No grāmatas “Prāta sabiedrība”

1.Prologs

Viss jāvienkāršo, cik iespējams, bet ne vairāk.

Alberts Einšteins

Šajā grāmatā mēģināts izskaidrot, kā darbojas prāts. Kā no nesaprātīguma var rasties saprātīgums? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēs jums parādīsim, ka prātu var uzbūvēt no daudzām mazām daļām, kuras katra par sevi nav apveltīta ar prātu.

Šo shēmu, kurā katru prātu veido daudzi mazāki procesi, es saukšu par “prāta sabiedrību”. Šos procesus mēs sauksim par “aģentiem”. Katrs mentālais aģents pats par sevi spēj paveikt tikai kādu vienkāršu lietu, kuras paveikšanai nekādu prātu vai domāšanu nevajag. Tomēr, kad mēs šos aģentus noteiktos, ļoti īpašos veidos apvienojam sabiedrībās, rezultātā iegūstam īstu saprātu.

Šajā grāmatā nav nekā īpaši tehniska. Arī šī grāmata ir sabiedrība – daudzu mazu ideju sabiedrība. Katra no tām atsevišķi ir pilnīgi pašsaprotama, tomēr, pietiekami daudzas saķēdējot kopā, mēs varam izskaidrot visdīvainākos prāta noslēpumus.

Traucē tas, ka šīs idejas daudzviet krustojas. Mani skaidrojumi nebūt nav glītas, taisnas līnijas no sākuma līdz beigām. Man būtu gribējies tās uzzīmēt secīgi, lai jūs pa tām, liekot soli pēc soļa, varētu kā pa prāta pakāpieniem nokļūt līdz augšai. Bet tās ir sapītas mezglainos tīklos.

Varbūt tā ir mana vaina, ka neesmu spējis atrast tīrus pamatus ar glīti sakārtotiem principiem. Tomēr es tiecos vainu novelt uz prāta iedabu: tā spēks lielā mērā šķiet nākam tieši no aģentu juceklīgās krustošanās. Ja tas ir tā, tad no šī sarežģījuma nav iespējams izvairīties; mums vienkārši jārēķinās ar evolūcijas daudzajiem trikiem.

Ko mēs varam darīt, ja kaut ko ir grūti aprakstīt? Mēs sākam ar to, ka uzskicējam aptuvenas aprises, lai tās kalpotu par karkasu visam pārējam; nav svarīgi, ja dažas no šīm formām izrādīsies mazliet greizas. Tālāk mēs iezīmējam detaļas, lai piešķirtu skeletam vairāk dzīvīgas miesas. Beigās, aizpildot pēdējos tukšos laukumus, mēs atmetam visas sākotnējās idejas, kuras mūsu zīmējumā vairs neiederas.

Tieši tā mēs rīkojamies reālajā dzīvē, mēģinot salikt šķietami grūtu puzli – vai tās būtu saplēsta poda lauskas vai lielas mašīnas zobrati. Atsevišķs puzles gabaliņš mums neko nenozīmē, kamēr neesam redzējuši kaut ko no kopējās bildes.

1.1. Prāta aģenti

Labas teorijas par prātu ietver vismaz trīs dažādas laika skalas: lēnā laika skala smadzeņu evolūcijas mērīšanai miljarda gadu garumā; ātrā – cilvēka smadzeņu attīstības mērīšanai zīdaiņa un bērna vecumā; un vidējā – ideju attīstības mērīšanai cauri vēstures gadsimtiem.

Lai izskaidrotu prātu, mums jāparāda, kā prāts ir būvēts no lietām, kas nav apveltītas ar prātu, no daļām, kas ir daudz mazākas un vienkāršākas nekā jebkas, ko mēs uzskatām par saprātīgu. Kamēr neesam izskaidrojuši prātu caur lietām, kurām pašām nav nekādu domu vai sajūtu, mēs tikai turpinām riņķot pa apli. Bet kas varētu būt šīs vienkāršākās daļiņas – “aģenti”, kas veido mūsu prātu? Tas ir šīs grāmatas priekšmets, un, to zinot, aplūkosim mūsu uzdevumu. Ir daudz jautājumu, kas prasa atbildes.

Funkcija: Kā šie aģenti darbojas?

Iemiesojums: No kā tie ir veidoti?

Saskarsme: Kā tie savā starpā sazinās?

Izcelsme: No kurienes nāk pirmie aģenti?

Iedzimtība: Vai mēs visi piedzimstam ar vienādiem aģentiem?

Mācīšanās: Kā mēs radām jaunus aģentus un nomainām vecos?

Raksturs: Kuru veidu aģenti ir vissvarīgākie?

Autoritāte: Kas notiek, kad starp aģentiem ir nesaskaņas?

Nodoms: Kā šādi tīklojumi var gribēt vai vēlēties?

Spējas: Kā aģentu grupas spēj paveikt to, ko nespēj paveikt atsevišķi aģenti?

Patība: Kas tiem piešķir vienību vai individualitāti?

Nozīme: Kā tie jelko saprot?

Jutīgums: Kā tiem var būt sajūtas un emocijas?

Apzināšanās: Kā tiem var piemist apziņa vai pašapzināšanās?

Kā gan teorija par prātu varētu izskaidrot tik daudzas lietas, ja katrs atsevišķais jautājums jau šķiet pārāk grūts, lai uz to rastu atbildi? Patiesi, kad mēs aplūkojam katru jautājumu atrauti no citiem, tie visi šķiet sarežģīti. Bet, tiklīdz palūkosimies uz prātu kā uz aģentu sabiedrību, viena atsevišķa atbilde izgaismos visas pārējās.

1.2. Prāts un smadzenes

Nekad nav ticis pieņemts [teica dzejnieks Imlaks], ka domāšana piemīt matērijai vai ka katra daļiņa ir domājoša būtne. Tomēr, ja pastāvētu kāda nedomājoša matērijas daļa, tad kura daļa būtu tā, kurai mēs domāšanu atvēlētu? Matērija no matērijas var atšķirties tikai ar formu, apjomu, blīvumu, kustību un kustības virzienu: kam no tā visa, vienalga, kādās variācijās un kombinācijās, mēs varētu piedēvēt domāšanu? Apaļums vai kvadrātainums, cietība vai šķidrība, lielums vai mazums, ātra vai lēna kustība tajā vai citā virzienā – tie visi ir materiālās eksistences modi, visi vienlīdz sveši domāšanas dabai. Ja matērija kādā brīdī pastāvētu bez domāšanas, tad tai varētu likt domāt vienīgi ar kādas jaunas pārveides palīdzību, bet visas pārveides, ko matērija pieļauj, ir vienlīdz nesaistītas ar domāšanas spēju.

Semjuels Džonsons

Kā gan kaut kas tik materiāls kā smadzenes varētu darbināt kaut ko tik rēgainu kā domas? Pagātnē šis jautājums ir satraucis daudzus domātājus. Viņiem šķita, ka domu un lietu pasaule atrodas pārāk tālu viena no otras, lai tās varētu mijiedarboties. Kamēr domas šķita tik ļoti atšķirīgas no visa cita, likās, ka nav nekā, ar ko vispār sākt.

Pirms dažiem gadsimtiem tikpat neiespējami šķita izskaidrot dzīvību, jo dzīvās būtnes likās caurcaurēm atšķirīgas no visa cita. Augi likās augam no nekā. Dzīvnieki spēj kustēties un mācīties. Kā vieni, tā otri spēj vairoties, turpretī nekas cits neko no tā nespēj. Bet tad šī milzīgā plaisa sāka vērties ciet. Tika atklāts, ka katra dzīvā būtne sastāv no šūnām, savukārt šūnas izrādījās sastāvam no sarežģītām, tomēr saprotamām ķīmiskām vielām. Drīz tika atklāts, ka augi nerada nekādas vielas, bet lielāko daļu sava materiāla vienkārši iegūst, pārstrādājot gaisā esošās gāzes. Noslēpumaini pukstošās sirdis izrādījās mehāniski pumpji, kas veidoti no muskuļu šūnu tīklojumiem. Bet tikai šajā (20. – red.) gadsimtā Džons fon Noimans teorētiski nodemonstrēja, kā šūnas var vairoties, savukārt no viņa gandrīz neatkarīgi Džeimss Votsons un Frānsiss Kriks atklāja, kā katra šūna rada sava iedzimtā koda kopijas. Izglītotam cilvēkam vairs nav jāmeklē kāds īpašs dzīvības spēks, kas kustinātu katru dzīvo būtni.

Tāpat pirms gadsimta (19. gadsimtā – red.) mums būtībā nebija pamata, uz kā balstīties, lai izskaidrotu, kā darbojas domāšana. Tad tādi psihologi kā Zīgmunds Freids un Žans Piažē radīja teorijas par bērnu attīstību. Nedaudz vēlāk mehānikas jomā tādi matemātiķi kā Kurts Gēdels un Alans Tjūrings sāka atklāt līdz tam nezināmās mašīnu iespējas. Šie divi domas strāvojumi sāka savienoties tikai 40. gados, kad Vorens Makaloks un Volters Pitss sāka demonstrēt, ka mašīnām var iemācīt redzēt, spriest un atcerēties. Pētījumi mākslīgā intelekta zinātnes jomā sākās tikai 50. gados, kad tika izgudroti modernie datori. Tas iedvesmoja jaunu ideju vilni par mašīnu iespējām paveikt to, ko līdz tam bija spējis paveikt tikai prāts.

Lielākā daļa cilvēku joprojām domā, ka neviena mašīna nekad nespēs apzināties vai just godkāri, greizsirdību, uztvert humoru vai piedzīvot kādu citu mentālās dzīves pieredzi. Skaidrs, ka mēs joprojām esam tālu no iespējas radīt mašīnu, kura varētu darīt visu, ko dara cilvēks. Bet tas nozīmē tikai to, ka mums vajag labākas teorijas, kā darbojas prāts. Šī grāmata parādīs, kā mazās mašīnītes, ko mēs sauksim par “prāta aģentiem”, varētu būt ilgi meklētās šīm teorijām vajadzīgās “daļiņas”.

1.3. Prāta sabiedrība

Jūs zināt, ka visu, ko jūs domājat un darāt, domājat un darāt “jūs”. Bet kas ir šis “jūs”? Kādi sīkāki elementi darbojas jūsu prātā, lai padarītu jūsu darbu? Lai saprastu, kādā veidā prāts līdzinās sabiedrībai, pamēģiniet, lūk, ko: paņemiet rokā tējas tasi!

Jūsu TVĒRIENA aģenti grib tasi noturēt.

Jūsu LĪDZSVARA aģenti grib novērst tējas izlīšanu.

Jūsu SLĀPJU aģenti grib, lai dzerat tēju.

Jūsu KUSTĪBU aģenti grib, lai liekat tasi pie lūpām.

Tomēr nekas no tā neaizņem jūsu prātu, kamēr klīstat pa istabu un runājaties ar draugiem. Jūs gandrīz nemaz nedomājat par Līdzsvaru; Līdzsvaram nav daļas gar Tvērienu; Tvērienam nav intereses par Slāpēm; Slāpes nespēlē nekādu lomu jūsu sociālajās problēmās. Un kāpēc ne? Tāpēc, ka tie var cits uz citu paļauties. Ja katrs padara savu mazo darbiņu, kopā tie paveiks patiesi lielo darbu – tējas dzeršanu.

Cik daudz dažādu procesu ir iesaistīts, lai šī tējas tase stabili turētos jums pirkstos? Jābūt vismaz kādam simtam, kas atbild par to vien, lai pareizi darbotos roka, plaukstas locītava un plauksta. Vēl kādam tūkstotim muskuļu sistēmu jāstrādā, tikai lai nodrošinātu, ka kustas visi kauli un saites, kas liek ķermenim staigāt. Un, lai jūs noturētu līdzsvaru, katram procesam jāsadarbojas ar vairākiem citiem. Ja nu jūs aizķeraties un sākat krist? Tad daudzi citi procesi ātri mēģinās visu vērst par labu. Daži no tiem atbildēs par to, kā jūs izliecaties un kur liekat pēdas. Citi risinās jautājumu, ko iesākt ar tēju: jūs negribētu apdedzināt roku, bet tāpat negribētu arī applaucēt citus. Lēmumi jāpieņem ātri.

