Skatoties pulkstenī vai kalendārā, var rasties priekšstats, ka laiks ir kaut kāds vienlaidu, vienvirziena plūdums, ko mērījumi sadala vienādās daļās – sekundēs, dienās, gados. No šādas ainas var rasties jautājumi – cik ilgi tas jau velkas un cik vēl atlicis –, vienalga, vai tos attiecina uz ikdienas notikumiem, ārkārtas situāciju vai paša dzīvi. No šiem jautājumiem viegli nonākt pie nepatīkamām atskārsmēm, ka ārkārtas situācija vilksies velns viņu zina, cik ilgi, bet dzīvot neko daudz laika nav atlicis. Nonākot šādas nepatīkamas atskārsmes tumsā, nav brīnums, ka mazinās prieks, sarūk spēks un zūd miers, un tad jau ir par vēlu mēģināt saprast, ka visas šīs psihiskās notikumu virtenes sākumā ir aplams, nepārdomāts, paviršs priekšstats par laiku, kas iebūvēts pulkstenī un kalendārā, bet darbojas dzīvē un iedarbojas uz prātu. Iespējams, trāpīgāk būtu teikt, ka tas ir nevis “aplams priekšstats par laiku”, bet aplams priekšstats par apziņas dzīvi laikā vai par prāta un laika attiecībām, vai pat par prāta jeb apziņas saistību ar dzīvi, taču tas var novest pie liekiem tematiskiem atzarojumiem, tāpēc ķeršos pie galvenā: raugoties no apziņas dzīves viedokļa, skaidrs, ka laiks nav ne vienlaidu, ne vienvirziena, un vēl skaidrāks, ka laika mērījumiem ar apziņas dzīvi pavisam maz sakara. Citiem vārdiem – apziņas dzīvei maz sakara ar laiku, ko var mērīt, izņemot automātisko ieradumu piešķirt mērāmajam laikam nozīmi ar visām nupat aprakstītajām nepatīkamajām sekām. Šādi raugoties, skaidrs, ka laika gaita atšķiras pēc savas intensitātes un piesātinājuma un katrs atsevišķais (tādā nozīmē, ka apziņas izdalīts kā atsevišķs un sevišķs) mirklis ir kvalitatīvi atšķirīgs: katram mirklim ir sava atšķirīga struktūra, kādība, dziļums, krāsa, noskaņa, saturs un intensitāte līdz pat tam, ka dažos mirkļos sevi var sajust kā visu esošo un visu esošo kā sevi, par ko zina stāstīt neprātīgākais no austriešu māksliniekiem Hermanis Ničs. Trakākais, ka mirkļa struktūra¹ daudz lielākā mērā atkarīga no tajā iesaistītās apziņas vai tajā iesaistītajām apziņām un daudz mazākā – no “laika gara” vai “vēsturiskās situācijas”. Taču es neiestājos par pilnīgu apziņas patvaļu un galējas pašnoteikšanās iespējām, jo kaut kādā dīvainā veidā dažādas apziņas ir savā starpā saistītas un notiekošais vienā atbalsojas citās. Iespējams, tāpēc ne katru mirkli var strukturēt jebkādā veidā: mirklī ir sava iekšēja pretestība. Saprast mirkļa struktūru man šķiet gandrīz tas pats, kas sajust laiku, sajust īsto brīdi, un tā, bez šaubām, ir viena no augstajām mākslām. Taču ne mazāk augsta māksla ir veidot sava mirkļa struktūru, neļaujoties automātiskiem ieradumiem un citu radītiem priekšstatiem. Te var lieti noderēt Pjēra Ado šajā numurā pieminētie paņēmieni, arī viņa citētais Gēte: “Vai gribi sev veidot labu dzīvi? Neuztraucies par to, kas pagājis, neļaujies dusmām, priecājies par tagadni, priecājies bez mitas, neturi naidu un atstāj nākotni Dieva ziņā.”