Vai ES grib karu

Nacionālisms neved pie kara. Pie kara ved mēģinājumi celt Eiropas impēriju. Vēlme uztiept trako kreklu tautas gribai ved pie kara. Īsumā, Eiropas projekts ved pie kara. [..] Gan fašisms, gan nacisms tiecās radīt [vienotu] Eiropu.

19. jūlijā, http://ej.uz/Bude_eiroskepse

Komentējot holandiešu vēsturnieka Tjerī Bodē (Thierry Baudet) rakstu par Eiropas Savienības kā jaunās Eiropas impērijas bīstamību, britu konservatīvais žurnālists Rodžers Skrutons (Roger Scruton) atzīmējis, ka, lai gan viņš pats Bodē idejām piekrīt tikai daļēji, ir “aizsākta būtiska diskusija”.

Lai gan diskusija ir apsveicama lieta, šajā gadījumā Bodē to nav nedz aizsācis, nedz pabeidzis. Vienotas Eiropas ideja ir kritizēta kopš tās pirmsākumiem, un eiroskepticisms pastāvēs tik ilgi, cik pastāvēs Eiropas Savienība. Bodē raksts ir interesants citādā ziņā. Tas parāda, cik viegli, izmantojot mērķtiecīgi atlasītus vēsturiskus faktus, iespējams pierādīt jebko, ko attiecīgajā brīdī rodas vēlme pierādīt. Jo īpaši viegli to darīt, ja autoram ir iespēja parakstīties kā vēsturniekam, bet raksts netiek publicēts akadēmiskā izdevumā. Atsauces nav vajadzīgas, auditorijai vēsturiskie fakti var nebūt pārāk labi zināmi, un vēsturnieka tituls piešķir teiktajam autoritāti.

Lai gan raksta galvenais apgalvojums ir: “Eiropas Savienība ir impērija, un impērijas nozīmē karu”, tā arī nekļūst skaidrs, ko tieši autors saprot ar vārdu “impērija”. Kā vēsturniekam Bodē, visticamāk, ir zināms, ka nav vienas visu pieņemtas impērijas definīcijas. To, kas īsti ir impērija un ar ko tā atšķiras no lielvalstīm, ir mēģinājis aprakstīt jau Tukidīds, vēlāk tas nodarbinājis Džonu Hobsonu, Vladimiru Ļeņinu, Jozefu Šumpēteru un daudzus citus. Viena no izplatītākajām ir Kolumbijas universitātes profesora Maikla V. Doila definīcijā, atbilstoši kurai, impēriju raksturo formālas vai neformālas attiecības, ar kurām viena valsts kontrolē kādas citas sabiedrības reālo politisko suverenitāti, citiem vārdiem sakot – impērijā vienas nācijas valdība pārvalda citas tautas politisko dzīvi.

Kā zināms, ES nepārvalda vienas valsts valdība, bet gan 27 valstu kopīgi veidotas institūcijas, kurām dalībvalstis ir daļēji deleģējušas savu suverenitāti. Iespējams, ar impērijas centru Bodē domājis paša minēto draudīgo Briseli, kura apspiež Eiropas tautas, vai Rodžera Skrutona piesaukto Eiropas politisko eliti. Tomēr abi vīri “aizmirsuši”, ka galvenos lēmumus Eiropas Savienībā pieņem nevis kāda mistiska Brisele, bet Eiropas Padome, kurā darbojas nacionālo valstu valdību locekļi. ES galvenās kļūdas un panākumi ir dalībvalstu vienošanās rezultāts. Protams, dažas Eiropas Savienības dalībvalstis ir ietekmīgākas par citām. Taču jēdziens ietekme nav sinonīms vārdam kontrole. Kā norāda Andreass Vimmers un Braiens Mins, impēriju raksturo institucionalizēta galvenā reģiona dominēšana pār perifēriju un etniskā vai kultūras ziņā noteikts valdītāju pārākums pār pārvaldītajiem.Būtu interesanti uzzināt, kur un kā Bodē šo problēmu novēro attiecībās starp, piemēram, viņa dzimto Nēderlandi un kādu citu ES dalībvalsti vai kādu Eiropas institūciju.

Bodē vienkārši paziņo, ka Eiropas Savienība ir impērija, un, pārcilājot atsevišķus faktus, norāda uz vienotās Eiropas idejas “tumšajiem sākumiem”. Vispirms viņš izmanto veco labo paņēmienu – “lai pierādītu, ka kaut kas ir slikts, jāpasaka, ka tas ir paticis Hitleram”. Bodē norāda, ka gan Hitlers, gan Musolīni, gan Gebelss, gan Kvislings vismaz pa reizei ir izteikušies, ka Eiropai ir jābūt vienotai un tajā jāvalda mieram. Autors, protams, neuzskata par vajadzīgu pieminēt, ka, pirms nacisti un fašisti iedomājās, ka Eiropā nebūtu kara, ja tajā būtu tikai nacisti un fašisti, tādi vīri kā, piemēram, abats de Senpjērs (abbé de Saint-Pierre), Viktors Igo, viens no Itālijas apvienošanās vadītājiem Džuzepe Madzīni (Giuseppe Mazzini), austriešu politiķis Rihards Kaudenhovs-Kalergi (Richard Coudenhove-Kalergi) un Francijas ārlietu ministrs Aristids Briāns jau rakstīja par vienotu Eiropu kā pamatu tās tautu mierīgai līdzāspastāvēšanai.

Veikli padarījis Hitleru un kolēģus par Eiropas idejas tēviem, Bodē dodas tālāk – tiek dots mājiens, ka arī Roberts Šūmanis un Žans Monē savas eiropeiskās idejas atraduši turpat vien pie nacistiem un vispār – viņi bijuši slikti cilvēki. Bodē min, ka Šūmanis līdz 1940. gada 17. jūlijam darbojies Višī valdībā, taču piemirst, ka šī darbība ilga tieši vienu mēnesi un jau rudenī Šūmani par pretošanos režīmam apcietināja ge­stapo. Savukārt par pierādījumu Žana Monē neuzticamībai norādītas viņa domstarpības ar ģenerāli de Gollu Otrā pasaules kara laikā. Turpretim tas, ka nesaprašanās cēlonis bija nevis Monē atbalsts nacistiem, bet gan atšķirības uzskatos par to, kāda stratēģija lietojama Francijas atbrīvošanai un tās nākotnes nodrošināšanai, netiek minēts.

Atmaskojis Eiropas Savienību kā teju vai nacistu konspirācijas radītu impēriju, Bodē atgādina jau Ļeņina izcelto faktu – imperiālisms noved pie kara. Par spīti šim nelielajam reveransam marksismam ļeņinismam, Bodē tomēr tūlīt pat atkāpjas no kreisuma, jau nākamajā rindkopā paziņojot, ka Eiropu var glābt vienīgi nacionālisms: vienota Eiropa mūs visus tuvinot kādam nezināmam karam, turpretī nācijvalstis esot vienīgie miera un demokrātijas garanti. Par pierādījumu šim apgalvojumam tiek izvilktas vēl divas “mācības” iz vēstures dzīlēm: a) Napoleons gribēja apvienot Eiropu un darīja to ar militāru spēku; b) Pirmais pasaules karš sākās tāpēc, ka Austroungārijas impērija negribēja “dot neatkarību Bosnijas serbiem”. Nav gan īsti skaidrs, kāds šiem skumjajiem stāstiem sakars ar mūsdienu Eiropu, kura jau ir apvienojusies uz pašu ES dalībvalstu lēmumu pamata un kurā neatkarības došana, piemēram, baskiem, būtu nācijvalsts Spānijas, nevis kādas Eiropas institūcijas kompetencē.

Bodē acīmredzamā mīlestība pret vēsturisko determinismu liek jautāt, kādi vēsturiski precedenti baro viņa optimismu par nācijvalstu miermīlīgumu un demokrātiskumu. Nācijvalstis, kuras veidojās 19. gadsimtā pēc Spānijas impērijas sabrukuma Dienvidamerikā, savā starpā patiešām ir karojušas ļoti maz, tomēr par demokrātijas citadelēm tās būtu grūti nosaukt. 1918. gadā pēc Pirmā pasaules kara nācijvalstis izveidojās Austrumeiropā, bet pēc 20 gadiem tikai divas no tām nebija kļuvušas par diktatūrām. Koloniālo lielvaru sabrukums Āfrikā radīja virkni jaunu valstu, kuras joprojām plosa pilsoņu un savstarpējie kari. Trīs Baltijas valstis ir vienīgās no bijušajām PSRS republikām, kurās pāreja uz demokrātisku valsts iekārtu notikusi salīdzinoši viegli un ātri. Savukārt kari bijušajā Dienvidslāvijā ir tikai viens no piemēriem, kas Bodē tēzi, ka nacionālisms nekādā veidā neveicina karus, liek uzskatīt par autora mēģinājumu uzdot vēlamo par esošo.

Šī vēsturiskā pieredze, protams, nenozīmē, ka nācijvalstis nevar dzīvot mierā un demokrātijā. Pagātnes pieredze ir pagātnes pieredze, nevis nākotnes scenārijs. Pretēji tam, ko no Bodē raksta secinājis Rodžers Skrutons, vienotas Eiropas ideja nav balstīta cerībā, ka mieru būs iespējams iegūt, iznīcinot nācijvalstis, bet gan pārliecībā, ka cieša ekonomiskā un politiskā sadarbība nācijvalstu starpā padarīs karu neiespējamu. Viens no kaitinošākajiem autora izteikumiem ir apgalvojums, ka vienotās Eiropas miera ideja nav realizējusies, jo Eiropas valstis 50 gadus bijušas iesaistītas karā pret PSRS. Cilvēks ar vēsturnieka izglītību nevar nezināt, ka Eiropas kopienas mērķis bija nodrošināt nevis labas attiecības ar Padomju Savienību, bet gan mieru tās dalībvalstu starpā. Tāpat viņš nevar nezināt, ka sadarbība Eiropas Atomenerģijas un Ogļu un tērauda kopienas, vēlāk Eiropas Ekonomiskās kopienas un Eiropas Savienības ietvaros ir nodrošinājusi mieru starp Franciju un Vāciju, valstīm, kuras pirms tam 70 gadu laikā bija izcīnījušas trīs savstarpējus karus.

Tjerī Bodē nodarbojas ar kaut ko līdzīgu spēļu kāršu likšanai, tikai kāršu vietā tiek izmantoti atsevišķi autora izraudzīti vēsturiski fakti un draudīgi skanoši termini, kas, izvilkti no pagātnes un politikas zinātnes dzīlēm, tiek sakārtoti jaunā secībā, lai nolasītu biedējošas nākotnes vīzijas. Šī spēle ir bīstama nevis tādēļ, ka ir maldinoša, bet tādēļ, ka pārvērš par farsu ļoti būtisko diskusiju par dažādiem Eiropas Savienības nākotnes modeļiem.