Dāsnais eidžisms

Dažu cilvēku raksturs atklājas dzērumā, citu – vecumā.

Lasot interviju ar Mārvinu Minski šajā žurnāla numurā, vēlreiz pievērsu uzmanību tam, ka pēdējā laikā RL atkal un atkal intervē cilvēkus, kuriem ir pāri astoņdesmit – tālu pāri –, teiksim, ekstravaganto fiziķi Frīmanu Daisonu vai ne mazāk ekstravaganto mūziķi Oļegu Karavaičuku. Pavisam nesen es Minhenē tikos ar deviņdesmit vienu gadu veco kinokritiķi, mūsu deviņdesmitčetrgadīgās Valentīnas Freimanes draudzeni Maiju Turovsku; pirms dažiem gadiem – ar deviņdesmitsešgadīgo tulkotāju Jūliju Dobrovoļsku; deviņdesmitgadīgo padomju ieslodzīto Lidiju Lasmani-Doroņinu; astoņdesmit sešus gadus veco dzīvespriecīgo dzejnieku Donaldu Holu; astoņdesmitseptiņgadīgo Valdi Bisenieku; tieši patlaban mēs gatavojam interviju ar deviņdesmit vienu gadu veco Marģeru Vestermani. Visi viņi ir bijuši brīnišķīgi, lai arī bieži vien nogurstoši sarunbiedri, un šai spējai sarunāties varētu būt arī kāds sakars ar to, ka viņi vēl ir dzīvi, – negribas teikt, ka viņiem ir tikai paveicies saglabāt skaidru galvu.

– Bet kāda ir jūsu paša attieksme pret ideju, ka šī “ierīce” ir kaut kam domāta? – jautā RL. – Es piemirsu, kāda ierīce... – nosaka Minskis. – Pasaule kā matemātiska ierīce, – attrauc RL. – Vai arī tas jums šķiet tukšs jautājums? – Nē, varētu būt, ka kāda ļoti varena būtne radījusi šo pasauli, – atbild Minskis, – lai atrisinātu kādu kategoriju teorijas vai elementārās matemātikas problēmu vai ko tādu... Mēs nezinām, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir.

Mēs patiešām nezinām, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir, – mierīgā pazemība, ar kādu viņš to pasaka, liecina par īpaša veida attiecībām ar pasauli, kura tā kaitina Velbeku (par kuru saistībā ar Alvja Hermaņa izrādi raksta Agnese Gaile-Irbe). Pēdējā tikšanās reizē Maija Turovska pastāstīja, ka šodien, bet varbūt – vakar, viņa piedzīvojusi, kā viņas īsā atmiņa aizgājusi, pamājot viņai ar rociņu.

Minska kundze: – Nē, bet tu runāji par teoriju pielietojamību attiecībā uz robotiem un gatavošanos... – Minskis: – Vai tu atceries, ko tieši es teicu? – Sieva: – Nē. (Smejas.) – Minskis: Man droši vien nebija taisnība.

Es nedomāju, ka tieši gudrība ir tā, kas viņus atšķir no jaunākiem interviju varoņiem, lai gan bieži – arī tā; pa reizei viņi smejas par jokiem, ko saprot vairs tikai paši vien; lielākoties viņi ir pārsteigti, ka dzīvo joprojām uz priekšu, kad daudzu viņu laikabiedru vairs nav; viņi ir pieraduši pie savas miesas vājuma un nelaimēm, un katra jauna sava kaite viņos vairs izsauc tikai smīnu; un, pat ja tas tā nav, vienmēr liekas, ka viņi zina kaut ko tādu, ko mēs nezinām, un tieši tas varētu mums palīdzēt; kā vecas mongoļu sievas viņi sēž pie pašām jurtas durvīm, pa kurām mēs tikko esam ienākuši.

– Vai Fainmans vēl ir dzīvs? (miris 1988. gadā – U. T.) – jautā Minskis, un man jau sāk likties, ka viņš par RL intervētāju smejas. RL: – Nē, viņš pirms kāda laika aizgāja. – Minskis: – Tas ir kaitinoši.