Bezvainīgā smadzeņu satricinājuma noslēpums

Marks Polimeropuloss uztrūkās no miega, baisas nelabuma sajūtas pārņemts. Būšu saindējies ar ēdienu, viņš nodomāja un grasījās doties uz vannas istabu. Taču, izkāpis no gultas, viņš tūdaļ sabruka uz grīdas. Marks mēģināja piecelties un atkal saļima. Bija agrs 2017. gada 5. decembra rīts, un Maskavas viesnīcas numura istaba ap viņu griezās. Ausīs zvanīja. Viņš atceras, ka juties tā, “it kā vienlaikus taisītos vemt un zaudēt samaņu”.

Polimeropuloss ir bijušais ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes slepenais aģents, dzīvespriecīgs dūšīga auguma vīrietis, kuram patīk saukt sevi par “sirmīti”. Maskava nebūt nebija viņa pirmā reize ienaidnieka teritorijā. Lielāko daļu karjeras Polimeropuloss aizvadījis Tuvajos Austrumos, cīnoties ilgajā ASV karā ar terorismu. Viņš dzinis pēdas teroristiem Pakistānā un Jemenā, to pašu darījis arī Irākā un Afganistānā. Uz viņu ir šauts, viņš bijis spiests pieplakt pie zemes, glābjoties no raķešu apšaudes, un reiz kāds šrapnelis aizspindzis nepatīkami tuvu viņa galvai. Taču tonakt, kad Krievijas galvaspilsētā, tālu no atklātiem ūdeņiem, viņu bija paralizējusi jūras slimība, Polimeropulosu pirmo reizi mūžā pārņēma šausmas un pilnīgas bezpalīdzības sajūta.

Visiem spēkiem cenšoties atgūt kontroli pār savu ķermeni, Polimeropuloss nevarēja ne iedomāties, ka šis incidents apgriezīs ar kājām gaisā visu viņa dzīvi. Tas pieliks punktu daudzsološai karjerai, kas pavisam nesen galvu reibinošā ātrumā bija ievedusi viņu CIP augstākā līmeņa vadības rindās, un iesviedīs arvien vērienīgāka starptautiska noslēpuma epicentrā – noslēpuma, kas mulsina gan diplomātus, gan zinātniekus un raisa bažas Kapitolija kalnā. Turpmākajos mēnešos Polimeropuloss pamazām atskārtīs, ka viņu toreiz no kājām nogāza ne jau iebojājies sendvičs. Tā drīzāk bija baisa iesvētīšana aizvien kuplākajā ārzemēs strādājošo amerikāņu diplomātu, spiegu un valsts ierēdņu klubā, kura biedri piedzīvojuši visai līdzīgas situācijas: viņi, pēc dažu ekspertu un mediķu domām, kļuvuši par nezināmu, ar pilnīgi jauniem virzītās enerģijas ieročiem bruņotu uzbrucēju agresijas upuriem. Daudzi no šiem neapstiprinātajiem uzbrukumiem ir nokļuvuši mediju ziņās, tajā skaitā vairāki, kas notikuši Kubā un Ķīnā; par citiem informācija līdz šim brīdim nebija izpausta, ieskaitot vismaz trīs incidentus, kuros, pēc CIP un ASV Kongresa amatpersonu vārdiem, Savienoto Valstu pilsoņi cietuši turpat uz Amerikas zemes.

Polimeropuloss, kurš arī pēc priekšlaicīgās aiziešanas pensijā palicis uzticams CIP kareivis, līdz šim ne reizi nav publiski sīkāk iztirzājis savas, kā pats to sauc, “klusās brūces”. Taču gada laikā, kas aizritējis kopš aiziešanas no darba, viņu arvien vairāk nokaitinājusi pārvaldes nevēlēšanās sniegt viņam un citiem līdzīgā veidā cietušajiem CIP aģentiem vajadzīgo medicīnisko aprūpi. “Viņu pienākums ir nodrošināt mums nepieciešamo medicīnisko palīdzību, un pie tā nepieder apgalvojumi, ka mēs to visu esam izdomājuši,” Polimeropuloss man sacīja. “Es pieprasu, lai pārvalde to kvalificē kā kaujas ievainojumu.” Polimeropulosu satrauc arī fakts, ka pārvalde un pašreizējā ASV administrācija ne izmeklē, ne arī mēģina atvairīt neapšaubāmos uzbrucējus, kuri apdraud viņa vecos cīņu biedrus un arī citus amerikāņus aizvien pārdrošākos veidos. (Oficiālā atbildē uz GQ pieprasījumu CIP pārstāvji raksta: “Pārvaldes augstākā prioritāte ir mūsu aģentu veselība un labklājība, kam mēs uzmanīgi sekojam, vācot datus problemātiskās valstīs, tajā skaitā Krievijā, un nododot šo informāciju tālāk politikas veidotājiem. Jūsu vēstulē izteiktie apgalvojumi par pretējo ir gluži vienkārši nepatiesi.”)

“Mūsos valda ārkārtīgs nemiers un sašutums par pārvaldes vadības un tās Medicīnisko pakalpojumu biroja attieksmi pret šo jautājumu,” man teica Polimeropuloss. Pārvaldes vadība, viņš saka, pret saviem darbiniekiem izturējusies nolaidīgi. “Daudzi cilvēki ir pamatīgi noskaitušies. Un – kā lai to pasaka? Pārvaldei nāksies par to atbildēt.”

Polimeropuloss ieradās Maskavā Donalda Trampa pirmā, ļoti haotiskā Baltā nama gada nogalē. Drīz pēc Trampa inaugurācijas izlūkošanas aprindas (Intelligence Community) nāca klajā ar atzinumu, ka Krievijas valdība sekmīgi iejaukusies 2016. gada prezidenta vēlēšanu norisē. Sašķeltajā ASV izlūkdienestu pasaulē šādi publiski augsti ticami vērtējumi dienasgaismu ierauga reti. Tomēr jaunais prezidents šos atzinumus noraidīja, nicīgi nodēvējot izlūkdienestu darbiniekus par “valsti valstī”, kas vairāk par visu vēlas izjaukt viņa plānus. Viņš likās arī apņēmies pielabināties Kremlim, ejot pat tik tālu, ka 2017. gada maijā ieaicināja Krievijas ārlietu ministru Ovālajā kabinetā, kur izmantoja izdevību pazoboties par atlaisto FIB direktoru Džeimsu Komiju un iepazīstināt krievus ar ļoti slepeniem Izraēlas izlūkdienesta datiem – bez Jeruzalemes atļaujas. “Atceros, ka toreiz nodomāju: tas ir tā, it kā Džordžs Bušs pēc 11. septembra būtu uzaicinājis ciemos Bin Lādinu un pateicis viņam: “Eh, būs jau labi,” teica Polimeropuloss. “Tamlīdzīgas izdarības mūs nopietni satrauca.” Viņš piemetināja, ka no dažām ziņām viņam vienkārši esot “eksplodējis pauris”.

Prezidenta lakstošanās ap Vladimiru Putinu ne tikai viesa bažas, bet arī bija tiešā pretrunā ar Polimeropulosa darbu CIP galvenajā mītnē Virdžīnijas pavalsts Langlijā. 2017. gada janvāra beigās Polimeropulosu uz šejieni pārcēla no CIP Terorisma apkarošanas nodaļas, paaugstinot amatā par Eiropas un Eirāzijas misiju centra (EEMC) operāciju vadītāja vietnieku. CIP vadība, ieskaitot toreizējo direktoru Maiku Pompeo, nolēma, ka pienācis laiks sākt agresīvāk reaģēt uz krievu “proaktīvajām” kampaņām un ka labākais veids, kā parādīt Kremlim, ka amerikāņi nejoko, ir iesaistīt šajā darbā tos dzelzs večus, kuri pēdējos 15 gadus pavadījuši Tuvajos Austrumos. Tie bija cilvēki, kuri, tāpat kā Polimeropuloss, neko daudz nezināja ne par Krieviju, ne par tās vēsturi vai kultūru. “Par Krieviju mēs neko nesajēdzām,” atzīst Polimeropuloss. Toties viņš ar saviem terorisma apkarošanas kolēģiem, tāpat kā pretējās puses pārstāvji Krievijā, tekoši runāja spēka valodā.

Polimeropulosa jaunais darbs bija vadīt slepenas operācijas visās aptuveni 50 EEMC bāzēs, kas bija izkaisītas plašā teritorijā no Īrijas līdz Azerbaidžānai. Pārvaldes un Polimeropulosa izpratnē viss, kas atradās šajās robežās – Eiropa, Ukraina, Turcija, Kaukāzs –, tagad bija kaujas lauks cīņā starp Savienotajām Valstīm un Krieviju. Polimeropuloss izdeva rīkojumu, ko pats dēvē par “aicinājumu ķerties pie ieročiem”. “Visām bāzēm tika dota pavēle veltīt galveno uzmanību Krievijai,” viņš paskaidro. “Tā pirmsākumi meklējami vēl vecajos laikos, kad visā pasaulē jebkurā bāzē darbojās īpaša padomju nodaļa. Mēs gribējām šo sistēmu atjaunot, jo bija skaidrs, ka Krieviju vairs nedrīkst ignorēt.” Polimeropuloss un pārējie terorisma apkarošanas aģenti, kas bija iesaistīti jaunajā misijā, lielākoties bija specializējušies aizdomās turētu teroristu atrašanā, taču attiecībās ar krieviem viņiem vajadzēja gluži citas iemaņas. “Tradicionāli vislabākais ierocis slēptas ietekmes realizēšanai ir patiesība,” Polimeropuloss stāstīja. “Un visas šīs operācijas un slēptā ietekme Krievijā ir tik vienkārša lieta, jo mums nav nekādas vajadzības melst, piemēram, ka Putinam patīk izklaidēties ar maziem zēniem sava auto aizmugurē. Nav jāsacer nekādas pasakas, kas viņu apkaunotu. Atliek vienkārši pateikt, ar ko viņi tiešām nodarbojas.” Tas nozīmēja atmaskot krievu operācijas visā kontinentā – piemēram, centienus nepieļaut, ka Maķedonija maina valsts nosaukumu, un “sponsorēt” apvērsumu Melnkalnē –, sadarbībā ar vietējiem izlūkdienestiem parūpējoties, lai Eiropas sabiedrība zinātu, ka Kremlis mēģina ar to manipulēt. (Krievijas valdība noliegusi savu saistību ar minētajiem notikumiem.)

Polimeropulosam līdz šai dienai nav ne jausmas, cik daudz vai maz prezidents Tramps zināja par viņa darbu EEMC. “Vai Pompeo aizgāja pie prezidenta un informēja viņu?” Polimeropuloss saka. “Es tiešām nezinu, un būtībā nav jau svarīgi, jo mums tik un tā tika dota zaļā gaisma – ejiet un dariet... Tas vienkārši bija iekšējs CIP lēmums: mēs rīkosimies šādi. Tādām lietām nav vajadzīga nekāda atļauja no augšas. Mēs jau krievus neslepkavojām.” (Tam gan būtu nepieciešama augsta līmeņa atļauja, jo fiziski uzbrukumi suverēnas valsts aģentiem rada gluži citas pakāpes politisko risku. Polimeropuloss, arī citi avoti, kas pazīstami ar CIP pretizlūkošanas aktivitātēm, uzsver, ka centra darbība nevienā brīdī nav ietvērusi fiziska kaitējuma nodarīšanu krievu izlūkdienesta aģentiem.)

2017. gada rudenī Polimeropuloss un kāds no viņa pārvaldes kolēģiem nolēma, ka vēlas doties uz Krieviju. Polimeropuloss šajā valstī vēl ne reizi nebija bijis, un viņi ar kolēģi nosprieda, ka tāds brauciens būtu lietderīgs. Viņi varētu tikties ar ASV vēstnieku un vēstniecības darbiniekiem, varbūt arī izveidot tiešāku un produktīvāku saziņas līniju ar saviem pretspēlētājiem krievu izlūkdienesta pusē. Viņi informēja krievus, ka vēlas tikties ar ASV vēstniecības darbiniekiem Maskavā un apspriest ar Krievijas valdību tālāko sadarbību terorisma apkarošanas jautājumos – vienā no nedaudzajām jomām, kurās Savienotās Valstis un Krievija vēl joprojām sadarbojas, vismaz formāli. Tas bija par spīti pārvaldē plaši izplatītajai sajūtai, ka pēdējo gadu laikā šiem centieniem bijis visai maz rezultātu un tie, Polimeropulosa vārdiem runājot, kļuvuši par “grandiozu laika izšķiešanu”.

Vīzas Polimeropulosam un viņa kolēģim Maskava izsniedza, taču Krievijas vēstniecība Vašingtonā skaidri pateica, ka nevēlas, lai viņš dodas šajā braucienā. Krievi neesot slēpuši, ka netic amerikāņu aizbildinājumam ar vēlēšanos veicināt sadarbību terorisma apkarošanas jomā un baidās, ka viņu patiesais mērķis Krievijā ir slepenas izlūkoperācijas. Polimeropuloss šādu apgalvojumu noliedz. Spiegošanā vienkārši tā nenotiek, viņš man paskaidroja. Polimeropuloss tolaik savā statusā bija līdzvērtīgs četrzvaigžņu ģenerālim, un neviens šāda ranga izlūkdienesta darbinieks ne amerikāņu, ne krievu pusē nekad nebrauktu vadīt spiegošanas operācijas klātienē. Piedevām, kā paskaidro Polimeropuloss, ir pilnīgi normāli, ka slepeno dienestu augstākās amatpersonas satiekas un sarunājas. “Mums ar viņiem ir sava sakaru līnija,” viņš teica, šādi savā izlūkdienesta žargonā apzīmējot komunikācijas kanālu. “Un tas nepavisam nav nekas slikts. Mums ar viņiem ir jātiekas. Pat pašos sliktākajos laikos, Padomju Savienības laikos, pārvaldei vienmēr bijušas attiecības ar KGB. Tādam kanālam jābūt. Un braucieni notikuši vienmēr.”

Par spīti krievu brīdinājumam, Polimeropuloss ar kolēģi 2017. gada decembrī devās uz Maskavu. Brauciens sākās gluži labi. Viņi ar kolēģi, kurš atteicās sniegt interviju šī raksta vajadzībām, apmetās viesnīcā Marriott netālu no ASV vēstniecības. Viņi satikās ar toreizējo vēstnieku Džonu Hantsmanu un vēstniecības darbiniekiem. Visur ļoti uzkrītoši līdzi staigāja pusducis FSB izsekotāju, taču tas Polimeropulosam un viņa kolēģim netraucēja apskatīt pilsētu – pabūt vietējā McDonald’s, leģendārajā Maskavas metro un dažādos šaubīgos bāros, kur vietējie apmeklētāji no tīras sirds taujāja, kāpēc amerikāņi tik ļoti neieredz krievus.

Vizītes oficiālā puse nebija tik patīkama. Tikšanās ar FSB bija apstulbinoši garlaicīga, bet saruna SVR, Krievijas Ārējās izlūkošanas dienestā, ātri vien izvērtās par skarbu pārmetumu tirādi. SVR virsnieki Polimeropulosam un viņa kolēģim skaidri un gaiši pateica, ka nav gribējuši, lai viņi šurp brauc, un nesaprot, kāpēc amerikāņi tik un tā ieradušies Maskavā. Polimeropuloss atceras, ka viņi sacījuši: “Jūs te neesat gaidīti.” Tālāk krievi izplūduši garā lekcijā par Amerikas sistēmisko rasismu un japāņu izcelsmes amerikāņu internēšanu Otrā pasaules kara laikā.

Polimeropuloss pagriezās pret vienu no saviem kolēģiem un jautāja: “Vai tas džeks par mums smejas? Tas ir nopietni?” Kolēģis Polimeropulosam apliecināja, ka tā krievu pusei ir standarta prakse, nu jau vairāk nekā pusgadsimtu veca. Polimeropuloss atbildēja ar brīdinājumu, lai krievi izbeidz jaukties amerikāņu vēlēšanās. Krievi noliedza, ka būtu mēģinājuši kaut ko tādu darīt. Tieši tā vairums krievu amatpersonu izturas šāda veida sarunās visdažādākajos valdības līmeņos. Pamatelementi ir lekcija par amerikāņu rasismu, teatrāla neticība un uzspēlēts aizvainojums par to, ka amerikāņi vispār pieļauj iespēju, ka krievi varētu jaukties ASV politikā. Polimeropulosu tomēr satrieca pretējās puses neslēpti kareivīgā izturēšanās. Viņš savu karjeru bija aizvadījis reģionā, kur cilvēki izturas ārkārtīgi pieklājīgi – rīko banketus un cienā ar tēju, kaut arī ir labi zināms, ka viņi plāno tevi nogalināt. Polimeropuloss zināja, ka viņš krieviem ir nepatīkams, taču atzīstas: “Es tomēr gaidīju, ka viņi uzvedīsies nedaudz pieklājīgāk.”

Polimeropuloss tomēr nosprieda, ka tā ir tikai tukša bravūra. Viņš apzinājās, ka Krievijā jāuzmanās un jābūt gatavam, ka krievu aģenti viņu mēģinās ievilināt kompromitējošās situācijās – teiksim, kaut vai tās jaunās skaistules Maskavas Ritz-Carlton jumta terases bārā, kuras, kā likās, bija cieši apņēmušās uzsākt flirtu ar viņu un viņa kolēģi. Taču Polimeropuloss sprieda, ka viņam nav pamata baidīties par savu fizisko drošību. Pat pēc tās šausmīgās nakts viesnīcā Marriott viņam iesākumā vēl neradās aizdomas par tīšu ļaunprātību. Līdz rītam paši ļaunākie simptomi jau bija pārgājuši, un likās, ka viņam kļuvis labāk. Tas apstiprināja sākotnējās aizdomas, ka vainojams kaut kas no iepriekšējā dienā apēstā. Jau dažas stundas pēc dīvainās lēkmes Polimeropuloss spēja iekāpt vilcienā un doties uz Sanktpēterburgu, kur jutās pietiekami labi, lai nostaigātu daudzus kilometrus, iegrieztos vēl dažos šaubīgos bāros un iztālēm uzmestu acis slavenajai “troļļu fabrikai”. Viņš pat iegādājās dažas Ziemassvētku dāvanas sievai un bērniem. Atmiņas par mokošo nakti Maskavas viesnīcā pamazām atkāpās.

Divas dienas pirms komandējuma beigām Polimeropuloss ar kolēģiem ēda vakariņas smalkā Maskavas restorānā ar nosaukumu Puškin. Piepeši viņš sajuta, ka apkārt viss atkal sāk griezties, gluži kā tonakt viesnīcas numurā. Uzmācās spēcīgs nelabums, un viņš pēkšņi noplūda ar sviedriem. Polimeropulosam ar pēdējiem spēkiem izdevās aizkļūt līdz viesnīcas numuram, kur viņš, atcēlis visas norunātās tikšanās, palika līdz pat ceļojuma beigām, nespēdams pat pakustēties. Likās, ka organisms pret viņu sadumpojies, un Polimeropulosam nebija ne jausmas, kāpēc. “Es kaut kā aizvilkos līdz lidostai,” viņš saka.

Tikai atgriezies mājās, Virdžīnijas priekšpilsētā, Polimeropuloss pirmo reizi iedomājās, ka Maskavā notikušā cēlonis varētu būt kaut kas daudz bīstamāks, nekā viņam sākumā licies. Februārī, pēc dažām diezgan normālas pašsajūtas nedēļām, viņš sajuta spēcīgu un sāpīgu spiedienu, kas sākās kaut kur pakausī un izplatījās līdz pat sejai. Polimeropuloss aizgāja pie ausu, deguna un kakla speciālista, kurš domāja, ka tā varētu būt sinusu infekcija. Taču caurskate neko tādu neapstiprināja, un arī antibiotiku kurss sāpes nemazināja. Drīzāk jau stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās. Ar jaunu sparu atsākās reiboņi un nelabums. Ausīs atkal sākās zvanīšana. Smadzenes likās ietītas biezā miglā. Martā Polimeropuloss sāka zaudēt tāluma redzi un vairs nevarēja vadīt automašīnu. Atkārtota magnētiskās rezonanses tomogrāfija un datortomogrāfija neuzrādīja neko aizdomīgu, taču Polimeropuloss tagad jutās tik slikti, ka pārtrauca iet uz darbu.

Viņš saprata, ka to visu nekādi nevar būt izraisījusi saindēšanās ar pārtiku pirms diviem mēnešiem. Bet kas tad tas varēja būt? CIP kolēģiem esot radušās aizdomas, ka Polimeropuloss Maskavā kļuvis par kaut kāda tehniska uzbrukuma upuri. Taču kāda? Polimeropuloss pieļāva iespēju, ka krievi netīšām viņu ievainojuši, mēģinot attālināti ievākt datus no mobilā telefona. Izlūkdienesti, tajā skaitā amerikāņi, tā mēdz rīkoties. Polimeropuloss domāja, ka krievi savu aparatūru vienkārši “mazliet par daudz uzkurbulējuši”.

Taču, pašsajūtai pasliktinoties, Polimeropuloss un viņa kolēģi pārvaldē pamanīja, ka simptomi saskan ar nesenajā Havanas uzbrukumā cietušo amerikāņu diplomātu sūdzībām.

2016. gada beigās pārdesmit amerikāņu, kuri bija norīkoti darbu atsākušajā vēstniecībā Kubā, sāka ziņot par dīvainiem jauniem fenomeniem. Daži dzirdēja dīvainus trokšņus – reizēm skaņa bija augsta, reizēm zema – un juta pēkšņu spiedienu galvaskausa iekšpusē. Citi nedzirdēja neko, taču daudziem no viņiem sākās reiboņi un nelabuma lēkmes; viņiem bija miega traucējumi, grūtības koncentrēties, nepārejošas galvassāpes un izmaiņas redzē un dzirdē. Tāpat kā Polimeropulosa simptomu gadījumā, arī daži no šiem traucējumiem te pieņēmās spēkā, te mazinājās šķietami nejaušos intervālos, bet citus likās neiespējami izārstēt. Tas viss atstāja uz cilvēkiem nomācošu iespaidu.

Šādas tādas ziņas par to, kas noticis Havanā, parādījās arī presē; likās, ka ikvienam ir savs viedoklis par šiem notikumiem, taču neviens, pat ne CIP, tā arī skaidri nezināja, kurš par to atbildīgs un kas tas vispār bijis. Daži sprieda, ka tas bijis akustisks uzbrukums. Citi domāja, ka vainīgie ir Kubas drošības dienestu stingrās līnijas piekritēji, kas apņēmušies izjaukt jauno saspīlējuma atslābumu Havanas un Vašingtonas attiecībās. Vēl citi uzskatīja, ka tas viss ir izdomājums, paranoidālas iztēles vai kolektīvas trauksmes auglis.

Daži no pārdesmit Havanā cietušajiem amerikāņiem bija CIP aģenti, kas darbojās diplomāta statusa piesegā. Lai gan šie neapstiprinātie uzbrukumi mulsināja pārvaldes amatpersonas, CIP galvenajā mītnē (tā ziņo divi avoti, kas informēti par šīm diskusijām) pieņēmās spēkā aizdomas, ka tas bijis krievu drošības dienestu roku darbs. Lai nonāktu pie šādām domām, nav vajadzīgs īpaši augsts iztēles lidojums, un Vašingtonas ārlietu un nacionālās drošības pasaulē daudzi pieturējās tieši pie šādām domām. Kopš 2014. gada krievi kļuvuši arvien pārdrošāki uzbrukumos Savienotajām Valstīm un tās sabiedrotajiem, turklāt viņiem netrūka iemeslu mēģināt izraut savus senos kubiešu sabiedrotos no amerikāņu draudzības skavām. “Šiem zēniem ir pateikts, ka viņi drīkst novilkt cimdus un rīkoties pēc sirds patikas, lai kaitētu amerikāņiem,” saka kāda bijusī nacionālās drošības amatpersona. “Viņi cenšas mūs novājināt, un ir pilnīgi skaidrs, ka ceremonijas atmestas jau labi sen.”

2018. gada pavasarī Polimeropuloss jau bija pārliecināts, ka kļuvis par jaunāko papildinājumu Havanas upuru rindā. Vēl vairāk, viņš teica, ka pārvaldes kolēģis, kurš kopā ar viņu bijis Maskavā, tagad arī ir slims un ar vienu ausi pilnīgi zaudējis dzirdi. Taču CIP Medicīnisko pakalpojumu birojā (OMS) viņam pateikts, ka viņi tam nepiekrīt. OMS izmeklēja Polimeropulosu, izmantojot virkni īpaši izstrādātu testu, lai konstatētu, vai viņš cietis tādus pašus smadzeņu bojājumus kā CIP aģenti Havanā. Viņam lika iet pa taisnu līniju un izpildīt vienkāršus kognitīvus uzdevumus. Taču Polimeropulosam reiboņi tagad beidzot bija izbeigušies. Par spīti sāpēm un mokošam nogurumam, viņš varēja paiet pilnīgi normāli – tas nekas, ka tonakt Maskavā viņš vispār nebija spējis noturēties kājās. Tas it kā bija mazsvarīgi. OMS mediķi paziņoja, ka Polimeropuloss testu izturējis – nekāda Havanas sindroma viņam nav. Par veselu tika atzīts arī viņa kolēģis. (Oficiālajā atbildē uz GQ jautājumu Medicīnisko pakalpojumu biroja direktors Kīts Bass rakstīja: “CIP Medicīnisko pakalpojumu birojs, protams, nekad nekomentē nevienas personas fizisko vai garīgo veselību, taču es atkārtoju, ka mūsu augstākā prioritāte ir rūpes par pārvaldes darbiniekiem.”)

Tomēr spēcīgais spiediens un sāpes Polimeropulosa galvā nemazinājās. Viņš sāka apmeklēt mediķus pats uz savu roku – neirologus, infekcijas slimību speciālistus, alergologus, stomatologus, acu ārstus, miega speciālistus, sāpju ekspertus, kakla un mugurkaula ārstus. Neskaitāmas izmeklēšanas, skenēšana, injekcijas, steroīdu un antibiotiku kursi nepalīdzēja ne atrast diagnozi, ne atvieglot viņa nu jau visas diennakts garumā ilgstošo migrēnu. Polimeropuloss cieta pastāvīgas sāpes, ko vēl vairāk saasināja fakts, ka viņš stundām ilgi sēdēja, veroties datora ekrānā. Šāda nekustīga sēdēšana ilgāk par vienu vai divām stundām pilnībā izsmēla viņa enerģiju. Taču Polimeropulosa darba slodze nemazinājās. Lai vadītu CIP slepenās operācijas visā Eiropā un Eirāzijā, pārraugot tūkstošiem aģentu darbu, bija vajadzīgas 12 stundu darba dienas, ko aizpildīja garas sanāksmes un daudzas pie datora pavadītas stundas. Drīz vien Polimeropuloss jau bija izmantojis kopskaitā četrus mēnešus slimības atvaļinājuma – maksimālo dienu skaitu, uz ko viņam bija tiesības.

Tikmēr upuru saraksts auga arvien garāks. 2018. gada jūnijā ASV Valsts departaments evakuēja gandrīz duci cilvēku no Ķīnas pilsētas Guandžou, kur amerikāņu diplomāti un tirdzniecības organizāciju pārstāvji sūdzējās par simptomiem, kas stipri atgādināja tos, kuri bija novēroti viņu kolēģiem Kubā. Viena no cietušajām, Katrina Vernere, sacīja, ka viņas simptomi sākušies 2017. gada nogalē, tāpat kā Polimeropulosam, – mokošas galvassāpes, nelabums, līdzsvara zudums. Kad Guandžou ieradās viņas māte, lai palīdzētu meitai, saslima arī viņa. Cietuši bija pat Verneres suņi – tā NBC ziņu dienestam pastāstīja viņas māte. Dzīvnieki sāka vemt asinis un izvairījās no telpas, kurā Vernere un viņas māte bija dzirdējušas dīvainas skaņas un jutušas pirmos simptomus.

Un tomēr Polimeropulosam vēl joprojām bija grūti panākt, lai CIP medicīnas dienesta birokrāti sāktu uztvert viņa veselības stāvokli nopietni. Viņiem pieticis ar to, ka Polimeropuloss izturējis viņu testu, lai gan tā arī neesot izdevies nekādi izskaidrot pastāvīgo migrēnu. Sašutis par OMS nespēju palīdzēt, Polimeropuloss lūdza, lai viņu nosūta uz Pensilvānijas Universitātes Smadzeņu traumu un reģenerācijas centru, kur ārstējušies daži Havanas upuri. Ietekmīgais izdevums Journal of the American Medical Association bija publicējis centra zinātnieku grupas pētījumu, kas veltīts šai parādībai, kura nu jau bija plaši pazīstama kā Havanas sindroms. Pētnieki izmeklējuši 21 Havanā cietušo un konstatējuši izmaiņas kognitīvajās, līdzsvara, motoriskajās un sensoriskajās funkcijās, kas parasti saistītas ar smagu smadzeņu satricinājumu. Tomēr atšķirībā no vairuma smadzeņu satricinājumu šie simptomi tik drīz neizzuda. Tie turpinājās mēnešiem ilgi, laika gaitā te pieņemoties spēkā, te nedaudz mazinoties.

Pensilvānijas Universitātes neirologi konstatēja, ka daži no piedāvātajiem Havanas sindroma izskaidrojumiem, tajā skaitā masu histērija un grupas psihoze, bija visai maz ticami. Daudzi pacienti nebija savā starpā pazīstami, viņu izmeklēšanas testu rezultātus nebūtu iespējams notēlot, un šie cilvēki par savām ciešanām nebūt netīksminājās. Tieši otrādi, pētījumā sacīts, ka viņi izmisīgi cenšas atgūt veselību un “lielā mērā ir apņēmības pilni turpināt darbu vai atsākt pilnu pienākumu pildīšanu, neraugoties uz veselības aprūpes darbinieku mudinājumu izmantot slimības atvaļinājumu”. Pētījumā arī secināts, ka traumas, visticamāk, nav izraisījis kontakts ar ķīmiskām vielām, jo, izņemot smadzenes, neviens orgāns nebija cietis. Saskaņā ar mediķu teikto tāpat maz ticams, ka to cēlonis ir vīrusu infekcija, jo pacientiem netika novēroti ar to saistītie simptomi, tādi kā izteikts drudzis. Tomēr Pensilvānijas Universitātes pētniekiem tā arī neizdevās izskaidrot, kas tad īsti noticis ar viņu pacientiem. Smadzeņu tomogrāfijas rezultāti bija principā normāli, un mediķi nespēja pat iedomāties, kas būtu varējis izraisīt šādu smadzeņu traumu, kuru turklāt vēl nav iespējams arī izdziedēt. “Šīs personas, pēc visa spriežot, ieguvušas plašus smadzeņu šūnu bojājumus bez jebkādas galvas traumu vēstures,” secināja pētījuma autori. Mediķi un pacienti sāka šo sindromu dēvēt par “bezvainīgo smadzeņu satricinājumu”.

Tad 2018. gada pavasarī kāds privāti uzmeklēts neirologs uzstādīja Polimeropulosam diagnozi: okcipitālā neiralģija, problēma, kas rodas, ja bojāti abi pakauša nervi, kuri no galvaskausa pamatnes izliecoties sniedzas līdz pat pieres daļai. Polimeropuloss saka, ka, neraugoties uz privāti uzstādīto diagnozi, pārvalde joprojām atteikusies nosūtīt viņu uz Pensilvānijas Universitāti, paskaidrojot, ka tas ir lieki.

Izmisīgi turpinot meklēt kādu izskaidrojumu, Polimeropuloss uzmanīgi sekoja atklājumiem saistībā ar Kubas un Ķīnas incidentiem. 2018. gada vasarā zinātnieki, izlūkdienesta darbinieki un žurnālisti bija nonākuši līdz jaunai versijai par iespējamo cēloni – domai par mikroviļņu ieročiem.

Ideja, ka mikroviļņus var izmantot kā ieroci, radās jau Aukstā kara laikā, 1961. gadā, kad amerikāņu biologs Alans Frejs atklāja, ka, apstarojot cilvēka galvu ar mikroviļņiem, var viņā izraisīt skaņas sajūtu – pat nedzirdīgās ausīs, pat no kilometriem liela attāluma. Mainot mikroviļņu kūļa frekvenci un intensitāti, cilvēkam iespējams izraisīt plašu sajūtu spektru. 2018. gadā Frejs laikrakstam The New York Times pastāstīja, ka padomju iestādes tūdaļ izrādījušas interesi par viņa darbu un ataicinājušas zinātnieku uz Maskavu, kur viņu izvadājušas pa dažādām slepenām militārām pētniecības iestādēm un lūgušas nolasīt lekcijas par mikroviļņu ietekmi uz smadzenēm.

Turpinoties Aukstajam karam, gan ASV, gan PSRS šiem jaunajiem, tā sauktajiem “virzītās enerģijas ieročiem” steidzās atrast militāru pielietojumu. Amerikāņu zinātnieki pētīja tādas lietas kā iespēju iestarot cilvēka smadzenēs konkrētus vārdus (lielisks psiholoģiskā kara ierocis), paralēli pievēršoties arī mikroviļņu termālajiem aspektiem.

Pētnieki izvirzīja teoriju, ka, noteiktā veidā “iepakotu”, šādu mikroviļņu ieroci varētu uzstādīt automašīnā, no kuras tas raidītu uz ārpusi vērstu staru kūli, izveidojot neredzamu barjeru – jebkur un jebkad –, kas atņemtu kustības spēju ikvienam, kurš nonāktu tā darbības zonā. Pētījuma rezultātā amerikāņiem izdevās izstrādāt ieroci, ko Pentagons sauc par Aktīvā atteikuma sistēmu (Active Denial System, ADS). Video, kurā slavinātas tā iespējas, amerikāņu armija lepojas, ka šo viegli pārvietojamo ieroci var uzstādīt militārā braucamlīdzeklī un izmantot, raidot precīzi tēmētus elektromagnētiskā starojuma kūļus, teiksim, uz bruņotu kaujinieku cilvēku pūļa vidū vai kādu aizdomīgu personu, kas tuvojas armijas kontrolpunktam. Stari acumirklī radītu uz cilvēka ādas svilinošu sajūtu, pamodinot šajā personā dabisku impulsu bēgt. (Šovasar kāda militārā amatpersona interesējās par iespēju izmantot šo tehnoloģiju pret amerikāņiem, kuri Vašingtonas ielās protestēja pret policijas brutalitāti.)

Otrā pasaules malā Padomju Savienība savukārt pievērsa uzmanību mikroviļņu starojuma netermālajam pielietojumam. Kādā 1976. gada ziņojumā, kas tapis Pentagona izlūkošanas nodaļā, Aizsardzības izlūkdienesta pārvaldē (DIA), apkopoti padomju pētījumu rezultāti šajā jomā. Ziņojumā sīkāk aplūkoti Maskavā veiktie izmēģinājumi, kas saistīti ar mikroviļņu ietekmi uz nervu sistēmu. Padomju, vēlāk krievu zinātnieki atklāja, ka, apstrādājot dzīvnieka smadzenes ar mikroviļņiem, tiek mainīts biežums, kādā neironi “izšauj” signālus. Tāpat tika novērots, ka neironi pēkšņi sāk darboties nesaskaņoti. Atklājās, ka pelēm sarāvušās dažas smadzeņu šūnas. Starojums bojāja nervus. Tas nodemonstrēja arī potenciālu izjaukt neaizskaramo hematoencefalisko barjeru starp asinīm un smadzenēm, un tā rezultātā tika novērotas “smadzeņu darbības izmaiņas”. Izplatītākie simptomi cilvēkiem, kuri ilgāku laiku bijuši pakļauti mikroviļņu iedarbībai, izklausījās pazīstami: galvassāpes, nogurums, svīšana, reiboņi, bezmiegs, depresija, nemiers, aizmāršība un nespēja koncentrēties.

Tāpat kā Frejs, arī padomju pētnieki konstatēja, ka, pastiprinot vai pavājinot starojuma intensitāti, novērojama atšķirīga ietekme uz mērķi. To, kā mērķi iespaidos uz to vērstā enerģija, noteica arī tā fizioloģiskās īpatnības, teiksim, nedaudz atšķirīgs galvaskausa izliekums. Ierocim, kas spēj radīt šādu nemitīgi mainīgu neiroloģisko simptomu kaleidoskopu, būtu arī iespaidīga psiholoģiskā iedarbība. Ja katra cilvēka simptomi būtu nedaudz atšķirīgi, upuri varētu šaubīties, vai cietuši no viena un tā paša ieroča – un varbūt pat, vai viņiem vispār kāds uzbrucis.

2018. gada septembrī Kalifornijas mediķe un zinātniece Beatrise Golomba publicēja pētījumu, kurā mēģināja pierādīt saikni starp amerikāņu diplomātu simptomiem un virzītiem mikroviļņiem. Tā saucamo Freja efektu – mikroviļņu radīto mānīgo skaņas sajūtu – viņa saistīja ar faktu, ka daži (bet ne visi) Havanā cietušie diplomāti dzirdējuši trokšņus, kas atgādina Alana Freja aprakstītos. Tas vedināja domāt, ka simptomi nav bijuši skaniskā uzbrukuma sekas, kā daži līdz tam pieļāva. Viņa izteica arī pieņēmumu, kas varētu izskaidrot neatslābstošās Polimeropulosa migrēnas. “Smadzeņu trauma var būt predisponējošs faktors [mikroviļņu radītām] traumām,” viņa rakstīja. Proti, tādi cilvēki kā Polimeropuloss, kurš Tuvo Austrumu kara zonās pavadītajos gados bieži atradies sprādzienu tuvumā, varētu būt īpaši uzņēmīgi pret virzītu mikroviļņu ieroču radītajām traumām.

Ne visi zinātnieki piekrīt Golombas secinājumiem, un daži apstrīd viņas metodoloģiju. Andrejs Pahomovs, zinātnieks, kurš pētījis mikroviļņus gan Krievijā, gan Savienotajās Valstīs un sarakstījis plašu apskatu par padomju pētījumiem šajā jomā, man sacīja, ka vēl joprojām neesot drošs, vai mikroviļņi tiešām spēj nodarīt tādus bojājumus. Neiroķirurgs Daglass Smits, kurš vada Pensilvānijas Universitātes Smadzeņu traumu un reģenerācijas centru un bija JAMA pētījuma galvenais līdzautors, atzīst, ka nesaprot, kā mikroviļņi varētu tik precīzi trāpīt vienam noteiktam orgānam, traumējot smadzenes, taču neskarot nevienu perifēro nervu. Tomēr fakts, ka Havanas upuri jutuši kaut kādu vibrāciju un tirpšanu vienā sejas pusē un ka šī sajūta izbeigusies, kad viņi izgājuši citā istabā, Smitam liek domāt, ka traumas tiešām izraisījis kaut kāda veida virzītās enerģijas ierocis. “Mēs uzskatām, ka kaut kas ticis virzīts, taču nezinām, kas tas bija,” viņš sacīja. “Tas ir ļoti mīklaini. Nav šaubu, ka kaut kas tiešām ir noticis, taču šāda veida traumām nav nepārprotami identificējamu “pirkstu nospiedumu”.”

Ja incidenti saistīti ar virzītās enerģijas ieročiem, paliek neatbildēts jautājums: kas tos vērsis pret ASV diplomātiskā dienesta darbiniekiem? Nav šaubu, ka Krievijas rīcībā ir nepieciešamā tehnoloģija, taču tādu izstrādājušas vai iegādājušās arī vairākas citas valstis. Ir ziņas, ka kāds ukraiņu pētnieks pārdevis tehnoloģiju Saūda Arābijas valdībai. Tāpat tiek uzskatīts, ka tāda ir arī Ķīnas un, iespējams, Irānas valdības rīcībā. Kubas valdība kategoriski noliegusi jebkādu uzbrukumu amerikāņu diplomātiem, taču nav noslēpums, ka kubiešu drošības dienesti uztur ciešus sakarus ar Maskavu. Krievi taču varēja dalīties šajā tehnoloģijā ar saviem senajiem pretamerikāniskajiem sabiedrotajiem?

Polimeropuloss, sēžot savā Langlijas kabinetā, bija pārliecināts, ka zina, kurš sarīkojis šos nepierādītos uzbrukumus, – Maskava. Viņam bija uzdots atbildēt uz krievu iejaukšanos, un tagad, viņš sprieda, krievi par to atmaksāja, tajā skaitā arī viņam personīgi. Tomēr bez pārliecinošas informācijas, kas ļautu šos uzbrukumus saistīt ar Kremli, Polimeropuloss tikpat kā neko nevarēja darīt. Pienāca 2018. gada gadumija – un arī Maskavas viesnīcas notikuma gadadiena. Polimeropulosam radās ideja. Krievijas un ASV slepeno dienestu vadītājiem bija pierasts apmainīties ar svētku apsveikuma kartītēm. Polimeropuloss nu jau pazina krievus pietiekami labi, lai zinātu, ka šādu apsveikumu apmaiņas rituālam krievu kultūrā, īpaši krievu birokrātu pasaulē, ir ārkārtīgi svarīga loma. Tā ir cieņas un statusa atzīšanas zīme. Pirms Jaungada kartīšu izsūtīšanas Polimeropuloss uzrakstīja CIP jaunajai direktorei, savai senajai cīņu biedrei Džīnai Haspelai, un lūdza togad apsveikumus krieviem nesūtīt. Par šo incidentu labi informēti avoti apgalvo, ka Polimeropuloss trāpījis desmitniekā: krievi bija nikni.

Pēc 26 pārvaldē nostrādātiem gadiem 2019. gada aprīlī Polimeropuloss nolēma aiziet no CIP. Viņš bija medaļots vadošs izlūkdienesta darbinieks un ieņēma augstu amatu, turklāt gados vēl samērā jauns – pārvaldē runāja par iespējamu paaugstinājumu, par vēl iespaidīgāku nākotni. Taču Maskavas Marriott notikumi (lai kāda būtu patiesība) visu bija mainījuši. “Es varēju dot vēl ļoti daudz,” man sacīja Polimeropuloss. “Man bija tikai 50, bet es biju spiests aiziet pensijā, jo nespēju tikt vaļā no šīm nolādētajām galvassāpēm.” Tā gada jūlijā viņš pēdējo reizi izgāja pa Langlijas durvīm.

Polimeropuloss pamazām pielāgojās jaunajai dzīvei pēc CIP. Viņš noslēdza līgumu par grāmatu, kas veltīta līderības jautājumiem. Kāda aģentūra piedāvāja viņam vairākas ienesīgas iespējas uzstāties ar lekcijām – bet tad pandēmija pārvilka tam visam svītru. Taču Polimeropulosu vēl joprojām mocīja pastāvīga migrēna, nogurums un nespēja koncentrēties. Viņš bija dzirdējis, ka daži Havanas sindroma upuri ar panākumiem ārstējas Voltera Rīda Medicīnas centrā, valsts vadošajā militārajā hospitālī, taču, lai tur nonāktu, būtu nepieciešams CIP mediķu nosūtījums. Bet OMS vadība, viņš saka, atteikusies viņam palīdzēt pat pēc traumas uzspiestās aiziešanas pensijā.

Polimeropuloss turpināja uzturēt kontaktus ar draugiem un kolēģiem Langlijā, un viņu stāstītais likās visai satraucošs. Uzbrukumi turpinājās visā pasaulē. Divi avoti, kas labi pārzina situāciju – un vēlējās palikt anonīmi, jo apsprieda jautājumus, kurus nebija pilnvaroti izpaust presei –, man pastāstīja par jaunākajiem incidentiem. 2019. gada rudenī divas augsta līmeņa CIP amatpersonas (abas – slepenajā dienestā) devās uz Austrāliju, lai tiktos ar šīs valsts spiegu aģentūras pārstāvjiem. (Austrālija kopā ar ASV, Lielbritāniju, Kanādu un Jaunzēlandi ir “Piecu acu” jeb piecu valstu izlūkinformācijas apmaiņas savienības dalībniece.) Austrālijā savos viesnīcas numuros abi amerikāņi sajutuši vienu un to pašu – dīvaino skaņu, spiedienu galvā, zvanīšanu ausīs. Avoti ziņo, ka šiem cilvēkiem uznākuši reiboņi un nelabums. Tālāk viņi devās uz Taivānu, lai tiktos ar turienes izlūkdienesta darbiniekiem. Tur viņi viesnīcas numuros atkal sajutuši tos pašus simptomus.

Nu jau tas vairs nebija nekāds jaunums, un CIP vietējā žargonā tas saucās “dabūt pa galvu”. Kāds augsta līmeņa izlūkdienesta darbinieks no EEMC, centra, ko savulaik vadīja Polimeropuloss, ceļojot ar pieņemtu identitāti, “dabūja pa galvu” divreiz – vispirms Polijā 2019. gada pavasarī un pēc tam tā paša gada rudenī Gruzijā – Tbilisi. Arī viņam uzstādītā diagnoze bija okcipitālā neiralģija, un viņa sūdzības bija visai līdzīgas Polimeropulosa simptomiem. (Viņš atteicās sniegt interviju šī raksta vajadzībām.)

Spriežot pēc avotu stāstītā, uzbrukumi kļūst arvien pārdrošāki: viens no abiem Austrālijā un Taivānā cietušajiem CIP darbiniekiem bija pārvaldes piecu augstāko amatpersonu vidū.

Nezināmie uzbrucēji tagad sāka par mērķiem izvēlēties amerikāņus turpat savā teritorijā. Kāds amerikāņu diplomāts ar sievu, kuri bija cietuši, uzturoties Ķīnā, ieradās Filadelfijā uz īpašu ārstēšanās kursu Pensilvānijas Universitātē. Kādā 2018. gada jūnija naktī, kā informē trīs avoti no valdības aprindām, pāris uztrūkās no miega, izdzirdējuši skaņu un sajutuši galvā spiedienu – visai līdzīgi tam, kā bija noticis Ķīnā. Paklausot FIB aģentu ieteikumam, ģimene pārcēlās uz viesnīcu, taču jau otrajā tur pavadītajā naktī atkal pamodās agrā rīta stundā. Šausmu pārņemtie vecāki ieskrēja istabā, kur gulēja viņu bērni, un ieraudzīja, ka tie miegā kustas – dīvaini un pilnīgi sinhroni. Turpmākajās nedēļās bērniem sākās redzes un līdzsvara problēmas. Ģimenes locekļi, kuru identitāti GQ neizpauž, respektējot personīgās dzīves neaizskaramību, atteicās no sarunas šī raksta vajadzībām. “Es par to neko nevaru jums pateikt,” saka advokāte Džanīna Bruknere, kura pārstāv šo ģimeni.

Un tad, drīz pēc 2019. gada Pateicības dienas, kā apliecina trīs avoti, kas pazīstami ar šo incidentu, par uzbrukuma upuri kļuva kāda Baltā nama darbiniece, kura tobrīd Vašingtonas priekšpilsētā Ārlingtonā staidzinājusi savu suni. Informēts avots no valdības aprindām stāsta, ka sieviete pagājusi garām ielas malā novietotam minifurgonam. No tā izkāpis un garām pagājis kāds vīrietis. Sunim sākušies krampji. Tūlīt pēc tam arī sieviete sajutusi zvanošu augstas frekvences skaņu ausīs, spēcīgas galvassāpes un tirpšanu vienā sejas pusē.

Avots vēsta, ka līdzīgu incidentu šī pati Baltā nama darbiniece piedzīvojusi jau iepriekš. 2019. gada augustā viņa pavadījusi Džonu Boltonu, tolaik prezidenta padomnieku valsts drošības jautājumos, braucienā uz Londonu. Baltā nama darbiniece, kuras vārdu GQ neizpauž, respektējot viņas anonimitāti, neatbildēja uz lūgumiem sniegt komentāru. Minētais valdības avots ziņo, ka sieviete savā viesnīcas numurā pēkšņi sajutusi tirpoņu tajā sejas pusē, kas bijusi pavērsta pret logu. Spēcīgu spiediena sajūtu galvā pavadījusi džinkstēšana ausīs. Kad sieviete izgājusi no numura, simptomi izbeigušies. Par notikušo viņa ziņojusi Slepenajam dienestam, jo tas pārsteidzoši atgādinājis Kubā un Ķīnā strādājušo amerikāņu diplomātu aprakstītos sindromus.

CIP parasti neiesaistās ASV teritorijā notikušu incidentu izmeklēšanā, tomēr divi avoti, kas informēti par uzbrukumu Baltā nama darbiniecei, pastāstīja, ka pārvalde sākusi iedziļināties šajā jautājumā un pagājušā gada decembrī informējusi par to arī Nacionālās drošības padomes bioaizsardzības vienību. Taču jau tā paša mēneša beigās vienība bija spiesta mobilizēt visu uzmanību pret pilnīgi jauniem draudiem no ārpasaules – Covid-19. (Uz GQ lūgumu komentēt incidentu Baltais nams neatbildēja.)

Tikmēr Langlijā izveidoja komandu, kuras uzdevums bija izmeklēt ārzemēs notikušos incidentus. Izmeklētāji secināja, ka upuru smadzeņu traumas izraisījis mikroviļņu ierocis, kas spēj raidīt lādiņu uz konkrētu mērķi cauri sienām un logiem un spēj iedarboties pat no dažu kilometru attāluma. Ņemot vērā darbu, ko Polimeropuloss un viņa komanda bija paveikusi kopš 2017. gada, iejaucoties krievu plānos, un faktu, ka lielākā daļa zinātniskās literatūras par mikroviļņu bioloģisko iedarbību ir publicēta Padomju Savienībā un Krievijā, izmeklētājiem likās ticami, ka uzbrukumu iniciatori ir krievi.

Paši pārliecinošākie pierādījumi tomēr atrodami publiski pieejamos datos. Kā jau plaši ziņots, mobilie telefoni fiksē to īpašnieku pārvietošanos; lokācijas datu kompānijas šo informāciju apkopo un pārdod. Izmantojot tieši šāda tipa datus, CIP izmeklētājiem izdevies izsecināt krievu aģentu atrašanās vietas. Izrādījās, ka viņi bijuši fiziski tuvu CIP aģentiem brīžos, kad notika pieminētie uzbrukumi Polijā, Gruzijā, Austrālijā un Taivānā. Katrā no šiem gadījumiem 2019. gadā cietušo CIP darbinieku tuvumā atradās personas, kuras uzskata par FSB aģentiem. Divos gadījumos lokācijas dati liecina, ka FSB aģenti uzturējušies tajā pašā viesnīcā laikā, kad uzbrukuma upuri sāka sajust pirmos simptomus.

Kad es apvaicājos Polimeropulosam par šo CIP izmeklēšanu, viņš atbildēja, ka tā notikusi jau pēc viņa aiziešanas un, tā kā viņa rīcībā nav nepastarpinātas informācijas, viņš to nevar komentēt. Polimeropuloss tomēr izteicās, ka nebūtu grūti analizēt publiski pieejamus datus, izmantojot tos pašus paņēmienus, ko jau izmantojušas tādas organizācijas kā Bellingcat, kura ar līdzīgām metodēm atmaskojusi dažādas slepenas Krievijas operācijas Eiropā. “Jebkurš brīvi pieejamā tirgū var iegādāties mobilā telefona datus un redzēt, kur cilvēki gājuši,” paskaidroja Polimeropuloss. “Un to var izdarīt tieši tāpēc, ka, kā redzams no GRU – Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes – pēdējā laika rosīšanās, viņi strādā ļoti pavirši.”

GRU mahinācijas nāca gaismā tāpēc, ka šī Krievijas militārā izlūkdienesta virsnieki pieļāva vairākas nejēdzīgas kļūdas, teiksim, kaut kur atstāja taksometra kvīti, kurā bija redzams, ka viņu izbraukšanas punkts bijis GRU štābs. Mikroviļņu uzbrukumu gadījumā FSB aģenti, dodoties pildīt uzdevumu, bija paņēmuši līdzi savus telefonus. Normāli tas slepeno operāciju pasaulē būtu nepieļaujami. “Ir dažādi veidi, kā izlūkdienesta darbinieki slēpj savas pēdas,” Polimeropuloss nebeidza brīnīties. “Ja es dotos tamlīdzīgā misijā, es nekad neņemtu līdzi telefonu. Tas ir neprāts. Tā ir tāda paviršība!”

(Atbildot uz lūgumu komentēt CIP izmeklēšanu, kuras rezultāti norāda uz Krievijas drošības iestāžu saistību ar uzbrukumiem CIP aģentiem, Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova sacīja: “Es neņemšos noteikt, vai [šie cilvēki] ir “akustiskā uzbrukuma”, paranojas vai rusofobijas upuri. Tas ir jautājums, uz ko jāatbild mediķiem.”)

Cilvēki, kas informēti par šo izmeklēšanu, izsakās, ka ģeolokācijas dati nav snieguši nepārprotamus pierādījumus, tomēr netiešā veidā samērā pārliecinoši ļāvuši saistīt Krievijas valdību ar uzbrukumiem CIP darbiniekiem. Tas bija labs sākuma punkts, un vairāki cilvēki, kas pazīstami ar izmeklēšanu, cerēja, ka pārvaldes vadība šo pavedienu izmantos, lai turpinātu noskaidrot patiesību. Drīz vien viņiem nācās rūgti vilties.

Uzbrukumi CIP darbiniekiem saniknoja pārvaldes cilvēkus. “Pastāv zināma nerakstīta džentlmeņu vienošanās, ka šādas lietas netiek darītas,” Polimeropuloss paskaidroja. “Pie fiziskas iespaidošanas nekad neķeras.” (Kad pajautāju, vai laikā, kad viņš vadīja EEMC, CIP jebkad nodarījusi fizisku kaitējumu kādam krievam, Polimeropuloss to kategoriski noliedza: “Mēs nekad šādā veidā neiespaidojam citu valstu aģentus. Tā sekas ir pretējas iecerētajam.”) Taču Krievijas valdība neapšaubāmi tagad jutās iedrošināta. “Viņi zina, ka mūsu prezidentam ir personīgs karš ar izlūkdienestu aprindām. Kāpēc tad nepaspārdīt gulošo, kāpēc neatriebties par visu, kas bijis?” man sacīja bijusī nacionālās drošības amatpersona. “Tas taču ir spēriens pa pautiem, vai ne?” Lai kādu sodu Vašingtona būtu paredzējusi, teiksim, par iejaukšanos 2016. gada vēlēšanās, bija skaidrs, ka krievus tas neattur. “Krievi to visu jau ierēķinājuši,” teica bijusī nacionālās drošības amatpersona. “Sankcijas viņus neuztrauc.” Divi avoti ziņo, ka 2019. gadā krievu aģenti diplomātiskas pieņemšanas laikā pat iebēruši CIP slepenaģenta dzērienā tā sauktās “randiņu izvarošanas narkotikas”.

2019. gada 23. decembrī CIP darba grupa, kas izmeklēja šos uzbrukumus, iesniedza savus secinājumus CIP direktorei Džīnai Haspelai. Kā apliecina divi avoti, noklausījusies izmeklētāju izklāstītos pierādījumus, kas lika domāt, ka uzbrukumos vainojami Krievijas drošības dienesti, Haspela pārgājusi uzbrukumā. Viņa pārmetusi izmeklētājiem gan informācijas noklusēšanu, gan melus par to, kas atklājies patiesībā. Avoti ziņo, ka direktore apšaubījusi noslēpumaino uzbrukumu izmeklētāju motīvus. “Un tāpēc mums “Krievijas namā” jāsarīko tīrīšana,” viņa sacījusi, runājot par CIP operāciju vienību, kuras uzmanības centrā ir Krievija. “Jūs tikai mēģināt sacelt jezgu ap Krieviju.” Trešais avots apstiprināja, ka “tikšanās īpaši labi neizdevās”.

Viens iespējamais izskaidrojums šādai Haspelas reakcijai ir tāds, ka savāktā informācija viņai nelikās pārliecinoša. Pārvaldes sabiedrisko attiecību direktore Britanija Bramela oficiālajā atbildē uz GQ jautājumu izteicās: “Ja būtu pārliecinoši pierādījumi tam, ka zināms naidīgs elements apzināti nodarījis kaitējumu CIP aģentam, varat būt droši, ka direktore Haspela rīkotos ātri un izlēmīgi.”

Taču otrs skaidrojums, kāpēc izmeklētāju grupas secinājumi tikuši noraidīti, vieš krietni lielākas bažas. Politiskās žurnālistikas kompānija Politico ziņo, ka Haspela visai negribīgi dodas uz Balto namu ar informāciju par Krieviju, ņemot vērā prezidenta Trampa ietiepīgo nevēlēšanos jebkādā veidā nosodīt Vladimiru Putinu vai krievu uzbrukumus. “Par Krieviju prezidentam neviens neko neziņos,” Polimeropuloss man sacīja. “Viņiem ir bail kaut ko tādu darīt. Es to zinu no cilvēkiem, kuru pienākums ir informēt prezidentu. Viņš vienkārši eksplodēs, un tālāk viss noies no sliedēm, jo viņam ir kaut kādas dīvainas simpātijas pret Putinu.” Kad es pavaicāju, kāpēc Putins ASV prezidentam ir neapspriežama tēma, bijušais Nacionālās drošības pārvaldes ierēdnis sacīja: “Viņš negrib Putina priekšā izgāzties. Viņš grib Putinam patikt. Paskatieties, kā viņš izturas pret karalieni. Tieši tāpat viņš izturas pret jebkuru, kura tēlam ir zināms spožums un prestižs.” Bijušais ierēdnis piemetināja: “Putinam ir viss, kā nav viņam pašam.”

Langlijā ir cilvēki, kas uzskata, ka Haspelas motīvi ir cildeni, lai arī tuvredzīgi. Pēc viņu domām, direktore cenšas pasargāt pārvaldi, kaut arī par to jāmaksā ar nespēju aizstāvēt atsevišķus CIP darbiniekus. Divi avoti informē, ka Haspela baidījusies: ja viņa pārāk bieži nokaitinās Trampu, iedzenot viņu stūrī ar kārtējiem jaunumiem par krievu pastrādātajiem nodarījumiem, kuri prezidentam būtu publiski jānosoda, viņš CIP uzšķērstu un izlaistu tam iekšas – gluži tāpat, kā jau bija izdarījis ar Valsts departamentu. Un, lai gan Polimeropuloss man teica, ka Haspela “neieredz krievus”, viņai neļauj rīkoties fakts, ka Krievija kļuvusi par tik bīstamu jautājumu Amerikas iekšpolitikā. Kāds bijušais CIP darbinieks sarkastiski piezīmēja, ka “Džīnai laba ir tā diena, kad neviens nepiemin Krieviju”. Haspela acīmredzot uzskata sevi par cilvēku, kurš spēs izstūrēt CIP kuģi cauri Trampa ēras vētrainajiem ūdeņiem – vismaz līdz brīdim, kad ieradīsies jauna administrācija, kura šos ūdeņus atkal nomierinās. Viņa, galu galā, ir visīstākais CIP lolojums: savu karjeru direktore sāka kā slepenaģente un kādu laiku pat vadīja “Krievijas namu”. Avoti, kuri labi pazīst Haspelas domāšanas veidu, saka, ka tas ir brīdinājums: ja CIP izdarīs uz Trampu pārāk lielu spiedienu Krievijas jautājumā, prezidents aizstās viņu, piemēram, ar senatoru Tomu Kotonu, lojālu Trampa piekritēju, turklāt izlūkdienestu pasaulē – cilvēku no malas.

Lai kāda būtu Haspelas loģika, viņa, kā apstiprina divi avoti, kas pazīstami ar situāciju, pagaidām vēl nav iesniegusi prezidentam Trampam pierādījumus par Krievijas lomu šajos uzbrukumos.

Kopš šausmu nakts Maskavas viesnīcā Marriott pagājuši gandrīz trīs gadi. Polimeropulosa pastāvīgās migrēnas nav pārgājušas. Botokss, plazma, steroīdu injekcijas, hiropraktiķa apmeklējumi – nekas nav palīdzējis, un pretsāpju līdzekļi, šķiet, vispār nepiekļūst sāpju avotam pat tuvumā. Polimeropuloss pieteicies piedalīties Nacionālā veselības institūta pētījumā: reizi gadā viņu pieslēdz kādam sarežģītam aparātam, kas virpina viņu uz riņķi, lai pārbaudītu līdzsvara izjūtu. Lai atgūtos no nelabuma un reiboņa, ko šis eksperiments izraisa, Polimeropulosam vajadzīgas vairākas dienas.

Viņš savā nelaimē nav viens. Smits no Pensilvānijas Universitātes man teica: “Labā ziņa ir tāda, ka visiem kļuvis labāk un daudziem simptomi ir pavisam pazuduši.” Un tomēr daudzi no Valsts departamenta darbiniekiem, kuri cieta Kubā un Ķīnā, joprojām ir invalīdi. Daži spiesti pārvietoties ratiņkrēslā, citiem nāksies visu atlikušo mūžu valkāt svara vestes – lai izlīdzinātu līdzsvaru. Daudziem nācies priekšlaikus doties pensijā.

Polimeropuloss saka, ka CIP joprojām atsakās nosūtīt viņu ārstēties Voltera Rīda hospitālī, taču avots, kas Kapitolija kalnā strādā ar cietušajiem diplomātiem, stāsta, ka Valsts un Tirdzniecības departaments pret saviem darbiniekiem izturējušies daudz sliktāk nekā pārvalde. “Šiem cilvēkiem bija jātiek galā ne tikai ar savām traumām; viņi krita nežēlastībā, un dažiem pat izteica rājienu par to, ka stāstījuši par savu veselības stāvokli,” saka Ņūhempšīras senatore Džīna Šahīna. 2018. gadā pie viņas vērsās kāds viņas vēlētājs, kurš bija cietis Ķīnā. Kopš tā laika Šahīna un viņas personāls neoficiāli uzņēmušies gādību par desmitiem diplomātu un tirdzniecības ierēdņu, kuri Kubā un Ķīnā cietuši no Havanas sindroma. “Cik nu esmu redzējusi, progress bijis visai niecīgs,” saka Šahīna. “Diemžēl reizēm liekas, ka tiem, kuru uzdevums būtu noskaidrot patiesību, vairāk rūp ierobežot pacientu sapratni par savu slimību un pēc iespējas dziļāk norakt pašu problēmu.” Šahīna ir informēta par gadījumiem, kad amerikāņi cietuši līdzīgos uzbrukumos turpat savā valstī, taču viņa neesot dzirdējusi ne par kādiem centieniem šos draudus mazināt.

Tikmēr, kā informē vairāki avoti Kapitolija kalnā un CIP, Nacionālā zinātņu akadēmija pabeigusi darbu pie Valsts departamenta pasūtīta ziņojuma, kurā izvērtēti iespējamie Havanas sindroma cēloņi. Ziņojumā, kas patlaban tiek izskatīts Valsts departamentā, cik noprotams, nonāca pie daudzējādā ziņā līdzīgiem secinājumiem kā Smits ar kolēģiem no Pensilvānijas Universitātes. Stanfordas imunologs un mikrobiologs Deivids Relmans, kurš vadīja Havanas sindroma izpētes komisiju, man pastāstīja, ka ir ļoti neapmierināts, ka viņu ziņojums vēl joprojām nav publicēts. Viņš stāsta, ka tajā “aprakstīti konkrēti klīniskie atzinumi un iespējamie mehānismi”, kas varētu būt vainojami pie šīm traumām. Relmans saka: “Amerikāņu nācija un tās ievēlētie pārstāvji ir pelnījuši iespēju izlasīt to, ko mēs esam noskaidrojuši.”

Smita projekts, kas vēl turpinās, piedāvā jaunu informāciju par Havanas sindromu – tiesa gan, tā nav neko uzmundrinoša tā upuriem. 2019. gadā Smits un viņa kolēģi publicēja sava pētījuma turpinājumu, kurā izmantotas pašas jaunākās neiroattēlveidošanas un smadzeņu savienojumu izpētes tehnoloģijas, lai ielūkotos Havanā cietušo diplomātu smadzenēs. Šī tehnika parādījusi to, kas nebija ieraugāms ar mazāk izsmalcinātām metodēm. Pacientu smadzeņu spēja veidot savienojumus ir smagi cietusi, īpaši smadzenītēs un tajos smadzeņu tīklos, kas kontrolē dzirdes, redzes un telpas uztveres funkcijas. Smadzeņu baltās vielas – to iekšējās, dziļākās daļas – apjoms būtiski samazinājies. Baltā viela sastāv no aksoniem, centrālās nervu sistēmas trauslā vadojuma. Smits saka, ka cilvēkiem, kuri cieš no Havanas sindroma, bojāti tieši aksoni un to rūpīgi būvētās struktūras. “Ja aksoni pārrauti, ar to pašu viss ir galā,” viņš man paskaidroja. “Tie vairs neveidos jaunus savienojumus. Un jaunus aksonus mēs nevaram izaudzēt. Mums ir tikai tie, ar kuriem esam piedzimuši.” Smadzenes var iemācīties kompensēt un izlīdzēties bez bojātajām daļām, saka Smits, taču tas prasa laiku, un kompensēšanas mehānismi arī bieži vien ir tālu no ideāla.

Vai doma, ka Krievijas valdība apzināti izraisa potenciāli nedziedējamus smadzeņu bojājumus ASV valsts institūciju darbiniekiem, ir tik fantastiska? “Vispārīgi runājot, krieviem pret tamlīdzīgu metožu piekopšanu nav īpašu aizspriedumu,” saka Džons Saifers, kas savulaik bijis CIP slepenaģents Krievijā, bet Džordža Buša prezidentūras laikā – “Krievijas nama” direktora vietnieks. “Viņiem ir nospļauties,” Saifers saka par fizisku kaitēšanu amerikāņu aģentiem. Viņš un arī citi CIP veterāni piesauc ziņojumus par to, kā KGB Aukstā kara laikā gadu desmitiem apstarojusi ASV vēstniecību Maskavā ar mikroviļņiem, kā arī dažādiem citiem izlūkdienesta trikiem, kas apdraudējuši amerikāņu diplomātu un spiegu veselību. Viņš atceras, kā krievu drošības dienesti apstarojuši viņu un viņa kolēģus ar radiāciju, lai redzētu, vai viņi nenēsā līdzi elektroniskas iekārtas. Visi CIP aģenti plēsuši jokus par saviem sēkliniekiem un iespējamām veselības problēmām, taču, cik nu Saifers varējis spriest, nekas no tā visa netika darīts, lai cilvēkus tīšuprāt traumētu. Likās, ka toreiz jebkāds kaitējums viņu veselībai, ja tāds gadījās, bija tikai netīšs blakusefekts. Ja krievi tagad tiešām uzbrūk amerikāņu aģentiem, lai apzināti izraisītu smadzeņu traumu, “tā neapšaubāmi ir eskalācija,” saka Saifers. “Tā ir asimetriska pieeja šiem procesiem. Tu spied tik ilgi, līdz tev sāk spiest pretī.”

Tas šķiet samērā precīzs vērtējums Krievijas valdības operācijām ārvalstīs, īpaši Vladimira Putina prezidentūras laikā. Vēsture liecina, ka viņš neatlaidīgi pārbaudījis citu pacietību, līdz sastapies ar nopietnu pretestību. Tiesa gan, pēdējo gadu laikā Putins kļuvis daudz pārdrošāks. Neliekas, ka dažādas sankcijas vai krievu diplomātu izraidīšana no ASV un citām Rietumu valstīm, atbildot uz nervu gāzes “Novičok” pielietošanu pret bijušo krievu spiegu Sergeju Skripaļu Lielbritānijā, būtu atstājusi īpašu iespaidu. Pagājušajā vasarā kādā Berlīnes parkā gaišā dienas laikā tika nogalināts cilvēks, un šajā uzbrukumā Vācijas valdība apsūdzējusi Maskavu. Augustā Sibīrijā ar “novičoku” saindēja krievu opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju. Turklāt nerodas sajūta, ka krievi šo spiedienu grasītos mazināt: šogad amerikāņu izlūkdienesti paziņoja, ka Krievija atkal iejaucas prezidenta vēlēšanās, lai palīdzētu no jauna ievēlēt Donaldu Trampu.

Amerikāņu ārlietu speciālisti, kuri vēlas veidot jaunas attiecības starp ASV un Krieviju, netiek skaidrībā, kāpēc krievu drošības dienesti vēl joprojām piekopj šādas metodes, ja neskaita faktu, ka viņi to var un ka viņi gandrīz noteikti tiks cauri sveikā, kamēr vien Baltajā namā sēdēs Tramps. “Viņi paši rada iemeslu, kāpēc mums ar viņiem jācīnās” – tā par Krievijas valdību izsakās bijušais Nacionālās drošības pārvaldes darbinieks. “Mēs pat nezinām, kāpēc viņi tā dara. Mums taču vienam no otra nekas pat nav vajadzīgs, ja neskaita vienošanos par bruņojuma kontroli. Mums ir uz to jāreaģē, mums tas vienkārši jādara, taču abām pusēm kaut kādā veidā jāmeklē arī līdzāspastāvēšanas iespējas.” Tomēr krievi “nespēj pierast pie fakta, ka mēs esam atstājuši to visu pagātnē”, paskaidro bijušais drošības pārvaldes ierēdnis. “Viņi vēlas mūs atkal ievilkt cīņā. Jautājums tikai – par ko? Tieši to es vienmēr atkārtoju [krievu amatpersonām]: ja gribat veidot attiecības kā līdzīgs ar līdzīgu un kaut ko panākt, izbeidziet šīs nejēdzības.”

Līdz nesenai pagātnei sīkākas ziņas par CIP izmeklēšanu, kas norāda uz krievu izlūkdienestu saistību ar šiem uzbrukumiem, glabājušās aiz atslēgas Langlijā. Trīs avoti ziņo, ka šī mēneša sākumā Kongresa pastāvīgā komisija izlūkošanas jautājumos pieprasījusi un saņēmusi šajā jautājumā informāciju no CIP. “Komisija gadiem pievērsusi uzmanību jautājumam, vai naidīgi noskaņoti spēki no citām valstīm nemēģina apdraudēt amerikāņus, kas dzīvo un strādā ārzemēs, īpaši izlūkdienestu darbiniekus, kuru darbs bieži norisinās ēnā, plašākai sabiedrībai neapzinoties viņu pašaizliedzīgo ieguldījumu,” oficiālajā vēstulē GQ raksta komisijas priekšsēdētājs Adams Šifs. “Mēs ar neatslābstošu uzmanību esam sekojuši un turpināsim sekot visu izlūkdienesta darbinieku veselībai un drošībai.” Taču Šifs un viņa birojs atteicās komentēt, vai informācija no CIP vispār ir saņemta, nemaz nerunājot par tās būtību. Nav skaidrs, vai informācija no 2019. gada ziņojuma NSC sasniegusi prezidentu, bet kopš tā laika Baltais nams nekādu informāciju vairs nav saņēmis.

Šāda slepenība garantē, ka Krievijas rīcībai nebūs nekādu seku, un nesodāmības apziņa var iedrošināt krievu dienestus rīkot arvien jaunus uzbrukumus. Apziņa, ka ne pašu direktore, ne valsts bruņoto spēku virspavēlnieks neizrāda gatavību pasargāt CIP aģentus vai ASV civiliedzīvotājus, pārvaldes darbinieku vidū izraisījusi arvien lielākas dusmas. Tieši tāpēc izlūkdienesta pārstāvji “noplūdināja” presē informāciju par to, ka krievu dienesti Afganistānā izsludinājuši atlīdzību par amerikāņu karavīru dzīvībām, un tieši tā mani avoti paskaidroja savu gatavību izpaust viņu rīcībā esošo slepeno informāciju par mikroviļņu uzbrukumiem. Viņiem bija sajūta, ka citas izejas vienkārši nav. Un tas ir arī veids, kā turpināt Polimeropulosa aizsākto darbu EEMC: atmaskot, kā viņš uzskata, slepenas krievu operācijas, lai tās izjauktu.

Fakts, ka CIP nav aktīvi turpinājusi izmeklēšanu vai mēģinājusi sadzīt pēdas iesaistītajiem cilvēkiem, vieš niknumu arī Polimeropulosā. “Ja runa būtu par Al Kāida draudiem mūsu cilvēkiem, mēs darītu visu iespējamo, lai tos novērstu un arī notvertu iesaistītās personas,” Polimeropuloss sacīja. “Es nemanu, ka kaut kas tamlīdzīgs norisinātos šajā gadījumā. Es būtu gaidījis, ka ies vaļā nopietns “presings pa visu laukumu”. Tā teikt, ja mums kaut kur ceļo augsta līmeņa amatpersona un ir pamats domāt, ka krievi šim cilvēkam mēģinās uzbrukt, turiet gatavībā komandu, kas spēj saņemt gūstā” tos, kuri mēģina realizēt šos uzbrukumus. Ciktāl Polimeropulosam zināms, pārvalde ar to nenodarbojas – un pat nesūta privātus augsta līmeņa signālus saviem krievu pretspēlētājiem, brīdinot, lai tie pārtrauc. Fakts, ka CIP vēl joprojām neko tamlīdzīgu nedara, Polimeropulosa acīs pārvaldi diskreditē.

Tomēr Polimeropuloss visai negribīgi kritizē pārvaldi, kam joprojām ir pieķēries. Viņš ar nostalģiju atceras tur aizvadītos gadus. Šovasar, kad sastapāmies klātienē, mēs patvērāmies no tveices viņa priekšpilsētas mājas paklājiem izklātajā vēsajā pagrabstāvā, kur viņš man lepni izrādīja savas medaļas, suvenīrus un fotogrāfijas no neskaitāmajiem piedzīvojumiem Tuvajos Austrumos. Viņš rūpīgi nošķir pārvaldi no Medicīnisko pakalpojumu biroja un pat tad uzsvērti aizstāv gados jaunākos mediķus, kuri, kā viņš saka, bijuši ļoti sirsnīgi un iejūtīgi. Kad es tomēr neatlaidos un jautāju, vai viņš uz pārvaldi tur ļaunu prātu, Polimeropuloss ļāvās filozofiskām noskaņām. “Klausieties, tas taču ir vienkārši neticami, ka mani nenogalināja ne Afganistānā, ne Irākā,” viņš sacīja. “Es neniknojos uz krieviem. Galu galā, mums ir daudz ienaidnieku, un, gribi vai negribi, ar šādu iespēju jārēķinās. Mani vairāk interesē, kurš ārsts beidzot palīdzēs man tikt vaļā no šīm sasodītajām galvassāpēm.”

GQ, 2020. gada 20. oktobrī