Augstākā iemiesošanās ar Kunga kājām uz pieres

Par savu sarunbiedru es zinu tikai tik daudz, cik viņš pats man šajā sarunā izstāsta. Skaidrs, ka kopš 2013. gada viņu sauc Muktananda, taču man nav ne jausmas, kā viņu sauca pirms tam, bet sauca viņu citādi – kā nu mēdz saukt mazos Dienvidvācijas zemnieku ciematiņos dzimušos. Kā viesis viņš ilgāku laiku uzturējās Katlakalna āšramā un piedalījās Satčīdānanda (sic!) Vigraha Rāmačandra tempļa pasākumos, kā arī turpat uzraudzīja paša izgudroto ūdens attīrīšanas vai drīzāk uzlādēšanas un pārvēršanas ierīču ražošanu. Āšrama un tempļa dzīvi vada Svami Višvašaradānanda (kādreiz – krievu izcelsmes ekonomists), kurš vienlaikus ir arī bhakti mārgas Latvijas valsts svami. Bhakti mārga jeb “kalpošanas ceļš” ir vaišnavistu guru Paramahamsas Višvanandas dibināta kustība, kuras angliskā devīze izsaka visu – Just Love.

Pateicos Elvitai Ragovskai par palīdzību šīs sarunas organizēšanā.

A. R.

Rīgas Laiks: Sakiet, kāpēc jūs piekritāt ar mani tikties?

Muktananda: Es daudz ceļoju, daudz uzstājos ar priekšlasījumiem. Tam ir viens vienīgs iemesls: palīdzēt padarīt šo pasauli gaišāku – dažādās nozīmēs. Man nav nekādu personisku ambīciju, nekāda mērķa kaut ko sevišķu sasniegt. Es vienkārši caur savu pieredzi, caur atskārsmēm un zinātnes studijām esmu iemācījies salikt lietas kopā.

RL: Proti, tās apvienot?

Muktananda: Nē, ne apvienot, jo viss jau tāpat ir vienots, bet ieraudzīt tās kā vienotas. Tas ir pavisam kas cits, vai ne?

RL: Tiesa.

Muktananda: Esmu sapratis vienu lietu: ja mēs sākam redzēt lietas to vienotībā – tā, kā tās patiesībā vienmēr ir bijušas un būs –, dzīve izmainās.

RL: Bet kas jūsu redzējumā ir vienots? Vai jūs runājat par to, ka viss ir vienots un jūs to redzat kā vienotu, vai arī jūs runājat par katru atsevišķu lietu kā vienotu?

Muktananda: Viss ir viens. Viss ir viens organisms.

RL: Es un jūs – mēs esam atsevišķi organismi. Kādā nozīmē mēs esam vienoti?

Muktananda: Ir tāds slavens neirozinātnieks Ramačandrans, viņš strādā ASV. Un viņš ir veicis pētījumu, kurā nonāca pie pārsteidzoša secinājuma. Viņš apgalvo, ka mūsu neironu tīkli nav nošķirti. Tie ir vienoti.

RL: Proti, jūsu neironu tīkls un mans neironu tīkls ir daļas no viena liela neironu tīkla?

Muktananda: Mūsu tīkli sazinās savā starpā. Līdzīgi Wi-Fi. Mūsu telefonos un datoros ir ierīce, kas raida signālu noteiktā frekvencē, un ir antena, kas uztver signālu. Tā visas ierīces caur Wi-Fi tīklu ir savienotas.

RL: Visas ierīces, kas raida un uztver attiecīgajā frekvencē.

Muktananda: Jā.

RL: Pieņemu, ka arī neironi nesazinās ar pilnīgi visu, bet tikai ar noteiktām esamības formām, kas “raida un uztver” tajā pašā frekvencē. Bet sakiet, jūs taču neesat neironi, jūs esat kaut kas cits. Faktam, ka neironi reaģē, nav nekā kopīga ar jums kā Muktanandu.

Muktananda: Jā un nē.

RL: Kādā ziņā jā?

Muktananda: Tādā ziņā, kā mēs esam piedzimuši kā cilvēki. Mēs esam iemiesojušies cilvēka formā. Un Rakstos ir teikts, ka cilvēks ir radības kronis. Ko tas nozīmē? Tā ir augstākā iespējamā iemiesošanās visā radītajā pasaulē. Ja tā ir augstākā iemiesošanās, kāda vien iespējama, tad mēs nevaram teikt, ka tai nav nekā kopīga ar mums.

RL: Bet jautājums nav par cilvēka formu. Jautājums ir par neironiem – tiem nav nekā kopīga ar mums.

Muktananda: Neironi ir daļa no cilvēka formas.

RL: Neironi ir arī daļa no peļu smadzenēm un varžu smadzenēm. Varbūt tām tie ir tikpat sarežģīti kā cilvēkam, lai arī to savienojumi ir atšķirīgi.

Muktananda: Pelēm un vardēm tie ir ļoti atšķirīgi, jo katrai radībai piemīt sev vien raksturīga maņu sistēma. Katra radība uztver skaņas, krāsas un tā tālāk noteiktā, ļoti ierobežotā diapazonā. Tāpēc mēs, manuprāt, nevaram tiešā veidā salīdzināt peles neironus ar cilvēka neironiem. Atšķiras to kvalitāte. Arī DNS mums ir atšķirīgs, pati šūna ir atšķirīga.

RL: Labi, bet tas tikai pierāda, ka ne viss ir vienots. Šajā dīvainajā pasaulē valda milzīga dažādība.

Muktananda: Bet tā ir dažādība vienotībā. Ņemsim, piemēram, Lielā sprādziena teoriju.

RL: Nu, ja tas ko palīdz.

Muktananda: Viss nāk no viena avota. Zinātnieki saka, ka pašā sākumā bija tikai viena veida daļiņa, tādēļ ka bija ļoti karsts. Un tikai pēc tam, Visumam izplešoties, no šīs vienas radās pārējās daļiņas.

RL: Bet vai jūs nepiekristu, ka stāsts par to, ka iesākumā bija zirgs, kuru vajadzēja upurēt, ir daudz skaistāks par to, ka iesākumā bija daļiņa?

Muktananda: Šo stāstu, patiesību sakot, neesmu dzirdējis.

RL: Labi, tad nedaudz pamainīsim sarunas virzienu. Kas tā jums par zīmi uz pieres? Ko tā nozīmē?

Muktananda: To sauc par tilaku. Tā ir zīme, simbols, kas ietver daudz nozīmju un arī šakti.

RL: Spēku.

Muktananda: Jā, enerģiju un spēku.

RL: Hmm.

Muktananda: Redziet, jūs varat ņemt jebkuru simbolu, kaut vai svītrkodu vai kvadrātkodu, tie ir tikai simboli. Bet, to noskenējot, var atslēgt durvis vai izdarīt daudz ko citu. Katrs simbols ir ļoti specifisks un saistīts ar noteiktu apziņas lauku, ar noteiktu šakti lauku, ar noteiktām īpašībām, kuras, lietojot šo simbolu, jūs sevī “atslēdzat”.

RL: Ar kādām apziņas īpašībām saistīta šī tilaka?

Muktananda: Šī tilaka simbolizē Kunga kājas.

RL: Kunga kājas?

Muktananda: Jā, Kunga kājas. Mēs, vaišnavas, esam veltījušies Nārājanam kā augstākajam Kungam, kurš iemiesojas dažādās formās – kā Krišna, Rāma, Narasimha…

RL: Nārājana ir viens no Višnu vārdiem.

Muktananda: Mahāvišnu un Nārājana ir viens un tas pats.

RL: Un Džagannātham, kas attēlots aiz jums uz sienas, ir tādas pašas Kunga kājas kā jums uz pieres.

Muktananda: Džagannātha ir viena no Krišnas formām. Ir tāds brīnišķīgs stāsts par to, kā Džagannātha parādījās. Vārdu sakot, Krišnam bija daudz sievu. Ar savām astoņām galvenajām sievām viņš dzīvoja, pieņēmis vienu formu, bet, satiekoties ar pārējām sievām, viņš daudzkāršojās un dzīvoja ar katru atsevišķā pilī.

RL: Cik sievu viņam bija?

Muktananda: 16 108.

RL: Jauki. Labs skaitlis.

Muktananda: Īstenībā Krišnam bija tik daudz sievu tāpēc, ka kāds ļoti varens dēmons bija nolaupījis daudzas princeses un ieslodzījis tās savā pilī. Viņš bija tik varens, ka uzvarēt viņu bija pa spēkam tikai Kungam. Kādu dienu Kungs uzmeklēja šo dēmonu, nocirta viņam galvu un atbrīvoja princeses. Bet, tā kā dēmons bija viņas turējis kā verdzenes, neviens princis vairs negribēja viņas precēt. Un viņas gaudās Kungam: “Tu mūs atbrīvoji, bet nu mēs esam vēl lielākā postā nekā pirms tam.” Tā nu viņš bija spiests apprecēt tās visas.

RL: Un tāpēc viņam vajadzēja daudzkāršoties…

Muktananda: Viņš daudzkāršojās un dzīvoja ar katru sievu savā pilī. Bet vēl pirms tam, kad Krišna bija bērns, viņu aizveda uz Gokulu, un tur viņš nokāva daudz dēmonu, vēl bērns būdams. Bet tad ģimene un viss Gokulas ciems pārcēlās uz Vrindāvanu, un tur aizsākās stāsts par viņa attiecībām ar gopi jeb ganu meitenēm. Ganu meitenēm bija ap 16 vai vairāk gadu, Krišna bija vēl bērns, taču viņu mīlestība pret Krišnu, dievišķā, tīrā mīlestība, bija neizmērojama. Vēlāk, kad Krišna jau bija pametis Vrindāvanu, kļuvis par ķēniņu un apprecējis astoņas sievas, neviens nedrīkstēja viņām neko stāstīt par gopi. Vienīgi Rukminī, viņa pirmā sieva, zināja par gopi. Bet kādu dienu šis jautājums tomēr uzpeldēja. Pārējās sievas kaut kā bija padzirdējušas par ganēm un brīnījās, kāpēc viņas par to nekā nezina. Viņas aizgāja pie Rukminī un lūdza, lai viņa tām pastāsta par gopi. Rukminī teica: labi, tikai ieiesim istabā aiz durvīm, lai Krišna neizdzird, jo viņš par šo sarunu nedrīkst uzzināt. Bet gadījās, ka tieši tajā brīdī Krišna gāja garām un izdzirdēja Rukminī stāstām pārējām sievām par gopi. Un tajā mirklī manifestējās visa viņa dievišķā mīlestība, un Krišnas ķermenis vienkārši pārvērtās, lūk, šādā vistīrākās mīlestības formā: acis lielas, lielas, un no viņa vienkārši aumaļām plūda mīlestība, līdz kamēr sievas viņu pamanīja un pārstāja runāt par gopi. Tad Krišna atkal pieņēma savu normālo formu.

RL: Jūs runājat par Kungu Krišnu kā visa radītāju, bet man šie stāsti izklausās pēc cilvēka izdomātiem. Tādēļ es jums jautāšu: kurš rada kuru? Cilvēki rada dievus, vai dievi rada cilvēkus?

Muktananda: Mūsu tradīcijā, Nārājanas jeb Mahāvišnu tradīcijā, Kungs, ko mēs saucam par Visaugstāko, rada radītāju, kuru sauc Brahmā. Viņš dod Brahmā uzdevumu radīt Visumu saskaņā ar dabas likumiem.

RL: Jūs acīmredzot negribat dzirdēt manu jautājumu. Es saku: radītāja radītāju rada cilvēka prāts.

Muktananda: Es dzirdu, ko jūs sakāt.

RL: Bet jūs sakāt: nē, tas nav tas, kam mēs ticam. Citiem vārdiem, jūs esat izvēlējušies pieņemt dažus cilvēka izdomātus stāstus par patiesiem un citus par nepatiesiem. Jūs sakāt, ka ir radītājs, kurš radīja radītāju, kas pēc tam radīja Visumu. Es saku: tas ir vienkārši cilvēku izdomāts stāsts. Ar ko tas atšķiras no citiem cilvēka izdomājumiem?

Muktananda: Cilvēki tā domā tādēļ, ka viņu prāts ir pakļauts piecām maņām. Šīs maņas ir ārkārtīgi nepilnīgas…

RL: Bez maņām viņam ir arī iztēle, kas ļoti palīdz.

Muktananda: Jā, un kas sagādā arī daudz ciešanu. Viss ir iztēle, līdz atveras durvis vietā, kur pirms tam jūs nekādas durvis neredzējāt, un jūsu priekšā vai jūsos pašos atklājas pavisam cita realitāte.

RL: Vai jūs piemēra pēc varētu pastāstīt, kā šīs durvis uz citu realitāti atvērās jums?

Muktananda: Tas bija 1993. gadā. Es tajā laikā strādāju par konsultantu kādā kompānijā un gatavojos semināram.

RL: Tolaik jūs vēl nesauca par Muktanandu, vai ne?

Muktananda: Nē, Muktananda es esmu tikai kopš 2013. gada. Es toreiz domāju, kā paskaidrot kompānijas vadībai vienu lietu, kas viņus nodarbināja, un šim nolūkam meklēju kaut kādu piemērotu analoģiju. Un beigās es aizdomājos par sauli. Es sāku arvien vairāk koncentrēties uz sauli un domāt par to, kas notiek tās iekšpusē. Un mans prāts atvērās, un pār mani nāca, es teiktu, zināma atskārsme. Es sapratu, ka ikviena lieta šajā radītajā pasaulē ir unikāla, ka pat ikviena daļiņa, ikviens elektrons ir unikāls…

RL: Mhmm.

Muktananda: …ka divu identisku elektronu pastāvēšana nav iespējama. Tas man šajā atskārsmē kļuva skaidrs kā diena. Un pēc tam… Mana apziņa izmainījās, un es nonācu tādā apziņas stāvoklī, kurā sapratu – un tajā brīdī tā bija realitāte –, ka es varētu pieskarties domai ar pirkstu.

RL: Ka jūs varētu pieskarties domai…

Muktananda: …ar pirkstu.

RL: Bet tagad, domājot par šo tēlu, jūs taču saprotat, ka tas ir absurdi, vai ne?

Muktananda: Tas ir absurdi no prāta viedokļa.

RL: Un no kāda viedokļa tas nav absurdi?

Muktananda: No esamības viedokļa. Tātad man kļuva skaidrs, ka katrai daļiņai ir nepieciešamā kārtā jābūt unikālai. Tad es sāku domāt, ka gribētu strādāt kopā ar zinātniekiem, kuri meklē tam pierādījumu. Man likās: ja jau es to zinu, tad noteikti ir zinātnieki, kas pie šīs problēmas strādā. Tad es sadabūju telefona numuru un piezvanīju vienam no slavenākajiem Vācijas fiziķiem.

RL: (Smejas.) Jauki. Un pateicāt viņam, ka ikviens elektrons ir unikāls?

Muktananda: Es viņam teicu: mani sauc tā un tā, es atklāju to un to, un vai viņš man varētu ieteikt, kā sazināties ar zinātniekiem, kuri ar šo jautājumu nodarbojas. To visu es viņam pateicu ļoti draudzīgā tonī. Bet viņš palika nikns, sāka uz mani kliegt, lamāt visādos vārdos un beigās ar blīkšķi nometa klausuli. Un visa tā viņa enerģija, tas sprādziens… Es arī noliku klausuli un mēģināju domāt. Bet es nevarēju padomāt, vienkārši nevarēju, un viss. Tas bija visdīvainākais, kas ar mani jebkad bija atgadījies. Cilvēki cenšas apturēt domāšanu, un to izdarīt ir ļoti grūti. Es, gluži pretēji, centos domāt, bet nevarēju, tas nebija iespējams. Un tad pēkšņi man vienā sānā parādījās tāds kā burbulis, kā lode. Tajā bija rakstīts “reliģiskā dogma”. Pēc brīža otrā sānā parādījās otrs burbulis, un tajā bija rakstīts “zinātniskā dogma”. Es tikai vēroju, citu neko, jo padomāt nevarēju, atlika tikai izbrīnā vērot. Un tad šie abi burbuļi satuvojās un saplūda vienā. Kad tie saplūda, notika tāda kā dimensiju atvēršanās, un cauri tām stiepās kanāls, un es varēju redzēt cauri dimensijām.

RL: Un ko jūs tur ieraudzījāt?

Muktananda: Neko konkrētu, bet varu teikt, ka ieraudzīju to, kas man bija jāierauga. Es sapratu: ja mēs nošķiram abas šīs dogmas vienu no otras, mēs vairojam ciešanas. Bet, ja mēs tās sakausējam vienā veselumā, tad varam redzēt cauri dimensijām un…

RL: Bet neko konkrētu mēs tur ieraudzīt nevaram?

Muktananda: Nē, varam.

RL: Jūs teicāt, ka neko tādu tur neredzējāt.

Muktananda: Tas nebija vajadzīgs. Man bija vajadzīgs tikai saprast un atzīt šo faktu. Kad mēs sašķeļam realitāti daļās un sakām, ka tām nav nekā kopīga vienai ar otru, mēs izsaucam ciešanas un postu.

RL: Vai jūs varētu minēt svarīgākos pieturas punktus jūsu ceļā no atskārsmes par to, ka ikkatrs elektrons ir unikāls, līdz Nārājanas iedabas apjēgsmei? Jo sapratne, ka ikviens elektrons ir unikāls, vēl jūsos nepamodināja mīlestību pret Kungu. Bija jānotiek vēl kaut kam.

Muktananda: Esmu piedzimis Vācijā mazākajā ciemā.

RL: Tas ir, burtiskā nozīmē “mazākajā”? Ciemā ar piecām mājām?

Muktananda: Nē. Ar divām mājām un vienu baznīcu.

RL: Laba izvēle! (Abi smejas.)

Muktananda: Turklāt ciems ir simtprocentīgi katolisks. (Abi smejas.) Un tuvākajā ciemā dzīvoja nevis 10 tūkstoši, bet 200 cilvēku. Uzaugot tādā vidē, nekas cits neatliek kā kļūt par lauksaimnieku. Un, protams, katoli: baznīcu tu sāc apmeklēt, cik agri vien iespējams. Bet mīlestība uz Kungu manī pamodās jau bērnībā.

RL: Tik agri?

Muktananda: Jā. Vēlāk, padsmitnieka vecumā, nāca vilšanās, jo daudz kas vairs nesējās kopā. Bet durvis uz dziļāku izpratni man atvērās, lasot grāmatu “Joga autobiogrāfija”. Zināt šo grāmatu?

RL: Zinu, jā.

Muktananda: Man nekad nav patikusi lasīšana, es no tās vairījos, cik vien spēju. Bet sagadījās, ka pāris dienu laikā man trīs dažādi cilvēki ieteica izlasīt tieši šo grāmatu. Tā nu es to nopirku, sāku lasīt – un nevarēju vairs atrauties. Un tā ir bieza grāmata…

RL: Jā, es tieši gribēju teikt.

Muktananda: Biezas grāmatas manī iedvesa šausmas. Bet, lasot šo grāmatu, es lūdzos, lai tā nekad nebeigtos. Es vienkārši sāku lasīt lēnāk, lai paildzinātu procesu. Un, kad pabeidzu lasīt, manī atausa dziļa pārliecība, tāda kā atskārsme: patiesība ir uzrakstāma. Pirms tam man bija šaubas, vai patiesību var atrast grāmatās – vai tā vispār ir atrodama. Un tas manī izraisīja ļoti, ļoti dziļu pārmaiņu. Šī grāmata man pat palīdzēja labāk izprast kristietību. Daudz kas tajā man līdz tam bija ļoti neskaidrs.

RL: Ko tieši “Joga autobiogrāfija” palīdzēja jums saprast kristietībā? Kad es to lasīju, man bija sajūta, ka šī grāmata sarakstīta vidē, kurā valda liela kristietības ietekme.

Muktananda: Pirmā lieta, kas nāk prātā, ir atskārta par Tēva un Dēla attiecībām. Jēzus teica: “Es un Tēvs, mēs esam viens. Bet Tēvs ir lielāks par mani.”

RL: Jāņa evaņģēlijs.

Muktananda: Jā. Un tas nozīmē, ka Dieva realitāte ir daudz lielāka par to, kas tiek atklāts kristīgajā dogmā. Ir Tēvs, ir attiecības starp Tēvu un Dēlu, un ir attiecības starp visiem cilvēkiem kā Dēlu un Tēvu. “Es un Tēvs, mēs esam viens. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani” – to nesaka Jēzus, to saka Kristus. Tas, kurš bija vēl pirms Ābrahāma. Kristus ir apziņa, no kuras viss kristalizējas radītajā.

RL: Tā jūs saprotat Kristu?

Muktananda: Neliela viņa daļa kristalizējas radītajā. Un, protams, ejot atpakaļ pie Tēva, tev ir jāiziet caur tīro apziņu. Nav svarīgi, kādā vārdā tu šo apziņu sauc.

RL: Sakiet, ko Krišna teiktu Kristum?

Muktananda: Mans Dēls.

RL: Un ko Kristus teiktu Krišnam?

Muktananda: Mans Tēvs.

(Pauze.)

RL: Cik bieži jūs iedomājaties par Kristu savā tagadējā esības posmā?

Muktananda: Katru dienu.

RL: Pirms mūsu sarunas es te piedalījos kopīgajā lūgšanā. Tajā tika piesaukti dažnedažādi dievi, bet ne Kristus. Varbūt es kaut ko nedzirdu un neredzu?

Muktananda: Runājot par sevi, es uzaugu kristiešu ģimenē un iemācījos atzīt, ka Dievs ir viens, bet viņš atklājas dažādos veidolos. Pat Kristus Bībelē saka: “Jūs esat dievi.”

RL: Tajā pašā Jāņa evaņģēlijā, starp citu.

Muktananda: Tātad pat Kristus saka: ikviens no jums ir dievs. Un vēl viņš saka: līdz pat laika galam neviens likuma burts netiks mainīts.

RL: Un kas, jūsuprāt, ir šis likums?

Muktananda: Likums ir īstenība, kas visu nosaka. Tu ieliec zemē sēklu, tu to aplaisti un…

RL: Tātad – dharma?

Muktananda: Jā, tas ir kosmiskais likums.

RL: Sakiet, vai jums ir zināms svadharmas jēdziens? Tas ir tavs uzdevums, tavs pienākums.

Muktananda: Jā.

RL: Kāda ir jūsu svadharma? Kas jums kā Muktanandam šajā dzīvē ir jāizdara?

Muktananda: Katra cilvēka dharma ir sasniegt tās mīlestības attiecības ar Kungu, kādas Kristum ir ar Tēvu.

RL: Par to man ir šaubas. Jo, ja ir tā, kā jūs sakāt, tad paliek tikai bhakti mārga. Visi pārējie ceļi – džņāna mārga, karma mārga un tā tālāk – pazūd.

Muktananda: Es tikai saku, ka no loģikas viedokļa augstākais auglis, ko šajā radītajā pasaulē iespējams aizsniegt un nogaršot, ir dievišķā mīlestība.

RL: Varbūt no loģikas viedokļa augstākais, ko cilvēks var sasniegt, ir prieks, ko sniedz patiesības saprašana? Tas ir augstākais cilvēkam sasniedzamais stāvoklis, nevis mīlestība.

Muktananda: Nē. Mēģināšu paskaidrot. Kad bērns ir paaudzies, viņš sāk iet skolā. Tur viņš mācās dažādus priekšmetus: latviešu valodu, angļu valodu, matemātiku, filozofiju. Pēc skolas viņš turpina mācīties universitātē un, to pabeidzis, sasniedz savas izglītošanās mērķi – kļūst par ārstu vai vienalga ko. Tāpat arī šeit: mēs mācāmies dažādus priekšmetus un beigās sasniedzam augstāko iespējamo piepildījumu – patiesības izpratni. Bet no bhakti viedokļa ir nedaudz citādi. Jo, ja mēs paskatāmies uz Džagannāthu… Jūs izvēlaties domāt, bet Džagannātha jau vairs nedomā. Viņš ir tīra, vistīrākā mīlestība.

RL: No cita redzes leņķa viņš izskatās pēc biedējoša klauna.

Muktananda: Nu, prāts viņu apvelta ar to, kas prātam tajā brīdī ir vajadzīgs.

RL: (Smejas.) Bet sakiet, kā jūs, vācu zemnieks, kļuvāt par Muktanandu?

Muktananda: Lauksaimniecību es pametu 21 gada vecumā, pēc tam darīju citas lietas. Man bija sieva un divarpus gadus veca meitiņa. Mums bija liela māja. Es strādāju par konsultantu, pelnīju labu naudu un neko daudz nerūpējos par iekrāšanu. Un tad kādu dienu es darbā pateicu kaut ko tādu, kā rezultātā viss sabruka. Es paliku bez darba, bez ienākumiem, bez nekā. Sieva ar meitiņu no manis aizgāja. Vienīgais, kas man palika, bija kredīts bankā. Un banka noteica dienu, kad man jāizvācas no mājas. Tas bija 1995. gada jūlija beigās. Man bija jāizvācas sestdienā, un nekāda plāna, kur doties un ko darīt, man nebija. Pāris dienas pirms tam es aizgāju pārbaudīt pastkastīti, un tajā bija man adresēta vēstule. Es to atplēsu, un tajā bija čeks par 5000 vācu markām. Es nodomāju: ja es to atdošu bankai, tas tāpat neko nemainīs. Un tajā pašā dienā man piezvanīja draugi, precēts pāris, kuri dzīvoja Austrijā. Viņi bija ceļā uz Holandi, un viņu maršruts veda garām manai mājai, un viņi jautāja, vai var mani apciemot. Es teicu: protams, brauciet tik šurp. Tā nu viņi atbrauca, mēs sākām runāties, un es viņiem pastāstīju par savu situāciju un to, ka sestdien man jāpamet māja. Un arī to, ka todien biju dabūjis čeku par 5000 markām. Īstenībā to čeku bija sūtījuši mani vecāki, kuri neko nezināja par manu stāvokli. Un tad mana drauga sieva teica: “Ha, Sai Baba to dara itin bieži. Cilvēks paliek bez graša vai krīt vēl dziļāk, un tad pēkšņi nez no kurienes viņam uzrodas nauda, un viņš aizbrauc pie Sai Babas uz Indiju.”

RL: Tātad tā bija vēsts no Sai Babas?

Muktananda: Kad viņa to pateica, caur mani izskrēja it kā zibens. Es piecēlos un teicu: tieši to es arī darīšu. Un sestdienā es jau lidoju uz Indiju.

RL: Jūs devāties taisnā ceļā pie Sai Babas?

Muktananda: Jā, es devos pie viņa un tur arī paliku. Pirmo reizi izgāju no āšrama tikai divarpus mēnešus pēc ierašanās.

RL: Kur atradās viņa āšrams?

Muktananda: Indijas dienvidos, Āndhra Pradēšas pavalstī, apmēram 150 km no Bengalūru. Tas bija vienkārši brīnumaini, es itin nemaz negribēju pamest to vietu.

RL: Jūs sapratāt, ka jums tur ir jābūt?

Muktananda: Jā, es to sapratu pavisam skaidri. Pēc divarpus mēnešiem atbraucu atpakaļ, bet nākamajos piecos gados es deviņas reizes atgriezos Indijā un vienmēr devos tikai uz šo āšramu.

RL: Vai Sai Baba kādreiz materializēja lietas jūsu klātbūtnē?

Muktananda: Jā, viņš materializēja lietas manā plaukstā.

RL: Piemēram, kādas?

Muktananda: Vibhūti, svētos pelnus.

RL: Jūs vienkārši turējāt atvērtu plaukstu, un viņš tajā materializēja svētos pelnus?

Muktananda: Jā.

RL: Vienkārši tāpēc, lai parādītu, ka viņš to var? Vai kāpēc?

Muktananda: Meistars nav šarlatāns, kam vajag izrādīties, jo neko citu viņš nespēj.

RL: Bet kāda jēga ņemt un materializēt svētos pelnus? Lai atstātu uz jums iespaidu?

Muktananda: Tikai prāts vēlas tikt iespaidots un iespaidot citus. Tikai prāts. Bet, kad prāts ir rāms, kad domāšana ir aprimusi, lietas vienkārši ir, lietas vienkārši notiek. Ar vienu vienīgu mērķi: piedzīvot satčitanandu. Kamēr prāts rosās, to piedzīvot nav iespējams.

RL: Vai jūsu prāts ir rāms?

Muktananda: Nē.

RL: Vai jūs savā dzīvē esat kādreiz piedzīvojis satčitanandu?

Muktananda: Zināmā mērā. Bet mani pārņēma lielas bailes. Tas notika, kad mēģināju praktizēt tā saucamo gaismas meditāciju. Tu iztēlojies gaismu savā sirdī. Un šī gaisma pamazām sāk plesties un plesties…

RL: Piepildot Visumu?

Muktananda: …un tad tu to atsauc atpakaļ savā sirdī un tā tālāk. Tātad es sēdēju un sāku šo meditāciju – mēģināju iztēloties gaismu un kā tā sāk izplesties. Bet tad pēkšņi process izgāja no kontroles, tas kļuva autonoms. Gaisma tikai pletās un pletās, un tā sāka aprīt manu identitāti, tā sāka aprīt manas domas, līdz manī bija palikusi tikai viena pati doma. Un tad es iekšēji sapratu: ja arī šī doma tiks aprīta, tad manis vairs nebūs.

RL: Un kāds bija šīs domas saturs?

Muktananda: Nezinu. Es to vienkārši vēroju. Un tajā brīdī es sajutu spēcīgu sitienu, tādu kā elektrošoku, un viss – es atgriezos savā normālajā apziņas stāvoklī. Atgriežoties pie izrādīšanās, tajā apziņas stāvoklī, kas ir aiz domāšanas, nekas nevienam nav jāizrāda. Meistars ir cilvēks, kurš jau atrodas tur – aiz prāta. Viņš dzīvo no satčitanandas. Viņš vienmēr ir satčitananda, nekas cits. Un meistara mērķis ir palīdzēt savienot individuālo dvēseli, kas atrodas ego važās, ar dievišķo – palīdzēt atrast tai ceļu atpakaļ uz dievišķās mīlestības lauku, kas paveras aiz prāta un domāšanas. Kamēr tu atrodies prātā, tu vienmēr gribi iespaidot, apspiest, kontrolēt un tā tālāk. Tas viss tikai rada ciešanas. Indijā es sapratu, ka vissvarīgākais dzīvē ir mīlestība. Zināšana, pat visaugstākā iespējamā zināšana, vienalga ietver domāšanu un refleksiju. Tu tikai iemērc kājas īkšķi okeānā un saki: o, cik debešķīgs okeāns! Bet tu tajā neienirsti, tu to līdz galam neizbaudi, jo turpini reflektēt par to, ka tu zini.

RL: Un tomēr, kā jūs kļuvāt par Muktanandu?

Muktananda: Kādu dienu es pastaigājos pa Sai Babas āšramu. Bija tauriņu laiks – daudz, daudz tauriņu, lieli un mazi, visās iespējamajās krāsās…

RL: Tie bija Mātes Dabas vai Sai Babas radīti?

Muktananda: Dabas. Tā staigājot, es pie sevis teicu: Sai Baba, es zinu, ka tu esi ikvienā radībā, arī tauriņos. Lūdzu, uzlaidies un apsēdies man uz pirksta.

RL: Vienkārši tāpat, prieka pēc?

Muktananda: Tas būtu jauki. Bet tas nenotika.

RL: Sai Baba nolēma, ka tomēr nē. (Smejas.)

Muktananda: Laika gaitā man ar viņu bija izveidojusies ļoti tuva, cieša saikne. Bet neviens taurenis man uz pirksta nenolaidās. Tajā pašā dienā pāris stundas vēlāk notika daršana – tā sauc tās reizes, kad viņš iznāk pie cilvēkiem un runā ar viņiem. Liels cilvēku pūlis devās uz daršanas zāli. Es arī pievienojos šim pūlim. Un tad pēkšņi pūlis sazarojās divās straumēs: viena aizgāja nedaudz pa labi, otra nedaudz pa kreisi, bet es viens turpināju iet taisni. Un tur, man tieši priekšā, uz zemes bija liels taurenis. Man likās, ka pūlis viņu samīs un ka man viņš jāglābj. Es piegāju pie tauriņa, paliku pirkstu viņam zem vēdera, pacēlu un sāku domāt, kur lai to tagad nolieku. Kamēr es tā stāvu un domāju, pēkšņi jūtu, ka viņš man saka: “Es esmu tev uz pirksta.” Es viņam saku: “Nē, nē, nē, tā nebija runāts. Es tevi lūdzu, lai tu pats nolaidies man uz pirksta.” Un taurenis saka: “Bet tu taču nenoliegsi, ka es pašlaik sēžu tev uz pirksta, vai ne?” Es saku: “Nē, to es nevaru noliegt.” Tad es gāju un noliku viņu kokā uz zara. Pēc tam es pie sevis domāju: “Lūk, kā skolotājs strādā. Viss, kas ar tevi notiek, viss, ko tu pieredzi, ir mācība.”

RL: Es jums jautāšu trešo reizi. Kā jūs kļuvāt par Muktanandu?

Muktananda: Tātad šis notikums ar taureni ir svarīgs. Bet tagad ātri patīsim filmu uz priekšu, uz 2010. gadu. Tajā gadā kāda sieviete uzaicināja mani uz Špringeni, netālu no Vīsbādenes, nolasīt lekciju par ūdeni garīgās izaugsmes centrā. Es piekritu. Un izrādījās, ka šis centrs ir liels āšrams, kas pieder bhakti mārgas kopienai. Viņus bija ļoti ieinteresējis tas aparāts, caur kuru izlaisto ūdeni es jums pirmīt piedāvāju.

RL: Vai šo aparātu izgudrojāt jūs?

Muktananda: Jā… Lai gan īstenībā uz šīs planētas nav nekādu izgudrotāju. Neviens neko neizgudro.

RL: Bet runājot cilvēciskās kategorijās?

Muktananda: Nu, cilvēciskās kategorijās runājot, var teikt, ka to izgudroju es. Vārdu sakot, es iepazinos ar to vietu, un viss, ko viņi tur darīja, man likās ļoti jēdzīgi. Kopš tās reizes es sāku uz turieni braukt, cik bieži vien varēju. Un pavisam drīz uzzināju, ka Paramahamsa Šrī Svami Višvananda ir mans guru. Man nekad nebija sajūtas, ka Sai Baba būtu mans guru tādā nozīmē. Viņš, protams, bija guru, bet viņš nebija mans guru. Bet, kad satiku Šrī Svami Višvanandu, es sapratu pavisam skaidri, ka loks ir noslēdzies un ka viņš ir mans guru.

RL: Un viņa āšrams atrodas Špringenē?

Muktananda: Jā, viņa galvenais āšrams. Viņam ir arī daudz citu āšramu.

RL: Arī Katlakalnā.

Muktananda: Mēs kopā devāmies svētceļojumā uz Indiju. Pēc atgriešanās es kādu dienu sēdēju āšramā uz akmens un runāju pa telefonu ar draugu, kurš turpat netālu dzīvoja. Es viņam piezvanīju, lai vienkārši apjautātos, kā viņam iet, un pateiktu, ka tagad dzīvoju netālu no viņa, sava guru āšramā, un, ja viņš vēlas, mēs varētu satikties. Un tieši tajā brīdī, kad es teicu: “Es tagad dzīvoju sava guru āšramā,” – taurenis…

RL: Nolaidās jums uz pirksta?

Muktananda: …atlido, nolaižas man uz pirksta un skatās man tieši acīs. Mēs sēžam un skatāmies viens uz otru. Un tas pat nebija tauriņu sezonā. Un normāls taurenis uzreiz atkal aizlidotu, bet šis tikai sēdēja un sēdēja un pat netaisījās lidot prom. Redziet, kā viss ir saistīts. Kā gan tā varētu būt sakritība? Viss ir saistīts tik smalkām, brīnišķīgām saitēm. Toreiz Indijā, kad es noliku taureni uz koka zara, man ienāca prātā doma: labi, tu nenolaidies man uz pirksta, bet es saprotu, ka man no savas puses vispirms jāizdara zināms darbs. Tāds bija tas vēstījums toreiz, Indijā, un tagad, pēc tik daudziem gadiem, pēkšņi ne no kurienes parādās taurenis. Pēc tam es skatījos visapkārt un domāju: bet kur tad tauriņi?

RL: Viņš, protams, bija atlidojis no Indijas.

Muktananda: Nē, bet jūs saprotat, vai ne? Ja tu atkal un atkal piedzīvo šādus brīnumus dažādos veidos, dažādos dzīves posmos, tad tu vairs nevari noliegt lielākas realitātes esamību un apziņu, kas ir visuresoša.

RL: Tātad kāpēc jūs sauc par Muktanandu?

Muktananda: Pēc tam es vaicāju gurudži, vai man vajadzētu pārcelties uz dzīvi āšramā. Un viņš teica: jā, nāc dzīvot pie mums, bet tev būs jāturpina darbs ar ūdeni. Es pārcēlos uz dzīvi Špringenē un 2013. gada jūnijā lūdzu, lai mani iesvēta par brahmačārī. Gurudži piekrita, un tā es kļuvu par Muktanandu.

RL: Ko īsti jūs darāt ar to ūdeni? Pārvēršat par vīnu vai ko?

Muktananda: Nē, par kaut ko daudz labāku.

RL: Par kaut ko labāku nekā vīns?

Muktananda: Jā. Savu pirmo ūdens aparātu es uztaisīju 2009. gada aprīlī. Kopš tā laika daudz kas noticis, un šo aparātu gatavošana ir kļuvusi par manu galveno nodarbi. Brīnumainākais ir tas, ka ūdens, iztecējis caur šo ierīci, uzvedas tā, it kā tam piemistu superinteliģence. Tas pielāgojas katra cilvēka, katra dzīvnieka, katra auga tābrīža vajadzībai – vienmēr līdzsvaro visu ķermeni un arī uzlabo saites starp ķermeni, prātu un… Ne tikai domājošo prātu, bet arī smalkajiem ķermeņiem. Mēs to zinām tāpēc, ka gaišredzīgi cilvēki to redz. Bet mums trūka tam zinātniska pierādījuma. Taču pagājušā gada novembrī mēs saņēmām ziņojumu no pensionēta franču zinātnieka, kurš bija strādājis Lionas Universitātes Medicīnas fakultātē. Viņa bijusī universitātes kolēģe bija atnākusi pie viņa kā paciente un atnesusi līdzi trīs pudeles ar šķidrumu. Viņš jau 30 gadus strādā ar biorezonanses ierīci Mora. Viņš viņu izmeklēja un atklāja, ka viņai ir enerģijas deficīts vienā no meridiāniem. Viņš viņai piemeklēja līdzekli, ar ko to līdzsvarot. Tad šī bijusī kolēģe viņu lūdza notestēt arī šķidrumu tajās trīs pudelēs. Viņš ielika pirmo pudeli savā ierīcē, un izrādījās, ka pudeles saturs momentā atjauno viņas ķermenī optimālo līdzsvaru. Viņš notestēja arī pārējās divas pudeles: vienas saturam bija neitrāls iespaids, bet otras – negatīvs. Tad atnāca cits pacients, un arī viņam tika konstatēts enerģijas deficīts vienā vai divos meridiānos. Un atkal izrādījās, ka ūdens no pirmās pudeles vienā momentā atjauno optimālo līdzsvaru viņa ķermenī. Bet līdzsvara atjaunošanai vienā meridiānā parasti ir vajadzīgi divi vai trīs dažādi fitoterapeitiski, homeopātiski vai kādi citi dabiski līdzekļi. Tad atnāca trešais, ceturtais, piektais, sestais – un ar visiem viens un tas pats. Viņš noskaidroja, ka šis šķidrums ir tā saucamais alfa omega ūdens – vienkāršs krāna ūdens, kas mājās izlaists caur Alpha Omega aparātu. Tad viņš pats nopirka šo aparātu, uzstādīja to mājās un pārbaudīja alfa omega ūdens iedarbību uz citiem saviem pacientiem. Un katru reizi notika viens un tas pats. Viņš uzrakstīja zinātnisku izklāstu, kurā aplūkoja šos gadījumus, un secināja, ka nekas līdzīgs nav atrodams nevienā terapijā un ka šī ūdens potenciāls ir nezināms. Mums nav ne jausmas, kā tas darbojas un ko ar to var izdarīt. Tas ir ārpus mūsu saprašanas.

RL: Jūs teicāt, ka nonācāt pie Alpha Omega aparāta izgudrošanas, pateicoties saviem zināšanu meklējumiem. Kas bija šo meklējumu dzinējspēks?

Muktananda: Es gribēju zināt patiesību. Gribēju zināt, kādēļ mēs esam. Gribēju zināt, kādēļ ir viss, kas ir, un kāda ir mūsu vieta šajā kopējā bildē. No kurienes mēs nākam? Man likās: ja visu zināšu, neviens nevarēs mani piemuļķot, neviens nevarēs mani pievilt, neviens nevarēs nodarīt man pāri. Galu galā, mēs taču visupirms meklējam drošību, vai ne?

RL: Un vai jūs esat atradis to, ko meklējāt?

Muktananda: (Klusē.) Es teiktu, ka lielā mērā jā, bet ne pilnā mērā. Ja tu par visiem simt procentiem koncentrējies uz noteiktu mērķi, tad tu esi kā bulta, kas nedomā ne par ko citu, tikai par mērķi. Kamēr mēs tādi neesam, mēs nevaram teikt, ka vienlaikus netiecamies arī pēc citām lietām. Bet, ja runājam par procesu, tad tas virzās uz arvien pieaugošu koncentrēšanos uz mērķi.

RL: Un uz kādu mērķi koncentrējas jūsu prāts?

Muktananda: Ja gribi sasniegt Kungu, tev jākoncentrējas uz Kungu. Bet tas nav tik vienkārši izdarāms.

RL: Bet sakiet, koncentrēšanās uz Kungu un zināšanu meklējumi – kāds tam sakars ar ierīci ūdens pārvēršanai par alfa omega ūdeni?

Muktananda: Tajā laikā, apmēram no 2000. gada, es galvenokārt meklēju atbildi uz jautājumu, kā šī pasaule iekārtota un kā tas viss kopā darbojas. Un viens no šo meklējumu augļiem bija ūdens pārveidošanas ierīce Alpha Omega. Bet tā nav nekas tāds, ko es varētu nosaukt par savas dzīves mērķi vai kam piemistu kāda augstāka vērtība par to, kura tai piemīt.

RL: Bet zināšanas, kas jums bija vajadzīgas, lai izgatavotu šo ierīci, ir acīmredzami cita veida zināšanas nekā tās, par kurām jūs nupat runājāt, – zināšanas par to, no kurienes mēs nākam utt. Kāda veida zināšanas tās ir, un kā tās saistītas ar to lielāko bildi?

Muktananda: Pirmkārt, ūdenim piemīt vibrācija. Kad to dzeram, ūdens vibrācija pāriet uz mūsu šūnām, un vibrācija nozīmē rezonansi. Kur ir vibrācija, tur darbojas rezonanses princips. Rezonanses princips ir klāt visā radītajā pasaulē, jo viss, kas pastāv, vibrē.

RL: Labi, pirmais punkts skaidrs.

Muktananda: Otrais punkts. Kas ir vibrācija? Vibrācija ir kustība, pareizi?

RL: Ritmiska kustība.

Muktananda: Jā, kustība. Nākamais jautājums: kas ir vajadzīgs, lai būtu kustība?

RL: Nu, telpa ir vajadzīga.

Muktananda: Jā, bet svarīgākais: jābūt lietai, kas var kustēties.

RL: Ja nav, kas kustas, tad nevar būt arī kustība.

Muktananda: Jā. Ja nekā nav, tad nevar būt arī kustība.

RL: Bet iemesls ir nevis tas, ka nekā nav, bet tas, ka nav kustības cēloņa. Nav nekā, kas iekustinātu. Kustības cēlonis ir daudz būtiskāks nekā lieta, kas kustas.

Muktananda: Un kas ir kustības cēlonis?

RL: Nu, cēlonis manas rokas kustībai, piemēram, ir cits nekā tas, kas izraisa kustību debesīs.

Muktananda: Jā, bet ir vajadzīga lieta.

RL: Kustībai ir vajadzīga lieta, bet lieta bez kustības cēloņa nekustas.

Muktananda: Lieta bez cēloņa nevar eksistēt.

RL: Labi, beigsim šīs vārdiskās spēlītes. Tātad, lai būtu kustība, vajadzīga lieta, kas kustas.

Muktananda: Un viss, kas eksistē, kustas…

RL: Tādā nozīmē, ka vibrē?

Muktananda: Jā. Tā, kā jūs sakāt, ir ritmiska kustība. Un ritmisks nozīmē – tāds, kas atkārtojas. Tas nozīmē, ka tas dejo. “Kustas” vietā es labāk lietoju vārdu “dejo”: tas dejo noteiktā rakstā.

RL: Jā, kāpēc ne.

Muktananda: Izmainot vibrāciju, mainās dejas raksts. Un te mēs nonākam punktā, kur ieraugām, ka arī vibrācija ir some-thing, kaut kāda lieta. Tā ir kaut kāda daļiņa, lai arī citāda nekā tā, ko mēs saucam par fizisku daļiņu.

RL: Es nezinu, kas tiek iegūts, nosaucot vibrāciju par daļiņu.

Muktananda: Var iegūt atskārtu, ka vibrācija un daļiņa nav nošķiramas. Daļiņa nav nošķirama no kustības. Ņemsim mūsu ķermeni. Pamēģiniet atdalīt vibrāciju no ķermeņa. Tas nav iespējams. Tad jums ir jāaizvāc viss ķermenis.

RL: Viens iemesls, kāpēc tas nav iespējams, ir tāds, ka tas ir bezjēdzīgi. Kāda jēga nošķirt vibrāciju no lietas, kas vibrē?

Muktananda: Jēga tāda, ka tas mums palīdz nonākt pie ļoti svarīgas atskārsmes. Tas vienkārši ir domāšanas ceļš: tātad, vibrācija ir ritmiska, repetitīva kustība; ja ir kustība, tad jābūt kaut kam, kas kustas; un šis kaut kas, kas kustas, ir pati vibrācija. Tātad vibrācija ir šī lieta, kas, būdama repetitīva, izdejo noteiktu rakstu. Un šis raksts ir noteikta funkcija. Ņemsim, piemēram, skābekļa atomu…

RL: Tas dejo citādi nekā ūdeņraža atoms?

Muktananda: Jā! Ja skābeklis maina savas dejas rakstu, tas vairs nav skābeklis, bet kaut kas cits. Un mēs redzam, ka struktūra, raksts, ko tas izdejo, un pats atoms ir viens. Mēs tos nošķiram ar savu prātu un sakām, ka tās ir dažādas lietas. Bet īstenībā tās ir viena lieta. Un šī viena lieta, šis viens raksts, nevar mijiedarboties ar jebkuru citu rakstu. Tas var mijiedarboties tikai ar tādiem rakstiem, ar kuriem tas ir sakritīgs. To ir ļoti svargi saprast. Bet tagad par dažādajām dimensijām. Kad sākās radīšanas akts, pati pirmā daļiņa – kristieši teiktu, Kristus…

RL: Kristus ir pirmā daļiņa?

Muktananda: Jā. Bībelē ir teikts, ka iesākumā bija Vārds, un Vārds darbojas joprojām, tas neizzūd. Un viss ir radīts caur Vārdu; citur ir teikts, ka viss ir radīts caur Kristu. Tātad Vārds ir Kristus jeb apziņa, no kuras un caur kuru viss ir radīts.

RL: Un kāds tam sakars ar vibrāciju un tās dažādajiem rakstiem?

Muktananda: No šīs pirmatnējās skaņas, pirmatnējās apziņas tālāk notiek kristalizēšanās dažādos elementos un dimensijās. Viss ir daudzdimensionāls, nekas nav tikai un vienīgi fizisks. Teiksim…

RL: Un cik dimensiju ir tajā jūsu bildē?

Muktananda: Pagaidiet, neviens atoms nevar eksistēt ārpus kvantu okeāna, jo pats atoms jau no tā ir radīts, un kvantu okeāns ir daudz lielāks par fizisko Visumu. Ja to kārtīgi pārdomā, tas kļūst saprotams.

RL: Cik dimensiju ir jūsu bildē?

Muktananda: Burkhards Heims, teorētiskais fiziķis, aprēķinājis, ka Visumam, lai tas varētu pastāvēt, jābūt vismaz 12 dimensijām.

RL: Nav slikti.

Muktananda: Citi runā par lielāku dimensiju skaitu. Man nav tādu zināšanu, lai jums pateiktu, cik Visumam ir dimensiju.

RL: Bet kādā aspektā šī Visuma daudzdimensionalitāte ir svarīga jūsu ierīces darbības principam?

Muktananda: 2003. gadā es iepazinos ar zinātnieci Encu Mariju Čikolo. 1980. gadā liktenis viņai bija lēmis izpētīt Lurdas ūdeni ar lāzeru. Viņa atklāja, ka Lurdas ūdens satur pilnu gaismas spektru, visas septiņas gaismas krāsas. Pēc šī atklājuma ūdens pētniecība viņai kļuva par kaislību, viņa gribēja noskaidrot, kas ūdeni padara par brīnumūdeni. Kāda zinātne ir šīs parādības pamatā? Vai tam ir sakars ar gaismu? Mūsu ķermenim ir nepieciešams pilns gaismas spektrs. Ja saules gaismai atņemtu kādu daļu spektra, dzīvība sāktu ciest. Ja atņemtu divas daļas, tā ciestu vēl vairāk. Ja ūdens satur pilnu gaismas spektru, nevis tikai kādu tā daļu, tas ar savu rezonansi mūsu ķermenī uztur līdzsvarā vielmaiņu, minerālvielas, vitamīnus, enzīmus, hormonus un visu pārējo. Ar laiku viņa atklāja, ka līdztekus gaismas spektram svarīgs ir arī gaismas spins ūdenī, tā virziens un veids. Viņa apbraukāja visu pasauli un izpētīja ļoti daudzus un dažādus ūdens paraugus. 2003. gadā viņa izpētīja arī manu ūdeni, kas, viņai par pārsteigumu, saturēja pilnu gaismas spektru, bet gaismas spins bija nepareizā virzienā un tam trūka vēl dažu svarīgu īpašību. Tāpēc tas netika atzīts par labu dzeršanai. Tajā laikā es apcerēju domu: vai būtu iespējams panākt, ka katrā mājā no krāna tek svētais ūdens? To būtu vērts pamēģināt! Un 2009. gadā, kad ierīce Alpha Omega bija gatava, es pirmo reizi dzirdēju viņu sakām, ka šis ir labs ūdens. Līdz tam viņa bija to teikusi tikai par svēto ūdeni no dažādām vietām. Viņa teica, ka alfa omega ūdens palīdz uzturēt visus organisma procesus līdzsvarā.

