Reiz kāds vēstnieks...

Šķiet, ka slavenākais padomju pārbēdzējs, ar kura lietu man iznāca darīšana, bija Arkadijs Ševčenko – viens no visaugstākā ranga diplomātiem, kuri jebkad pārgājuši amerikāņu pusē. Viņa pārbēgšana bija viens no tiem gadījumiem, kad mēs Valsts drošības komitejā jau iepriekš jutām, ka briest kas nelāgs, un darījām visu, kas mums bija jādara, taču mūsu brīdinājumiem nesekoja nekāda reakcija, jo Ševčenko bija cilvēks ar tik labiem sakariem varas augstākajos ešelonos, ka tikai daži uztvēra mūsu bažas nopietni.

Ševčenko bija PSRS vēstnieks, ANO ģenerālsekretāra vietnieks un padomju diplomātijas uzlecošā zvaigzne. Pirms tam viņš bija strādājis par ārlietu ministra Andreja Gromiko palīgu – galvenokārt rakstījis runas šim slīpētajam Aukstā kara zaldātam, kurš vairākas desmitgades vadīja padomju ārpolitiku. Ševčenko bija lielisks runātājs, šarmants, talantīgs, un uz viņu tika liktas lielas cerības kā uz nākamo PSRS vēstnieku ASV.

Es tikos ar Ševčenko 70. gadu vidū, apmēram gadu pirms viņa norīkošanas darbā ANO. Sarunas iemesls bija vēstule, kurā kāds anonīms rakstītājs bija apvainojis viņu kukuļa pieņemšanā apmaiņā pret palīdzību kādai padomju pilsonei emigrēt uz ASV. Sēžot kopā ar Ševčenko manā darba kabinetā un draudzīgi tērzējot pie kafijas un brendija, es pieminēju šo vēstuli. Viņš kategoriski noliedza apvainojumus, un nekādu pierādījumu mums nebija. Es apsolīju noskaidrot, kurš rakstījis šo nomelnojošo vēstuli, taču tā arī to neizdarīju. Ševčenko atstāja uz mani spēcīgu iespaidu, un es nospriedu, ka ar savu personību, smadzenēm un pievilcīgo ārieni viņš tālu tiks.

1987. gadā es saņēmu satraukuma pilnu vēstuli no VDK rezidentūras Ņujorkā vadītāja Jurija Drozdova, kurā viņš apgalvoja: viņam esot pamats uzskatīt, ka Ševčenko ir savervējusi Centrālā izlūkošanas pārvalde. Viņš rakstīja, ka Ševčenko nodevies dzeršanai, un norādīja uz viņa dīvaino uzvedību: viņš mēdzot doties negaidītos braucienos uz tādām vietām kā Florida, izvairoties no kolēģiem diplomātiem un bieži neierodoties darbā. Man bija grūti noticēt, ka tik daudzsološs un tik augsta ranga diplomāts varētu būt spiegs. Turklāt no Drozdova vēstules bija skaidrs, ka VDK rezidentūras šefs bija ļoti naidīgi noskaņots pret Ševčenko. Taču ignorēt Drozdova aizdomas es nevarēju. Es pārsūtīju ziņojumu Krjučkovam, kurš, pēc visa spriežot, to nobāza atvilktnē.

Apmēram pēc mēneša Drozdovs atsūtīja man jaunu ziņojumu par Ševčenko, kurā satraukuma toni jau bija nomainījusi panika. “Esmu jums vairākkārt teicis, ka man ir iemesls uzskatīt Ševčenko par neuzticamu, un nu jau viņš pasācis tik ļoti dzert, ka pat vairs nenāk uz darbu,” Drozdovs rakstīja. “Mums kaut kas ir jādara, pirms viņa uzvedība izraisījusi milzu skandālu.”

Šo ziņojumu es nekavējoties pārsūtīju Krjučkovam, Gromiko un PSKP Centrālajai komitejai. Drozdova brīdinājumus ilgāk vairs nevarēja ignorēt – bija skaidrs, ka kaut kas jādara. Ārlietu ministrija beidzot sāka rīkoties, taču darīja to tik lempīgi, ka Ševčenko uzreiz radās aizdomas.

Gromiko negribīgi pavēlēja savai personāla daļai izsaukt Ševčenko uz Maskavu uz konsultācijām. Ārlietu ministrijas telegramma bija tik negaidīta un uzrakstīta tik tiešā valodā, ka diplomāts (kurš patiešām sadarbojās ar CIP) tūlīt saprata, kas par lietu. Ja telegrammu būtu rakstījuši mēs, tad būtu izdomājuši kādu pārliecinošu ieganstu Ševčenko atvilināšanai uz Maskavu, neraisot viņā aizdomas. Mums šādās lietās bija pieredze. Mēs būtu varējuši viņam aizrakstīt, piemēram, ka kāds no viņa ģimenes locekļiem ir smagi saslimis. Tad mēs būtu atslēguši šī cilvēka telefonu vai uz kādu laiciņu pārveduši viņu no dzīvokļa uz citu vietu, lai Ševčenko nevarētu pārliecināties par šīs ziņas patiesumu. Ārlietu ministrijas telegramma, kurā vienkārši bija teikts, ka viņam jāierodas “uz pārrunām”, Ševčenko galvā lika ieskanēties trauksmes zvanam. Drīz pēc šīs ziņas saņemšanas Ševčenko bija saruna ar kādu Ņujorkā iebraukušu padomju diplomātu, kurš viņam teica, ka viņu gatavojas atsaukt, jo viņam aiz muguras notiekot dīvainas lietas. Ar to Ševčenko bija diezgan. Viņš nolēma pāriet pie amerikāņiem.

Ap vieniem naktī mani pamodināja telefona zvans no Ārējās pretizlūkošanas nodaļas dežurējošā virsnieka. Viņš teica, ka tikko esot pienākusi telegramma ar ārkārtīgi sliktām ziņām: Ševčenko pārbēdzis pie amerikāņiem.

Es izsaucu šoferi un tūdaļ devos uz savu darba kabinetu Jaseņevā. Vismaz reizi mēnesī es tiku izsaukts uz VDK vēlu naktī kādas pārbēgšanas vai slepena aģenta atklāšanas, vai kāda cita negadījuma – piemēram, padomju tirdzniecības kuģa nogremdēšanas – dēļ. Šoreiz es gribēju nokļūt kabinetā pēc iespējas drīz, lai nodotu instrukcijas mūsu Ņujorkas rezidentūrai un tad sagatavotu sarakstu ar veicamajām darbībām – vai pretdarbībām – Krjučkovam un Andropovam. Tā nebija parasta pārbēgšana. Cik man zināms, Ševčenko bija visaugstākā ranga padomju diplomāts, kurš Aukstā kara laikā pārgājis pie Rietumiem. Viņa pārbēgšanu apstiprināja arī telegramma no mūsu Ņujorkas rezidentūras. Es tūdaļ pa iekšējo sakaru līniju piezvanīju Ārlietu ministra vietniekam uz mājām un pastāstīju, kas noticis.

– Tu joko, vai? – viņš teica.

Tad viņš lūdza man nolasīt telegrammu un noklausījās tās saturu, drūmi klusējot.

Ševčenko pārbēgšana bija liels satricinājums. Runa bija ne tikai par to, ka viņš bija piegādājis CIP diplomātisko informāciju no visaugstākā līmeņa avotiem. (Iepriekšējā gadā es biju padzirdējis, ka CIP rokās nonācis mūsu vēstnieka Vašingtonā gada pārskata ziņojums. Tagad kļuva skaidrs, kā amerikāņi bija to dabūjuši.) Ševčenko pārbēgšana un viņa asie uzbrukumi padomju ārpolitikai, kas sekoja pēc tam, bija nopietns morāls trieciens, jo viņš bija pārstāvējis mūsu diplomātijas augstāko ešelonu.

