Salauzt kājas jeb Nepieciešamie pasākumi

Oļegs Kalugins (1934) gadus divdesmit vadīja Valsts drošības komitejas izlūkdienesta slepeno darbību ASV, vēlāk kļuva par VDK Pirmās pārvaldes “K” (ārējās pretizlūkošanas) nodaļas priekšnieku un tuvu stāvošu personu PSRS valdības augstākajām aprindām. Pirmajā desmitgadē pēc PSRS sabrukuma Kalugins bija Krievijas Domes deputāts un bieži uzstājās gan vietējās, gan ārzemju auditorijās ar kritiskiem referātiem par savu bijušo darbavietu. Savukārt pēdējos gandrīz 15 gadus Kalugins vadījis plašā savrupmājā ar dārzu ASV Merilendas pavalstī netālu no Vašingtonas. Viņš turpina lasīt lekcijas ieinteresētiem klausītājiem, sniegt neskaitāmas intervijas (parasti par maksu) un darboties Vašingtonas Spiegu muzeja valdē. Par savu pagātni Kalugins runā atklāti un, šķiet, ar to pat lepojas. Sarunā viņš bieži jauc PSRS ar Krieviju, iespējams, nesaskatot starp tām atšķirību. Kalugins apgalvo, ka amerikāņu iestādēm nav uzrādījis nevienu VDK aģentu (“tikai tos, kuri amerikāņiem jau bija zināmi”), un ir vairākkārt izteicies, ka nodevējus viņš nicina. Sevi viņš neuzskata ne par nodevēju, ne pārbēdzēju.

Mēs intervējām Oļegu Kaluginu šā gada 17. aprīlī. Intervija galvenokārt bija paredzēta kā konteksta materiāls Mistrus Media topošajai filmai “Cilvēki no nekurienes”, un tas arī noteica jautājumu ievirzi. Tomēr mūsu runīgais sarunbiedrs atklāja arī daudz ko tādu, kam ar filmu varbūt nav tieša sakara.

I. L.

Rīgas Laiks: Jūs Amerikā palikāt pēc tam, kad Padomju Savienība jau bija sabrukusi. Taču 70. gados palikt Amerikā nozīmēja pavisam ko citu. Tajā laikā jūs bijāt Maskavā un vadījāt VDK Pirmās pārvaldes Pretizlūkošanas nodaļu, un par šādiem palikšanas gadījumiem tika ziņots tieši jums.

Oļegs Kalugins: Jā, tādu gadījumu nebija nemaz tik maz, bet man ziņoja par visiem.

RL: Bet cik tādu bija?

Kalugins: Nu, precīzu skaitu es nevarēšu nosaukt. Bet ar katru konkrēto lietu mums bija jānodarbojas. Tiesa, juridiskie lēmumi – cik gadus kuram par to iedot vai kā citādi sodīt – tika pieņemti jau citās instancēs. Mums vienkārši bija jāizpēta, kas noticis, un jāsniedz centram informācija, kura pēc tam varētu noderēt attiecīgajiem mērķiem.  

RL: Varbūt jūs tomēr varētu sīkāk aprakstīt visu procesu. Jums tātad ziņo, ka tāds un tāds ir pārbēdzis. Kas notiek tālāk?  

Kalugins: Viss bija atkarīgs no... te tādi divi momenti. Ja pārbēga vienkāršs padomju pilsonis, kurš atradies īslaicīgā komandējumā – nu, pāris nedēļas ārzemēs –, tad tas mani faktiski neuztrauca. Par to bija jāatbild tiem, kuri bija viņu izlaiduši. Toties, ja pārbēdzējs bija cilvēks, kurš pastāvīgi strādāja ārzemēs – vēstniecībā, par žurnālistu vai militārajā sfērā ASV vai kādā citā valstī –, tādā gadījumā par notikušo bija jāatbild man un man bija jāveic nepieciešamie pasākumi, lai šo briestošo vai jau nobriedušo skandālu kaut kā nolīdzinātu, vai arī jāizvēlas pavisam cits ceļš. Bija pavisam nesimpātiski ceļi, kad bēgļus notiesāja uz nāvi, un valsts drošības orgānu uzdevums bija viņus ārzemēs atrast un izpildīt padomju… likt viņiem saņemt taisnīgu sodu.

RL: Bet ja pārbēga VDK aģents?

Kalugins: Tad viņš pavisam noteikti bija jāatrod un viņam jāizpilda nāvessods.

RL: Vai tā kādreiz noticis arī Savienotajās Valstīs? Ka atrod un izpilda?

Kalugins: Visur ir izpildīts, taču vienīgā valsts, kur padomju varas iestādes nav veikušas nevienu politisku slepkavību, ir Amerikas Savienotās Valstis.[1. Acīmredzot Kalugins runā tikai par pēckara laikiem. 1938. gadā, piemēram, Vašingtonas viesnīcas numurā tika nošauts NKVD pārbēdzējs Valters Krivickis.] Starp citu, te man ir viena pirms septiņiem gadiem iznākusi grāmata, kurā ir runa par pārbēdzējiem, un tur pieminēts arī mans uzvārds. Par profesionāliem jautājumiem sarunājas viens izbijis VDK priekšnieks un ASV Federālā izmeklēšanas biroja (FIB) priekšnieks – saruna notiek ASV. Amerikānis saka – bet kā tad tā? Nogalināts viens, nogalināts otrs, nogalināts vēl tas tur… Ļitviņenko, vēl citi kaut kādi, – kā tad Kalugins palicis dzīvs? Un augsti stāvošais padomju priekšnieks atbild: “Ja viņš dzīvotu Eiropā vai kādā citā zemē, tad sen jau būtu pagalam.” Bet Amerikā, ziniet, slepkavības… mēs to vienkārši nedarām. Es zinu pavisam droši, ka Savienoto Valstu teritorijā nav notikusi neviena politiska slepkavība, ko būtu pastrādājis padomju vai krievu izlūkdienests. Neviena.  

RL: Un kāpēc tad tā?

Kalugins: Nu, laikam taču tāpēc, ka tā ir varena lielvalsts, un, ja tā uzzinās, ka tās teritorijā kāda ārvalstu valdība veic noziedzīgas darbības, nodarbojas ar cilvēku slepkavošanu, tad par to var nākties dārgi samaksāt, tā var kļūt par nopietnu starptautisku problēmu, kur Savienotās Valstis varētu ņemt visnotaļ aktīvu dalību. Turpretim Eiropa ir pavisam kas cits. Eiropa – ar to nav nekādu problēmu. (Smejas.) Lūk, jums atbilde.

RL: Un kāda bija apiešanās ar pārbēdzēju ģimenēm? Viņus sauca uz VDK, vai ne?

Kalugins: Jā, protams, sauca uz VDK, centās noskaidrot bēgšanas iemeslus. Mēģināja noskaidrot, vai ģimenes locekļi kaut kā līdzdarbojušies vai vismaz bijuši līdzzinātāji. Ja zināja, tad kāpēc neziņoja? Tādā gadījumā viņi paši varēja kļūt par vainīgajiem un nokļūt cietumā. Proti, padomju laikos procedūra attiecībā pret pārbēdzējiem un arī pret viņu tuviniekiem, kas bija palikuši Krievijā, bija ļoti cietsirdīga.

RL: Vai bija kāda noteikta procedūra, kurai jūs sekojāt, vai katrs gadījums tika risināts individuāli?

Kalugins: Vienmēr bija individuāla pieeja. Pieņemsim, aizbēdzis tirdzniecības flotes jūrnieks – atradies kaut kur Klusajā okeānā un nav atgriezies no brīvsoļa krastā. Nu, tā ir Dzimtenes nodevība. Bet tādi gadījumi… Nu, bija mazi skandāliņi tajās iestādēs, kuras viņu bija nosūtījušas uz ārzemēm, taču tam nebija nekādu īpašu seku, nemaz nerunājot par slepkavībām. Viņš vienkārši skaitījās norakstīts, nevajadzīgs, tā sakot. Nosodīja VDK darbiniekus, kuri viņus bija atlasījuši un izlaiduši. Nu, kāpēc jūs to pieļāvāt, tiešām nezinājāt?! Lūk, viņiem tad drīzāk iznāca ciest, bet pats bēglis jau atradās brīvībā, un viņam nebija īpaši no kā baidīties. Visi viņi gan baidījās, bet lieki. Meklēja tikai tos, kuri bija pastrādājuši noziegumu un kuru rīcība nozīmēja, teiksim, padomju valsts pazemošanu vai bija drauds tās drošībai. Tas varēja būt arī tikai kaitējums valsts reputācijai. Bet, kad mums Eiropā pārbēga viens baletdejotājs[2. Runa, jādomā, ir par Rudolfu Nurejevu (1938–1993), kurš pārbēga 1961. gadā viesizrāžu laikā Parīzē, lai gan Kalugins minēja Mihaila Barišņikova vārdu. Barišņikovs, kā zināms, pārbēga 1974. gadā, kad Hruščovs jau bija miris.], bija jautājums, kā viņu sodīt. Viņš taču it kā pārstāvēja padomju kultūru – cilvēks ar vārdu… Un es atceros, ka Ņikita Sergejevičs, proti, Hruščovs, atmeta ar roku: “Nu, pats lielākais – salauziet viņam kājas, bet ne vairāk.” (Smejas.) Viņš ar to gribēja teikt: atņemiet viņam profesionālās spējas. Salauziet kājas! (Smejas.)

RL: Bet neizdevās?

Kalugins: Nē.  

RL: Ar ko vēl nodarbojās nodaļa “K”?

Kalugins: Četras galvenās funkcijas. Pirmā – iefiltrēties visos ārzemju izlūkdienestos, pretizlūkošanas un policijas organizācijās. Visā pasaulē. Proti, lai tur būtu savi cilvēki. Avoti. Nu, pirmajā vietā, protams, bija Savienotās Valstis, otrā – Eiropa, tālāk visas pārējās valstis. Otra misija bija nodrošināt to padomju pilsoņu drošību, kuri uzturas ārzemēs. Vispirmām kārtām nepieļaut, ka viņi pārbēg uz Rietumiem. Dažu cilvēku uzvedībā atzīmēt momentus, kuru dēļ viņi varētu kļūt par šantāžas upuriem. Piemēram, ja viņi uzpērk kādas preces, lai pārdotu tālāk. Tolaik taču preču trūkuma dēļ daudzi Rietumos sapirkās preces lielos daudzumos, lai pārdotu Krievijā par augstām cenām. Praktiski visus padomju pilsoņus, kuri atradās ārzemēs, tādā vai citādā veidā uzraudzīja VDK.  

RL: Ko tas īsti nozīmē?

Kalugins: Tas nozīmē – kontrolēt jebkādus soļus, kādus varētu spert, sevišķi jau tos, kas skar padomju varas intereses, tos, kuri varētu iedragāt šīs intereses, vai arī tādus, kas varētu padarīt ievainojamu kādu cilvēku, kurš varētu krist par upuri šantāžai vai kādām nedraudzīgām darbībām no vietējās varas puses. Lūk, visus šos elementus fiksēja un kontrolēja padomju… Es personīgi vadīju vienu no dienestiem, kas to visu pārraudzīja ārzemēs.

RL: Bet kas tie bija par cilvēkiem, kas jākontrolē?

Kalugins: Nu, teiksim, tālbraucēji jūrnieki. Zvejnieki, kas mēnešiem dzīvojās pa Kluso okeānu. Vai, piemēram, aviosabiedrības Aeroflot darbinieki.

RL: Viņus izsekoja?

Kalugins: Jā, protams. Tieši tur jau bija... Tieši tā bija padomju sistēmas īpatnība. Ka būtībā visi cits citu novēroja. Tas izklausās gandrīz smieklīgi, taču tāda bija sistēmas būtība. It īpaši tas attiecas uz cilvēkiem ārzemēs. Visi cits par citu ziņoja. Vai arī no viņiem tika gaidīti ziņojumi. Ja tādus nerakstīsi, tad nākamreiz nebrauksi uz ārzemēm. Tāds, lūk, sods. Protams, tādā gadījumā arī nesaņem paaugstinājumu darbā un tamlīdzīgi.

RL: Jūs droši vien labi atceraties, kā pārbēga Arkadijs Ševčenko?[3. Arkādijs Ševčenko (1930–1998), kurš pārbēga 1978. gadā, bija ANO ģenerālsekretāra vietnieks. No 1973. gada viņš bija sadarbojies ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi.]

Kalugins: Jā, protams. Arkadijs Ševčenko bija īpašs gadījums, ņemot vērā to, kādu posteni viņš ieņēma. Maskavā tas izsauca lielu niknumu un bēdas, un kādā brīdī pat radās doma, ka vajadzētu viņu atrast un piebeigt. Taču tajā laikā situācija Krievijā jau sāka mainīties, un šādi pasākumi pārbēdzēju sodīšanai it kā tika apspriesti, taču izmantoti netika. Proti, no tiem atteicās. Un tāpēc Ševčenko palika dzīvs, šajā ziņā viņš nekļuva par upuri.

RL: Kas pēc Ševčenko pārbēgšanas mainījās jūsu darbā?

Kalugins: Mainījās valsts drošības iestāžu vispārīgais darbības virziens pēdējos padomju varas gados – būtiski mainījās. Jo bija citi vadītāji – gan partijā, gan valdībā, gan līdz ar to arī drošības orgānos. Staļina laikos jautājums par nošaušanu pat diez ko netika apspriests – ja cilvēks izdarījis kādu nozie… veicis kādu darbību, kas prasa likumsargu reakciju, tad cauri ir. Turpretim Brežņeva laikos jau sākās šaubas, savukārt Jeļcina laikā jau vispār viss bija drupās. Jeļcins pieļāva ne tikai valsts sabrukšanu, bet arī padomju sodu sistēmas sabrukšanu. Sevišķi attiecībā uz noziegumiem, kas vērsti pret valsti. Kad pie varas nāca Putins, sākās pretējie procesi, proti – skrūvju piegriešana. Bet, cik man zināms, tas vēl nav noticis tik dramatiskos apmēros kā pie Josifa Visarionoviča Staļina. Līdz tam Krievija vēl nav nonākusi. (Smejas.)

RL: Vai jums bija kāda programma? Proti, ja pārbēg kāda augstu stāvoša persona – varbūt viņš pēc pusgada vai gada atgriezīsies. Kā ar viņu strādāt?  

Kalugins: Nu, jāsaka, ka man neviens no padomju pilsoņiem nekad nav tuvojies, kaut gan dažus esmu saticis vēstniecību pieņemšanās. Nu, ne jau padomju. Francijas, Itālijas vēstniecībā te, Vašingtonā. Bet es atceros, kā Padomju Savienības vēstnieks – viņš joprojām ir te – nē, nē, Krievijas, protams. Tagad jāsaka “Krievijas”. Tātad es biju Grieķijas vēstnieka viesis, un vēstniecības pieņemšanā mani attiecīgi arī uzņēma, viss kārtībā… Bet te ienāk Krievijas vēstnieks ar sievu. Sieva ar mani sasveicinās, nu, katrā ziņā izturas pieklājīgi, turpretim viņš, kā mani ieraudzīja, tā metās uz kaktu, paķēra glāzi ar viskiju un tā arī visu laiku nostāvēja kaktā, viens pats dzerdams. (Smejas.) Es pat grasījos pie viņa pieiet, bet tad nodomāju – par ko gan man ar viņu runāt? Tā, lūk. Dažādiem cilvēkiem dažādas reakcijas. Taču šajos postpadomju laikos šī reakcija ir vājāka. Proti, padomju laikos tādu sentimentu nebūtu. Ja jau viņš ieraudzīts, tad jānogalina. Jo visi šitie nodevēji ir sodāmi ar nāvi.

RL: Bet bija taču gadījumi, kad nodevējs pēc kāda laika atgriežas.

Kalugins: Nu, bija, jā. Ar vienu tādu gadījumu man bija darīšana. Bija viens armijas apakšpulkvedis, precīzāk, otrā ranga kapteinis. Dienēja Baltijas flotē, sieva ar bērnu dzīvoja Krievijā. Bet viņš atrada poļu meiteni un uzsāka ar viņu romānu. Un romāns beidzās ar to, ka viņš kopā ar meiteni aizbēga uz Zviedriju, bet no turienes – uz Ameriku. Nu, Amerikā viņu uzņēma ar prieku, iedeva darbu, un vispār viņš dzīvoja, tā teikt… Bet tajā laikā, padomju laikā, kad es strādāju sistēmā, bija stingra kārtība. Šis cilvēks bija jālikvidē, jo viņš, būdams karadienestā, bija pametis savu posteni un izdarījis noziegumu. Īsi sakot, viņu atrada – tepat, Vašingtonā.[4. Runa ir par Nikolaju Artomonovu. VDK uzgāja viņa pēdas 1966. gadā, septiņus gadus pēc pārbēgšanas.]

RL: Vai tad viņš dzīvoja ar savu īsto vārdu?

Kalugins: Nē, vārds bija cits.[5. Nikolass Šadrins.] Bet mēs viņu tik un tā atradām. Viņš strādāja par konsultantu Aizsardzības departamentā. Vispār pieklājīgi dzīvoja. Bet, kad mēs viņu atradām, mēs viņam piedāvājām variantu, ka nelikvidēsim viņu, kā pienāktos pēc likuma, bet viņš var nopelnīt godpilnu atgriešanos dzimtenē, ja strādās mūsu labā, vienlaikus strādājot ASV valdībai. Un viņš šo priekšlikumu pieņēma. Kā vēlāk izrādījās, viņš uzreiz bija noziņojis FIB, amerikāņu iestādēm, bet tie viņam teica: labs ir, strādāsi mūsu kontrolē. Nu, viņš it kā strādāja mūsu kontrolē, bet mums parādījās šaubas, vai patiesi tā arī ir. Tad mēs noorganizējām viņam izsaukumu uz Austriju, jo Austrijā mēs jutāmies kā mājās, vietējā policija tur vienmēr ar mums sadarbojās. Teicām, ka mēs viņu tur sagatavosim un pēc tam viņa pienākumos būs vadīt padomju spiegu nelegālo grupu ASV. Amerikāņiem tas, protams, likās vareni – vesela nelegāļu grupa… Viņš ieradās Austrijā, viņu iesēdināja mašīnā, lai it kā vestu uz kadru sagatavošanas centru. Taču centra vietā viņu pārveda pāri Austrijas un Čehoslovākijas robežai un iešpricēja viņam, lai nepretojas – viņš tur kādā brīdī bija sācis pretoties, jo saprata, ka ir piemānīts. Es gaidīju otrpus robežai, bet, kad viņu atveda, diemžēl izrādījās, ka viņš ir miris. Tas galīgi nebija vajadzīgs, jo orgāni plānoja viņu atvest uz Maskavu un stādīt priekšā kā cilvēku, kurš Rietumos pildījis speciālu uzdevumu un tagad, šo uzdevumu spīdoši izpildījis, ir atgriezies Dzimtenē, lai pastāstītu, ko visu amerikāņu izlūkdienests perina pret padomju varu. Tādas, lūk, bija situācijas, un man tajās bija jāpiedalās. Un tad pienāca reize… Mani bieži vien aicināja Rietumu raidstacijas un televīzija, un vienreiz mani uzaicināja uz Londonu, uz BBC. Es arī aizlidoju, bet, kolīdz nolaidos Hītrovā, turpat lidostā, kad gāju cauri pasu kontrolei, man uzlika rokudzelžus un aizveda uz cietumu. Iesēdināja vieninieka kamerā. Es teicu – par ko? Par jūsu līdzdalību bulgāru disidenta slepkavībā. Es prasu: kas tas par bulgāru disidentu? Viņi nosauca uzvārdu, un tas bija, kā viņu…

RL: Markovs.

Kalugins: Tieši tā, Markovs[6. Georgijs Markovs (1929–1978), bulgāru rakstnieks un disidents. 1969. gadā pārbēga uz Rietumiem Itālijā. Strādāja vairākās Rietumu raidstacijās, rakstīja feļetonus, kuros izsmēja Bulgārijas režīmu.]. Viņš bija Bulgārijas prezidenta Živkova meitas mīļākais, bet tad viņi kaut kā sastrīdējās, un viņš pārbēga uz Rietumiem. Bet papiņš un meita acīmredzot nevarēja viņam to piedot, visur viņu izmeklējās un galu galā atrada Londonā. Un nolēma viņu Londonā arī nogalināt. Bet kā to izdarīt? Vērsās pie PSRS drošības orgāniem. Šis temats tika apspriests manā klātbūtnē. Bijušais VDK priekšnieks Krjučkovs saka Andropovam: “Jurij Vladimirovič, bulgāru biedri lūdz palīdzību, lai varētu tikt vaļā no Markova.” Andropovs atbildēja: “Nu, tad lai arī tiek vaļā. Tas ir viņu cilvēks, kāda mums tur daļa.” Nē, viņi, lūk, gribot, lai mēs viņus nodrošinot ar tādiem līdzekļiem, kas ļautu viņu novākt, tā teikt, bez trokšņa. Uz to Andropovs teica: “Es ar to negribu nodarboties – dariet paši, es jums atļauju, taču vairs ar šo lietu mani netraucējiet.” Nu, un tad padomju izlūkdienests un tā vadītājs Krjučkovs iedeva viņiem tādu ķīmisko elementu, un tas tika izmantots pret Markovu Londonā. Ar lietussarga palīdzību. Jūs varbūt esat dzirdējuši par tādu gadījumu?

RL: Jā.

Kalugins: Anglijā, redziet, visiem taču ir lietussargi... (Smejas.) Kad Markovs gāja pa ielu, viņam tuvojās kāds vīrietis, atvēra lietussargu, un no tā izlidoja tāda neliela lodīte. Ja ar to trāpa no 5–6 metru attāluma – un grūti no tāda netrāpīt –, tad viņa ķermenī tā ātri izšķīst, un cilvēks dažu stundu laikā ir beigts. Tas bija tas pats polonijs.[7. Visos Markova noslepkavošanas aprakstos gan minēta inde rīcins.] Es par to visu zināju, un angļi, kad viss nāca gaismā, mani, lūk, iesēdināja cietumā. Bet es teicu: “Par ko jūs mani sēdināt? Par to, ka man kaut kas bija zināms? Es taču pats to neizdarīju!” Īsi sakot, nosēdēju tur diennakti un pieteicu bada streiku – teicu, ka ne ēdīšu, ne dzeršu, kamēr neparādīsies Krievijas vēstniecības pārstāvis. Viņi nogaidīja, redzēja, ka es tiešām neko netaisos ēst, un tad atnāca vēstniecības pārstāvis, un mani no cietuma izlaida. Pateicu Anglijai ardievu un nekad vairs neesmu viņu viesmīlību izmantojis. Paldies! (Smejas.) Tā arī aizbraucu.

RL: Un kas notika ar slepkavu?  

Kalugins: Ar noslepkavoto?

RL: Nē, ar cilvēku, kurš nogalināja Markovu.

Kalugins: Ar cilvēku, kurš nogalināja Markovu... Viņam iedeva ordeni. Bulgāri. Starp citu, man ir fotogrāfija, manā grāmatā, kur Bulgārijas prezidents arī mani apbalvo par līdzdalību pasākumā. Tā, lūk. Starp citu, mūsu izlūkošanā lietojamā tehnoloģija – un man ir zināšanas par to, kā to lietot, – bija augstākā līmenī nekā jebkuram citam. Es to saku nevis tāpēc, ka esmu bijušais sovjets, bet gan tāpēc, ka esmu nodarbojies ar visu pasaules izlūkdienestu darbības izpēti. Un vispirmām kārtām, protams, ar kādreiz visbīstamākā – angļu izlūkdienesta darbību. Amerikāņi bija vājāki, bet attiecībā uz angļu izlūkdienestu – nu, jūs taču zināt, mums bija viņu kādreizējais priekšnieks Filbijs[8. Kims Filbijs (1912–1988), augsts britu izlūkdienesta darbinieks, kurš aptuveni 10 gadus sadarbojās ar NKVD un tās pēcteci VDK un 1963. gadā pārbēga uz PSRS.], mans cilvēks, mūsu cilvēks. Un viņš mums visu izstāstīja.  

RL: Bet runā jau, ka varbūt viņš tomēr turpinājis strādāt britu labā.

Kalugins: Nē!

RL: Nē?

Kalugins: Nē. Starp citu, man ir fotogrāfija kopā ar Filbiju.

RL: Bet kāpēc jūs esat tik pārliecināts, ka viņš ne…

Kalugins: Nē, Filbijs absolūti un viennozīmīgi strādāja tikai padomju pusei. Mēs esam par to pārliecināti. Jo bez Filbija mums taču bija arī citi aģenti, kuri varēja sniegt par Filbiju informāciju. No iekšpuses, no angļu izlūkdienesta.

RL: Bet sakiet, lūdzu, vai Oldriču Eimsu[9. CIP darbinieks, kurš 80. gadu sākumā “pārdevās” padomju pusei, sniedzot tai izsmeļošu informāciju par CIP operācijām pret VDK un PSRS armijas izlūkdienestu GRU. Viņa darbības rezultātā tika nogalināti daudzi amerikāņu aģenti PSRS. Izcieš mūža ieslodzījumu bez iespējas tikt priekšlaikus atbrīvotam.] jūs pazināt?

Kalugins: Oldričs... Es ar viņu nenodarbojos, ar viņu nodarbojās mans draugs Viktors Čerkasovs. Tas bija labs darbinieks. Man ir viņa grāmata par Eimsu. Čerkasovs – labs kolēģis, ļoti inteliģents.

RL: Jūs teicāt, ka jums nepatīkot nodevēji. Vai tad Filbijs nav nodevējs?

Kalugins: Kā uz to skatās. Filbijs, starp citu, bija ideoloģiskas pārliecības cilvēks. Viņš Lielbritānijā gribēja uzcelt sociālismu ar cilvēcīgu seju. Viņš nebija no tiem, kas strādā par naudu. Viņam nebija nekādu savtīgu motīvu. Viņam bija ideāli, viņš iztēlojās cilvēces nākotni. Bet, kad viņš uzradās Padomju Savienībā un iepazina padomju dzīves reālijas, viņu daudz kas satrieca. Un man personīgi nācās daudz darīt, lai palīdzētu viņam saņemties un lai iedzītu viņu – nu, tas varbūt ir pārāk spēcīgi teikts – palīdzētu viņam ierakstīties padomju dzīvesveidā. Lai viņš justos pietiekami omulīgi. Taču bija periods, kad viņš jutās šausmīgi. Mēs atradām viņam sievu, nokārtojām viņam dzīvokli, vārdu sakot, izdarījām visu, kas mūsu spēkos, lai cilvēks justos labāk.

RL: Vai jūs personīgi uzskatāt, ka sociālisms ar cilvēcīgu seju ir iespējams?

Kalugins: Protams.

RL: Tiešām?

Kalugins: Jā.

RL: Bet kur… kur to varētu uzcelt?

Kalugins: Piemēram, Eiropā. Pieņemsim, tā pati Vācija. Tur Merkeles kundzei ir izdevies uzcelt sociālismu ar, stingri ņemot… Nu, tagad tā gan cieš no bēgļu pieplūduma, bet pirms tam… Bet vēl arī Skandināvija – Zviedrija, Norvēģija – tur, kaut gan saglabāts kapitālistiskais dzīvesveids, izdevies pielietot daudzus sociālisma principus un izveidot dzīvīgu labklājības valsti. Tāds ir mans uzskats. Es, starp citu, esmu bijis visās pasaules valstīs, izņemot Argentīnu, tāpēc es saku: “Don’t cry for me Argentina.” (Smejas.)

RL: Bet kā ar Krieviju – vai, jūsuprāt, tur kaut kas tāds ir iespējams?

Kalugins: Es domāju, ka tur neizbēgami notiks demokratizācija. Neviens totalitārs režīms pārāk ilgi nav pastāvējis. Nu, maksimums, desmit gadus. Pats ļaunākais variants, protams, bija hitleriskais režīms, bet arī Padomju Savienība turēja līdzi un pēc upuru skaita pat pārspēja nacistisko Vāciju, vai ne? Taču arī Padomju Savienība vairs neeksistē. Un atjaunot Padomju Savienību tādā formā, kādā tā pastāvēja agrāk, jau ir neiespējami. Tauta, galu galā, ir daudz izglītotāka. Turpretim, kad Krievija taisījās par sociālisma paraugu pārējai pasaulei, tā taču bija lielā mērā neizglītota zeme, un daudzi tur darīja lietas, ko mēs tagad nemūžam vairs nedarītu. Tā es uzskatu.

RL: Šķiet gan, ka arī Rietumos ir daudz neizglītotu ļaužu un arī tādu, kuri uzskatīja un uzskata, ka Padomju Savienība nemaz nebija tik ļauna.

Kalugins: Jā, padomju propagandai savulaik izdevās nostrādāt visai sekmīgi. Un Amerikā daudziem pat prātā nevarēja ienākt, kāda īstenībā ir Padomju Savienība. Tas ir padomju propagandas nopelns – pasaulē nav bijis spēcīgāka instrumenta, ja nu vienīgi nacistiskajā Vācijā, taču tā ilgi nenovilka. Padomju propagandu, no mēroga viedokļa vien, neviens nav pārspējis.

RL: Sakiet, lūdzu, vai jūs saņemat VDK pensiju?

Kalugins: Nē, pensijas man nav. Man visu atņēma. Gan pensiju, gan ordeņus – visu. To visu paveica biedrs Putins.  

RL: Kā īsti tas notika, ka jūs palikāt uz dzīvi ASV?

Kalugins: Tā bija nejaušība. Patiesībā gan esmu bijis saistīts ar Ameriku daudzu gadu garumā. Vispirms atbraucu te kā Kolumbijas Universitātes students 1958. gadā. Pēc tam atgriezos kā Maskavas radiokorespondents Apvienotajās Nācijās – vienīgais radiokorespondents![10. Kalugins bija VDK aģents jau 50. gados. Studēšana un korespondenta darbs bija tikai piesegs viņa patiesajai darbībai.] Un vēl vēlāk es kļuvu par padomju vēstniecības preses atašeju un vienlaikus pildīju VDK izlūkdienesta ASV vadītāja pienākumus. Tā bija laba un daudzsološa karjera. Atgriezos Maskavā, kad mani iecēla par Ārējās pretizlūkošanas pārvaldes priekšnieku. Tā bija viena no sistēmas lielākajām organizācijām ar četriem galvenajiem uzdevumiem. Numur viens: iefiltrēties visos ārvalstu izlūkdienestos, pretizlūkošanā un policijas organizācijās. Visās. Numur divi: iefiltrēties visās emigrantu pretpadomju organizācijās – krievu, armēņu, baltiešu... Proti, lai tur būtu mūsu cilvēki. Dažus no viņiem mēs pēc tam gatavojām darbam FIB vai CIP. Trešais: panākt, lai drošībā būtu padomju transportlīdzekļi ārzemēs – Aeroflot, tirdzniecības flote u.tml. Un arī lai jūrnieki neaizbēgtu un pareizi uzvestos. Ceturtā funkcija bija ļoti svarīga: pasargāt VDK darbiniekus un izlūkus no pretinieka ietekmes, lai viņi nepadotos propagandai vai, nedod Dievs, nekļūtu par CIP, FIB, angļu, franču izlūkdienestu spiegiem. Man ar visu gāja labi, taču es Rietumos biju pavadījis daudzus gadus un, tā teikt, nekautrējos par to Krievijā runāt, bet tas daudziem nepatika – sevišķi jau VDK. Daudziem pat likās, ka es necildinu Rietumus tāpat vien, ka mani tur varbūt pat ir savervējuši. Nu, un toreizējais izlūkdienesta direktors Krjučkovs šo baumu dēļ aizsūtīja mani uz manu dzimto pilsētu Ļeņingradu par otro cilvēku. Toreizējais VDK priekšnieks Andropovs man teica: “Oļeg, tu esi lieliski strādājis, taču tu nepazīsti pats savu valsti, visu dzīvi esi pavadījis ārzemēs. Aizbrauc uz mājām, pastrādā pāris gadus, tad atgriezies, un tu vispār būsi nepārspējams.” Materiālā ziņā man viss bija brīnišķīgi. Taču viens mans kolēģis, VDK admirālis, vienreiz dzērumā man saka: “Oļeg, vai tu zini, ka tevi novēro?” Izrādās, viņam un vēl dažiem bija dots uzdevums sekot katram manam solim, lai noskaidrotu, ko es domāju, kā runāju, vai nemēģinu stāties kontaktā ar ASV konsulātu. Man tas bija šausminošs atklājums – proti, ja jau es, cilvēks, kurš, varētu teikt, bijis šai varai uzticīgs kopš bērnības, esmu kļuvis par šādu nepamatotu aizdomu objektu… Manī tas izsauca milzīgas dusmas un vēlēšanos kaut kā uz to atbildēt. Laimīgā kārtā tūliņ arī pie varas nāca Gorbačovs, un es sāku uzstāties publiski – reformu vārdā. Tad parādījās Jeļcins, un viņu arī tūliņ pierunāja uzsākt pret mani lietu – par nelojālu attieksmi pret padomju varu. Taču tajā dienā, kad man vajadzēja Ļeņingradā ierasties Kara prokuratūrā, lai uzklausītu apsūdzību par nepareizu, pretpadomju uzvedību, notika brīnums – mani oficiāli piereģistrēja par kandidātu uz PSRS Augstāko Padomi.[11. Tas notika 1990. gadā.] Es piedalījos vēlēšanās un savācu 120 000 balsu! Un tā nu es kļuvu par deputātu. Nu, pēc tam jau mani neviens nevarēja apturēt. Es saņēmu tiesības izbraukt uz ārzemēm un tur sāku uzstāties, teicu, ka padomju iekārtai nepieciešama pilnīga reorganizācija, ka jārada kas tāds – ne jau obligāti rietumniecisks –, kas būtu pieņemams gan pašu pilsoņiem, gan visai pasaulei. Un tā es braukāju pa pasauli un stāstīju, kā padomju valsts tagad sevi pārveido. Un aizmirstiet, ka Padomju Savienība ir agresors, – Padomju Savienība vēlas kļūt par civilizētās pasaules daļu, par gluži tādu pašu kā jūs – vācieši, angļi, amerikāņi un tā tālāk.  

RL: Bet Putins... Vai tas, kā Putins redz Krievijas lomu, Krievijas nākotni...

Kalugins: Kad parādījās Putins… Viņš jau bija mans padotais. Ļeņingradā viņš bija tāds sīks ierēdnis, kādu ir simtiem, ne ar ko neizcēlās. Taču viņam izdevās… Viņam ir viena laba īpašība – viņš ir ļoti uzņēmīgs cilvēks. Kad Krievijā sākās problēmas ar pārtiku un cilvēki stāvēja rindā ne vien pēc desas, bet pat maizes – man tādu problēmu nebija, es biju orgānos, bet rindas es redzēju –, tad, lūk, Putins ar toreizējā mēra Sobčaka palīdzību atrada veidu, kā Ļeņingradā risināt pārtikas problēmu. Viņš sāka daļu naftas resursu, kas nokļuva Ļeņingradas apgabalā, caur Somiju sūtīt uz Rietumiem un pretī saņemt produktus. Un Jeļcins vienreiz brīnījās: “Kāpēc Ļeņingradā cilvēki nestāv rindā, bet Maskavā cilvēki dzīvo kā tādi lopi, nekā viņiem nav?” Un Sobčaks, kurš tolaik bija viens no viņa liberāļiem, teica: “Lūk, Putins ir tāds ļoti inteliģents čalis, izdarīgs, tas ir viņa nopelns.” Un Jeļcins paņēma viņu uz Maskavu savā administrācijā. Bet, starp citu, man te kaut kur ir viens izgriezums no avīzes: trīs gadus pēc tam, kad Jeļcins jau vairs nebija prezidents, viņam jautāja par laiku, kad viņš bija prezidents, un kādas bija lielākās kļūdas, ko viņš pieļāvis. Un Jeļcins atbildēja: “Ai, es tik daudz ko esmu sadarījis… Vislielākā kļūda – karš Čečenijā; otrā – ka par pēcteci izraudzījos Putinu.” Lūk, tie ir Jeļcina vārdi par Putinu. Bet viņam izdevās savākt ap sevi cilvēkus, kolēģus, kuri, pateicoties augstajām naftas cenām, spēja izraut Krieviju no krīzes stāvokļa. Un šodien Krievija neizskatās nemaz slikti. Kas būs tālāk, to gan grūti pateikt.

RL: Bet kāpēc Putinam vajadzēja jūs padarīt par dzimtenes nodevēju?

Kalugins: Lieta tāda, ka pirms daudziem gadiem es kļuvu par pirmstiesas izmeklēšanas objektu sakarā ar bijušā ASV armijas izlūkdienesta pulkveža Trofimova lietu.[12. Džordžs Trofimovs (1927–2014), krievu izcelsmes ASV militārā izlūkdienesta darbinieks, 2001. gadā notiesāts par spiegošanu PSRS labā 70. un 80. gados.] Es viņu sen pazinu, desmit gadus, pirms viņš iekūlās problēmās. Nu, un amerikāņu tiesa – es tobrīd atrados līgumdarbā ASV – uzaicināja mani liecināt pret Trofimovu kā padomju spiegu. Es atteicos un pamatoju to tādējādi, ka man nav morālu tiesību tā rīkoties un vispār es nerunāšu par saviem ļaudīm, vēl jo vairāk – tiesā, vēl jo vairāk – Savienotajās Valstīs. Taču tad sekoja nākamais, jau oficiālais papīrs: “Ja neieradīsities uz tiesu kā liecinieks Trofimova lietā, jūs tiksiet apsūdzēts kā līdzvainīgs noziegumā pret Artomonovu un saņemsit attiecīgu cietumsodu.” Tāda lietas nostādne man bija negaidīta. Es ierados amerikāņu tiesā, tā notika Floridas pavalstī, Maiami, un uzvedos tur ļoti atturīgi. Taču man nekas cits neatlika kā apstiprināt, ka padomju aģents “Marķīzs” patiešām ir Džordžs Trofimovs. Viņam iedeva mūža ieslodzījumu, bet mani ar skandālu izlaida no tiesas zāles. Šis process laikam bija pats grūtākais, kas man bijis jāpārdzīvo. Man nācās nodot mūsu cilvēku. Taču man nebija citas izvēles.

RL: Tātad tāpēc?

Kalugins: Nu, mazliet citādi. Man radās problēma – kā es tagad pēc tā visa varu rādīties Krievijā? Nu, un tad es nolēmu lūgt patvērumu Savienotajās Valstīs. Starp citu, tas arī prasīja zināmu laiku, jo daudzi bija pret – sevišķi no CIP aprindām. Taču man palīdzēja bijušais valsts sekretārs Kolins Pauels, jo viņš mani pazina vēl no tiem laikiem, kad es Maskavā biju Iekšlietu ministrijas atbildīgs darbinieks un apmeklēju visas pieņemšanas. Nu, un tad man radās iespēja saņemt pastāvīgā iedzīvotāja statusu – proti, “zaļo karti” – un ar laiku arī pilsonību.  

RL: Vai jūsu palikšana Savienotajās Valstīs ir atstājusi kādu iespaidu uz jūsu bērnu dzīvi?

Kalugins: Jā. Meita bija analītiķe toreizējā, padomju izlūkošanā, un viņu, protams, atlaida, kad biju kritis nežēlastībā.

RL: Padomju vai Krievijas?

Kalugins: Nu, drīzāk jau Krievijas. Krievijas, jā.

RL: Un ko viņa dara tagad?

Kalugins: Tagad viņa audzina bērnus. (Smejas.) Tā ka... Nu, viņai ir pedagoģiskā izglītība, tāpēc viņa to var.

RL: Bet vai pie jums viņa var atbraukt?

Kalugins: Viņa te ir bijusi, tāpat arī mans dēls, un es pat piedāvāju viņiem te palikt. Kolins Pauels arī man teica, ka palīdzēšot no savas puses. Bet viņi teica – nē, palikšot mājās. Nu, tā teikt, kā saimnieks vēlas. (Smejas.) Meitai jau daudz kas palika no tā, kas man bija Krievijā, tā ka viņa nedzīvo slikti. Es jau arī negrasījos te palikt, kad braucu šurp. Bet tā gadījās. Jo… liktenis. Bet es nesūdzos.

RL: Vai jūs kādreiz domājāt, ka liktenis tā iegrozīsies?

Kalugins: Nē, nē, nekad man tāda varianta dzīvē nav bijis, ka piepeši palikšu šeit, turklāt tādā situācijā, kad tā pat nebija mana izvēle, tā teikt.

RL: Kaut kā paradoksāli sanāk, tāds likteņa paradokss – tas, ar ko jūs savā laikā nodarbojāties, būdams sistēmā, sāka darboties pret jums.

Kalugins: Jā, jā, jā. Un tad? Jā, nodarbojos. Kas par to?

RL: Nu, vienkārši – paradoksāli.

Kalugins: Ā! Paradoksāli. Jā, protams, neordinārs gadījums, neparasts. Piekrītu! (Smejas.)