Dzīves ziņa

Svens Kuzmins

Klusā daba ar trotilu

Grāmatā “Zelta teļš” bija ikonisks personāžs, vārdā Vasisualijs Lohankins. Bez liekiem epitetiem viņš tika raksturots kā vīrs ar “platām nāsīm un modīgu bārdiņu”. Kad Vasisualiju, par spīti viņa pieteiktajam bada streikam, pameta sieva, viņš pēkšņi sāka runāt piecpēdu jamba pantmērā, lai gan dzeju nekad iepriekš nebija ne lasījis, ne rakstījis.

Mūsu ģimenē Vasisualija Lohankina vārdam bija īpaša nozīme – mums bija pašiem savs Vasisualijs. Protams, “pēc pases” viņu tā nesauca, taču tam nebija nozīmes. Mūsu ģimenes mitoloģijā viņš bija un joprojām ir Vasisualijs. Viņš vienmēr impozanti ģērbās, nēsāja stilīgas ūsas, un atšķirībā no sava literārā vārdabrāļa viņu nebija skārusi un sabojājusi obligātā izglītība.

80. gadu beigās Vasisualijs bija iekārtojies ļoti labā darbā. Visu savu līdzšinējo profesionālo mūžu viņš bija pavadījis pie taksometra stūres. Tagad kādam partijas funkcionāram bija ienācis prātā pielaist Vasisualiju pie īpaši svarīgu kravu pārvadāšanas. Šo kravu saturs šoferiem netika izpausts, un principā viņiem tas arī nebija jāzina. Iespējams, tieši tādēļ Vasisualijs arī tika pie šī darba – nezināšana bija viņa stiprā puse gandrīz visās dzīves jomās.

Jaunais darba grafiks ģimenes ikdienu ietekmēja ļoti pozitīvi. Vasisualijs daudz laika pavadīja reisos, bet, kad atgriezās, viņam līdzi vienmēr bija divi auklu tīkliņi, tā saucamās avosjkas, ar produktiem. To izkrāmēšana bija lieliska izklaide. Savākt visu ģimeni pilnā sastāvā nebija viegli pat svētkos, kur nu vēl darba dienu vakaros. Taču, kad ieradās Vasisualijs ar maģiskajiem tīkliņiem, tas piesaistīja publiku veiklāk nekā pirotehnikas šovs vai cirka izrāde ar runājošiem roņiem. Šķiet, Vasisualijs to labi apzinājās, jo tīkliņu izkrāmēšanu vienmēr veica svinīgi, ieturot teatrālas pauzes un piesakot katru produktu kā dzīvu skatuves mākslinieku.

– Šī, mani draugi, ir desa, – viņš mēdza teikt un nekad neaizmirsa pārlaist mēmu skatienu publikai, kas, elpu aizturējusi, drūzmējās pie virtuves galda.

– Un šis, – viņš turpināja, izņemdams kaut ko, kas bija iepakots avīzes lapā vai ietaukotā papīrā, – Kā jūs domājat, kas ir šis?

Neviens neatbildēja, un, patiesību sakot, tas jau arī bija Vasisualija mērķis. Viņš veica pilnīgi nevajadzīgas, toties burvju mākslinieka cienīgas roku kustības, atplēsa iepakojumu, un zem tā vienmēr bija kaut kas interesants – importa cigarešu bloks, kilograms sviesta, smaržīgās ziepes vai kas tamlīdzīgs. Un, lai gan šņabja un šampanieša pudeļu kakliņi jau no paša sākuma nodevīgi rēgojās caur tīklu acīm un pat bērniem bija skaidrs, ar ko šis vakars beigsies, neviens neko iepriekš neminēja. Pudeļu svinīgā pieteikšana tika atstāta Vasisualija ziņā – viņa pārpilnības šovā tas vienmēr bija pēdējais crescendo, pirms produktu un citu vērtslietu kompozīcijai tika pielikts izšķirošais akcents.

Pēc dažiem šādiem uznācieniem Vasisualijs iemantoja svarīgu vietu ģimenes hierarhijā, un nav izslēgts, ka pats sāka to apzināties. Taču, tā kā lielāko daļu sava laika viņš pavadīja reisos, nevienam pret to nebija iebildumu.

Bet tad kādu vakaru viņa pārticības demonstrācijas scenārijā parādījās negaidīta inovācija. Līdz noteiktam brīdim viss risinājās kā parasti: “Servelāde, dāmas un kungi! Dzirkstošais, dāmas un kungi!” Pudeles jau stāvēja uz galda starp augļiem un gaļas izstrādājumiem, bet vienā no avosjkām vēl atradās neliela papīra paciņa.

– Bet šis, – Vasisualijs svinīgi paziņoja, – ir spridzeklis.

Iestājās ļoti neveikls klusums.

– Kas, kas? – atskanēja balss no skatītāju rindām.

– Spridzeklis, – Vasisualijs žestikulēdams paskaidroja, – gandrīz puskilo trotila!

Viņš atplēsa iepakojumu. Uz galda līdzās klusajai dabai ar deficīta precēm stāvēja okera krāsas klucis, kuru tikpat labi varētu noturēt par zemesriekstu halvu.

Būtu ļoti interesanti atgriezties šajā vēstures mirklī kaut vai tādēļ, lai noskaidrotu, kurš no klātesošajiem uzdrīkstējās uzdot Vasisualijam pirmo konstruktīvo jautājumu pēc trotila izsaiņošanas un kāds šis jautājums bija.

Situācija bija, maigi izsakoties, dīvaina. Visbeidzot vecāmamma, kura atradās ģimenes hierarhijas virsotnē, saprata, ka ir pienācis laiks diplomātijai. Viņa uzmanīgi izprašņāja Vasisualiju par to, kur un kā, bet galvenais – kāda velna pēc viņa rīcībā bija nonākuši šie 400 grami trotila. Taču Vasisualijs neprata atbildēt. Viņa nodomi gandrīz jebkurā situācijā bija tīri un labestīgi. Būtu grūti iedomāties Vasisualiju pārdodam sprāgstvielas melnajā tirgū. Viņam nebija ne mazākā priekšstata par to, kas tas trotils tāds ir, kā to detonēt un vispār – ko ar to iesākt mājas apstākļos. Pilnīgi iespējams, ka kāds viņam šo sainīti gluži vienkārši bija iedevis ar tekstu: “Paņem, noderēs,” un viņš arī “paņēma”, svēti ticēdams, ka “noderēs”. Bet varbūt pie vainas bija vecā padomju ideja, ka “iegūšanas iespēja” un “nepieciešamības pamatojums” ir viens un tas pats.

Tā vai citādi, stāvēdams ģimenes tribunāla priekšā, Vasisualijs bija spiests turēt trotila gabalu abās rokās un sargāt to līdz pēdējam elpas vilcienam. Taisnību sakot, arī pārējie nezināja, cik droši vai riskanti ir glabāt trotilu dzīvoklī, taču intuīcija teica priekšā, ka ar sprāgstvielām jāapietas maigi un saudzīgi – tāpat kā ar proletāriešiem, kuri šīs sprāgstvielas tur savās strādīgajās rokās. Tika pieņemts lēmums kādu laiku likt Vasisualiju mierā un pievērsties svarīgākām lietām. Bija nelielas cerības, ka vakara gaitā viņš par trotilu aizmirsīs un kādam izdosies to slepus konfiscēt. Protams, cerības neattaisnojās. Visu vakaru Vasisualijs turēja trotila kluci rokas stiepiena attālumā un neizlaida to no redzesloka, bet, kad bankets beidzās, viņš paņēma to līdzi uz guļamistabu un novietoja uz naktsgaldiņa.

Nākamajā dienā Vasisualijs atrada savam trotilam pielietojumu. Viņš ielika to sekcijā blakus porcelāna traukiem un grāmatām, aizbīdīja tam priekšā stikla durtiņas, apsēdās uz dīvāna un uz to skatījās. Daži to uztvēra kā labu zīmi un, kad Vasisualijs uz brīdi izgāja no istabas, centās trotilu slepus piesavināties. Nav izslēgts, ka tas arī būtu izdevies, ja vien tas tiktu darīts mazliet diskrētāk. Taču Vasisualijs zādzību pamanīja un kļuva visai agresīvs. Viņš atguva savu vērošanas objektu, ielika to atpakaļ sekcijā un turpināja sēdēt uz dīvāna un blenzt tā virzienā.

Kamēr Vasisualijs savā istabā meditēja, pārējie apsprieda iespējamos rīcības scenārijus. Tādu nebija sevišķi daudz. Pirmkārt, bija skaidrs, ka Vasisualijs trotilu labprātīgi neatdos. Mēģināt atņemt to ar varu nelikās droši – cīņas gaitā tas varēja nokrist uz grīdas, bet pārbaudīt, vai trotils eksplodē no trieciena, neviens nevēlējās. Otrkārt, pat ja to izdotos konfiscēt un izolēt – ko tālāk? Izmest puskilogramu sprāgstvielas atkritumu tvertnē pašā Rīgas centrā? Nodot noziedzīgā ceļā iegūtu ieroci padomju drošības iestādēm? Nebija zināms, kurš no šiem variantiem bija bīstamāks.

Šķiet, kāds kaut kur bija lasījis, ka trotils jeb trinitrotoluols esot indīgs un izraisot spēcīgus ādas iekaisumus. Tā bija taisnība. Pirmā pasaules kara laikā britu munīcijas rūpnīcu darbinieces, kuras ikdienā strādāja ar trotilu, bija kļuvušas tik dzeltenas, ka tika iesauktas par “kanārijputniņiem”. Taču Vasisualija gadījumā trotils daudz iznīcinošāk iedarbojās uz viņa vienkāršo prātu. Viņš caurām dienām sēdēja istabā, blenza uz halvai līdzīgo kluci un, šķiet, bija aizmirsis pat skūties. Tiklīdz istabā ienāca kāda nepiederoša persona, Vasisualijs noraudzījās viņā ar zvērojošām acīm un teica, lai pat nedomājot.

– Es jūs visus varu uzlaist gaisā, – viņš teica, izbaudīdams katru vārdu šajā absolūtās varas demonstrācijā. Pēkšņi viņš bija tas, kurš diktēja noteikumus, un cilvēkos, kuri Vasisualiju pazina, tas izraisīja šausmas.

Grūti pateikt, cik ilgi tā turpinājās, taču bija jāpieliek pamatīgas pūles un, kā tagad mēdz teikt, “administratīvie resursi”, lai šo situāciju atrisinātu bez sāpēm, proti, lai formāli padarītu Vasisualija varas atribūtu par Zinātņu akadēmijas ķīmijas laboratorijas inventāru. Arī par to, kā šo jaunumu uzņēma Vasisualijs, vēsture klusē, taču interesanti ir tas, ka drīz vien viņa apbrīnojamais prāts šo notikumu bija pilnībā izdzēsis no atmiņas. Un, izsakoties nevis mūsu, bet Ilfa un Petrova Vasisualija dramatiskajā manierē, varbūt labi, ka tā.

Raksts no Oktobris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela