietām Deli miljonāri ir visai klīrīgi: viņiem nepatīk kaut kur parādīties, ja trūkst pietiekami daudz sulaiņu un apsargu, lai viņi justos kā mājās, un cenas nav gana galvu reibinošas, lai nevēlamas personas turētos pa gabalu.

Taču šajā sašķeltajā pilsētā visi satiekas uz ceļiem. Metro tīkls vēl nav pabeigts, piepilsētas vilcienu ir maz (atšķirībā no Mumbajas) un uz darbu nav iespējams doties ar helikopteru (kā to mēdz darīt Sanpaulu) – to liedz drakoniskie drošības noteikumi. Tā nu Deli ceļi apkalpo pilnīgi visas pilsoņu kategorijas un sniedz unikālu ieskatu šīs sabiedrības slāņu savstarpējās attiecībās.

Pirms 1991. gada “liberalizācijas”, kad toreizējais finanšu ministrs Manmohans Singhs atvēra valsts ekonomiku globālajai naudas apritei, tā pieliekot punktu četrām centralizētas plānošanas desmitgadēm, Indijā bija pieejamas trīs marku automašīnas. Hindustan Ambassador un Premier Padmini tika ražotas jau trīsdesmit gadus, un, lai pie kādas no tām tiktu, bija jāgaida septiņus gadus – produkcija nepārsniedza dažus tūkstošus gadā; būtībā šie auto bija pieejami tikai augsta līmeņa ierēdņiem un uzņēmējiem. Kompaktā Maruti 800, tieši otrādi, bija jaunpienācēja un tika uzskatīta par “tautas auto”: pateicoties tam, ka gadā no konveijera noripoja ap 150 000 jaunu mašīnu, pirmo reizi iespēja izvēlēties privāto transportu pavērās arī vidusšķirai.

Tagad, pēc gandrīz divdesmit gadiem, šīs trīs automašīnas tikpat kā pazudušas jaunu, līdz šim nepazīstamu marku straumē. Jaunais ekonomikas režīms mudināja arī citas indiešu kompānijas, piemēram, Tata, pievērsties autorūpniecībai, taču tas pavēra ceļu arī globālajiem gigantiem – Hyundai, tad Ford, GM un Toyota, bet ar laiku arī visiem pārējiem; tagad, kad auto tirgus nīkuļo visā pasaulē, lielās kompānijas pavērsušas skatu uz Indiju, kur cer nedaudz nopelnīt. Kopš 1991. gada Indijā pieprasījums pēc vieglajām automašīnām audzis desmitkārt – un turpina vērsties plašumā; rezultāts ir pastāvīgs sastrēgums pilsētu ielās. Lai cik jaunu joslu un satiksmes pārvadu tiek uzbūvēts, pārblīvētās brauktuves nekādi nespēj apmierināt jaunās auto mānijas prasības, un vismaz Deli vairums automašīnu lielum lielo daļu no sava mūža pavada, stāvot uz vietas. Bezcerīgo satiksmi vēl vairāk ierobežo nebeidzami ceļa remonti un šķietami bezgalīgas sarkanās luksofora gaismas (tās var ilgt līdz pat desmit minūtēm). Turklāt Deli autovadītāji, cieši pārliecināti, ka neviena sistēma nevar būt izdevīga pilnīgi visiem satiksmes dalībniekiem, mēģina izlavierēt starp citiem auto ar dažādiem manevriem, kas bieži beidzas ar pilnīgu “korķi”, ko pavada signāltauru kakofonija un smacējošu izgarojumu mākoņi, ko saražojuši neskaitāmi motori, kas pūlas ar gaisa kondicionētāja palīdzību paglābt pasažierus no ārā valdošās četrdesmit grādu tveices. Galvenie ieguvēji šajā situācijā ir žurnālu pārdevēji, kuri, paļaujoties tikai uz pašu kājām, skraidelē starp mašīnām, piedāvājot lasāmvielu laika īsināšanai. Vēl viens autovadītāju izklaides avots ir neskaitāmās sapņaini nereālās mašīnu vīzijas uz ceļmalas reklāmas dēļiem – ainas no kādas paralēlas pasaules, kurā ceļi ir allaž brīvi, kur braukšana ir seksīga un bezrūpīga.

Situācijā, kad cita pie citas saspiestas tik daudzas mašīnas, visas sapītas vienādos pinekļos, autotransports varētu kļūt par nopietnu draudu Deli sociālās hierarhijas stāvajiem pakāpieniem. Taču šajā gadījumā pēdējā laika auto pārpilnība atrisina pašas izraisīto problēmu. Mūsdienu auto industrijas marku un modeļu klāsts piedāvā ērtu sociālā statusa kodu, kas kompensē privātā transporta anonimitāti, un Deli šķiru iekārtas krasais kāpums un kritums uzskatāmi projicējas pat uz pilsētas visnotaļ horizontālajiem ceļiem. Mašīnu markas nosaka to īpašnieku savstarpējās attiecības: nepacietīgs mersedess nozibina savas gaismas, lai Maruti pūlis palaiž to pa priekšu; Maruti paklausīgi pašķiras. BMW limuzīnos ir tik laba skaņas izolācija, ka to pasažieri pat nedzird nepārtraukto taurēšanu, ar kuras palīdzību viņu šoferi izbrīvē ceļu. Kanārijdzelteni hammeri pārraušas pāri betona barjerām un, izrāvušies no ņudzošā korķa, ielaužas tukšajās autobusu joslās un pilnīgi nelikumīgi aiztraucas garām sastrēgumā iestigušajām masām – un satiksmes policija skatās uz to caur pirkstiem: kurš normāls kruķis riskēs ar dzīvību, lai mestu izaicinājumu bagātnieku dēliņu privilēģijām? Jā gan, vajadzības gadījumā auto marku rangu tabulas virsotnes priekšrocības tiek aizstāvētas ar spēku: Hyundai vadītājs izkāpj no sava auto, lai izspertu durvis Maruti, kas licis viņam tūļāties aiz sevis, bet jaunekļi mersedesā dzenas pakaļ tatas vadītājam, kurš uzdrīkstējies viņus nolamāt, notriec no kājām uz izpļaukā kā nepaklausīgu puišeli.

Mūsdienu Deli zīmoli nav nekāda nieka lieta. Tā ir vieta, kur cilvēka sociālais statuss tiek automātiski pielīdzināts nullei, ja vien acīmredzamas un taustāmas zīmes neliecina par pretējo; tā nu vajadzība pēc šādām zīmēm ir patiesa un ļoti nopietna. Un šajos sociālo vētru laikos, kad kļuvuši nedroši pamati zem vecajām attiecībām un lomām, vislielāko autoritāti, šķiet, bauda tieši lielo korporāciju zīmoli. Tie kā kodolu sevī nes jaunā globālā tirgus bezgalīgās iespējas. Tie sola cieņu un ievērību šajā skarbajā pilsētā, kura tās vienmēr dāvājusi ļoti skopi. Vēl vairāk, tie ievieš skaidrību visai intīmos jautājumos: “Viņš brauc ar Honda City,” kāda sieviete zīmīgi saka par savu nākamo znotu.
Zīmoli palīdz aizstāvēties pret bezjēdzības šausmām, un, jo vairāk to ir, jo labāk. Vecā sociālistu elite bija taupīga un nekopta; jaunā Deli aristokrātija ir nevaldāmi patērētāji. Ar saviem lielajiem auto un zīmolu aksesuāriem tā burtiski reklamē savu pārākumu, ik uz soļa saceļot apbrīna un naida viļņus.

1999. gada 10. janvārī ap četriem rītā kāds auto lielā ātrumā traucās pa Lodhi šoseju, platu un apzaļumotu maģistrāli, kuras malās rindojas daudzi Deli parki un bagātākie dzīvojamie rajoni. Pie stūres sēdēja iereibis jauns vīrietis vārdā Sandžīvs Nanda; viņš kopā ar diviem draugiem atgriezās mājās no viesībām. Mašīna bija 160 000 dolāru vērts BMW, viens no šīs markas lielākajiem un greznākajiem modeļiem; tā bija privāti importēta no Eiropas un vēl joprojām lepojās ar ārzemju numura zīmi.

Vēlāk tika lēsts, ka auto braucis ar ātrumu 140 km/h; lai nu kā, nonācis pie policijas kontrolpunkta, tas kļuva nekontrolējams: sašķaidījusi barjeru, mašīna notrieca no kājām septiņus cilvēkus; seši no viņiem – trīs policisti un trīs ceļa strādnieki – uz vietas gāja bojā. Liecinieki vēlāk stāstīja, ka divi vīrieši izkāpuši no auto, lai noskaidrotu, kas noticis; ieraudzījuši līķus un izdzirdējuši aculiecinieku kliedzienus, viņi ielekuši atpakaļ mašīnā un panikā aizbraukuši, pa ceļam vēlreiz pārbraucot pāri vienam uz ceļa guļošajam ķermenim.

Sandžīvs Nanda bija harizmātisks divdesmit vienu gadu vecs jauneklis, kurš tikko pabeidzis Vortona Biznesa skolu. Viņš varēja lepoties ar krāšņu ciltskoku: puiša vectēvs, admirālis S.M. Nanda, Indijas Kara flotes štāba priekšnieks, tāpat kā daudzas citas atvaļinātas Indijas bruņoto spēku militārpersonas ar labiem kontaktiem, bija sapelnījis pamatīgu naudiņu, tirgojot ieročus – uzņemoties starpnieka lomu ārzemju ieroču ražotāju un bijušo kolēģu darījumos. Bizness turpināja plaukt Sandžīva tēva Sureša modro acu uzraudzībā; elegantā Deli viesnīca Claridges bija tikai maza daļiņa no viņa īpašumiem un ieguldījumiem Indijā un visā pasaulē.

Pēc negadījuma Sandžīvs patvērās pie viena no saviem tāvakara pavadoņiem, arī elitāras biznesmeņa ģimenes atvases. Jaunekļa tēvs, finanšu kompānijas īpašnieks, bija radis zibenīgi novērtēt sarežģītas situācijas: viņš nekavējoties pavēlēja savam šoferim savākt BMW no ceļa un iebraukt to mūra sienas iejoztajā piemājas teritorijā. Mašīnas priekšgalu klāja šaušalīga asiņu un miesas sega; sargam tika uzdots auto notīrīt. Tomēr tas bēgot aiz sevis bija atstājis iztecējušas mašīneļļas sliedi, un policistiem izdevās BMW izsekot līdz pašai mājai. Viņi ieradās lielās auto tīrīšanas vidū, apcietināja Sandžīvu un, vēl joprojām piedzērušos, aizveda uz policijas iecirkni. Lietas izmeklēšanai vajadzēja noritēt pavisam vienkārši, taču Nandas ģimenes aizkulišu manipulāciju ietekmē tā drīz vien izčākstēja. Manodžs Maliks, vienīgais no septiņiem negadījumā cietušajiem, kuram bija izdevies izdzīvot, tiesas procesa gaitā mainīja savu liecību, nonākot pie atziņas, ka viņu notriecis drīzāk kravas auto, nekā BMW. Vienīgais neatkarīgais liecinieks Sunils Kulkarni, kurš tonakt bija atradies tuvumā un aprakstīja, kā upuru ķermeņi lidojuši pāri BMW jumtam, atsauca savu liecību, paziņojot, ka devis to, pakļaujoties Deli policijas spiedienam; policija esot sazvērējusies pret Sandžīvu Nandu. Pats Sandžīvs apgalvoja, ka tonakt vispār neesot atradies mašīnā, kura bija reģistrēta uz viņa māsas vārda, un noliedza jebkādu saistību ar notikušo. Nandu ģimene pūlējās mazināt spriedzi, neoficiāli izmaksājot kompensācijas upuru ģimenēm. Izmeklēšana zaudēja apgriezienus, un dzīve turpinājās. Atbrīvots pret drošības naudu, Sandžīvs aizstāvēja biznesa administrācijas maģistra grādu Eiropas Biznesa vadības institūtā Fontenblo, netālu no Parīzes, kļuva par ģimenes viesnīcu ķēdes rīkotājdirektoru un ievācās viesnīcas Claridges penthausa apartamentos.

Manodžs Maliks pazuda bez vēsts.

Sureša Nandas bizness nepatīkamā kārtā nonāca masu mediju uzmanības lokā: informatīvā izdevuma Tehelka žurnālistu veiktās slepenās izmeklēšanas gaitā atklājās, ka Nanda devis valdības locekļiem lielus kukuļus, lai nodrošinātu labvēlīgākus konkurences apstākļus savu klientu produktiem.

Viņš tika apsūdzēts korupcijā un atbrīvots pret drošības naudu, kamēr šajā lietā iedziļinājās Centrālais izmeklēšanas birojs. Atklājās, ka Nandam pieder interneta iepirkuma monopols, kas viņam garantē treknu kumosu plašajā valdības tenderu biznesā. Prese pauda sašutumu, ka šis cilvēks turpina baudīt tamlīdzīgas privilēģijas, kaut arī tā pati valdība vienlaicīgi izmeklē viņa iespējamos kriminālnoziegumus. Drīz vien Nanda tika pieķerts piedāvājam 100 miljonus rūpiju (2,1 miljonu dolāru) lielu kukuli nodokļu inspekcijas ierēdnim, kurš bija piesolījies šo to noklusēt. Viņi abi ar Sandžīvu, kurš arī bija iesaistīts šajā skandālā, pavadīja aiz restēm četrpadsmit dienas.

Tad BMW lietā sākās negaidīts pavērsiens.

Diskreditētais liecinieks Sunils Kulkarni, apņēmies parādīt pasaulei, kāds spiediens uz viņu tiek izdarīts, atveda maskējušos televīzijas žurnālistus uz slepenu tikšanos ar Nandas ģimenes pārstāvjiem. Tā atklājās, ka Nandas maksā abu pušu advokātiem, kuri savukārt kopīgiem spēkiem dara visu, lai Kulkarni nesāktu runāt. Advokāti tika padzīti, un lieta beidzot nonāca līdz Augstākajai Tiesai. 2008. gada septembrī, deviņus gadus pēc nelaimes gadījuma, Sandžīvs Nanda tika atzīts par vainīgu sešu cilvēku sabraukšanā, atrodoties pie stūres smaga reibuma stāvoklī; viņam piesprieda piecus gadus cietumsoda.

Tas bija neparasts brīdis, kurā, pretēji gaidītajam un pieredzes mācītajam, izrādījās, ka Indijas elite tomēr ne vienmēr var izvairīties no atbildības par saviem nodarījumiem.

Mūsdienu Indijas sabiedrību fascinē bagātība. Radies jauns populāru žurnālu žanrs – izdevumi, kas, no vāka līdz vākam aizpildīti ar rakstiem par apzeltītām vannām, briljantiem rotātiem mobilajiem telefoniem un nepārspējami krāšņām brīvdienām, ļauj lasītājiem neklātienē izbaudīt to, ko paši nemūžam nevarēs atļauties. Šī tirgus pavedinošajiem čukstiem papildus svaru piešķir televīzijas viktorīnas, kurās vienkārši strādnieki skatītāju acu priekšā kļūst par miljonāriem. Cilvēkiem patīk lasīt par Indijas vadošo rūpnieku īpašumiem, uzskatiem un talantiem; daži no viņiem pamanījušies pat izveidot ap sevi kaut ko līdzīgu reliģiskam kultam. Jebkāda bagātnieku kritika izsauc pārsteidzošu vētraina sašutuma reakciju no vienkāršo cilvēku puses; viņi to uztver kā uzbrukumu savam nacionālajam lepnumam. Taču šī ietiepīgā jūsma par bagātajiem sadzīvo ar kādu citu parādību, kas daudz piederīgāka krēslas pasaulei, pilnai ar šausmām un naksnīgiem izbīļiem.

Tik noslāņotā sabiedrībā nav grūti iedomāties, ka cilvēki, kas atrodas virsotnē, bauda absolūtu brīvību – tik neierobežotu, ka vienīgais kaut cik atbilstošais pielietojums tai būtu nežēlība. Vairumam Deli iedzīvotāju dzīve vēl joprojām ir smaga un nabadzīga; lāgā neaptveramie globālā tirgus solījumi paliek nepiepildīti, un šī mūžīgā trūkuma apziņa ļauj cilvēku prātos ielavīties neskaidrai nojautai par vampīrisku valdošo šķiru, kas izsūc pārticību no visu pārējo cilvēku dzīves. Šī nojauta atrod savu atbalsi stāstā par Sandžīvu Nandu; tā Deli tagad kļuvusi par vienu no populārākajām līdzībām. Stāsts eksplodē publiskajā telpā ar tīksmīgu riebumu pret kaut ko plaši nojaustu, bet reti novērotu – šīs ekonomiskās sistēmas pārdrošību, tās nekontrolējamo bezsirdību. Sandžīva BMW simbolizē spožo un postošo kapitālu, ko neiegrožo ne sirdsapziņa, ne valsts izliktās barjeras. Sadursmes vieta, šie simt metri, kas klāti ar cilvēku miesām, norautiem locekļiem un asins peļķēm, ir kā pamācoša glezna, kurā atainotas postošās pēdas, ko šī laupītāju elite atstāj parasto ļaužu pasaulē.

Šajā otrajā, šaušalīgajā priekšstatā bagātie vairs nav nācijas lepnums; viņi ir iebrucēji no ārpasaules, transnacionālu strāvojumu pārstāvji, kuri tā īsti nekad nav domājuši par to, kas vajadzīgs Indijai.

Sandžīva Nandas gadījumā liels tracis tika sacelts ap viņa britu pasi un importēto auto, it kā šai liktenīgajā trakulīgajā skrējienā viņu būtu raidījuši kādi ārzemju izcelsmes spēki, kuru darbība šeit, Indijā, var novest tikai pie katastrofas. Indijā ceļu savā varā nav pārņēmis ātrums, kā tas noticis citur pasaulē – pa to pārvietojas visādu veidu transporta līdzekļi, tā ir vieta, kur valda tirgus, nesteidzīgi tempi un birokrātija. Pat valsts varenākie cilvēki nevar cerēt, ka šeit viņiem pavērsies neviena neaizšķērsota taka cauri Indijas realitātei. Kaut kas tāds varētu ienākt prātā tikai cilvēkam bez vismazākās saiknes ar reālo pasauli.

Sabiedrībā, kas pamazām izveidojusies postliberalizācijas ēras Indijā, valda vienlaikus eiforija un šausmas. Bagātie tās izpratnē simbolizē abas izjūtas, tāpēc kā šķira tā arī nav kļuvuši par viennozīmīgu jēdzienu. Mūsdienu Indijā viņi ir vienlaikus svētie un dēmoni, tāpēc jebkuras pārdomas par šo cilvēku kategoriju neizbēgami svaidās spēcīgu emociju pretrunās.

Rietumu presē “jaunās Indijas” seja parasti ir izsmalcināta un izglītota. Tā var piederēt elegantos uzvalkos tērptajam Azimam Premdži, Wipro Technologies prezidentam, jebkura Āzijas ietekmīgāko cilvēku saraksta stūrakmenim; viņš studējis Stenfordā, saņēmis mantojumā ienesīgu augu eļļas ražotni un pārvērtis to par globālu tehnoloģijas kompāniju. Vai arī Nandanam Nilekani – vienam no Infosys Technologies dibinātājiem, Forbes Asia 2006. gada Biznesa Līdera titula īpašniekam un nesen iznākušās grāmatas “Iztēlojoties Indiju – idejas jaunam gadsimtam” autoram. Šie miljardieri lieliski runā angliski, ir inteliģenti un prot skaidri formulēt savas domas – tie ir cilvēki, ar kuriem Rietumi var veidot lietišķas attiecības. Viņus regulāri aicina uz starptautiskām biznesa konferencēm un intervē žurnālos, lūdzot izskaidrot Indijas straujo ekonomisko izaugsmi; šie cilvēki projicē racionālu un līdzsvarotu savas zemes tēlu. Viņi iedveš Rietumu publikai mierinošo pārliecību, ka “jaunā Indija” nebūs nekas vairāk kā vienīgi veco Rietumu piedēklis, ka Indijas – un tātad zināmā mērā arī visas pasaules – nākotne būs saprotama un pazīstama.

Taču patiesībā angliskotā šķira, pie kuras pieder Azims Premdži un Nandans Nilekani, Indijas sabiedrībā tiek pamazām marginalizēta. Briest milzīgas sociālās pārmaiņas, un angliski runājošā izmeklētā elite tagad runā par sevi kā par apspiestu un naidīgu spēku ielenktu sociālo grupu. Šie cilvēki turpina baudīt daudzas privilēģijas, taču arvien skaidrāk saskata, kā no medijiem un ielām pamazām tiek izskaustas viņu morālās un estētiskās vērtības; viņiem nākas samierināties ar biedējošo atskārsmi, ka viņi vairs nevalda pār šo sabiedrību un nav dominējošais spēks tās iztēlē – vēl vairāk, ka patiesībā viņi to vairs pat nesaprot.

Radživs Desaji, bītlu un žurnāla New Yorker cienītājs, kurš divdesmit gadus nostrādājis Čikāgā, bet vēlāk atgriezies Deli un nodibinājis vienu no Indijas vadošajām sabiedrisko attiecību aģentūrām, izsakās skaidri un gaiši: “Daudzi no maniem draugiem pārceļas uz Goa. Ir ļoti daudz arī tādu kā es – man Goa pieder otra māja. Tā ir vienīgā vieta, kur vēl iespējams atrast angliskas vērtības. Cilvēki vēl joprojām inteliģenti sarunājas. Džeza klubos nesēž un neēd. Mana māja Goa nav nekāda vasarnīca, tās ir manas otrās mājas; es uz turieni dodos, lai padzīvotu viens un vienkārši lai nesajuktu prātā. Es nespēju izturēt Deli visu gadu. Tā ir tumsonīga pilsēta. Katru dienu uz ceļa tu riskē ar savu dzīvību – pats zināt, kas tur par cilvēkiem. Pilsētu okupējuši hindu valodā runājošie, tiek rīkoti skaļi pendžabiešu svētki, par kuriem pirms divdesmit gadiem neviens tādu traci necēla.”

Divdesmit pirmā gadsimta pirmajos gados Indijas ekonomika augusi pārāk strauji, lai tās nestos labumus piesavinātos mazā angliski runājošā elite. Vēl vairāk, šis sabiedrības slānis pat nav bijis galvenais ieguvējs no tautsaimniecības uzplaukuma. Ārzemju augstskolās nopelnītie akadēmiskie grādi un kosmopolītiskais dzīves stils viņus lieliski sagatavo darbam starptautiskās bankās un menedžmenta konsultāciju firmās, kur garantētas labas algas un viņiem līdzīgu cilvēku sabiedrība. Taču ārpus darba viņus ielenc pavisam cita tipa līdzpilsoņi – uzņēmēji, nekustamā īpašuma aģenti, mazumtirgotāji un plaša profila mahinatori –, kas pelna krietni vairāk un bauda krietni lielāku varu. Šie cilvēki daudzos gadījumos nāk no mazākām pilsētām, nav ne tuvu tik izsmalcināti un bieži runā lauzītā angļu valodā. Taču viņiem ir liela pieredze iespēju un peļņas valstībā un viņi jūtas kā mājās tajā plaukstošajā varas diktāta, pazīšanās, kukuļošanas, likumu apiešanas, “ieeļļošanas” un reizēm arī vardarbības pasaulē, kas viņu pārangliskojušos laikabiedrus pamudina skriešus mesties uz tuvāko kafejnīcu pēc kārtīga kapučino. Dažu pēdējo gadu laikā provinciāļi kļuvuši par Deli dominējošo ekonomisko grupu; viņu vidū ir daudz miljonāru un arī daži miljardieri, bet savstarpējā politiskā atbalsta tīkli ļauj viņiem baudīt nesalīdzināmi lielāku ietekmi nekā tiem, kuri kļuvuši bagāti, pateicoties labajai algai.

Saifs Rizvi, sabiedrisks jauns plastiskais ķirurgs, kurš lielāko bērnības daļu pavadījis Saūda Arābijā un Savienotajās Valstīs, ir viens no tiem, kurus aizskar jaunpienācēju dzīvesveids. Viņa ģimene, ietekmīgi musulmaņi no Laknavas, var izsekot savam ciltskokam līdz piecsimt gadu senai pagātnei; Saifs pret Deli “iznireļiem” jūt veselīgu nicinājumu: “Debestiņ, tie jaunbagātnieki! Jā, vecīt, es viņus satieku uz katra soļa. Paskaties, kā viņi ierodas naktsklubos, kā viņi pasūta dzērienus! Viņi ir briesmīgi. Vienīgais, ko nevar noliegt – viņiem ir labas mašīnas. Piebrauc visstilīgākais auto, un no tā izkāpj visbriesmīgākie ļautiņi. Briesmīgas figūras, briesmīgi zobi, briesmīgas balss intonācijas.” Saifs pārcēlās uz Deli no Ņujorkas pirms diviem gadiem – viņa tēvs gāja bojā sadursmē ar kravas auto Utarpradēšā, un Saifam vajadzēja pārņem ģimenes klīniku. Jaunie dzīves apstākļi viņu nomāc. Deli saviesīgajās aprindās viņš jūtas kā svešinieks un meklē patvērumu rietumnieku pulcēšanās vietās: “Kopš pie naudas tikuši šie džeki, Deli man vairs neiet pie sirds. Tagad gan klubi, gan televīzija un visi pārējie izdabā tikai viņiem. Vecīt, visur spēlē Bolivudas mūziku. Tas ir viņu gaumē.” Brīvajā laikā Saifs ir dīdžejs. Viņš spēlē psihedēliskā transa stila mūziku; tas ir ideāls fons, uz kura Kembridžā un Bērklijā izglītotā Deli zelta jaunatne var baudīt amfetamīnus, lai aizbēgtu no pilsētas vienmuļās ikdienas. “Ministry of Sound Deli atvēruši filiāli, un vai zināt, kādu mūziku viņi spēlē? Bolivudu. Vai varat iedomāties? Londonas naktsklubs Ministry of Sound it kā skaitās progresīvs iestādījums, bet viņi spēlē dziesmas no Bolivudas filmām. Tikai tāpēc, lai izpatiktu tiem tipiem.”

Par nelaimi Saifam, viņam līdzīgu nicinājuma pilnu kosmopolītu žēlabām šais laikos ir niecīga ietekme. Deli tagad klausās, ko saka Bolivudas mīļotāji no provinces, kas, izmantojot gadsimtu mijas ekonomikas uzplaukumu, sapelnījuši miljardus un sarīkojuši īstu apvērsumu pilsētas garīgajā klimatā. Lielākā daļa no šī uzplaukuma atnestās bagātības nonākusi viņu kabatās viena iemesla dēļ: provinces jaunbagātniekiem piederēja tas, kā nebija vecajai Deli elitei – zeme.

1957. gadā premjerministra Džavaharlala Neru valdība apvienoja galvaspilsētas pilsētbūvniecības un attīstības aģentūras, izveidojot jaunu organizāciju – Deli Attīstības pārvaldi (DAP). Tai tika uzticēta visa atbildība par pilsētas paplašināšanas un attīstības plānošanu un īstenošanu; tai bija tiesības atpirkt zemi no īpašniekiem piespiedu kārtā un par ievērojami pazeminātām cenām. Monopola ekskluzivitāti nodrošināja likums, kas aizliedza privātus zemes īpašumus Deli robežās, ja tie ir lielāki par pāris hektāriem.

Attīstības pārvaldei tika piešķirtas tik lielas pilnvaras rīkoties ar jaunās galvaspilsētas ainavu, ka šodien atliek vienīgi brīnīties par to, cik viduvēji bijuši tās sasniegumi. Noplukušais, apdrupušais tornis, ko aģentūra sauc par savu mītni, pilnībā ilustrē pārvaldes iecienīto arhitektūras stilu – neskaitāmie dzīvojamo namu masīvi, ko tā sabūvējusi visā Deli, ir saspiesti un šauri; nu jau daudziem namiem ir arī cauri jumti un saplaisājušas sienas. Neru nams, neglītais biroju komplekss, ko uzbūvēja 80. gados, pamazām pārvēršas par drupām un ir gandrīz pilnīgi pamests. Neru stadionu, kas tika celts 1982. gada Āzijas sporta spēlēm, nācās pilnībā pārbūvēt, lai izmantotu Nāciju sadraudzības spēlēs 2010. gadā.

Šāds fizisks sabrukums ir tikai ārēja izpausme tai neaptveramajai korupcijai, kas bija pārņēmusi DAP tās ziedu laikos, 70. un 80. gados. Ņemot vērā to, ka nevienam citām nedrīkstēja piederēt apbūves vajadzībām noderīga zeme, aģentūra varēja kontrolēt visu celtniecības industriju – un iekasēt naudu par iespēju izmantot zemi. Tā mēdza uzturēt izdevīgu deficītu, sēžot virsū saviem aizaugušo, neviena neizmantoto zemes gabalu krājumiem un pārdodot celtniecības kontraktus vairāksolīšanā.

Būvuzņēmēji savukārt kompensēja kukuļos iztērēto naudu, izvēloties tikai pašus lētākos risinājumus. Tik lielā un prestižā pilsētā kā Deli šāds rekets ir ienesīgs rūpals, un dažas no lielākajām bagātībām visā pilsētā sarausa pārvaldes vidējā līmeņa inženieri, kuru pienākumos ietilpa jaunu projektu apstiprināšana – un daudzi no viņiem gadiem ilgi visiem iespējamiem līdzekļiem pretojās paaugstināšanai amatā.

Taču pārvaldes katastrofālā saimniekošana radīja arī virkni citu, gluži negaidītu efektu, kuru ilgtermiņa ietekme izrādījās vēl nozīmīgāka. 80. gados, kad Deli bija pilnībā slēgta privātai komerciālai būvniecībai, atsevišķi cilvēki sāka uzpirkt zemi kaimiņu štatos. Tas bija nemanāms, bet darbietilpīgs process, un vairums cilvēku, kas pievērsās šim biznesam, nepiederēja pie Deli elites. Viņi nāca no mazpilsētām, lieliski saprata, kā jārunā ar lauciniekiem, un darbojās apvidos, kas Deli uzņēmējiem šķita neiespējami atpalikuši un nomaļi.

Viens no šādiem cilvēkiem bija Kušals Pal-Singhs, kurš nāca no mazas pilsētiņas Utarpradēšas štatā un kura sievastēva nekustamā īpašuma bizness gandrīz izputēja pēc Attīstības pārvaldes izveidošanas. Singham tika uzticēta šīs kompānijas – vēlāk nosauktas par DLF– atdzīvināšana; 1979. gadā, nespējot neko izdarīt galvaspilsētā, viņš sāka uzpirkt lauksaimniecības zemi uz dienvidiem no Deli, Harjanas štatā. Lūk, kā viņš apraksta šo procesu:
“Es darīju visu, lai iekarotu šo zemnieku uzticību. Es pavadīju nedēļas un mēnešus kopā ar viņu ģimenēm. Es valkāju tradicionālo apģērbu – kurtas, no netīrām glāzēm dzēru pienu, kurā peldēja mušas, piedalījos kāzu svinībās, apmeklēju slimniekus. Lai saprastu, kāpēc tas bija svarīgi, jāsaprot šajos apvidos dominējošais zemes īpašuma tips. Vidējā zemes gabala platība Gurgaonā, vienā no deviņpadsmit Harjanas novadiem, bija 1,6 – 2 hektāri, un lielākoties tie piederēja veselai ģimenei. Lai oficiāli nokārtotu īpašumtiesību dokumentus, man bija vajadzīga katra pieaugušā ģimenes locekļa piekrišana. Reizēm tas nozīmēja savākt līdz trīsdesmit parakstiem. Bieži vien nebija viegli tikt pie precēto meitu parakstiem, jo vīriešu kārtas ģimenes galva atteicās dalīt ar viņām darījumā nopelnīto naudu. Tādos gadījumos es braucu pie viņām uz mājām un slepeni samaksāju viņām atsevišķi. Ievērības cienīgs ir fakts, ka Gurgaonas lauksaimnieki man pārdeva zemi uz kredīta. Es samaksāju kādam un tūdaļ aizņēmos no viņa šo naudu, lai nopirktu jaunu zemes gabalu. Pateicoties firmas labajai slavai, viņi labprāt piekrita uzņemties mūsu baņķieru lomu. Taču tas nozīmēja arī, ka man vajadzēja īpaši uzmanīties, lai laikus nokārtotu procentu maksājumus. Lai tur lūst vai plīst, bet katra mēneša trešajā datumā līdz pulksten desmitiem rītā procentu summai vajadzēja tikt personīgi nogādātai katram no aizdevējiem. Gurgaonā mēs nopirkām 1400 hektārus zemes, vairāk nekā pusi no šīs platības – uz kredīta. Pret manu firmu šajā laikā netika iesniegta neviena prasība.”

Kad Singhs un viņa domubiedri sāka aicināt Deli celtniecības kompānijas doties uz nomaļiem un aizaugušiem nostūriem un būvēt tur dzīvojamo namu kompleksus vidusšķirai, būvuzņēmēji nolēma, ka šie cilvēki ir jukuši. Viņi sasēdās savos džipos, izbrauca saules izkaltēto lauku vidū un stāvēja šajā kailajā plašumā, vēroja, kā košiem turbāniem rotātie ciema iedzīvotāji rosās ap savām būdiņām un gana kazas, un prātoja, kurš Deli baņķieris vai reklāmas menedžeris jebkad piekritīs spert šeit kāju. Taču pienāca 90. gadi, un Deli pārņēma īsta nekustamā īpašuma krīze. Galvaspilsētas iedzīvotāju skaits auga tik ātri, ka būvnieki netika līdzi, turklāt Deli bija palicis visai maz vietas jaunai apbūvei. Tā nu, kad Gurgaona atvēra durvis, pasludinot sevi par “jauno Singapūru” ar stiklotām biroja ēkām, iežogotiem un apsargātiem dzīvojamo namu ciematiem, golfa laukumiem un tirdzniecības centriem, biznesa aprindas ilgi nedomāja. Nodrošinājušās ar plaukstošās ekonomikas atnesto naudu, Indijas bankas izsniedza aizdevumus jebkuram gribētājam, un mājokļu cenas auga tik strauji, ka visiem likās tikai saprātīgi ieguldīt ietaupījumus nekustamajā īpašumā. Harjanas satraucoši tukšajos plašumos savu Indijas birojus ēkas uzcēla Microsoft un līdzīgi giganti; Gurgaona strauji kļuva par lielāko privāto apdzīvoto vietu visā Āzijā – milzīgi un putekļaini pārspīlēti lielu dzīvojamo ēku kompleksu, debesskrāpju un tirdzniecības centru džungļi. 2007. gadā Singhs sāka kotēt savas kompānijas akcijas Indijas biržās; žurnāla Forbes2008. gada pasaules bagātāko cilvēku sarakstā viņš ar aptuveni 30 miljardu dolāru vērtiem īpašumiem ierindots astotajā vietā.

Gurgaona bija tikai pats lielākais un prestižākais no daudziem līdzīgiem jaunajiem apbūves rajoniem citur Harjanas un Utrapradēšas štatos, tāpat kā Singha jauniegūtā bagātība bija tikai pati satriecošākā no daudzajām. Deli apkārtnes zeme izrādījās brīnišķīga prece; katros trīs vai četros gados tās vērtība divkāršojās, bet, pievienojot tik vienkāršas lietas kā ķieģeļi, betons un nedaudz lēta darbaspēka, pieauga pat sešdesmitkārtīgi. Jaunais gadu tūkstotis sākās ar īstu zemes drudzi. Būvuzņēmējiem tika iztirgoti simtiem tūkstošu hektāru lauksaimniecības zemes. Kompānijas, kas līdz tam bija darbojušās citās jomās, strauji pārsviedās uz nekustamā īpašuma biznesu, un lielās bankas un finanšu iestādes, tādas kā Deutsche Bank un Morgan Stanley savā starpā sacentās par iespēju piedāvāt tām kredītu. Sīki būvuzņēmēji no paplukušām mazpilsētām, tādām kā Ghaziabada, kļuva par nopietniem nekustamā īpašuma magnātiem – iegādājās villas Deli, rīkoja spožas viesības, kurās ciemiņus izklaidēja Bolivudas zvaigznes, un sūtīja savus dēlus amerikāņu biznesa skolās mācīties, kā jāvada miljardiem dolāru vērtas kompānijas. Pat lauksaimnieki šajos darījumos nopelnīja pa kādam miljonam dolāru un nopirka saviem dēliem lielus un jaudīgus apvidus auto. Jaunekļi savukārt tos atveda uz Deli un dragāja pa galvaspilsētu neapvaldītā mačo līksmē. Šādas negaidīti uzradušās summas bieži vien tika ne mazāk ātri iztērētas, taču atjautīgākās ģimenes nodibināja pašas savas nekustamā īpašuma firmas un pamanījās no lielā pīrāga nogriezt vēl kādu treknu kumosu. Dažs labs nekustamā īpašuma aģents, kurš vēl pirms dažiem gadiem, tirgojot šos jaunos īpašumus, braukāja apkārt uz mopēda, tagad prēmijā saņēma mersedesu un dzīvokli. Protams, kā vienmēr, tukšā nepalika arī politiķi. Premjerministrs Neru, kuram lauksaimniecība bija svēta lieta, savulaik bija parūpējies par stingriem likumiem, kas nepieļāva tamlīdzīgu zemes sagrābšanu. Utarpradēšas politiķi, slaveni ar savu biznesa ķērienu, gādāja, lai viņiem par šādas godājamas tradīcijas atcelšanu samaksā kārtīgu naudiņu.

Šī zelta bedre deva priekšrocības tiem, kuri sevi īpaši neiegrožoja biznesa metožu izvēlē. Bija tikpat kā neiespējami darboties ar kaut cik nozīmīgu vērienu, vispirms neizveidojot plašu apmaksātu kontaktu tīklu politiķu un ierēdņu vidē un policijā. Vēl vairāk, tik sīvas konkurences apstākļos šis zemes uzpirkšanas drudzis reizēm nonāca visai tālu no tām delikātajām metodēm, ko apraksta Singhs.

Nekustamā īpašuma mafijas patvaļīgi sagrāba lauku mājas Harjanā un algoja augsta ranga policistus, kas apklusināja likumīgos īpašniekus, izvirzot viņiem safabricētas kriminālapsūdzības. Utarpradēšā cilšu kopienas piespieda pārdot zemi, piedraudot ar vardarbību, un samaksāja vietējai policijai, kas izlika no mājām vietējos iedzīvotājus. Zemi pēc tam ar lielu peļņu pārdeva.

Tagad, pateicoties jauniegūtajai bagātībai, priekšplānā izvirzījās baismīgas sugas pārstāvji. Viņi zināja, kā izmantot valsts varu savām peļņas vajadzībām. Viņi baudīja gan policijas, gan reketa bandu atbalstu. Tie bija viņi, kas strauji un bez mazākās kautrēšanās iekaroja Deli, izpelnoties Radživas Desai, Saifa Rizvi un viņiem līdzīgu cilvēku nicinājumu.

Kamēr Harjanā un Utarpradēšā turpinājās šāda rosība, Deli nekustamā īpašuma cenas jau bija sasniegušas gluži fantastiskus līmeņus. 2006. gadā, uzplaukuma kulminācijas brīdī, rūpnieki un īpašumu magnāti par Deli savrupmājām maksāja gandrīz 1,5 miljardus rūpiju (tolaik – 33 miljonus dolāru). Pat atvaļināti armijas virsnieki vai žurnālisti, kuriem 50. gados valsts bija pārdevusi plašus apbūves gabalus par minimālo cenu, piepeši atskārta, ka vārda tiešā nozīmē sēž uz 2 vai 3 miljonus dolāru vērta īpašuma – un, visbiežāk nebūdami sevišķi pilna bankas konta īpašnieki, nolēma to pārdot. Taču, kā tas Deli parasti notiek nekustamā īpašuma darījumos, viņi nosauca visai zemu oficiālo cenu, bet lielāko daļu no īstās summas saņēma skaidrā naudā, lai būtu jāmaksā pēc iespējas mazāks nodoklis. Kurš pirktu īpašumu par tādām cenām, ar tādiem noteikumiem? Kas tie par cilvēkiem, kuri staigā apkārt ar, teiksim, miljons dolāriem skaidrā naudā?

Tās nebija Deli sākotnējās vidusšķiras kosmopolītiskās atvases, sabiedrisko attiecību speciālisti vai televīzijas ziņu komentētāji – ļaudis, kuriem miljons dolāru skaidrā naudā būtu grūti pieejami, ļaudis, kuri pamazām aizbrauca no galvaspilsētas, pārceļoties uz Gurgaonas dzīvokļiem. Nē, cilvēki ar skaidras naudas koferiem parasti bija nekustamā īpašuma magnāti, rūpnieki, politiķi – vai arī noziedznieki. “Spožās Indijas” galvaspilsētā mainījās saimnieki; no vecās vidusšķiras tā nonāca jaunas netīrās naudas elites rokās, un tieši šī cilvēku grupa arvien jūtamāk noteica toni – estētiskā, komerciālā un ētiskā ziņā – arī visiem pārējiem.Taruns Tedžpals, žurnāla Tehelka redaktors, ir Deli plaši pazīstams cilvēks, kurš pēdējos desmit gadus veltījis 21. gadsimta Indijas valdošās šķiras korupcijas un noziedzības dokumentēšanai. Viņa žurnāls savulaik kļuva slavens pēc atmaskojošas operācijas, kuras gaitā tika uzfilmēts, kā augsta līmeņa valdības locekļi pieņem kukuļus par pretimnākšanu fiktīvam britu ieroču ražotājam un atklāti plātās ar naudu, ko jau nopelnījuši līdzīgā veidā. Kāda cita žurnāla Tehelka operācija ļāva iesēdināt aiz restēm ietekmīga Harjanas politiķa dēlu, kurš bija nošāvis viesmīli, kura atteikusies pasniegt viņam alkoholu. Tiesa slepkavu sākumā attaisnoja, taču ar žurnālistu palīdzību izdevās pierādīt, ka apsūdzētā ģimene uzpirkusi lieciniekus. Žurnāls publicējis arī unikālu pētījumu par 2002. gada notikumiem Gudžaratā, kad tika nogalināti aptuveni 2000 musulmaņu; intervijas apstiprināja daudzu aizdomas – šo slaktiņu aktīvi atbalstījušas štata varasiestādes. Žurnāls nepaguris turpina publicēt liecības par notikumiem lauku rajonos, kur, izmantojot nesen pieņemto likumu par Īpašajām ekonomiskajām zonām, vietējiem atņem lielus lauksaimniecības zemes gabalus, nododot tos privāto korporāciju rokās. Šajā valstī, kur tik lielā cieņā bezrūpīga, slavenības dievinoša prese, Tehelka ir milzīgs žurnālistikas sasniegums, un neviens nebrīnītos, ja Taruns nomierinātos un justos apmierināts ar paveikto. Nekā tamlīdzīga.

“Nevienam nekas nerūp,” viņš saka. “Nevienam nav nekādu ideju – vienīgi par to, kā sapelnīt vēl vairāk naudas. Elite neko nelasa. Viņi prot darbināt kases aparātu, un tas arī viss. Nekur nekas nenotiek; mēs dzīvojam vēstures seklākajā desmitgadē. Indijas lauki, tas ir, 800 miljoni cilvēku, šobrīd gluži vienkārši izlaisti no šīs zemes vēstures stāsta. Indijā vajadzētu būt spēcīgam kreisajam politiskajam spārnam, taču cilvēki pielūdz bagātniekus, un nekas no tā, ko viņi dara, netiek kritizēts. Bagātniekiem nav jārēķinās ne ar kādām sekām, viņi dzīvo bezgalīgu iespēju atmosfērā.”

“Kā jums liekas, vai no visas tās viņu sapelnītās naudas būs kāds labums?” es jautāju. “Vai viņi mēģinās atstāt kaut kādu mantojumu nākamajām paaudzēm?”
“Tādas lietas viņus neinteresē! Šī ir hinduistu sabiedrība: es taču atgriezīšos un nodzīvošu vēl miljons dzīves – ko nu tur daudz uztraukties par šo vienu? Ne viens vien indiešu uzņēmējs uztur kādu skolu vai pabaro kādu bāreņu pulciņu, bet reformas gan viņus neinteresē; viņu darbība vērsta uz to, lai panāktu, ka sistēma strādā viņu labā. Hinduisms ir ļoti elastīga ticība. Tas racionalizē nevienlīdzību: tas čalis ir nabags tāpēc, ka tādu likteni nopelnījis savās iepriekšējās dzīvēs; ne jau man jāmaksā viņa rēķini. Hinduisms ļauj šiem cilvēkiem domāt, ka viņiem ir tiesības uz visu, ko viņi var saraust, un nejust ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus.”

Taruns izstaro fantastisku enerģiju. Uz abiem viņa mobilajiem telefoniem nemitīgi pienāk īsziņas, un viņš uz tām atbild, pat nepārtraucot savas tirādes. Dažu pēdējo gadu laikā viņš, vadīdams nedēļas žurnāla redakciju, vienlaicīgi kaut kā pamanījies izbrīvēt pietiekami daudz brīva laika, lai sarakstītu divus romānus; otrais, “Manu slepkavu stāsts’, tikko nonācis veikalos. Tas ir iznīcinošs Indijas sabiedrības portrets, tik bezcerīgu šausmu un vardarbības pilns stāsts, ka lasītājs paliek sagrauts, tā arī nesaņēmis atbildi uz saviem jautājumiem.

Taruns nav uz mutes kritis, taču sarunas laikā man rodas iespaids, ka arī viņš pamazām zaudē cerības. Žurnāls jau sagādājis viņam krietnas nepatikšanas: par saviem rakstiem viņš saņēmis nāves draudus, un vairāki ministri mēģinājuši viņu nogremdēt, uzrīdot nodokļu inspektorus un iesūdzot tiesā par apmelošanu. Žurnāla budžets ir simbolisks – reklāmdevēji turas no tā pa gabalu, un lielajiem sponsoriem jau sen ieteikts atsacīties no šī izdevuma atbalstīšanas. Taruns nāk no cienījamas virsnieka ģimenes un viņam ir lieliski sakari, taču pēdējos gados daudzi no viņa novērsušies. Izskanējuši pat pieņēmumi, ka viņš ņem naudu no ārzemju izlūkdienestiem un tieši tāpēc tik kritiski raksta par Indijas politiku. Tā visa iespaidā Taruns sācis šaubīties, vai šie centieni rakstīt patiesību, kādu nu viņš to redz (žurnāla moto ir “Brīvi, taisnīgi, bezbailīgi”), galu galā nav pilnīgi bezjēdzīgi. “Valdošais noskaņojums ir drudžaina uzkrāšanas kāre,” viņš saka. “Lielais bizness un valsts tagad ir gultas partneri un kopīgiem spēkiem pūlas izēst un izdzert visu, kas šai zemei pieder. Ganga, upe ar pasaules auglīgāko baseinu, pārvēršas par nožēlojamu tērcīti. Bet galvenais, ka nevienu neinteresē, kas tad ar mums patiesībā notiek. Mūsu leksikā pat nav vārdu, kas ļautu runāt par šiem procesiem.”

Lai atrastu pietiekami būtisku cēloni tik satriecoši draudīgai situācijai, Taruns iedziļinās vēsturē.

“Tas viss sakņojas vēl koloniālisma laikos: mēs esam sabojāta nācija. Trīssimt gadus mēs bijām paverdzināta rase, un tas mūsos ieaudzinājis skaudību. Tagad ir daudz cilvēku, kuri pirmo reizi tikuši pie lielas naudas; viņi kā no jauna atklāj dažādus labumus – un to visu grib paturēt tikai sev. Viņiem nepatīk doma, ka kāds varētu izjaukt viņu ballīti. Šo cilvēku vecāki bija pilnīgi citādi; viņi nemīlēja ekstravagantus tēriņus, negāja vakariņās uz restorānu, viņu iedvesmas avots vēl bija Gandijs. Mūsdienu paaudzei prātā ir tikai mantas.”

Mūsu sarunai pienāk gals, jo pie Taruna ierodas nākamais apmeklētājs. Atceļā pieķeru sevi vēl aizvien lauzām galvu par to, kur meklēt izeju no šīs aizzīmogotās bezcerības lādes. Nevaru nepiekrist Taruna drūmajām atziņām par visu, kas notiek mums apkārt: dzīvojot šajā zemē, grūti nebrīnīties par ātrumu un brutalitāti, ar kādu tiek pievākti, iztukšoti un iztirgoti jebkuru resursi. Bet vai tiešām viņam taisnība, ka Ziemeļindijas iedzīvotāju vēsture un reliģija jau sākotnēji ieprogrammējušas šajos cilvēkos alkatību?Kapitālisms ir alkatīgs, un jebkur visā plašajā pasaulē kapitālistiskas sabiedrības jaunās elites uzvaras gājiens parasti bijis nežēlīgs. Vai Indijas jaunā elite ir ļaunāka par visām citām? Vēl vairāk, vai tā ir ļaunāka par saviem priekšgājējiem, sociālistu eliti? Mūsdienās bieži var dzirdēt, kā cilvēki, līdzīgi Tarunam, apsūdz vulgāro jauno Indiju, salīdzinot to ar pieklājīgāko sociālistisko sistēmu. Bet vai gan sociālistu elite nebija tikpat nežēlīga un korumpēta, kaut gan prata citēt Šekspīru un Marksu? Vai mūsdienu Indijas ekonomikas eksplozīvajā dinamikā nav arī daudz pozitīvā?

Man jādodas pusdienās ar psihoterapeitu Anuragu Mišru. Es viņam pastāstu par kādu nesen sastaptu cilvēku, no kura biju dzirdējis kādu patiesu stāstu – savādi līdzīgu gadījumam ar Sandžīvu Nandu. “Viņam piezvanīja dēls, lai pateiktu, ka tikko sabraucis kādu cilvēku,” es saku. “Dēls bija panikā un nezināja, ko lai iesāk. Uz ielas gulējuši ievainotie. Tēvs pateicis: “Taisies projām, cik ātri vien vari.” Dēls bija aizņēmies viņa auto, bet viņam bija tikai sešpadsmit gadu; viņš vispār vēl nedrīkstēja sēsties pie stūres. Un tāpēc viņš dēlam pateicis, lai tas bēg. Vai nav pārsteidzoši?”

“Ne sevišķi. Šis cilvēks ir indiešu tēvs, un sargāt savu dēlu viņam ir svarīgāk par visu citu. Uz satiksmes negadījumu var skatīties dažādi; var teikt, ka tas ir likteņa untums. Taču tēva pienākums pret dēlu ir absolūts. Jūs domājāt, ka viņš pateiks: “Atzīsties un izpērc savu vainu?” Šai zemē nevalda vainas kultūra. Mēs runājam par indieša psihi. Jūs norobežojaties no sliktajām lietām, ko esat izdarījis, un tās pārstāj būt jūsu. Tāpēc ir praktiski neiespējami pierādīt kāda biznesmeņa vai politiķa vainu. Viņi pat neatzīs, ka vispār pastrādāti tie noziegumi, kuros jūs viņus apsūdzat. Viņi droši vien liks jūs piekaut par to, ka jūs esat viņus tā apvainojis.”

Mēs sēžam itāļu stila kafejnīcā. Anurags pārāk aizrāvies ar stāstīšanu, lai pieskartos saviem Cēzara salātiem.

“Deli ir traumu pilsēta,” viņš saka. “Te viss liksies nesaprotams, ja nezināsiet, ka šajā pilsētā ikviens pūlas aizmirst kaut ko šausmīgu, kas savulaik noticis viņu ģimenēs. 1857. gadā Deli sagrāva briti. No jauna pilsētu izpostīja 1947. gada Dalīšana, kad, sadalot Britu Indijas impēriju, izveidojās Indijas republika un Pakistānas Islāma republika. 1984. gadā to plosīja antisikhu nemieri. Ikviens no šiem vēsturiskajiem notikumiem iznīcināja pilsētas kultūru, un tā vienmēr ir pati lielākā traumā. Kultūra satur kopā visu jūsu nozīmju tīklu, un, ja tas pazūd nebūtībā, tad jūs pazaudējat arī savu patību.”

Viņš stāsta man par saviem klientiem, kurus plosījušas no jauna uzpeldējušas atmiņas par Dalīšanas laikā piedzīvotajām šausmām – atmiņas, ko viņiem bija izdevies aprakt uz sešdesmit gadiem. Viņš stāsta par to, kā atmiņas par vardarbību un zaudējumiem noturas cilvēku prātos ar biedējošu neatlaidību – un tas attiecas pat uz tiem, kuri dažu pēdējo gadu laikā lieliski nopelnījuši.

“Tāpēc Deli ļaudis ir vislielākie patērētāji visā Indijā,” viņš turpina. “Cilvēki šeit regulāri pērk gluži piedauzīgus daudzumus visdažādāko mantu. Deli ir noplicināta simbolu leksika: kopš visiem šiem posta un iznīcības viļņiem pagājis pārāk maz laika, lai tās simboli pagūtu atjaunoties. Un, ja manā rīcībā nav adekvātu patības simbolu, es nespēju uztvert atšķirību starp “es” un “mans”. Tāpēc cilvēki visu laiku kaut ko pērk, mēģinot kompensēt šo narcisistisko traumu. Tā viņi sargā sevi no vēstures.” “Vai jums neliekas, ka tas pamazām kļūs garlaicīgi? Ja tiešām ir tā, kā jūs sakāt, cilvēki taču noteikti ar laiku sapratīs, ka mantu pirkšana neko neatrisina. Varbūt viņi pamēģinās kaut ko citu? Varbūt viņu bērni sāks dumpoties?”

Anurags smaida.

“Ļoti interesanti,” viņš saka. “Jūs taču zināt, kas ir Edipa komplekss? Freids teica, ka tas esot visu jaunu vīriešu stāvoklis: viņi neapzināti vēlas nogalināt savus tēvus un pārgulēt ar savām mātēm. Tas ir arī revolucionārās enerģijas avots – jūs nogalināt savu tēvu simboliski, pilnībā atsakoties no viņa vērtībām un atrodot jaunas. Taču nedomāju, ka to var attiecināt uz indiešu vīriešiem. Viņus es analizētu, kā es to saucu, Rāmas kompleksa ietvaros. Eposā “Rāmājana” Rāma atsakās no troņa, uz kuru viņam ir likumīgas tiesības, un pakļauj sevi briesmīgām ciešanām, lai izpildītu sava tēva gribu. Indiešu vīrieši nevēlas nogalināt savus tēvus, viņi vēlas kļūt par saviem tēviem; viņi vēlas sevi iztukšot no visa, kas nav nācis no viņu tēviem.”

Tāpat kā Taruns, Anurags sabiedrības fundamentālās struktūras uztver kā kaut ko nemainīgu un noteiktu, lai arī no virspuses Indijas dzīve mainās tik strauji. Es jau atkal pūlos atrast izeju. Nepietiek taču ar apgalvojumu, ka biznesa eliti tā paverdzinājušas pašu traumas un brūces, ka tā vienkārši nespēj apvaldīt savus neprātīgos impulsus; galu galā, šie cilvēki pārsteidz ar savu satriecošo pārdrošību, ne jau ar savu spēju ierobežotību. Es apvaicājos Anuragam par viņa paša attiecībām ar naudu.

“Britu laikos mans vectēvs bija brīvības cīnītājs,” viņš saka. “Pēc neatkarības pasludināšanas viņš kļuva par Kongresa deputātu. Tēvs bija koledžas skolotājs un Komunistiskās partijas biedrs. Viņi abi bija lieli ideālisti un ļoti pieticīgi cilvēki, un man vienmēr mācīja domāt, ka cilvēki, kuriem ir nauda, ir slikti. Viņi noteikti nodarbojās ar kaut ko apšaubāmu, iespējams, pat noziedzīgu. Skolā gan es apskaudu puikas, kuriem bija nauda, jo viņiem bija viss, ko sirds kāroja. Bet tajā pašā laikā es uzskatīju arī, ka viņi tomēr nav labi.” Mēs bijām paēduši pusdienas un pārcēlāmies uz kafejnīcas terasi, lai Anurags varētu izsmēķēt vienu no saviem iemīļotajiem cigāriem.

“Lielāko dzīves daļu man naudas nebija, un tā izrādījās liela problēma, kad es atvēru psihoterapeita praksi. Es nezināju, kā lai veidoju attiecības ar sevi kā ar cilvēku, kuram ir nauda. Sirds dziļumos man likās, ka es to neesmu pelnījis – ka man īsti nav tiesību prasīt samaksu par saviem pakalpojumiem. Sākumā, kad man tikko bija uzradusies nauda, es sāku pārāk daudz ēst un ļoti uzbarojos. Es ēdu visādus draņķus, man vienkārši gribējās sevi piebāzt. Es tikai pavisam nesen esmu samierinājies ar savu naudu. No liekā svara es esmu ticis vaļā. Tagad es uzskatu, ka tas nav nekas slikts, ja es sev dodu dažādas labas lietas. Piemēram, šīs pusdienas. Man nav jāapēd divdesmit slikti ēdieni, es varu apēst kaut ko vienu, bet labu, un tas ir daudz labāk nekā krist pārmērībās.”

Klausoties Anuragā, es iedomājos, cik grūti viņam droši vien noskatīties Deli jaunbagātnieku neapvaldītā patēriņa drudzī. Es saprotu, ka zināma angliskotās vidusšķiras segmenta pārstāvjos šie cilvēki aizskar tik dziļas un sarežģītas jūtas, ka vienīgā iespējamā reakcija var būt tikai trauksme un pretīgums. Es saprotu, ka vienkāršas izejas no šīs nolemtības, ar kādu viņi raugās uz pašreizējo situāciju, tik tiešām nav. Es saprotu, kāpēc šīs sarunas vienmēr noved strupceļā.

Tādi cilvēki kā Taruns un Anurags tik nostalģiski runā par sociālisma laikiem viena iemesla dēļ: lai cik divkosīgs bija sociālistu režīms, tas tomēr vismaz papūlējās viņiem saprotamā veidā sevi leģitimizēt. Šī kripatiņa intelektuālās saskaņas ar valdošo šķiru liekas teju vai kārdinoša šobrīd, kad tie, kuri veido pasauli pēc sava prāta, ir tik uzsvērti noslēpumaini.

Kad vien iespējams, jaunā Indijas elite veido privātas kompānijas, kurām nav akcionāru un nekas netiek pārbaudīts; tā bieži kārto savus darījumus, par starpniekiem izmantojot neskaitāmas firmas, kuru patieso īpašnieku vārdus ir gandrīz neiespējami noskaidrot. Tā uzkrāj neredzamas bagātības un maksā niecīgus nodokļus. Tai netīk meklēt finansējumu publiskos avotos, daudz labprātāk sadarbojoties ar citām noslēpumainām elitēm, kas arī necieš no skaidras naudas trūkuma – piemēram, ar krievu miljardieriem. Tā turas ēnā tik cītīgi, ka dažu bagātāko un aktīvāko pārstāvju vārdi nav atrodami pat tādās meklētājprogrammās kā Google. Tā darbojas aiz augstiem mūriem; milzīgā nevienlīdzība, kas valda pasaulē, to drīzāk uzlādē nekā sanikno, un tā gandrīz vienaldzīgi uzņem tiklab sabiedrības sašutumu, kā atmaskojošus preses materiālus: domājiet, ko gribat, nekāda dialoga nebūs.

Tarunam Tedžpalam un viņa domubiedriem es nevaru pateikt neko īpaši mierinošu. Viņa sašutumā un bezspēcības apziņā nav itin nekā triviāla. Taisnību sakot, tā ir reakcija, kas Ziemeļindijas biznesa aprindas sagaida visur, kur vien tās dodas: gan Mumbajā, gan Bangalorā pat izveidojušās ietekmīgas politiskās kustības, kuru galvenais uzdevums ir aizstāvēt vietējo sabiedrību pret apķērīgajiem ziemeļindiešu uzņēmējiem. Tarunam ir taisnība: šajos laikos tiešām grūti atstāt kaut cik jūtamas pēdas Indijas sabiedriskajā dzīvē tikai ar domas izsmalcinātību vai oriģinalitāti. Cilvēki ar šādiem talantiem vai interesēm var darīt, ko vēlas, bet noteikumus – vismaz pagaidām – diktē citi.

Iespējams, Taruna izjūtas ne pārāk tālā nākotnē kļūs par noteicošajām arī visur citur pasaulē – jaunā Indijas elite ir harizmātiska, muskuļota un labi sagatavojusies globalizācijas laikmetam. Šie cilvēki, kuriem nepiemīt ne mazākās sentimentalitātes, mums atgādina, ka liela daļa no patīkamajiem un ērtajiem mītiem, kas mums stāstīti par kapitālismu, patiešām ir un paliek tikai mīti. Patiesībā tas ir kā baisa pātaga.Montijs Čadha mazliet bikli ienāk klusajā viesnīcas vestibilā, kur lūdzis man viņu sagaidīt. Viņš ģērbies uzvalkā un melnā turbānā; plecīgais un muskuļotais vīrietis runājot viegli piešļupst; viņam ir divdesmit astoņi gadi. Viņš nav īpaši runīgs. Es mēģinu iekustināt ledu, pastāstot, ka mums ir kopīga paziņa, un mēs brīdi parunājam par viņu. Viņš mazliet atbrīvojas. Es lūdzu viņam pastāstīt par savu dzīvi.

“Līdz pusaudža gadiem es biju pārliecināts, ka mans tētis strādā kādā valsts iestādē,” viņš stāsta. “Es mēdzu jautāt: “Kāpēc mums ir tik liela māja?” Man atbildēja: “To uzcēla tavs vectēvs. Tad mēs zaudējām daudz naudas, un tagad tavs tētis ir valsts ierēdnis.”” Patiesībā Montija Čadhas tēvam piederēja vesela rinda dažādu firmiņu Utarpradēšas, Harjanas un Pendžabas štatos. Viņa biznesa impērijas pamatā bija alkohola mazumtirdzniecība, rūpals, kas tādos gangsteru štatos kā Utarpradēšā nes ienākumus vienīgi tiem, kuri ir gana viltīgi un nebaidās asiņu. Citi cilvēki, kuri nākuši no līdzīgām ģimenēm, man ir stāstījuši, ka uzaugot bieži dzirdējuši, kā viņu tēvi pa telefonu dod rīkojumu kādu nogalināt, taču Montijs ir pārāk labs profesionālis, lai tik ātri, jau mūsu sarunas sākumā, pavēstītu man tādas nepatīkamas detaļas. “Protams, tētis algoja arī rīkļurāvējus; šādu biznesu var vadīt tikai ar stingru roku. Taču tētis turēja viņus no mums pa gabalu. Viņš bija disciplīnas cienītājs. Tētis allaž atkārtoja: “Ja tu izdarīsi kaut ko sliktu, teiksim, tevi pieķers pie stūres iedzērušu, es nevarēšu tevi izpestīt.” Daudzi citi ietekmīgi cilvēki saviem dēliem teica tieši pretējo: “Es tevi vienmēr izpestīšu.” Tas manī ieaudzinājis gluži citu mentalitāti. Protams, vēlāk jau es atklāju, ka patiesībā nav tādas ķibeles, no kuras tētis nebūtu varējis mani izpestīt.”

Montija tēvs piedalās mūsu sarunā kā tāds garīgs atskaites punkts.

“Kompāniju 1952. gadā izveidoja vecvectēvs. 80. gados, kad to pārņēma mans tēvs, mūsu ģimene bija parādos. Tagad mūsu grupas gada apgrozījums ir miljards dolāru. Tēva apņēmība par katru cenu gūt panākumus ir fenomenāla. Ja viņš nolēmis kaut ko izdarīt, tad panāks savu. Un ja nu ir kāds cilvēks, kam es gribētu līdzināties, tas ir viņš.” Par ģimenes biznesu Montijs runā daudzskaitļa pirmajā personā. Viņš jau uzaugot uzsūcis biznesa idejas un tehnikas; tās ir dabiska viņa runas sastāvdaļa.

“Laikā, kad mūsu alkohola bizness bija sasniedzis pašu lielāko uzplaukumu, mēs kontrolējām 19 % Indijas alkohola mazumtirdzniecības. Tajā laikā valdība pārdeva dzērienu tirgotavas vairāksolīšanā. Vēlāk tā ieviesa loterijas sistēmu, lai novērstu monopolu veidošanos. Taču mēs tik un tā varējām audzēt savu biznesu vēl lielāku, jo mums bija ārkārtīgi daudz darbinieku. Jebkurā mūsu reģiona loterijā no katriem simt dalībniekiem astoņdesmit bija mūsu cilvēki.”

Montijs tika sūtīts uz vairākām dārgām skolām, taču no tām viņu atkārtoti izslēdza; sešpadsmit gadu vecumā viņš savu skološanos pārtrauca pavisam. Puisis uz gadiņu vai diviem devās uz Londonu, lai pamatīgi izpriecātos; viņu gaidīja klubi, ballītes un viss pārējais, kas vien var ienākt prātā padsmitniekam ar labi piebāztu naudas maku. Pēc atgriešanās Montijam uzticēja vienu no ģimenes cukurfabrikām. Taču šis darbs īsti nesaistīja viņa sirdi, un bija jau sācies lielais nekustamā īpašuma bums. 2001. gadā ģimene sāka savu biznesu arī šajā nozarē, un nu Montijam – pilnīgi neizglītotam divdesmit vienu gadu vecam jauneklim – uzdeva uzcelt lielāko tirdzniecības centru visā Ziemeļindijā.

“Anglijā es daudz laika pavadīju, staigājot pa iepirkumu centriem, pētot, kā tie iekārtoti. Kāda jēga otrreiz izgudrot divriteni? Tagad es labāk par jebkuru citu Indijā zinu, kā šāds centrs jāiekārto, kā jāizkārto zīmoli. Tēvam šajā jomā nebija pilnīgi nekādas profesionālas pieredzes, un tā nu visu, ko es par to zinu, esmu iemācījies pats. Es ieviesu mūsu biznesā datoru tīklu. Esmu pašmācības ceļā iemācījies strādāt ar Oracle programmām, jo no profesionāļiem, kas tika šim darbam nolīgti, nebija nekādas jēgas. Tad es apguvu visu, kas jāzina par jaunākajām celtniecības tehnoloģijām. Mūsu tirdzniecības centrs Centrestage tika uzbūvēts, izmantojot īpašus rūpnieciski ražotus tērauda balstus, kas pirms tam Indijas tirdzniecības centros nebija lietoti. Un nesen apguvu arī finanses. Es lasīju internetā finanšu tekstus un ik reizi, kad nesapratu kādu vārdu, uzmeklēju tā nozīmi. Vēl pirms sešiem mēnešiem es neko par to visu nezināju, bet tagad mierīgi varu vadīt finanšu apspriedes ar Pricewaterhouse.”

Centrestage kļuva slavens ar savu high-tech naktsklubu Elevate, pašu greznāko visā Deli. Tas bija Montija lolojums, viņa personīgā ballīšu pasaule, kur viņam ar draugiem plūda neizsīkstošas šampanieša straumes; viņa ikvakara uznāciens miesassargu ielenkumā allaž visos izsauca bijīga satraukuma tirpas.

“Kādu laiku es biju Deli varenākais vecis. Cilvēki bariem vien ilgojās kļūt par maniem draugiem. Sievietes tīkoja ar mani pārgulēt. Es sievai teicu: “Ja es nebūtu precējies, viss varētu izvērsties pavisam citādi.” Daudzi no šiem cilvēkiem tikai izlikās.” Kā daudziem citiem Deli bagātnieku dēliņiem, Montijam bija sarīkotas grandiozas kāzas, lai pieliktu treknu punktu viņa brīvajai dzīvei. Divdesmit divu gadu vecumā viņš apprecēja savu bērnības dienu draudzeni Šanamu Kočaru. Viņu kāzu banketā piedalījās 6000 viesu un dejoja Bolivudas zvaigznes Dija Mirza un Šilpa Šetija. Montijam vēl joprojām patīk ballītes un, kā es konstatēju mūsu sarunas gaitā, viņš atbrīvojas un kļūst pat asprātīgs, kad iebaudījis kādu glāzīti alkohola. Tomēr man neradās ne mazākās šaubas, ka viņš nu jau izaudzis par pilntiesīgu tēva biznesa partneri. Montijs ir gatavs slēgt Elevate: viņam vairs nav laika tur iegriezties, un viņš nevēlas, ka viņa mīļo klubiņu vadītu kāds cits. Montijs pārrauga piecus tirdzniecības centrus visā Indijā, un vēl 560 hektāri zemes patlaban tiek apbūvēti. Un tas ir tikai sākums. Viņš gatavojas ķerties pie daudz vērienīgākiem plāniem.

“Mēs tikko noslēdzām nomas līgumu par nepilniem 285 000 hektāriem zemes uz septiņdesmit pieciem gadiem – ierīkosim pārtikas pārstrādes fabriku un cukura un ziedu plantācijas.” Viņš to pasaka tik lietišķi, ka es pirmajā brīdī neesmu drošs, vai sadzirdēju pareizi. Mēs jau esam apsprieduši, cik smags darbs ir iegādāties zemi Indijā, uzpērkot pa pāris vai trim hektāriem vienā reizē. Nespēju iedomāties, kur viņš varētu ņemt tik milzīgus zemes gabalus.

“Kur?” es jautāju.

“Etiopijā. Mana tēva draugs no Etiopijas prezidenta iegādājās zemi lopu audzēšanas saimniecībai.

Prezidents pateicis, ka viņam esot vēl cita zeme pārdošanai. Tad nu mans tētis sacīja: “Tas ir tieši tas, ko mēs visu laiku esam meklējuši. Liekam tur iekšā naudu.” Mūsu partneris būs Boriss Berezovskis. Āfrika ir fantastiska. Mēs tagad pievēršamies turienei. Te runa ir par tādiem skaitļiem, ko pagaidām vispār grūti aptvert. Reliance, Tata– visas lielās indiešu kompānijas tur tagad iegulda savu naudu, bet mēs pagaidām esam viņiem soli priekšā. Nākamos astoņus gadus ar šo lietu nodarbošos es pats. Tā es esmu izlēmis. Kamēr es nebūšu panācis, ka projekts atbilst tam, ko esmu iecerējis, es to neatdošu nekādiem izpilddirektoriem. Tas būs fantastiski. Jums šo zemi vajadzētu redzēt: lekna, zaļojoša. Melnzeme, upes.” Montijs stāsta, ka simts pendžabiešu zemnieku jau izņēmuši pases un ir gatavi doties uz Etiopiju, tiklīdz būs parakstīti visi dokumenti.

“Afrikāņi šo darbu nevar darīt. Pendžabiešu zemnieki tam labi piemēroti, jo viņi pieraduši apstrādāt lielus laukus. No divtūkstoš hektāriem viņi nenobīsies. Bet tikmēr tur atvēršu politehnikumus, kur apmācīt afrikāņus; kad cukura fabrikas varēs sākt darboties, viņi jau būs gatavi.”

Ievest darbam Āfrikas plantācijās zemniekus no Pendžabas – tas jau ir īstas impērijas mērogu cienīgs plāns. Un kaut kas impērisks ieskanas arī tajā, kā Montijs izrunā vārdu “afrikāņi”. Tas mani apstulbina, un viņam tā arī pasaku.

“Paldies,” viņš atbild.
“Kas uz šīs zemes atrodas patlaban?” es vaicāju, jau iepriekš zinot, ka arī šī atbilde izskanēs ar tikpat majestāstisku vērienu.
“Nekas.” Montijs par to runā ar patiesu aizrautību. Šķiet, globālā ekonomikas lejupslīde, ko piesauc vai visi avīžu virsraksti, viņa optimismu ne drusciņas nemazina. Montijs pasūta vēl vienu glāzi alus, kaut arī mēs jau esam pārsnieguši man atvēlēto laiku. Piepeši es jūtu, ka sāku ļauties viņa personības valdzinājumam, un saprotu, kāpēc šim cilvēkam izdodas viss, pie kā viņš ķeras: viņš licis man – jādomā, tāpat kā daudziem citiem – noticēt, ka tik tiešām spēj paveikt jebko. Pajautāju, kā viņš iemācījies šādu domāšanas veidu.

“Man ir tikai divdesmit astoņi gadi,” atbild Montijs.
“Kāpēc ne?”

Viņš kļūst ekstravaganti pļāpīgs.

“Mēs iekļūsim pasaules pārtikas produktu ražotāju pirmajā pieciniekā. Vai zināt, kas būs pirmā kompānija, kuru es nopirkšu? Heinz.”

Mani ieinteresē šis “Kāpēc ne?” Vai tiešām šāda nevērīgi izmesta replika ir vienīgais iemesls, kas liek uzart vairāk nekā ceturtdaļmiljonu hektāru Etiopijas zemes un ievest simtiem laukstrādnieku no otras pasaules malas? Es prātoju, kas gan tā par emocionālo toņkārtu, kurā Montijs par šiem plāniem domā. Tā vien liekas, ka zināmā līmenī tas viss tomēr notiek tāpat vien, joka pēc.

“Reizēm es pats mēģinu saprast, kāpēc vispār strādāju,” viņš saka. “Es pats sev to jautāju. Man nav nekādas nepieciešamības strādāt. Bet ko citu lai es iesāku? Nav iespējams zvilnēt kāda kūrorta pludmalē trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā. Tāpēc es izgudroju visādas trakulības. Man patīk, ja iešaujas prātā kaut kas tik pārdrošs, ka galvā viss sagriežas un tu sāc domāt: “Kā es to varu dabūt gatavu?” Un tad tu sev atbildi: “Bet kāpēc nē?””

Sajūtu kārdinājumu aizrādīt, ka dzīve viņam var piedāvāt krietni vairāk nekā tikai zvilnēšanu pludmalē. “Galvā viss sagriežas” – šāda leksika varētu būt paliekas no Montija “brīvās dzīves” laikiem, it kā svarīgākais būtu noķert kaifu. Es apvaicājos, kā viņš gribētu tērēt savu naudu.

“Patlaban es braucu ar BMW 750i. Tas ir labs garajiem braucieniem uz tirdzniecības centru, ko es šobrīd ceļu Ludhjānā. Bet auto, ko es patiešām vēlētos, ir Aston Martin DBS. To es nopirkšu vēlāk, kad būšu to vairāk pelnījis. Pirms trim gadiem tēvs gribēja nopirkt man labu sporta auto, bet es viņam teicu: “Pagaidi.” Es sev izvirzu kādus mērķus. Es gribu, lai četrdesmit gadu vecumā man ir piecdesmitmetrīga jahta. Es gribu labu lidmašīnu. Un lai man tāpēc nevajadzētu sākt taupīt un knapināties.”

Montijs runā tā, it kā krātu naudu motociklam vai jaunam ledusskapim, un piepeši tas viss man sāk likties dīvaini banāli. Šis ir cilvēks, kurš spēj izdomāt visfantastiskākos veidus, kā pelnīt naudu, bet viņa priekšstati par to, kā šos miljonus vislabāk tērēt, nav daudz vierienīgāki kā visparastākajam patērētājam. Šī mietpilsoņa leksika šķiet pretrunā ar viņa starptautisko daudzmiljardu saimniecību. Es iedomājos, vai Montijs neatliek sporta auto iegādi tikai tāpēc, lai pārāk ātri neizsmeltu iespējamo nākotnes pirkumu sarakstu? Vai tikai viņa impērija nebalansē uz bezjēdzīguma robežas? Vai viņš negaida, lai kāds atnāk un piešķir kādu jēgu visām šīm naudas kaudzēm, kuras viņš licis savas dzīves centrā?

Manis nemudināts, viņš piepeši sāk filozofēt.

“Es neesmu ticīgs cilvēks. Es esmu garīgs. Manu uzskatu pamatprincips ir tāds: ko sēsi, to pļausi. Tavu darbu augļi pie tevis atgriezīsies, par to nu vari būt drošs. Es dzīvoju pēc vēdiskiem principiem. Disciplinēti. Nekādas elku pielūgšanas, nekādas stulbas samierināšanās. Un vēl – ja tevi sit, negriez otru vaigu. Dod pretī.”

Es neesmu īsti drošs, vai pēdējā atziņa tiešām kaut kā izriet no minētā pamatprincipa, bet es noklusēju.

Montijs to visu saka svētā nopietnībā. Viņš dalās ar mani savās zināšanās un pastāsta man kādu atgadījumu.

“Nesen biju kādās viesībās. Viesmīlis, kurš iznēsāja dzērienus, mazliet par ātru novāca paplāti, un viens čalis palika bešā. Tad nu šis tipiņš paņem un sakrata gāzētā ūdens pudeli un iešļāc viesmīlim tieši sejā. Es aizgāju taisnā ceļā pie mājastēva un panācu, ka viņu izmet pa durvīm. Ir jāprot uzvesties. Ir tādi cilvēki, kuri tikai tad pa īstam sajūt, ka viņiem ir nauda, ja var piečakarēt kādu citu. Tad viņi saprot: “Jā, man ir piķis.” Vajag taču saprast, kā jāizturas pret normāliem cilvēkiem. Redziet, ir divu veidu bagātnieki. Ir cilvēki, kuriem nauda ir jau sen, un viņiem ir pie vienas vietas, kas tu tāds esi. Viņi tik un tā izturēsies pret tevi laipni. Teiksim, es pret cilvēkiem izturos laipni. Ar tādiem var kļūt garlaicīgi, jo viņi pārsvarā sarunājas par to, ka nupat atgriezušies no Kannām vai Sentropē, bet prom viņi nevienu nedzīs. Bet tie, kas pie naudas tikuši pēdējo piecu gadu laikā, ierodas viesībās un vispirms noliek uz galda sava auto atslēgas – lai visi redz, ka viņiem ir bentlijs. Viņi vienkārši nemāk uzvesties.”

Montijs ir nedaudz iereibis, un viņš šobrīd pūlas nospraust smalkas robežas, kas viņam pašam liekas saprotamākas nekā man. Šī nav pirmā reize, kad viņš izteicies, ka cilvēkiem jāprot uzvesties. Un jau atkal man rodas sajūta, ka viņš tik dedzīgi iestājas pret Deli jaunbagātnieku nihilismu tieši tāpēc, ka tas palaikam uzmācas arī viņam pašam. Montijs ir labos draugos ar jaunajiem huligāniem, kuriem viņam un viņam līdzīgajiem jāpateicas par savu slikto slavu. (“Žēl, ka Sandžīvam Nandam tā gadījies,” viņš saka. “Viņš ir lāga puisis.”) Un viņu sajūsmina savaldības un atturības piemēri.

“Man ir kāds draugs multimiljardieris,” Montijs stāsta, “un es viņam reiz apjautājos, kāds ir pats labākais auto, ko pirkt dēliem – jo es pats nesen esmu ticis pie bērniem. Un viņš atbildēja – Toyota Innova. Viņš varētu atļauties nopirkt saviem bērniem reaktīvo lidmašīnu, bet viņš taču to nedara. Viņiem tā lidmašīna ir jānopelna. Viņš ņem un nopērk viņiem parastu tojotu. Redziet, bieži runā par sliktiem bērniem, bet patiesībā tā jau vienmēr ir vecāku vaina. Tikai vecāku. Vecāki ir sačakarējuši saviem bērniem galvu, un, ja reiz tā ir noticis, tur vairs nekas nav līdzams. Vakar viņš brauca ar Maruti 800, šodien – ar S Class, bet saviem sīkajiem viņš nopērk pa bembim, un šiem aiziet ciet širmis. Bērni ir sačakarēti.”

Man bijušas sarunas ar vairākiem cilvēkiem no Montija ekonomiskajām aprindām, un viņi visi runā par Deli kā par kaut kādu Eldorado, kur vienas dienas laikā tikpat kā no zila gaisa nokrīt milzu bagātības – spēj tik savākt. “Šajā valstī un šajā laikā,” viņi mīl atkārtot, “tev jābūt pilnīgam idiotam, lai nošautu greizi.” Tomēr, lai cik bieži nepiesauktu “jauno naudu”, lielākā daļa no lielajiem Deli kapitāliem tomēr, stingri ņemot, nav gluži jauni. Protams, dažu pēdējo gadu laikā tie krietni izpletušies un daudzi mazpilsētas uzņēmumi tik tiešām izauguši par metropoles vai pat pasaules mēroga kompānijām. Taču tie balstās uz daudzu desmitu gadu gaitā uzkrātu ietekmi, aktīviem un kontaktiem, un šajā ziņā ir visnotaļ tradicionāli. Faktam, ka tik redzamu lomu pēkšņi sākusi spēlēt jaunā provinces elite, nevajadzētu uzvedināt uz domu, ka Indijas ekonomika būtu kļuvusi kaut kādā ziņā demokrātiska. Tādiem cilvēkiem kā Montijs vienmēr bijusi nauda, un uz pasauli viņi raugās tieši no šādas perspektīvas. Nogurdinošā, izkaltusī Deli, ko pazīst tik daudzi, viņiem ir pilnīgi sveša pilsēta.

“Kur jūs sevi novietotu Deli bagātības piramīdā?” es jautāju. “Nevarētu būt, ka miljardiem dolāru pelna daudzi?”
“Jūs neticēsiet!” viņš atbild ar augstprātīgi labvēlīgu smaidu. “Šī gada Forbes sarakstā atrodami kādi divdesmit miljardieri, kas dzīvo šajā zemē. Kā jums liekas, cik tādu ir patiesībā? Vismaz simts. Vairums cilvēku savu naudu neafišē. Viņi negrib piesaistīt lieku uzmanību. Es savu kompāniju tādā sarakstā neliktu.”
“Kurš ir ietekmīgākais cilvēks Deli?”
“Viss atkarīgs no politikas. Tev var piederēt miljards, bet, ja tev nav nekādu sakaru, tas neko nenozīmē. Mana ģimene jau divas paaudzes kopusi sakarus, un mēs tiešām pazīstam visus. Mēs pazīstam cilvēkus no visām politiskajām partijām. Kad nomainās valdība, mēs no tā nekad neciešam.”
“Kāpēc tad jūs visur braucat ar miesassargiem?”
“Utarpradēšas policija pārtvērusi kaut kādu informāciju, ka esot plāns mani nolaupīt. Viņi pastāstīja manam tēvam. Cilvēki grib tikt pie naudas, un viņiem liekas, ka vieglākais veids, kā to dabūt, ir atņemt kādam, kuram tā ir. Pašiem konstruktīvu ideju nav, tāpēc viņi domā īstermiņā. Mums Indijā vajag vairāk profesionālisma. Augstāka līmeņa korporāciju vadību. Tad mēs parādīsim visai pasaulei.”

Montijs gluži pamatoti ir pateicīgs Indijai.

“Es jau kopš četrpadsmit gadu vecuma apzinos, ka Indija man ir īstā vieta. Es mīlu šo zemi, tieši te viss notiek pa īstam. Jebkur citur tu vari būt kaut tik bagāts kā Lakšmi Mitals Anglijā, bet tik un tā tu paliksi otrās šķiras pilsonis. Ej tu galīgi, šī ir tava zeme! Tev jāstrādā šeit.”

Montijs stāsta, kā viņš ienīst Ameriku.

“Kāpēc pie mums jālien Wal-Mart ar saviem veikaliem? Man nav nekas pret Gucci un Louis Vuitton– viņi nekādā veidā neiejaucas sabiedrības struktūrā. Bet Wal-Mart turiet pa gabalu. Septiņus simtus gadu mēs dzīvojām verdzībā. Mēs esam brīva valsts tikai sešdesmit gadus. Dodiet mums vēl trīsdesmit, un mēs nopirksim to jūsu Wal-Mart. Es jums saku, es viņdien biju vienās viesībās. Es stāvu, apkampis divus baltos, un tad tā uzreiz ņemu un strauji atgrūžu. Es saku: “Kāpēc jūs vispār šeit esat? Jūs mums vairs neesat vajadzīgi.””

Montijs ir divdesmit astoņus gadus vecs, apceļojis puspasauli un bagātāks par vairumu šīs planētas iemītnieku. Viņa nepatika pret baltajiem ir negaidīti spēcīga. Es vaicāju, kādā ziņā pasaule būtu citāda, ja pār to valdītu indieši.

“Tā būtu garīgāka,” Montijs atbild. Tad, mirkli padomājis, tomēr atzīst: “Nē. Tā būtu tieši tāda pati.”

Es beidzu mūsu sarunu. Montijs samaksā rēķinu, un mēs izejam ārā, klusajā auto stāvvietā.

“Paldies,” viņš saka un paspiež man roku. Man nav ne jausmas, par ko.

Šoferis atver viņa BMW aizmugurējās durvis, un Montijs iekāpj. Vārtiņi atveras, pa tiem līgani iztraucas BMW, kuram seko džips ar miesassargiem.

Montijs dzīvo 200 metrus no viesnīcas.

Braucu mājās, domās pārcilājot mūsu sarunu. Es pakavējos pie kādas detaļas: kamēr biju aizgājis uz tualeti, Montijs izmantoja manu prombūtni, lai aizsūtītu īsziņu mūsu kopīgajai paziņai. Vienkārši, lai pārbaudītu, vai viņa tiešām mani pazīst. Kaut kur dziļi Montijā mājo kaut kas vienmēr modrs un mazliet biedējošs.

Es vēl sēžu pie stūres, kad no Montija pienāk īsziņa. Viņš lūdz necitēt dažas no sarunā pieminētajām lietām. Es viņam uzrakstu: OK, JA ATBILDĒSIET UZ VĒL VIENU JAUTĀJUMU. KO JUMS NOZĪMĒ NAUDA?

Atbilde pienāk nekavējoties: NAUDA IR VIENS NO MANA SMAGĀ DARBA PRODUKTIEM. TĀ NOZĪMĒ ĻOTI DAUDZ. ES TO CIENU. TĀ SAGĀDĀ MAN VĒL VAIRĀK SMAGA DARBA UN PIE VIENA ARĪ MAZLIET GREZNĪBAS (:

Braucot garām Deli vienīgajam Bentley un Lamborghini izplatītājam, es, pēkšņas iedomas vadīts, apstājos un pavaicāju, vai nevaru parunāt ar menedžeri. Izrādās, ka viņš kaut kur izgājis, un mani aizsūta padzert kafiju ar sabiedrisko attiecību meitenēm. Kā jau piedienas, viņas ir ļoti glītas un, spriežot pēc rotaslietu briljantiem, nāk no pareizajām ģimenēm. (“Es esmu braukusi ar miljoniem poršu un ferrari”, saka viena no viņām. “Tās ir labas mašīnas. Bet, kad tu iesēdies tādā lamborgīni, tas ir pavisam kas cits.”) Viņām Deli ir vieta ar neierobežotām iespējām taisīt naudu; meitenes cita caur citu ņemas aizgūtnēm slavināt pilsētas fantastisko dāsnumu. “Kad pie mums kāds atnāk, lai nopirktu bentliju, mēs nejautājam, ar ko viņš brauc patlaban. Tas, ka viņš sēž, teiksim, pie BMW stūres, nebūt nenozīmē, ka viņš nevar atļauties Bentley. Mēs jautājam, vai viņam ir lidmašīna vai jahta. Mēs jautājam, vai viņam pieder kāda sala.”

“Vai tad Deli daudziem pieder lidmašīnas?” es jautāju.

Meitenes, šķiet, kuru katru brīdi ķers trieka.

“Pa vienai jau nu gan ir jebkuram! Dažiem ir pa divām, trim vai četrām.”

Mēs patērzējam par labiem auto un dārgu dzīvi. Salonā šobrīd tiek iebraukts jauns Lamborghini; troksnis ir tik apdullinošs, ka mums jāpārtrauc saruna, līdz mašīna novietota. Pajautāju meitenēm kā īsts mietpilsonis: kāda jēga izdot 30 miljonus rūpiju (635 000 dolāru) par auto, kas teorētiski var pārsniegt ātrumu 300 km/h – pilsētā, kur satiksme vispār neizkustas no vietas? Viņas pastāsta par auto klubu, kura biedri naktīs pulcējoties diplomātu pilsētiņā, kur ceļi ir taisni, plati un tukši. “Lai iestātos, vajadzīgs vismaz BMW vai mersis. Viņi tur satiekas pusnaktī un tad rīko sacīkstes. Mums mūžīgi zvana no premjerministra biroja un sūdzas.”

“Kāpēc tad tā?”
“Premjerministrs nevar gulēt. Mašīnas saceļ tādu troksni, ka viņš nespējot aizmigt. Tā nu viņš zvana mums un sūdzas, bet mēs jau, protams, tur neko nevaram darīt.”

Mājupceļā man neizdodas izmest no galvas domas par to, kā premjerministrs Manmohans Singhs svaidās un grozās pa gultu; uz spilvena, atbrīvoti no turbāna, gulstas sniegbaltie mati – viņa sapņus iztraucējuši bagātnieku dēliņu Ferrari, kas, motoriem ķērcot, dragā pa apkārtnes ielām. Manmohans Singhs, protams, ir tas pats cilvēks, kurš pirms daudziem gadiem, toreiz vēl finanšu ministra amatā, atvēra Indijas ekonomiku un nosprauda kursu jaunajai tirgus elitei.

Publicēts Granta Magazine, Nr. 107.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola