Vai tiesa, ka jūs nomirāt?

Reizēm es par sevi dzirdu ko tādu, ka ausis svilst.
Viena meitenīte no Novosibirskas man pajautāja:
“Vai tiesa, ka jūs nomirāt?” Es atbildēju: “Nezinu.”

Vladimirs Visockis

Pagājušā gada decembrī uz ekrāniem parādījās filma “Visockis. Paldies, ka dzīvs”, ko bija producējis Krievijas Televīzijas 1. kanāls. Tās režisori mainījās, taču gala vārds piederēja Pjotram Buslovam, ko skatītāji pazīst kā filmas “Bembis” režisoru – tas bija stāsts par trakajiem deviņdesmitajiem tādā kā bandītfilmā bez cerības. Tikko filma par Visocki bija pabeigta, tās veidotāji parādīja to Putinam. Premjerministrs filmu uzteica, bet pēc tam vēl parunāja par morāles kodeksu kinematogrāfā, mākslinieka iekšējo atbildību un pašcenzūru.

Lielākā filmas intriga izrādījusies tā, ka netiek atklāts Visocki spēlējušā aktiera vārds. Aktieri pazīt nav iespējams – uz viņa sejas ir tāda kā grima maska, kas patiešām atgādina Visocki, taču pilnībā sastindzina varoņa vaibstus (stāsta, ka tās uzlikšanai katrā filmēšanas epizodē bijušas nepieciešamas sešas stundas), bet balsi ierunājis dziesminieka dēls Ņikita Visockis, kurš ir arī scenārija autors. Un visi, kas piedalījās filmēšanā, parakstījušies, ka neizpaudīs mīklainā aktiera vārdu. Šādu visai neparastu PR gājienu filmas autori skaidro vienkārši: lai aktieri nesalīdzinātu ar prototipu. Lielākoties gan tiek uzskatīts, ka Visocki nospēlējis populārais aktieris Sergejs Bezrukovs, un filmēšanas sākumā viņš arī tika pieteikts kā šīs lomas izpildītājs. Bezrukovam, kurš kļuva slavens pēc seriāla “Brigāde” – atkal par tiem pašiem trakajiem deviņdesmitajiem –, jau ir nācies spēlēt dzejniekus – Jeseņinu seriālā “Jeseņins” (2005) un Puškinu filmās “Puškins. Pēdējais duelis” (2006) un “Gogolis. Tuvākais” (2009). Minētajā pirmajā seansā Putinam gan galvenās lomas izpildītāja vārds tika atklāts – acīmredzot kā personai, kam var īpaši uzticēties un kas prot klusēt. Tas uz filmu uzreiz lika palūkoties politiskā kontekstā, saistot ar drīzajām prezidenta vēlēšanām Krievijā. Lūk, Putina priekšvēlēšanu štāba vadītājs Staņislavs Govoruhins, kura filmā “Vertikāle” Visockis spēlēja un dziedāja, paziņoja, ka Visockis, ja būtu dzīvs, atbalstītu Putinu. Savukārt aktieris Sergejs Bezrukovs atteicās piedalīties priekšvēlēšanu kampaņā Putina pusē; tas uzreiz radīja teoriju, ka tieši tādēļ arī aktiera vārds filmā esot noklusēts. Vārdu sakot, atsakies – sodīsim. Nē, protams, notikumu secība bija otrāda: vispirms noklusēja, pēc tam atteicās. Vēl varētu padomāt par tādu versiju: Visocka lomā filmējies Putins. Tādēļ viņam kā pirmajam arī parādīja. Augums ir piemērots, spēlēt tur īpaši neko nevajag – cilvēks silikona maskā ar svešu balsi. Bet Bezrukovs pēc tam apvainojies, ka Putins viņam atņēmis lomu, un atteicies viņam palīdzēt balotēties uz trešo termiņu. Kāds tam sakars ar Visocki?

Vladimirs Visockis – dziesminieks, stāstnieciskās balādes meistars, kurš savās dziesmās atdarina sarunvalodu. Literārā stāstījuma meistari bija, piemēram, Nikolajs Ļeskovs, Īzaks Bābels, Mihails Zoščenko, Venedikts Jerofejevs. Dziesmās Visockis uzvilka varoņu runas maskas, un kā tikai nebija starp šiem varoņiem: zagļi, alpīnisti, jukušie, futbola vārtsargi, kara veterāni, cietumnieki – bet pēc Staļina nāves no nometnēm atgriezās vairāk nekā miljons cilvēku –, rindās stāvošie, tie, kas iet cauri muitas kontrolei. 600 dziesmu. Mutiskā, sarunvaloda, speciāli nedaudz noskaņota ģitāra, lai tā vibrētu, aktierisks, enerģētisks izpildījums un milzums personāžu, kas ierunājas aizsmakušā balsī ģitāras pavadībā, ar īpašu lirisku patiesumu pastāstot savus bieži vien pavisam vienkāršos stāstus. Tas, par ko mēdza ar draugiem runāt virtuvē, kļuva publisks. Pateicoties magnetofonam.

Padomju sistēma balstījās uz aizliegumiem, slēgti bija ne vien milzīgi kultūras slāņi, bet par daudz ko bija aizliegts runāt publiski. Visocka tekstus viņa dzīves laikā nepublicēja ne žurnālos, ne grāmatās, viņa dziesmas netika ierakstītas skaņuplatēs, viņš netika laists tuvumā televīzijai, jo viņa varoņi savā naivumā runāja, ko domāja, dziedāja, ko juta, un stāstīja, ko zināja: gan par Staļina personības kultu, gan par nacionālo politiku, gan par pašu aizliegumu sistēmu. Brežņeva “stagnācijas gados”, kad informācijas tiražēšana bija ļoti ierobežota, bet kopētāji (“kseroksi”) vai iespiedmašīnas atradās KGB kontrolē līdz ar to pavairoto produkciju, par informācijas izplatītājiem kļuva rakstāmmašīnas un magnetofoni. Ar rakstāmmašīnām pārdrukāja Mandelštamu, magnetofonos pārrakstīja Visocki. Informācija bija tāds pats deficīts kā preces, un tomēr sākās ķēdes reakcija – Visocka ierakstus pārrakstīja, izplatīja, pārdeva “melnajā tirgū”. Un tad, kā teica Tagankas teātra režisors Jurijs Ļubimovs, no visiem logiem visā Padomju Savienībā skanēja šī aizsmakusī balss; Visocka slava pārvērtās Visocka kultā. Pie Tagankas teātra, kur Visockis strādāja, cilvēki stāvēja rindās pēc biļetēm pat naktīs, bet uz viņa koncertiem, kas bieži vien tika noformēti kā tikšanās ar aktieri vai “grāmatu draugu” pasākumi, dabūt biļetes nebija iespējams. Kad 1980. gadā, Maskavas olimpiādes laikā, viņš nomira, pie Tagankas teātra, kur notika atvadīšanās, sapulcējās milzīgas ļaužu masas; ziedu vidū bija uzraksts: “Tas nevar būt. Tam nevar noticēt.” Zvanīja no provinces: “Viņu noslepkavoja?” –“Nē, kāpēc jūs tā domājat?” –“Nu, viņš bija jānovāc.” Jau vēlāk Visockim Krievijā tika uzstādīti vairāk nekā divdesmit pieminekļu, viņa vārdā nosauktas kalnu virsotnes un kosmiski objekti.

Visockis nebija atklāts cīnītājs pret padomju režīmu, vārda stingrā nozīmē viņš nebija disidents, nebija sēdējis cietumā par savu pārliecību (lai arī leģendā ietilpa stāsts, ka ir), viņš nav ticis izsūtīts no valsts, tieši otrādi – brauca uz ārzemēm, uz koncertiem un pie savas trešās sievas, franču aktrises Marinas Vladi; tur viņš īpaši neslapstījās, tikās ar izsūtītajiem rakstniekiem, teiksim, Andreju Siņavski un Josifu Brodski; sniedza “augšu nesankcionētus” koncertus un intervijas televīzijai ASV, atpūtās Haiti. Taču tajā laikā par to tikpat kā nekas nebija zināms, tāpat kā nebija zināms par, pēc padomju standartiem mērot, milzīgo naudu, kuru viņš nelegāli bija sapelnījis koncertējot (bet viņš varēja sniegt piecus koncertus dienā, ne vien koncertzālēs, bet arī, teiksim, rūpnīcā pusdienas pārtraukuma laikā); nebija zināms ne par viņa dzērumā sasistajiem mersedesiem, ne par to, ka pēdējos mūža gados viņš bija kļuvis morfinists un no narkotikām arī nomira. Draugi un radinieki to gribēja noslēpt; pirmo reizi par to ierunājās Marina Vladi 1987. gadā memuāru grāmatā “Vladimirs jeb Pārtrauktais lidojums”. 2005. gadā iznāca pazīstamā krievu dokumentālista Vitālija Manska filma “Vladimirs Visockis. Dzejnieka nāve” par pēdējo gadu elka dzīvē. Tiesa, dziedātāja mantinieki aizliedza izmantot filmā Visocka dziesmas, un tādēļ videoieraksta fragments, kurā Visockis izpilda dziesmu “Glābiet mūsu dvēseles”, tur tiek rādīts bez skaņas. Ņikita Visockis, dzejnieka dēls un mantinieks, toreiz intervijā teica: “Mēs aizliedzām, jo ikviena cilvēka dzīvē ir zonas, kurās ielauzties nedrīkst.” Bet jau pāris gadus vēlāk viņš uzrakstīja scenāriju, kurš balstījās tieši uz to, kur “ielauzties nedrīkst”.

Par galveno sižeta līniju filmā ņemta reāla un pietiekami dramatiska epizode Visocka dzīvē: koncertturneja Uzbekijā 1979. gadā ar narkotiskām lomkām un klīnisko nāvi gadu pirms beidzamās nāves. Tam visam bagātīgi piejaukta cīkstēšanās ar KGB drošībniekiem, kuriem nedod miera varoņa nelegālie ienākumi. Viesizrādēs Visockis rādīts kopā ar draugiem, daži no tiem iedzīvojas uz dziedātāja koncertu rēķina, citi viņu patiesi mīl, bet par spriedzi filmā atbild dižā šansonjē draudzene, kura viņam no Maskavas ved narkotikas un nesatricināmi kā koka zaldātiņš pārcieš visas nepatikšanas.

Filmas autori acīmredzami centušies maksimāli precīzi atainot biogrāfiskās reālijas – līdz pat precīzi tādam mersedesam, kāds bija Visockim, tādam pašam dzīvoklim utt. Tas pats sakāms par grimu (masku), kas ar hologrāfisku precizitāti atveido dziedātāja seju, kuru filmas veidotāji nez kādēļ sauc par “tēlu”. Toties pārējiem personāžiem Visocka portretiskā, ikoniskā līdzība atņem jelkādu ticamību, pārliecinošā maska viņus visus pārvērš literāros varoņos, tie zaudē vēsturiskumu, izspīlē savu nosacītību un samākslotību; Visockis un aktieri, kas spēlē viņa draugus un ienaidniekus, ir kā fotogrāfija pret izdomātiem uzzīmētiem personāžiem. Uz viņu fona vienīgie “īstie” cilvēki parādās “nevēsturiskās” epizodiskās lomās, teiksim, biļešu kasiere Taškentas lidostā. Tā tas ir, runājot par vēsturisko līmeni, tikmēr māk­slinieciski filmu, protams, nospēlē nevis vaska lelle, bet pārējie aktieri; visas darbības, domas, jūtas, arī pārdzīvojumus un pārmaiņas iekšējā pasaulē nospēlē nevis Visockis, bet apkārtējie. Uz viņu spēles fona nekustīgais Visockis zaudē jebkādu enerģētiku un patiesīgumu. Vēsturiskajam Visockim enerģijas bija pārpārēm, un arī pretrunu viņa personībā netrūka, bet viņa vietā filmas autori mums iesmērējuši nedzīvu mūmiju, kuru uzlūkojot, pēc viņu domām, mūs vajadzētu pārņemt mistiskām trīsām. No personības tur nav ne vēsts, ir “tēls”, līdzība, biogrāfiska reālija. Šis “tēls” ir kā precīza mersedesa kopija, tikai tam trūkst benzīna, nav motora, bet tas tēlo, ka brauc. Tas, ko filmas veidotāji bija iecerējuši kā milzīgu efektu, ir filmas lielākais trūkums.

“Visocka” veidotājus acīmredzami sabiedējusi nenovēršamā plaisa starp nosacītību un reālo, un viņi to aizpildījuši ar silikona plāksteriem, aizlējuši ar netīru, šķidru fona krāsu un sižeta pagriezieniem. Bet realitātes un mākslas tuvību un atstatumu var padarīt arī par efektu, kā tas ir izdarīts, piemēram, Stīvena Frīrsa “Karalienē” (2006), kas stāsta par dažām dienām Elizabetes II dzīvē, vai arī ar gandrīz dzīvniecisku mūsdienīgu kaislību atgriezt literatūras personāžus atpakaļ vēsturē, kā tas notiek Patrisa Šero “Karalienē Margo” (1994). Tomēr starp filmām par vēsturiskiem personāžiem un radošām personībām ir atšķirība: Napoleoni dzīvo ar notikumiem, viņu biogrāfijas sastāda notikumi. Mākslinieka dzīve turpretī ir greizs spogulis, kuru viņš savā daiļradē iztaisno līdz savas biogrāfijas statusam. Biogrāfiskās filmas par dzejniekiem, rakstniekiem, māksliniekiem – un tādu pēdējā laikā parādījies daudz – bieži vien nolaižas līdz tādam kino, kurā slavenība kļūst tikai par iemeslu, lai radītu parastu žanra filmu, viss vienalga, melodrāmu vai detektīvu. Taču ir iespēja arī parādīt šo mākslinieka dzīves spoguļa greizumu, nelaužoties cauri stiklam. Piemēram, franču šansonjē Seržs Gensbūrs, kas kā personāžs ir droši salīdzināms ar Visocki, Žoana Sfara filmā “Gensbūrs, varonīgā dzīve” (2010) ir nesalīdzināmi dzīvāks par savu krievu kolēģi; greizo spoguli šeit iemieso milzīga lelle, vārdā Vieplis, dziedātāja alter ego, un aktieris (Ēriks Elmonino) neslēpjas aiz maskām, bet ar savu talantu atstrādā Gensbūra likteni.

Filmā par Visocki autori nav centušies kliedēt mītu, parādīt varoni bez glancējuma, noraut masku. Nē, varonim maska tiek tieši uzvilkta, bet Visocka mīts izmantots kinematogrāfiskas klišejas atražošanai par lielo naudu un atkarību no narkotikām. Leģenda paliek ārpus filmas rāmjiem, tā ir tikai iemesls, lai filmu skatītos. Pirmajā plānā ir sižets, un galvenais tajā izrādās nevis gaudenais, klusējošais, muskuļainais viesmākslinieks bez dziesmām, bet taisnīguma sardzē stāvošie, veiklie, gudrie, pavisam ne briesmīgie, visu saprotošie un, tāpat kā visa padomju tauta, Visocki mīlošie Valsts drošības komitejas darbinieki. Tad, lūk, kāds tam sakars ar Visocki: filma nevilšus sasaistās ar politiku mūsdienu Krievijā, kurā pie varas atrodas daudzi no valsts drošības struktūrām Filmas beigās, saplēsis protokolu, kas ļautu apcietināt Visocka draudzeni, lai saņemtu pavadā nevaldāmo bardu, tātad atturoties izdarīt nelietību, kāds KGB pulkvedis, nedaudz putrojoties, lasa citam KGB virsniekam Puškina dzejoli. Citētais dzejolis par vaļā palaisto putniņu beidzas tā: “За что на Бога мне роптать,/ Когда хоть одному творенью/ Я мог свободу даровать.”

Tomēr brīvību nedāvina KGB pulkveži, tā pastāv pati par sevi. Un pat neatkarīgi no filmas “Visockis”. Bet neviens jau arī negaidīja, ka pēc filmas noskatīšanās Putins ņems un izlaidīs brīvībā, piemēram, Hodorkovski.