Ja Dievs eksistētu, viņš būtu stabils pussargs

Vispirms nedaudz par mani, lai gan es šoreiz neesmu svarīgs

Es ierados šajā lieliskajā zemē no Sarajevas, Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētas, 1992. gada ziemā, pāris mēnešu pirms kara sākuma. Nebiju nodomājis palikt Savienotajās Valstīs, ja vien man kāds nepiedāvātu darbu, taču nevienam amerikānim nekas tamlīdzīgs tā arī neienāca prātā. Atbraucu uz Čikāgu ciemos pie sava drauga Džordža, un bija paredzēts, ka lidošu atpakaļ 1. maijā, dienā, kad sākās Sarajevas blokāde. Tā nu es “iesprūdu” šeit – bez darba un naudas; Džordžs un daži viņa draugi šeit bija vienīgie man pazīstamie cilvēki. Vienas dienas laikā mana dzīve sagriezās ar kājām gaisā, un es iegrimu dziļā depresijā – stundām ilgi skatījos CNN, kā tāds lūriķis vērojot, kā palēnām nokauj manu dzimto pilsētu; es jutos pilnīgi izolēts no visas apkārtējās pasaules.

Pēc bosniešu standartiem es tolaik biju tīri sportisks cilvēks. Tiesa gan, es jau gadiem smēķēju pa divām paciņām dienā un nesmādēju arī alkoholiskos dzērienus, toties jau kopš neatminamiem laikiem vismaz vienu vai divas reizes nedēļā gāju spēlēt futbolu. Taču pēc ierašanās Amerikā es pieņēmos svarā, pateicoties ēdienkartei, kas sastāvēja no hamburgeriem un krēma kūciņām; situāciju vēl vairāk saasināja virkne mokošu mēģinājumu atmest smēķēšanu. Turklāt man neizdevās atrast nevienu, ar ko uzspēlēt futbolu. Tas nu man sagādāja lielas ciešanas. Runa jau nav par veselību: biju pietiekami jauns, lai par to daudz nebēdātu; man tas bija vajadzīgs, lai es vienkārši justos tā pa īstam dzīvs. Bez futbola es biju kā pazudis – tiklab fiziski, kā garīgi.

Kādā 1995. gada vasaras sestdienā es, ar riteni šķērsojot Čikāgas priekšpilsētas ezermalas lauku, ieraudzīju ļaužu pulciņu; šie cilvēki acīmredzami iesildījās futbola spēlei, spārdot pa laukumu bumbu. Tā gluži mierīgi varēja būt komanda, kas gatavojas vietējās līgas mačam, taču, pat nepaguvis apsvērt pazemojošo iespēju, ka mani var atraidīt, biju jau palūdzis atļauju pievienoties. “Protams,” man atbildēja. Tas bija mans pirmais futbola mačs pēdējo trīs gadu laikā; biju par vienpadsmit kilogramiem smagāks, ģērbies džīnās, kas nogrieztas par šortiem, un parastās sporta kurpēs. Es nekavējoties sastiepu cirksni un aši vien uzberzu uz pēdām tulznas. Pieticīgi piekritu spēlēt aizsardzībā (lai gan esmu dzimis uzbrucējs) un bez ierunām klausīju visām labākā spēlētāja komandām; tas bija puisis vārdā Filips, kurš, kā es krietni vēlāk uzzināju, Seulas Olimpiskajās spēlēs startējis Nigērijas 4 x 400 stafetes komandā. Pēc spēles pavaicāju Filipam, vai drīkstu atgriezties. “Pajautā tam čalim,” viņš atbildēja, norādot uz tiesnesi. Pēdējais stādījās priekšā kā Vācietis un informēja, ka viņi spēlējot katru sestdienu un svētdienu un es būšot vienmēr laipni gaidīts.Tibetiešu vārtsargs

Vācietis nebūt nebija vācietis; viņš bija no Ekvadoras, taču viņa tēvs bija dzimis Vācijā – tāpēc arī šāda iesauka. Viņš bija kompānijas UPS kravas auto šoferis – nedaudz pāri četrdesmit, iededzis un ūsains. Katru sestdienu un svētdienu ap diviem viņš ieradās ezermalā sagrabējušā, gadus divdesmit piecus vecā pikapā, uz kura bija uzkrāsota futbola bumba un vārdi KICK ME MAKE MY DAY[1. Iesper man, sagādā man to prieku (angļu val.)]. No mašīnas viņš izkrāva vārtu stabiņus un tīklus, somas ar vienādas krāsas krekliņiem un bumbām, un piedevām vēl dažādu valstu – Ekvadoras, Kolumbijas, Brazīlijas, ASV, Spānijas un Nigērijas – karodziņus. Kreklus viņš izdalīja visiem, kas bija ieradušies uz spēli. Vairākums no šiem cilvēkiem dzīvoja Čikāgas nomalēs un bija emigranti no Meksikas, Hondurasas, Salvadoras, Peru, Čīles, Kolumbijas, Belizas, Brazīlijas, Jamaikas, Nigērijas, Somālijas, Etiopijas, Senegālas, Eritrejas, Ganas, Kamerūnas, Marokas, Alžīrijas, Jordānijas, Francijas, Spānijas, Rumānijas, Bulgārijas, Bosnijas, Ukrainas, Krievijas, Vjetnamas un Korejas. Mūsu vidū bija pat puisis no Tibetas, un viņš bija tik tiešām teicams vārtsargs.

Parasti savācās vairāk nekā divas komandas, tāpēc katra spēle ilga piecpadsmit minūtes – vai arī līdz viena puse guva divus vārtus. Mači bija nopietni, jo uzvarētāji drīkstēja palikt laukumā, bet zaudētājiem tālāko nācās noskatīties, stāvot laukuma malā. Tiesāja Vācietis, un viņš ļoti reti fiksēja kādu pārkāpumu: reizēm šķita, ka viņš liks lietā savu svilpi tikai izdzirdējis, kā nobrakšķ lūstoši kauli. Reizēm, ja kādai no pusēm pietrūka spēlētāja, viņš apvienoja tiesāšanu ar spēlēšanu. Pret sevi gan viņš bija sevišķi stingrs un reiz par brutālu bloķēšanu parādīja pats sev dzelteno kartīti. Mēs – imigranti, kas mēģina šajā svešajā zemē noturēties virs ūdens, meklējām mierinājumu, spēlējot pēc pašu nospraustiem noteikumiem. Tā bija mūsu iespēja sajusties vēl aizvien piederīgiem pasaulei, kas ir daudz plašāka nekā Savienotās Valstis.

Es bieži uz spēlēm ierados viens no pirmajiem. Parasti palīdzēju Vācietim uzstādīt vārtus un pārmiju kādu vārdu ar viņu un pārējiem. Vācieša maģiskajā pikapā varēja apskatīt ar viņu kādreiz spēlējušo vīru fotogrāfijas; dažās es pazinu savus biedrus, tikai krietni jaunākus. Viens no viņiem (savas dzimtās zemes vārdā iesaukts par Brazīliju) pastāstīja, ka viņi spēlējot jau vairāk nekā divdesmit gadus, un spēles jau no paša sākuma organizējis Vācietis; tiesa gan, bijis laiks, kad viņam sākušās problēmas ar narkotikām un alkoholu, un dažus gadus viņš izlaidis. Taču viņš atgriezās, stāstīja Brazīlija. Es aptvēru, ka, arī dzīvojot šajā zemē, cilvēkam var būt pagātne, kas kopīga ar citiem.

Man nebija skaidrs, kāpēc Vācietis to visu dara. Lai gan man labpatīk domāt par sevi kā par samērā dāsnu cilvēku, es tomēr nespēju iztēloties, ka varētu pavadīt katru nedēļas nogali, rīkojot un tiesājot futbola mačus, paciešot no spēlētājiem rupjas lamas un citādu agresiju, un vēlāk, kad pārējie jau devušies mājās, no jauna sakraujot visu pikapā un mazgājot veselu kalnu pasaulīgos sviedros izmirkušu, smakojošu sporta kreklu.

Tā nu es gadiem nelietīgi izmantoju Vācieša neizskaidrojamo augstsirdību (vasarās brīvā dabā, ziemā – telpās). Es bieži izvizinājos viņa grabošajā pikapā, reizēm domās jau atvadoties no pasaules – veiksmīgas spēles beigas Vācietis mēdza apslacīt ar dažiem aliņiem (viņa auto vienmēr bija kārtīgi piekrauta dzesējamā kaste). Viņš man stāstīja par savu mīļāko komandu (Kamerūnas 1990. gada Pasaules kausa izlasi) un to, kā viņš meklējot sev pēcteci – cilvēku, kurš turpinātu rīkot spēles, kad Vācietis būšot aizgājis pensijā un pārcēlies uz dzīvi Floridā. Viņš teica, ka nevarot atrast īsto cilvēku, jo nevienam nepietiekot dūšas uzņemties tādu atbildību.

Reiz šādā asinis stindzinošā braucienā pa Čikāgas apledojušajām ielām es pajautāju, kāpēc viņš ar to vispār nodarbojas. Vācietis atbildēja, ka klausot Tā Kunga aicinājumam. Dievs viņam licis pulcēt cilvēkus un sēt pasaulē Viņa mīlestību; tā tagad esot viņa misija. Es pēkšņi jutos neērti, jo aktīvi neieredzu cilvēkus, kas vicina citiem gar degunu Bībeli, tāpēc neko vairāk neprašņāju. Tomēr Vācietis nekad nenodarbojās ar kristietības sludināšanu; viņš nekad neuzdeva jautājumus par citu reliģisko piederību un vispār nepiesauca pats savu ticību. Viņam pietika ar to, ka cilvēki tic futbolam. Vācietis stāstīja, ka domājot pēc aiziešanas pensijā iegādāties zemes gabalu Floridā, uzcelt baznīcu un tai līdzās iekārtot futbola laukumu. Viņš pats baznīcā sludinātu, bet pēc sprediķa baznīcēni spēlētu futbolu un viņš – tiesātu.

Vācietis aizgāja pensijā pirms dažiem gadiem, pašās vasaras beigās. Kādā no pēdējām nedēļas nogalēm pirms viņa aizbraukšanas mums gadījās spēlēt lielā tveicē. Visi bija kašķīgi, kolibri izmēra mušas – rijīgas, zeme – izkaltusi cieta un gaiss – mitrs; izcēlās pat pāris kautiņu. Pamalē, virs debesskrāpju siluetu rindas, debesis pamazām satumsa; mākoņi, pilni lietus, draudēja kuru katru brīdi atvērties. Un tad pēkšņi, it kā būtu atrauts vaļā kāds milzu ledusskapis, mums pāri gāzās aukstas gaisa masas un sākās lietusgāzes. Neko tādu es nebiju redzējis nekad savā mūžā: lietus sākās otrā lauka malā un pamazām virzījās tam pāri uz vārtu pusi – tik neatvairāmi kā Vācijas izlase Pasaules kausa mačā. Mēs metāmies bēgt, taču lietus mūs ātri vien panāca; nepagāja ne mirklis, un mēs jau bijām līdz ādai izmirkuši. Stihijas aklajā spēkā, tās haotiskajā nejaušībā bija kaut kas šausmīgs. Lietus gāzās mums pāri kā viļņi, un itin nekas vairs nebija atkarīgs no mūsu prāta vai gribas.

Es metos uz Vācieša pikapu tā, kā, glābjoties no plūdiem, varētu skriet uz Noasa šķirstu. Priekšā jau bija pulciņš citu: Vācietis, Makss no Belizas, kāds vīrs no Čīles (attiecīgi iesaukts par Čīli), Rodrigo – Vācieša automehāniķis, kurš bija brīnumainā kārtā noturējis šo grabažu pie dzīvības vairāk nekā divdesmit gadus, un Rodrigo ļumīgais un puskailais draugs, kurš, šķiet, angliski nezināja ne vārda un parasti sēdēja uz aukstumkastes, ik pa laiciņam izdalot aliņus. Mēs patvērāmies pikapā. Lietus dauzījās pret mašīnas jumtu; likās, ka mēs sēžam zārkā un uz tā vāka lāpstām krīt zeme. Pajautāju Vācietim, vai viņš cer arī Floridā atrast cilvēkus, kas spēlē futbolu. Viņš atbildēja, ka noteikti kādu sameklēšot: ja tu dod un par to neko neprasi pretī, tad noteikti atradīsies kāds, kurš paņems. Čīle sāka gvelzt banalitātes, kas likās izlasītas kādā New Age rokasgrāmatā – kaut ko par pašaktualizēšanos un bezierunu ļaušanos. “Un ja nu viņi būs veci un nevarēs paskriet?” es jautāju. “Ja viņi būs veci,” Vācietis atbildēja, “viņi būs tuvu tai stundai, kad jādodas mūžībā, un viņiem vajadzēs drosmi. Futbols viņiem var palīdzēt to atrast.”

Es pats esmu ateists, pašlepns un piesardzīgs cilvēks. Es dodu maz, gaidu daudz un prasu vēl vairāk; Vācieša attieksme likās pārspīlēta, pārlieku naiva un vienkāršota. Proti, tā būtu likusies pārspīlēta, pārlieku naiva un vienkāršota, ja nebūtu noticis sekojošais.

Pie pikapa pieskrien Hakīms, nigērietis, kurš futbolu spēlē katru dienu, un jautā, vai mēs neesam redzējuši viņa atslēgas. “Vai tu esi galīgi prātu izkūkojis?” mēs atbildam, vērojot, kā lietus sāk lauzties iekšā pa pikapa logiem. “Velns parāvis, tu neredzi, ka tas ir pasaules gals? Sameklēsi savas atslēgas vēlāk.” “Bērnus,” viņš atbild, “es meklēju savus bērnus.”[2. Keys - atslēgas - un kids - bērni - angļu valodā var izklausīties līdzīgi]. Un mēs redzam, kā Hakīms kaut kur skrien cauri lietusgāzei un beidzot atrod abus pārbijušos bērneļus, kuri patvērušies zem koka. Viņš kā ēna slīd pāri tumši pelēkajam lietus priekškaram, piekļāvis mazos pie krūtīm kā divus koala lācīšus. Tikmēr uz velosipēdistu celiņa Lalass (tā iesaukts par godu amerikāņu futbolistam) stāv līdzās savas sievas ratiņkrēslam. Viņai ir smaga izkaisītā skleroze, un viņa nevar pārvietoties tik ātri, lai paglābtos no lietus. Tā viņi abi tur gaida, kad stihija beigs plosīties – Lalass savā tēkreklā, viņa sieva – zem kartona gabala, kas lēni, bet nepielūdzami izšķīst lietū. Bet mūsu tibetiešu vārtsargs un viņa tibetiešu draugi, kurus es agrāk ne reizi neesmu redzējis un nekad vairs neredzēšu, spēlē futbolu laukumā, kas nu jau pilnīgi pazudis zem ūdens – it kā palēninātā kustībā slīdētu pāri rāmas upes gludajai virsmai. No zemes ceļas garaiņi; migla sniedzas spēlētājiem līdz potītēm, un brīžiem šķiet, ka viņi, plūdu neskarti, levitē kādu sprīdi virs zemes. Lalass ar sievu vēro viņus nesatricināmā mierā, it kā pasaulē nebūtu tādu spēku, kas varētu viņiem ko kaitēt. Viņi redz, kā viens no tibetiešiem gūst vārtus; slapjā un smagā bumba izslīd no vārtsarga rokām. Vārtsargs neliekas apbēdināts un smaida – manām acīm skatoties, viņš varētu būt pats Dalailama.

Lūk, kungi, kam veltīts mans nelielais stāstījums – šim transcendences mirklim, kas droši vien pazīstams daudziem, kuri sporto kopā ar citiem cilvēkiem; no spēles haosa piedzimušam mirklim, kad visi tavi komandas biedri laukumā ieņēmuši ideālas pozīcijas, mirklim, kad šķiet, ka visu universu sakārtojusi kāda mērķtiecīga griba (ne jau tavējā), mirklim, kas izgaist (kā jau tas mirkļiem raksturīgi), tiklīdz tu esi izdarījis piespēli. Pāri paliek vien neskaidras, fiziskas, orgasmiskas atmiņas par acumirkli, kad tu biji pilnībā saistīts ar pasauli tev visapkārt.Mikelandželo

Kopš Vācieša aizbraukšanas es spēlēju kādā Belmontas parkā. Šī ir gluži cita kompānija – daudz vairāk eiropiešu, pilnībā asimilējušies latīņamerikāņi, daži amerikāņi. Nereti, kad man gadās pārlieku aizrauties, kāds atgādina: “Tikai mieru... tā jau ir tikai tāda izkustēšanās.” Uz to es savukārt atbildu, lai viņi iet un izkustas uz kaut kāda stulba slīdceliņa un ļauj man spēlēt futbolu tā, kā šo spēli paredzēts spēlēt. Nevienam no maniem vecajiem futbola biedriem nemūžam nebūtu ienācis prātā neko tādu pateikt – pret futbolu mēs visi izturējāmies ļoti nopietni.

Viens no belmontiešiem ir Lido, septiņdesmit piecus gadus vecs itālis. Kā jau daudzi vīrieši, kam pāri piecdesmit, arī Lido lolo pilnīgi nepamatotas ilūzijas par savu fizisko formu. Uzkabinājis uz plikā galvvidus savu mūžīgo parūciņu, viņš, zaudējis bumbu, mēdz uzsākt diskusijas par savām iecerēm un visu pārējo pieļautajām kliedzošajām kļūdām. Lido ir krietns vīrs.

Esmu paturējis paradumu nākt uz spēli jau laikus – mani nepāriet bailes, ka man kādudien var neļaut piedalīties. Lido bieži vien ir jau priekšā, ieradies krietni pirms citiem. Reizēm viņš atnāk satraukts un aizkaitināts, jo ieraudzījis kādu no mūsu amerikāņu spēlētājiem slēpjamies parkā, lai izvairītos no viņiem netīkamās pirmsspēles patērgāšanas. “Nu kas tie par cilvēkiem?” Lido kurn. “No kā viņi baidās? Itālijā nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt.”

Viņš ir no Florences un lepni valkā kluba Fiorentina formas kreklu. Itālijā, tā apgalvo Lido, cilvēki vienmēr mīļuprāt ar tevi parunās un centīsies palīdzēt. Ja tu jautā, kā kaut kur nokļūt, viņi ir gatavi pamest savus veikalus un mājas bez uzraudzības, lai paši aizvestu tevi līdz vajadzīgajai vietai. Un viņi ar tevi sarunājas – sirsnīgi un pieklājīgi, ne jau tā, kā tie tur – un viņš norāda uz kokiem un krūmiem, aiz kuriem slapstās kautrīgie amerikāņi. Kad es vaicāju, cik bieži Lido brauc uz Itāliju, viņš atbild, ka ne pārāk. Viņam tur esot skaists Ferrari, viņš paskaidro, bet Itālija esot pilna ar skaudīgiem ļautiņiem: nozogot riteņus, sadauzot signāllukturus, ar naglu saskrāpējot mašīnas durvis. Viņam nepatīkot uz turieni braukt, jo cilvēki tur neesot diez cik jauki. Kad es piesardzīgi atgādinu, ka viņš vēl pirms pāris mirkļiem apgalvojis pretējo – ka itāļi ir brīnumjauki cilvēki, viņš izsaucas: “Jā, jā, ļoti jauki cilvēki!”, un es padodos. Šķiet, ka Lido spēj bez mazākā iekšējā konflikta vienlaikus pieturēties pie divām pilnīgi pretrunīgām domām – un es piepeši atskāršu, ka šī īpašība mākslinieku vidū nav nekāds retums.

Lido Čikāgā ieradies 50. gados. Florencē viņi ar brāli restaurējuši renesanses freskas un senas gleznas; tādas, cik noprotams, tur mētājas uz katra stūra. Pēc pārcelšanās uz Čikāgu brāļi nodibinājuši savu firmu. Kopš tā laika viņš ir pārticis cilvēks un, kā mēdz teikt, mīl dzīvi. Lido bieži redzams ar vienu vai divām krāšņi veidotām daiļavām, kas ieķērušās viņam elkonī, vai arī izbaudot braucienu savā Amerikas Ferrari. Ja neskaita minētās skaistules, Lido, cik noprotams, bijušas arī vairākas sievas; nesen viņš atkal apprecējies.

Reiz Lido – vispirms norādījis uz kārtējiem amerikāņiem, kas bija paslēpušies aiz tuvējo koku stumbriem – man sāka stāstīt, kā diletanti un āksti sabojājuši Mikelandželo šedevru, Siksta kapelas griestu gleznojumu, pie tam nosaucot šo grēka darbu par restaurēšanu. Neraugoties uz manu bagātīgo nezināšanu šajā jautājumā, viņš sīki un smalki aprakstīja visas pieļautās kļūdas. Piemēram, viņi izmantojuši šķīdinātāju un sūkli, lai noņemtu no freskām patinu. Lido uzstāja, lai es pamēģinot kaut ko tādu iztēloties, un es tiešām paklausīgi iztēlojos, kā neaizsargātajam Mikelandželo uzbrūk ar sūkli un šķīdinātāju. Viņš uzkurināja sevi līdz pamatīgam sašutumam, un tajā brīdī man tiešām sāka likties, ka Mikelandželo meistardarba tīrīšana ar sūkli un šķīdinātāju ir smags pāridarījums – es iztēlojos Dievu, kurš kļuvis pārāk bāls, lai būtu visvarens vai kaut vai vienkārši ļoti spēcīgs.

Un tad nu tie, kas šo restaurēšanu bija uzņēmušies, paši aptvēruši, kas noticis – viņi salaiduši dēlī visu Mikelandželo pasaules radīšanas ainu; šie nu lūgušies, lai viņš braucot un visu vēršot par labu. Lido esot aizsūtījis piecas lapas spēcīgu izteicienu un gānīšanās; īsos vārdos, tas bijis ieteikums sabāzt visus sūkļus un šķīdinātāju pašiem savās dirsās. Viņi nesaprotot, ka patina ir būtiska freskas sastāvdaļa – ka pasaule, ko Visuvarenais radījis uz Siksta kapelas griestiem, bijusi nepilnīga, kamēr apmetums pilnībā nav uzsūcis krāsu un gleznojums nav kļuvis viscaur mazliet tumšāks. Todien, kad Dievs radīja pasauli, saule nespīdēja, dārdināja Lido. Bez patinas tā bilde ir sūda vērtībā!

To visu man klāstīdams, Lido sēdēja uz savas bumbas (ceturtais numurs, piepumpēta pārlieku cieta); savā svētajā sašutumā viņš izdarīja neuzmanīgu kustību un noslīdēja no bumbas, sabrūkot zemē. Es palīdzēju viņam piecelties un sajutu vecā vīra elkoņa krunkaino, nodilušo ādu – pieskāros viņa cilvēciskajai patinai.

Biklie amerikāņi izlīda no saviem slēpņiem, ieradās arī pārējais futbola universs, un Lido – vīrs, kurš jebkādu necieņu pret Mikelandželo un Pasaules radīšanu uztver kā personisku apvainojumu – ieņēma savu uzbrucēja pozīciju, gatavs beidzot iesist fantastiskus vārtus.

Tas, kurš radījis Lido, var justies gandarīts – Lido jau ir pilnīgi pabeigts. Mums, pārējiem, jāvārtās pa dubļiem, jāļaujas laika zobam, jākrāj patina un jāpelna tiesības vienkārši un bez kādiem nosacījumiem būt. Un ik reizi, kad es piespēlēju bumbu Lido (lieliski apzinoties, ka tā tiks neprasmīgi uztverta un izniekota), mani pārņem tā tīkamā, viegli kņudošā sajūta, ka esmu atradis saikni ar kaut ko lielāku un labāku nekā es pats – sajūta, kas paliek pilnīgi nesasniedzama tiem, kuri domā, ka futbolā galvenais ir izkustēšanās.

Publicēts Granta Magazine,
Nr. 108, 2009. gada vasara

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola