Skūpstīt savu likteni

Par Kostiki jeb Konstantīnu Bindju es uzzināju Dagdas muzejā, kur tā izveidotājs Aivars Arnicāns pastāstīja, ka esot tikai viens klūgu pinējs, kurš muzejam spēj uzpīt grozu atrastajiem baronu bērnu ratiņiem. Viņš esot rumānis. Un viņš arī esot pašrocīgi uzcēlis nelielu baznīcu, piebilda stāstītājs un pārsūtīja uz manu telefonu baznīciņas foto. Tā kā tobrīd es, ja drīkst tā teikt, “vācu” neparastus Latgales cilvēkus, tad nolēmu Konstantīnu apciemot. Viesojoties pie viņa jau nākamo reizi, es palūdzu atļauju viņa stāstīto publicēt intervijas veidā. Te nu tā ir.

U. T.

Rīgas Laiks: Kā tā gadījās, ka tu nokļuvi Latgalē un vēl tiki pie savas zemes?

Kostike Bindju: Oi. Tur ir vesels stāsts. Dzimtenē es ļoti mīlēju vienu sievieti. Meiteni Natašu. Kopš bērnudārza. Pēc tam es dienēju armijā. Pēc dienesta strādāju milicijā. Kā toreiz teica, RUVD. Un apprecējos. Tur, protams, es biju vainīgs, bet mazliet arī viņa. Lielākoties gan tomēr es. Es nepareizi uzvedos, kaut ko nespēju piedot, un mēs izšķīrāmies. Bet es viņu ļoti mīlēju. Un zināju: ja viņai pieskarsies cits vīrietis, es to iznīcināšu.

RL: Nogalināsi?

Kostike: Jā. Tāds bija mans lēmums. Un es baidījos. Pirmām kārtām es tad vēl nebiju ticīgs, nebiju pat sajutis Dieva siltumu. Nu kā, toreiz jau milicijā mācīja būt ļaunam... Un tur, pie mums, ja mēģinātu ar visiem pa labam... Šeit, Latvijā, citādi, šeit cilvēki ir labsirdīgi, bet tur tādi zvēri... Ārprāts! Tur tos nevar novaldīt, viņi mums tādi karstasinīgi.

RL: Kā jau Aizkarpatu ļaudis, jā.

Kostike: Mans sievastēvs bija rajona deputāts. Bet sievasmāte – skolotāja. Man nepatika, ka viņa mani... Es teicu: “Ej bērnus mācīt, nevis mani!” (Smejas.) Nu, un tad es arī šeit ieprecējos skolotājā.

RL: Proti, tu no turienes aizmuki?

Kostike: Nē, es vienkārši aizbraucu, lai kaut ko nesastrādātu. Un man bija viņas žēl. Man tur palika bērns. Es atbraucu šurp, domāju iestāties milicijas augstskolā Rīgā. Bet tad kaut kā sapazinos ar vienu meiteni, vārdā Ilze. Mēs ar viņu dzīvojām kopā, mums ir bērni. Nu lūk, un pēkšņi pie viņas sāka piestaigāt kaut kādi, kā agrāk teica, gucuļi. Vairāki tādi. Es viņus ņēmu un piekāvu. Laikam visu savu karstasinību atdevu viņiem. Piekāvu ne pa jokam. Atbrauca milicija, uzzināja, kas un kā, kur dienējis, un mani palaida vaļā, teica: “Vairs tā nedari.” Agrāk armijā deva instrukcijas – 10 gadus nevienam neko nestāstīt, 10 gadus nekauties, tiklīdz kādu piekausi, uzreiz likšot cietumā. Bet tā nebija taisnība, jo es vairākkārt tā darīju, manai Ilzei patika koķetēt... Nu, tur bija arī daļa manas vainas, es biju ļoti stingrs. Bet viņa mani līdz šādai stingrībai noveda. Saproti, veči nāca viņu meklēt mūsu pagalmā, sveši veči, bet es ar viņu dzīvoju, nu kas tas ir? Bet viņa tikai ķiķināja: nu, es nezinu...

RL: Jūs vairs nedzīvojat kopā?

Kostike: Nē. Bet mēs esam draugi. Viņi mēdz šurp braukt. Lūk, sestdien atbrauks. Agrāk es ne mūžam nebūtu iedomājies, ka tā varēšu. Agrāk bija tā: vai nu tu esi mans ienaidnieks, vai draugs. Nu, tā mūs kopš dzimšanas mācīja. Tagad tā nav, tagad es viņu mīlu kā savu bērnu māti, bet ne vairāk.

RL: Kāds ir tavs rumāņu vārds?

Kostike: Kostike. Bet latvieši to nevar izrunāt.

RL: Kostike?

Kostike: Nu, uz to pusi. Latviešu valodā nav tāda cietā “e”. Sākumā es nevarēju saprast, kāpēc viņi mani tā sauc, Kosķiks. Bet ir līdzīgi. Nevis Kosķa, bet Kosķiks. Lūk, ciema padomes priekšsēdētājs man pat uzdāvināja Latvijas karogu. “Tu, Konstantīn,” saka, “tagad esi mūsējais.” Tagad es taisu mastu, kur to karogu iekārt.

RL: Un tu šeit visu pats esi uzcēlis?

Kostike: Pats savām rokām. Lūk, no šiem te akmeņiem. Šausmas, cik daudz akmeņu tam visam aizgāja. Es te vienam zemniekam iznomāju zemi, tas sāka art un vākt nost akmeņus. Viņš saka: “Kosķik, ko man darīt ar tiem akmeņiem? Varbūt tev vajag?” Es saku: “Priekš kam?” Bet tad nodomāju: lai tik ved. Šis kā sāka vest! Nu, domāju, ko lai dara, pamēģināšu uzbūvēt tādu sētu. Un lūk, atradu pielietojumu.

RL: Tev jau drīz šeit būs pils.

Kostike: Jā. Tikai vienam grūti. Es jau sen būtu visu uzbūvējis, bet man ir arī dārzs un viss kas cits. Tur vajag laiku, šeit vajag laiku. Bet, lūk, šeit es strādāju. Te man stāv gatavie izstrādājumi. Vari paskatīties, šie ir rumāņu pinumi. No manas dzimtenes. Latvijā tādus netaisa. Cik esmu mēģinājis kādam iemācīt, nekas nesanāk.

RL: Kāpēc tā? Grūti iemācīties?

Kostike: Jā, tur vajag mazliet spēku. Nu, un es arī redzu, ka cilvēks nepīs. Domāju, priekš kam tad mocīties, tērēt laiku? Bet šis ir internacionālais grozs – gan latviešu, gan rumāņu pinums vienā.

RL: Un krāsni tu arī pats mūrēji? Tā ir moldāvu krāsns?

Kostike: Jā, jā, Latvijā tādu nav.

RL: Es tā skatos. Uz tās var arī gulēt?

Kostike: Var, jā. Ziemā, piemēram, kad atnāc mājās no meža pastrādājis, nosalis, noguris – uz krāsns silti. Burvīgi. Gan mugura pāriet, gan viss cits. Man gan, paldies Dievam, nesāp, bet... Un pa šejieni to kurina. Bet šito grozu es vakarnakt uzpinu. Ar vāku, piknikam. Ar vākiem labi pērk. Visi kaimiņi iet sēnēs ar maniem groziem. Es vienīgais ar plastmasas spaini. Un visi smejas. Nezinu, man tā ir ērtāk. Ne velti saka: kurpnieks bez kurpēm.

RL: Kad tu sāki pīt grozus? Vēl dzīvodams Rumānijā?

Kostike: Nu protams, kā gan citādi? Es rumāņu pīšanas tehniku atvedu no turienes. Es to nemaz nebūtu apguvis, bet tajos laikos, 70. gados, pat bagātniekam nebija velosipēda. Un es veikalā ieraudzīju velosipēdu. Es tik ļoti to gribēju! Prasīju mammai, mamma saka: “Traks neesi, tāda nauda!” 51 rubli maksāja. Bet tur dzīve bija daudz sliktāka nekā Latvijā. Un pie tam vēl bērnu daudz. Ja mamma katram nopirktu pa velosipēdam... Bet mūsu kaimiņš pina grozus. Taču viņš to darīja tikai uz Lieldienām. Un tikai viena veida. Vecais vīrs pina, pina, bet es skatījos. Dažkārt viņš ienāca pie manas vecmāmiņas. Vecmāmiņa ielēja viņam 100 gramus, bet viņš man iemācīja kaut kādu jaunu knifu. Ja nebūtu velosipēda, es to visu nebūtu iemācījies. Bet es pinu, cik vien varēju. Agrāk šādas preces nedrīkstēja nodot veikalos. Vecmāmiņa pārdeva tirgū. Viens grozs maksāja 4–5 rubļus. Tas bija daudz. Un bija jāuzmanās, jo milicija staigāja pa tirgu, baznīcas sveces lauza, grozus grieza pušu ar nazi un meta laukā. Bet mums paveicās, vecmāmiņa pārdeva manus grozus, un es nopirku velosipēdu Minsk. Atceros, tas bija melns, ar baltiem dubļu bleķiem. Skaisti! Es gāju devītajā klasē, visi skuķi skrēja man pakaļ... (Smejas.) Tagad pat ar mersedesu nebūtu tādu panākumu kā toreiz ar velosipēdu. Tā es iemācījos pīt grozus.

RL: Un kā tu izdomāji pats uzcelt baznīcu?

Kostike: Oi, tas vispār ir garš stāsts. Nu, bija man visādas vīzijas, visādas, daudz kam esmu gājis cauri. Saproti, mēdz teikt: ja cilvēks piedzimis ļauns, bargs, tad tāds arī nomirs. Runā, ka cilvēks nemainoties. Bet mainās! Pāriet no viena stāvokļa citā. Protams, tik labs jau nu es neesmu. Ja sitīs, tad aizstāvēšos. Bet citādi es pat mušas nesitu, es tās vienkārši izlaižu ārā. Kāds vienreiz teica – neatceros, kurš –, ka pat mušas nevajag nogalināt. Ja tā muša tevi netraucē, ļauj taču viņai dzīvot. Bet ir, zini, tādi, kas iet medībās, lai gan viņiem gaļu nemaz nevajag. Es pats esmu bijis šādās situācijās. Kad vienkārši gribas slepkavot, tu tik ļoti aizraujies, ka tas jau kļūst par sportu. Tāpat kā makšķerēšana – tevi vienkārši uz to velk. Bet ir otrs variants – mani, lūk, velk uz svētumu. Uz labestību. Tās arī ir medības, tikai tu medī garīgumu. Ir tāda veca indiāņu līdzība: cilvēkā dzīvo divi vilki – viens balts, otrs melns. Kuru tu vairāk barosi, tas arī nogalinās otru. Vārdu sakot, ļaunais cīnās ar labo. Kuru tu barosi, tas uzvarēs. Iesi medībās un priecāsies par asinīm – tā arī piebarosi savu ļaunumu. Bet man vēl ilgi pēc medībām tie divi brieži sapņos rādījās, ārprāts... Un kādā brīdī es pamanīju, ka labais ir visapkārt. Man nebija viegli uzveikt savu ļaunumu. Kā teica viens pazīstams priesteris: “Tavs ļaunums neaizies uzreiz, tāpat vien. Tā, ka iedomājies un uzreiz viss notiek, – tā nemēdz būt. Lai tuvotos labajam, ir kaut kas jāizdara, kaut kas svēts.” Nu, es izdomāju: uztaisīšu krucifiksu. Kā jau Latvijā mēdz taisīt, vienkārši krucifiksu. Bet tad nez kāpēc uznāca briesmīgi drebuļi. Krucifikss ta krucifikss, bet kāds? Kā es to krucifiksu uztaisīšu? Un kur likšu, vienkārši ceļa malā? Priekš kam? Aizgāju es Ludzā uz baznīcu, un man šis pazīstamais priesteris, tēvs Viktors, iedeva projektu. Izrādās, tur jāzina visi pareizie mēri, nedrīkst taisīt, kā pagadās. Augstums, platums... Viņš man to visu iedeva. Es saku: “Klausies, tēv Viktor, bet vai nebūs grēks Jēzu sist krustā? Viņu jau vienreiz tik šausmīgi nogalināja, kā es tagad ņemšu, uztaisīšu krustu, nolikšu ceļmalā un atkal pienaglošu Jēzu pie krusta, lai visi redz?” Viņš nebija gaidījis šādu jautājumu, teica, ka nezinot. “Kā mēs to varam zināt? Mēs lūdzam Dievu, tad grēkojam, tad atkal lūdzam, atkal grēkojam.” Es saku: “Klausies, es kaut kā negribu atkal grēkot.” (Smejas.) Teicu, ka uztaisīšu Jēzus figūru, bet pats to piesist krustā nevarēšu. Man jau no domas vien rokas drebēja. “Atradīsim,” teicu, “kādu citu, kurš pienaglos.” Bet pēc tam es domāju: ak Dievs, ko lai tādu izdara, lai neviens nekur nebūtu jānaglo? Un nepagāja ne trīs dienas, kad redzēju sapni – lai gan tas bija tāds sapnis, ka... Nezinu, varbūt tev arī tā ir bijis, ka nosapņo ko tādu, kas paliek uz visu mūžu? Un tas bija tik priekpilns! Tā es to ieraudzīju.

RL: Baznīcu?

Kostike: Jā! Kādai tai jābūt, kā tur viss... Es pamodos, uzzīmēju, pasaucu tēvu Viktoru. Viņš paskatījās un teica: “Jā. Man trūkst vārdu. No kurienes tev šāda skice? Tas taču ir...” Nu, tur viss bija pēc noteikumiem, bet tomēr līdz šim nekur neredzēts. Es saku: “Nosapņoju. Nu, ja man izdosies uzcelt, es parādīšu, tad varēsi pateikt...” Es sāku būvēt, viņš iesvētīja pamatus. Bet, kad baznīca bija gatava, viņš atnāca un teica: “Jā. Kā tu zināji?” Es teicu: “Nu, kā nosapņoju, tā arī būvēju. Atmiņa man,” teicu, “laba.” Tagad daudzi uz šejieni brauc. Viena sieviete bieži piestāj, es pat nezinu, kas viņa tāda ir. Reizi mēnesī noteikti atbrauc. Un stundu, pusotru tur sēž. Tur jāiet vienam, it sevišķi vakarpusē – tad tur ir īpaši skaisti, un arī vieta tāda, ka cilvēks pēc tam labi jūtas. Un tikai tad, kad es uzcēlu baznīcu, šeit, iekšā, kļuva silti. Un tāda vibrācija – es to jūtu. Kā es teicu vienam oligarham: “Paldies Dievam, ka viņš man dzīvē pasniedza šādu dāvanu.” Tas oligarhs uz mani paskatījās un teica: “Jā, ja tev iedotu miljonu... tā gan būtu dāvana. Tu taču tādu naudu esi ieguldījis! Kurš tev palīdzēja?” Saku: “Kā – kurš palīdzēja? Es zinu, kurš man palīdzēja.” Jā... It kā gudrs cilvēks, bagāts, bet tādas muļķības sarunā! Nu, es ar viņu nestrīdējos. Bet viens zemnieks brauca garām, kamēr es vēl būvēju. Apstājas, saka: “Sveiks, Konstantīn.” Es saku: “Nu sveiks.” – “Tu,” saka, “manus traktorus neesi redzējis? Traktoristi,” saka, “aizdzērušies. Lauž man traktorus un dzer.” – “Nē,” saku, “neesmu redzējis.” – “Bet kā tu tā, viens pats? Tas taču ir grūti, vienam būvēt, tur taču nevar, kā pagadās.” Es saku: “Kāpēc? Es neesmu viens.” Viņš uz mani paskatās: “Kā tad neesi? Es te bieži braukāju pa laukiem, kad paskatos, tu vienmēr esi viens pats.” Es saku: “Nē, es esmu ar Dievu.” – “Ak lūk, kā. Nu re, un tev viss izdodas, bet man – nekā. Šie tikai dzer...” Nu, pasmējāmies. Smieklīgi sanāca.

RL: Un no kurienes baznīcā ikonas? Tu pats tās gleznoji?

Kostike: Tēvs Viktors man iedeva Jēzus svētbildi, tā jau ilgus gadus ir baznīcā. Pārējās es nopirku, vienkāršas ikonas.

RL: Interesantākā detaļa ir kupols. Kā tu to uztaisīji?

Kostike: Pats mocījos. Ar to kupolu vispār bija šausmas, neviens tādu nevarēja uztaisīt, nav vairs veco meistaru. Skaties, papīra lapa. Tu pamēģini viņu šitā izliekt, neizlieksi, saburzīsi. Bet agrāk cilvēki kaut kā stiepa, locīja. Mūsdienās tā vairs nedara. Rēzeknē pie Māras pieminekļa baznīcas pagalmā ir lūgšanu namiņš, nu, nedaudz mazāks... Tur kupolu taisīja meistari no Daugavpils. Bet tas ir maziņš. Un tāpat paņēma 700 latus. Un teica: “Viss, svētotēv, neved mums vairs šādus pasūtījumus, neņemsim.” Es gribēju apzeltītu kupolu. Bet pirmkārt jau cena. Man teica, ka par diviem tūkstošiem Krievijā uztaisīšot. Bet izrādījās, ka caur muitu nevar pārvest zeltu uz citu valsti. Un Latvijā nav, kas varētu uztaisīt. Pēc tam es pa radio dzirdēju, ka esot viens, kurš cenšas zeltīt kupolus, bet nekas, es pats uztaisīju. Tad palūdzu vienam meistaram tepat Rēzeknē, lai uztaisa logus un durvis. Pirmkārt, viņš man par diviem maziem lodziņiem un durvīm paprasīja 800 latus. Otrkārt, viņam tur radās kaut kāda problēma. Nu, ņēmu un uztaisīju pats. Nomocījos, bet uztaisīju. Varbūt iedzersim pa kafijai? Tu dzer kafiju?

RL: Jā, jā.

Kostike: Zini, kā es iemācījos dzert kafiju? Mana sievasmāte to kaut kur iemanījās dabūt. Bet krievu laikos dabūt kafiju bija grūti. Manai sievai ļoti patika cigaretes un kafija. Un vēl viņa mīlēja lasīt. Lasīja dienu un nakti. Cigaretes un kafija, cigaretes un kafija.

RL: Tā bija Ilze?

Kostike: Jā, Ilze. Es tolaik būvēju šo lielo māju. Bet tas bija kā uzcelt trīs mājas, jo es biju nopircis vecu, pussabrukušu fermu, jaucu nost, bet jaukt nost ir grūti. Viņa visur atstāja savas kafijas krūzes. Bet es, kā nācu padzerties ūdeni, tā netīšām ierāvu vienu malku. “Fui,” teicu, “cik rūgts! Kas tas par draņķi?” Viņa saka: “Tas nav draņķis, tā ir kafija. Ļoti grūti dabūt.” Un tā es vairākus gadus domāju: fui, tāda žļurga, priekš kam es to pagaršoju, pats nesaprotu. Es pat nepamanīju, kurā brīdī pats sāku dzert kafiju. Bet kaut kā iemācījos. Nu jau 25 gadus dzeru pa septiņām, astoņām krūzēm dienā. Tas vairs nav labi.

RL: Vai tu tici likteņa zīmēm?

Kostike: Es nesaku ne jā, ne nē. Es tam nepievēršu uzmanību.

RL: Bet ļaunai acij, piemēram?

Kostike: Nē. Pat ja es jutīšu, ka tā ir ļauna, es neuzsitīšu tai acij zilumu, nelamāšos – nē. Es to uzņemšu ar smaidu. Zinu, ka varbūt cilvēks netīšām šķībi paskatījās, viņš nav vainīgs. Un, pat ja ir vainīgs, viņam tas atspēlēsies pēc dienas, divām. Bet man nekas nenotiks. Tāpēc, ka es pieņemu gan ļauno, gan labo, bet labais, kā zināms, uzvar ļauno. Ja tu to nebaro, protams. (Smejas.) Un es vienmēr priecājos. Redzi, Dievam ir dažādi etapi. Dievs tev piešķir dzīvi. Tu padzīvo, padzīvo tajā ellē... Kā es vienam teicu: “Es esmu tik pateicīgs Dievam, jo tad, kad noredzēju to sapni, mani nekas vairs neuztrauca.” Un es lūdzu Dievu: “Dievs, ļauj man vismaz pabeigt to, ko esmu iesācis.” Dziļi dvēselē esmu Viņam pateicīgs, jo Viņš man ļāva ne tikai uzcelt, bet paskat, arī tik ilgus gadus ar to dzīvot, redzēt, ka cilvēkiem tā sagādā prieku, pašam priecāties. Un ļāva man vēl padzīvot. Citādi es jau sen būtu dabūjis infarktu. Vai padarījis sev galu. Man bija bise. Neilgi pirms šīs... Pirms, kā es to saucu, pārejas labajā pasaulē man teica: “Pārdod tak to bisi! Ļoti laba Iževskas bise, dabūsi vismaz 300 latus.” Es aizdomājos. 300 lati it kā nebija slikta nauda. Bet pēc tam nospriedu: nē. Es to bisi pārdošu, bet, ko cilvēks ar to sastrādās, nav zināms. Ņēmu un iebāzu krāsnī. Tā bija garena, kā reiz ļoti labi iegāja. Bez patronām, protams. Un viss nodega. Tad es jutos mierīgs. Neviens no šīs bises vairs nekad nešaus. Lūk, te man ir uzzīmēts gulbis. Viņš toreiz lidoja garām, un es nodomāju: lai šīs ir manas pēdējās medības. Nošaušu gulbi, pagaršošu gulbja gaļu, un tad viss. Un jau pašā pēdējā brīdī, nospiedu gaili – bam, tāda atdeve, it kā man kāds būtu pagrūdis to bisi malā. Un aizšāvu garām. Bet toreiz bija bardaks, te vazājās visādi malumednieki, un man tas gulbis vēl ilgi sapņos rādījās. Un es visu laiku domāju: ja es būtu viņu nošāvis, es pēc tam visu mūžu mocītos. Domātu, ko esmu sastrādājis. Tāpat ar to bisi. Man pēc tam ļoti sāpēja, es sāku briesmīgi dzert. Divas nedēļas dzerstījos.

RL: Kad?

Kostike: Kad sadedzināju bisi. Un no manis aizgāja Ilze ar bērniem. Tāpēc, ka man bija tā: mans vārds ir likums. Es tevī neklausīšos, tu manī klausies. Tāds es biju, principiāls. Nu, ir tādi cilvēki. Neko tu tādiem nepadarīsi. Un tā ir tikai Dieva iejaukšanās, ja viņš... Viņš mīl visus, bet, ja tas cilvēks grib būt labs, Dievs to redz, Viņš palīdz. Dievs tev rāda labo. Viņš neko tev neuzspiedīs ar varu. Dievs neteiks: “Nāc šurp!” Nē. Gribi – dari, negribi – nedari. Un man bija ļoti grūti, vēl jo vairāk – pirms infarkta. Tad es nodomāju: pietiks!

Bet viss sākās ar šo katoļu ikonu. Tajā laikā apkārtne bija pilna ar pamestām mājām. Mani bērni no kaut kādas pamestas mājas atnesa ikonu. Es paskatījos, it kā laba, skaista ikona. Un tur vēl tecēja jumts, es nodomāju, labi ir, ikona nesamirks. Piekāru pie sienas. Vaimandieniņ, kas tad sākās! Runā, ka nedrīkstot ņemt ikonas no svešām mājām, labāk nevajag. Un tiešām, man sākās tādas vīzijas, ka... Nu nereāli, izstāstīsi kādam, padomās: nojūdzies.

RL: Kādas vīzijas tevi piemeklēja?

Kostike: Nu, domas par to, ka Dieva nav... Bet šajā bildē Dievs parādās, kad tu pie tās vērsies. Un kāds tev saka: “Nebaidies, lietus tai nekaitē...”

RL: Proti, ikona sāka sapņos runāt?

Kostike: Nē, nomodā.

RL: Ak tā! Un ko ikona teica?

Kostike: Ai, visu ko. Nevis balsī, bet pa taisno smadzenēs. Bet man iekšēji bija ļoti slikti. Es domāju: viss, mirstu. Un pēkšņi kaut kāds spēks mani gluži vai pacēla virs zemes ikonas priekšā. Es jutu, ka nestāvu uz zemes. Un nekas vairs nesāpēja. Viss pārgāja! Un kas par sarunām! Tik labsirdīgā balsī, šausmas! Es aizgāju pie tēva Viktora, teicu: “Kas notiek? Ar mani svētbilde sarunājas.” Viņš teica: “Jā, gadās. Mēdz būt arī trakāk.” Es sāku taisnoties, ka tā nav zagta, ka bērni atnesuši. Bet redzi, kamēr es tā taisnojos, pašam palika par sevi kauns, jo patiesībā jau zināju, ka esmu kļūdījies, vajadzēja bērniem teikt, lai nes atpakaļ. Un lūk, kad es vairs nevarēju izturēt, mani tik traki lauza tās ikonas dēļ... Un tad jau sāka runāt pavisam cita balss. Dritvaikociņ! Arī pa taisno galvā: “Aiznes ikonu uz baznīcu!” Es paņēmu to ikonu, uzrakstīju zīmīti un aiznesu uz Bērzgales baznīcu. Tur ir tāda liela baznīca, varbūt zini?

RL: Zinu, zinu. Tāda balta.

Kostike: Jā. 300 gadus veca. Lūk, uz turieni es arī gāju ar visu zīmīti. Vietējais priesteris mani ļoti cienīja. Mēs esam pazīstami. “Kā tev iet?” viņš man jautā. Redz, ka es viss trīcu. Kādas šausmas! Nedod Dievs nevienam nokļūt tādās šausmās. “Es tev ikonu atnesu,” saku, “re, bērni atrada. Sanāk, ka tā ir savā ziņā zagta. Sveša ikona.” Viņš saka: “Nē, Kosķik, tad es neņemšu.” Un nolika uz galda. Ak Dievs! Es to tā arī atstāju un aizgāju mājās. Briesmas. Un es reāli redzēju, kā ceļš nostājas, lūk, šādi...

RL: Bet ikona palika tur?

Kostike: Jā. Un tad es gāju atpakaļ. Bet tā balss, ko es dzirdēju, bija tik viltīga... Nu, kad zīmīti rakstīju, it kā atzīdamies, ka atsakos dzīvot un tamlīdzīgi... Bet vēlāk, kad es to pārlasīju, lai izlabotu kļūdas, tur viss bija pavisam citādi uzrakstīts. Nu, vārdu sakot, man likās, ka sajukšu prātā. Kā zinātniski saka – halucinācijas, delīrijs, kas tur vēl mēdz būt? Tas nav gluži precīzi. Tā var būt, bet tajā visā ir ļoti daudz patiesības. Viens ārsts teica, ka, lūk, daži redz žurkas, velnus. To it kā sauc par alkohola delīriju. Bet kurš droši zina, ka tā visa tur patiesībā nav? Neviens vēl nav pierādījis, ka viņi neredz to, ko redz. Mēs, lūk, neredzam, bet viņi redz. Cita realitāte.

RL: Vai es pareizi sapratu, ka tad, kad tu gāji mājās bez ikonas, tev kļuva pavisam slikti?

Kostike: Lūk, sākumā, kad es to nesu uz baznīcu, es visu darīju tā, kā balss man lika, vai ne? Tāda ļauna. “Uzliec,” teica, “zīmīti ikonai pa virsu. Tā, lai papīrs aizklātu Jēzus tēlu.” Un man tā sažņaudza šeit, tā sažņaudza, it kā ar rokām, bet ne ar rokām, neko vairs nevarēja saprast. Un tā es gāju. Jā, man bija teikts: “Aiziesi, atdosi ikonu ksendzam. Viņš jautās: “No kurienes ikona?” Nesaki, ka zagta, saprati?” Un tā vairākas reizes. “Pa ceļam tu satiksi cilvēkus, viņi mēģinās ar tevi runāt. Nepacel galvu, nesaki ne vārda, nedrīkst.” Ja tas ir delīrijs, cilvēki to parasti aizmirst, vēlāk pat neatceras. Bet tas nebija nekāds delīrijs, tās bija kaut kādas šausmas. Nu, un tā es ar to ikonu gāju, un tiešām paziņas nāca pretī: “Sveiks, Kosķik!” To vien dzirdu, sveiks, labdien. Bet es tikai gāju. Cilvēki baidījās, domāja, kas Kosķam lēcies, ģimene aizgājusi, droši vien sagājis sviestā. Un tiešām, es atnācu, priesteris iznāca pretī, es atdevu ikonu… Bet man bija piekodināts, lai neatzīstos, ka tā ir zagta, saproti? Nedrīkst. Bet es nevarēju samelot ksendzam. Bet jau pie durvīm, pārkāpis pār slieksni, es jutu, ka tas ļaunums tur ne… Vēlāk, kad es jau runāju ar priesteri, man bija pavisam cita saprašana.

RL: Tad, kad atradies baznīcā?

Kostike: Jā, jo tur jau arī ir ikonas, tā ir svēta vieta. Un tad vēl kā? Tur ir vārti, pēc tam otri vārti. Tas ir sīkums, bet es visu atceros. Kad es ar ikonu pienācu pie baznīcas un ķēros pie vārtiem – nu, tas taču ir nereāli, kā tas var būt? Es kaut kā tā stāvēju, un it kā silts vējiņš mani pavilka atpakaļ, metrus trīs no vārtiem. Un es uzreiz atcerējos vecmāmiņu: pirms ieiet pa baznīcas vārtiem, vienmēr vajag pārmest krustu. Tad es pacēlu galvu, pārkrustījos un iegāju pagalmā. Un tur, pagalmā, papīra lapa – žvik, noslīdēja sāņus, un es ieraudzīju Jēzu. Pēc tam es domāju: ak Dievs, ko es daru, kas notiek? Es zinu, ka esmu stiprs cilvēks, bet kaut kas ar mani nav kārtībā. Papīra lapa noslīdēja nost, es to pielipināju atpakaļ, izstāstīju priesterim visu patiesību un aizgāju. Atnācu mājās, nu, domāju, pietiks. Aizgāju pēc bises, skatos, kur es to noliku? Dritvaikociņ, atcerējos. Esmu sadedzinājis! Un uzreiz tādas domas, zini, mēdz teikt, ka Dievs glābj cilvēku, kā vien var. Lūk, atbilde. Nebija ar ko nošauties. Ko darīt, kārties, vai? Nē. Nu, tā es turējos, turējos. Mēģināju atkal dzert, šņabis negāja iekšā, bet es riju.

Pēc tam es uzzināju, ka mana meita, kurai bija 15 gadu, dzīvo kopā ar 42 gadus vecu veci. Es to veci nolēmu pakārt. Man bija žigulis, domāju, braukšu uz Rīgu, viņi tur dzīvoja blakus tai izgāztuvei, kā viņu tur, Getliņiem. Bet mans dēls visu zināja. Viņš no turienes bija aizmucis un dzīvoja kopā ar mani. Es visu izplānoju. Biju strādājis milicijā, zināju, kā visu izdarīt bez pēdām. Pakārt viņu vai noslīcināt. Nu, ne uzreiz, protams. Lai pamokās. Mēs jau sataisījāmies uz turieni braukt. Un pēkšņi es redzu sapni, kurā mēs ar dēlu atbraucam uz to māju, bet tā izrādās milzīga veco laiku pils. Visa vienā zeltā. Bet, kolīdz mēs tajā pilī iegājām, tas zelts sāka... Nu, kust ārā kā tāds kefīrs, un tik pretīga smaka, tik pretīgs skats! Mūsu dzīvē tāda pretīguma nemēdz būt, bet tur tāds pretīgums! Un visādas čūskas, ko tik es tur neredzēju! Es pamodos no rīta un šitā te drebēju. Pēc tam dēls atnāca no skolas un teica: “Tēti, man bija tik briesmīgs sapnis!” Es saku: “Kāds sapnis?” – “Nu, mēs aizgājām pie tā nelieša, un tur bija tāda pils...” Jedritvai, viņš man stāsta to pašu, ko es redzēju. Protams, es nebiedēju bērnu, es apklusu. Pēc tam domāju: nudien, kas par sagadīšanos – nosapņot vienu un to pašu sapni? Tas mūs arī atturēja. Un paldies Dievam. Es domāju, ak mans Dievs, tas ir kaut kas nereāls.

Bet, kad Ilze aizgāja, es nodomāju: aiziešu pie viņas, nositīšu nafig. Bet tad padomāju: nē, nosist ir viegli, labāk izdarīšu tā, lai visu atlikušo mūžu pavada ratiņkrēslā par to, ko izdarījusi. Bērnus piekrāpusi. Domāju: ieliks mani cietumā, tad gan viņa redzēs. Bet tad – johaidī! Nosapņoju, ka Ilze ir paradīzē, bet man ir tik slikti... Bet es neeju pie viņas, jo viņa ir kopā ar svešu veci. Domāju, maita, nositīšu, nevaru svešam vecim piedot. Sāka mani kratīt. Bet tad izrādījās, ka tas ir nevis tas vecis, bet invalīds, viņas brāļadēls. Es viņu it kā iepinu grozā, bet viņa sēž tajā paradīzē... Un jūtu vibrāciju, it kā man būtu vīzijas. Bet tur, paradīzē, nav, kā mēdz teikt, nekādu vārtu, tur ir tikai melns klajums, šeit zaļa zāle, šeit zaļi dzeltena. Un vibrē. Melodija skan, un viss vibrē. Un dvēsele uzņem enerģiju no šīs vibrācijas. Es pēc tam gribēju to vibrāciju nospēlēt uz akordeona, bet nesanāca. Es neesmu profesionālis, tā ka nav ko pat mēģināt, melodija bez vibrācijas nav melodija. Bet vibrācija bez melodijas nav vibrācija. Taču es ieraudzīju labestību. Tā bija paradīze, tur bija tik labi un silti. Un es sapratu, ka tas ir piedošanas mēģinājums. Tev jāiet pie viņas. Tas nekas, ka viņa ir ar svešu veci, tev jāpiedod cilvēkam, ej pie viņas, viņa tevi sauc! Bet nē, es pagriezu viņai muguru un devos atpakaļ tajā tumsā, tajās sāpēs, bailēs. Pēc tam pamodos un domāju: ak Dievs, priekš kam man viņu kropļot? Es būtu viņu sakropļojis, bet viņa pat nesūdzētu mani tiesā. Viņa negribētu, lai bērnu tēvu viņas dēļ ieliek cietumā. Viņa zināja, ka ir vainīga. Paldies Dievam, ka viņa tagad nav invalīdu ratiņos, ka es viņai to nenodarīju. Kā es, piemēram, pēc tam dzīvotu, nošāvis gulbi un iesēdinājis savu bērnu māti ratiņkrēslā? Ārprāts. Es nevarētu dzīvot. Tur vairs nevarētu būt ne runas par kaut kādām svētajām būvēm. Bet dvēsele neatļāva, saproti? Un, kad es to sapratu, manā dvēselē sākās kaut kāds apvērsums.

RL: Bet vai tā ikona palika baznīcā?

Kostike: Pats galvenais! Es pēc tam vēl domāju, man kļuva mazliet labāk, bet ikona vienalga nedeva miera, nu nepareizi es toreiz izrīkojos. Atceros, kad vēl biju maziņš, vecmamma man ļoti daudz stāstīja par karu un visu pārējo. Par Dievu. Viņa lasīja ļoti vecas rumāņu grāmatas. Nu, tur it kā bija par to, ka cilvēks nozaga ikonu, pēc tam aiznesa uz baznīcu. Bet pie mums, zini, cilvēki ir karstasinīgi, uzzināja un nomētāja to cilvēku ar akmeņiem. Viņš bija kaut kāds liels grēcinieks. Nu protams, tā nav pareizi. Kas tu par ticīgo, ja slepkavo? Atceros, bija mums dzimtenē divas kaimiņienes, kuras ķildojās. Viena bija tāda klusiņa. Viņa negāja uz baznīcu. Manuprāt, viņa bija ukrainiete. Bet rumāņi ar ukraiņiem nez kāpēc nebija labās attiecībās. Un šīs abas ķildojās. Tā rumāniete, kura gāja uz baznīcu, teica: “Ak tu, tāda un šitāda,” negribu pat tādus vārdus atkārtot, “ko tu sēdi mājās, tu vispār baznīcā ej? Es, lūk, eju. Maita tāda!” Un es tā tagad domāju, kurai no viņām bija taisnība? Tai, kura gāja baznīcā un klaigāja? Vai tai, kura ne vārda neatbildēja? Un nelamājās. Lūk, tev Dieva atbilde. Ej tu, cik gribi, uz to baznīcu. Ja tu iesi ar aukstu dvēseli, auksta tā arī paliks.

Bet ar ikonu bija tā: es mocījos, mocījos. Bet tad pie manis atnāca viena sieviete, es viņu pazīstu, viņa kādreiz bija vetārste. Es tai laikā tieši biju nopircis buldozeru, bet tas stāvēja salūzis. Nu, stāvēja un stāvēja. Viņa man saka: “Lūk, tur, pie baznīcas, labajā pusē ir tāds neliels dīķītis. Pirms 20 gadiem izraka, bet smilšu kalni stāv joprojām. Vai tu gadījumā nevarētu atbraukt un tos nolīdzināt? Mēs zinām, ka tas ir ļoti dārgi. Bet baznīcai nav tādas naudas.” Bet es tai laikā vēl nebiju diez cik labsirdīgs. Es pat pacēlu balsi, bet viņa – kā eņģelis. “Nu atvaino,” saka, “būs jāmeklē kāds cits.” Tā arī aizbrauca. Es tam nepievērsu uzmanību, man bija savi darbi. Bet pagāja septiņi mēneši, un es atcerējos, kā tiku vaļā no ikonas, kā novērsos no Dieva. Bet te... Viņa pat neteica “cilvēki” vai “priesteris”, viņa teica “baznīca lūdz”. Es nodomāju: ak Dievs! Man bija tāds palīgstrādnieks, blandījās apkārt, dzēra, bet kaut ko tomēr palīdzēja. Atceros, bija pagājis gads. Pienāca pavasaris, ārā skaisti, aprīlis, tieši pirms Lieldienām. Es izgāju ārā un atcerējos par baznīcu... “Baznīca lūdz.” Man likās, ka nav ar mani Dieva, iekšā vienmēr aukstums. Bet, kad atcerējos, ka baznīca lūdz, man kļuva tik silti! Tātad man ir piedevuši. Es iesēdos mašīnā, aizbraucu uz Bērzgali, domāju, kaut nu neviens cits nebūtu to darbu izdarījis. Skatos: nē, kalni stāv. Ak Dievs, domāju, nu paldies Dievam. Atbraucu mājās, kārtīgi pastrādājām, salabojām traktoru divās trijās dienās. Aizbraucu pie tās sievietes, jautāju: “Neviens vēl nav pieteicies?” – “Nē, kurš tad pieteiksies? Tur vajag kāpurķēdes...” Es saku: “Tad es izdarīšu.” – “Tiešām? Man tāds prieks!” Mēs iztaujājām vecos ciema ļaudis, tagad viņu vairs nav dzīvo vidū, atradām veco meža ceļu. Tagad tur viss ir aizaudzis. Atbraucām, nolīdzinājām. Uz beigām viena puse vairs nevilka, traktors netika cauri. Es apgāju no otras puses, nostājos pie baznīcas un pateicu: “Dievs, palīdzi!” Pateicu tāpat vien, pa jokam. Un iekšā tik silti, domāju: pārējo kaut vai ar lāpstu nolīdzināšu. Bet vajadzēja ātri, jo tuvojās Lieldienas. Es pirms tam jau biju jautājis ksendzam: “Varbūt iesvētīsim to ikonu?” Viņš teica: “Redzi, tev ir cita ticība. Labāk aiznes uz savu baznīcu.” Bet mana baznīca arī neiesvētīja, jo tā bija katoļu ikona. Bet tagad man gadījās jauns priesteris. Es viņam visu izstāstīju. Viņš padomāja un teica: “Jā, kaut ko par to esmu dzirdējis.” Es teicu: “Bet vai to ikonu, ja viņa vispār vēl ir atrodama, var iesvētīt?” Viņi man piedāvāja samaksāt par darbu. Es teicu, ka neņemšu naudu. Paņēmu tikai kannu dīzeļdegvielas un teicu: “Atradīsim labāk to ikonu. Un, kad varēsiet, tad iesvētīsiet. Un atdosiet man.” – “Ar prieku!” Viņš to ikonu atrada un iesvētīja, kā saka, pēc augstākās klases. Ļoti man izpalīdzēja. Kad es to atkal paņēmu rokās, tāds siltums pārņēma! Un ikonā – knapi manāms labsirdīgs smaids. Ārsts teiktu: halucinācijas. Bet nē. Ko es redzēju, to redzēju. Tam es ticu.

RL: Kostike, vai tev ir bail no nāves?

Kostike: Tagad vairs nav. Lūk, agrāk mazliet baidījos. Tā jau ir, cilvēks nobīstas no nāves un sāk aizdomāties. Ja nebaidītos, tā arī visu laiku slepkavotu. Bet nē, es vairs nebaidos. Jo, nu kā, mēs visi agrāk vai vēlāk nomirsim. Es, redzi, toreiz pareizi darīju, vērzdamies pie Dieva, lai ļauj man uzbūvēt līdz galam. Tagad es dzīvoju ar prieku. Cilvēki uz šejieni brauc. Bija man svainis, Pēteris tāds. Viņš bija ciema padomes priekšsēdētājs. Kādreiz strādāja par būvdarbu vadītāju, bet tagad, lai viņam vieglas smiltis, nomiris. Un tieši pirms nāves viņi ar sievu šeit iebrauca, un viņš teica: “Paldies tev!” Iegāja baznīcā un nolika sveci. Nu redzi, kad cilvēks ir vesels, viņš tā īpaši neaizdomājas. Bet vēlāk tam kļūst bail no nāves, un tad sāk domāt... Saka jau, ej uz baznīcu, kamēr esi jauns. Nevis vecumdienās kaut kā aizrāpo. Bet izejas nav. Un nevar jau cilvēkam pārmest. Bet mana dvēsele priecājas, ka es vēl neesmu tik vecs, bet jau esmu uzņēmis pareizo virzienu. Cits teiktu: dejo, kamēr esi jauns! Vecumdienās nevarēsi. Tāpat arī šeit, iesi vecumdienās... Es skatos, baznīcā nāk bērni, atpazīst mani, klanās. Smaida. Tur ir brīnišķīgi.

RL: Kā teica mana vecmamma, ja tevi aicina – ej. Pienāks laiks, kad vairs neaicinās.

Kostike: Jā, jā. (Smejas.)

RL: Bet, kad tu aizbrauc uz dzimteni, cilvēki pamana, ka esi mainījies?

Kostike: O, un kā vēl! Kad es tur biju, mans brālis vēl dzēra, tagad atmetis. Es ienācu mājā, viņš pārbijās, teica: “Kostja, tu ienāci istabā, un gaisma iedegās!” Viņš to redzēja. Es ne. Teica: “No tevis gaisma nāk.” Viņš vēl nezināja, ko es būvēju. Atceros, es viņam atbildēju: “Redzi, pie kā noved dzeršana.” (Smejas.)

RL: Tev Rumānijā ir daudz radinieku?

Kostike: Ļoti daudz! Es tur biju kopā ar bērniem. Caur Poliju – un pa taisno uz Karpatiem. Tur nav tālu, kādi 300 kilometri. Es dzīvoju pie pašas robežas, Čerešas ciemā. Bet tagad kā? Ja man būtu mazi bērni, es ar viņiem pārceltos uz turieni. Bet man jau ir mazbērni, viņi ir latvieši. (Smejas.) Viss!

RL: Bet tev pašam gribas uz turieni?

Kostike: Jā, man ir tāda sajūta, it kā es būtu apmaldījies dzīvē. Un tā arī ir. Man žēl latviešu, kuri brauc peļņā uz ārzemēm un neatgriežas. Iespējams, viņi paši to vēl neapzinās... Bet visi varbūt neilgojas pēc dzimtenes tā kā es.

RL: Bet tu jau tik sen ilgojies!

Kostike: Visu mūžu. Tieši vakar par to domāju, nekādi nevarēju aizmigt, vārtījos, vārtījos, atcerējos to visu... Es bieži to atceros, bet speciāli nelienu fotogrāfijās. Kad esmu tur iekšā, vairs nevaru aizmigt, pēc tam vairākas dienas ir slikti. Lūk, kad aizbraucu uz turieni un pēc tam atgriežos, pēc tam vēl mēnesi...

RL: Mēnesi – ko?

Kostike: Nu, nejūtos kā savā ādā. Un paskat, cik dīvaini. Ja mans brālis atbrauktu šurp, viņš kājām aizmuktu atpakaļ.

RL: Kāpēc?

Kostike: Šeit ir pavisam cita dzīve. Tur visi cits par citu visu zina, pat to, ko tu ēdīsi vakariņās. Cilvēki ir sabiedriski, šeit daudz mierīgāki. Reti iet ciemos. Reizēm es aizbraucu uz Bērzgali vai vakarā uz Ludzu, skatos, cilvēku nav. Nu, viens paiet garām. Bet nav. Agrāk, atceros, bija... Mana vecmāmiņa atbrauca ciemos, gandrīz paģība. “Kur,” saka, “tavi kaimiņi?” – “Kā? Tepat vien ir.” – “Viņi taču dzīvo kilometra attālumā! Tos tu sauc par kaimiņiem?” Atceros, man pagrabā bija zemi griesti. Vecmāmiņa visu laiku uz turieni gāja un atsita galvu. Un lamājās. Bet arī mājās atsita galvu, viņai bija tāda kūts, arī zema – visu laiku lamājās, vai dieniņ! (Smejas.) Ne jau aiz ļauna prāta, protams. Es teicu: “Tev nu gan, vecmāmiņ, neveicas. Mājās atsit galvu, šeit atsit galvu...” Viņi pie manis nodzīvoja kādas desmit dienas. Man tolaik bija zirgs, es viņus vadāju apkārt ratos, viņiem bija bail: “Kā tas var būt? Māja mežā! Tur taču vilki staigā!” Un vēl tajā laikā šeit dzēra brāgu. Nu, ne gluži brāgu, alu, bet līdz galam neizraudzētu. Mamma pamēģināja vienu malku, pēc tam vēl ilgi atcerējās, teica: “Kā viņi to var dzert? Ož pēc gumijas!” Bet es jau biju pieradis. Tagad aizbraucu uz turieni, cilvēki uz mani skatās. Izrādās, esmu ne tikai pieradis, bet arī... Gan šeit cilvēki redz, ka neesmu vietējais, gan tur.

RL: Mamma vēl ir dzīva?

Kostike: Nē. Viņa ļoti agri nomira. Viņai bija tas... Nu, kā to sauc, kas sievietēm mēdz būt, kad ir lielas vēnas?

RL: Trombs?

Kostike: Jā, jā, tas. Viņa bija tik skaista, 60 gadu, bet pat nepateiksi. Tikai sirmums matos. Bet tā, pēc izskata – 17. Kad viņa nomira, viņas vīrs, mans audžutēvs, sāka briesmīgi dzert. Es viņam teicu: “Tēti, kāpēc tu dzer? Nu nedrīkst tā dzert. Ir jādzīvo. Varbūt vēl kādu satiksi...” Viņš sāka raudāt. Teica: “Es gribu pie mammas.” Es teicu: “Tu viņai jau šeit, uz zemes, biji apnicis! (Smejas.) Un tagad vēl uz turieni gribi piedzēries iet. Vispirms izgulies, tad redzēs.”

RL: Kā Rumānijā notiek bēres?

Kostike: Nu, kā notiek? Pie mums nelaiķi trīs dienas tur mājās. Kurš grib, var atnākt, atvadīties, nolikt sveci.

RL: Nelaiķis guļ zārkā?

Kostike: Mājās uz galda. Vienreiz bija smieklīgi. Kad es biju maziņš, bija tāda mode... Tagad varbūt tā vairs nedara, es nezinu, bet agrāk vakaros pie nelaiķa mēdza savākties kompānija. Mums, pusaudžiem, ļoti patika. Nu, tur bija vīns, cienasti. Un kārtis spēlēja. Bet tas, kurš zaudēja, lūk, šādi lika glāzi un it kā dzēra mironim no rokas. Kaut kā tā es atceros. Bet tie huligāni ko izdarīja? Vienreiz nomira veca sieviete. Esot bijusi ragana. Nu, tur tādu raganu bija daudz. Es, protams, tam visam neticu, bet tomēr. Pat mana vecmāmiņa mēdza zīlēt pēc kārtīm. Es, jau pieaudzis būdams, pamanīju, ka viņai viena un tā pati kārts katru reizi nozīmē kaut ko citu. Es saku: “Bet tu taču pagājušo reiz teici...” Bet viņa: “Nē, tas nozīmē to un to.” Vienreiz es viņai godīgi pajautāju: “Vecmāmiņ, tu pati tici tam, ko te zīlē?” Viņa padomāja, padomāja un teica: “Vispār ne, es pati nezinu, ko runāju.” Kopš tā laika es zīlniecēm neticu. Bet huligāni ko? Viņi tai vecajai sievietei kaut kādā veidā palika zem muguras atsperi. Vienam no viņiem tēvs laboja motociklus, mašīnas. Un tas čalis viltīgi izdomāja – varbūt bija sarunājis ar saimnieku – un ieriktēja to atsperi zem mirones. Un brīdī, kad istabā ienāca cilvēki, viņš iedarbināja to mehānismu, un vecene piecēlās sēdus. Tur bija tādas divviru durvis. Kad cilvēki ienāca, tās atvērās uz vienu pusi un tad momentā – uz otru. Jaunie smējās, bet saimnieks apvainojās, teica: “Nu kā jūs tā? Tā taču nedrīkst...” Bet jaunie tikai smējās.

RL: Interesanti, ka čigāni par godu bērēm rīko svinības, priecājas, dejo. Un saka: kas tur ko sērot? Tas ir interesanti, viņiem ir pilnīgi atšķirīga izpratne.

Kostike: Lūk, tu man pirmīt jautāji, vai es baidos no nāves. Nu, bet ja es baidītos, vai būtu vieglāk?

RL: Nē, grūtāk.

Kostike: Grūtāk, jā.

RL: Bet mēs taču runājām par to, ka jāiziet cauri grūtībām, lai vispār jebko varētu saprast.

Kostike: Lūk, lūk. Es runāju par mīlestību. Ja es būtu dzīvojis kopā ar mīļoto sievieti, es nebūtu sapratis, kas ir mīlestība. Bet es, zini, esmu laimīgs. Man ir tikpat grūti kā citiem. Bet esmu laimīgs, jo šī mīlestība ir ar mani. Bet citādi es varbūt būtu izšķīries mūža vidū vai vecumdienās vai sazin ko vēl...

RL: Bet vai visu to, par ko tu šobrīd runā, ir sapratusi arī Nataša?

Kostike: Jā.

RL: Viņa arī ir tādās pašās domās?

Kostike: Nu, apmēram. Vismaz spriežot pēc sarunām, jo es biju pie viņas ciemos. Man arī tur, dzimtenē, cilvēki, paziņas, vecie skolotāji ir teikuši: “Bet varbūt jūs vēl varat saiet kopā?” Es saku: “Kur nu vairs?” Viņi saka: “Vispār jau viņa tevi ļoti mīl.” Skaidrā, protams, klusē. Bet paretam viņai patīk mazliet... Nu, uz bērēm vai kāzām. Tad viņa iedzer vienu simtiņu, otru un klāj vaļā. Es, kad ciemojos dzimtenē, iegāju arī pie Natašas. Viņa ir precējusies, bet, cik saprotu, viņi nedzīvo kopā. Nezinu, es neizprašņāju. Es biju ar bērniem, viņa viņus redzēja. Interesanti dzīvē sanācis, manu meitu arī sauc Nataša. Un viņas meitu – arī Nataša. Nu, viņi daļēji zināja, ka man dzimtenē ir tāda liela mīlestība. Tur par mani joprojām klīst leģendas. Ja es tur dzīvotu, nekādu leģendu nebūtu. Bet, tā kā es esmu prom, cilvēki sacer, kas vien ienāk prātā, pat tādas lietas, par kurām es neko neesmu dzirdējis. Bet ļoti labas leģendas.

RL: Kādas?

Kostike: Nu, par to, kāds es biju, kā lauzu pakavus un locīju stikla pudeles. Tā par pudelēm ir taisnība. Vienreiz es atbraucu no armijas, un mēs dzērām alu no stikla pudelēm. Pēkšņi es pamanīju veikala kastē salocītu pudeli. Plakanu. Kaut kāds brāķis vai kas. Nu, es saderēju, ka savu tukšo alus pudeli salocīšu. Kā viņi tā? Parasti taču pārbauda. Bet tur bija tāda jauna pārdevēja, viņa pamanīja, ka es kaut ko ķīmiķoju, un ātri, pa kluso samainīja tukšo pudeli pret to brāķēto. Vārdu sakot, mēs bijām uz vienu roku ar pārdevēju, lai gan es viņu redzēju pirmo reizi mūžā. Viņai arī bija interesanti. Mēs smējāmies, bet tie pālī neko nesaprata. Trīs reizes pārbaudīja – nekā. Es izlikos, ka, lūk, šādi loku, viņa slepus apmainīja, bet šie: “Skaties, skaties, atkal!” Vārdu sakot, ļoti viltīgi mums izdevās. Bet tas, ka es esot lauzis pakavus, nav taisnība. Tādas, lūk, leģendas. Vēl arī par to, ka mēs ar Natašu, manu līgavu, vienmēr staigājām rokās sadevušies. Vai uz veikalu, vai kur. Vai viņa mani pavadīja uz autobusu vai es viņu – mēs vienmēr bijām sadevušies rokās. Bet pie mums tā nebija pieņemts. Bērni – jā, bet pieaugušie nekad nesadevās rokās. Bet mēs nez kāpēc staigājām sadevušies. Šādas skaistas pasakas tur ir saglabājušās. Atceros, es aizbraucu uz turieni ar bērniem, viņa ļoti gribēja redzēt manus bērnus. Un tur es arī nogrēkojos, jo biju izdomājis, ka nosaukšu meitu par Natašu, pametīšu savu Ilzi un braukšu uz dzimteni. Un tā dzīvošu, divatā ar meitu. Bet redzi, cilvēks domā vienu, bet sanāk pavisam kas cits. Ilzi pametu, bet nekur neaizbraucu. Un paldies Dievam.

RL: Bet es tomēr līdz galam nesapratu, kāpēc tev no turienes bija jābrauc prom?

Kostike: Nu, es baidījos tur palikt, jo zināju, ka pavisam noteikti kādu nogalināšu. Man bija bail.

RL: Nogalināsi mīļotās dēļ?

Kostike: Jā, tu padomā! Ja cilvēks tik ļoti mīl sievieti, bet viņai parādās cits vīrietis. Es par to biju ļoti nikns. Es biju greizsirdīgs. Un es ļoti baidījos, jo nu kā? Galvā visādas fantāzijas. Redzi, man bija ļoti grūti mīlēt. Daudzi mīl, bet ne jau līdz tādai pakāpei. Varbūt es bērnībā saskatījos pārāk daudz filmu par mīlestību. Bet visdrīzākais, ka es jau piedzimu ar kaut kādu... Runā, ja cilvēks iziet cauri kaut kādām mocībām, tātad viņa dvēselei tas bijis vajadzīgs. Un šīs sāpes, šīs mocības jāpieņem ar prieku, jo... Nu, kā nogatavojas auglis? No saules, lietus, vēja. Tāpat arī dvēsele – tā nobriest tikai tad, kad cilvēks iziet cauri gan skumjām, gan mīlestībai, gan laimei. Dvēsele tikai pieņemas spēkā. Atceros, es braucu uz Varakļāniem. Tur bija tāds Petrovičs, ciema padomes priekšsēdētājs. Viņš mani ļoti cienīja. Deva man labu darbu, es pelnīju. Viņu gribēja ielikt cietumā par to, ka viņš savu māju... Tāda māja kā man toreiz skaitījās briesmīgs pārkāpums. Oi, viņu vispār atlaida no darba, no visurienes atstādināja, bet iesēdināt tā arī neizdevās. Es strādāju par brigadieri, un mani noķēra. Astoņus mēnešus noturēja Rīgas centrālcietumā. Bet tas bija tad, kad padomju vara mainījās uz latviešu. Gorbačova laiks. Bet es tam priekšsēdētājam būvēju siltumnīcas. Nu, tolaik jau cilvēki arī dzīvoja, kā mācēja. Mums bija jābrauc pēc naudas uz Madonu. Ar viņa volgu. Un tad man lika parakstīt papīru, ka es pie viņa strādāju, ka viņš man maksājis naudu no kases, un par citām lietām, par kurām es pirmo reizi mūžā dzirdēju. It kā jau viņš man bija pilnīgi svešs cilvēks, bet es biju jauns un tos papīrus neparakstīju. Ja būtu parakstījis, viņu iesēdinātu cietumā. Viņi tur par mani visu zināja – kur dienējis, kur strādājis. Vēlāk viņi noskaidroja arī to, ka esmu strādājis milicijā. Bet viņi nekādi nevarēja mani salauzt. Brīnījās, kas tas par cilvēku, kurš zina visus trikus. Teica: “Nevis mēs tevi laužam, bet tu mūs.” Es neko viņiem nepateicu. Bet viņi man par to vēlāk cietumā ierieba: es jau biju nosēdējis septiņus mēnešus, kad viņi palaida ziņu, ka es esmu bijušais milicis. Bet es ap to laiku jau zināju visus cietumnieku likumus, mani tur neviens neaiztika, jo baidījās. Ja es būtu nosēdējis tikai mēnesi vai divus, mani kā bijušo mentu būtu sakropļojuši. Vārdu sakot, es izgāju no situācijas. Izmeklētājs skatījās un brīnījās, kāpēc es neesmu piekauts. Teica: “Pat tur tu kaut kā izlocījies.” Tāds, lūk, izmeklētājs, ļoti riebīgs. Vecmāmiņa man bieži teica: “Tāds, kurš nav ne dienējis armijā, ne sēdējis cietumā, nav vecis. Tā ir vecene.” Es iznācu brīvībā un nodomāju: jā, pēc vecmāmiņas domām es tagad būtu īsts vecis! (Smejas.)

RL: Kur atrodas tavs dzimtais ciems?

Kostike: Ukrainā, Černivcu apgabalā, Storožinecas rajonā. Čerešas ciems. Pie pašas Rumānijas robežas. Tur ir tāda vieta, ko sauc Meždurečje – tāpēc, ka tā atrodas starp divām upēm. Vismaz tā es saprotu. Viena upe, otra upe un Krasnojiļska. Tur var redzēt kalnus, varbūt vēlāk parādīšu fotogrāfijās. Bija tāds čigāns, es viņu pazinu. Viņš spēlēja vijoli. Rumānijā viņam dzīvoja brālis. Bet uz turieni nelaida un, ja arī laida, tad ar lielām grūtībām. Bet viņš, mazliet iedzēris, šķērsoja robežu kājām, atmuguriski, spēlēdams savu vijoli. Sasmīdināja visus. Arī tiesnesi. Viņam iedeva trīs gadus par to vien, ka viņš gāja pāri robežai atmuguriski. Tiesnesis jautāja: “Bet kāpēc tu gāji atmuguriski, nevis tā kā visi?” – “Tāpēc,” viņš atbildēja, “ka man bija žēl Padomju Savienības.” – “Un ko tu darīji?” – “Ko darīju? Raudāju, spēlēju vijoli un gāju.” Bija arī viens cits, viņa brālis vai varbūt brāļadēls. Pirmajā maijā par godu svētkiem mastā cēla karogu. Bet mēs, bērni, mīlējām šaudīties ar kaķenēm. Garām gāja meitenes ar svētku baloniem, bet mēs – čik! Skolotāji mūs par to sita. Stingri viņi mums bija, skolotāji. Bet tas čigāns pirmajā maijā bija piedzēries. Un, kā jau piedzēries, aizķērās aiz karoga masta un līdz ar visu karogu nogāzās uz muguras. Trīs gadi. Tagad tā nebūtu.

RL: Es ļoti ceru.

Kostike: Un nebija jau tā, ka viņš to karogu speciāli plēstu. Nu, iedzēris cilvēks, visi redzēja, ka viņš vienkārši grib pie kaut kā pieturēties. Viņš, iespējams, nemaz nesaprata, pie kā ir pieķēries. Jā. Un es jautāju savam klases audzinātājam: kā tas var būt, ka es skolā dabūju brāzienu par to, ka eju uz baznīcu, jo vecmāmiņa mani uz turieni veda, bet mājās dabūju brāzienu par to, ka negribu uz to baznīcu iet? Jautāju, ko man darīt? Bet es vēl biju maziņš. Es vispār atceros savu dzīvi kopš mazotnes.

RL: Kas ir pirmā lieta, kuru tu atceries?

Kostike: Pirmā lieta? Kā es applaucējos. Es sēdēju uz krāsns, un tur bija tāds apaļš katliņš. Es to katliņu šūpoju ar kāju, un vienā brīdī tas apgāzās. Bija ziema, krāsns nokaitēta, bet katliņā auksts ūdens. Un viss tas tvaiks trāpīja man pa kāju. Tā es applaucējos. Es to knapi atceros, man bija divi gadi. Un vēl ārsti palikuši atmiņā. Es ļoti baidījos no ārstiem, kad viņi nāca uz skolu un taisīja... Vienreiz es no viņiem aizmuku pa logu. Pa durvīm nevarēju, tur kāds stāvēja sardzē. Un pēc tam, protams, dabūju pa mizu no skolotājiem. Kā jau teicu, viņi bija stingri. Ko vēl es atceros? Nu, skaties, šis esmu es... (Rāda fotogrāfijas.) Šī ir mana mamma. Kas par skaistuli! Viņa bija stingra, bet dvēselē ļoti labsirdīga. Nekādu pavēļu, tikai... “Dienē, dēliņ, kārtīgi”, tas arī viss. Bet šis, kā tu domā, kas tas ir? Nevienam prātā neienāktu. Tā pie mums Jaunajā gadā staigā. No vienām durvīm pie otrām. Taisa tādas izrādes. Par to maksā naudu. Padomju vara to aizliedza, jo tās izrādes bija par cara laikiem. Bet mēs vienalga gājām, kādi 20 cilvēki, un milicija mūs trenkāja. Šī, lūk, ir mana vecmāmiņa, tā, kura šeit lamājās. Bet šis ir mans patēvs. Nevis tēvs, tēvs man ir cits. Mani visi saukāja par Nātrinieku. Tāpēc, ka es viņiem biju ārlaulības dēls. Tā tolaik bija pieņemts: ja mamma nav precējusies, bet tu piedzimsti, tātad tu esi ārlaulības bērns.

RL: Bet kāpēc Nātrinieks?

Kostike: Tāpēc, ka nātrēs taisīts. (Smejas.) Bet šis ir vecmāmiņas kavalieris. Šī ir dzeja, ko es kādreiz rakstīju. Varētu arī tagad rakstīt, bet negribas. Tur ir moldāvu valodā: “Es tevi mīlu un mīlēšu, līdz kamēr melnā zeme kritīs man uz krūtīm.” Nu? Un es nezināju, ka viņa kļūs par manu sievu. Es to nerakstīju tāpēc, ka viņa mani nemīlēja. Nē, mēs vēl bijām mazi. Kad bijām mazi, viņa mani mīlēja. Bet, kad pieaugām, tad vairs ne tik ļoti. Bet es viņu ļoti mīlēju. Bet šis ir mans vectēvs, re, kāds ūsains. Viņš nodzīvoja 82 gadus, bet vēl skraidīja. Un te var redzēt – visa fotogrāfija asinīs. Tāpēc, ka es toreiz biju atbraucis no Latvijas, bet viņi bija uz mani apvainojušies. Es šeit kaut ko līdz galam nepateicu, nopirku šmotkas, drēbes, bet viņi mani nepieņēma. Es biju ar policijas priekšnieku, ciema padomes priekšsēdētājs arī atnāca. Deputāts, lūk. Viņš zināja, ka es to Natašu varu nogalināt. Bet man bija tāds plāns – vispirms nogalināt viņu, pēc tam sevi, šausmas! Bail pat stāstīt. Un mani nepieņēma, neļāva viņu satikt. Un es uz nervu pamata... Vārdu sakot, uzšķērdu vēnu. Asinis kā sāka šļākties, apžēliņ, visi pārbijās, teica, kas jūs par nenormāliem cilvēkiem? Viss bija vienās asinīs, man izsauca ātros, ļoti daudz asiņu pazaudēju. Oi! Nu, kaut kā tā. Vienas vienīgas sievietes dēļ. Nu nekas, vismaz tagad ir ko atcerēties.

RL: Vēl viens padrūms jautājums. Kur tu gribētu, lai tevi apglabā, šeit vai dzimtenē?

Kostike: Dažkārt es par to domāju. Bet dažkārt man vienalga. Ir cilvēki, kuri grib, lai viņus apglabā savā zemē. Man nav tādas “savas” un “svešas” zemes. Visa planēta ir mana. Es labāk uzticēšos Dievam. Viņš zinās, kur man labāk būt. Atceros, agrāk es teicu, ka ļoti gribu uz dzimteni – nu, kāpēc Dievs mani nemīl? Bet varbūt Viņš man tādā veidā izglāba dzīvību. Viņš man dāvāja principus, nostiprināja dvēseli. Dzimtenē es būtu kaut kāds bandīts. Un slepkava. Par to vispār nav šaubu. Tad jau, kā saka, labāk skūpstīt – rumāniski tas skanētu labāk – savu likteni Latvijā, tas ir saldi rūgts. Savā ziņā pat patīkams. Ja tā padomā. Reizēm tas kož kaklā. Bet reizēm, kad aizdomājies par labo, šis rūgtums ir salds.

Ir tāda teika par meitenīti, kura gāja plūkt puķes. Nu, viens vīrs ļoti mīlēja bērnus. Viņam piedzima dēls, bet to uzreiz nospēra zibens. Piedzima otrs, arī kaut kur ne tur ielīda, es tik labi nezinu, vārdu sakot, nomira. Tad sieva palika stāvoklī trešo reizi. Kādu nakti pie viņa sapnī atnāca Jaunava Marija un teica: “Tev piedzims meita, bet arī viņu nospers zibens.” Vai arī nevis Marija, bet kaut kāds cits svētais... Vārdu sakot, zibens nositīs. Viņš pārbijās, sāka lamāties... Bet no rīta pamodās un nodomāja: kas par lietu? Tad viņš izraka dziļu bedri un uzbūvēja pagrabu. Kā cara laikā, ar trīsmetrīgiem griestiem, pats stiepa milzu akmeņus, rādīja debesīm dūri: “Sper, cik gribi, tāpat klāt netiksi!” Pagāja 11 vai 12 gadi. Meitiņa jau bija paaugusies. Un pēkšņi viņš ieraudzīja sapnī briesmīgu negaisu. Nākamajā dienā nekas, skaidras debesis. Savilkās kaut kāds mākonītis, bet ne liels. Nu, kaut kur pazibeņoja. Tēvs sagrāba meitu, ņēmās stiept uz pagrabu. Meita: “Nē, es neiešu tajā bedrē! Ja sit, tad vismaz gaismā.” Viņa zināja, kas noticis ar brāļiem. Un tiešām, viņa izrāvās no tēva rokām, jo viņš jau bija sācis lamāties kā negudrs. Un aizmuka. Tēvs meklēja, bet nevarēja atrast. Bet viņa aizgāja uz lauka un sāka lasīt ogas, plūkt puķes, un tad gan sākās tāds pērkona negaiss, kāds vēl nebija redzēts. Kad zibens iespēra tajā pagrabā, no tā ne tikai akmentiņu, pat bedres pāri nepalika. Saproti? Bet meitenīte atgriezās no lauka ar puķēm. Šī sieviete, kā runā, esot nodzīvojusi līdz 100 gadiem. Tad nu ej un slēpies. No visa var aizbēgt, bet no likteņa ne. Es agrāk arī prātoju, kur nomiršu, uz kurieni bēgšu. Ir man arī tādas domas, ka varbūt vecumdienās aizbraukšu uz dzimteni, padzīvošu ar cilvēkiem, bet es tur jau jutīšos svešs.

Nu, paldies tev...

RL: Paldies, Kostike.

Kostike: Jā. Kādreiz vēl tiksimies.