Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

PRETIZLŪKOŠANA

Oļegs Kalugins

Reiz kāds vēstnieks...

Šķiet, ka slavenākais padomju pārbēdzējs, ar kura lietu man iznāca darīšana, bija Arkadijs Ševčenko – viens no visaugstākā ranga diplomātiem, kuri jebkad pārgājuši amerikāņu pusē. Viņa pārbēgšana bija viens no tiem gadījumiem, kad mēs Valsts drošības komitejā jau iepriekš jutām, ka briest kas nelāgs, un darījām visu, kas mums bija jādara, taču mūsu brīdinājumiem nesekoja nekāda reakcija, jo Ševčenko bija cilvēks ar tik labiem sakariem varas augstākajos ešelonos, ka tikai daži uztvēra mūsu bažas nopietni.

Ševčenko bija PSRS vēstnieks, ANO ģenerālsekretāra vietnieks un padomju diplomātijas uzlecošā zvaigzne. Pirms tam viņš bija strādājis par ārlietu ministra Andreja Gromiko palīgu – galvenokārt rakstījis runas šim slīpētajam Aukstā kara zaldātam, kurš vairākas desmitgades vadīja padomju ārpolitiku. Ševčenko bija lielisks runātājs, šarmants, talantīgs, un uz viņu tika liktas lielas cerības kā uz nākamo PSRS vēstnieku ASV.

Es tikos ar Ševčenko 70. gadu vidū, apmēram gadu pirms viņa norīkošanas darbā ANO. Sarunas iemesls bija vēstule, kurā kāds anonīms rakstītājs bija apvainojis viņu kukuļa pieņemšanā apmaiņā pret palīdzību kādai padomju pilsonei emigrēt uz ASV. Sēžot kopā ar Ševčenko manā darba kabinetā un draudzīgi tērzējot pie kafijas un brendija, es pieminēju šo vēstuli. Viņš kategoriski noliedza apvainojumus, un nekādu pierādījumu mums nebija. Es apsolīju noskaidrot, kurš rakstījis šo nomelnojošo vēstuli, taču tā arī to neizdarīju. Ševčenko atstāja uz mani spēcīgu iespaidu, un es nospriedu, ka ar savu personību, smadzenēm un pievilcīgo ārieni viņš tālu tiks.

1987. gadā es saņēmu satraukuma pilnu vēstuli no VDK rezidentūras Ņujorkā vadītāja Jurija Drozdova, kurā viņš apgalvoja: viņam esot pamats uzskatīt, ka Ševčenko ir savervējusi Centrālā izlūkošanas pārvalde. Viņš rakstīja, ka Ševčenko nodevies dzeršanai, un norādīja uz viņa dīvaino uzvedību: viņš mēdzot doties negaidītos braucienos uz tādām vietām kā Florida, izvairoties no kolēģiem diplomātiem un bieži neierodoties darbā. Man bija grūti noticēt, ka tik daudzsološs un tik augsta ranga diplomāts varētu būt spiegs. Turklāt no Drozdova vēstules bija skaidrs, ka VDK rezidentūras šefs bija ļoti naidīgi noskaņots pret Ševčenko. Taču ignorēt Drozdova aizdomas es nevarēju. Es pārsūtīju ziņojumu Krjučkovam, kurš, pēc visa spriežot, to nobāza atvilktnē.

Apmēram pēc mēneša Drozdovs atsūtīja man jaunu ziņojumu par Ševčenko, kurā satraukuma toni jau bija nomainījusi panika. “Esmu jums vairākkārt teicis, ka man ir iemesls uzskatīt Ševčenko par neuzticamu, un nu jau viņš pasācis tik ļoti dzert, ka pat vairs nenāk uz darbu,” Drozdovs rakstīja. “Mums kaut kas ir jādara, pirms viņa uzvedība izraisījusi milzu skandālu.”

Šo ziņojumu es nekavējoties pārsūtīju Krjučkovam, Gromiko un PSKP Centrālajai komitejai. Drozdova brīdinājumus ilgāk vairs nevarēja ignorēt – bija skaidrs, ka kaut kas jādara. Ārlietu ministrija beidzot sāka rīkoties, taču darīja to tik lempīgi, ka Ševčenko uzreiz radās aizdomas.

Gromiko negribīgi pavēlēja savai personāla daļai izsaukt Ševčenko uz Maskavu uz konsultācijām. Ārlietu ministrijas telegramma bija tik negaidīta un uzrakstīta tik tiešā valodā, ka diplomāts (kurš patiešām sadarbojās ar CIP) tūlīt saprata, kas par lietu. Ja telegrammu būtu rakstījuši mēs, tad būtu izdomājuši kādu pārliecinošu ieganstu Ševčenko atvilināšanai uz Maskavu, neraisot viņā aizdomas. Mums šādās lietās bija pieredze. Mēs būtu varējuši viņam aizrakstīt, piemēram, ka kāds no viņa ģimenes locekļiem ir smagi saslimis. Tad mēs būtu atslēguši šī cilvēka telefonu vai uz kādu laiciņu pārveduši viņu no dzīvokļa uz citu vietu, lai Ševčenko nevarētu pārliecināties par šīs ziņas patiesumu. Ārlietu ministrijas telegramma, kurā vienkārši bija teikts, ka viņam jāierodas “uz pārrunām”, Ševčenko galvā lika ieskanēties trauksmes zvanam. Drīz pēc šīs ziņas saņemšanas Ševčenko bija saruna ar kādu Ņujorkā iebraukušu padomju diplomātu, kurš viņam teica, ka viņu gatavojas atsaukt, jo viņam aiz muguras notiekot dīvainas lietas. Ar to Ševčenko bija diezgan. Viņš nolēma pāriet pie amerikāņiem.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Oktobris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela