Nosocializēt sevi citā drosmes līmenī

Rīgas Laiks: Imants ierosināja tēmu par seksualitātes un garīguma attiecībām. Pēc tam izrādījās, ka šajā lielajā tēmā Imantu dažas lietas interesē, dažas ne.

Imants Daksis: Pirmkārt, mani interesē, vai seksu var izmantot kā potenciālu metodi dažādu apziņas stāvokļu sasniegšanai.

RL: Kristīne, vai jums ir saprotams, kas interesē Imantu, vai arī tur vajadzīgs papildinājums?

Kristīne Balode: Teorētiski jā, bet es domāju, ka saruna pati to atvērs…

RL: Tad izstāstiet, kā jūs saprotat to, kas interesē Imantu.

Balode: Es saprotu, ka Imantu interesē runāt par seksu un tā ietekmi uz cilvēka garīgo attīstību.

Daksis: Tas bija tā, kā es īsumā izteicos, bet mani interesē arī runāšana par seksualitāti, ne tikai pats sekss. Ardžunu Es nemīlu cilvēku tikai fiziski arī tad, kad mīlu viņu fiziski. Mani interesē fiziskā un garīgā – bet nu tur būtu jāizvērš, kas ir tas garīgais, – šo stāvokļu savstarpējās attiecības.

Balode: Būtu jau skaisti, ja mēs visi to meklētu.

RL: Būtu skaisti, ja mēs visi meklētu ko?

Balode: Ja mēs meklētu vēl kādu citu dimensiju bez fiziskās. Nu, vismaz sociālo dimensiju. Vai psihoemocionālo, garīgo dimensiju. Es teiktu no savas pieredzes, ka lielākoties tā iestrēgšana notiek fiziskajā līmenī, kad īsti jau tālāk…

RL: Piedošanu, par fizisko līmeni jūs saucat tādu vai citādu penetrāciju?

Balode: Es teiktu, jebkuru kairinājumu, kurš caur uzbudinājumu un iekāri realizējas fizioloģiskā reakcijā, kas visbiežāk arī ir tas, ko cilvēki vēlas piedzīvot. Man ir viens tāds bāzes jautājums cilvēkiem, kuri griežas pie manis, lai saprastu, kas ir tā viņu sāpe vai rūpe. Un tas jautājums ir šāds: kāda jēga vispār jūsu dzīvē ir seksam?

RL: Un kādas ir populārākās atbildes?

Balode: Populārākā atbilde ir – bauda.

RL: Izklausās, ka jūs gribētu, lai cilvēki atbildētu citādi.

Balode: Jā, man noteikti tā ekspektācija…

RL: Un kāda tā ir? Jūs gribētu, lai viņi labāk teiktu: nevis bauda, bet…?

Balode: Es to saredzu kā transformācijas ceļu. Jo pēc būtības, ja mēs iefilmētu jebkuru divu cilvēku vai pat reizēm viena cilvēka solo seksu kā tādas mazas īsfilmiņas kaut kādā laika periodā un tās paskatītos ar šo jautājumu: kāda jēga? Ko tas cilvēks tur dara? Vai viņš tikai to arī dara kā atbrīvojas no seksuālās spriedzes? Varbūt mēs ieraudzītu, ka viņam ar laiku parādās kaut kāda zinātkāre, viņš kaut ko mēģina. Vai, piemēram, viņš uzdrošinās konfrontēties ar savu kaunu, neērtību un nedrošību. Iespējams, viņš mēģina kaut kādā mērā socializēt sevi citā drosmes līmenī.

RL: Es šajā stāstā nesapratu, kāpēc vajadzētu tās filmiņas ar solo masturbatoriem.

Balode: Lai redzētu dinamiku.

RL: Kurš lai to redzētu?

Balode: Jebkurš, kuru tas interesē. Kaut vai cilvēks pats priekš sevis.

RL: Jūs esat par sevi uztaisījusi tādu filmiņu?

Balode: Jā.

RL: Nopietni?

Balode: Es esmu daudz ko darījusi, lai justos, ka man ir tiesības vispār vērt muti vaļā.

RL: Un kurš vēl bez jums ir šīs filmiņas redzējis?

Balode: Tikai man tuvākais cilvēks. Mans analītiķis par viņām ir dzirdējis.

RL: Un ko šīs mazās filmiņas jums ir devušas?

Balode: Esmu ieraudzījusi to, ka es mainos, kļūstu drosmīgāka, atvērtāka, godīgāka pret sevi. Bezkaunīgāka.

RL: Imant, saki, vai tad, kad tu runā par seksu, bauda tajā ir svarīga?

Daksis: Ekhmm…

RL: Vai – kāda nozīme ir baudai?

Daksis: Ja nebūtu baudas faktora, cilvēki un citas dzīvās būtnes to nedarītu. Bet jūs pieminējāt pārmaiņas, transformāciju, jā? Tātad kā instinkts saistīts ar apziņu, un kā tas varbūt pāriet apziņas līmenī, kur instinkts tiek kontrolēts? Jautājums ir, vai dominē instinkts vai apziņa. Mani interesē arī dažādi un ekspresīvi seksualitātes izpausmes veidi, bet es tajos meklēju garīgo potenciālu, nevis primitīvu pašapmierināšanos vai ko tamlīdzīgu.

RL: Vai tu arī meklē transformāciju vai kaut ko citu zem tā garīguma?

Daksis: Nav tā, ka es meklētu kaut kādu īslaicīgu transformāciju. Respektīvi, nav tā, ka mani interesētu transformācija, kad esmu jau sapratis, tieši ko es gribu tur transformēt. Ja mēs tā mazliet atsaucam atmiņā Austrumu mācības, tad es pieskartos tādam terminam kā kundalinī enerģija. Tas princips, kā šīs zemākās tieksmes pārvērst… transcendēt.

RL: Vai transformācija, par kuru jūs runājat, kaut kā sasaucas ar to transformāciju, par ko runā Imants?

Balode: Intuitīvi man liekas, ka mēs runājam par vienu un to pašu. Varbūt vienīgi gali, pa kuriem šajā tēmā ejam iekšā, mums ir dažādi. Man tā tomēr ir klīniskā psiholoģija un tāda seksoloģijas struktūra, caur ko es mēģinu to skaidrot un definēt. Bet man klausoties ienāca prātā tāds salīdzinājums, ko varbūt var iečekot, vai mēs esam uz vienas nots? Kur būs tas instinkts, un kur būs tā apziņa? Piemēram, viena lieta, par ko cilvēki partnerībā, it īpaši ilgtermiņā, sāk satraukties, ir tāda, ka viens seksu grib vairāk un otrs mazāk. Līdz ar to instinkts, pirmkārt, nedarbojas sinhroni. Tas prasa sinhronizēšanos. Un tad ir jautājums: vai es vienkārši izreaģēju savu impulsu un tad vēl sadusmojos vai apvainojos uz otru, kāpēc viņam tas impulss nav tajā pašā brīdī, kad man, vai arī pieslēdzu apziņu. Un šo apziņas pieslēgšanu es saprotu kā tādu apzinātu praksi, ar kuru nodarbojoties mēs piešķiram kaut kādu virsjēgu tam, ko mēs tagad darīsim.

Daksis: Man liekas, psiholoģijā ir tāds termins “raports”, ar ko apzīmē otra cilvēka kustību apzinātu vai neapzinātu imitēšanu, tādā veidā izveidojot kontaktu un nonākot, tā sacīt, uz viena viļņa. Iemīlēšanās laikā tas ir dabisks stāvoklis.

Balode: Nu jā.

Daksis: Un te ir atkal jautājums: vai tu to gribi tikai sev, vai arī tu gribi sev un tev? Es nedomāju, ka šī ir kaut kāda fundamentāla transformācija, bet tas jau norāda uz zināmu garīgo briedumu cilvēkā, izpratni, ka sekss ir ne tikai man, bet arī tev.

RL: Vai jūsu praksē, Kristīne, iespējas apzināti lietot seksu, kā saka Imants, sevis pārveidošanai – tāda tēma vispār pastāv? Un, ja pastāv, tad no kā uz ko sevi var pārveidot ar seksa palīdzību?

Balode: Es teiktu, noteikti baigi subjektīvi, ko nu kurš meklē vai kas kuram ir aktuāli. Ja man būtu jārunā vairāk par sevi…

RL: Jā, lūdzu!

Balode: Es seksu redzu kā praksi, kas mani tur nemitīgā kustībā, transformācijā un izmaiņās.

RL: Tātad seksu var praktizēt – tādā nozīmē kā mācīties.

Balode: Jā, kā mācīties.

RL: Un kur šobrīd māca pisties, piemēram? Ir kāda vieta?

Balode: Papildus tam, ka mēs esam mēģinājuši tantrot riņķī apkārt ar retrītiem, jaunākā lieta, kas pašlaik sāk attīstīties, ir sexological bodywork. Tā ir tāda jauna nozare, kas varētu ģenerēt arī objektīvu, racionālajam prātam un valodai saprotamāku pētniecisko materiālu, uz kura tad balstīt kaut kādu drošību, kāpēc kaut ko darīt vai nedarīt.

RL: Izņemot iegurņa muskuļu attīstību, kas vēl tajā sexological bodywork iederas?

Balode: Ļoti daudz kas. Es teiktu, ka gandrīz jebkas, ko cilvēks ir gatavs pamēģināt. Jo reizēm divi cilvēki sanāk kopā un kaut ko dara, abi kaut kur iegāžas, un beigās neviens tā arī nesaprot, kas tur vispār notiek, jo ir pazudis tas novērotājs. Un bodīvorks piedāvā to novērotāja pozīciju.

RL: Saglabāt arī pišas laikā?

Balode: Būtībā tas nav ne orālais, ne anālais sekss, ne dzimumakts, bet tā ir jebkāda veida klienta kairināšana klienta interesēs ar klienta iniciētu mērķi un nolūku, kādēļ viņš to grib piedzīvot.

RL: Piemēram, kāda kairināšana ar kādu nolūku?

Balode: Nu, cilvēkiem ir visādas erotiskas vēlmes un vajadzības, par kurām vispār nevar pat iedomāties.

RL: Kauns sev atzīties! (Smejas.)

Balode: Kauns pat sev atzīties! Un viens no šīs jaunās profesijas, kura attīstās, mērķiem ir ļaut cilvēkiem runāt par šīm vēlmēm un vajadzībām.

RL: Un viņas arī apmierināt?

Balode: Un apmierināt, un nekautrēties, un netaisīt no tā lielu notikumu vai kaut kā nepastiprināt tā nozīmīgumu kopējā laukā. Tas, manuprāt, ir ļoti būtiski, jo tas mazina kopējo kauna sajūtu par un ap individuālajām iedomām.

RL: Un ja klienta erotiskās fantāzijas paredz vairāku cilvēku iesaistīšanu? Tad viņam tie cilvēki arī tiek sagādāti?

Balode: Jā, tad speciālists jeb bodīvorkers palīdzēs viņam sameklēt iespējas, kur drošā un daudzmaz saprotamā veidā… Jo cilvēki jau pakļauj sevi dažādiem riskiem, kur pēc tam attopas, ka ir piedzīvojuši galīgi ne to, ko meklējuši. Tādēļ šī drošība, kā, piemēram, kinkiem un fetišiem, kam ir asociācijas un kopienas, kur ir kaut kādi noteikumi, ko mēs darām, ko nedarām, kad apstājamies. Un bodīvorkers palīdz klientam vispirms iemācīties pašregulāciju – koordinēt savu uzbudinājumu, iekāri, neiesaistīt otru cilvēku, tādēļ viņam jābūt pietiekami stabilam, jo seksuālā enerģija ir ļoti spēcīga.

RL: Un kur māca to sexological bodywork?

Balode: Es to braucu mācīties uz Cīrihi un Berlīni, bet visattīstītākā un vistuvāk akadēmiskajai izglītībai tā ir Kanādā. Pašas jaudīgākās un nozīmīgākās priekš manis noteikti bijušas transformējošākās mācības, kurās es pati tiku daudz ko pārvarējusi sevī un daudz drošāk sajutusies, lai par šo tēmu vispār runātu, – tieši tādēļ, ka esmu guvusi pieredzi, nevis tikai lasījusi grāmatas.

RL: Vai tev, Imant, ir zināma kāda mācību vieta vai situācija, kur tu vai kāds cits ir mācījies izmantot seksu apziņas stāvokļu sasniegšanai?

Daksis: Es visu mūžu ar to nodarbojos. Mums ir ļoti interesantas, absolūti radikālas pieredzes. Kristīnei ir šī skola Šveicē. Man ir budistu templis Šrilankā, un attiecīgi ir bijis ļoti daudz laika pētīt savu seksualitāti.

RL: Budistu templī?

Daksis: Jā, un ne tikai. Bet arī tur un īpaši tur, jo man bija liela iespēja kļūt par budistu mūku. Es gandrīz par tādu kļuvu. Un man šis jautājums bija ļoti aktuāls.

RL: Ko darīt ar savu…

Daksis: Ko darīt ar to. Es par to daudz domāju un arī tiešā veidā izmantoju dažādas iespējas dažāda līmeņa sajūtas transformēt nevis kaut kā abstrakti, bet reāli. Tai pašā laikā, kad es runāju par transformāciju, es tik un tā domāju kaut ko ne tik vienkāršu kā… varbūt kļūt par labāku cilvēku. Cilvēkam ir instinktu līmenis, apziņas klātesamības līmenis, bet tad ir vēl arī emocionālā inteliģence. Mani īpaši interesē emocionālās inteliģences klātbūtne fiziski atraisītā seksā.

RL: Tas bija jautājums Kristīnei?

Daksis: Tas bija mazs iestarpinājums. Bet, jā, esmu tam veltījis daudz laika. Man bijis pietiekami daudz draudzeņu un ir joprojām, viss kārtībā, bet es nekad neesmu gaidījis, ka man dos kaut ko tādu, un pārdzīvojis, ka nevaru to saņemt. Es esmu gribējis atrast veidu, kā es varu to enerģiju radīt, dot – un caur to saņemt. Tas mani ir īpaši interesējis.

Balode: Es pieļauju, ka šeit… tas tā brutāli skan, bet tomēr savu lomu spēlē dzimumu atšķirības. Jo man liekas, ka vīrietim tas jau ir tāds cits apziņas stāvoklis – saprast, ka es eju nevis ņemt, bet dot un atvērt, radīt trauku transformācijai.

RL: Radīt ko transformācijai?

Balode: Radīt vidi, trauku, atvērt to realitāti transformācijai. Lielākā daļa jau nespēj savākt tos savus impulsus. Bodīvorkā ir ļoti daudz no budistu un daoistu mūku praksēm, bet būtībā tā ir vērsta uz paškontroli, enerģijas celšanu un vadīšanu, lai varētu to trauku atvērt. Un negāzties iekšā otra traukā tikai tādēļ, ka viņš ir atvēries, bet iedziļināties, ko otram šajā procesā vajag, un, iespējams, nedarīt pilnīgi neko, vienkārši būt līdzās. Jo, ja tu spēj to lauku nodrošināt, pazūd viss, pie kā mēs esam pieraduši, – ķermeņa aprises, kaut kādas dzimumpiederības, statusa lomas. Tur ir divas dvēseles, kuras kopā var no tās jaudas un spēka, ko viņas ir spējīgas piedzīvot, nonākt citos stāvokļos, kurus mūsu platuma grādos mēs ierastāk meklējam caur vielām. Tās vielas jau ir mūsos. Mums lielākoties nav prasmes, iemaņu un nav spējas saturēt, jo tas var būt arī ļoti biedējoši. Ne jau vienmēr tur nāk ārā prieks, laime un sajūsma. Tur var gāzties ārā arī emocijas, no kurām mums ir paniskas bailes. Un mēs nesaprotam, kas tur tagad notiek – vai tas cilvēks dzīvos vai mirs, uzbruks vai atkāpsies. Un bodīvorkā – kādēļ es to uzskatu par vienu no transformējošākajām pieredzēm – tu piedzīvo citus cilvēkus līdzās, un tas anormālā veidā ceļ cieņu pret cilvēcisko. Jo tur jau nav tā, ka var izvēlēties: šitā meitene vai džeks man patīk, un tagad es kaut ko darīšu. Tu vienkārši randomā darbojies ar cilvēkiem, kuri ir ar dažādiem dzimumiem, dažādu vecumu, dažādām figūrām un psiholoģiskajām īpatnībām. Un tāda vispārcilvēciska pieņemšana, it īpaši tik intīmā formā, kā ejot iekšā šajās seksuālajās praksēs, protams, ir ļoti transformējoša. Es nevaru iedomāties, ka akadēmiskā izglītība vai vienkāršas partnerattiecības to varētu sniegt. Jo tajās trūkst sociālā elementa, ka mēs ieraugām to dažādību.

RL: Un dažādība šeit ir svarīga kāpēc?

Balode: Manuprāt, tas ir vienīgais, kas pleš mūsu apziņu, – saskarsme ar to, ko es nekad neesmu redzējusi, sapratusi, ieraudzījusi, kas mani var arī pārbiedēt, samulsināt, likt man sevi ieraudzīt citādi. Tur arī notiek tās neatgriezeniskās izmaiņas, manuprāt.

RL: Interesanti, ka jūsu abu stāsti liek domāt, ka cilvēki, kuri neapgūst šādu sexual bodywork vai necīnās ar savu instinktu padarīšanu par apzinātiem budistu sanghā, – ka viņi ir tā kā apdalīti, viņiem kaut kas ļoti būtisks nav pieejams.

Daksis: Varbūt kādam jācīnās, varbūt kādam tas ir vienkārši patīkami. Vēl kādam ir patīkami un jācīnās. Es teiktu, ka varbūt tas ir izglītības, attieksmes jautājums…

RL: Mans pirmais jautājums bija: kur to māca?

Daksis: To nemāca!

RL: Tātad tas nav izglītības sistēmas jautājums.

Daksis: Šajos platuma grādos tas nav šķietami aktuāli. Izglītības sistēmā.

RL: Lai gan būtu forši, ja būtu skaidrs, kur var iet mācīties pisties, darīt to ar apziņu un saglabājot iekšējo novērotāju.

Balode: Mēs visi mācāmies. Un, lai to darītu, jābūt pietiekami drosmīgam, pietiekami bezkaunīgam, pietiekami gatavam, it īpaši sievietēm. Lai es kā sieviete uzdrošinātos iet mācīties seksu, man tas prasīs pārvarēt sevī kaut ko daudz vairāk nekā vīrietim, kam tas ies plusiņā. Man tas ies mīnusiņā, jo es būšu tā izlaidīgā mauka, kas nevar nosēdēt mājās.

RL: Man par maukām tieši gribējās piebilst, ka vienīgais pedagoģiskais institūts šajā jomā, kas man nāk atmiņā, ir, šķiet, no 80. gadiem. Vācijā vairākās pilsētās pieredzējušas prostitūtas kļuva par izglītības darbiniecēm un piedāvāja apmācīt sievas, kā apmierināt vīrieti. Pieredzējušās māca mazāk pieredzējušās, kā to darīt. Jo, ja tev neviens nav mācījis, kur tad tu to apgūsi?

Balode: Tā arī ir.

RL: Ja atskatāmies cilvēces vēsturē, ir ļoti retas vietas, kur tas kaut kad ir mācīts.

Balode:Šajā ziņā mums liekas, ka tas mums vienkārši pielips kā slimība vai notiks kā pašsaprotama lieta. Un vēl mēs esam līdz šim dzīvojuši, vismaz mūsu platuma grādos, diezgan tādā seks-negatīvā realitātē.

RL:Ar ko varētu būt saistīts, ka šī joma, kas taču ir liela, svarīga dzīves daļa un aizņem laiku, enerģiju un uzmanību, nekur netiek mācīta? Un diez vai lielākā daļa varētu iestāties sexological bodywork kursos.

Balode:Pirmo pusstundu neizturētu, izsprāgtu ārā.

RL: Lūk! Kur tad lai mācās tie, kas nav ne budistu sanghā, ne sexological bodywork nodarbībās?

Balode: Ko mācīties? Droši vien jāsāk ar alfabētu. Un tad jau, kā Imants saka, kāda nu kuram tā vēlme un interese.

RL: Padalieties ar alfabēta pirmajiem trim burtiem.

Balode: Pirmais ir fizioloģija. Mēs nevaram ne ar ko nodarboties, nejēdzot kaut kādā elementārā līmenī, kā koordinēt savu ķermeni vai kā saprast kaut vai to pašu uzbudinājumu. Tas, ka sievietes ir apmācītas, kā apieties ar vīrieti, – tas jau būtu tā kā vairāk vai mazāk noticis…

RL: Tas jau ir noticis?

Balode: Nu, ja paskatāmies vismaz primitīvajā līmenī, dzimumorgānu rajonā, tad sievietes noteikti māk daudz vairāk un labāk nekā vīrieši.

RL: Vīrieši mazāk saprot sievietes, nekā sievietes vīriešus?

Balode: Viennozīmīgi. Vīrieši nemaz nevēlas saprast un iedziļināties. Tā ir tā skaudrā realitāte. Bet transformācija un attīstība nevar notikt tikai vienā virzienā.

RL: Labi, pirmais burts ir fizioloģija. Un otrais burtiņš?

Balode: Tālāk, es teiktu, ir neērtie jautājumi, par kuriem joprojām kautrējamies runāt. Tā ir identitāte un orientācija.

RL: Kāda identitāte?

Balode: Man jāsaprot, kas vispār ir tai manā erotiskajā prātā. Lai es saprastu, caur ko tad es iešu tajā komunikācijā vai kas, piemēram, man jāmācās. Un tad ir orientācijas jautājums: ar ko un kādā veidā man ir interesanti un arī labklājīgi to darīt? Tie ir būtiskākie komponenti. Nākamais jau ir komunikācijas prasmes, kuru lielākajai daļai vienkārši nav. Elementārā līmenī sarunāt, sinhronizēties ar otru cilvēku – tā galīgi nav pašsaprotama lieta.

Daksis: Es gribētu mazliet pagriezt šo visu, jo seksualitātei nav obligāti tikai sociāla vai saziņas nozīme. Seksualitāte ir tas, kā es eju pa ielu, kā izpaužu sevi, kā jūtu sevi, kā radu savas kolāžas vai dzeju. Ar to es gribu teikt, ka mācīt un iemācīt tādā konvencionālā, funkcionālā līmenī var visu ko, bet ir vēl viens aspekts. Jo vairāk mēs lietojam kādu vārdu, jo tas vairāk trivializējas, tiek novazāts. Mēs lietojam vārdus “seksualitāte”, “garīgums”. Man jau sen gribas izdomāt citus vārdus, tas ir viens no maniem dzīves uzdevumiem.

RL: Mani samulsināja, cik tu plaši paņēmi seksualitāti. Ja seksualitāte ir arī tas, kā tu ej, kā tu radi un tā tālāk, tad kāds tā saprastai seksualitātei sakars ar pišu, piedod?

Daksis: Tiešs. Kaut vai primitīvi – tu ej tā, ka, piemēram, potenciālais partneris tevi pamana. Un tur viss sākas. Bez tā, ka tas tā sākas, nebūtu turpinājuma. Tāds tur ir sakars.

Balode: To es praksē pamanu, kopš sāku drosmīgāk mainīt ceļu, kā es strādāju ar klientiem. Un tas, ko pamanu, ir milzīgās pašapziņas transformācijas, kas notiek ar cilvēku, sevis apzināšanās. Kamēr mēs seksualitāti mēģinām apiet, nekāda nobriešana, pieaugšana, apzināšanās nevar notikt. Cilvēki, kuri ir vairāk seksuāli pašrealizējušies – un tas nav obligāti saistāms ar partneri –, ir pašapzinīgāki, viņi ir, es teiktu, autonomāki, tāda kā vienota vienība sevī. Gan atdalītāka, gan arī saistītāka ar citiem. Viņi ir mazāk orientēti uz konfliktu, viņiem nav vajadzības apliecināties.

RL: Vai es jūs pareizi saprotu, ka cilvēki, kuriem ir lielāka solo pieredze, masturbācijas vai kaut kādu tamlīdzīgu prakšu, ir pašpārliecinātāki?

Balode: Jā. Viņi noteikti ir drošāki. Bet es šeit nerunāju par kompulsīvu pašapmierināšanos, skatoties pornogrāfiju, kur es ar vienu rokas tvērienu gandrīz vai novedu sevi līdz īkšķa traumai…

RL: Līdz kurienei?

Balode: Nu, tas tāds jociņš. Man bija reāla pieredze ar vīrieti, kurš bija samocījis sevi.

RL: Jums netraucēs mana cigarete?

Balode: Nē, man netraucēs, esmu uzaugusi ar smēķējošu tēvu, viss kārtībā… Nu kā, tajā pašā bodīvorkā viens no pirmajiem uzdevumiem – kāpēc es saku, ka lielākā daļa izsprāgtu no turienes ārā, – ir tāds, ka tu ieej telpā ar svešiem cilvēkiem, mēs sadalāmies pa pāriem un ejam pusotru stundu masturbēt, un otrs sēž un skatās. Kurš katrs to nevar izdarīt. Kurš katrs vispār savā dzīvē nav domājis, ko viņš ar sevi tai solo seksā varētu darīt. Cik tālu viņa radošums iet?

RL: Pusotru stundu, tas ir minimālais laiks?

Balode: Tas ir minimālais laiks, kas tev dots praktizēt solo seksu otra cilvēka klātbūtnē, kurš liecina un pieņem tavu realitāti. Es teiktu, tas bija milzīgs pārdzīvojums. Pirmkārt, to izdarīt…

Daksis: Es te mazliet iemestu tādu darvas pilienu. Es neteiktu, ka darīt to, otram redzot, ir kaut kāda mūsdienu cilvēka garīguma meklējumu izpausme. Es to reducētu uz psiholoģisko paternu, kas ir no ļoti arhaiskiem laikiem, kurā dzimumakts bieži vien notika kopienas ietvaros. Un es apelētu vēl pie vienas ļoti īpašas lietas. Kā zināms, atsevišķās kultūrās dzimumaktam bijusi arī tāda kā iesvētīšanas, iniciācijas nozīme. Un cilvēki to ir publiski vērojuši. Es vienkārši pieņemu, ka šīs skolas metode korelē kaut kādā mērā ar šo arhaisko paternu.

RL: Ar izrādīšanās paternu.

Daksis: Jā, jā. Tajā ir kaut kāds papildu kairinājums. Bet, tā kā mūsdienu cilvēkam daudzu gadsimtu gaitā uzkrājušies dažādi aizspriedumi, nemaz nerunājot par sovjetisko mantojumu, tad tas šķiet īpašs garīgs izaicinājums. Es domāju, ka tā vienkārši ir kāpšana pāri aizspriedumu masai.

Balode: Tas gan nav tā, ka tu vērotu kaut kādu baigi interesanto seksu. Tu tur sēdi pusotru stundu un domā, un izej cauri visām iespējamajām emocijām. Jo tas jau nav ne seksīgi, ne estētiski: tur mokās cilvēks, it īpaši tajā savā radošuma trūkumā.

Daksis: Bet uzstādījums tomēr ir tāds, ka otrs cilvēks vēro.

Balode: Otrs cilvēks mācās saturēt telpu manai realitātei, lai kas tur nāktu ārā. Tādēļ viņš man neskaras klāt, viņš vienkārši vēro un mācās vispār saprast, kas tur tagad notiek. Tas ir līdzīgi kā psiholoģijā, kur mēs mācāmies aktīvo klausīšanos: viens runā, otrs klausās un mēģina atspoguļot, ko ir dzirdējis, nemēģinot pielikt neko no sevis. Domāju, ka tur ir mēģinājums radīt vidi un apstākļus, kuros mēs, iespējams, pirmoreiz dzīvē mācāmies praktiski pieiet šim jautājumam. Tas, ka tam noteikti ir arī mērķis konfrontēt kauna jūtas, kuras mums dabiski ir… Nav nemaz jāskatās vēsturē. Mums katram ir pieredze, kā mūsu vecāki reaģējuši, kad mēs esam mēģinājuši pieskarties saviem dzimumorgāniem vai gūt baudu kāda klātbūtnē, kur automātiski ir sekojis noraidījums vai atgrūšana, vai atstumšana. Šis arī ir pamatlīmenis, alfabēts, ar ko parastajam cilvēkam sākt, un es īsti neredzu, kā to var apiet. Vai tas obligāti jādara tādā veidā? Noteikti ne, bet nav jau arī baigi daudz variantu, kā to darīt. Un, ja mēs paskatāmies, kas notiek, piemēram, tantras retrītos, kur nav šīs drošās robežas, tad te ir tā milzīgā atšķirība. Te ir tā mūka disciplīna – neaiztikt, ko nevajag aiztikt, būt ar sevi un spēt vispār apzināties sevi, pirms tu ieej otra cilvēka realitātē.

Daksis: Tantras retrītus, atvainojos, es vispār aizliegtu.

Balode: Nu jā, tāpēc, ka tur ir trauma pēc traumas.

Daksis: Tas ir viens. Otrs – veids, kā tas tiek pasniegts, ir degradējis tantras jēdzienu.

Balode: Tas ir veids, kā cilvēki mācās. Jo viņi ir neapzinātāki, jo vairāk tur sastrādā visādus brīnumus.

Daksis: Bet es gribētu atkal darvas pilienu. Jo nu viss jau it kā skaidrs: vienkārši jāmācās, un mēs varam mācīties iepazīt sevi, mazināt kaunu, atvērties otram un tā tālāk. Bet, atgriežoties pie transformācijas un tā saucamā garīguma vai apzinātības ceļa… Mēs runājam par seksuālo apmierinājumu kā būtisku faktoru, lai cilvēks būtu harmoniskāks. Bet es domāju, ka iespējams arī tāds seksuālas apmierinātības mietpilsoniskums, kurā nekāda transformācija īsti nevar notikt. Vienkārši ir zināmi spēles noteikumi. Un te atkal tas interesantākais ir tas, ka nav jau pareizā vai nepareizā ceļa. Seksualitāte vienkārši ir enerģija, ko mēs varam radoši izmantot dažādos veidos. Viena iespēja ir, ka tā var būt apziņu uzturoša, ļaujot apziņai normāli funkcionēt sadzīves situācijās. Bet tā var būt arī apziņu attīstoša, transformējoša.

Balode: To, ka tur ir transformācijas potenciāls, es redzu gan sevī, gan savos klientos. Tas, kā cilvēki mēdz no viena apziņas stāvokļa īsā laikā nonākt pilnīgi citā stāvoklī un līdz ar to pilnīgi citā sociālā pratībā un sevis redzējumā vai kaut kādā… (Nopūšas.) Mani pusmūžnieki cepas par to jēgu. Kāda jēga vispār visam šitam ir? Un atbildes, protams, ir ļoti dažādas.

RL: Ir tāda leģenda par Kēnigsbergas profesoru Imanuelu Kantu, kurš līdz pusmūžam nebija nekad ar šito lietu nodarbojies. Tad draugi izdomāja, ka jāuzdāvina viņam šī pieredze, un sagādāja pērkamu sievieti. Avotos neesmu atradis, bet leģendu esmu dzirdējis. Pēc tam viņam prasa: nu kā? Troksnis un bezjēdzība, pilnīgi bezjēdzīga darbība! Un kopš tā laika Kants vairs nekad ar to nenodarbojās.

Daksis: Šī varētu būt reāla patiesība. Jo viņš būtu varējis tajā laikā kaut ko jēdzīgu…

RL: Protams! Kaut ko izdomāt, uzrakstīt, nevis tērēt laiku troksnim un bezjēdzībai.

Daksis: Var minēt arī Nikolu Teslu, kurš bija ļoti izskatīgs vīrietis un dāmu mīlēts, bet viņam nebija oficiāli zināma neviena sieviete. Nav arī nekādu liecību, ka viņš būtu bijis homoseksuāls. Un viņam ir tāds teksts, kur viņš jautā: vai viņam var parādīt kādu kaut ko jēdzīgu izdarījušu vīrieti, kurš visu laiku bijis kopā ar sievietēm? Un te es varētu atkal atgriezties pie arhaiskām kopienām, kuras vēl nedaudz pasaulē saglabājušās, piemēram, Papua-Jaungvinejā. Viņiem ir ļoti strikti, ka dzimuma satiksme starp vīriešiem un sievietēm notiek reizi gadā. Nu, tas ir cikls, kurā sieviete iznēsā bērnu. Tur faktiski ir divas kopienas: ir ciems, tajā ciemā ir centra laukums, un tad ir vīriešu gals un sieviešu gals, un ir šī satiksme.

Balode: Tas jau līdzīgi kā arābu tradīcijā, tur arī šī satiksme ir ritualizēta – ar pirts kultūru, smaržošanos un visām tām darbībām.

Daksis: Taču mani interesē vēl viens. Mēs runājam par to, kā gūt baudu, kā nodrošināt, ka esam puslīdz apmierināti. Bet kā dot, saņemt un arī nezaudēt enerģiju – šis, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo, kā minēja gan Tesla, gan, iespējams, nepārbaudīti, Kants, dižam darbam triviāla seksualitātes izpausme vienkārši nafig nav vajadzīga. Jo tā enerģija ir transformēta citā jēgā. Viņam, kā tu saki, nevajag to pišu. (Smejas.)

Balode: Viņam to vajag tikai tad, ja viņš savu kompulsivitāti neprot regulēt citādi. Lielai daļai – un šajā gadījumā jārunā tomēr par vīriešiem – tas ir instruments, kā mazināt spriedzi, kā arī bailes no jūtām, no pārdzīvojuma, no saviem ierobežojumiem, kas savā ziņā tiek kompensētas ar seksuālajām darbībām.

Daksis: Mēs varam pieņemt, ka būtībā Kanta draugi izdarīja muļķību. Viņi vienkārši varēja iemācīt Kantam, kā pareizi masturbēt. Un attiecīgi Kants uzraksta vienu nodaļu, aiziet un nolaiž tvaiku, bet, tā kā viņš ir Kants, kuram viss režīms daudzu gadu gaitā ir identisks katru dienu, jo viņš mostas tikos, brokastis tikos, raksta no tikiem līdz tikiem, tad ir pastaiga parkā, tad viņam arī būtu iekārtots grafikā…

RL: Redzi, diez vai tā varētu būt, jo Kants uzskatīja, ka masturbācija ir lielāks noziegums par pašnāvību, jo pašnāvība ir noziegums pret sevi, kurpretī masturbācija ir noziegums pret cilvēci. Viņš bija iepazinies ar tādu franču grāmatiņu, kādas postošas sekas izraisa masturbācija – šī grāmatiņa 18. gadsimta nogalē bija ļoti populāra, no turienes nāca stāsti, kā onānistiem uz plaukstām augs spalvas, un tādā garā. Kants to noveda līdz galējībai, sakot, ka tas ir lielāks noziegums par pašnāvību. Pirms tam, jau 17. gadsimtā, ir zināmi gadījumi, kur uz melanholiju noskaņotiem pētniekiem, domātājiem, kas daudz sēž un ir spiesti pārvaldīt savus, kā tu saki, instinktus, bija visādas ierīces, lai mazinātu uznākošo iekāri. Piemēram, viena tāda ierīce bija krēsls ar caurumu. Tu sēdi pie galda un raksti, un, kad tu jūti, ka nāk virsū iekāres karstums, tad tu ar tādu pumpītim līdzīgu ierīci ar aukstu ūdeni apšļaksti savu to silto apakšiņu, un tev lēnām atlaiž. Tātad ir bijuši mēģinājumi valdīt, disciplinēt šo instinktīvo pasauli. Vai no jūsu pieredzes un saprašanas tā izklausās pēc bezjēdzīgas nodarbošanās?

Balode: Es teiktu, ka būs ļoti mazs procents cilvēku, kuri kā Kants bez pieredzes varēs izdarīt secinājumus. Cilvēks tomēr mācās no pieredzes, tādēļ domāju, ka cilvēks bez seksuālās pieredzes nevar ne saprast, kas ar viņu notiek, ne arī zināt, kur virzīties. Ja es zinātu, kā darbojas mans ķermenis, man, iespējams, nevajadzētu to krēslu.

RL: Ir kaut kas dīvains tajā 20. gadsimta aizrautībā ar masturbāciju. Neviena cita no zināmajām pēdējo 5000 gadu kultūrām nav tā aizrāvusies ar masturbācijas slavināšanu.

Balode: Nekad nav bijis tik daudz brīva laika.

Daksis: Tas nav nekad ticis tik ļoti eksponēts uz āru.

RL: Taču, redziet, Freids ar sašutumu apraksta auklītes, kuras, lai iemidzinātu puisīšus, mazliet parausta viņiem krāniņu, lai viņi labāk aizmieg. Savukārt īsā morāle no jūsu stāsta varētu būt tāda, ka būtu labi iemācīties bērniem pozitīvi attiekties pret to, ka viņi sevi aiztiek, un varbūt arī skolā to varētu darīt, un vispār – atcerieties Diogenu. Viņš mēdza apmierināties tirgus laukumā. Sašutušie atēnieši viņam teica: “Tev kauna nav?” Viņš saka: “Būtu jau labi, ja es arī vēderu varētu piepildīt, tikai paberzējot.” Un es gribu jautāt, vai tajā ļoti pozitīvajā attieksmē pret masturbāciju, ko jūs pārstāvat vai vismaz demonstrējat šodienas stāstā...

Balode: Es tikai piebildīšu vienu niansi, kas ir būtiska. Tā ir iepazīšanās ar sevi. Tā nav kompulsīva, nepārtraukta ņemšanās ap sevi, kur, manuprāt, ir iestrēgusi mūsdienu civilizācija.

RL: Tad es precizēšu. Vai jums šķiet, ka to vajadzētu popularizēt kā vislabāko sevis iepazīšanas veidu? Vai varētu būt kādi citi?

Balode: Bet ja tas notiek bērnam, pirms viņš sevi sajūt kā seksuālu būtni? Tās ir vairāk attiecības ar baudu un sava ķermeņa apgūšanu. Ja viņam ir daudzmaz harmoniska vide, kur augt un attīstīties, viņš dabiskā veidā iemācās dažādus pašnomierināšanās veidus. Un seksuālais impulss nebūt nav tāds, kur visu laiku kāds rautos ar viņu nodarboties. Cilvēkiem daudz biežāk trūkst pieskāriena, nevis seksa. Vienkārši maigs, nomierinošs, fizisko realitāti apliecinošs pieskāriens. Bet tas ir tāds konceptuāls, sarežģīts jautājums. Es pagājušogad strādāju pie seksuālā moduļa izveides mūsu skolu sistēmai. Traks var palikt, domājot, kā vispār šim skarties klāt, lai visos neiestātos koma. Tagad viņi aizliedza, izņēma ārā, cilvēkiem pat paskatīties neļauj.

RL: Jūsu izveidoto seksuālās izglītības moduli?

Balode: Nu jā. Nevienam tas nav pieejams.

RL: Tas bija domāts pamatskolai? Vidusskolai?

Balode: Mūsu izglītības sistēma bija domājusi to integrēt programmā“Skola2030”, kas nozīmē integrēto izglītību no 4. līdz 9. klasei. Kas būtu manā uztverē veselīgāk, nekā 8., 9. klasē pubertātes vecuma tīņiem stāstīt kaut kādas reprodukcijas lietas, kur viņi sen jau ir tiktokā visu redzējuši četrreiz vairāk, nekā vecāki vai skolotāji vispār spēj tolerēt. Bet stāsts šajā gadījumā ir vairāk par to, kā tas būtu, ja mēs augtu sabiedrībā, kur seksualitāte netiktu demonizēta un kur izpratne par elementiem, no kuriem tā veidojas, būtu tikpat dabiska kā elpot, ēst un padzerties. Vai mums būtu tā histērija un sajūta, ka ar to vajag kaut ko ļoti īpašu tur vēl darīt?

Daksis: Tajā visā ir fenomenāls risks, kas var absolūti trivializēt, debilizēt, citiem vārdiem sakot, padarīt sabiedrību netalantīgāku, neinteresantāku…

RL: Atceries…

Daksis: Atļauj! Tam, ka ir šis noslēpuma moments, ir liela jēga.

RL: Kāds noslēpuma moments?

Daksis: Tam, ka seksualitāte ir klāta ar zināmu noslēpumainības plīvuru, ir liela jēga. Būtu jābūt ļoti uzmanīgiem, lai to nepadarītu par primitīvi didaktisku skolas priekšmetu. Jo tādā gadījumā, sauksim to par enerģētisko draivu, – sabiedrībā viņš ir vienkārši apdraudēts, jo viņam nav kur rasties, viss ir pārāk... Mazdārziņš ir gatavs, tur vairs nav ne ko pielikt, ne atņemt. Visi džungļi ir izcirsti. Es speciāli saasinu, jo apšaubu nepieciešamību to konvencionalizēt tādā līmenī, lai tas būtu…

RL: …obligāts mācību priekšmets skolā!

Daksis: Jā, obligāts mācību priekšmets. Sabiedrībai būtu īpaši jādomā par to, lai jauni cilvēki varētu mācīties, domāt, just un būt radoši. Un tajā ir sava vieta arī kaut kādai intrigai, nesaprašanai, konfliktam. Es nenoliedzu šo vajadzību, bet tur tad, manuprāt, būtu ļoti smalki jāsaprot, lai tas nebūtu pārāk primitīvi – sak, mēs te tagad visi esam atvērti un laimīgi, izkāpuši no aizspriedumainās Padomju Savienības.

Balode: Es domāju, tur ir konceptuāls jautājums: kas tad tā seksuālā izglītība īsti ir? Un, manuprāt, tā nav par seksu.

Daksis: Bet par ko?

Balode: Par identitāti un komunikāciju.

Daksis: Bet te ir viena lieta. Jūs tātad esat sastādījusi programmu, bet viņa nav pieņemta, viņa ir tikusi izbrāķēta…

Balode: Mans uzdevums bija izveidot vadlīnijas skolotājiem. Tas pat nav skolēniem. Tas ir modulis skolotājiem, ar ko viņi spiesti tajā brīdī, kad to atver, konfrontēt sevi: ko es par to zinu, lai man vispār būtu tiesības iet ar bērniem par šo tēmu runāt? Manuprāt, tā ir atbildība, ko pieaugušajai sabiedrības daļai jāsāk uzņemties. Latvijā ir augstākie seksuāli transmisīvo slimību rādītāji, bērnu depresija, pašnāvības, pusaudžu grūtniecība, un cik ilgi var ignorēt vardarbību ģimenēs? Tādēļ es tomēr neredzu citu ceļu, ko iet, un tādēļ jau tās institūcijas mēs paši veidojam.

RL: Man ir piedāvājums šeit sarunu iepauzēt, un, Imant, vai tu nebūtu ar mieru parādīt dažas savas kolāžas Kristīnei?

Daksis: Es gribēju arī atbildēt uz to jautājumu, kaut vai pavisam īsi.

RL: Man likās, ka tu jau atbildēji.

Daksis: Nē, es tikai kaut ko iestarpināju. Bet par to mainīšanu mani interesē divas lietas. Kā seksualitāti savienot ar garīgumu, un kā garīgumu padarīt seksuālu? Attiecīgi tāpēc līmēju savas kolāžas, piemēram. Bet neviens no mums nepieminēja tādu fundamentāli svarīgu lietu kā mīlestība. Un nekāda mācība, kurā nebūs klātesošs mīlestības elements, nestrādās. Mēs atkal atgriezīsimies pie tāda vai citāda, lielāka vai mazāka instinkta vai kaut kāda sevis apmierināšanas līmeņa. Bet tieši mīlestība, manuprāt, ir tā enerģija, kuras paspārnē, es atļautos teikt, seksualitāte var manevrēt. Un ir vēl viena lieta, kur mums ir dažādi rakursi. Man tiešām liekas, ka cilvēkam ir pieejami smalkāki apziņas plāni tad, ja viņš operē smalkākā veidā ar jebkuru tēmu, tai skaitā ar seksualitāti. Līdz ar to man liekas, ka tajā vienmēr būtu jābūt kaut kādam noslēpumam. Nav jābūt tikai sakārtotībai, tikai tam mazdārziņam. Ir jābūt arī tam plēsīgajam tīģerim džungļos.

Balode: Jā, bet zini, par to jau daba ir parūpējusies. Seksuālais impulss jau nesastāv tikai no iekāres un uzbudinājuma. Tas sastāv no iemīlēšanās un no piederības sajūtas. Manuprāt, visi šie elementi beidzot jāsavieno kopā, nevis jāatrauj cits no cita un jārunā tikai par iekāri un uzbudinājumu. Mēs jau nekad neizsmelsim to lauku, tur vienmēr noslēpums paliks, visa tā romantiskā, netveramā daļa, es nesaredzu, ka tur kāda kārtība jebkad būtu iespējama. Jo foršs sekss ir būtībā nezināms sekss. Tas nozīmē, ka es nezinu, kāds būs nākamais solis un kur tas mani vedīs. Ja es tur visu varu paredzēt, tad kas tieši tajā vispār ir? Tas, ka sekss ir tik štruntīgs, ir atradinājis cilvēku no uzticēšanās nezināmajam. Cilvēkiem ir bail piedzīvot nezināmo.

RL: Klausoties jūsos, es sapratu, cik ļoti man nepatīk ne vārds “sekss”, ne “seksualitāte”.

Daksis: Kāpēc?

RL: Man tas šķiet auksts, mehānisks jēdziens. Daudz svarīgāka man šķiet dzīves erotizācija, nevis seksualizācija. Dzīves erotizācija varētu arī atrast citus vārdus šim laukam, kuru viss 20. gadsimts ir mehanizējis ar seksu. Imant, vai tu būtu ar mieru parādīt Kristīnei kādu no savām kolāžām?

Daksis: Jā, tikai viena piebilde pie tā, ko tu saki. Tu tiešā veidā turpināji domu par noslēpumu. Jo erotizācija, erotika būtībā ir tā noslēpuma klātbūtne. Un tā ir šī laikmeta problēma. Viss ir pārāk viegli pieejams, viss trivializējas. Man liekas, ka mums te nebūtu tik daudz jāuztraucas par to, ka cilvēki nav seksuāli atraisīti, jo ir kaut kāds pagātnes mantojums vai aizspriedumi, vai vienalga kas, bet, tieši pretēji, ka tas viss ir tik viegli pieejams. Kad cilvēkiem kaut kā ir ļoti daudz, vai nu viņi sāk to neizmantot, vai arī tam vispār zūd vērtība. Jebkurā gadījumā zūd kaut kāda būtiska sajūta, būtiska enerģija. Tādēļ es apšaubu, ka var uztaisīt ideālo mācību par seksualitāti un ieviest.

Balode: Uz ideāliem es noteikti šajā ziņā netiecos. Man liekas, ka es atduros pret vienveidību, ar ko mēs tiekam piebaroti. Tas jau īsti nav ne sekss, ne seksualitāte, es pat nezinu, kā to nosaukt. Tāda kā vardarbīgo impulsu sublimācija, kas tiek vienkārši kultivēta uz visām pusēm, lai radītu priekšstatu. Tur, manuprāt, ir tā bīstamība. Ja mēs varētu notīrīt no tā lauka pornogrāfiju un visu to brutalitāti, to tukšumu un bezjēdzīgumu… Un tur, manuprāt, sākas izglītības loma, ka parādās kaut kas cits, parādās kāda alternatīva…

RL: Man savulaik draugs, kad es viņam prasīju, ko viņš mainītu izglītības sistēmā, kā pirmo lietu nosauca, ka pamatskolas pirmajās klasēs bērniem vajag iemācīties trenēt vistu. Viņiem, protams, vajag lasīt un vēl kaut ko, taču viņam jāiedod cālītis, lai viņš tam iemāca kaut ko izdarīt. Un tad empātija aug, jo tu nevari piespiest cāli izdarīt to, ko tu viņam lūdz. Tev viņš jāizjūt un jāpieradina darīt lietas, ko viņš līdz tam nav darījis.

Daksis: Kā tas varētu darboties realitātē? Viena no iespējām – Jānītis apmāca savu cāli. Un viņš ir tik ļoti ieurbies tajā apmācīšanā un tik ļoti fokusējies, ka viņu, teiksim, iztraucē un viņš nebūt nav empātisks pret to, kurš viņu iztraucējis. Viņš ir empātisks pret cālīti, bet ne pret tevi, kurš viņu sauc, piemēram, pusdienās. Līdz ar to tas vēl neko negarantē.

RL: Negarantē.

Daksis: Tas varbūt iemācītu viņu koncentrēties uz vienu lietu, kaut kādu mērķtiecību, ja viņš aizrautos un gribētu, lai tas cālītis sāktu, piemēram, rādīt kādu priekšnesumu. (Visi smejas.)

Balode: Tas vispār ir interesants jautājums, kā bērniem kaut ko iemācīt. Terapijas kabinetā man ir privilēģija piedalīties daudzu cilvēku dzīves aizkulisēs, un reizēm liekas, ka mēs iemācāmies daudz vairāk no tā, ka mums blakus kāds rauj cālītim kājas ārā pa vienai un liek mums to skatīties, nekā no tā, ka mēs cenšamies ar to cālīti sadarboties. Tas ir nesaprotamākais. Jo tas, kā top cilvēks… daudz biežāk viņš tomēr top caur ciešanām un pilnīgi drastiskām mācību metodēm, kuras mēs nekad nebūtu gatavi ieviest nevienā skolas programmā. Jo to, kā cilvēks īstenībā mācās, kam mēs ejam cauri un ko piedzīvojam, man tas joprojām liekas lielākais un mistiskākais jautājums. Pedagoģija jau ir tikai konceptualizēta iedoma, ka mēs te zinām, kā lietas notiek.