Visvarenā, vienotā

“Vai Eiropas Savienība sabruks, tāpat kā PSRS? Nekompetenta politiskā šķira, liels skaits valstu ar dažādu politisko kultūru, politiskās varas nesamērīga izplešanās – tas viss atgādina PSRS pirmssabrukuma periodu,” atsaucoties uz vācu žurnālu Wirtschaftswoche, norāda Čas 14. decembrī.

“Cik dīvaini gan ir sajaukta kāršu kava!” – tā, šķiet, izsaucās Volands neaizmirstamajā romānā. Tāpat nākas izsaukties arī mums: pasaulē nebūs daudz lietu, par kurām vienprātību radīs vācu biznesa žurnāls Wirtschaftswoche un Latvijas krievvalodīgais laikraksts Čas. Taču tas nu ir noticis: ES sagrūšot tāpat kā PSRS. Vācijas labējie industriāļi un Latvijas postkomunistiskie kreisie ir saplūduši ekstāzē katrs savu iemeslu dēļ. Vācu žurnālists izmanto jubileju: 5. decembrī apritēja 20 gadu kopš Belovežas vienošanās par PSRS likvidāciju. Tas ļauj apelēt pie vācu nacionālajām jūtām. Vārdu sakot, franči un itāļi dzīvo uz mūsu rēķina, un tas pie laba gala nevedīs. Čas turpretī silda veco, labo revanšismu. Sak’, dārgie latvieši, jūs tā skrējāt prom no PSRS uz to Eiropu, bet te nu jums bija...

Taču liksim žurnālistus mierā – demagoģija šajā gadījumā ir profesija. Tā vietā varbūt ir vērts salīdzināt abas savienības pēc dažām formālām pa­­zīmēm, lai varētu nojaust kontekstu sabrukuma prognozēm. Te labu ietvaru sniedz impēriju teorijas, kuras pēdējā laikā sit augstu vilni politikas pētniecībā – sākot ar Harta un Negri pazīstamo darbu “Empire”. Vārdam “impērija” populārajā uztverē piemīt nelāga piegarša, saistīta ar apspiešanu un izmantošanu. Mūsu reģionā tas droši vien ir ienācis līdz ar padomju laikā piespiedu kārtā lasīto Ļeņina darbu “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”. Taču tas nav īsti pamatoti. Impērijas vēsturiski ir senākas un vairāk izplatītas par šodienas “suverēnajām nācijvalstīm” un visdrīzāk arī pārdzīvos tās. Tieši impērijas ir devušas cilvēcei tās lielākos sasniegumus. Turklāt vēl nesen pats vārds “impērija” nenozīmēja neko sliktu, bet gan varenību un bagātību. Galu galā, slavenais Manhetenas debesskrāpis Empire State Building ir nosaukts par godu Ņujorkas štatam 1931. gadā.

Taču būtu jāvaicā, kādā nozīmē ES un PSRS var tikt salīdzinātas kā impērijas. Vispirms, impērijas paredz pārvaldi pār lielām teritorijām. Ar to viss būtu kārtībā. Tas pats arī attiecas uz valdīšanu pār dažādām etniskām un reliģiskām grupām. Tādu netrūkst nedz ES, nedz PSRS gadījumā, lai gan PSRS noteikti bija šajā ziņā daudz raibāka impērija. Tajā ietilpa gan Rie­tumu kristietības zemes, kā Baltijas republikas un Rietumukraina, gan gandrīz simtprocentīgas islāma zemes Vidusāzijā. PSRS gan sevi neuzskatīja par impēriju, jo pie klasiskas impērijas definīcijas piederētu juridiskā statusa atšķirības starp metropoles un koloniju pilsoņiem. Piemēram, Britu impērijā koloniju iedzīvotāji netika uzskatīti par britu pavalstniekiem, taču PSRS visi pilsoņi formāli bija vienādi. Taču tas pats arī būtu sakāms par ES, kur nesen ir parādījies vienotais ES pilsoņa statuss.

Mūsdienās impēriju teorijas gan nepievērš uzmanību šādiem smalkumiem, vairāk akcentējot ekonomisko atkarību. Kāda starpība, vai kāda teritorija ir formāli neatkarīga valsts vai oficiāla province, ja tās ekonomika strādā par labu metropolei? ASV nepievieno sev jaunas teritorijas, taču tās impērija de facto plešas tālu ārpus Ziemeļamerikas – vismaz saskaņā ar Hartu un Negri.

Wirtschaftswoche būvē savu argumentāciju uz pieņēmuma, ka Krievijas PFSR izejvielu ekonomika dotēja pārējās republikas līdzīgi, kā Vācija šodien dotē pārējo eirozonu. Tas nu izklausās diezgan muļķīgi no nopietna biznesa žurnāla puses. Vispār PSRS ekonomikas izpēte šodien joprojām ir diezgan bēdīgā stāvoklī, taču dažas lietas ir skaidras: pirmkārt, visas PSRS republikas dotēja Vidusāziju; otrkārt, trīs Baltijas republikas vairāk maksāja kopējā budžetā, nekā saņēma no tā. Apgalvot, ka visa PSRS dzīvoja uz Krievijas rēķina, ir vienkārši aplami. Turklāt ekonomiskās problēmas un katastrofālo patēriņa produktu trūkumu PSRS izraisīja nevis “impēriskā pārstieptība” (imperial overstretch), bet gan bruņošanās sacensība – lieta, kura ir pilnībā sveša Briseles impērijai. ES ekonomiski ir būvēta uz tirgus principiem, kuriem vismaz ideālā gadījumā vajadzētu radīt abpusējus ieguvumus; PSRS darbojās administratīvā plānsaimniecība – teorētiski ļoti progresīva, bet praksē atkal katastrofāli nesaimnieciska sistēma.

Īsi sakot, arguments par ES un PSRS līdzīgajiem sabrukuma iemesliem ekonomikā ir pievilkts aiz matiem Belovežas jubilejas dēļ un kopumā netur ūdeni.

Taču ir citi jautājumi, kur abu impēriju paralēles varētu būt auglīgākas. Interesants ir jautājums, ar kādiem līdzekļiem impēriskais centrs nodrošina provinču pakļaušanos. Skaidrs, ka ES un PSRS ir ļoti atšķirīgas impērijas: kamēr pirmā ir ekonomiski motivēta un tehnokrātiski vadīta, otrā bija ideoloģiski motivēta un to vadīja lielā mērā ar vardarbīgiem līdzekļiem. Tomēr visām impērijām ir jārisina jautājums, kā apieties ar kulturālo daudzveidību, lai tā neradītu separātisma tieksmes. Šeit ir pieejams visdažādāko līdzekļu arsenāls no piespiedu asimilācijas līdz centra atbalstam vietējām kultūrām. Ja ES vēlas kļūt par impērisku veidojumu, arī tai šīs problēmas būtu jārisina, nevis jāvairās no tām. Padomju piemērs šeit var būt pamācošs. PSRS teorētiski nebija asimilatoriska impērija. Lai gan praksē reizēm dominēja krievu šovinisms, tomēr tās politiskais dizains bija tautu apvienība. PSRS valdīja etnofederālā sistēma, kurā Gruzijas PSR bija gruzīnu republika, Latvijas PSR – latviešu republika, Krievijas federācijas sastāvā ietilpa daudzas etniskās autonomijas, pat ebreju autonomais apgabals Sibīrijas Birobidžanā, un tā tālāk. PSRS investēja milzīgus līdzekļus, lai ļautu dažādajām tautām kopt savu kultūru, šādā veidā nodrošinot, ka tautu kulturālie mērķi nenonāk pretrunā ar impērijas mērķiem. Saskaņā ar šo pieeju, mazajām tautām impērijā nevajag likt justies kulturāli “apdalītām”, pretējā gadījumā tās nebūs lojālas centram. Visspilgtāk tas izpaužas Vidusāzijā, kur tautu kulturālie sasniegumi saistās tieši ar PSRS laiku. Taču pieminēsim arī Latviju – tā piesardzīgi, protams. Palūkojieties savā grāmatplauktā uz Raiņa kopoto rakstu kritisko izdevumu 30 sējumos un pavaicājiet sev, vai kaut kas tāds varētu iznākt neatkarīgajā Latvijā. Paraugieties pie reizes uz tulkojumu skaitu un kvalitāti, daudzajiem latviešu profesionālajiem teātriem un preses izdevumiem, Rīgas kinostudijas filmām – un uzdodiet to pašu jautājumu. Protams, šī latviešu kultūras kopšana bija ideoloģiski “kastrēta” un kalpoja politiskiem mērķiem, taču PSRS tajā ieguldīja milzīgus līdzekļus, kādi nav un nekad arī nebūs pa spēkam neatkarīgajai Latvijai. Turklāt vērienīga vietējo kultūru atbalstīšana nav nekāds kuriozs, bet gan vispārpieņemta impēriska prakse, kura bija plaši izplatīta arī Britu impērijā un citur. Grūti teikt, vai kāds to apzinās arī ES, kura apzināti izvairās no kultūras jomas izmantošanas savas leģitimitātes nodrošināšanā, tā vietā runājot par pietiekami abstrakto eiropeisko identitāti un ignorējot faktu, ka atvērtā ES telpā dažādu kultūru dabiskā konkurētspēja ir ļoti atšķirīga, tādēļ rada mazvērtības kompleksus.

Vēl kāds interesants salīdzinājums ir saistīts ar impēriskā centra attieksmi pret vietējām elitēm. Galējos gadījumos vai nu tās tiek padzītas un fiziski iznīcinātas, vai tās iekļauj impēriskās elites sastāvā. PSRS vairāk izmantoja pirmo instrumentu: tā padzina Kalniņu ģimeni un Alfrēdu Bērziņu, nogalināja Marģeru Skujenieku un Arvedu Bergu, savukārt iekļāva faktiski jau pašas radīto latviešu komunistu eliti ar Vili Lāci un Arvīdu Pelši priekšgalā. ES, protams, vairāk strādā ar elišu iekļaušanas mehānismiem. Mums ir “savs” komisārs Andris Piebalgs, “savs” ES tiesas tiesnesis Egils Levits, veseli deviņi Eiroparlamenta deputāti un virkne mazāku gariņu, kas pārstāv Latviju impēriskajā centrā. Uz Briseli kārtot dažādas darīšanas ik dienas brauc virkne mūsu pārvaldes, zinātnes, arodbiedrību, biznesa un citu elišu pārstāvju, simboliski atkārtojot Kaupo braucienu uz Romu un pamazām sākot identificēties ar centrālo varu. Var vienīgi piebilst, ka Briselei, ja tā vēlas būt kārtīgs impēriskais centrs, vajadzētu mazliet vairāk investēt ārējā pompozitātē – līdz citām Eiropas metropolēm, kā Londona, Vīne vai Sanktpēterburga, tā vēl gluži nevelk. Mums kā lojāliem provinciāļiem gribētos kaut ko krāšņāku, kaut ko tādu, ar ko būtu prieks identificēties arī estētiski.