Tas viss notiek, kamēr jūs runājat, un nešķiet, ka jebkas no tā prasītu lielu piedomāšanu. Bet, ja tā padomā, arī jūsu runāšana to neprasa. Kādi aģenti izraugās īstos vārdus, lai jūs varētu izteikt to, ko domājat? Kā šie vārdi tiek savirknēti saistītās frāzēs un teikumos? Kādas jūsu prāta aģentu kopas fiksē visu, ko esat pateicis, kā arī – kam to esat teicis? Jūs taču justos muļķīgi, ja atkārtotos, – ja vien neesat pārliecināts, ka klausītāji jau ir citi.

Mēs allaž darām vairākas lietas vienlaikus – piemēram, plānojam, staigājam un runājam –, un tas viss šķiet tik dabiski, ka mēs to pieņemam kā pašsaprotamu. Bet patiesībā šos procesus darbina tik daudz mehānismu, ka visus tos vienlaikus izprast mums nemaz nav pa spēkam. Tāpēc dažās nākamajās šīs grāmatas nodaļās mēs vērsīsim uzmanību tikai uz vienu parastu darbību – dažādu lietu būvēšanu no bērnu rotaļu klucīšiem. Vispirms mēs šo procesu saskaldīsim mazākās daļās un tad paskatīsimies, kā katra no tām ir saistīta ar visām pārējām daļām.

Tā mēs mēģināsim atdarināt veidu, kā Galilejs un Ņūtons tik daudz ko saprata, pētot visvienkāršākos svārstus un svarus, spoguļus un prizmas. Pētīt būvēšanu no klucīšiem būs kā aplūkot mikroskopā visvienkāršākās lietas, kādas spējam atrast, lai negaidīti atklātu milzīgu universu. Tā paša iemesla dēļ tik daudzi mūsdienu biologi vairāk uzmanības velta sīkiem mikrobiem un vīrusiem nekā krāšņiem tīģeriem un lauvām. Man un veselai studentu paaudzei pasaule, kuru veido darbošanās ar rotaļu klucīšiem, ir bijusi prizma un svārsts, ar ko pētīt saprātu.

Zinātnē visvairāk var iemācīties, pētot to, kas šķiet visnesvarīgākais.

1.4. Klucīšu pasaule

Iedomājieties bērnu, kurš spēlējas ar klucīšiem, un iedomājieties, ka šī bērna prāts satur pulku mazāku prātu. Sauciet tos par mentālajiem aģentiem. Tieši šobrīd pie teikšanas ir aģents, vārdā Celtnieks. Celtnieka joma ir būvēt no klucīšiem torņus.

Mūsu bērnam patīk vērot, kā ar katru jaunu klucīti tornis aug augstumā. Bet torņa būvēšana ir pārāk sarežģīts darbs vienam vienkāršam aģentam, tāpēc Celtniekam jālūdz palīgā vairāki citi aģenti:

Patiesībā pat viena klucīša atrašana un uzlikšana torņa galā ir pārāk liels darbs jebkuram atsevišķam aģentam. Tāpēc pievienošanas fāzē jāprasa vēl kāda aģenta palīdzība. Pirms būsim galā, mums vajadzēs vairāk aģentu, nekā sevī spēs iekļaut jebkura diagramma.

Kāpēc tas jāsaskalda mazākās daļās? Tāpēc, ka prāts, līdzīgi torņiem, tā ir uzbūvēts – vienīgi klucīšu vietā tas sastāv no procesiem. Un, ja klucīšu kraušana kaudzēs šķiet niekošanās, atcerieties, ka reiz jums tā nešķita. Kad agrā bērnībā pirmoreiz uzgājāt rotaļlietas būvēšanai, jūs droši vien pavadījāt priekpilnas nedēļas, mācoties, ko ar tām var izdarīt. Ja tagad šādas rotaļlietas šķiet samērā garlaicīgas, tad jums jājautā sev, kā jūs esat mainījies. Reiz, pirms jūs pievērsāties ambiciozākām lietām, spēt no klucīšiem uzbūvēt torni vai māju šķita savādi un brīnumaini. Tomēr, lai arī visi pieaugušie zina, kā tādas lietas dara, neviens nesaprot, kā mēs tās iemācāmies! Un tieši tas mūs interesē šajā grāmatā. Kraut klucīšus kaudzēs un rindās – šo prasmi katrs no mums apguvis tik sen, ka mēs pat neatceramies, ka vispār būtu to mācījušies. Tagad mums tā liekas vienkārši veselais saprāts, un tieši tas padara psiholoģiju tik grūtu. Šī aizmiršana, šī agrās bērnības amnēzija, liek mums pieņemt, ka visas mūsu brīnišķīgās spējas jau no paša sākuma bijušas mūsu prātā, un mēs nekad nemēģinām sev jautāt, kā tās aizsākās un attīstījās.

1.5. Veselais saprāts

Nav iespējams domāt par domāšanu, nedomājot par domāšanu par kaut ko.

Sīmors Paperts

Mēs atradām veidu, kā savu torņa celtnieku salikt no daļām. Bet Celtnieks vēl ne tuvu nav pabeigts. Lai no klucīšiem uzbūvētu vienkāršu torni, mūsu bērna aģentiem jāpaveic vēl šādas lietas:

Aģentam “Redzēt”, par spīti dažādiem foniem, ēnām un gaismām, ir jāpazīst savi klucīši, lai kāda būtu to krāsa, lielums vai novietojums, – pat tad, kad skatu uz tiem daļēji aizsegušas citas lietas.

Pēc tam, kad tas paveikts, aģentam “Kustināt” jāvada roka un plauksta pa sarežģītiem ceļiem cauri telpai, tomēr ne reizi nepiegrūžoties torņa virsotnei un neiesitot bērnam pa seju.

Un iedomājieties, cik muļķīgi izskatītos, ja aģents “Atrast” ieraudzītu un “Satvert” paņemtu vienu no klucīšiem, kas jau balsta torni!

Aplūkojot šīs prasības tuvāk, mēs atduramies pret mulsinošu daudzumu sarežģītu jautājumu. Piemēram, kā “Atrast” spētu noteikt, kuri klucīši vēl ir izmantojami? Tam būtu “jāsaprot” situācija, vadoties pēc tā, ko tas mēģina izdarīt. Tātad mums vajadzēs teorijas gan par to, ko nozīmē saprast, gan par to, kā mašīnai varētu būt mērķis. Iedomājieties visus praktiskos spriedumus, kuri reālam Celtniekam būtu jāizdara. Tam būtu jānolemj, vai mērķa sasniegšanai pietiek klucīšu un vai tie ir gana stipri un plati, lai noturētu tos, kas tiks likti virsū.

Ja nu tornis sāk šūpoties? Īstam celtniekam ir jāuzmin šūpošanās cēlonis. Vai tas šūpojas tāpēc, ka kāds savienojums torņa iekšpusē nav gana precīzs? Vai pamats ir nedrošs, vai tornis ir pārāk augsts attiecībā pret platumu? Varbūt šūpošanās notiek tikai tāpēc, ka pēdējais klucītis uzlikts pārāk pavirši.

Visi bērni mācās šādas lietas, bet vēlākos gados mēs reti kad par tām iedomājamies. Kad esam kļuvuši par pieaugušajiem, mēs to visu uzskatām par vienkāršu “veselo saprātu”. Bet šis maldinošais vārdu savienojums slēpj teju neskaitāmas prasmes.

Veselais saprāts nav vienkārša lieta. Patiesībā tā ir milzu kopa ar grūtā ceļā apgūtām praktiskām idejām – milzum daudz dzīves iemācītu likumu un izņēmumu, dispozīciju un slieksmju un tieksmju, piesardzības un apdoma.

Ja veselais saprāts ir tik dažāds un juceklīgs, kas liek tam šķist tik skaidram un dabiskam? Šo vienkāršības ilūziju rada tas, ka pazaudējam saikni ar notikumiem agrā bērnībā, kad veidojām savas pirmās spējas. Kad katra jauno prasmju grupa ir nostiprinājusies, mēs tām pa virsu būvējam arvien jaunus slāņus. Laikam ritot, apakšējie slāņi grimst arvien dziļāk, līdz beidzot, kad vēlāk dzīvē mēģinām par tiem runāt, mēs saprotam, ka nevaram pateikt neko daudz vairāk par “es nezinu”.

1.6. Aģenti un aģentu kopas

Mēs gribam izskaidrot saprātu kā vienkāršāku lietu kombināciju. Tas nozīmē, ka mums uz katra soļa noteikti jāpārliecinās, ka neviens no mūsu aģentiem pats nav apveltīts ar saprātu. Citādi mūsu teorija iznāktu līdzīga 19. gadsimta “šaha mašīnai”, kurā iekšā, kā to atklāja Edgars Alans Po, patiesībā bija paslēpts punduris. Tā ikreiz, kad atklāsies, ka kādam aģentam jādara kas sarežģīts, mēs to aizstāsim ar aģentu apakšvienību, kurā katrs dara vienkāršākas lietas. Šī iemesla dēļ lasītājam jābūt gatavam just tādu kā zaudējumu. Kad sadalīsim lietas mazākās daļās, katra no tām pirmajā brīdī šķitīs sausa un pliekana, it kā būtu zaudēta kaut kāda būtība.

Piemēram, mēs redzējām, kā izveidot torņa celšanas prasmi, saliekot Celtnieku no tādām mazām daļām kā “Atrast” un “Dabūt”. Bet kur atrodas viņa “prasme celt”, ja tās acīmredzami nav nevienā daļā, taču šīs daļas ir viss, no kā Celtnieks sastāv? Atbilde: nepietiek izskaidrot tikai to, ko dara katrs atsevišķais aģents. Mums jāsaprot arī tas, kā šīs daļas savstarpēji saistītas, proti, kā kaut ko paveikt spēj aģentu grupas.

Tā nu katrā šajā grāmatā veiktajā solī tiek izmantoti divi dažādi veidi, kā domāt par aģentiem. Ja jūs vērotu Celtnieku strādājam no malas, neko nezinot par to, kas notiek tajā iekšā, jums rastos iespaids, ka tas zina, kā būvēt torņus. Bet, ja varētu redzēt Celtnieku no iekšpuses, jūs tur, protams, neatrastu nekādas zināšanas. Jūs redzētu tikai dažus slēdžus, kas sakārtoti dažādos veidos, lai cits citu ieslēgtu un izslēgtu. Vai Celtnieks patiešām zina, kā būvēt torņus? Atbilde atkarīga no tā, kā uz to skatāmies. Izmantosim divus dažādus vārdus – “aģents” un “aģentu kopa” –, lai pateiktu, kāpēc Celtnieks šķiet vadām dubultu dzīvi. Kā aģentu kopa tas šķiet zinām savu darbu. Kā aģents tas nevar zināt pilnīgi neko.

Braucot ar automašīnu, jūs pret stūres ratu attiecaties kā pret aģentu kopu, kuru varat izmantot, lai mainītu mašīnas braukšanas virzienu. Jums ir vienalga, kā tā darbojas. Bet, kad kaut kas ar stūrēšanu saiet grīstē un jāsaprot, kas notiek, labāk pret stūres ratu attiekties kā pret vienu lielākas aģentu kopas aģentu: tas pagriež stieni, kas pagriež zobratu, lai pavilktu zobstieni, kas pārbīda riteņu asis. Protams, mums ne vienmēr vajag šo mikroskopa redzējumu; ja visas šīs detaļas paturētu prātā braucot, mēs varētu ciest avārijā, jo pārāk ilgu laiku prasītu izdomāt, uz kuru pusi griezt stūri. Zināt “kā” nav tas pats, kas zināt “kāpēc”. Šajā grāmatā mēs nepārtraukti pārslēgsimies no aģentiem uz aģentu kopām un atpakaļ, jo atkarībā no mērķiem mums būs jāizmanto dažādi skatpunkti un aprakstu veidi.

No grāmatas The Society of Mind, NY, Simon & Schuster, 1988