Viegli, viegli uzkrāsots ar zilu vai zaļu

Irinai Zatulovskai piemīt reti sastopamā spēja reaģēt uz visu, kas noticis un notiek mūsdienu mākslas pasaulē, un palikt no šīs pasaules pilnīgi neatkarīgai. Šī unikālā spēja liecina par apbrīnojamu māksliniecisku viltību, kas savienota ar pilnīgi neslēptu naivumu.

Ir vērts precizēt, ka viltība šajā gadījumā nav nekas cits kā sengrieķu technē, kas ved mūs uz seno šamaņu un burvju pasauli. Bet, lietojot akadēmiskākas kategorijas, varētu runāt par retu dadaisma un primitīvisma savienojumu, turklāt ar īstas, gandrīz ķīniešu cienīgas, kaligrāfijas piejaukumu. Ne velti viņu tik augstā godā tur japāņi.

Savukārt es Zatulovskas mākslā redzu vienreizēju ironisku parodiju par visu 20. gadsimta mākslu, kurā viņa pārvar šim laikmetam raksturīgo stilistisko deklarāciju un ironisko parodiju kiču.

Viņas glezniecība pēc mēroga ir kā kamermūzika, balss – klusināta, toties kultūras asociāciju diapazons – gandrīz bezgalīgs. Centieni šajā glezniecībā saskatīt surdīnes slāpētu mūziku ne pie kā nenovedīs. Tās mērogs ir iespaidīgs. Taču kompozīcija tiek izpildīta tik ļoti piano pianissimo, ka šis mērogs nevienu nebiedē, lai arī netiek slēpts.

Varētu domāt, ka visas pazīmes liecina par tīšu primitīvismu, kādu lietoja dažas slavenas 20. gadsimta krievu mākslinieces, piemēram, Mavrina, koķetējot ar infantilismu un lubeniskumu. Bet nē, ja viņām tas bija nemaskēts teātris un izšuvums uz audekla, tad Zatulovskai tās ir tikai ēnas, tikai skumju skartas atmiņas par bērnību, skices, kurās meistarības tapšana no neskaitāmām kļūdām un mēģinājumiem vairs nav redzama vai vismaz neduras acīs.

Par bērnību, kuras varbūt nekad nav bijis, vai par bērnību, kura vēl ir priekšā.

Ko redz skatītājs uz šīm skārda plāksnēm? Ēnas, pēdas, sapņus vai gleznojumus, kas radušies, pārvarot Dišānu, Larionovu, Puņī. Skatītājam tiek piedāvāta negaidīta žanra metamorfoze, monumentalizēta skice, piezīmes uz manšetes. Ir arī materiālu paradokss – akvareļi uz granīta, ir arī pustumsa un pusgaisma.

Iespējams, neviens 20. gadsimta krievu mākslinieks vēl nav tik ļoti pietuvojies Pikaso un viņa atsvešinātībai no vēstures un mākslas likumiem. Bet Zatulovska, būdama, protams, sieviete, nekautrējas no savas sievišķības un tādējādi atšķiras no lielajām krievu tēlniecēm, kuras ar savu spēku un jaudu noliek visus večus pie vietas. Līdzīgi kā Pikaso, arī Zatulovska spēlējas pati ar sevi – kā kaķene, kas rotaļājoties ķer savu asti. Un, līdzīgi kā Pikaso, viņa, šķiet, nevienam nepakļaujas, nevienu neapskauž un neatdarina.

Ja nu vienīgi pati sevi un jau pieminēto Dišānu – taču viņa to dara tik naivi, ka tas nemaz nav jūtams. Arī viņa varētu tumšā galerijā izstādīt kādu apbružātu trauku, uz kura malas uzzīmēts portretiņš vai puķīte. Taču viņa sevi nenostāda pretī ne popārtam, ne piegružotajam socārtam, ne dadai – vispār ne-vienam un ne-kam.

Uzskaitot viņas mākslas kvalitātes, kļūst skaidrs, ka viņa un Pikaso ir radniecīgi savā izaicinošajā un gandrīz nemanāmajā vientulībā.

Pikaso, protams, ir spēka simbols, Zatulovska no pirmā acu uzmetiena šķiet vārga, toties veikla. Lai gan, ja ieskatās vērīgāk, šai veiklībai cauri spīd tāds pats spēks.

Aleksandrs Rapaports

Rīgas Laiks: Jūsu izstādē bija daudz kas, tikai ne audekli. Kādēļ tā?

Irina Zatulovska: Nu, bet kāpēc obligāti jāglezno uz audekla? Audekls ir diezgan jauns izgudrojums.

RL: Jūs sākāt gleznot uz citiem materiāliem tikai tāpēc, ka tie nav audekls?

Zatulovska: Nē, vienkārši audekls neder gluži visam. Tas ir tāds... neuzticams materiāls. Tas vibrē.

RL: Vibrē? Kad tam pieskaras?

Zatulovska: Jā, tā nav stingra virsma. Bet man ir svarīgi, lai virsma būtu stingra. Audekls ir kaut kas ierasts; cilvēki uzskata, ka glezniecībai noteikti jābūt uz audekla.

RL: Bet jūs taču gleznojot nespiežat uz virsmas, tas ir tikai viegls pieskāriens.

Zatulovska: Visādi gadās.

RL: Nu, labi, bet audekls parasti ir balts vai varbūt kā citādi nogruntēts, taču principā tas ir tīrs. Bet, kad jūs gleznojat, piemēram, uz skārda, uz tā ar cilvēka vai dabas palīdzību kaut kas jau ir attēlots, proti, izveidojies.

Zatulovska: Nu, jā. Es izmantoju lielu daļu no tā, kas tur jau ir, un pievienoju pavisam nedaudz, gandrīz neko.

RL: Tātad mākslinieka galvenā īpašība ir spēja saredzēt to, kas tur jau ir?

Zatulovska: Jūs runājat tā, it kā tas jūs pārsteigtu.

RL: Jā.

Zatulovska: Kas tur tik pārsteidzošs?

RL: Pārsteidzoši ir tas, ka jūs ne tik daudz gleznojat, cik skatāties...

Zatulovska: Jā, iespējams. Jūs taču labprāt skatāties uz kaut ko, kas jums patīk. Lūk, tā arī man patīk skatīties uz saviem skārda un koka gabaliem.

RL: Kur jūs tos ņemat?

Zatulovska: Labi ļaudis atnes.

RL: Viņi tos atnes tāpēc, ka domā, ka uz tiem ir kaut kas interesants?

Zatulovska: Viņi nes visu, kas pagadās, bet es varu izvēlēties, kas man der. Protams, pati arī meklēju. Reizēm kaut ko noplēšu no mājas.

RL: No kurienes, piemēram, ir tas jumta segums, uz kura attēlots Pirosmani laivā?

Zatulovska: Neatceros, no kurienes. Ir tādi, kas paliek atmiņā, bet ir tādi, kurus vairs neatceros. Saprotiet, tas ir tāds redīmeida un glezniecības savienojums.

RL: Kad jūs sākāt gleznot uz šādiem materiāliem?

Zatulovska: Uz skārda es sāku gleznot 1987. gadā.

RL: Bet pirms tam gleznojāt uz audekla?

Zatulovska: Jā.

RL: Un pēkšņi sajutāt, ka audekls vibrē?

Zatulovska: (Smejas.) Nē, tas nenotika pēkšņi... Stāsts bija šāds: bija sākušies trakie laiki, katru dienu nāca kaut kādi cilvēki, un vienreiz atnāca arī filmu grupa no BBC. Viņi taisīja trīs dokumentālās filmas – par perestroikas mākslu, literatūru un vēl kaut ko, šķiet, teātri. Man tolaik bija cita darbnīca, vēl mazāka nekā šī. Un visa šī milzīgā filmēšanas grupa salīda manā mazajā darbnīciņā un kaut ko filmēja. Tas bija ļoti jautri. Bet pēc tam es aizbraucu uz vasarnīcu, un tur man tieši bija šķūņa jumts – tāds ļoti skaists. Un, tā kā noskaņojums bija labs, es pamēģināju uztaisīt darbu uz šī skārda. Tāpēc, ka bija labs noskaņojums.

RL: Jūs uzrāpāties uz jumta?

Zatulovska: Nē, nē. Tur bija jau nojaukts šķūnis. Un blakus bija no tā nocelts skārds, tas jau bija krāsots gaiši zils, zaļš un dzeltens, un es tikai nedaudz piegleznoju klāt. Tā, lūk, tas notika.

RL: Proti, ja uz to skatās tīri shematiski, tad secība ir šāda: jūs kaut ko ieraugāt, piemēram, skārda loksni, jums tā iepatīkas, un tad atliek tikai pavisam nedaudz kaut ko tur uzgleznot.

Zatulovska: Jā.

RL: Bet jūs taču sakāt, ka radīt mākslu ir ļoti grūti. Kur tad slēpjas šī grūtība?

Zatulovska: Nu, ne jau vienmēr izdodas trāpīt. Var pavisam nedaudz kaut ko uzzīmēt, un sanāk labi. Bet var nedaudz uzzīmēt, un sanāk slikti, tu visu nomazgā nost un atkal nedaudz uzzīmē, un tā tālāk.

RL: Tātad atšķirībā no audekla jūs varat visu nomazgāt un sākt no sākuma?

Zatulovska: Parasti uz audekla krāsas slānis kļūst biezāks. Bet man tas kļūst plānāks. Jā, es varu visu nomazgāt. Iespējams, kaut kādas pēdas paliek, taču tās gandrīz nav redzamas, un rodas iespaids, it kā tas būtu uzgleznots ātri, viegli...

RL: Jā, šķiet – tikai daži triepieni, un viss.

Zatulovska: Bet tā gluži nav.

RL: Pieņemsim, ka akmens, piemēram, ir sākotnējā daba, bet mākslinieks it kā atbrīvo tēla formu...

Zatulovska: Aha.

RL: Ko jūs darāt, kad skatāties uz skārda plāksni un pēc tam sākat strādāt ar otu?

Zatulovska: Pievienoju visu nepieciešamo.

RL: To, kā pietrūkst?

Zatulovska: Jā. Man vispār šķiet, ka šodien tā visa jau ir ļoti daudz, visādu atrastu materiālu... Man ir daudz sekotāju, kuri stāsta, kā viņus piemeklējusi atklāsme, ka vajag gleznot uz metāla... (Smejas.)

RL: Kā viņi var būt sekotāji, ja viņus pašus piemeklējusi atklāsme?

Zatulovska: Es uzskatu, ka viņi ir sekotāji. Bet viņiem liekas, ka tā ir atklāsme. (Abi smejas.) Tāda valdzinoša vienkāršība. Viņiem liekas, ka viņi arī tā varētu.

RL: Es tieši gribēju jautāt, vai jūsu māksla gadījumā nav nonākusi situācijā, kad jebkurš var pateikt, ka arī tā varētu, un varbūt pat to jau dara?

Zatulovska: Jā, es pat savulaik gribēju nosaukt izstādi “Katrs sētnieks tā var”, vai vēl viens variants: “Mans mazdēls var labāk”.

RL: Es iedomājos, ka visi šie materiāli, izņemot akmeni, kādreiz jau ir bijuši radīti kā kaut kas cits.

Zatulovska: Tā ir lietu otrā dzīve. Vai pat trešā, jā.

RL: Robertam Frostam ir dzejolis par to, ka koks nav domāts, lai to izmantotu, piemēram, mājas apdarē, jo tam ir sava patstāvīga dzīve. Vai jūsu materiāliem ir patstāvīga dzīve?

Zatulovska: (Smejas.)

RL: Tā jau man likās.

Zatulovska: Nē. Nu, skatieties. Skārda gabals. Visparastākais skārda gabals. Bet man tas nav parasts. Tāpēc, ka es to esmu atvedusi no Solovkām. No vietas, kur ir bijis apcietināts Pāvels Florenskis, tieši no tās vietas, kur viņš sēdēja. Un es jau vairākus gadus domāju, kā lai no tā uztaisa kaut ko tādu, kas kaut ko izteiktu – par Solovkām, Florenski. Pagaidām neko neesmu izdomājusi. Vai tam šobrīd ir patstāvīga jēga? Nē, parasts skārda gabals, nekā interesanta.

RL: Tas ir interesants tikai jūsu stāstā.

Zatulovska: Jā, ja ir kaut kādas asociācijas, kuras es spēju izteikt. Bet, ja nespētu, tas būtu tikai skārda gabals.

RL: Taču tas tomēr ir skārda gabals no Solovkām, un šajā ziņā, ja izmantojam franču vārdu, tas ir suvenīrs, kurš jums atgādina par Solovkām un Florenski.

Zatulovska: Jā, protams. Bet vispār tas nav obligāti. Man bija tāda izstāde “Ceturtā Sibīrija”. Es nedaudz paceļoju pa Sibīriju un pēc tam gleznoju uz brīnišķīga piemaskavas skārda. Proti, es to neatvedu no turienes. Tiesa, tur bija citi materiāli, piemēram, šīs sermuļu lamatas.

RL: Interesanti, kā tās darbojas?

Zatulovska: Tās atver, iekšā liek ēsmu, sermulis tur ieliek galvu...

RL: Jā...

Zatulovska: Tās ir no koka, lai nebojātu kažokādu. Bet šis ir no Sicīlijas – tā ir tāda veca kastīte un akmeņi no Sicīlijas. Bet šīs ir japāņu grāmatiņas – redzat? Čehova stāsti. Šis ir mans bērnības zīmējums uz vāka...

RL: Bērnības tādā ziņā, ka jūs to zīmējāt bērnībā?

Zatulovska: Jā, kad biju maza. Tā ir māte ar bērnu, redzat?

RL: Jūs glabājat savus bērnības zīmējumus?

Zatulovska: Protams. Kā gan citādi? Kurš idiots neglabā savus bērnības zīmējumus?

RL: Jūs taču arī tagad varētu tā uzzīmēt...

Zatulovska: Nē, tā es vairs nevarētu. Neviens pieaudzis cilvēks tā nevar uzzīmēt.

RL: Interesanti, kādēļ?

Zatulovska: Tas ir dabas likums. Vienmēr var redzēt, ka to nav zīmējis bērns. Bet šis ir Čehova stāsts “Vaņka”. Ļoti šausminošs stāsts. Un man likās, ka šis zīmējums tam piestāv.

RL: Kāpēc jūs lietojat vārdu “šausminošs”, runājot par Čehovu?

Zatulovska: Nu, tādi ir viņa teksti. Ļoti šausminoši. Dzīve, kuru viņš apraksta, ir dramatiska un baisa. Vai tad nav?

RL: Viņš taču ir ārsts, viņš zina.

Zatulovska: Lūk, šīs ir ērkšķogas. Čehova stāsts “Ērkšķogas”. Un tur visiem cilvēkiem galva ir kā ērkšķoga.

RL: Izskatās diezgan briesmīgi...

Zatulovska: Jā? (Smejas.) Bet japāņiem patīk. Viņi uzskata, ka es esmu galvenā Čehova eksperte.

RL: Kāpēc viņi tā domā?

Zatulovska: Viņi raksta, ka es ļoti labi saprotu Čehovu. Šis ir “Cilvēks futrālī”, redzat? Apvāks ir aizlīmēts – kā futrālis.

RL: Jā.

Zatulovska: Lūk, šis ir interesanti. Visas bildītes ir tur, iekšā – it kā paslēptas. Bet es cenšos taisīt grāmatas, kas nedaudz līdzinās kino. Proti, kino idejai.

RL: Kurai kino idejai?

Zatulovska: Šīs bildītes visās grāmatās nevis tieši ilustrē, bet iet paralēli tekstam, kā kino.

RL: Tās ir jāskatās laika nogrieznī?

Zatulovska: Nu, grāmatas mēs vienmēr skatāmies laika nogrieznī.

RL: Sakiet, vai jūs piekrītat Marsela Prusta domai, ka priekšmetos ir apslēptas mūsu mirušo draugu dvēseles?

Zatulovska: Kuros priekšmetos?

RL: Jebkuros.

Zatulovska: Nē, nepiekrītu.

RL: Šīs dvēseles lūdz, lai tās atbrīvotu, bet priekš tam ir jāzina, ka tās tur ir ieslodzītas.

Zatulovska: Tā mēdz gadīties, taču ne vienmēr. Florenskis tieši aprakstīja šādu situāciju: viņš vadījis dievkalpojumu, un tajā brīdī altārī ielidojusi bite. Sākusi riņķot apkārt. Un viņš nav varējis saprast, kāpēc tā notiek. Viņš jutis, ka tas ir svarīgi, ka tā ir zīme, taču nav spējis to atšifrēt. Bet pēc tam sapratis, ka parasti par saviem nelaiķa draugiem aizlūdz, pieminot katra vārdu, bet toreiz tā nebija izdarījis, jo steidzies, un šī bite vai dvēsele bijusi atgādinājums par viņa draugu, kuram tas bijis vajadzīgs...

RL: Vakardien izstādē dažās gleznās tieši bija attēloti jūsu nelaiķa draugi un tuvinieki, kuriem jūsu māksla ir tāda kā papildiespēja.

Zatulovska: Nu jā. Lūk, tur karājas, redzat – tas ir rekviēms, mirušie draugi. Es viņus uzzīmēju un tagad uz viņiem skatos. Viņi visi pārsvarā ir mākslinieki.

RL: Un no kurienes šis kaķis?

Zatulovska: Tas ir bērnības zīmējums. Mans.

RL: Jūsu? Varbūt ir vērts uztaisīt jūsu bērnības zīmējumu izstādi, tie ir brīnišķīgi.

Zatulovska: Varbūt esat redzējis šo manu grāmatu? Tur sākumā ir mani bērnības zīmējumi. Šī, starp citu, ir vecvecmāmiņa no Rīgas. Rīdziniece.

RL: Ko viņa tur darīja?

Zatulovska: Viņa bija sava vīra sieva. Vīrs bija inženieris, būvēja dzelzceļus. Bet viņa pati piedzima Daugavpilī 1901. gadā.

RL: Jūs stāstījāt par Florenski. Bet vai jums pašai ir gadījušās situācijas, kad jūs it kā saņemat zīmi, bet vēlāk, par to domājot, saprotat, ko tas nozīmē?

Zatulovska: Protams, tā gadās. Tā gadās visiem.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu piemēru?

Zatulovska: Nu, pirmais piemērs ir šāds... Tā nav gluži atbilde uz jūsu jautājumu, bet kaut kad sen atpakaļ es nolēmu sameklēt mammas vēstules no dzemdību nama, kurā viņa mani dzemdēja. Un lūk, es lasu: “Antoša visus piekrāpa.” Proti, manam brālim bija solījuši puisīti. Un, otrkārt, tas notika agri no rīta...

RL: Bet kāpēc Antoša?

Zatulovska: Acīmredzot viņa gribēja man dot šādu vārdu. Un otrkārt: tas notika sešos no rīta, tieši Lieldienās. Man tas ļoti patika. Lieldienas vienmēr ir visbrīnišķīgākais laiks, un piedzimt Lieldienās ir jauki.

RL: Jūs pati tos sacerējāt? (Rāda uz dzejoļiem albumā.)

Zatulovska: Kurš tad vēl manā vietā sacerēs? (Smejas.) Brodskis, redz, slavēja manus dzejoļus. Varu palielīties.

RL: (Lasa skaļi.) “Ja reiz nevaram/ Saprast nāvi,/ Tad arī nav tās.” Bet ko nozīmē saprast nāvi? Tas ir domāts kā mierinājums vai arī...

Zatulovska: Protams, kā mierinājums. Tikai šis mierinājums nav patiess.

RL: (Lasa skaļi.) “Tikko lapas uzplaukst,/ skaties – tās jau novītušas./ Pavasaris un rudens –/ Krievijas prieks/ skumjās.” Jūsu dzejoļi man atgādina, atvainojos par tik vienkāršu salīdzinājumu, Ļeva Tolstoja “Ābeci”.

Zatulovska: Kāpēc?

RL: Viņš tajā raksta: “Čupa, muša, čupa, vakarā, Krievija.” (Smejas.) Tāds iespaids, ka jūsu dzejoļi ir kā lietas. Lūk, jūs rakstāt: “Krievu zāle”... Bet kāpēc jums krieviskais saistās ar skumjām?

Zatulovska: Šajā pašā dzejolī viss ir izskaidrots. “Tikko lapas uzplaukst,/ skaties – tās jau novītušas.”

RL: Tā jau, varētu teikt, ir Vecās Derības ainava.

Zatulovska: Protams, jebkura ainava var būt skumīga. Tas atkarīgs no skatiena. Bet Krievijas ainavā tomēr ir melanholija – tās milzīgo plašumu, klimata dēļ. Kā rakstīja Puškins, mūsu vasara ir “karikatūra par dienvidu ziemām. Pavīd – un nav vairs”. Visu ziemu gaidi vasaru, vasara ātri atnāk – un atkal ziema.

RL: Dzīve vispār ātri paiet...

Zatulovska: Jā, bez šaubām.

RL: Un šie arī ir no bērnības?

Zatulovska: Nē, bērnības zīmējumi ir tur, tālāk, aiz radiniekiem.

RL: Klausieties, jūs vajadzētu kanonizēt...

Zatulovska: (Smejas.) Vēl nav par vēlu.

RL: (Smejas.) Un kas ir šis?

Zatulovska: Šo zīmēja mana mamma.

RL: Kad jūs sapratāt, ka esat māksliniece?

Zatulovska: Mana mamma bija māksliniece, tā ka man nebija grūti to saprast. Bet te, lūk, mana vecmāmiņa. Viņa apprecēja mākslinieku.

RL: Tātad jūsu vectētiņš arī bija mākslinieks?

Zatulovska: Jā. Viņš pabeidza Stroganova institūtu, bet pārsvarā nodarbojās ar pedagoģiju, bija pasniedzējs.

RL: Vai drīkstu uzdot naivu jautājumu? Kāds vispār ir mākslas uzdevums? Kā jūs to saprotat?

Zatulovska: Vakar pēc izstādes mēs gājām iedzert, un tur izskanēja dažādas atsauksmes. Viens teica: “Es tagad pret cilvēkiem izturos daudz iecietīgāk.” Brīnišķīgi. Mākslas uzdevums. Bet vēl cita māksliniece teica: “Tava māksla plosa manu dvēseli.” Arī labs mērķis.

RL: Izklausās diezgan nežēlīgi.

Zatulovska: Viņa ar to domāja spēcīgu emocionālu iedarbību.

RL: Es saprotu, jā.

Zatulovska: Asaras un nez kas vēl. Bet, protams, kad es strādāju, man nav tik skaidri formulēta uzdevuma.

RL: Bet kad jūs saprotat, ka darbs ir pabeigts? Jūs teicāt, ka mazgājat visu nost un pēc tam sākat no sākuma...

Zatulovska: Tas ir pats grūtākais, kad jāpabeidz, tas ir vissarežģītāk.

RL: Gribas vēlreiz nomazgāt?

Zatulovska: Lūk, bērnam tā nav. Bērns uzzīmē un...

RL: Un gatavs?

Zatulovska: Jā, bet pieaugušajiem ir ļoti daudz visādu refleksiju un šaubu. Šis, starp citu, ir Noršteina portrets.

RL: Kāpēc jūs viņa portretā esat izdzēsusi acis?

Zatulovska: Tāpēc, ka viņam pēc idejas būtu jābūt zilām acīm, taču dzimšanas brīdī zilas tomēr nesanāca.

RL: Kā jūs zināt, kādā krāsā jābūt viņa acīm?

Zatulovska: Viņam tās ir kā zīdainim. Visiem zīdaiņiem ir vienādas acis, tādā svina zilā krāsā. Bet vēlāk, gada vecumā, jau parādās īstā acu krāsa. Bet viņam joprojām ir zīdaiņa actiņas.

RL: Viņam acis ir kā bērnam?

Zatulovska: Vispār viņam ir tumši brūnas acis. Taču tas neatbilst patiesībai, jo pēc sajūtas viņam ir tādas acis kā zīdaiņiem.

RL: Vai jums neliekas, ka mākslai ir jābūt saskaņā ar skaistuma un skaistā un labā ideāliem, ar tādu kā absolūtu? Kā Senajā Grieķijā.

Zatulovska: Skaitās, ka mūsdienās tā nevar darīt nopietni.

RL: Kāpēc?

Zatulovska: Pastāv tāds viedoklis, ka vairs nav iespējams nopietni rakstīt dzeju vai kaut ko nopietni zīmēt. Tas ir sarežģīts jautājums, jo, no vienas puses, mūsos ir harmonija. Tā jebkurā gadījumā liek sevi manīt, pat tad, ja mēs to nevēlamies. Bet, no otras puses, tomēr ir vajadzīgs kaut kāds pavērsiens, jo ne jau vienmēr viss ir vienkārši un tieši.

RL: Labi, bet, ja pārformulējam jautājumu: cik lielā mērā šie pasaulīgie tēli spēj atspoguļot ideālos tēlus?

Zatulovska: Tā ir simbolisma ideja, un man tā ir ļoti tuva.

RL: Ja atceramies, ka simbols ir sengrieķu jēdziens, varētu pat teikt, ka jūsu darbi tiecas savienoties ar savu patieso otro pusi, kura atrodas kaut kur ārpusē. Vakar tieši iedomājos, ka jūsu darbi it kā pieprasa atbildes reakciju no skatītāja.

Zatulovska: Jā, protams.

RL: Un, kamēr tā nav atrasta, tikmēr tās ir tikai krāsas un priekšmeti.

Zatulovska: Jā. Tās ir simbolisma idejas, un es domāju, ka tās man ir tuvas.

RL: Kuru mākslinieku darbi uz jums ir atstājuši iespaidu?

Zatulovska: Visu, kurus esmu uzzīmējusi. Visu šo mākslinieku darbi.

RL: Vai viņu vidū ir arī mūsdienu mākslinieki?

Zatulovska: Nē, viņu vidū ir tikai viens dzīvais, visi pārējie ir miruši. Tur ir gan 16., gan 19., gan 20. gadsimts...

RL: Vai varētu teikt, ka viņi jūs ir ietekmējuši? Vai arī jūs viņus zīmējāt citu iemeslu dēļ?

Zatulovska: Ietekme nav galvenais. Iemesls ir ļoti vienkāršs – viņi mani aizkustina vairāk nekā citi.

RL: Jūs teicāt, ka 1987. gadā sākāt gleznot uz metāla tāpēc, ka bijāt labā noskaņojumā. Un es iedomājos... Lūk, viens no jūsu varoņiem, Pirosmanašvili, ir radījis ārkārtīgi daudz gleznu, tā ir kaut kāda nepārtraukta nepieciešamība to darīt. Starp citu, viņš taču arī bieži gleznoja uz koka, un jums tas ir tuvs...

Zatulovska: (Smejas.) Es pat biju iedomājusies, ka varbūt Pirosmani būtu jāglezno uz vaskadrānas, tās rūtainās...

RL: Uz kā?

Zatulovska: Viņš pārsvarā gleznoja uz melnas vaskadrānas, kādu mēdz klāt uz galda.

RL: Es to nezināju.

Zatulovska: 90% viņa darbu ir uz šīs melnās vaskadrānas. Bet, pirmkārt, es nezināju, kur tādu dabūt, un, otrkārt, sanāca labi arī uz metāla. Lai gan visi brīnās, kāpēc viņš peld tajā laivā...

RL: Nesaprotu, kas tur ko brīnīties?

Zatulovska: Nu, droši vien domāja, ka viņam drīzāk būtu jāsēž pie galda ar šņabja glāzīti.

RL: Nu, tas ir muļķīgi. Viņš man atgādināja vienu Veņičkas tēlu – to priekšsēdētāju, kurš gulēja laivas dibenā, spieda furunkulus un raudāja... Tāda vientulība.

Zatulovska: Man arī likās, ka Pirosmani ir tāds maziņš milzīgā sadzīviskuma jūrā.

RL: Tas ļoti atbilst viņa tēlam. Es nesen vēlreiz noskatījos Šengelajas filmu, kurā vai nu viņš visu laiku iet prom, vai nu viņa vairs nav. Pasaule, kurā viņa vairs nav.

Zatulovska: Jā, jā. Vakar bija atnākusi viena dāma no Austrumu muzeja, viņa teica, ka, viņasprāt, šajā portretā ir savienojušies divi tēli – Pirosmani un Bašo. Es jautāju: “Kāpēc Bašo?” Viņa atbildēja: “Nu, viņš tur ir tik austrumniecisks tajā cepurītē.” Katrs redz kaut ko savu.

RL: Ir jau arī tādi ķīniešu vīstokļi: tukšums un cilvēks laivā. Kā jums liekas, vai pastāv smieklīga māksla?

Zatulovska: (Smejas.) Nu, Pirosmani arī ir smieklīgs. Labā nozīmē. Cik viņam ir smieklīgi dzīvnieki, žirafes...

RL: Nekad nebūtu iedomājies, ka tie ir smieklīgi, man tie liekas dramatiski...

Zatulovska: Bet tas viss taču ir saistīts.

RL: Bet vai puķītes vakardienas izstādē ir saistītas ar Vladimiru Jakovļevu?

Zatulovska: Aha. Tur ir arī viņa portrets, kas saucas “Pats esmu dārznieks, pats arī puķe”. Viņš bija salauzis kāju, gulēja slimnīcā un teica: “Sameklē zeķi, to otru.” Vispār es viņa teikto mēdzu pierakstīt, viņam bija ļoti interesanti dzejoļi. Esmu tos izmantojusi arī savos darbos. Starp citu, man kaut kur ir albums, kurā es zīmēju, bet viņš manus zīmējumus pielaboja, zīmēja pa virsu. Varat iztēloties? Viņš bija interesants ar to, ka viņā nebija jūtama robeža starp veselo saprātu un murgiem. Proti, viņš vienkārši runāja, un izklausījās, ka viss ir normāli, bet pēkšņi radās sajūta, ka kaut kas tajā visā ir ļoti dīvains. Tā droši vien ir psihiska slimība. Vispār viņš bija ļoti neparasts cilvēks.

RL: Vai jūs esat domājusi par tēmām, kuras jūsu darbos atkārtojas?

Zatulovska: Jā. Man ir šādas tēmas un variācijas. Patiesībā dažreiz gribas vienkārši paņemt vienu tēmu un visu laiku gleznot vienu un to pašu.

RL: Ko tieši?

Zatulovska: Nu, nezinu.

RL: Bet piemēram.

Zatulovska: Nu, piemēram, es skatos uz darbu “Atvasara”. Tur ir koka žogs, un uz žoga dēļiem žāvējas burkas. Lūk, to var gleznot bieži. Atkārtoti.

RL: Bet tā taču nav tēma, tās ir vienkārši burkas.

Zatulovska: (Smejas.) Var teikt, ka tās ir burkas, bet var teikt, ka burku tēma. Jakovļevam arī bija šādas pastāvīgās tēmas.

RL: Puķes.

Zatulovska: Protams, bet viņam bija arī kaķis ar putnu...

RL: Aizgūts no Pikaso.

Zatulovska: Jā, un viņu tas ļoti uztrauca, viņš to varēja preparēt neskaitāmas reizes. Manuprāt, tas ir normāli. Jauki, kad ir šāda tēma.

RL: Kā jums liekas, vai kāds kādreiz ir uzrakstījis kaut ko sakarīgu par jūsu mākslu?

Zatulovska: Es savu mākslu neuztveru tik nopietni, lai gaidītu, ka kāds par to uzrakstīs (smejas) kaut ko sakarīgu.

RL: Es, lūk, iedomājos, ka, ja kāds man vaicātu: “Ko viņa glezno?” – es atbildētu: “Stikla burkas. Tās, kas uz žoga.”

Zatulovska: Normāli. Tas ir tikai viens no piemēriem, bet ir vairākas līnijas, ar kurām es strādāju. Ir dievišķā līnija, ir sadzīves līnija, un ir ar mākslu saistītā līnija. Lūk, vakardienas izstāde attiecas uz trešo.

RL: Bet, spriežot pēc jūsu dzejoļiem, ir arī nāves līnija.

Zatulovska: Tas attiecas uz dievišķo.

RL: Atgriezīsimies pie vakardienas sejām, dūraiņiem un puķēm. No kurienes jūs rodat šos tēlus?

Zatulovska: Vienkārši man ir tieši tādi dūraiņi, nu gluži tādi paši, un es tos uzzīmēju. Es vispār esmu reāliste.

RL: Reāliste kādā ziņā?

Zatulovska: Tieši tādā. Ko redzu realitātē, to arī zīmēju.

RL: Bet tie visi taču ir miruši cilvēki!

Zatulovska: Nu un tad?

RL: Kādā realitātē jūs viņus redzat?

Zatulovska: (Smejas.) Nu, ir taču portreti, fotogrāfijas.

RL: Tad jūs vienkārši ņemat kaut ko gatavu un pārceļat uz savu materiālu?

Zatulovska: Jakovļevu es zīmēju no dabas. Pārsvarā es strādāju ar saviem zīmējumiem.

RL: Vispirms zīmējat?

Zatulovska: Es zīmēju ilgi, ilgi un pēc tam no šiem zīmējumiem kaut ko gleznoju. Bet zīmēju es daudz.

RL: Daudz variāciju?

Zatulovska: Jā.

RL: Kālab jūs to darāt? Var taču nofotografēt.

Zatulovska: Nevar nofotografēt tā, kā var uzzīmēt. Sen, sen atpakaļ kāds izdomāja terminu “rea-reālisms”. Tas ir kaut kas vēl reālāks par reālismu.

RL: Par ko jūs stāstāt, kad lasāt lekcijas?

Zatulovska: Pirmkārt, par to, ka nav pareizi teikt, ka glezna vienkārši patīk vai nepatīk. Stāstu, ka ir harmonijas likumi un tie ir objektīvi, ka tie ir jāiemācās un no šīm pozīcijām jāskatās uz mākslu.

RL: Vai tad šie likumi nemainās?

Zatulovska: Gravitācijas likums – vai tad tas mainās? Tāpat arī šeit pastāv objektīvi likumi. Arī mūzikā tādi ir – vienkārši mūzikā tie ir uzskatāmāki. Mūzikā cilvēki harmoniju uztver labāk, jo mūzikā abstrakcijas līmenis ir augstāks nekā glezniecībā. Mūzika pēc definīcijas ir abstraktāka māksla, tur šie likumi ir labāk uztverami. Glezniecībā ir daudz kā tāda, kas traucē tos uztvert.

RL: Šie likumi it kā pastāv ārpus jums?

Zatulovska: Jā.

RL: Vai jūs runājat par objektīviem harmonijas likumiem, saskaņā ar kuriem jārada māksla?

Zatulovska: Jā. Paskatieties, man ir darbs “Van Goga vēstules”, tas koka gabals.

RL: Kāpēc tās ir zilā krāsā?

Zatulovska: Vēstules taču ir zilas.

RL: Kā? Kur jūs esat redzējusi zilas vēstules?

Zatulovska: Man liekas, ka ir tādas aploksnes, gaiši zilas, zilas, pelēkas, zilas.

RL: Bet mēs taču esam no Padomju Savienības, toreiz nekā tāda nebija.

Zatulovska: Bet tās taču ir van Goga vēstules, kāds tām sakars ar Padomju Savienību?

RL: Taisnība, nav nekāda sakara.

Zatulovska: Jā, nu lūk. Van Gogs rakstīja vēstules brālim; viņš centās viņam izstāstīt, ko jaunu ir atklājis. Pēc tam arī mēs šīs vēstules lasījām un ar to palīdzību centāmies kaut ko saprast, un tā tālāk. Un tas, protams, ir ceļš uz jauniem atklājumiem. Un, bez šaubām, tas notiek no dažādām pusēm, un individualitāte vienmēr parādās.

RL: Bet sanāk, ka šie likumi ir jāattiecina, teiksim, gan uz ikonām, gan Jakovļeva puķēm.

Zatulovska: Bet harmonija taču ir viena un tā pati, vai ne? Mums.

RL: Jā.

Zatulovska: Un mēs varam uz to reaģēt. Es, piemēram, reaģēju uz Jakovļeva gleznotu puķi. Man šķiet, ka tā ir augstākā harmonija. Un tieši tāpat es reaģēju uz Teofana Grieķa ikonu – arī tā ir augstākā harmonija. Un nevis tāpēc, ka Teofans Grieķis ir uzgleznojis svēto, bet Jakovļevs – puķīti. Vienkārši viņi šajos gleznojumos ir izteikuši kaut ko tādu. Metafizisku.

RL: Kad domāju par jūsu darbiem, es domāju par kaut ko tādu, kas jau pastāv pats par sevi. Tas ir tieši tas, kam jūs veltāt savus pūliņus, un, ja mēs nerunājam par materiālu, tad izrādās, ka jūsu pūliņi ir vērsti tieši uz harmoniju un to, kas jau pastāv.

Zatulovska: Nu protams. Taču mākslinieks, lai cik varens būtu, – es, protams, runāju nevis par sevi, bet par lielajiem māksliniekiem – vienalga meklē tumsā. Lai arī šie likumi pastāv un viss it kā ir acīmredzams, tas nav vienkāršs process. Šajā tumsā ir kaut kāda kustība.

RL: Bet vai ir iespējams ievērot likumus, tos nezinot?

Zatulovska: Jā, protams. Un tas tieši pierāda, ka šie likumi ir objektīvi.

RL: Kādā veidā?

Zatulovska: Nu, es 70. gados mācījos institūtā, tolaik populārs bija grafiskais dizains. Un no pasniedzēju puses nāca šausmīgs entuziasms: viņi mācīja, kā izstrādāt to režģi, kurā tiek ievietoti grafiskie elementi – šrifts, attēls. Bet, ja paņemtu lappusi un saskaņā ar šo zinātni tajā izvietotu, piemēram, jūsu grāmatas nosaukumu, bet citā lappusē šo pašu nosaukumu izvietotu, tā teikt, pēc intuīcijas, šīs lappuses sakristu.

Proti, tie ir kruķi, kuri šobrīd mums kaut kādā ziņā pat aizsedz kopskatu. Cilvēki runā par datoriem un jaunām tehnoloģijām – šīs jaunās tehnoloģijas viņiem ir saldākas par medu. Bet kas ir jaunās tehnoloģijas? Tās ir kaut kādas palīgierīces – lai būtu vieglāk uzlikt, piemēram, vajadzīgo platumu. Bet cilvēki, kuri nav mācījušies, vēl vairāk pierāda to, ko es cenšos pateikt.

RL: Jūsu izstādē ir akmens ar nosaukumu Džoto. Uz tā ir četras, ja nemaldos, aitiņas, knapi atpazīstamas, un tas tēls... Nu, kā viņu sauc?

Zatulovska: Gans.

RL: Jā, gans zilās drēbēs. Vai arī šīs gleznas pamatā bija neskaitāmi zīmējumi?

Zatulovska: Nē, šo es uzgleznoju uzreiz. Vienkārši par Džoto ir tāds nostāsts, ka viņš esot ganījis aitas un pirmo reizi kaut ko uzzīmējis uz akmens.

RL: Sakiet, ja jau jūs savus darbus neuztverat nopietni...

Zatulovska: Nē, es tos uztveru nopietni, vienkārši es negaidu, ka kāds par tiem rakstīs...

RL: Vai jūs savu mākslu varētu nosaukt par kalpošanu Dievam?

Zatulovska: Tas, manuprāt, ir pārāk skaļi teikts.

RL: Bet par ikonu glezniecību taču var teikt, ka tā ir kalpošana Dievam?

Zatulovska: Arī ikonas mēdz būt dažādas. Kalpošana Dievam var būt jebkas.

RL: Es to jautāju tādēļ, ka jūsu mākslu cita starpā mēdz saukt arī par kristīgu.

Zatulovska: Man liekas, ka tādi vārdi kā “mākslinieks”, “kristīga māksla” uz mani neattiecas, tās ir pārāk augstas pozīcijas.

RL: Kādus vārdus jūs varētu attiecināt uz savu mākslu?

Zatulovska: Nu, nezinu... Man liekas, ka cilvēki, kuri uzdrošinās par sevi teikt “es esmu mākslinieks”, to uztver kaut kā ļoti piepacelti.

RL: Ja salīdzinām jūsu šīsdienas darbus ar tiem, kurus radījāt bērnībā, kā varētu raksturot jūsu kustību – kā sava veida attālināšanos no tālaika sevis, no sevis kā autores?

Zatulovska: Nu, kāpēc attālināšanos? Gluži otrādi, ir jāpietuvojas sev.

RL: Ko tas varētu nozīmēt?

Zatulovska: Tikt vaļā no visa liekā. Un pietuvoties, cik vien tas iespējams.

RL: Pietuvoties kam?

Zatulovska: Bērnu zīmējumiem. Tas gan nav mans uzdevums, bet principā...

RL: Jūs gribat teikt, ka pietuvošanās sev ir atgriešanās tajā stāvoklī, kādā jūs zīmējāt šos brīnišķīgos zīmējumus, kad jums bija 10 gadi?

Zatulovska: Nu jā. Bet tas nav iespējams, man šķiet, ka tādu piemēru nav.

RL: Tātad 10 gadu vecumā jūs bijāt “es” lielākā mērā nekā tagad?

Zatulovska: Zināt, ko Puškins par to ir teicis?

RL: Nē.

Zatulovska: “Un rūgti žēlojos un leju asaras, bet skumjās rindas neizdzēšu.” Nav tā, ka viss, ko tu dzīves laikā uzkrāj, padarītu tavus darbus labākus, taču tas arī neaptumšo – galu galā, tas ir viss, kas mums ir. Kur tu liksies, dzīve no tā arī sastāv.

RL: Vai attiecībā uz jūsu dzīvi jūsu darbi ir tumsas izgaismošana?

Zatulovska: Nē, nav teikts. Kāpēc? Tu vienkārši sēdi un skaties, kā, piemēram, apelsīnu kokam uzplaukst ziedi, – kāds tam sakars ar tumsu? Kas var būt labāks? Vai tad tā ir tumsa?

RL: Uz ko jums vispār patīk skatīties?

Zatulovska: Uz ko man patīk skatīties? Tas būs garš saraksts.

RL: Es uzdevu šo jautājumu tādēļ, ka, skatoties uz seno ķīniešu vai japāņu mākslu, rodas iespaids, ka šis saraksts nemaz nav tik garš: puķe, ūdens, tējas namiņš, putns, atspole ar diegu... Vispār neviens taču nesēž un neskatās uz tām atbaidošajām mājām tur, ārā.

Zatulovska: Jā, bet, no otras puses, ja mākslā vai kino ierauga šīs mūsu atbaidošās ainavas vai ko tamlīdzīgu, briesmīgās civilizācijas pēdas, tas taču ir brīnišķīgi, ļoti interesanti. Un, protams, šobrīd vērojamo lietu saraksts droši vien ir kļuvis plašāks. Es nezinu.

RL: Man gan liekas, ka visas šīs lietas varētu uzskaitīt no sākuma līdz beigām kā kuģu sarakstu.

Zatulovska: Lūk, redzat ainavu aiz mana loga?

RL: Redzu.

Zatulovska: Pie manis reiz ciemojās mākslinieks Roginskis, viņš uz to paskatījās un teica: “Lūk, supremātisma uzvaras ainava.”

RL: (Smejas.)

Zatulovska: “Jūs,” viņš saka, “gleznojiet ainavu aiz sava loga.” Es daudz esmu domājusi, kā šo ainavu uzgleznot, bet nekad neesmu mēģinājusi.

RL: Jūs vispār reti gleznojat ainavas?

Zatulovska: Ir arī ainavas, tur, redzat? “Maskava uz pannas”. Kad Maskavā bija karstums, es to uzgleznoju. Manas vecmāmiņas panna, starp citu.

RL: Aleksandrs Rapaports raksta, ka portreti ir līdzīgi pašam māksliniekam...

Zatulovska: Nu, tas ir zināms fakts, jā.

RL: Un tālāk viņš spriež par to, ka ne tikai portreti ir līdzīgi māksliniekam, bet arī ainavas. Līdz ar to: vai, atsaucoties uz jūsu dzejoļiem, ir iespējams, ka skumjas ir raksturīgas ne tik ļoti Krievijas ainavai, cik tam cilvēkam, kurš šo ainavu glezno?

Zatulovska: (Smejas.) Protams, protams. Bez šaubām.

RL: Jūs tā vienkārši piekrītat?

Zatulovska: Jā, jā.

RL: Vai jums patīk runāt par mākslu?

Zatulovska: Nē.

RL: Par ko tad jums patīk runāt?

Zatulovska: Man vispār ne sevišķi patīk runāt. (Smejas.)