RL: Un kur ir tas āķis? Tajā ierīcē jābūt kādam āķim.

Muktananda: Ir daudz lietu, ko es vēl nezinu un nevaru izskaidrot.

RL: Jūs nezināt, kā visi šīs ierīces elementi darbojas, bet jūs zināt, kā to uzbūvējāt. Piemēram, jūs teicāt, ka ūdens caurule iet dažādos virzienos.

Muktananda: Jā, tai ir ļoti specifiska konfigurācija.

RL: Un kā jūs pie tās nonācāt? Nosapņojāt?

Muktananda: Es to atradu, kad meklēju. Kādu dienu es runāju pa telefonu un nebiju pilnībā koncentrējies uz sarunu – tās laikā es kaut ko skribelēju uz papīra. Kad noliku klausuli, es paskatījos uz savu skribelējumu un nodomāju: tieši tas, kas man vajadzīgs! Es aizgāju pie drauga, kurš strādāja par tehniķi lielā ūdensapgādes uzņēmumā Dienvidvācijā. Parādīju viņam zīmējumu un teicu: lūk, mums no tās caurules ir jāuztaisa šāds verķis. Viņš paskatījās un teica: “Aizmirsti, tas nav iespējams.”

RL: Fiziski nav iespējams?

Muktananda: Jā. Un es teicu: “Vai nu šo, vai neko.” Mēģinājām taisīt, bet nekas neizdevās. Nu neko, gāju mājās. Pārnācis mājās, es staigāju šurpu turpu pa dzīvokli un pie sevis lūdzos: lūdzu, parādi, kā to uztaisīt. Nepagāja ilgs laiks, kad man tika parādīts, kā to uztaisīt. Es gāju atpakaļ pie drauga, mēs izdarījām tieši tā, kā man tika atklāts, un izrādījās, ka tas ir pavisam viegli. Un te ir tā lieta: šādās reizēs vajadzīga nevis sapratne, bet intuīcija un iekšēja pārliecība: jā, šis ir īstais. Bet kāpēc tam jābūt tieši tādam – to tu nezini.

RL: Vai jūs varētu man parādīt to zīmējumu?

Muktananda: Nē, tas ir konfidenciāls.

RL: Tātad pašā zīmējumā ir tas āķis?

Muktananda: Nē. Bet, ja jūs tik ļoti uzstājat uz āķiem, tad tur ir daudz āķu. Visā šajā procesā mani vadīja viena atklāsme pēc otras. Ja vienkārši ar prātu gribētu uztaisīt kaut ko tādu, nekad to neizdarītu.

RL: Ja šis ūdens tiešām ir tāds brīnumūdens, kā jūs to aprakstāt, tad kāpēc jūs to neizsniedzat par brīvu visiem? Kāpēc jūs to pārdodat par naudu?

Muktananda: Es kādu laiku Indijā kopu slimos un daudz domāju, kā šiem cilvēkiem palīdzēt. Šis stāsts par ūdeni aizsākās tieši tajā laikā. Apzināti es to nemeklēju. Tas vienkārši atnāca pie manis. Es sāku šo lietu pētīt un atklāju, ka tajā ir milzīgs potenciāls.

RL: Milzīgs biznesa potenciāls?

Muktananda: Nē! Milzīgs potenciāls, lai palīdzētu tiem cilvēkiem, kurus es apkopu. Tā manas zināšanas par ūdeni kļuva arvien plašākas un plašākas, un šis pētniecības darbs sāka konfliktēt ar manu sanitāra darbu. Es sapratu, ka man jāizvēlas: vai nu viens, vai otrs. Es nospriedu: ja cilvēki dzers šo veselīgo ūdeni, viņu fiziskās ciešanas samazināsies.

RL: Tas ir vēl viens iemesls, lai to piegādātu bez maksas.

Muktananda: Visam savs laiks. Ūdeni es visiem devu bez maksas. Katrs, kurš gribēja, varēja nākt pie manis un ņemt, cik vien vēlējās.

RL: Bet pati ierīce?

Muktananda: Nē. Jūs zināt, kādas ir vienas ierīces izgatavošanas izmaksas?

RL: Nav ne jausmas.

Muktananda: Vienas ierīces jauda ir 3000 litri ūdens stundā. Lai to izgatavotu, mums jāmaksā strādniekiem, jāpērk materiāli, jāmaksā nodokļi un tā tālāk. Īstenībā tās cenai vajadzētu būt vēl augstākai.

RL: Ļaujiet man uzdot jums vēl dažus jautājumus. Kas jūs visvairāk kaitina citos cilvēkos?

Muktananda: (Pauze.) Visvairāk citos mani kaitina tas, kas ir vistumšākā puse manī pašā. Citos es varu ieraudzīt sevi kā spogulī. Lai kas tas būtu, tas vienmēr ir saistīts ar manu ego. Ik reizi, kad ieraugi citā ko negatīvu, kaitinošu, tev būtu jāsaprot, ka šī negatīvā īpašība piemīt tev pašam. No tās var atbrīvoties garīgās prakses ceļā, atkārtojot dievišķos vārdus, kas ļauj tevī ienākt gaismai.

RL: Tas ir ilgs process. Bet ikdienišķā situācijā? Piemēram, kādā brīdī jūs sajūtat aizkaitinājumu. Kā jūs to pārvarat?

Muktananda: Tas atkarīgs no aizkaitinājuma intensitātes.

RL: Pirms dažām minūtēm es jums uzdevu vairākus jautājumus par naudu, kas jūs nokaitināja. Kā jūs pārvarējāt savu aizkaitinājumu?

Muktananda: Tad man par to ir jāpadomā. (Smejas.) Protams, tas lielā mērā notiek automātiski, reakcija ir spontāna, un tikai pēc tam tu sāc domāt. Bet, ja tu sāc pie tā strādāt, sāc izšķīdināt šīs reakcijas, arī tas ar laiku sāk notikt automātiski. Tā ka tas darbojas abos virzienos.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Muktananda: Vissvarīgākais ir tas, ka guru ir dievs.

RL: Tas nozīmē, ka pasaulē ir daudz dievu?

Muktananda: Arī jūs esat Dieva sēkla. Kad sēkla nonāk labā augsnē, tā izaug par to, kas tā vienmēr ir bijusi, ir un vienmēr būs. Tas ir skaisti. Un visskaistāk tas ir tad, ja mēs to saprotam.