Gandrīz tūlīt pēc šīs ziņas saņemšanas sākās savstarpēji apvainojumi starp VDK un Ārlietu ministriju. Es uzskatīju, ka mūsu Ņujorkas rezidentūras vadītājs bija rīkojies pareizi un ka mēs bijām pietiekami skaidri brīdinājuši valsts augstākās amatpersonas, ka Ševčenko ir potenciāla problēma. Es arī teicu Andropovam, ka Ševčenko netika atsaukts agrāk tikai tādēļ, ka viņš bija bijis Gromiko protežē. Bet, kad Andropovs par to runāja ar Gromiko, ārlietu ministrs VDK šefam teica, ka, iespējams, viņam arī esot bijis tāds palīgs, taču visus savus palīgus viņš nevarot atcerēties. Atgriezies no šīs sarunas, Andropovs sāka mūs strostēt, ka mēs izplatot nepārbaudītu informāciju par Ševčenko it kā ciešajām attiecībām ar ārlietu ministru.

Drīz vien mums tomēr izdevās pierādīt savu taisnību. VDK virsnieki pārmeklēja Ševčenko dzīvokli Maskavā un līdzās vairākiem dučiem aitādas mēteļu, ko Ševčenko sieva tirgoja veikalā, kurā strādāja viņas māte, atrada arī vairākas interesantas fotogrāfijas, kurās Ševčenko un viņa sieva kopā ar Gromiko ēd šašliku ārlietu ministra ārpilsētas vasarnīcā. Aplūkojis fotogrāfijas, Andropovs tik vien kā pašūpoja galvu un nomurmināja: “Ak, Andrej Andrejevič!”

Neilgi pēc Ševčenko pārbēgšanas man bija lekcija VDK Augstākajā skolā. Lekcijas laikā kāds VDK virsnieks man uzdeva jautājumu: “Biedri Kalugin, kā jūs izskaidrotu šī diplomāta pārbēgšanu uz Rietumiem? Ko darīja jūsu vadītā pārvalde, lai šo bēgšanu nepieļautu?”

“Mēs darījām visu, kas bija mūsu spēkos,” es atbildēju. “Bet šis cilvēks bija bijis ārlietu ministra personiskais palīgs, un jūs droši vien saprotat, cik grūti reizēm tikt klāt cilvēkiem, kuri ir tuvās attiecībās ar valsts augstākajām amatpersonām.”

Vēlāk es dzirdēju, ka mani vārdi esot atreferēti Gromiko un ka tie viņu ārkārtīgi sadusmojuši. Apmēram pēc gada, kad mani atstādināja no Ārējās pretizlūkošanas pārvaldes vadītāja amata, daži mani kolēģi sprieda, ka par to man jāpateicas savai neapdomīgajai piezīmei par Gromiko. Taču viņi kļūdījās. Mani atlaida tāpēc, ka, aizstāvot Kuku – spiegu, kuru biju savervējis pirms daudziem gadiem Ņujorkā –, es biju nostājies pret VDK dūžiem un zaudēju.

Darbības laikā Ārējās pretizlūkošanas pārvaldē es pastāvīgi saskāros ar nepotismu, favorītismu un korupciju, kas arvien vairāk pārņēma mūsu komunistisko sistēmu. Ap 1980. gadu tikai paši senilākie partijas bosi vēl ticēja tam, ka Padomju Savienība ceļ patiesi vienlīdzīgu sabiedrību. Gadu gaitā mūsu komunisms bija deģenerējies par farsu, sistēmu, kurā partijas elite savā starpā sadalīja visus labumus un prestižākos amatus, masām atstājot lētu šņabi, treknas desas un iespēju reizi gadā apmeklēt kādu trešās šķiras kūrortu pie Melnās jūras. Es kā Ārējās pretizlūkošanas pārvaldes vadītājs bieži biju spiests pieņemt darbā mazspējīgus darbiniekus tikai tādēļ, ka viņi bija kāda partijas bonzas radinieki vai draugi. Un, tā kā manas atbildības sfērā ietilpa arī ārzemēs dzīvojošo padomju pilsoņu uzvedība, es saskāros ar daudziem klajas korupcijas un ļaundarības gadījumiem diplomātu un vēstnieku aprindās. Bija nomācoši redzēt, kā gadu no gada plašumā vēršas nepotisms un oficiāli sankcionēta kukuļņemšana un zagšana. Padomju Savienības pēdējie gadi pilnībā apstiprināja veco patiesību, ka zivs pūst no galvas.

Visur valdīja draugu būšana. Visur augstu stāvošas padomju amatpersonas pieņēma darbā radiniekus un draugus un pēc tam nodevās “roka roku mazgā” un piesegšanas spēlēm. Ciņovs, VDK priekšsēdētāja pirmais vietnieks, kurš bija labos draugos ar Brežņevu, ne tikai uzspieda mums vēlāko pārbēdzēju Jurčenko. Viņš arī pierunāja mani pieņemt darbā sava drauga Jarceva dēlu. Jarcevs jaunākais bija viduvējs VDK darbinieks, kurš ne ar ko īpašu neizcēlās, taču Ciņovs gribēja, lai es viņu nosūtu uz Lielbritāniju – valsti, kurā pēc 105 padomju darbinieku izraidīšanas un padomju diplomātu skaita ierobežošanas mums bija maz vakanču. Es Ciņovam teicu, ka mums ir vakanta vieta Ārējās pretizlūkošanas daļā Dānijā un ka galējas nepieciešamības gadījumā mēs varētu nosūtīt Jarcevu uz turieni. Bet Ciņovs uzstāja uz Lielbritāniju, sakot, ka viņa “pieņemtais dēls” vienmēr sapņojis tieši par Lielbritāniju un ka viņš gribot palīdzēt jaunā cilvēka sapnim piepildīties. Man nebija izvēles. Beidzot man izdevās sameklēt Jarcevam kino organizācijas Soveksportfiļm pārstāvja vietu Londonā. Algu viņam maksātu šī organizācija, un viņš arī darītu visu, kas viņam šajā amatā būtu jādara, taču tajā pašā laikā viņš arī atskaitītos mums. Man likās, ka šai problēmai biju atradis vislabāko risinājumu.

Kā jau baidījos, Jarcevs izrādījās katastrofa. Nepagāja ne gads kopš viņa norīkošanas, kad mūsu rezidentūras Londonā vadītājs saņēma ziņu no kāda konfidenciāla avota, ka britu pretizlūkošana izrādot paaugstinātu interesi par Jarcevu. Mēs sākām viņu novērot, un atklājās, ka viņam ir romāns ar kādu anglieti, par kuru bija aizdomas, ka viņa ir britu slepenā dienesta aģente. Kolīdz par šo sakaru kļuva zināms, rezidentūras šefs – neminot, ka viņam kaut kas par šo sievieti zināms, – ieteica Jarcevam vakaros neiziet no diplomātu mītnes vietas, jo briti mēdzot izsekot visus padomju darbiniekus. Jarcevs to arī apsolīja, taču tajā pašā vakarā atkal devās pilsētā un pavadīja visu vakaru kopā ar savu draudzeni. Nākamajā rītā viņš teica, ka nekur neesot gājis, taču automašīnas spidometra pārbaude atklāja, ka viņš braukājis apkārt pa Londonu.

Turpmākajā izmeklēšanā noskaidrojās, ka Jarcevs ir piesavinājies Soveksportfiļm naudu un viltojis finanšu atskaites par izdevumiem. Mēs arī zinājām, ka viņš zog priekšmetus un antikvāras lietas no Londonas savrupmājas, kurā atradās organizācijas birojs. Mēs izsaucām viņu uz Maskavu, lidostā atvērām viņa bagāžu (izliekoties, it kā to būtu izdarījis muitas ierēdnis kļūdas pēc) un atradām tajā tik daudz antikvāru mantiņu, ka ar tām varētu piepildīt veselu antikvariātu. Nopratināšanā Jarcevs atzinās ir visā – no pārgulēšanas ar anglieti līdz durvju rokturu zagšanai. Pat Ciņovs viņam nevarēja vairs palīdzēt. Viņš tika izmests no VDK un izslēgts no partijas.

Citā draugu būšanas gadījumā Ukrainas VDK priekšsēdētāja Vitalija Fedorčuka znots dzērumā sadauzīja mašīnu. Viņš bija TASS korespondents Ugandā un reizēm strādāja arī mums, lai gan nebija mūsu štata darbinieks. Jaunais korespondents mēģināja pārliecināt TASS apmaksāt autoservisa izrakstīto rēķinu par 1700 dolāriem, taču TASS atteicās to darīt. Un ko sava znota labā darīja Fedorčuks? Viņš nosūtīja depešu Andropovam, sakot, ka šim TASS žurnālistam (kurš, kā viņš lika noprast, bija VDK darbinieks) nav bijis līdzekļu, lai nomaksātu rēķinu, un tādēļ viņš varētu krist par upuri Rietumu izlūkdienestu vervētājiem. Andropovs deva piekrišanu rēķinu apmaksāt.

“Mēs gribējām atlaist to nekam nederīgo dzērāju,” man teica mans draugs Sergejs Losevs, TASS direktors. “Apmaksājot viņa rēķinu, jūsu iestāde izdarījusi mums lāča pakalpojumu.”

Neilgi pēc tam Fedorčuks un VDK piespieda Losevu nosūtīt bezcerīgo jauno korespondentu darbā uz citu valsti.

Korupcija varas augstākajās aprindās bieži vien krietni pārspēja tādu nieka summu kā 1700 dolāri par automašīnas remontu. Reiz kādā inspekcijas braucienā uz Itāliju mani pavilka sāņus PSRS vēstnieks Itālijā Ņikita Rižovs. Viņš mani informēja, ka VDK esot atstājusi bez ievērības viņa ziņojumu par liela mēroga korupciju, kurā bija iesaistīts Ārējās tirdzniecības ministrijas amatpersona Suškovs. Vēstnieks man pastāstīja, ka Suškovs iepērkot lielas drēbju un plaša patēriņa preču partijas un, pēc visa spriežot, nosūtot tās augstu stāvošām padomju amatpersonām.

“Es vairākkārt esmu jūsu cilvēkiem teicis, ka ik reizi, kad Suškovs ierodas Itālijā, viņš atgriežas mājās ar veselu vagonu dažādu mantu,” vēstnieks teica. “Nav iespējams, ka viņam ir tik daudz naudas. Viņš to droši vien kaut kur zog. No kurienes viņam tāda nauda? Es atkārtoti esmu par to ziņojis jūsu kolēģiem, bet nekas netiek darīts.”

Es apsolīju painteresēties par šo lietu un, atgriezies Maskavā, uzrakstīju ziņojumu Andropovam. Nesekoja nekāda reakcija. Pēc vairākiem gadiem, 1983. vai 1984. gadā, Suškova zaglīgums acīmredzot kļuva tik nevaldāms, ka ilgāk par to nelikties ne zinis nebija iespējams. Viņš tika apsūdzēts korupcijā un apcietināts.

Vēl skandalozāks bija ziņojums, ko mēs saņēmām no VDK rezidentūras Itālijā vadītāja. Viņš teica, ka vairāki avoti viņam stāstījuši par liela mēroga mākslas darbu viltošanas operāciju PSRS vēstnieka rezidencē Romā – Villa Garibaldi. Vēstniecības vadošie darbinieki esot iesaistīti krāpnieciskā shēmā: viņi sūtot itāļu vecmeistaru darbus – gleznas, kas piederēja padomju valstij, – uz Maskavu it kā restaurācijai. Taču gleznas nevis restaurēja, bet padomju mākslinieki radīja to kopijas un šīs kopijas nosūtīja atpakaļ uz Romu vēstnieka rezidences un vēstniecības telpu izdaiļošanai. Savukārt oriģināli tiekot dāvināti vai pārdoti politbiroja locekļiem un citām augstu stāvošām amatpersonām. Mēs par šo krāpniecību ziņojām Krjučkovam, taču neko par to vairs nedzirdējām.

Mums bieži bija problēmas ar mūsu vēstniekiem, kuri pa lielākai daļai bija cilvēki ar labiem politiskiem sakariem padomju varas augstākajos ešelonos. Manos desmit Ārējās pretizlūkošanas pārvaldē pavadītajos gados mēs veicām darbības, kas noveda pie astoņu vēstnieku atsaukšanas – reizēm par korupciju, bet biežāk par seksuāla rakstura pārkāpumiem. Ar vēstniekiem un citām amatpersonām, kurām bija spēcīga aizmugure, mums bija jāapietas ļoti uzmanīgi. Bieži vien mēs pat neuzsākām oficiālu izmeklēšanu, nedz vispār atstājām kādas rakstiskas pēdas. Mēs vienīgi konfidenciāli sadarbojāmies ar Ārlietu ministriju vai PSKP CK (kura apstiprināja visus vēstniekus), lai panāktu to atcelšanu bez lieka trokšņa.

Reiz kāda padomju baletdejotāja, atrodoties viesturnejā Austrālijā, mums sūdzējās, ka PSRS vēstnieks Austrālijā apciemojis viņu viesnīcas numurā un seksuāli uzmācies. Izmeklēšana apstiprināja viņas vārdu patiesumu, un, kad sieviete piedraudēja ar skandālu, VDK par šo gadījumu ziņoja Centrālajai komitejai. Vēstnieks tika atsaukts.

PSRS vēstnieks Austrumvācijā Pjotrs Abrasimovs bija iesaistīts aizdomīgos darījumos, tāpat arī viņa meita un znots. Taču vēstnieks, sens Leonida Brežņeva draugs, nekad netika sodīts, lai gan viņam bija nozīmīga loma notikumos, kas noveda pie vairāku austrumvāciešu un krievu apcietināšanas. Abrasimovs sadarbībā ar kādu rietumvācu uzņēmēju nodarbojās ar apģērbu un plaša patēriņa preču kontrabandu no Austrumvācijas uz Padomju Savienību. Reiz viņš bija lūdzis kādu vēstniecības paspārnē strādājošu VDK darbinieku paņemt no šī uzņēmēja 150 kreklus un nosūtīt tos uz Maskavu, kur tie bija jāizdala Centrālkomitejas locekļiem un citām augstām amatpersonām. No kurienes Abrasimovam bija nauda šo preču iegādei, tā arī netika noskaidrots. Viņa iesaiste preču kontrabandā tika nokušināta.

Abrasimova meita bija precējusies ar padomju diplomātu Raguļinu, kurš pildīja konsula pienākumus PSRS vēstniecībā Varšavā. Mēs saņēmām ticamu informāciju no Polijas izlūkdienesta, ka Raguļins un viņa sieva Varšavā rīkojot orģijas un svingeru ballītes, tādējādi pakļaujot sevi šantāžas riskam. Meita esot iesaistīta arī preču kontrabandā no un uz Poliju. Vēlāk poļi ziņoja, ka Raguļins bieži tiekoties ar britu un amerikāņu diplomātiem – biežāk, nekā tas viņa amata pienākumu pildīšanai būtu nepieciešams. Baidoties, ka viņš tiek šantažēts un varbūt jau sadarbojas ar Rietumu izlūkdienestiem, mēs uzrakstījām ziņojumu Centrālkomitejai, izklāstot arī Abrasimova meitas un znota dzīves netīrās detaļas. Centrālkomitejai bija jārīkojas, un tā rosināja Ārlietu ministriju atsaukt Raguļinu, kas arī tika izdarīts. Materiāls, ko mēs bijām savākuši par šo laulāto pāri, bija tik kompromitējošs, ka pat Brežņevs neko tur vairs nespēja palīdzēt. Raguļins tika atlaists. Bija jāatgriežas arī viņa sievai, kuras bagāža muitas apskatē izrādījās piebāzta ar kontrabandu no Polijas. Abrasimovs sacēla lielu traci un uzrakstīja vēstuli Brežņevam, sakot, ka muitnieki pārkāpuši viņa meitas “cilvēktiesības”. Viņai uz īsu laiku tika atļauts aizbraukt uz Poliju, taču drīz vien viņa atgriezās PSRS un izšķīrās no sava nežēlastībā kritušā vīra. Abrasimovs pēc tam vadīja padomju tūrisma aģentūru Inturist, kur viņam bija pieeja milzīgām “cietās valūtas” summām.

Reiz kādam padomju vēstniekam mazā Āfrikas valstī bija mīlas dēka ar sekretāri, un vēstniecības darbiniekos tas izraisīja dziļu sašutumu. Mana nodaļa ievāca informāciju par šo lietu un ziņoja par to Ārlietu ministrijai, kura pārcēla vēstnieku uz Kostariku. Taču vēstnieks, kurš personīgi pazina Krjučkovu un kuram bija labi sakari Ārlietu ministrijas Kadru daļā, panāca, ka reizē ar viņu uz jauno mītnes zemi tiek nosūtīta arī viņa mīļākā. Mūsu rezidentūras vadītājs Kostarikā teica, ka, neraugoties uz vēstnieka biklajiem piesardzības soļiem (viņš satikās ar viņu uz ielas patālāk no vēstniecības), ziņas par šo dienesta romānu galvaspilsētā izplatoties ātri.

Es par to ieminējos Krjučkovam, kurš ar šo vēstnieku bija skolas biedri.

– Labi, Oļeg, parunā ar viņu, kad viņš atbrauks atvaļinājumā, – teica Krjučkovs. – Man pašam negribas ar viņu runāt par šādām lietām.

Vēstnieks tika uzaicināts uz Izlūkdienesta štābu, kur mēs iedzērām kafiju ar konjaku un nedaudz parunājām zem četrām acīm.

– Mums ir informācija no CIP (to es sadomāju, lai viņu pabiedētu), no uzticama avota, ka jums ir romāns ar jūsu sekretāri, – es teicu sirmajam diplomātam ar vēderiņu. – Viņi to zina, un viņi jūs novēro.

– Ak, nē, – viņš atteica. – Kāpēc jūsu rezidentūras vadītājs nav mani par to informējis?

– Viņš negribēja atklāt savu avotu, tādēļ ziņoja par to man, – es atbildēju.

– Vai Krjučkovs par to zina? – vēstnieks vaicāja.

– Jā, zina, – es atteicu, – un viņš vēlējās, lai es ar jums aprunātos.

Vēstnieks izskatījās nobijies ne pa jokam.

– Un kas man būtu jādara?

– Vienkārši ņemiet vērā, ka Rietumu izlūkdienesti zina par jūsu dēku un pastāv liela iespēja, ka viņi centīsies to izmantot, – es teicu. – Viņi var mēģināt jūs iebiedēt vai savervēt. Vienkārši esiet piesardzīgs. Es jums ieteiktu vai nu sūtīt meiteni mājās, vai... Nu, jūs jau zināt, kā vislabāk rīkoties šādās situācijās.

Viņš pateicās man un pēc pāris nedēļām atgriezās Kostarikā. Beigu beigās viņš tika atsaukts uz Maskavu un norīkots kaut kādā kancelejas darbā.

No grāmatas The First Directorate, NY, St. Martin’s Press, 1994