Vuajerista motelis

Es pazīstu precētu vīrieti, divu bērnu tēvu, kurš pirms daudziem gadiem iegādājās kādu Denveras apkaimes moteli, lai kļūtu par tā pastāvīgo vuajeristu. Ar sievas palīdzību viņš vairāk nekā ducim istabu griestos izzāģēja 15 x 35 cm lielus taisnstūrus. Tad viņš šīs atveres aizklāja ar alumīnija plāksnīšu pārsegiem, kas izskatījās pēc ventilācijas restēm, taču patiesībā bija novērošanas lūkas, kas ļāva viņam, tupot bēniņos uz grīdas, vērot numuru iemītniekus. Ar šādu novērošanu viņš nodarbojās vairākus desmitus gadu, rūpīgi pierakstot visu redzēto un dzirdēto. Visu šo gadu laikā viņu nevienu reizi nepieķēra.

Par šī cilvēka eksistenci es uzzināju, kad savās mājās Ņujorkā saņēmu ar roku rakstītu eksprespasta vēstuli bez paraksta, datētu ar 1980. gada 7. janvāri. Tā sākās šādi:

Godātais Talīza kungs!

Esmu uzzinājis, ka Jūsu topošajā grāmatā “Sava tuvākā sievu” tiks iekļauts sen gaidīts valsts mēroga pētījums par amerikāņu seksuālo dzīvi. Manā rīcībā ir svarīga informācija, kas varētu būt būtisks ieguldījums šīs vai Jūsu nākamo grāmatu saturā.

Tālāk vēstules autors aprakstīja moteli, kura īpašnieks tolaik bija bijis jau vairāk nekā desmit gadus.

Iegādāties šo moteli mani pamudināja vēlēšanās apmierināt savas vuajeristiskās dziņas un dziļa interese par visām cilvēku dzīves pusēm gan sociālā, gan seksuālā aspektā. [..] Mani motivēja tikai un vienīgi neizsmeļama zinātkāre un nekādā ziņā ne garīgi nelīdzsvarota lūriķa tieksme.

Viņš paskaidroja, ka precīzi fiksējot “novērojumus par lielāko daļu šo indivīdu” un apkopojot interesantu statistiku par katru no viņiem, t.i., ko viņi darīja, ko sacīja, kādas ir viņu īpatnības, vecums un miesasbūves tips, no kuras valsts daļas viņi ieradušies, un kāda ir viņu seksuālā uzvedība. Tie bija visdažādākie cilvēki. Uzņēmējs, kurš pusdienas pārtraukumā ved uz moteli savu sekretāri (šajā industrijā to sauc par “karsto palagu” biznesu). Precēti pāri, kas ceļo no vietas uz vietu vai nu darījuma, vai atpūtas nolūkos. Pāri, kas nav precējušies, bet dzīvo kopā. Sievas, kas krāpj vīrus, un otrādi. Lesbisms, kam esmu pievērsis īpašu uzmanību. [..] Homoseksuālisms, par kuru maz interesējos, taču novēroju, lai ievāktu ziņas par motivāciju un pašu procesu. 70. gadu beigās priekšplānā izvirzījās jauna seksuālā novirze, proti, grupveida sekss, kuru es novēroju ar vislielāko interesi. [..]

Manu acu priekšā līdz dabiskam noslēgumam novests vairums cilvēka emociju visā to komismā un traģismā. Runājot par seksuālo jomu, šo 15 gadu laikā esmu pieredzējis, nepastarpināti novērojis un ārpus laboratorijas apstākļiem pētījis pašas labākās neinscenētās dzimumattiecības pāru starpā un lielāko daļu iedomājamo seksuālo noviržu.

Galvenais iemesls, kāpēc vēlos piegādāt Jums šo konfidenciālo informāciju, ir pārliecība, ka tā var būt vērtīga cilvēkiem kopumā un jo īpaši seksa pētniekiem.

Tālāk viņš rakstīja, ka, lai gan sen jūtot vēlēšanos pavēstīt pasaulei savu stāstu, tomēr neesot apveltīts “ar pietiekamām rakstnieka dāvanām”, turklāt baidoties tikt atklāts. Viņš uzaicināja mani sarakstīties ar pasta nodaļas starpniecību un ierosināja aizbraukt uz Kolorādo, lai klātienē pavērotu, kā darbojas viņa motelis:

Patlaban biznesa interešu dēļ nevaru atklāt savu identitāti, taču stādīšos Jums priekšā, ja varēsiet man apliecināt, ka šī informācija tiks glabāta visstingrākajā slepenībā.

Izlasījis šo vēstuli, nespēju izlemt, vai atbildēt, un uz dažām dienām noliku to malā. Es esmu dokumentālās prozas autors un savos rakstos un grāmatās vienmēr lietoju cilvēku īstos vārdus, tāpēc zināju, ka šādu anonimitātes noteikumu pieņemt nevaru. Un tas, kā vēstules autors nodevis savu klientu uzticēšanos un ielauzies viņu privātajā dzīvē, manī izraisīja dziļu sarūgtinājumu. Vai šāds cilvēks vispār var būt uzticams informācijas avots? No otras puses, pārlasot vēstuli, nācās atzīt, ka viņa “pētnieciskajām” metodēm un motīviem bija zināma līdzība ar manu paša pieeju, vācot materiālus grāmatai “Sava tuvākā sievu”. Teiksim, es pierakstīju savus novērojumus, vadot masāžas salonus Ņujorkā un biedrojoties ar Sandstounas nūdistu kolonijas svingeriem Dienvidkalifornijā (ar vienu būtisku atšķirību: cilvēki, kurus novēroju un aprakstīju, man bija devuši savu piekrišanu). Un mana 1969. gadā izdotā grāmata “Valstība un vara” par laikrakstu The New York Times sākās ar teikumu: “Vairums žurnālistu ir nemiera dzīti vuajeristi, kuri saskata visus pasaules defektus – cilvēku un vietu nepilnības.”

To, vai mans sarakstes partneris no Kolorādo bija, runājot viņa paša vārdiem, “garīgi nelīdzsvarots lūriķis” (kaut kas līdzīgs Hičkoka Normanam Beitsam vai slepkavnieciskajam kinorežisoram Maikla Pauela “Tomā Lūriķī”), gluži nekaitīgs, lai arī dīvains cilvēks, kura dzinulis ir “neizsmeļama zinātkāre”, vai varbūt vienkāršs pīlīšu pūtējs, es varēju uzzināt, vienīgi pieņemot viņa ielūgumu. Tomēnes biju iecerējis apmeklēt Fīniksu, tāpēc nolēmu aizsūtīt viņam zīmīti ar savu telefona numuru un ierosināt satikties, kad caurbraucot iegriezīšos Denverā. Pēc dažām dienām viņš man automātiskajā atbildētājā atstāja ziņu, ka gaidīs mani lidostā, bagāžas saņemšanas zālē.

Pēc divām nedēļām, tuvojoties bagāžas slīdlentei, es ieraudzīju kādu vīrieti, kurš smaidot sniedza man roku. “Laipni lūdzu Denverā,” viņš teica, kreisajā rokā pavēcinot manis sūtīto zīmīti. “Mans vārds ir Džeralds Fouzs.”

Mans pirmais iespaids bija tāds, ka šis draudzīgais svešinieks ir visai līdzīgs daudzajiem vīriešiem, ar kuriem biju lidojis vienā lidmašīnā no Fīniksas. Likās, ka viņš ne ar ko īpaši neizceļas. Apmēram 45 gadus vecajam Fouzam bija zaļganbrūnas acis; viņš bija mazliet vairāk nekā metru astoņdesmit garš un nedaudz korpulents. Viņš bija ģērbies bēšā žaketē un kreklā ar atpogātu apkaklīti, kas likās vienu izmēru par šauru viņa druknajam, muskuļotajam kaklam. Fouzam bija kārtīgi apcirpti tumši mati; sejai aiz brillēm raga ietvaros bija draudzīga izteiksme – visnotaļ atbilstoša viesnīcniekam.

Kad bijām pārmijuši pieklājības frāzes, es pieņēmu Fouza uzaicinājumu dažas dienas paviesoties viņa motelī.

“Mēs jūs iekārtosim vienā no istabām, kuras man nav tā privilēģija novērot,” viņš teica ar dzīvespriecīgu smaidu un piemetināja, ka uzvedīšot mani arī savā īpašajā bēniņu novērošanas postenī – taču tikai vēlāk, kad viņa sievasmāte Viola, kura motelī palīdzēja ar kantora darbiem, būs devusies pie miera. “Mēs ar Donnu, manu sievu, ļoti uzmanāmies, lai viņa neatklātu mūsu noslēpumu. Tas pats, protams, attiecas uz mūsu bērniem,” viņš teica.

Fouzs izņēma no kabatas salocītu papīra lapu un pasniedza to man. “Ceru, jums nebūs iebildumu izlasīt un parakstīt šo te,” viņš sacīja. “Tas man ļaus būt pret jums pilnīgi atklātam, un man nebūs nekādu problēmu izrādīt jums visu moteli.”

Tas bija mašīnraksta dokuments, kurā bija teikts, ka apņemos bez viņa rakstiskas atļaujas neizpaust viņa vārdu vai publiski kaut kā saistīt viņa moteli ar jebkādu informāciju, ko viņš man varētu sniegt. Es dokumentu parakstīju. Biju jau izlēmis, ka ar šādiem ierobežojumiem par Džeraldu Fouzu nerakstīšu. Uz Denveru atbraucu vienīgi tāpēc, lai satiktu šo cilvēku un apmierinātu savu ziņkārību.

Mašīnā pa ceļam uz moteli Fouzs izmantoja izdevību īsumā izklāstīt savu dzīvesstāstu. Viņš paskaidroja, ka Donnu saticis jau vidusskolā fermeru mazpilsētā Oltā, aptuveni 100 kilometrus no Denveras, un ka abi ir precējušies kopš 1960. gada. Viņa vecākiem, strādīgam vācu izcelsmes amerikāņu pārim, piederējusi ferma. Viņš aprakstīja viņus kā sirsnīgus cilvēkus, kuri dēla labā bijuši gatavi uz visu – “tikai ne runāt par seksu”. Fouzs stāstīja, ka māte ik rītu ģērbusies savā garderobes istabā, un viņš nekad neesot manījis, ka vecāki izrādītu jebkādu interesi par seksu. “Jau agros pusaudža gados mani ārkārtīgi interesēja sekss – un kā gan lai izvairās no domām par seksu, ja apkārt ir tik daudz mājlopu? –, un es sāku skatīties tālāk par paša mājām, mēģinādams pēc iespējas vairāk uzzināt par citu cilvēku privāto dzīvi.”

Meklēt nevajadzēja nekur tālu, Fouzs stāstīja, stūrējot mašīnu uz Denveras priekšpilsētu Ororu, kur atradās viņa motelis. Kad viņš bijis zēns, turpat kaimiņu saimniecībā dzīvojusi precētā mātesmāsa Katrina. Deviņu gadu vecumā viņš sācis tanti novērot. Katrinas tantei toreiz bijuši nepilni 30 gadi. Vakaros viņa guļamistabā bieži staigājusi kaila, neaizverot slēģus, un viņš ik vakaru kādu stundu tanti vērojis, slēpjoties zem logiem – “kā naktstauriņš, ko pievilinājusi viņas liesma”. Šādi viņš Katrinas tanti izspiegojis piecus vai sešus gadus un tā arī nav ticis pieķerts. Viņai paticis izģērbties un sēdēt pie tualetes galdiņa, kārtojot savu miniatūro porcelāna lellīšu vai “vērtīgo uzpirksteņu” kolekcijas.

“Reizēm tur bija viņas vīrs, mans tēvocis Čārlijs, – parasti dziļi aizmidzis,” teica Fouzs. “Viņš daudz dzēra. Reiz gan es redzēju, kā viņi mīlējas, un ļoti pārdzīvoju. Biju greizsirdīgs. Viņa ir mana, es domāju.”

Es klausījos, nekā nekomentējot, lai gan Džeralda Fouza vaļsirdība mani pārsteidza. Mēs bijām pazīstami labi ja pusstundu, un viņš jau kratīja man sirdi par savām masturbēšanas fantāzijām un vuajerisma tieksmju pirmsākumiem. Neatceros, ka savās žurnālista gaitās jebkad būtu saticis sarunu biedru, kurš no manis prasītu vēl mazāk nekā viņš. Runāja tikai viņš, bet es sēdēju un klausījos. Auto bija viņa biktskrēsls.

Fouzs stāstīja, ka visus vidusskolas gadus palicis nevainīgs. Tikai uzsācis dienestu kara flotē – kuģojot pa Vidusjūru un Tālajiem Austrumiem un mācoties par zemūdens spridzināšanas speciālistu –, viņš bāra meiču vadībā paplašināja savas zināšanas par seksu. Taču Fouzs nebeidza arī fantazēt par Katrinas tanti.

Atgriezies no dienesta, viņš sāka satikties un drīz apprecējās ar Donnu, kura bija medmāsa Ororas slimnīcā. Fouzs sāka strādāt par izbraukuma revidentu Conoco. Viņš darbā jutās nelaimīgs, caurām dienām sēžot šaurā būcenī un reģistrējot naftas līmeni tvertnēs. Lai paglābtos no garlaicības, viņš sācis pēc tumsas iestāšanās doties, kā pats to sauca, “vuajeristiskās ekskursijās” pa Ororu. Viņš klejojis pa priekšpilsētas rajoniem, reizēm kājām, reizēm ar auto, izspiegojot cilvēkus, kuri nebija pacentušies nolaist logiem priekšā žalūzijas. Savu vuajerismu viņš no Donnas nav slēpis. “Jau pirms kāzām es viņai atzinos, ka tas man dod zināmu varas apziņu,” viņš stāstīja. Šķiet, ka viņa to sapratusi. “Donna, tāpat kā vairums citu medmāsu, ir brīva no aizspriedumiem,” Fouzs teica. “Viņas ir redzējušas pilnīgi visu – nāvi, slimības, sāpes, dažādas novirzes. Vajag kaut ko īpašu, lai šokētu medmāsu.” Viņa reizēm pat pievienojusies Fouzam šajās vuajeristiskajās ekskursijās, un tieši Donna mudinājusi viņu pierakstīt novērojumus.

“Tuvojamies motelim,” Fouzs teica, braucot pa Austrumu Kolfaksa avēniju, garām veikaliem, treileru stāvvietai, vairākām ātro uzkodu ēstuvēm un autodarbnīcai. Viņš stāstīja, ka vienstāva moteli Manor House savai laboratorijai savulaik izvēlējies ēkas slīpā jumta dēļ: pateicoties tam, bēniņu griesti bija pietiekami augsti, lai pa tiem varētu pārvietoties nepieliecoties, un tas viņam ļāva piepildīt sapni par “novērošanas posteni”, no kura varētu ielūkoties viesu istabiņās. Ēku viņš toreiz iegādājās par 145 000 dolāru. “Donna nebija neko priecīga, ka nāksies pamest mūsu māju un ievākties moteļa pārvaldnieka dzīvoklī,” Fouzs stāstīja. “Bet es apsolīju, ka nopirksim jaunu māju, tiklīdz varēsim to atļauties.”

Fouzs iebrauca moteļa automašīnu stāvlaukumā. Motelis bija zaļbalti krāsota ķieģeļu ēka; uz katru numuru, kopā divdesmit vienu, veda atsevišķas oranžas durvis. Viņš novietoja auto pie blakus ēkas, kurā atradās moteļa kantora telpas un īpašnieka dzīvoklis. Kantorī mūs sagaidīja Donna, neliela auguma sieviete ar gaišiem matiem un zilām acīm, ģērbusies medmāsas tērpā. Viņa posās uz slimnīcu, kur todien strādāja nakts maiņā.

Pa ceļam uz manu istabu Fouzs pastāstīja, ka viņu dēls esot pirmā kursa students Kolorādo Kalnrūpniecības augstskolā, bet meitai, kura piedzimusi ar elpceļu slimību, nācies pamest mācības vidusskolā, lai ārstētos īpašā klīnikā, kur viņa šobrīd arī dzīvoja. Viņš atvēra numura durvis, ieslēdza gaisa kondicionētāju un nolika uz grīdas manas somas, sakot, ka pēc stundas iegriezīsies, lai aizvestu mani vakariņās. “Pēc tam mēs varam atgriezties un nedaudz apskatīt bēniņus,” viņš sacīja.

Izkravājis mantas, es sāku pierakstīt pirmos iespaidus par Džeraldu Fouzu. Mana interese par šo cilvēku nebija atkarīga no iespējas iekļūt viņa bēniņos. Es cerēju saņemt atļauju izlasīt tos simtus lappušu, ko viņš teicās pierakstījis pēdējo 15 gadu laikā, un tad varbūt kādu dienu viņš atļautu uzrakstīt arī par sevi. Zināju, ka Fouzs sevi iztēlojas par seksuālās dzīves pētnieku, kaut ko līdzīgu Alfredam Kinzijam, un pieņēmu, ka šajos pierakstos galveno vietu ieņem lietas, kas viņu seksuāli uzbudina, taču bija pilnīgi iespējams, ka viņš piereģistrējis arī daudz ko tādu, uz ko viņa dziņas neattiecas. Vuajerista galvenā motivācija ir gaidas; viņš pavada bezgalīgas stundas cerībā, ka ieraudzīs to, ko vēlas redzēt. Tomēr katrai erotiskai epizodei, par kuras liecinieku viņš kļūst, līdzi nāk simtiem gluži ikdienišķu darbību, kas pieder pie visparastākās cilvēka dzīves rutīnas: cilvēki pārslēdz televīzijas kanālus, krāc, čurā, kopj sevi un dara vēl daudzas citas lietas, kas realitātes televīzijai liekas pārāk garlaicīgi reālas.

Mani intriģēja doma, ka vuajerists, ielaužoties cilvēku privātajā pasaulē, neviļus kļūst arī par sociālo vēsturnieku. Nesen biju izlasījis literatūras kritiķa Stīvena Markusa grāmatu “Citādie Viktorijas laika ļaudis”. Viens no tās galvenajiem varoņiem ir labās aprindās dzimis 19. gadsimta anglis, kurš savu Viktorijas laika audzināšanu ar uzviju kompensē, nododoties seksuāliem piedzīvojumiem (arī vuajeristiskiem) ar iespaidīgu skaitu sieviešu – kalponēm, prostitūtām, citu vīriešu sievām, kā arī ar vienu marķīzi. Saviem sakariem un dēkām viņš veltījis apjomīgu memuāru sējumu, ko nosaucis “Mana slepenā dzīve”. Savus memuārus šis cilvēks privāti – un anonīmi – publicējis kaut kur kontinentā. Alternatīvajās literārajās aprindās izplatījās pirātiski šīs grāmatas izdevumi, un tā pamazām kļuva skandalozi slavena. 1966. gadā Grove Press laida klajā pirmo legālo izdevumu ASV. Markuss uzskata, ka tā ir īsta bagātību krātuve, kas ļauj ielūkoties tālaika sociālajā vēsturē.

““Mana slepenā dzīve” ne vien izklāsta faktus, bet arī parāda, ka līdztekus mums pazīstamajai Viktorijas laikmeta Anglijas pasaulei un zem tās virskārtas .. sabiedrība dzīvoja kādu citu, reālu, taču slēptu dzīvi slepenā seksualitātes pasaulē,” Markuss raksta. Un, kā savos memuāros apgalvoja anonīmais autors, “cilvēkam nekad nebūs gana ar to cilvēka dabu, kas paveras viņa acīm”. Es cerēju, ka Fouza manuskripts, ja vien man izdotos saņemt atļauju to izlasīt, varētu izrādīties par tādu kā “Manas slepenās dzīves” turpinājumu.

Fouzs aizveda mani uz restorānu Black Angus Steakhouse. Pasūtījis margaritu un filejas steiku, viņš apsolīja, ka atsūtīs man pa pastu sava manuskripta fotokopiju. Viņš teica, ka sūtīšot to pa daļām, jo rēķinājās ar to, ka fotokopijas vajadzēs pasūtīt publiskajā bibliotēkā, drošības labad – pa dažām lappusēm vienā reizē.

Es jautāju Fouzam, vai viņš nekad nav juties vainīgs par to, ka izspiego viesus. Fouzs gan atzinās, ka dzīvojot pastāvīgās bailēs tikt pieķertam, taču nepieļāva domu, ka viņa bēniņu izdarības kādam varētu kaitēt. Viņš sacīja, ka apmierinot savu zinātkāri sava īpašuma sienās un, tā kā viesi par to neko nezina, tad tas viņus arī nekādā veidā neskar. “Ja neviens nesūdzas, tad ielaušanās privātajā dzīvē nav notikusi,” Fouzs sprieda. Tomēr viņš pielika lielas pūles, lai netiktu pieķerts, un raizējās, ka tad pret viņu varētu ierosināt krimināllietu.

Pie vakariņām Fouzs aprakstīja, kā mēnešiem ilgi strādājis, lai ierīkotu motelī novērošanas lūkas, kas būtu “ideāli drošas”. Iesākumā viņam bijusi doma ierīkot griestos vienpusēji caurredzamus spoguļus, taču šo ieceri Fouzs atmetis, baidoties, ka pieķeršanas gadījumā tas būtu neapstrīdams pierādījums. Tad viņam ienāca prātā, ka varētu uzstādīt viltus ventilatorus, un viņš metāla darbnīcā pasūtīja 15 x 35 cm lielus režģotus lūku pārsegus. Vienīgi Donna, kura par visu bija informēta, varēja palīdzēt Fouzam tos uzstādīt. Katrā izraudzītajā numurā viņa pakāpās uz krēsla, lai varētu vajadzīgajā vietā noturēt metāla pārsegu, aizklājot caurumu, ko Fouzs bija izzāģējis griestos ar elektrisko zāģi. Tikmēr viņš, apgūlies uz bēniņu grīdas, ar garām skrūvēm piestiprināja pārsegus pie saplākšņa grīdas un šķērssijām. Bēniņu grīdas centrālo daļu viņš nosedza ar trim kārtām paklājseguma; naglām, ar ko paklājs bija piestiprināts pie grīdas, bija gumijas galviņas, lai noslāpētu jebkādu soļu skaņu.

Kad pārsegi bija piestiprināti, Fouzs lūdza, lai Donna ieiet katrā istabā, apguļas gultā un paraugās uz augšu, uz ventilācijas lūku, pa kuru viņš skatījās. “Vai tu mani redzi?” viņš sauca. Ja sieva atbildēja piekrītoši, Fouzs ar knaiblēm pielieca pārsega plāksnītes tādā leņķī, kas noslēpa viņa klātbūtni, vienlaikus ļaujot no augšas skaidri pārredzēt gultu un vannas istabas durvis.

“Šis izmēģinājumu un kļūdu process prasīja vairākas nedēļas,” Fouzs turpināja. “Tas bija ļoti nogurdinoši: man vajadzēja nemitīgi kāpelēt augšā un lejā, no bēniņiem uz istabām, un no visas tās pārsegu pielāgošanas ar knaiblēm man sāpēja rokas.”

Fouzs teica, ka viesus sācis novērot 1966. gada ziemā. Tas, ko viņš redzēja, viņu bieži satrauca un uzbudināja, taču reizēm lejā notiekošais bija tik garlaicīgs, ka viņš aizsnaudās un nogulēja uz mīkstā grīdas seguma vairākas stundas, līdz Donna viņu pamodināja pirms došanās uz slimnīcu. Reizēm viņa atnesa vīram kādu uzkodu. “Šajā motelī es esmu vienīgais, kam piedāvā apkalpošanu numurā,” viņš smaidot sacīja. Dažreiz, ja istabā zem viņiem tobrīd norisinājās kāda īpaši aizraujoša erotiska epizode, Donna nogūlās viņam blakus, un viņi skatījās kopā. Reizēm viņi savā novērošanas postenī mīlējās.

“Donna nav nekāda vuajeriste,” Fouzs teica, “tikai vuajerista mīlošā sieva. Un, atšķirībā no manis, viņa uzaugusi ģimenē ar brīvu un veselīgu attieksmi pret seksu.” Viņš turpināja: “Bēniņi bija mūsu guļamistabas paplašinājums.” Kad Donna nav bijusi kopā ar viņu novērošanas postenī, viņš vai nu masturbējis, vai iegaumējis redzēto un vēlāk to atkārtojis ar sievu.

Atceļā uz moteli Fouzs turpināja runāt. Viņš pieminēja, ka 6. numurā jau vairākas dienas dzīvo kāds pievilcīgs jauns pāris, un piedāvāja šovakar viņus pavērot. Šie cilvēki bija no Čikāgas, atbraukuši uz Kolorādo paslēpot. Jaunākos un izskatīgākos viesus Donna vienmēr izmitināja kādā no “novērošanas istabām”. Deviņi numuri, kuros nebija iespējams ielūkoties, palika ģimenēm, vieniniekiem vai pāriem, kuri bija gados vecāki vai fiziski ne pārāk pievilcīgi.

Tuvojoties motelim, es sāku kļūt nemierīgs. Ievēroju, ka iedegts neona uzraksts “Brīvu vietu nav”. “Jo labāk mums,” teica Fouzs. “Tas nozīmē, ka šovakar varam durvis slēgt un neraizēties par vēliem atbraucējiem, kuriem vajadzīgi numuri.” Ja kādam viesim kaut kas bija vajadzīgs, īpašniekiem pat bēniņos par to ziņoja signālpoga moteļa reģistratūrā; ja Fouzs būtu augšā, savā novērošanas postenī, viņš varētu nokāpt pa kāpnēm saimniecības telpā un nepilnu trīs minūšu laikā jau atrasties aiz savas letes moteļa priekštelpā.

Kantorī Donnas māte atdeva Fouzam pienākušo pastu un informēja par moteļa istabeņu maiņām. Es gaidīju, iekārtojies uz dīvāna, zem pāris ierāmētiem plakātiem ar Klinšu kalniem un Amerikas auto asociācijas plāksnītēm, kas apliecināja moteļa Manor House atbilstību tīrības standartiem.

Visbeidzot, novēlējis labunakti sievasmātei, Fouzs ar rokas mājienu aicināja mani sekot pāri stāvlaukumam uz saimniecības telpu. Visu moteļa numuru fasādes logiem bija aizvilkti aizkari. No dažām istabām skanēja televīzijas trokšņi; es pieņēmu, ka tas nesola neko īpaši labu mana namatēva cerībām.

Pie vienas saimniecības telpas sienas bija zili krāsotas koka kāpnes. Ar žestu apliecinājis, ka saprotu Fouza pie lūpām pielikto pirkstu – brīdinājumu, ka jāuzvedas klusi –, es sekoju viņam augšup pa pakāpieniem. Nonācis kāpņu laukumiņā, viņš atslēdza durvis, kas veda uz bēniņiem. Kad viņš bija aiz mums aizslēdzis durvis, es bēniņu puskrēslā pa labi un kreisi ieraudzīju slīpās koka spāres, kas balstīja moteļa ēkas jumtu. Šaurās telpas centrā grīdu šķērsoja apmēram metru plats paklājseguma celiņš, kas stiepās pāri visu moteļa numuru griestiem.

Pietupies aiz Fouza, lai nesasistu galvu pret spārēm, es ar skatienu sekoju viņa žestam; viņš norādīja uz kādu no ventilācijas lūkām grīdā dažus soļus no mums – pa to bēniņos ieplūda gaisma. Gaisma nāca arī no vairākām citām lūkām gabaliņu tālāk, taču no turienes bija dzirdamas ieslēgtu televizoru skaņas. Istabā zem mums valdīja klusums, ja neskaita klusu balsu murdoņu un gultas atsperu vibrato.

Redzot, ko dara Fouzs, es sekoju viņa piemēram: nometos uz ceļiem un aizrāpoju līdz gaišajai lūkai. Tad es izstiepu kaklu, lai pēc iespējas vairāk varētu saskatīt cauri režģim, un mēs ar Fouzu gandrīz sasitāmies ar pierēm. Beidzot ieraudzīju, ka gultā zem mums guļ kails pāris, kas nododas orālajam seksam. Mēs ar Fouzu viņus brīdi pavērojām, tad Fouzs pacēla galvu un parādīja paceltu īkšķi. Viņš pačukstēja, ka tas esot tas pats slēpotāju pāris no Čikāgas.

Ignorējot neatlaidīgo balsi, kas skanēja manā galvā un pavēlēja novērsties, es turpināju vērot, labākai redzamībai pieliecot galvu tuvāk lūkai. Tā darot, es neievēroju, ka manas kaklasaites gals izslīdējis cauri režģotā pārsega spraugai un nu karājas moteļa numurā, tikai dažus metrus no sievietes galvas. Savu neuzmanību es pamanīju tikai tad, kad Fouzs mani sagrāba aiz kakla un ar brīvo roku izrāva manu kaklasaiti no lūkas. Pāris zem mums neko no tā visa neredzēja: sieviete bija ar muguru pret mums, un vīrieša acis bija aizvērtas.

Fouzs raudzījās manī, nesakot ne vārda, un viņa sejas izteiksmē jautās pamatīgs aizkaitinājums. Es sajutos neērti. Ja nu manas kaklasaites dēļ būtu atklāts viņa slēpnis? Mana nākamā doma bija: kāpēc es raizējos par to, kā pasargāt Džeraldu Fouzu? Un ko es te augšā vispār daru? Vai esmu kļuvis par līdzzinātāju viņa dīvainajā un pretīgajā projektā? Es sekoju viņam lejā pa kāpnēm un tālāk – auto stāvlaukumā.

“To kaklasaiti novāciet,” viņš teica, pavadījis mani līdz numuram. Es palocīju galvu un novēlēju viņam labunakti.

Nākamajā rītā, kad ar Fouzu satikāmies moteļa kantorī, viņa sejā vairs nebija nekādu aizkaitinājuma pēdu, un viņš nekā nekomentēja faktu, ka es nebiju apsējis kaklasaiti. “Šeit mēs varam justies samērā netraucēti, tāpēc es labprāt piedāvātu jums iemest aci manā manuskriptā,” viņš teica. Fouzs atslēdza kādu rakstāmgalda atvilktni un izņēma kartona kasti, kurā glabājās desmit centimetrus augsta rokrakstā aprakstītu piezīmju bloku lapu kaudze – 15 gadu darbs. Fouzam bija lielisks rokraksts. Manuskripts saucās “Vuajerista dienasgrāmata”.

Fouzs paskaidroja, ka bēniņos glabājot nelielus piezīmju blokus, zīmuļus un kabatas bateriju. “Kad redzu vai dzirdu kaut ko, kas mani ieinteresē, es to īsi pierakstu un vēlāk, kad te lejā palieku viens, aprakstu visu plašāk.”

Radās iespaids, ka viņš izmisīgi vēlas dalīties savās atziņās. Man ienāca prātā, ka vuajeristi, iespējams, ilgojas izrauties no savas ilgstošās vientulības, izkratot sirdi kādam citam. Stīvens Markuss savā grāmatā par Viktorijas laika dēkaini raksta: “Ja viņš patiešām būtu vēlējies paturēt savu slepeno dzīvi slepenībā, tad nebūtu ņēmis rokā spalvaskātu. [..] Viņš vaicā, vai visi vīrieši jūtas un uzvedas tāpat kā viņš, un secina: “To es nekad neuzzināšu; ja manis piedzīvotais jebkad tiks iespiests, iespēja salīdzināt, kuras man nav, būs vismaz citiem.””

Nedēļu pēc atgriešanās Ņujorkā es pa pastu saņēmu 19 “Vuajerista dienasgrāmatas” lappuses, datētas ar 1966. gadu. Pirmais ieraksts sākas šādi:

Šī ir diena, kas ļāvusi man piepildīt un īstenot sapni, kurš pastāvīgi nodarbinājis manu prātu un visu manu būtību. Šodien iegādājos moteli Manor House, un šis sapnis ir kļuvis par īstenību. Man beidzot būs iespēja apmierināt savas nemitīgās ilgas un nekontrolējamās alkas ielūkoties citu cilvēku dzīvē. Manas vuajeristiskās dziņas tagad tiks apmierinātas daudz augstākā līmenī, nekā to jebkad iedomājies kāds cits.

Viņš apraksta rūpīgo darbu, kas ieguldīts, lai pārvērstu bēniņus par novērošanas posteni:

1966. gada 18. novembris. Bizness iet no rokas, un man iet secen iespēja novērot vairākus interesantus viesus, taču mans moto vienmēr bijis pacietība, un man šis uzdevums jāpaveic absolūti nevainojami un spoži.

Tuvojoties mērķim, Fouza piezīmes kļūst arvien pompozākas. “Šie stulbeņi, kas strādā metāldarbnīcā, ir pilnīgi ēzeļi,” viņš raksta. “Viņi saka – tādas ventilācijas lūkas nekad kārtīgi nedarbosies. Ja es pateiktu, kādam nolūkam tās patiesībā kalpos, viņi laikam gan nesaprastu.”

Ja es nebūtu pats savām acīm redzējis bēniņu novērošanas posteni, man būtu grūti noticēt Fouza aprakstiem. Jāsaka, ka šajos vairākos desmitos gadu kopš mūsu pirmās tikšanās 1980. gadā es viņa stāstā esmu pamanījis vairākas pretrunas: piemēram, “Vuajerista dienasgrāmatas” pirmie ieraksti datēti ar 1966. gadu, taču moteļa pārdošanas akts, kura kopiju nesen saņēmu Arapaho apgabala reģistrācijas birojā, liecina, ka viņš to iegādājies tikai 1969. gadā. Un viņa piezīmēs un dienasgrāmatā ir vēl citi datumi, kas neliekas gluži pareizi. Man nav ne mazāko šaubu, ka Fouzs bija episka mēroga vuajerists, taču reizēm viņš varēja būt arī neprecīzs un neuzticams hronists. Es nevaru likt galvu ķīlā par katru viņa manuskriptā aprakstīto detaļu.

Reizēm es gandrīz iztēlojos, kā Fouzs apmierināti berzē rokas – kā traks zinātnieks otršķirīgā šausmu filmā: “Man piederēs pasaules labākā laboratorija, kas ļaus novērot cilvēkus viņu dabiskajā stāvoklī un tad sākt pamazām noskaidrot, kas īsti norisinās aiz viņu guļamistabu durvīm,” viņš rakstīja.

Ierakstā, kas datēts ar 1966. gada 24. novembri, viņš apraksta, kā pirmo reizi izmantojis savu novērošanas posteni:

Subjekts nr. 1: V. kungs un kundze no Kolorādo dienvidiem.

Apraksts: Aptuveni 35 gadus vecs vīrietis, Denverā ieradies darīšanās. 1 m 80 cm, 80 kg, biroja darbinieks, droši vien ar koledžas izglītību. Sieva 35 gadus veca, 1 m 62 cm, 60 kg, patīkami apaļīga, tumši mati, itāļu izcelsmes, izglītota, 94–70–94.

Aktivitāte: Pulksten septiņos vakarā es personīgi izīrēju šim pārim 10. numuru. Viņš piereģistrējās, un es pamanīju, ka viņam piemīt zināma elegance un viņš būtu ideāls kandidāts pagodinājumam kļūt par pētījuma subjektu nr. 1. Tūlīt pēc piereģistrēšanas taisnā ceļā devos uz novērošanas posteni. Bija brīnišķīgi noraudzīties, kā savā istabā ienāk mana pirmā novērojuma subjekti. Abi pavērās manam skatam daudz skaidrāk, nekā biju cerējis. [..] Es sajutu milzīgu varas apziņu un pacilātību par savu sasniegumu. Biju paveicis to, par ko citi ir tikai sapņojuši, un prātu piepildīja domas par manu pārākumu un augsto intelektu. [..]

Veroties lūkā no novērošanas posteņa, es varēju pilnībā pārredzēt visu moteļa istabu; sev par lielu prieku, es varēju ielūkoties arī vannas istabā un ieraudzīt izlietni, klozetpodu un vannu. [..] Es varēju redzēt abus subjektus, un man nebija ne mazāko šaubu, ka viņi ir kā radīti tam, lai kļūtu par pirmajiem, kuri uzstāsies uz šīs skatuves, kuru esmu uzbūvējis īpaši viņiem un daudziem citiem, kuri vēl sekos. Es būšu viņu publika. Apmeklējusi vannas istabu aiz aizvērtām durvīm, viņa apsēdās pie spoguļa un, raugoties uz saviem matiem, atzīmēja, ka tie sākuši sirmot. Viņš likās kašķīgā noskaņojumā un nemierā ar savu darba uzdevumu Denverā. Vakars turpinājās bez kādiem notikumiem līdz pat pulksten 20.30, kad viņa beidzot izģērbās, atsedzot skaistu augumu – nedaudz patuklu, taču tik un tā seksuāli pievilcīgu. Kad viņa atgūlās gultā līdzās vīram, viņš neizrādīja nekādu interesi un sāka smēķēt vienu cigareti pēc otras, skatoties televīziju. [..]

Pēc dažiem skūpstiem un glāstiem viņš strauji sasniedza erekciju un iegāja viņā misionāru pozā, praktiski bez kādas priekšspēles, un nonāca līdz orgasmam aptuveni piecu minūšu laikā. Viņai orgasma nebija, un viņa pēc tam devās uz vannas istabu. [..]

Secinājums: Šie cilvēki nav laimīgs pāris. Viņš pārāk raizējas par savu statusu, un sievai viņam neatliek laika. Neraugoties uz koledžas izglītību, viņam ir visai trūcīgas zināšanas par dzimumaktu un priekšspēli. Tas bija visai necils sākums manai novērošanas laboratorijai. [..]

Esmu pārliecināts, ka tālāk ies labāk.

Tālāk negāja labāk, vismaz attiecībā uz otro pāri, ko Džeralds Fouzs novēroja. Vīrietim un sievietei bija pāri trīsdesmit, un viņi runāja par naudu, dzēra burbonu un tad likās gultā, uzvilkuši segu “līdz pašam degunam”.

Trešais pāris, turīga izskata cilvēki, kuriem bija nedaudz pāri piecdesmit, izrādījās interesantāki. Viņi bija atbraukuši nosvinēt Pateicības dienu kopā ar dēlu un vedeklu, kuru pirms tam nebija satikuši un kura viņiem nepatika. Fouzs raksta, ka klausījies, kā viņi apspriež dēla laulību. Viņš atzīmē, ka sieva savu krūšturi attaisījusi, pagriežot to ar aizdari uz priekšu.

Viņa noāva kurpes un izsmidzināja to iekšpusi ar kaut kādu dezodorantu. [..] Pēc vannas viņa stundu pavadīja, tinot matus uz rullīšiem un kopjot sevi spoguļa priekšā. Un tā ir piecdesmitgadīga sieviete! Iedomājieties, cik stundas viņa savā mūžā jau šādi izniekojusi. Kad viņa bija tikusi galā, vīrs jau bija aizmidzis, un nekāda seksa šovakar nebija. [..]

Nākamajā rītā pulksten 9.00 es novēroju, kā viņa sniedz vīram orālo seksu, novedot aktu līdz noslēgumam.

Vērojis pāri vēl divas dienas, Fouzs pierakstīja šādu kopsavilkumu: “Secinājums: izglītots vecāks augstākās vidusšķiras pāris, kurš bauda fantastisku seksuālo dzīvi.”

Savā pirmajā moteļa vuajerista karjeras gadā, laikā no Pateicības dienas līdz janvāra sākumam, Džeralds Fouzs pavadīja bēniņos pietiekami daudz laika, lai novērotu savus viesus veicam 46 seksuālas dabas aktus, reizēm vienatnē, reizēm ar partneri un vienā gadījumā – ar diviem partneriem. Katru reizi Fouzs savus novērojumus noslēdza ar formālu kopsavilkumu.

Kādā decembra dienā motelī ienāca divi solīdi ģērbušies vīrieši un viena sieviete un palūdza vienu istabu. Runīgākais no abiem vīriešiem, rudmatis, paskaidroja, ka viņam mājās sabojājusies apkure un sievai esot auksti. Vēlāk Fouzs saprata, ka, aizpildot reģistrācijas veidlapu, vīrietis par savu mājas adresi uzdevis putekļu sūcēju veikalu.

Pāris minūtēs Fouzs jau bija bēniņos un iekārtojās virs viņu numura. Tas bija “ļoti pieklājīgs, ļoti organizēts pāris ar vīriešu kārtas kompanjonu,” viņš rakstīja. Visi trīs nekavējoties izģērbās. Tad vīrs ņēmās fotografēt, kamēr sieva ar otru vīrieti nodevās seksam dažādās pozās. Fouzs savus novērojumus pierakstīja vissīkākajās detaļās. Kad tas bija galā, viņš rakstīja: “Visi trīs mierīgi atgūlās gultā un atslābinājās, apspriežot putekļu sūcēju tirgošanas problēmas.” (Fouzs uzzināja arī, ka otrs vīrietis bijis precētā pāra firmas klientu menedžeris.)

Šis trio bija tikai pirmais no grupveida seksa aktiem, kurus Fouzs novēroja savā motelī. Pēc dažiem gadiem viņš papildu gultas partnerus jau vairs neuzskatīja par novirzi; viņam drīzāk likās, ka tā ir finansiālas dabas problēma. Vai no mīlnieku trijniekiem un četriniekiem nevajadzētu prasīt vairāk naudas nekā no pāriem? Pagaidām kārtība bija tāda, ka papildu maksu iekasēja tikai no viesiem, kuri ieradās ar dzīvniekiem: viņiem bija jāiemaksā 15 dolāru drošības nauda, kuru pēc tam varēja saņemt atpakaļ. Fouzam patika izspiegot viesus ar dzīvniekiem, tikai pilnīgi cita iemesla dēļ nekā pārus. Kad motelī ieradās kāds pāris no Atlantas ar lielu medību suni, kuru viņi sauca par Rodžeru, Fouzs taisnā ceļā metās uz bēniņiem.

Viņš ar pretīgumu atzīmēja, ka pāris strīdējies par naudu un sieva sūdzējusies, ka nācies “apmesties šajā ūķī”. Fouzs bija pārskaities: motelis, viņš rakstīja, “nav pats smalkākais, toties ir tīrs, un tajā apmetas cilvēki no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem”. Fouzs šausmās noskatījās, kā suns “nokārto savas darīšanas, nokraujot aiz krēsla lielu čupu”. Rodžera saimnieki mēslus savāca, cerot, ka nosmērēto paklāju noslēps krēsls.

Nākamajā rītā, kad pāris pieprasīja savus iemaksātos 15 dolārus, Fouzs viņus šokēja, aizvedot atpakaļ uz numuru, paceļot nost krēslu un norādot uz traipu paklājā. (Viņam, šķiet, neienāca prātā, ka šāda rīcība varētu viņu nodot. Viņš arī stāstīja, ka suņi, atšķirībā no cilvēkiem, bieži jutuši, ka virs griestiem kāds slapstās. Kad Fouzs bija bēniņos, suņi bieži pacēla purnu pret ventilācijas lūku un rēja.) Pirms pāris no moteļa izvācās, Fouzs atgriezās novērošanas postenī, lai noklausītos viņu sarunas. Sieviete savam vīram sacījusi: “Tas ir tikai kaut kāds stulbs menedžeris, kurš drošības naudu vienmēr pievāc sev. Viņam vienkārši laimējās parādīt uz īsto traipu.” Fouza drūmi filozofiskais secinājums:

Mani novērojumi liek domāt, ka vairums atpūtnieku brīvdienas pavada nožēlojami drūmā noskaņojumā. Viņi strīdas par naudu un par to, kādas vietas apmeklēt. [..] Šķiet, ka viņu agresija kaut kāda iemesla dēļ ārkārtīgi pieaugusi, un šis ir laiks, kad pāri atklāj savu nesaderību. Liekas, ka sievietēm ir īpaši grūti pielāgoties jaunajai videi un saviem vīriem. Brīvdienas liek visām cilvēcei zināmajām raizēm iznākt priekšplānā un uzkurina ļaunākās emocijas. [..]

Vērojot šos cilvēkus sabiedrībā, nevarētu iedomāties, ka viņu privātā dzīve ir īsta elle un pilna ar nelaimīgiem pārdzīvojumiem. [..] Tāds ir “cilvēka miesas skumjais liktenis”, un, esmu pārliecināts, tas pasaka mums priekšā atbildi: ja visas cilvēces nelaimes vienlaikus nāktu gaismā, sekas tam, iespējams, būtu masu genocīds.

Laikam ritot, Fouzs arvien vairāk vīlās savos viesos, kuru uzvedība viņam lika pievērsties būtiskākajiem cilvēka eksistences jautājumiem, kā arī paša politiskajai pārliecībai. Neliela gājiena attālumā no moteļa atradās Ficsaimonsa Armijas medicīnas centrs, kas 60. un 70. gados kalpoja par daudzu ievainoto Vjetnamas kara veterānu pagaidu mājām. Laikā, kad Fouzs būvēja savu novērošanas posteni, viņš bija tikai mērens Vjetnamas kara pretinieks, taču, konfliktam ieilgstot, moteļa saimnieks savu viedokli mainīja. “Vuajerista dienasgrāmatā” viņš rakstīja:

Piereģistrēju vīrieti, kurš dienē armijā un, cik noprotams, zaudējis kāju Vjetnamā. Viņš noīrēja istabu uz piecām dienām un bija saņēmis slimnīcas atļauju apmesties motelī kopā ar sievu, kura atbraukusi viņu apciemot no Mičiganas.

Vīrieša kājas protēze bija piestiprināta zem paša ceļa; stumbenis vēl bija noberzts un sāpīgs. Vakarā Fouzs vēroja, kā sieva atver divas kokakolas pudeles un vīrs uzsauc tostu:

“Par spēku, kas liek zemei griezties!”

“Par seksu?” viņa pasmaidīja.

“Nē! Par naudu! Tas ir vienīgais, kā dēļ cilvēki gatavi gandrīz uz visu. Kā tad tu domā – kā dēļ mēs karojam Vjetnamā? Tās pašas nolādētās naudas dēļ.”

Dažus gadus vēlāk motelī kopā ar sievu ieradās kāds cits ievainots veterāns, šoreiz – paralizēts. Fouzs vēroja, kā sieva mēģina palīdzēt vīram izkļūt no ratiņkrēsla un iztukšo viņa katetra maisiņu. Kādā brīdī vīrs viņai pajautāja: “Kāpēc tu mani vēl mīli, ja es esmu šādā stāvoklī?” Sieva bija mīloša un visādi savu vīru atbalstīja, un, noskatījies šī pāra seksuālās tuvības mirkļos ar veiksmīgu iznākumu, Fouzs ierakstīja savās piezīmēs: “Man bijusi iespēja savām acīm vērot daudzas Vjetnamas kara skumjās un nožēlojamās traģēdijas. Šim subjektam veicies. Viņam ir mīloša un saprotoša sieva.”

Kādu citu reizi viņš izīrēja divas savā starpā savienotas istabas kādam pilotam, viņa draudzenei un abu kopīgajam draugam. Fouzs viņus izspiegoja un dzirdēja, kā pilots plātās, ka reiz “izmetis no savas lidmašīnas vjetkongiešu karavīru”. Fouzs rakstīja: “No šī subjekta man nāk vēmiens.” Pilots aprakstīja arī “savu mīļāko sporta veidu, koijotu vajāšanu un šaušanu no lidmašīnas”. Vēlāk tajā pašā vakarā Fouzs redzēja, kā pāra draugs masturbē, pielicis ausi pie durvīm un klausoties, ko gultā dara pilots ar savu meiteni. Savā secinājumā Fouzs neslēpj riebumu: viņš bija saniknots par šo cilvēku “nežēlīgo attieksmi pret dzīvniekiem” un Vjetkongas karavīra likteni; tiesa gan, piezīmēs viņš tīri savās interesēs iekļāvis arī atziņu, ka drauga baudkārā noklausīšanās “padara manu apgalvojumu, ka visi vīrieši kaut kādā mērā ir vuajeristi, par tīro banalitāti”.

Fouzam patika pēc novērošanas uzsākt ar sava pētījuma subjektiem nepiespiestu sarunu. Ja viņš uzzināja, ka viesis dzīvo Denveras apkaimē, viņš reizēm sekoja šim cilvēkam līdz mājām.

Viens no šādiem cilvēkiem bija pusmūža sieviete, kura motelī ieradās labi ģērbta jaunāka vīrieša pavadībā. Sieviete sajauca kokteili, tad izģērbās. Abu augumi savijās mīlas aktā; sieviete kaislīgi vaidēja. Pēkšņi vīrietis apstājās. “Man ir grūtības ar auto nomaksu,” viņš teica. Viņa pasniedzās pēc somiņas un iedeva viņam simt dolāru banknoti. Viņš atkal pievērsās viņas gulošajam augumam. Apmierinājis sievieti, viņš atraidīja viņas piedāvājumu atbildēt ar to pašu, tad piekāpās. “Man vajag vēl piecdesmit dolāru, lai samaksātu visus rēķinus,” viņš teica. Sieviete iedeva viņam naudu, un pēc dažām minūtēm viņš aizgāja.

Kad sieviete devās prom, Fouzs viņai sekoja savā auto un redzēja, kā viņa ieiet kāda pensionāru dzīvojamā kompleksa dzīvoklītī. Viņš brīdi vēroja sievieti pa viņas virtuves logu. “Viņa izplūda asarās,” viņš rakstīja. Fouzs pastaigāja pa kompleksu un apjautājās par sievieti kādam kaimiņam. Viņš uzzināja, ka sievietes vīrs kritis Vjetnamā, bet dēls studē koledžā citā pilsētā. Savā secinājumā Fouzs rakstīja: “Milzīgā seksuālā iekāre, kādu dažas pusmūža sievietes izrāda šādās epizodēs, ir īsta traģēdija.” Viņš piemetināja, ka to pašu žigolo savā motelī agrāk redzējis kopā ar vīriešiem.

Fouzs vāca datus ne tikai par dažādiem seksa stiliem un pozām, priekšspēli un sarunām gultā. Viņu interesēja arī viesu vannas istabas paradumi. Šim nolūkam viņš bija iekārtojis novērošanas lūkas arī dažās moteļa vannas istabās. Kāda sieviete uz poda sēdās sāniski, kā dāmu seglos, bet kāds vīrietis – pretēji pierastajam virzienam, ar seju pret sienu. Fouzs atzīmēja: “Novērotas visas iespējamās pozas un paņēmieni, kā izmantot klozetpodu.” Viņš nespēja pat saskaitīt, cik vīriešu izvēlējās čurāt izlietnē. Viņš pauda sašutumu, ka santehnikas industrija nemēģina risināt vīriešu grūtības precīzi notēmēt urīna strūklu. (“Ja man būtu teikšana, es ražotu tualetes podus, kas tuvāki pisuāram,” viņš man sacīja.)

Fouzs sūdzējās par viesiem, kas smēķē, – ne tāpēc, ka cigaretes piekvēpina istabu, bet tāpēc, ka “dūmi ceļas uz augšu un saplūst ventilācijas lūkās”, traucējot viņam visu labi saskatīt. Viņš uzskaitīja arī viesus, kuru uzvedība viņam likās dīvaina vai pretīga: puisi, kurš slepus iečurāja savas dāmas burbonā, un korpulentu tipu, kurš ieradās kopā ar krietni jaunāku vīrieti un tad lika viņam uzvilkt pinkainu kostīmu ar radziņiem, sakot: “Tu esi debešķīgs! Nekad mūžā neesmu redzējis skaistāku auniņu.”

Taču visbiežāk viesu vērošana Fouzam likās nomācoša. Viņi strīdējās. Viņi pārāk daudz skatījās televīziju. (Tas bija īpaši kaitinoši, kad viesi bija pievilcīgi un būtu varējuši pavadīt laiku mīlējoties.) Noskatījies kādu seksuālu epizodi, kuru atzina par tipiski neapmierinošu no sievietes viedokļa, viņš rakstīja:

Šī ir reāla dzīve. [..] Šie ir reāli cilvēki! Man ir vienkārši pretīgi, ka esmu spiests visu šo novērojumu nastu nest uz saviem pleciem. Šie subjekti nekad nebūs laimīgi, un šķiršanās ir neizbēgama. Viņš pilnīgi neko nezina par seksu vai tā pielietojumu. Vienīgais, ko viņš jēdz darīt, ir iebāzt savu locekli un tad grūsties līdz orgasmam – zem segas, ar izslēgtu gaismu.

Vuajerisms lielā mērā novedis mani pie sajūtas, ka cilvēka dzīve ir bezjēdzīga, un man riebj šāds dvēseles stāvoklis. [..] Attieksme pret dzīvi nekavējoties mainītos daudzos un dažādos veidos, ja vien mūsu sabiedrībai būtu iespēja uz vienu dienu kļūt par vuajeristu.

Arvien dziļāk gremdējoties pārdomās par savu apzinīgā vuajerista “nastu”, Džeralds Fouzs sāka par sevi domāt kā par lamatās notvertu cilvēku. Viņam nebija nekādas iespējas kontrolēt to, ko viņš redzēja, vai paglābties no redzētā ietekmes.

Lasot Fouza atsūtītās dienasgrāmatas daļas, kas aprakstīja notikumus laikā no 60. gadu vidus līdz 70. gadu vidum, es ievēroju, kā mainās viņa kā autora tēls: no stāstītāja, kurš runā pirmajā personā, tas pakāpeniski pārtapa personāžā, par kuru viņš raksta trešajā personā. Reizēm Fouzs lietoja vārdu “es”, bet reizēm apzīmēja sevi ar vārdu “Vuajerists”.

Dienasgrāmatas ieraksti kļuva arvien pretenciozāki, un Fouzs savu viszinošo Vuajeristu sāka apveltīt ar gluži vai dievišķām īpašībām. Šķiet, ka viņš sāka zaudēt saikni ar realitāti. Taču tikai vienu reizi viņš, sēžot savā novērošanas postenī, pa lūku patiešām uzrunājis cilvēku, kurš atradās lejā. Novērojot 6. numuru, Fouzs redzējis, kā tā iemītnieks sēž uz gultas un ēd Kentucky Fried Chicken vistu. Šis vīrietis nevis paņēma papīra salveti, bet notīrīja rokas palagā un pēc tam noslaucīja taukus no mutes un bārdas ar gultas pārklāju. Fouzam neviļus izlauzies skaļš “Ak tu maitas gabals!”.

Subjekts pārstāja ēst un paskatījās visapkārt, tad piegāja pie loga un palūkojās ārā. Acīmredzot viņš bija dzirdējis izsaucienu, taču nespēja noteikt, no kuras puses šis apvainojums izkliegts. Subjekts atgriezās pie loga un vēlreiz paskatījās ārā; dažas minūtes viņš apsvēra situāciju un tad turpināja lopisko ēšanu.

Fouzs zaudēja savaldību arī vairākos citos gadījumos, ik reizi riskējot tikt pieķerts. Reiz viņš novēroja pāri, kurš bija ieradies iepirkt lopus. Ieturējušies ar McDonald’s hamburgeriem (noslaukot rokas gar savām zilajām džīnām) un noskatījušies veca vesterna sēriju, viņi likās gultā. Fouzs ļoti gribēja redzēt sievieti izģērbjamies, taču vīrietis izslēdza gaismu. “To nu es nespēju paciest,” Fouzs rakstīja dienasgrāmatā. “Es nokāpu lejā, novietoju savu auto tieši viņa numura priekšā un ieslēdzu tālās gaismas.” Taču pēc atgriešanās bēniņos Fouzam atkal nācās vilties.

Istaba tagad ir labi apgaismota, un viņš sāk savu dzīvniecisko grūšanos zem segas. [Pēc trim minūtēm] viņš strauji pieceļas un dodas uz vannas istabu. Es beidzot varu apskatīt sievas augumu, kad viņa nomet segu, lai noslaucītu spermu manā gultas pārklājā. [..] Sievietei ir ļoti skaists un proporcionāls augums, bet viņa droši vien ir tikpat stulba un trula.

Vīrs atgriežas no vannas istabas un atzīmē, ka gaismas ārā joprojām nav nodzisušas. Viņš saka: “Diez kas tur ir ar to mašīnu, kam iedegtas gaismas.”

Ieraksts beidzas ar eksistenciālām pārdomām: Fouzs grimst arvien dziļākā izmisumā un jūtas nonācis arvien lielākā izolācijā no pasaules. Jo vairāk lasu, jo vairāk pārliecinos, ka Fouza samākslotā metafizika ir veids, kā viņš cenšas savu slimīgo vaļasprieku pacelt līdz kaut kā patiesi vērtīga statusam.

Secinājums: joprojām nespēju tikt skaidrībā par to, kāda īsti ir mana funkcija. [..] Acīmredzot man uzticēta atbildība nest šo smago nastu uz saviem pleciem – bez iespējas to kādam pastāstīt. [..] Depresija pieņemas spēkā, bet es turpināšu savu pētījumu. Reizēm man liekas, ka patiesībā nemaz neeksistēju – ka esmu tikai savu subjektu sapņu auglis. Neviens jau tāpat nenoticētu maniem vuajerista sasniegumiem, tāpēc sapnis varētu būt labs manas realitātes izskaidrojums.

Fouzs man jau pašā sākumā lika skaidri saprast, ka savu vuajerismu uzskata par nopietnu pētījumu, kas kaut kādu miglainu apsvērumu dēļ sākts sabiedrības pilnveidošanas labā. Katru gadu viņš savus novērojumus apkopoja atskaites formā, pūloties identificēt kaut kādas būtiskas sociālas tendences. 1973. gadā viņš atzīmēja, ka no 296 novērotajiem dzimumaktiem 195 bija iesaistīti balti heteroseksuāli pāri, kuri dod priekšroku misionāru pozai. Kopumā viņš saskaitījis 184 vīriešu un 33 sieviešu orgasmus. Nākamajā gadā viņš par apraksta cienīgām bija atzinis 329 seksuālas darbības. Togad viņš arī mēģināja cilvēkus klasificēt atkarībā no viņu libido stipruma:

12% visu motelī novēroto pāru apveltīti ar spēcīgu dzimumdziņu;

62% dzīvo mēreni aktīvu seksuālo dzīvi;

22% ir zema dzimumdziņa;

3% vispār nenodarbojas ar seksu.

1973. gadā Fouzs novēroja tikai piecus starprasu seksa gadījumus; viņš stāstīja, ka 1980. gadā šis skaitlis jau bija pieaudzis līdz 25. Fouzs to uzskatīja par vienu piemēru, kā viņa mazais motelītis atspoguļo sociālās pārmaiņas visas valsts mērogā.

Vēl viena Fouza kategorija – turklāt viena no lielākajām – bija “krietni, bet nelaimīgi cilvēki”. Liela daļa no viņiem bija no citurienes iebraukuši pāri, kuri savas īsās viesošanās laikā pierunāja viņam pilnas ausis ar sūdzībām par savu laulības dzīvi. Fouzs pastāvīgi sev atgādināja, kā viņam veicies, ka viņa sieva ir Donna. Viņa bija moteļa štata medmāsa, līdzzinātāja izspiegošanas lietās, uzticama ģimenes finanšu pārvaldniece un privātsekretāre, kura stenogrammas formā pierakstīja Fouza diktētās piezīmes, kad viņš bija pārāk noguris.

Gadiem ritot, Fouzu arvien vairāk nodarbināja domas par atzinību, kas viņam pienāktos par šo, viņaprāt, novatorisko pētījumu. Viņš, nepieciešamības spiests, turējās ēnā un nepaguris strādāja savā cilvēka dabas izpētes laboratorijā. Fouzs uzskatīja, ka viņa darbs ir pārāks par visu, ko paveikuši Kinzija institūta vai Māstersa un Džonsones klīnikas seksologi. Šādās iestādēs lielāko daļu datu ievāca no brīvprātīgajiem. Taču Fouza pētījuma subjekti nezināja, ka tiek novēroti, tāpēc bija patiesākas un, viņaprāt, vērtīgākas informācijas avots.

70. gadu beigās notika divas lietas, kas lika mainīties Fouza dienasgrāmatas garam. Viņš sāka just pārsātinājumu ar to, ko redzēja, un sāka saprast, ka viņa nopelni zinātnes labā nekad netiks pienācīgi atzīti. Fouza piezīmes sāka atspoguļot ne tikai to, ko viņš juta, novērojot citus cilvēkus, bet arī pārdomas par sevi un savu nepārvaramo dziņu – sākot no laikiem, kad viņš bija lauku zēns, kurš neprātīgi aizrāvies ar tanti Katrinu.

Fouzs sāka rakstīt citas, biogrāfiskāka satura piezīmes, kam deva virsrakstu “Kolekcionārs”. Tas bija tas pats stāsts, ko es uzklausīju tovakar, kad pirmo reizi tikāmies, – automašīnā, braucot no lidostas. Taču manuskriptā viņš par sevi rakstīja trešajā personā, it kā būtu romāna varonis:

Jauneklis klusi slīdēja cauri naktij, pāri zālājam un pāri dzeloņstiepļu žogam. [..] Slēģi, neko nenojaušot, pavērās un ielaida vieglo ziemeļrietumu vējiņu parotaļāties guļamistabā. Jauneklis ielūkojās pa logu un aizmirsa par aukstumu un lietu, aizmirsa par savu būtību, aizmirsa par laiku. [..] Viņš vēroja tanti, kura tuvojās savai kolekcijai.

Vistuvāk tam, lai atzītos savā īpašajā interesē par tanti, Fouzs nonāca īsi pirms desmitās dzimšanas dienas, kad pastāstīja mātei, ka apskauž tanti par viņas uzpirksteņu un leļļu kolekciju un arī vēlētos kaut ko krāt. Viņa saprātīgā māte ierosināja sākt kolekcionēt beisbola kartītes. Tā aizsākās Fouza mūža hobijs; 1980. gadā, kad mēs iepazināmies un viņam bija 45 gadi, kolekcijā bija jau desmitiem tūkstošu kartīšu ar sportistu fotoattēliem. Taču Fouzam kolekcionēšana vienmēr saistījās ar zēna gadu jūtām pret tanti. Viņš rakstīja: “Jauneklis sāks jaukt seksualitāti ar priekšmetu krāšanas mākslu. [..] Pastāvēja tieša saikne starp tantes kailumu un viņa kolekcionēšanas kāri.”

Vēlākajos gados Fouzs krāja arī markas, monētas un antīkus šaujamieročus, bet zēna gados glabāja arī bizamžurku astes: viņa pienākums bija nodīrāt kopā ar tēvu lamatās noķertās ondatras. (Fouzs stāsta, ka kolekcija tikusi iznīcināta, kad vecāki sākuši sūdzēties par “īpatnējo smaku” viņa istabā.)

Džeralds bija vecākais no diviem Natālijas un Džeika Fouzu bērniem; viņš bija piecus gadus vecāks par savu brāli Džeku. Džeralds atzina, ka no dabas esot “vienpatis”. Kad zēns nebija aizņemts ar fermas darbiem vai tantes izspiegošanu, viņš bieži mēdza vienkārši vērties debesīs: “Es zināju, ka pasaulē mani kaut kas gaida.” Māte viņam ieteica pierakstīties bibliotēkā, un viņš lasot pavadīja daudzas stundas. Fouzs rakstīja: “Mani fascinēja grāmatas un tas, ko varētu saukt par “prāta dzīvi”. Tā bija īpaša dzīve, daudz pārāka par smagu fizisku darbu, fermera pienākumiem vai mājas soli.”

Dažas Fouza atmiņas satur mājienus uz to, par ko viņš vēlāk kļūs: “Mazpilsēta bija īsta provinces paradīze; pat 20. gados ap to bija kādas 2000 fermas, katra ar vidēji 30 hektāriem zemes.” Viņš turpina aprakstīt savu bērnību:

Man piemīt liela ziņkārība par visu un visiem, ko redzu .., un tā es esmu juties arī neredzams – kā bērns jūtas neredzams ārpus pieaugušo uzmanības loka. Tik lielas neviena neuzraudzītas brīvības sekas bija tādas, ka es pāragri kļuvu neatkarīgs.

Fouzs tā arī nespēja aizmirst savu pirmo mīlestību, vidusskolas karsējmeiteni, vārdā Bārbara Vaita, kura kopā ar skatītāju pūli no tribīnēm uzgavilēja Džeralda mājupskrējieniem vai piezemējumiem. Tas bija 1953. gads; viņš mācījās vidusskolas pēdējā klasē, un es redzēju izgriezumus ar Fouzam veltītiem rakstiem Grīli Daily Tribune; avīzē regulāri parādījās viņa foto un beisbola sasniegumu apraksti. Bārbara Vaita pārtrauca attiecības ar Fouzu, kad atklāja, ka viņam ir pēdu fetišs.

Fouza dienesta gadiem manuskriptā veltīts visai maz uzmanības, jo, kā viņš apgalvo, paši interesantākie piedzīvojumi flotē bijuši saistīti ar “sevišķi slepenām operācijām”.

Vēl daudzus gadus pēc demobilizācijas, kad Fouzs jau bija ierīkojis savu moteļa novērošanas posteni, viņš reizēm jutās tā, it kā vēl joprojām dienētu flotē kaut kur tālu atklātā jūrā, un vērās pa lūkām tieši tāpat, kā savulaik, dežurējot uz klāja, ķīķerējis binoklī un gaidījis, vai neparādīsies tobrīd interesējošie objekti. Dzīve bēniņos bija vienmuļa. Fouza motelis bija kā krastā izvilkts kuģis, kura pasažieri bezgalīgi skatās televīziju, pārmij banālas frāzes un, ja vispār mīlējas, tad lielākoties zem segas. Viņi piegādāja Fouzam tik maz materiāla rakstīšanai, ka reizēm viņš vispār nepierakstīja neko.

Viņu sāka garlaikot arī viesu negodīgo izrīcību uzskaitīšana. Reizēm Fouzam mēģināja nokrāpt maksu par numura īri, un reti gadījās nedēļa, kad viņam nenācās kļūt par liecinieku kādai blēdībai. Kāds strādnieku šķiras pāris lūdza uz dažām dienām atlikt naudas iekasēšanu, lai viņi varētu samaksāt rēķinu. Nākamajā dienā Fouzs, viņus izspiegojot, dzirdēja, kā vīrs saka sievai: “Tas truliķis kantorī domā, ka es no Čikāgas gaidu čeku. Mēs viņu piemuļķosim tāpat kā to moteli Omahā.” Fouzs aizslēdza numura durvis, atstājot pāri ārpusē, un neatdeva viņu mantas, līdz viņi samaksāja.

Secinājums: tūkstošiem nelaimīgu, neapmierinātu cilvēku pārceļas uz Kolorādo, lai piepildītu dziļās dvēseles ilgas – cerību, ka izdosies uzlabot savu dzīvi; viņi ierodas šeit bez graša kabatā un atrod vienīgi izmisumu. [..] Sabiedrība mums iemācījusi melot, zagt un blēdīties, un krāpšanas māka ir pats svarīgākais no visiem obligātajiem cilvēka personības elementiem. [..] Manam cilvēka dabas pētījumam tuvojoties piektajai gadskārtai, es arvien pesimistiskāk raugos uz virzienu, kādā dodas mūsu sabiedrība, un grimstu arvien dziļākā depresijā, jo apzinos visa notiekošā bezjēdzību.

Pieredzētais pamudināja Fouzu izdomāt īpašu “godīguma testu”. Viņš mēdza atstāt moteļa numura skapī ar lētu piekaramo atslēgu slēdzamu čemodānu. Kad ieradās jauns viesis, Fouzs, viņam dzirdot, Donnai stāstīja, ka tikko kāds zvanījis un ziņojis par numurā atstātu čemodānu ar tūkstoš dolāriem. Tad viņš skrēja uz bēniņiem skatīties, kā jaunais viesis atrod čemodānu un brīdi prāto, vai uzlauzt slēdzeni un paskatīties, kas tur iekšā, vai arī atdot moteļa kantorī.

No 15 viesiem, kurus Fouzs pārbaudīja ar godīguma testu (viņu vidū bija mācītājs, advokāts un armijas apakšpulkvedis), tikai divi atdeva čemodānu ar neuzlauztu slēdzeni. Visi pārējie attaisīja čemodānu un pēc tam mēģināja no tā visdažādākajos veidos atbrīvoties. Mācītājs izstūma čemodānu pa vannas istabas logu un paslēpa krūmos.

Dažus gadus pēc tam, kad Fouzs sāka man sūtīt savas ar roku rakstītās dienasgrāmatas lappušu fotokopijas, es saņēmu no viņa lielu bandroli ar 300 novērojumu piezīmju lappusēm mašīnrakstā; tās aprakstīja notikumus līdz 1978. gadam ieskaitot. Daļa no tā bija jau agrāk rokrakstā lasītā dienasgrāmata no pirmajiem moteļa vuajerista gadiem, bet liela daļa materiāla man bija pilnīgi jauna. Manuskripts turpinājās tādā pašā garā kā līdz šim: juku jukām aprakstītu dažādu veidu dzimumaktu litānija un cilvēku sīko ķīviņu atstāsti. Taču vienā 1977. gada ierakstā Vuajerists atzina, ka pirmo reizi mūžā redzējis vairāk, nekā vēlētos.

Un tas, ko viņš redzēja, bija slepkavība. Tā tika pastrādāta 10. numurā.

Viņš apraksta jaunu pāri, kurš istabu noīrējis uz vairākām nedēļām. Vīrietis, nepilnus 30 gadus vecs, svēris apmēram 80 kilogramus. No dzirdētā Vuajerists secinājis, ka koledžu viņš nav pabeidzis un nodarbojas ar sīka mēroga narkotiku tirdzniecību. Meitene bija blondīne ar 75E krūštura izmēru. (Fouzs apgalvoja, ka to pārbaudījis pāra numurā, kamēr tā iemītnieki bija izgājuši, – tā viņš rīkojies bieži.) Fouzs veltīja daudzas lappuses atzinīgiem šī pāra rosīgās intīmās dzīves aprakstiem. Dienasgrāmatā aprakstīti arī cilvēki, kuri klauvējuši pie 10. istabas durvīm, lai iegādātos narkotikas. Tas Fouzu satrauca, tomēr policijai viņš neziņoja. Senāk viņš vairākkārt bija ziņojis par motelī novēroto narkotiku tirgošanu, taču policija nekā nav reaģējusi, jo viņš nav varējis atzīties, ka ir aculiecinieks.

Kādu pēcpusdienu Fouzs redzēja, kā vīrietis no 10. numura pārdod narkotikas vairākiem jauniem zēniem. Tas viņu nokaitināja. Viņš dienasgrāmatā ierakstīja: “Tajā pēcpusdienā, kad vīriešu kārtas novērošanas objekts atstāja numuru, tajā ienāca Vuajerists. [..] Vuajerists bez mazākās vainas apziņas klusi aizskaloja palikušās narkotikas un marihuānu klozetpodā.” Viņš vairākkārt jau bija izbēris podā moteļa viesu narkotikas – bez kādām ļaunām sekām.

Taču šoreiz vīrietis no 10. numura narkotiku zādzībā apsūdzēja savu draudzeni. Dienasgrāmatā tālāk rakstīts:

Pēc stundu ilgušiem konfliktiem un strīdiem scēna pirmajā stāvā kļuva vardarbīga. Vīriešu kārtas subjekts sagrāba sieviešu kārtas subjektu aiz rīkles un žņaudza tik ilgi, līdz viņa bez samaņas saļima uz grīdas. Vīriešu kārtas subjekts, kuru tagad bija pārņēmusi panika, savāca savas mantas un aizbēga no moteļa apkārtnes.

Vuajerists .. bez mazākajām šaubām .. redzēja, ka sieviešu kārtas subjekta krūšu kurvis cilājas; tas Vuajeristam lika domāt, ka viņa vēl ir dzīva un tātad nekas nav noticis. Tāpēc Vuajerists jutās pārliecināts, ka sieviešu kārtas subjekts nožņaugšanas mēģinājumā palicis dzīvs un atgūsies, un ātri pameta novērošanas posteni uz atlikušo vakara daļu.

Fouzs sprieda, ka tik un tā neko nebūtu varējis darīt, “jo šajā brīdī viņš bija tikai novērotājs, nevis ziņotājs, un, ciktāl tas attiecas uz vīriešu un sieviešu kārtas subjektiem, viņš vispār neeksistēja.”

Nākamajā rītā moteļa kantorī ieskrēja viena no istabenēm un teica, ka 10. numurā guļot mirusi sieviete. Fouzs rakstīja, ka esot nekavējoties izsaucis policiju. Kad policisti ieradušies, viņš darījis viņiem zināmu narkotiku tirgotāja vārdu, aprakstījis ārieni un nosaucis automašīnas reģistrācijas numuru. Viņš nav pateicis, ka ir slepkavības aculiecinieks.

Fouzs rakstīja: “Vuajeristam beidzot nācās pievērsties saviem morāles principiem, un viņš saprata, ka būs spiests klusēt, taču nekad nenosodīs pats savu rīcību vai uzvedību šajā situācijā.”

Nākamajā dienā policija atgriezās un pateica Fouzam, ka narkotiku tirgotājs lietojis izdomātu vārdu un braucis ar zagtu automašīnu.

Līdz šim aprakstam Fouza mašīnraksta manuskriptā es nonācu dažus gadus pēc ciemošanās Ororā; kopš slepkavības tad bija pagājuši gandrīz seši gadi. Es biju šokēts un pārsteigts, ka Fouzs šo incidentu nebija pieminējis jau agrāk. Gandrīz vai likās, ka viņš to uztver vienkārši kā kārtējo dienu bēniņos. Taču, kad biju padomājis par to vairāk, sapratu, ka Fouza reakcija – novērojums, ka, “ciktāl tas attiecas uz vīriešu un sieviešu kārtas subjektiem”, viņš vispār neeksistē – saskan ar viņa priekšstatu par sevi kā sašķeltu personību. Turklāt Fouzs vienmēr izmisīgi sargāja savu slepeno bēniņu dzīvi. Ja policija viņu izjautātu un nolemtu, ka viņš zina vairāk nekā saka, viņi varētu pieprasīt kratīšanas orderi, un sekas būtu katastrofālas.

Es nekavējoties piezvanīju Fouzam, lai izvaicātu par šo situāciju. Gribēju noskaidrot, vai viņš saprot, ka ne tikai kļuvis par liecinieku slepkavībai, bet, iespējams, kaut kādā veidā to arī izprovocējis.

Fouzs nebija noskaņots stāstīt man ko vairāk, nekā bija ierakstījis dienasgrāmatā, un atgādināja, ka esmu parakstījis vienošanos par konfidencialitāti. Es pavadīju dažas bezmiega naktis, vaicājot sev, vai mans pienākums nebūtu ziņot par Fouzu policijai. Taču spriedu, ka glābt narkotiku tirgotāja draudzeni tik un tā ir jau par vēlu. Turklāt es taču visu šo laiku glabāju Vuajerista noslēpumu, un man uzmācās nepatīkama sajūta, ka esmu kļuvis par viņa līdzzinātāju.

Fouza piezīmes par slepkavību es noglabāju savā arhīvā kopā ar pārējo viņa sūtīto materiālu. Par Vuajeristu es tagad zināju visu, ko vēlējos zināt.

Nākamajos gadu desmitos es turpināju saņemt vēstules no Kolorādo pavalsts Ororas iedzīvotāja Džeralda Fouza. Viņš rakstīja, ka, ciktāl viņam zināms, izmeklētāji slepkavu tā arī nav atraduši, bet policija moteli vairākas reizes apmeklējusi citu iemeslu dēļ. Viņš pastāstīja, ka viens viesis izdarījis pašnāvību nošaujoties. Un kāds vairāk nekā 200 kg smags vīrietis nomiris pēc sirdslēkmes; ugunsdzēsējiem nācies izcelt lielo fasādes logu, jo uzburbušo līķi nav bijis iespējams dabūt ārā pa durvīm.

Līdztekus šiem jaunumiem es lasīju Fouza nebeidzamās sūdzības par pieredzētajiem šokējošajiem cilvēku uzvedības piemēriem, ieskaitot laupīšanu, izvarošanu un seksuālu izmantošanu. Fouzs bija nonācis pie atziņas, ka pēc viņa sākotnēji apsveiktās pretapaugļošanās tablešu parādīšanās 60. gadu sākumā daudzi vīrieši sākuši gaidīt seksu jebkurā brīdī, kad vien viņiem to sagribas: “Sievietes ir izcīnījušas likumīgas tiesības uz izvēli – bet zaudējušas tiesības izvēlēties īsto brīdi.” Viņš bija pārliecināts, ka karš abu dzimumu starpā ir saasinājies un ka dzimumu attiecības nevis kļūst labākas, bet tikai pasliktinās. (Lesbietes, par kurām Fouzs sajūsminājās, esot izņēmums.)

Fouza mizantropijai pieņemoties spēkā, izteicieni, ar kādiem viņš raksturoja moteļa viesus, arvien vairāk izklausījās pēc neapzinātiem paša sirdsapziņas aprakstiem. Fouzs rakstīja, ka viņu “satriec reālās pasaules fantāzijas, teātris un spēles”. Viņš turpināja: “Cilvēki savā būtībā ir negodīgi un netīri; viņi krāpj un melo, un viņus vada savtīgas intereses.” Fouzs apgalvoja, ka esot kļuvis ārkārtīgi nesabiedrisks un, kad nesēžot bēniņos, izvairoties satikt viesus.

Man sāka likties, ka Fouzs, iespējams, tuvojas kaut kādai garīgai krīzei. Viņš man atgādināja psihopātisko ziņu diktoru 1976. gada filmā “Tīkls”, kurš sabrūk, aurodams: “Es esmu nikns kā zvērs, un es to ilgāk vairs necietīšu!” Man ienāca prātā arī Džona Čīvera stāsts “Milzu radio”, kurā kāda pāra laulība sāk brukt, kad izrādās, ka viņu jaunais radiouztvērējs noslēpumainā kārtā ļauj noklausīties kaimiņu sarunas un noslēpumus, un Natanjela Vesta romāns “Vientuļo siržu lappusīte”, kurā laikraksta padomu slejas autora dzīve cieš no viņa pastāvīgās iedziļināšanās lasītāju skumjajā un tukšajā dzīvē. Džeraldam Fouzam netrūka ne literāru, ne zinātnisku pretenziju, taču viņš ne mazākajā mērā nespēja paraudzīties uz sevi no malas. Viņš bija bēniņu lūriķis ar pretenzijām uz morālu autoritāti, taču tiesāja citus – cilvēkus, kuriem nebija ne mazāko aizdomu, ka viņus izspiego.

Un kāda tajā visā bija mana loma? Es biju Vuajerista vēstuļu draugs, iespējams – viņa biktstēvs vai varbūt piedeva slepenajai dzīvei, kuru viņš izvēlējās nepaturēt gluži slepenu. Šo gadu laikā man vairākas reizes ienāca prātā, ka būtu prātīgi pārtraukt mūsu saraksti. Par Fouzu es tik un tā nevarēju rakstīt, kaut arī ļoti gribēju zināt, kā viss beigsies. Vai viņu pieķers? Un, ja pieķers, kādu stratēģiju tiesā izvēlēsies viņa advokāti? Vai viņš tiešām naivi iedomājās, ka zvērinātie noticēs, ka viņa bēniņi ir laboratorija, kurā norit patiesības meklējumi? Un galvenais – vai tiesa mani izsauks par liecinieku?

Tomēr es vēl joprojām atvēru katru aploksni, kas pienāca no Fouza. 1985. gada martā pēc ilgākas klusēšanas viņš atrakstīja, ka Donna nomirusi. Viņai bija nedaudz pāri četrdesmit, un viņa bija cietusi no vilkēdes. Fouza dzīvē tagad bija ienākusi jauna sieviete, šķirtene, vārdā Anita Klārka. Viņi iepazinušies kādā pēcpusdienā, kad Anita sarkanos ratiņos pa Austrumu Kolfaksa avēniju vizinājusi abus savus mazos bērnus. Anita pārņēma Donnas pienākumus moteļa kantorī. Tāpat kā Donna, arī viņa labprātīgi iesaistījās Fouza slepenajā dzīvē. Viņa sevi uzskatīja par pilnvērtīgu vuajeristi. No tālākās sarakstes es uzzināju, ka moteļa bizness iet no rokas un 1991. gadā Fouzs pat iegādājies otru moteli tajā pašā ielā; tā nosaukums bija Riviera. Arī tur viņš iekārtoja četrus viltus ventilatorus istabu griestos, taču Manor House vēl joprojām palika viņa galvenais novērošanas postenis.

Neraugoties uz šķietamajiem panākumiem, Fouzu joprojām mocīja drūmas domas. Viņš rakstīja: “Vuajeristi ir kropļi, kuri vairumam cilvēku šķiet slimi un nepilnīgi un kuriem Dievs ir liedzis savu svētību.”

Es krietni sen nebiju saņēmis no Džeralda Fouza nekādas ziņas, kad 2012. gada jūlijā Times pirmajā lapā izlasīju, ka 24 gadus vecs vīrietis, medmāsas dēls, kādā Ororas kinoteātrī nošāvis 12 cilvēkus un ievainojis vēl vairākus. Pārlaidis rakstam acis un pārliecinājies, ka Fouza vārds upuru sarakstā nav minēts, es viņam piezvanīju. Dīvainā kārtā viņš man pastāstīja, ka reiz pats esot bijis šī slepkavas dzīvoklī: to savulaik īrējis Fouza dēls. “Kad palīdzēju dēlam pārcelties uz citu pilsētas daļu, šis tips acīmredzot ievācās viņa vietā. Es gan neatceros, ka būtu jebkad saticis šo cilvēku, kura foto tagad rāda katrā ziņu raidījumā.”

Pēc dažām nedēļām Džeralds Fouzs atsāka man rakstīt un, atsaucoties uz slaktiņu kinoteātrī, izteicās savā parastajā pompozajā stilā: “Vai Ororas ļaudis nav izturējušies pret līdzcilvēkiem ar sirsnību un iejūtību? Kālab gan tagad pār mūsu galvām kritis Dāmokla zobens?”

1995. gadā, kad artrīta skarto ceļgalu dēļ kļuvis pārāk sāpīgi kāpelēt pa trepēm un rāpot pa bēniņiem, Fouzs abus moteļus pārdevis. Pirms tam viņš gan izņēmis lūku pārsegus un aizlāpījis griestu caurumus. Par saņemto naudu viņi ar Anitu nopirkuši rančo Klinšu kalnos un tagad dzīvojot pārmaiņus tur un savā Ororas mājā, golfa laukuma malā. Fouzam pietrūka viņa moteļu – kā viņš rakstīja, “šīs drošās telpas, šīs svētās zemes”, taču viņu mierināja doma, ka bizness tik un tā sācis nīkuļot. 60. gados, kad Fouzs atvēra savu pirmo moteli, bijis īsts “slepeno randiņu biznesa” uzplaukums; viesi varējuši izkāpt no mašīnām un doties taisnā ceļā uz numuriem, neielaižoties ne ar vienu sarunās kaut kur vestibilā vai liftā. Mūsdienās pārīšus šāda slepenība un smalkjūtība vairs tik ļoti neuztraucot.

Fouzs man rakstīja, ka ilgojoties pēc tās varas apziņas, ko izbaudījis kā Vuajerists. Viņš rakstīja, ka nokrāsojis matus un pēc tam, skatoties vannas istabas spogulī, sajutis kaunu: matu krāsošana ir sava veida krāpšana, un tas bija pretrunā ar viņa paštēlu – cilvēku, kurš vienmēr saka patiesību.

Kopš mūsu pēdējās sazināšanās reizes Fouzs bija atradis jaunu hobiju. Viņu tagad nodarbināja valdības un korporāciju novērošana. “Gandrīz viss, ko mēs darām, tiek kaut kur piefiksēts,” viņš man stāstīja telefona sarunā.

Fouzs runāja par to, kā gandrīz ik dienu masu mediji publisko sabiedrībā zināmu cilvēku personīgo dzīvi un kā pat CIP direktors ģenerālis Deivids Petreuss nav spējis pasargāt savu seksuālo dzīvi no izvazāšanas pa avīžu virsrakstiem. Viņš apgalvoja, ka mediji “iesaistījušies lūriķu biznesā, bet pats lielākais no visiem lūriķiem ir Savienoto Valstu valdība”, kura patur acīs katru mūsu ikdienas dzīves soli, pateicoties savām novērošanas kamerām un iespējai izsekot visam, ko mēs darām internetā, mūsu kredītkartēm, banku kontiem, mobilajiem telefoniem, GPS, lidmašīnu biļetēm un citām lietām.

Viņš teica: “Varbūt jūs domājat – bet kāpēc tas interesē Džeraldu Fouzu? Tāpēc, ka kādā jaukā dienā pie manis var ierasties FIB un sacīt: “Džerald Fouz, mums ir pierādījumi, ka jūs no sava moteļa bēniņiem esat novērojis cilvēkus. Jūs esat kaut kāds slims izvirtulis, vai?” Un tad Džeralds Fouzs viņiem atbildēs: “Un ko tad lai saka par jums, Lielais Brāli? Jūs jau gadiem vērojat mani visur, kur vien es eju.””

Saulainā 2013. gada pavasara dienā, 33 gadus pēc mūsu pirmās tikšanās, Fouzs piezvanīja, lai pateiktu, ka ir gatavs nākt atklātībā ar savu stāstu. Bija pagājuši 18 gadi, kopš viņš pārdevis moteļus, un Fouzs uzskatīja, ka būtu spēkā noilgums, kas viņu pasargātu no tiesāšanās gadījumā, ja kāds no bijušajiem viesiem nolemtu pieprasīt sāpju naudu par ielaušanos viņa privātajā dzīvē. Fouzs man atgādināja, ka viņam ir 78 gadi; ja viņš neiepazīstinās sabiedrību ar saviem secinājumiem tagad, vēlāk to var arī nepagūt. Fouzs teica, ka anulējot vienošanos par konfidencialitāti, ko biju parakstījis 1980. gadā, un atļāva man par viņu rakstīt un izmantot visus materiālus, ko viņš man šo gadu laikā uzticējis. (Šogad nāks klajā mana grāmata par Fouzu; lielu daļu no tās veido Fouza ieraksti “Vuajerista dienasgrāmatā”. Par tiesībām izmantot šo manuskriptu viņš no izdevniecības saņēma honorāru.)

Es aizlidoju uz Denveru, kur satikos ar Fouzu un Anitu, lai kopā ieturētu brokastis lidostas viesnīcā. Fouzs staigāja ar spieķi; lai kompensētu nu jau krietni plānākos matus, viņš tagad bija uzaudzējis sirmas ūsas un āža bārdiņu. Viņa masīvās krūtis sedza cieši sapogāta tvīda žakete; zem tās viņš bija pavilcis oranžu polo kreklu. Anita bija tieši tāda kā Fouza aprakstos – 18 gadus jaunāka par savu vīru, klusa neliela auguma sieviete ar rudiem sprogainiem matiem.

Fouzs gribēja man parādīt savu sporta suvenīru kolekciju – desmitiem tūkstošus kartīšu ar sportistu attēliem; Anita tās bija sakārtojusi alfabētiskā secībā. Fouzs paskaidroja, ka viens no iemesliem, kāpēc viņš tagad ir gatavs atzīties vuajerismā, ir cerība, ka mediju ievērība palīdzēs pievērst uzmanību viņa kolekcijai, kuru viņš ļoti vēlējās pārdot. Fouzs uzskatīja, ka tā ir vairākus miljonus dolāru vērta.

Mani vairāk interesēja 1977. gadā moteļa 10. numurā pastrādātā slepkavība, kuru viņš esot redzējis pats savām acīm. Es iepriekš biju Fouzam pateicis, ka, nenosaucot viņu kā liecinieku, taisos vērsties Ororas Policijas departamentā, lai noskaidrotu, vai šajā lietā nav nākusi gaismā kāda jauna informācija. Fouzs pret to neiebilda, tikai sacīja, ka nožēlo savu toreizējo nolaidību. Viņš cerēja, ka, publiskojot savu stāstu un atzīstot savu kļūdu, varētu kaut kā “izpirkt vainu”.

Pie brokastu galda es Fouzam parādīju vēstuli no Pola O’Kīfa, Ororas Policijas departamenta toreizējā leitnanta, tagad – iecirkņa priekšnieka, kurš rakstīja: “Diemžēl mums nav izdevies atrast nekādu rakstisku liecību, ka šāds incidents būtu noticis.” Viņš bija pārbaudījis vairākas neatklāto noziegumu datubāzes, taču neko nebija atradis. Nekādas informācijas nebija arī divos kriminālmeklētāju birojos. Vēlāk telefona sarunās divi bijušie policijas virsnieki izteicās, ka nebūtu nekas ārkārtējs, ja policijas arhīvos par manis aprakstīto gadījumu nebūtu saglabājušās nekādas ziņas; galu galā, upura identitāte nebija noskaidrota un noziegums bija pastrādāts laikā, kad policijas departamenti datus vēl neuzglabāja elektroniski.

Pilnīgi iespējams arī, ka Fouzs kļūdījies, datējot ierakstu, vai arī sajaucis datumu, pārrakstot dienasgrāmatu citā formātā. Gadu gaitā, iedziļinoties Fouza stāstā, es uzgāju vairākas nesakritības (lielākoties datumos), kas viesa zināmas šaubas par to, vai viņu var uzskatīt par uzticamu avotu.

“Varētu domāt, ka šo jauno sievieti aprijusi zeme,” teica Fouzs. Man likās, ka viņš varētu justies atvieglots, taču viņš sacīja, ka ir konsultējies ar juristu. Publiski pasakot, ka kļuvis par liecinieku slepkavībai un nav darījis neko, lai to novērstu, Fouzs varētu nonākt situācijā, kad viņu atzīst par nozieguma līdzzinātāju. “Mani var notiesāt par slepkavību bez iepriekšēja nodoma.”

Un tomēr, Fouzs turpināja, tik ilgus gadus slēpies, viņš tagad jutās gatavs izsūdzēt grēkus. “Dzīvot nozīmē riskēt, bet mēs nedrīkstam pārāk ļauties bailēm,” viņš teica. “Mums vienkārši jārunā patiesība.”

Pēc maltītes mēs aizbraucām uz Fouzu māju. “Ceru, ka jūs mani neaprakstīsiet kā kaut kādu izvirtuli vai vienkārši lūriķi,” viņš teica. “Es pats sevi uzskatu par seksuālās dzīves izpētes celmlauzi.” Pajautāju, vai viņš nekad nav apsvēris iespēju viesus filmēt vai ierakstīt audio.

“Nē,” Fouzs atbildēja, paskaidrojot, ka šādas iekārtas būtu neapstrīdams pierādījums, ja viņam gadītos iekrist, turklāt to izmantošana būtu nepraktiska. Fouzs palika pie sava, ka lielākā daļa vīriešu no dabas ir vuajeristi. “Bet sievietēm labāk patīk tikt vērotām nekā vērot citus,” viņš sacīja, “un tas daļēji izskaidro, kāpēc vīrieši tērē milzu summas par pornogrāfiju, bet sievietes – par kosmētiku.”

Vēlāk es pajautāju Fouzam, vai viņš ir dzirdējis par Erinu Andrūsu, televīzijas sporta žurnālisti, kuru kāds izsekotājs slepeni nofilmējis iznākam no dušas viesnīcas numurā; šis cilvēks pirms tam nomainījis “actiņu” viņas istabas durvīs. Vīrietim, kurš pēc tam kadrus ar kailo Andrūsu publicējis internetā, piesprieda 20 mēnešus cietumsoda. Andrūsa iesūdzēja viņu un viesnīcu tiesā, pieprasot 75 miljonus dolāru lielu sāpju naudu par piedzīvotajām “šausmām, kaunu un pazemojumu”. 2016. gada martā tiesa atzina, ka viņai pienākas 55 miljonus dolāru liela kompensācija.

Fouzs šim gadījumam bija sekojis ziņās. Viņa pieeja mani nepārsteidza; viņš tikai atkārtoja tos pašus dīvainos argumentus, ar kuriem visus šos gadus mēģinājis attaisnot savu uzvedību. “Es gan vienmēr saku, ka visi vīrieši ir vuajeristi, taču arī starp vuajeristiem ir daži – kā šis preteklis Andrūsas gadījumā –, kuri ir nožēlojami un nicināmi,” viņš sacīja. “Šis cilvēks ir jaunās tehnoloģijas produkts; viņš publiski pazemojis savu upuri internetā, un tam nav nekāda sakara ar to, ko darīju es. Es nekad nevienu neesmu pazemojis. Tas bija nežēlīgi un atriebīgi. Ja es būtu viens no zvērinātajiem, tad, ne mirkli nešauboties, atzītu šo tipu par vainīgu.” Fouzs palika pie sava, ka viņam esot maz līdzības ar Andrūsas vajātāju.

Es pavaicāju, kāpēc, pavadījis pusi mūža, ielaužoties citu cilvēku privātajā dzīvē, viņš tā nosoda faktu, ka valdība ievāc informāciju nacionālās drošības interesēs. Fouzs atkārtoja, ka viņa spiegošana bijusi “nekaitīga”, jo viesi par to neko nenojauta un tās mērķis nebija kādu iegāzt vai atmaskot. Viņš teica, ka identificējoties ar Edvardu Snoudenu, bijušo Nacionālās drošības aģentūras darbinieku, kurš nelegāli publicēja valdības dokumentus un apgalvoja, ka, piemēram, ASV izlūkdienesti noklausās Vācijas kancleres Angelas Merkeles mobilo telefonu.

“Manā izpratnē Snoudens ir trauksmes cēlējs,” Fouzs sacīja un piemetināja, ka šo cilvēku vajadzētu nevis vajāt, bet gan cildināt “par to, ka viņš nodevis atklātībai lietas, kas mūsu sabiedrībā nav kārtībā”.

Fouzs pats sevi arī uzskata par trauksmes cēlēju, lai gan pagaidām nevienam neko nav izpaudis – ja neskaita viņa sievas un mani. Uz manu jautājumu, kādas “lietas, kas mūsu sabiedrībā nav kārtībā” viņš vēlētos “nodot atklātībai”, viņš atbildēja: “To, ka cilvēkiem būtībā nevar uzticēties. Lielākā daļa no viņiem melo, blēdās un krāpj citus. To, ko cilvēki par sevi atklāj privāti, sabiedrībā viņi mēģina slēpt. Tas, ko viņi mēģina parādīt sabiedrībā, nav viņu patiesā seja.”

Ja nu Fouzs reiz bija pievērsies morāles jautājumiem, es vēlreiz atgriezos pie slepkavības.

“Būtu zinājis, ka šī konkrētā sieviete mirst, es būtu nekavējoties izsaucis ātro palīdzību,” viņš teica. Fouzam vēlāk ienācis prātā, kā viņš būtu varējis sievieti glābt, nenododot sevi. “Es būtu pateicis, ka gāju garām logam un dzirdēju kliedzienu, vai kaut ko tamlīdzīgu.”

Fouzs vēlreiz atstāstīja slepkavības nakts notikumus, šoreiz ar dažām detaļām, kuru nebija pirms vairākiem gadiem lasītajā dienasgrāmatas ierakstā. Kad istabene 10. numurā atradusi līķi, Fouzs nodomājis: “Tā tikai vēl trūka!” Viņš licis Donnai pārliecināties, ka sieviete tiešām ir mirusi. Tad viņš izsaucis policiju. Kad līķis ielikts kriminālmeklētāja furgonā, lai vestu to projām, Fouzam kļuvis nelabi. “Es sev teicu: varbūt tā ir mana vaina.” Un tomēr, kaut arī Fouzs atzina, ka viņu moka sirdsapziņas pārmetumi par sievietes nāvi, viņš tik un tā atteicās uzskatīt savas bēniņu izdarības par nopietnu pārkāpumu.

Tomēr mani mulsināja Džeralda Fouza motīvi. Kā viņš varēja iedomāties, ka viņa biedējošā stāsta publiskošana varētu dot kaut ko pozitīvu? Tikpat labi tas varētu kalpot par pierādījumu un novest pie viņa aresta, nebeidzamām tiesas prāvām un vispārēja sabiedrības nosodījuma. Kāpēc viņš kāroja šādu skandalozu slavu? Atšķirībā no 19. gadsimta dēkaiņa “Citādajos Viktorijas laika ļaudīs”, kurš gan sarakstīja garu grēksūdzi “Mana slepenā dzīve”, taču izvēlējās palikt anonīms, Fouzs gribēja laist savu manuskriptu tautās un bija gatavs atzīt savu patieso identitāti, pat ja tas draudēja ar nepatikšanām.

Man ienāca prātā, ka Fouzam ir šis tas kopīgs ar kādu citu amerikāni, kurš arī gribēja, lai pasaule izlasa to, ko viņš uzrakstījis, – proti, ar Teodoru Kazinski jeb Unabomberu. 1995. gadā, kad Kazinskis ar paštaisītiem spridzekļiem bija nogalinājis trīs un ievainojis 23 cilvēkus, viņš apsolīja “atteikties no terorisma”, ja Times vai Washington Post publicēs viņa manifestu, kurā kritizēta industriālā sabiedrība. Kazinska vēlēšanās tika izpildīta, bet vēlāk viņu atklāja un apcietināja. Kazinska brālis bija atpazinis viņa literāro stilu; Unabomberu pazudināja viņa paša manuskripts.

Cilvēki, kuri 1995. gadā nopirka Džeralda Fouza moteļus, visticamāk, nesaprata, kāpēc dažu numuru griestiem ir 15 x 35 cm lieli ģipškartona ielāpi. 2014. gadā Manor House pārdeva tālāk nekustamā īpašuma firmai, kuru vadīja būvuzņēmējs, vārdā Brūks Banberijs. Nākamajā dienā pēc šī darījuma bijušie īpašnieki steidzīgi izvācās, pametot savas personīgās mantas un visu, kas tobrīd atradās motelī. Priekšmetu vidū, ko atrada moteļa telpās, bija automāts ar trim pielādētām aptverēm un rezerves patronām.

Banberija sieva cerēja ziedot moteļa inventāru un mantas kādai no vietējām labdarības organizācijām, taču viņai neizdevās atrast nevienu, kas būtu gatava to pieņemt. Tad viņas vīrs nolīga nojaucēju brigādi un uzdeva tai visu nolīdzināt ar zemi un aizvākt. Pēc divām nedēļām no Fouza kādreizējā moteļa bija palicis pāri tikai līdzens gruntsgabals, kas norobežots ar metāla pinuma žogu.

Tas arī bija viss, ko Džeralds un Anita Fouzi ieraudzīja pēc četriem mēnešiem, kad mēs kopā apmeklējām nojauktā moteļa vietu. Viņi pirms tam nezināja, ka motelis nolīdzināts ar zemi, un, kad Anita novietoja Fouzu mašīnu netālu no iežogojuma, viņas acīs bija asaras.

“Liekas, ka nekas vairs nav palicis pāri,” Fouzs sacīja, atverot automašīnas durvis, un izkāpa, atbalstoties uz spieķa. Viņi abi roku rokā iegāja pa atvērtajiem vārtiem.

“Ceru, ka izdosies kaut ko atrast piemiņai,” Fouzs teica un, galvu noliecis, lēni staigāja šurpu turpu, meklējot kādu suvenīru, ko varētu pievienot savām kolekcijām, – varbūt durvju rokturi vai plāksnīti ar istabas numuru. Taču nojaucēji bija visu samaluši sīkās druskās. Fouzs pieliecās un pacēla divas šķembas no zaļi krāsotajiem akmeņiem, ar kuriem savulaik bija izliktas automašīnu stāvlaukuma gājēju celiņa malas (viņš pats bija tos krāsojis), un gabaliņu elektrības vada no sarkanās neona izkārtnes ar moteļa nosaukumu.

“Žēl, ka neatbraucām agrāk,” viņš teica. “Varbūt būtu varējuši dabūt gabalu no uzraksta.”

Galvas noliekuši, viņi lēni pastaigāja pa gruntsgabalu vēl dažas minūtes. Diena bija karsta, un Fouzs svīda.

“Brauksim mājās,” Anita sacīja.

“Jā,” viņš piekrita un griezās uz vārtu pusi. “Esmu jau redzējis pietiekami.”

© The New Yorker, 2016. gada 11. aprīlī

Tulkojusi Sabīne Ozola