CIP, LSD un Franka Olsona nāve

Aukstā 1953. gada novembra rītā pirms ausmas augstu virs Septītās avēnijas Manhatanā sašķīda stikls. Pēc dažām sekundēm pret ietvi atsitās ķermenis. Viesnīcas Statler šveicars Džimijs uz mirkli apstulba. Tad viņš pagriezās un ieskrēja viesnīcas vestibilā.

– Mums ir lēcējs! – viņš sauca. – Mums ir lēcējs!

Nakts portjē caur tumsu lūkojās augšup uz viesnīcas masīvo fasādi. Pēc brīža viņš ievēroja aizkaru, kas plivinājās laukā pa logu. Tas izrādījās 1018.A numurs. Reģistrācijas kartītē bija divi vārdi: Franks Olsons un Roberts Lašbruks.

Policisti iegāja 1018.A numurā ar ieročiem šaušanas gatavībā. Neviena nebija. Logs bija izsists. Viņi atgrūda vannasistabas durvis un ieraudzīja Lašbruku, kurš sēdēja uz tualetes poda ar saķertu galvu. Viņš teica, ka esot gulējis un tad no trokšņa pamodies.

– Kā sauc vīrieti, kas izkrita pa logu? – policists pajautāja.

– Olsons, – atskanēja atbilde. – Franks Olsons.

– Viesnīcās nostrādātajos gados, – vēlāk atminējās nakts portjē, – neesmu saskāries ar gadījumu, kad kāds būtu nakts vidū piecēlies, apakšveļā izskrējis cauri tumšai istabai, izvairoties no divām gultām, un meties ārā pa aizvērtu logu ar žalūzijām un aizvilktu aizkaru.

Atstājis policistus, nakts portjē atgriezās vestibilā un, nojautas vadīts, pavaicāja telefonistei, vai nesen nav zvanīts no 1018.A numura.

– Ir, – viņa atbildēja. Turklāt viņa šo sarunu bija noklausījusies, kas nebija nekas neparasts laikos, kad viesnīcās zvanīja caur vietējo centrāli. Kāds no tās istabas bija zvanījis uz numuru Longailendā, kas bija reģistrēts uz izcilā ārsta Harolda Eibramsona vārda, kurš bija mazāk zināms arī kā LSD eksperts un viens no CIP medicīniskajiem līdzstrādniekiem.

– Viņš ir miris, – zvanītājs bija teicis.

Eibramsons atbildējis:

– Nu, tas ir ļoti slikti.

Policistiem, kas pirmie ieradās notikuma vietā, šī izskatījās pēc kārtējās cilvēciskās traģēdijas, kādas viņi redzēja bieži: bēdu nomākts vai izmisis cilvēks bija laupījis sev dzīvību. Viņi nevarēja zināt, ka mirušais un palikušais ir zinātnieki, kas darbojušies vienā no visslepenākajām ASV valdības izlūkošanas programmām.

Agri nākamajā rītā kāds tuvs Olsona kolēģis aizbrauca uz Mērilendu, lai drausmīgo ziņu pavēstītu bojāgājušā ģimenei. Viņš pastāstīja Alisei Olsonei un trim bērniem, ka Franks “izkritis vai izlēcis” pa viesnīcas logu un nosities. Protams, viņi bija satriekti, taču viņiem neatlika nekas cits kā pieņemt sacīto. Alise neiebilda, kad viņai pateica, ka, ņemot vērā nelaiķa ķermeņa stāvokli, ģimenes locekļiem labāk nevajadzētu to apskatīt. Bēres noritēja ar aizvērtu zārku. Ar to arī šis gadījums būtu varējis beigties.

Tomēr pēc vairākiem gadu desmitiem nāca atklātībā fakti, kas Olsona nāvi rādīja pilnīgi jaunā gaismā. Vispirms CIP atzina, ka neilgi pirms nāves kolēģi bija aizvilinājuši Olsonu izbraukumā un slepus iemānījuši viņam LSD. Pēc tam izrādījās, ka Olsons bija runājis par aiziešanu no CIP un teicis sievai, ka ir pieļāvis “briesmīgu kļūdu”. Pamazām iezīmējās cita versija: Olsons bija satraukts par problēmām darbā un gribēja no tā aiziet, tāpēc biedri viņu uzskatīja par risku drošībai. Tas viss viņu noveda 1018.A numurā.

Otrā pasaules kara laikā Franks Olsons bija viens no pirmajiem zinātniekiem, ko nosūtīja darbā uz slepenajām ASV bioloģisko ieroču laboratorijām Fortdītrikā Frederikā, Mērilendas pavalstī. Tur Olsons sāka strādāt kopā ar vairākiem kolēģiem, kuri palika kopā ar viņu visas viņa slepenās karjeras laikā. Viens no tiem bija Harolds Eibramsons. Bija arī bijušie nacistu zinātnieki, kas atvesti uz ASV un iesaistīti slepenajās valdības programmās. Kādu laiku viņi strādāja pie aerosolu tehnoloģijām – veidiem, kā izsmidzināt baktērijas vai toksīnus uz ienaidniekiem un kā aizsargāties pret šādiem uzbrukumiem. Vēlāk Olsons iepazinās ar amerikāņu izlūkdienesta darbiniekiem, kas Eiropā bija eksperimentējuši ar “patiesības serumiem”.

1944. gadā Olsonu no armijas atvaļināja, bet viņš palika Fortdītrikā ar civilista līgumu un turpināja aerobioloģijas pētījumus. Viņš vairākas reizes apmeklēja slēgto Dagvejas izmēģinājumu poligonu Jūtā, kas tika izmantots “dzīvu bioloģisko aģentu, munīcijas un aerosola mākoņu izveides” izmēģināšanai. Viņš ir līdzautors 220 lappuses biezam pētījumam “Eksperimentālas aerogēnās infekcijas”, kurā aprakstīti eksperimenti ar “ļoti infekciozu bioloģisko aģentu mākoņiem”.

1949. gadā viņš devās uz Karību jūru, lai piedalītos operācijā “Harness”, kurā tika pārbaudīta dzīvnieku ievainojamība ar toksiskiem mākoņiem. Nākamajā gadā viņš piedalījās operācijā “Sea Spray”, kuras gaitā netālu no Sanfrancisko tika izlaisti putekļi, kas bija izstrādāti tā, lai tie lidotu kā Sibīrijas mēra sporas. Viņš regulāri devās uz slepenu armijas bāzi Fortteriju Plamailendā, kas atrodas netālu no Longailendas austrumu gala. Tur tika izmēģināti toksīni, kas bija pārāk nāvējoši, lai tos ievestu ASV kontinentālajā daļā.

Tas bija laiks, kad armijas un CIP augstāko vadību bija pārņēmis stiprs satraukums par varbūtējiem PSRS sasniegumiem mikrobu izmantošanā militāriem mērķiem. Viņu trauksme noveda pie speciālo operāciju nodaļas izveides. Pa kabinetiem un laboratorijām klīda baumas par tās darbu. Olsons par to uzzināja vakara kāršu partijas laikā no kolēģa Džona Švāba, kurš, Olsonam nezinot, bija iecelts par pirmo šīs nodaļas vadītāju. Švābs uzaicināja viņu pievienoties. Olsons piekrita bez domāšanas.

Pēc nepilna gada Olsons nomainīja Švābu speciālo operāciju nodaļas vadītāja amatā. Viņa pienākumu apraksts bija nekonkrēts, bet aizraujošs: vākt datus, “kas interesē nodaļu, īpašu uzmanību pievēršot medicīniskajiem un bioloģiskajiem aspektiem”, un koordinēt savu darbu ar “citām iestādēm, kas veic līdzīgu vai radniecīgu darbību”. Tas nozīmēja CIP.

Kāds pētījums liecina, ka Olsons bija specializējies “bioloģisko baktēriju izplatīšanā pa gaisu”. “Dr. Olsons ir izstrādājis vairākus nāvējošus aerosolus parocīga lieluma iepakojumos. Tie bija maskēti par skūšanās krēmu un kukaiņu repelentu. To sastāvā citu vielu starpā bija arī stafilokoku enterotoksīns, kas ir bīstama pārtikas inde, vēl nāvīgākais Venecuēlas zirgu encefalomielīts un pats nāvīgākais no visiem – Sibīrijas mēris .. Citi ieroči, pie kuriem viņš strādāja, bija šķiltavas, kas izdalīja gandrīz uzreiz nonāvējošu gāzi, lūpukrāsa, kas nogalina, nonākot saskarē ar ādu, un vienkāršs kabatas aerosols astmas slimniekiem, kas izraisīja pneimoniju.”

Kad 1953. gada sākumā Olsons atkāpās no speciālo operāciju nodaļas vadītāja amata, žēlodamies, ka darba spriedze izraisījusi čūlas saasinājumu, viņš jau bija pievienojies CIP. Viņš palika nodaļā, kas oficiāli skaitījās armijas daļa, bet darbojās kā militārā bāzē paslēpta CIP pētniecības laboratorija. Tur viņš iepazinās ar Sidniju Gotlību un viņa vietnieku Robertu Lašbruku – diviem zinātniekiem, kuri drīz pēc tam sāka vadīt sevišķi slepenu CIP projektu ar kodēto nosaukumu MK-Ultra.

Gotlībs bija CIP galvenais inžu meistars. Vairāk nekā 20 gadus viņš uzraudzīja medicīniskus eksperimentus un “īpašas pratināšanas” projektus, kuros tika mocīti simtiem cilvēku un neatgriezeniski sagrauti daudzi prāti. Tolaik CIP valdīja apsēstība ar cilvēka prāta kontroli: ja izdosies atrast veidu, kā to kontrolēt, balva būs ne vairāk, ne mazāk par pasaules kundzību. MK-Ultra bija sevišķi slepena prāta kontroles eksperimentu programma, kuras pamatideja bija LSD devu došana “izejmateriālam”. Gotlībs gribēja noskaidrot, cik daudz LSD cilvēks var uzņemt. Viņu interesēja, vai pastāv kāds lūzuma punkts – tik liela deva, ka tā sagrauj prātu un iznīcina apziņu, atstājot tukšumu, kurā var implantēt jaunus impulsus vai pat jaunu personību.

Savā laboratorijā Fortdītrikā Olsons veica eksperimentus ar laboratorijas dzīvniekiem, tos saindējot ar gāzveida vai citām vielām. Piedzīvotais viņu satrauca.

– No rīta viņš atnāca uz darbu un ieraudzīja kaudzēm mirušu pērtiķu, – vēlāk stāstīja viņa dēls Eriks. – Tas traumē. Viņš nebija piemērots šādam darbam.

Olsons redzēja arī cilvēku ciešanas. Viņš nebija spīdzinātājs, taču novēroja un uzraudzīja spīdzināšanas seansus vairākās valstīs.

Kādā pētījumā teikts, ka “CIP slepenajos objektos Vācijā Olsons regulāri bija aculiecinieks drausmīgi nežēlīgām pratināšanām. Ieslodzītie, kurus uzskatīja par “izejmateriālu”, – par spiegošanu, informācijas noplūdināšanu utt. aizdomās turētie – tika burtiski pratināti līdz nāvei ar eksperimentālām metodēm, kas iekļāva narkotikas, hipnozi un spīdzināšanu, cenšoties apgūt smadzeņu skalošanas paņēmienus un atmiņas dzēšanu”.

Pirms 1953. gada Pateicības dienas Olsons saņēma ielūgumu uz izbraukuma tikšanos trešdien, 18. novembrī, namiņā pie Dīpkrīka ezera Mērilendas rietumos. Šis izbraukums bija viens no daudziem, ko Gotlībs rīkoja ik pēc dažiem mēnešiem. Oficiāli tā bija divu grupu kopsapulce: četri CIP zinātnieki no tehniskā dienesta, kuri vadīja MK-Ultra, un pieci armijas zinātnieki no ķīmiskā karaspēka speciālo operāciju nodaļas. Patiesībā viņi sadarbojās tik cieši, ka veidoja vienu vienību. Viņi bija kosmisko noslēpumu meklēšanas biedri. Viņiem bija lietderīgi sapulcēties mierīgos apstākļos, lai apspriestu projektus un apmainītos domām.

Izbraukuma pirmās 24 stundas pagāja bez īpašiem notikumiem. Ceturtdienas vakarā grupa sapulcējās uz vakariņām un pēc tam iekārtojās, lai iedzertu. Gotlība vietnieks Lašbruks izvilka pudeli Cointreau liķiera un piepildīja glāzes. Vairāki, arī Olsons, labprāt iedzēra. Pēc 20 minūtēm Gotlībs jautāja, vai kādam ir dīvaina pašsajūta. Vairāki atbildēja apstiprinoši. Tad Gotlībs paziņoja, ka viņu dzērieni bija sazāļoti ar LSD.

Ziņa tika uzņemta ar nepatiku. Pat izmainītā apziņas stāvoklī pētāmie spēja saprast, kas viņiem ir nodarīts. Sevišķi satraukts bija Olsons. Pēc dēla Erika teiktā, viņš kļuva “visai uzbudināts, un viņam bija nopietnas grūtības atšķirt īstenību no fantāzijas”. Tomēr drīz vien gan viņš, gan pārējie iegrima halucināciju pasaulē. Gotlībs vēlāk ziņoja, ka viņi uzvedās “skaļi un smējās .. un nespēja turpināt sanāksmi vai iesaistīties saprātīgās sarunās”. Nākamajā rītā viņu stāvoklis bija tikai nedaudz uzlabojies. Sanāksme beidzās. Olsons devās atpakaļ uz Frederiku. Nonācis galā, viņš jau bija cits cilvēks.

Nākamajā rītā, 23. novembrī, Olsons agri ieradās Fortdītrikā. Drīz pēc tam parādījās viņa priekšnieks Vinsents Ruvets. Abi bija sliktā formā. Bija pagājušas vairāk nekā četras dienas, kopš bez viņu ziņas viņiem bija iedots LSD. Ruvets to vēlāk nosauca par “visbiedējošāko, ko jebkad esmu piedzīvojis vai jelkad piedzīvošu”.

Olsons sāka izklāstīt savas šaubas un bailes.

– Viņš šķita satraukts un vaicāja, vai man viņš ir jāatlaiž vai labāk viņam pašam iesniegt atlūgumu, – Ruvets vēlāk atminējās.

Ruvets centās viņu nomierināt, apgalvoja, ka viņš ir lielisks darbinieks un ka to atzīst visi. Olsons pamazām tika pārliecināts, ka aiziešana no darba būtu pārāk radikāls lēmums.

Tobrīd MK-Ultra pastāvēja jau septiņus mēnešus. Tas bija viens no visdziļākajiem valdības noslēpumiem, ko, kā Olsonam tika pateikts, kad viņš pievienojās speciālo operāciju nodaļai, sargāja “stingrāk par stingru”. Tikai kādi pārdesmit vīri zināja, ar ko šī programma īsti nodarbojas. Deviņi no tiem bija bijuši pie Dīpkrīka ezera. Vairākiem no tiem slepus tika iedots LSD. Tagad viens no viņiem šķita izejam ārpus kontroles. Tā nebija viegla situācija cilvēkiem, kuri uzskatīja, ka no MK-Ultra panākumiem vai neveiksmes ir atkarīgs ASV un visas cilvēces liktenis.

Olsons bija pavadījis Fortdītrikā 10 gadus un zināja lielāko daļu vai varbūt pat visus speciālo operāciju nodaļas noslēpumus. Viņš bija vairākkārt apmeklējis Vāciju un atvedis fotogrāfijas no Heidelbergas un Berlīnes, kur atradās ASV karaspēka slepenie nopratināšanas centri. Viņš bija viens no vairākiem speciālo operāciju nodaļas zinātniekiem, kuri atradās Francijā 1951. gada 16. augustā, kad veselu franču ciemu Ponsentesprī neizprotamā kārtā pārņēma masu histērija un stiprs delīrijs, no kā cieta vairāk nekā 200 iedzīvotāju un vairāki nomira. Vēlāk tika noskaidrots, ka cēlonis bijis saindēšanās ar vilkazobiem – tā ir sēne, no kuras tika sintezēts LSD. Bija vēl kas ļaunāks: ja ASV karaspēks Korejas karā patiešām izmantoja bioloģiskos ieročus (par to ir netiešas liecības, bet nav pierādījumu), Olsons to noteikti zināja. Varbūtība, ka viņš varētu izpaust kaut ko no redzētā vai darītā, bija šausminoša.

– Viņš bija ļoti, ļoti atklāts un nebaidījās teikt, ko domāja, – vēlāk atminējās Olsona draugs un kolēģis Normans Kurnojers. – Viņam jūra bija līdz ceļiem. Franks Olsons vienmēr runāja skaidru valodu… Esmu pārliecināts, ka tieši tas viņus biedēja visvairāk.

Olsona šaubas pastiprinājās. 1953. gada pavasarī viņš apmeklēja sevišķi slepeno Mikrobioloģijas pētniecības centru Portondaunā Viltšīrā, kur valdības zinātnieki pētīja zarīna un citu nervu gāzu iedarbību. 6. maijā kāds brīvprātīgais pētījuma dalībnieks, 20 gadus vecs kareivis, tur saņēma zarīna devu; viņam pa muti sāka velties putas, viņš raustījās konvulsijās un pēc stundas nomira. Pēc tam Olsons pārrunāja savas bažas ar psihiatru Viljamu Sārdžantu, kas palīdzēja veikt pētījumu.

Pēc mēneša Olsons atgriezās Vācijā. Saskaņā ar vēlāko brauciena rekonstrukciju šoreiz viņš “apmeklēja CIP slepeno objektu pie Štutgartes, kur redzēja cilvēkus mirstam, bieži vien mokoši, no viņa radītajiem ieročiem”. Pa ceļam piestājis kaut kur Skandināvijā un Parīzē, viņš atgriezās Lielbritānijā un atkal apmeklēja Sārdžantu. Uzreiz pēc šīs tikšanās Sārdžants uzrakstīja ziņojumu, kurā teikts, ka Olsons bija “ļoti satraukts par CIP slepenajos objektos Vācijā redzēto” un “izrādīja pazīmes, ka nevēlas paturēt noslēpumā to, kam bijis aculiecinieks”. Viņš nosūtīja ziņojumu saviem priekšniekiem, saprotot, ka viņi to pārsūtīs CIP.

Vēlāk Sārdžants sacīja:

– Bija jāaizsargā valsts intereses.

Piecas dienas pēc LSD ieņemšanas Olsons joprojām bija dezorientēts. Viņa priekšnieks speciālo operāciju nodaļā Ruvets piezvanīja Gotlībam, lai informētu par to. Gotlībs palūdza, lai viņš atved Olsonu pie viņa uz sarunu. Vēlāk Gotlībs liecināja, ka viņu tikšanās laikā Olsons šķitis “nesakarīgs noteiktās domāšanas jomās”. Viņš ātri pieņēma lēmumu: Olsons ir jāaizved uz Ņujorku pie ārsta, kurš visciešāk saistīts ar MK-Ultra,pie Harolda Eibramsona.

Alisei Olsonei pateica, ka Eibramsons izvēlēts tāpēc, ka viņas vīram “bija jātiekas ar ārstu, kam ir līdzvērtīga drošības pielaide, lai viņš varētu brīvi izteikties”.

Daļēji tā bija taisnība. Eibramsons nebija psihiatrs, bet viņš bija MK-Ultra dalībnieks. Gotlībs zināja, ka Eibramsons pirmām kārtām būs lojāls pret MK-Ultra jeb, kā viņš pats teiktu, pret ASV drošību. Tas padarīja viņu par ideālu personu Olsona prāta dzīļu izpētei. Olsons pastāstīja Eibramsonam, ka kopš izbraukuma uz Dīpkrīka ezeru viņš nespējot labi strādāt. Viņš nevarot koncentrēties un esot aizmirsis pareizrakstību. Viņš nevarot gulēt. Eibramsons centās Olsonu nomierināt, un likās, ka pēc šīs sarunas viņš atslāba.

Pagāja nedēļa, kopš Olsonam pie Dīpkrīka ezera bija iedots LSD. Viņš plānoja būt kopā ar ģimeni Pateicības dienas vakariņās. Nākamajā dienā pēc tikšanās ar Eibramsonu viņš kopā ar Lašbruku un Ruvetu iekāpa lidmašīnā, lai dotos uz Vašingtonu. Lidostā viņus sagaidīja kolēģis no MK-Ultra. Ruvets un Olsons iekāpa viņa automobilī, lai brauktu uz Frederiku. Drīz pēc izbraukšanas Olsona noskaņojums mainījās. Viņš lūdza apturēt auto. Olsons vērsās pie Ruveta un paziņoja, ka viņam ir “kauns tikties ar sievu un ģimeni”, jo viņš ir “tik apjucis”.

– Ko tu gribi, lai es daru? – Ruvets jautāja.

– Atlaid mani. Ļauj man aiziet pašam.

– To es nevaru.

– Nu tad nodod mani policijai. Viņi mani jau meklē.

Ruvets piedāvāja Olsonam atgriezties Ņujorkā uz vēl vienu seansu ar Eibramsonu. Olsons piekrita, un viņi ar taksometru aizbrauca uz Eibramsona vasarnīcu Longailendā. Eibramsons pavadīja aptuveni stundu ar Olsonu un pēc tam 20 minūtes ar Lašbruku.

Nākamajā rītā Eibramsons, Lašbruks un Olsons brauca atpakaļ uz Manhatanu. Seansā savā 58. ielas kabinetā Eibramsons bija pārliecinājis Olsonu, ka viņam jāpiekrīt kļūt par brīvprātīgu pacientu Mērilendas sanatorijā. Olsons un Lašbruks devās prom, reģistrējās viesnīcā Statler, un viņiem ierādīja 1018.A numuru.

Vakariņās viesnīcā Olsons pastāstīja Lašbrukam, ka ar nepacietību gaida hospitalizāciju. Viņš prātoja, kādas grāmatas lasīs. Lašbruks vēlāk sacīja:

– Viņš bija gandrīz tas pats Dr. Olsons, kuru es pazinu pirms eksperimenta.

Abi atgriezās numurā. Olsons izlietnē izmazgāja zeķes, kādu brīdi paskatījās televizoru un devās pie miera.

Pulksten 2.25 viņš izkrita pa logu.

Visiem slepenajiem dienestiem ir vajadzīgi darbinieki, kas specializējušies nepatikšanu izstrēbšanā. Centrālajā izlūkošanas pārvaldē 50. gados šie darbinieki Šefīlda Edvardsa vadībā strādāja Drošības birojā. Pēdu slēpšana, ko viņš vadīja pirmajās stundās un dienās pēc Franka Olsona nāves, bija izveicīgas efektivitātes paraugs.

Ar visā CIP izslavēto mierīgo pašpārliecību Edvardss pavēstīja, kā šī slēpšana norisināsies. Pirmkārt, Ņujorkas policiju pārliecinās neveikt izmeklēšanu un sadarboties preses maldināšanā. Otrkārt, Lašbrukam izveidos viltus karjeru – leģendu. Tā kā viņš ir vienīgais liecinieks, viņu nopratinās izmeklētāji, un nekādā ziņā nedrīkst nākt gaismā, ka viņš strādā CIP un kur nu vēl MK-Ultra. Treškārt, Olsona ģimene ir jāinformē, jānomierina un jāpiedabū sadarboties.

Alise ziņu par vīra nāvi saņēma savās mājās Mērilendā; Lašbruks pa to laiku viesnīcas 1018.A numurā uzņēma CIP triecienspēkus. Tie ieradās viena darbinieka personā, kas iekšējos pārskatos tiek dēvēts par “aģentu Džeimsu Maku”. Vēlāk viņš tika identificēts kā Džeimss Makords, kas pēc tam iekļuva ASV politiskās vēstures zemsvītras piezīmēs kā viens no “Votergeitas laupītājiem”. Agrāk Makords bija strādājis FIB par pretizlūkošanas aģentu. Novērst kriminālizmeklēšanas draudus bija viena no viņa īpašajām prasmēm.

Kad Edvardss 28. novembrī pirms ausmas piezvanīja Makordam, viņš tūlīt sāka rīkoties. Ar pirmo rīta lidmašīnu viņš devās uz Ņujorku un viesnīcā Statler ieradās ap pulksten 8.00. Viņš stundu iztaujāja Lašbruku un tad ap 9.30 ieteica viņam doties uz morgu Belvjū slimnīcā, lai, kā bija lūgusi policija, identificētu Olsona līķi. Kamēr Lašbruka nebija, Makords rūpīgi pārmeklēja 1018.A un blakus numurus.

Drīz pēc pusdienas Lašbruks atgriezās viesnīcā, kur viņu gaidīja Makords. Dažās nākamajās stundās Lašbruks veica vairākus tālruņa zvanus. Viens bija Gotlībam. Nolicis klausuli, viņš pateica Makordam, ka Gotlībs licis viņam doties uz Eibramsona kabinetu, paņemt ziņojumu un pašrocīgi nogādāt to Vašingtonā. Ar pusnakts vilcienu Lašbruks aizveda Eibramsona ziņojumu uz Vašingtonu. CIP Drošības biroja darbinieki Ņujorkā parūpējās par pārējo. Policijas izmeklēšanas detektīvs secināja, ka Olsons ir miris no neskaitāmiem lūzumiem “pēc lēciena vai kritiena”. Tas kļuva par oficiālo versiju.

Lai gan pēdu slēpšana izdevās, Olsona nāve CIP vadītājiem bija gandrīz vai katastrofa. Tā bezmaz apdraudēja pašu MK-Ultra pastāvēšanu.

Gotlībs un viņa priekšnieki CIP varēja šo brīdi izmantot pārdomām. Ņemot vērā Olsona traģisko nāvi, viņi būtu varējuši nospriest, ka ir jāpārtrauc turpmākie eksperimenti ar psihoaktīvām vielām – vismaz ar pētāmajiem, kas to neapzinās. Tomēr viņi turpināja iesākto, it kā nekādas nāves nemaz nebūtu bijis.

Washington Post 1975. gada 12. jūnijā publicēja rakstu par armijas zinātnieku, kuru CIP bija sazāļojusi ar LSD, un tā iespaidā viņš izlēcis pa kādas Ņujorkas viesnīcas logu. Šis raksts ar savu krāšņo narkotiku, nāves un CIP kokteili sacēla īstu ažiotāžu. Vairākas dienas žurnālisti bombardēja CIP ar prasījumiem pēc papildu informācijas. Olsonu ģimene savas mājas pagalmā sarīkoja preses konferenci. Alise nolasīja paziņojumu, kurā bija teikts, ka ģimene nolēmusi “divu nedēļu laikā iesniegt tiesā prasību pret CIP, pieprasot zaudējumu atlīdzību vairāku miljonu dolāru apmērā”. Viņa apgalvoja, ka mūža pēdējās dienās viņas vīrs “nav rīkojies nesaprātīgi vai slimīgi”, bet bijis “ļoti grūtsirdīgs” un “teicis, ka gatavojas pamest darbu”.

– Kopš 1953. gada mēs esam centušies pieņemt Franka Olsona nāvi kā neizskaidrojamu pašnāvību, – viņa sacīja. – 22 gadus patiesība par viņa nāvi ir tikusi noklusēta.

Olsonu ģimene ne tikai paziņoja par plāniem iesūdzēt tiesā CIP, bet arī lūdza Ņujorkas policijas pārvaldi sākt jaunu izmeklēšanu. Manhatanas apgabala prokurors Roberts Morgentavs atbildēja uzreiz, apsolot, ka viņa birojs sāks “iedziļināties noteiktos lietas aspektos”.

Kad Olsonu ģimene bija informējusi par plānu iesūdzēt tiesā CIP, Baltajā namā atskanēja trauksmes zvans. Ja lieta nonāks līdz tiesai, Olsonu ģimenes un Ņujorkas izmeklētāju rokās būs rīks, ko viņi varēs izmantot, lai piespiestu atklāt nopietnus valsts noslēpumus. Prezidenta Forda personāla daļas vadītājs Donalds Ramsfelds un viņa vietnieks Diks Čeinijs saprata draudošās briesmas. Čeinijs dienesta vēstulē brīdināja Ramsfeldu, ka tiesa var piespiest CIP “izpaust ļoti slepenu valsts drošības informāciju”. Lai nepieļautu šo katastrofu, viņš ieteica Fordam publiski “paust nožēlu un vēlmi personiski tikties ar Olsones kundzi un bērniem”.

Fords pieņēma palīgu padomu. Viņš uzaicināja Alisi un trīs pieaugušos bērnus uz Balto namu. 1975. gada 21. jūlijā viņi tikās Ovālajā kabinetā. Tas bija neredzēts vēsturisks brīdis – vienīgā reize, kad ASV prezidents ir uzaicinājis bojāgājuša CIP darbinieka ģimeni un atvainojies ASV valdības vārdā. Vēlāk viņi tikās ar CIP direktoru Viljamu Kolbiju pārvaldes galvenajā mītnē Langlijā, Virdžīnijā. Viņš atvainojās par, kā viņš to nosauca, “briesmīgo lietu”, kam “nekāda ziņā nevajadzēja notikt”.

– Tolaik daži mūsu darbinieki izgāja ārpus kontroles, – Kolbijs sacīja. – Viņi aizgāja par tālu. Mums bija problēmas ar uzraudzību un vadību.

Baltā nama juristi piedāvāja Olsonu ģimenei 750 000 dolāru apmaiņā pret atteikšanos no lēmuma iesniegt prasību tiesā. Pēc nelielas vilcināšanās ģimene piekrita. Kongress pieņēma īpašu likumu, kas apstiprināja maksājumu. Ar to šī lieta arī būtu izbeigta, ja vien Franks Olsons būtu mierīgi palicis kapā.

Olsona bērēs Gotlībs bija teicis sērojošajiem radiniekiem, ka, ja viņiem radīsies kādi jautājumi par “notikušo”, viņš labprāt uz tiem atbildēs. Vairāk nekā pēc diviem gadu desmitiem, 1984. gada beigās, viņi nolēma pieņemt šo piedāvājumu un piezvanīja, lai vienotos par tikšanos. Kad Alise, Eriks un Nilss Olsoni parādījās pie Gotlība mājas durvīm, viņa pirmā reakcija bija atvieglojums.

– Cik labi, ka jums nav ieroča, – Gotlībs sacīja. – Es pagājušonakt sapņoju, ka jūs pienākat pie šīm pašām durvīm un mani nošaujat.

Eriku šie vārdi dziļi pārsteidza. Vēlāk viņš ne bez apbrīna runāja par Gotlība manipulēšanas spējām, ko esot uzreiz pamanījis.

– Mēs vēl nebijām iegājuši pa durvīm, bet jau atvainojāmies un mierinājām viņu, – Eriks teica. – Tas bija spožs un izsmalcināts paņēmiens, kā apgriezt visu otrādi.

Vispirms viņš pastāstīja ģimenei, kas 1953. gada 19. novembrī notika pie Dīpkrīka ezera. Viņš teica, ka Olsonam un citiem tika iedots LSD, lai eksperimentāli noskaidrotu, “kas varētu notikt, ja zinātnieks tiktu saņemts gūstā un sazāļots: vai viņš izpaudīs informāciju par slepenajiem pētījumiem?”. Tad viņš sāka prātot par Olsonu.

– Mēs ar jūsu tēvu bijām ļoti līdzīgi, – viņš teica Erikam. – Mēs abi iesaistījāmies šajā lietā, patriotisku jūtu vadīti. Bet mēs abi aizgājām mazliet par tālu un darījām to, ko mums droši vien nevajadzēja darīt.

Šī bija viskonkrētākā Gotlība atzīšanās vispār. Viņš nepateica, kuri MK-Ultra aspekti aizgāja “mazliet par tālu” vai ko tādu viņš un Olsons izdarīja, ko “droši vien nevajadzēja darīt”. Tāpat viņš neatbildēja uz jautājumiem par neatbilstībām Olsona nāves aprakstā. Kad Eriks mēģināja izdarīt spiedienu, viņš reaģēja asi.

Kad ģimene cēlās kājās, lai dotos prom, Gotlībs pavilka Eriku malā.

– Jūs acīmredzami ļoti satrauc tēva pašnāvība, – viņš teica. – Vai esat kādreiz apsvēris iespēju piedalīties terapijas grupā personām, kuru vecāki izdarījuši pašnāvību?

Eriks šim ieteikumam nepaklausīja, bet tas viņā atstāja dziļu nospiedumu. Gadiem ilgi viņu bija mulsinājis un nomācis stāsts par tēva nāvi, bet tikai pēc tikšanās ar Gotlību viņš nolēma nopietni pievērsties patiesības noskaidrošanai.

– Tolaik es nebiju savā skepsē tik pārliecināts, lai ignorētu viņa trikus, bet, ieteikdams to terapijas grupu, viņš pārcentās, – viņš sacīja. – Tajā brīdī es sapratu, cik ļoti Gotlībs ir ieinteresēts mani neitralizēt. Un tieši tajā brīdī manī radās apņēmība pierādīt, ka viņam ir bijusi loma mana tēva slepkavībā.

Eriks Olsons gaidīja vēl 10 gadus un tikai pēc mātes nāves spēra nākamo soli – noorganizēja tēva mirstīgo atlieku ekshumēšanu. Vairāki žurnālisti stāvēja viņam līdzās, kad 1994. gada 2. jūnijā ekskavatora kauss iecirtās zemē Lindenhilsas kapsētā Frederikā, Mērilendā.

Džordža Vašingtona Universitātes Juridiskās skolas tiesu medicīnas patologs Džeimss Starss veselu mēnesi pētīja Olsona mirstīgās atliekas. Darbu pabeidzis, viņš sasauca preses konferenci. Viņš informēja, ka analīzēs nekādi toksīni nav atklāti, tomēr ievainojumu struktūra ir neparasta. Starss nebija atradis stikla lauskas cietušā galvā vai kaklā, kā varētu gaidīt, ja viņš būtu meties ārā pa logu. Visinteresantākais atklājums bija galvaskausa deformācija virs kreisās acs, lai gan Olsons saskaņā ar liecībām bija piezemējies uz muguras.

– Es riskētu teikt, ka šī hematoma ir ticams pierādījums varbūtībai, ka pirms izkrišanas pa 1018.A numura logu kāda persona vai instruments ir devis Dr. Olsonam apdullinošu triecienu pa galvu, – Starss secināja.

Vēlāk viņš izteicās vēl kategoriskāk:

– Es uzskatu, ka Franks Olsons ticis tīši, apzināti un ar iepriekšēju nodomu izmests pa logu.

Starss ne vien veica autopsiju, bet arī iztaujāja ar šo lietu saistītās personas. Viena no tām bija Gotlībs. Abi satikās svētdienas rītā Gotlība mājās Virdžīnijā. Vēlāk Starss rakstīja, ka tā bijusi “mana vismulsinošākā intervija”.

Starss rakstīja: “Es biju sadūšojies pajautāt, kā viņš spēja tik pārdroši un nekaunīgi pakļaut briesmām tik daudzu savu ļaužu dzīvību Dīpkrīka namiņa eksperimentā ar LSD. “Profesor,” viņš bez aplinkiem atbildēja, “jūs vienkārši nesaprotat. Manās rokās bija šīs valsts drošība.” Viņš vairāk neko neteica, un nebija arī vajadzības. Un arī es, pagalam apjucis, neko neiebildu. Galu galā viņa vēstījums par mērķi, kas attaisno līdzekļus, bija skaidrāks par skaidru. Upuru, kuri neko nenojauta, dzīvības apdraudēšana Dīpkrīka eksperimentā vienkārši bija nepieciešamais līdzeklis, lai sargātu augstāku labumu – valsts drošību.”

Tā kā Olsona ģimene bija atteikusies no tiesiskās palīdzības, kad 1975. gadā pieņēma 750 tūkstošus dolāru lielo kompensācijas maksājumu, viņi nevarēja iesūdzēt tiesā CIP. Kaut arī Starsa ziņojums un citi atklājumi pastiprināja jau tāpat spēcīgās Erika aizdomas, ka aiz tēva nāves slēpjas netīra spēle, viņš to nevarēja pierādīt. Atzinuši šo sāpīgo faktu, viņi ar brāli nolēma, ka beidzot pienācis laiks pārapbedīt tēva mirstīgās atliekas. 2002. gada 8. augustā, dienu pirms pārapbedīšanas, viņš uzaicināja pie sevis žurnālistus un paziņoja, ka ir nonācis pie jauna secinājuma, kas noticis ar viņa tēvu.

– Franka Olsona nāve 1953. gada 28. novembrī bija slepkavība, nevis pašnāvība, – viņš paziņoja. – Šis nav stāsts par eksperimentu ar LSD, kā tas tika pasniegts 1975. gadā. Šī ir epizode bioloģiskā kara vēsturē. Franks Olsons nenomira tāpēc, ka bija kļuvis par izmēģinājuma jūrascūciņu un piedzīvojis “murgainu ceļojumu”. Viņš aizgāja bojā bažu dēļ, ka viņš izpaudīs informāciju par ļoti slepenu CIP nopratināšanas programmu 50. gadu sākumā un par Savienoto Valstu iesaisti bioloģisko ieroču izmantošanā Korejas karā.

2017. gadā pensionētais Ņujorkas apgabala prokurora palīgs Stīvens Sarako, kas bija izmeklējis Olsona lietu un turpināja par to interesēties, pirmo reizi apmeklēja viesnīcas numuru, kurā Olsons bija pavadījis pēdējo nakti.

– Aplūkojot numuru, – sacīja Sarako, – rodas jautājums, kā Olsons būtu varējis to izdarīt. Ja tā būtu bijusi pašnāvība, to būtu bijis ļoti grūti izdarīt. Acīmredzot bija iemesls viņu novākt. Viņš zināja visdziļākos un visdrūmākos Aukstā kara noslēpumus. Vai ASV valdība nogalinātu savu pilsoni, zinātnieku, kas strādā CIP un armijas labā, ja uzskatītu, ka viņš apdraud valsts drošību? Ir cilvēki, kuri saka: “Noteikti.”

theguardian.com, 2019. gada 6. septembrī