Atceries to

Kāda 41 gadu veca sieviete, biroja asistente no Kalifornijas, medicīnas literatūrā pazīstama tikai kā A. D., atceras gandrīz katru mūža dienu kopš 11 gadu vecuma. Kāds 85 gadus vecs vīrietis, pensionēts laboratorijas tehniķis, tekstos apzīmēts ar iniciāļiem E. P., atceras tikai pēdējo domu. Sievietei ir, iespējams, labākā atmiņa pasaulē. Varētu būt, ka vīrietim ir pati sliktākā.

– Manu atmiņu straume ir kā kinofilma – neapturama un nekontrolējama, – saka A. D.

Viņa atceras, ka 1986. gada 3. augustā, kas iekrita svētdienā, pulksten 12.34 viņai piezvanīja jauns cilvēks, kurā viņa tobrīd bija iemīlējusies. Viņa atceras, kas notika “Mērfijas Braunas” sērijā, kuru televīzijā rādīja 1988. gada 12. decembrī. Un viņa atceras, ka 1992. gada 28. martā bija aizgājusi pusdienās uz viesnīcu Beverly Hills. Viņa atceras pasaules notikumus un braucienus uz pārtikas veikalu, laika apstākļus un savus pārdzīvojumus. Gandrīz katra dzīves diena glabājas viņas atmiņā. Viņu nav viegli samulsināt ar jautājumiem par pagātni.

Gadu gaitā uzkrājušās ziņas par atsevišķiem cilvēkiem ar neparasti labu atmiņu. Kims Pīks, 56 gadus vecais erudīts, kurš bijis par iedvesmu filmai “Lietus cilvēks”, esot iegaumējis gandrīz 12 000 grāmatu saturu (vienu lappusi viņš izlasa 8–10 sekundēs). S., krievu žurnālists, kuru 30 gadus pētīja krievu neiropsihologs Aleksandrs Lurija, spēja atcerēties neticami garas vārdu, skaitļu un neko nenozīmējošu zilbju virknes vēl daudzus gadus pēc to noklausīšanās. Taču A. D. ir unikāla. Viņas neparastā atmiņa iegaumē ne jau faktus vai skaitļus, bet gan pašas dzīvi. Viņas neizsmeļamā spēja atcerēties autobiogrāfiskas detaļas ir tik neparasta un tik slikti izprasta, ka Džeimss Makgafs, Elizabete Pārkere un Larijs Kahils, neirologi no Kalifornijas Universitātes Ērvainā, kuri viņu pēta pēdējos septiņus gadus, bija spiesti atvasināt jaunu medicīnas terminu, lai aprakstītu šo sindromu, – “hipertimēzija”.

Vecais vīrs E. P. ir 1,90 metrus garš, ar nevainojami taisnu celiņu sirmajos matos un neparasti garām ausīm. Viņš ir patīkams, draudzīgs un laipns. Viņš daudz smejas. Pirmajā brīdī viņš atgādina tipisku lādzīgo vectētiņu. Taču pirms 15 gadiem cauri viņa smadzenēm izgrauzās herpesvīruss – herpes simplex –, gluži kā izgriežot ābola serdi. Kad vīruss savu mūžu beidzot bija beidzis, no E. P. mediālajām deniņu daivām bija pazuduši divi valrieksta izmēra smadzeņu vielas gabali, bet līdz ar tiem – lielākā daļa E. P. atmiņas.

Vīruss bija trāpījis neparasti precīzi. Mediālajās deniņu daivās – tādas ir divas, pa vienai katrā smadzeņu puslodē – atrodas lokam līdzīgs veidojums, ko sauc par hipokampu; kopā ar vairākiem līdzās izvietotiem smadzeņu rajoniem tas paveic īstu burvju triku, pārvēršot uztvērumus par ilgstošām atmiņām. Pašas atmiņas neglabājas hipokampā; tās mājo citur, taču hipokamps un tā tuvākā apkaime ir tā smadzeņu daļa, kas liek atmiņām uzkavēties. E. P. hipokamps ir iznīcināts, un bez tā viņš ir tikpat kā videokamera bez derīgas galviņas. Viņš redz, taču “neieraksta”.

E. P. cieš no divu veidu amnēzijas – anterogrādās (tas nozīmē, ka viņš nespēj veidot jaunas atmiņas) un retrogrādās (tas nozīmē, ka viņš nespēj piekļūt arī vecām atmiņām, vismaz ne datētām pēc 1960. gada). Bērnība, dienests tirdzniecības flotē, Otrais pasaules karš – to visu viņš atceras visai spilgti. Taču, cik viņam zināms, benzīns maksā mazāk par dolāru galonā un cilvēks vēl nekad nav spēris kāju uz Mēness.

A. D. un E. P. ir cilvēka atmiņas spektra galējie poli. Un viņu pieredze labāk par jebkuru smadzeņu skenējumu liecina par to, kādā mērā mūsu atmiņas padara mūs par tiem cilvēkiem, kas mēs esam. Lai gan mēs, pārējie, atrodamies kaut kur starp šīm galējībām – spēju atcerēties visu un nespēju atcerēties neko –, katram no mums gadījies nobaudīt kādu drusciņu no A. D. iedvesmojošā un E. P. biedējošā likteņa. Šie vidēji 1,3 kilogrami grubuļainas vielas, kas uztupināti virs mūsu mugurkaula, var visu mūžu glabāt pilnīgi nebūtiskus bērnībā pieredzētus sīkumus, taču bieži vien nespēj ilgāk par divām minūtēm noturēt pašu svarīgāko telefona numuru. Tādas nu ir atmiņas dīvainības.

Kas ir atmiņas? Labākā definīcija, ko neirologi pagaidām spēj piedāvāt, ir šāda: atmiņas ir uzglabātas smadzeņu neironu savstarpējo savienojumu struktūras. Šādu neironu ir aptuveni simt miljardu, un katrs no tiem var veidot 5000–10 000 sinaptisku savienojumu ar citiem neironiem, tātad kopā vidusmēra pieaugušā smadzenēs ir 500–1000 triljonu sinapšu. Salīdzinājumam: visa Kongresa bibliotēkas iespiesto izdevumu kolekcija glabā tikai 32 triljonus baitu informācijas. Ikviena sajūta, ko atceramies, ikviena doma, ko nodomājam, maina savienojumus šajā plašajā tīklā. Sinapses tiek nostiprinātas, pavājinātas vai veidotas no jauna. Mūsu fiziskā substance mainās. Tā mainās visu laiku – katru brīdi, pat miegā.

Siltā pavasara dienā es sastapu E. P. viņa mājās, gaišā Sandjego priekšpilsētas bungalo. Biju tur ieradies kopā ar Lariju Skvairu, neirologu, kurš pēta atmiņu Kalifornijas Universitātē Sandjego un Sandjego Kara veterānu medicīnas centrā, un Dženu Frašīno, Skvaira laboratorijas pētījumu koordinatori, kas regulāri apciemo E. P., lai veiktu kognitīvos testus. Lai gan Džena Frašīno pie E. P. bijusi vismaz 200 reizes, viņš to vienmēr sagaida kā pilnīgu svešinieci.

Frašīno apsēžas pretī E. P. pie viņa ēdamistabas galda un uzdod virkni jautājumu, kas ļauj novērtēt viņa veselo saprātu. Viņa izvaicā vīrieti, kurā kontinentā atrodas Brazīlija, cik gadā nedēļu, kāda ir ūdens vārīšanās temperatūra. Viņa grib nodemonstrēt to, ko IQ testi jau pierādījuši: E. P. nav nekāds muļķis. Viņš pacietīgi atbild uz jautājumiem – ne reizi nekļūdoties – aptuveni tādā pašā neizpratnē, kādu, domājams, justu arī es, ja manās mājās ierastos pilnīgi svešs cilvēks, apsēstos pie galda un visdziļākajā nopietnībā vaicātu, vai es zinu, cik grādu temperatūrā sāk vārīties ūdens.

– Kā jārīkojas, ja uz ielas atrod aizlīmētu aploksni, uz kuras ir adrese un pastmarka? – Frašīno jautā.

– Nu, jāiemet pastkastītē. Kā tad citādi? – viņš klusi iesmejas un iesāņus uzmet man zinīgu skatienu, it kā sakot: “Vai šie cilvēki domā, ka esmu idiots?” Taču, jūtot, ka situācija prasa izturēties pieklājīgi, viņš atkal pievēršas Dženai un piemetina:

– Bet tas tiešām ir interesants jautājums. Ļoti interesants.

E. P. nav ne jausmas, ka viņš šo jautājumu dzirdējis jau daudzas reizes.

– Kāpēc mēs cepam vai vārām produktus?

– Tāpēc, ka tie ir jēli?

Ar vārdu “jēli” viņa balss uzlido līdz diapazona augšgalam; neizpratni nu jau nomainījis neticīgs pārsteigums.

– Kāpēc mēs pētām vēsturi?

– Nu, mēs pētām vēsturi, lai uzzinātu, kas noticis pagātnē.

– Bet kāpēc mēs gribam zināt, kas noticis pagātnē?

– Tāpēc, ka, taisnību sakot, tas vienkārši ir interesanti.

E. P. uz kreisās delnas locītavas nēsā metāla medicīniskā brīdinājuma aproci. Lai gan ir pilnīgi skaidrs, kam tā domāta, es tomēr viņam pajautāju. Viņš pagriež roku un nevērīgi izlasa.

– Hm. Te rakstīts “atmiņas zudums”.

E. P. neatceras pat to, ka viņam ir atmiņas traucējumi. Tas ir atklājums, kas viņam jāizdara ik brīdi no jauna. Un, tā kā viņš aizmirst to, ka vienmēr aizmirst, katra pazaudēta doma viņam šķiet kā ikdienišķa aizmāršība – sīks, kaitinošs traucēklis, nekas vairāk, gluži tāpat, kā tas būtu man vai jums.

Kopš slimības sākuma telpa E. P. apziņā eksistē tikai tik tālu, cik viņš to saredz. Viņa sociālais universs ir tikai tik liels, cik cilvēku atrodas istabā. Viņš dzīvo šaurā prožektora gaismas aplī, pilnīgā tumsas ielenkumā.

Parastas dienas rītā E. P. pamostas, paēd brokastis un atgriežas gultā, lai paklausītos radio. Taču pēc atgriešanās gultā viņam ne vienmēr ir skaidrs, vai viņš jau ieturējies vai tikai nupat pamodies. Bieži vien viņš pabrokasto vēlreiz un tad atgriežas gultā, lai vēl mazliet paklausītos radio. Ir rīti, kad E. P. brokastis ēd trīsreiz. Viņš skatās televīziju, kas katrā atsevišķā mirklī var būt visai aizraujoši, taču, ja programmai ir izteikts sākums, vidusdaļa un nobeigums, tā var būt problēma. E. P. dod priekšroku The History Channel vai raidījumiem par Otro pasaules karu. Viņš iet pastaigāt pa apkaimi, parasti līdz pusdienām pagūst to atkārtot vairākas reizes; reizēm pastaigas ir pat trīs ceturtdaļstundas garas. Viņš sēž pagalmā. Viņš lasa laikrakstu; var tikai iztēloties, ka sajūtai vajadzētu būt kā izkāpjot no laika mašīnas. Kāds Bušs? Irākas – kas? Datori – kad? Kad E. P. ticis līdz virsraksta beigām, viņš parasti jau aizmirsis, kā tas sākās. Visbiežāk, izlasījis laika ziņas, E. P. sāk vienkārši kricelēt uz avīzes papīra, piezīmējot fotogrāfijām ūsas vai apvelkot savas karotītes kontūras. Ieraudzījis nekustamā īpašuma sadaļā cenas, viņš katru reizi skaļi pavēsta, ka ir šokā.

Dzīvojot bez atmiņas, E. P. pilnīgi izkritis no laika plūsmas. Viņam nav nekādas apziņas straumes, tikai sīkas lāsītes, kas acumirklī izgaro. Ja kāds noņemtu viņam no rokas pulksteni – vai, vēl nežēlīgāk, pārbīdītu rādītājus –, viņš justos pilnīgi apjucis. Iesprostots šajā mūžīgās tagadnes limbo, starp pagātni, kuru nespēj atcerēties, un nākotni, kuru nespēj iztēloties, E. P. dzīvo mazkustīgu dzīvi, kurā nav vietas nekādām raizēm. “Viņš vienmēr ir apmierināts ar dzīvi. Ļoti apmierināts. Laikam jau tāpēc, ka viņa dzīvē nav nekāda stresa,” saka E. P. meita Karola, kas dzīvo turpat tuvumā.

– Cik jums gadu? – Skvairs viņam jautā.

– Tā, pagaidiet, 59 vai 60. Iekritu. Mana atmiņa nav gluži ideāla. Tā ir diezgan laba, bet reizēm cilvēki man uzdod jautājumus, ko es vienkārši nesaprotu. Jums taču arī noteikti tā gadās.

– Protams, gadās, – Skvairs smalkjūtīgi piekrīt, lai gan E. P. kļūdījies gandrīz par gadsimta ceturksni.

Ļoti liela daļa no visa, kas mums zināms par atmiņu, atklāta, pētot kādas bojātas smadzenes, kuras ir apbrīnojami līdzīgas E. P. smadzenēm. Tās pieder 81 gadu vecam vīrietim, pazīstamam kā H. M. – amnēziķim, kurš dzīvo kādā Konektikutas pavalsts pansionātā. Bērnībā H. M. cieta no epilepsijas, kas sākās deviņu gadu vecumā pēc kritiena no divriteņa. 27 gadu vecumā H. M. lēkmes atkārtojās jau vidēji 10 reizes nedēļā un viņš būtībā nebija spējīgs ne ar ko nodarboties. Neiroķirurgs, vārdā Viljams Skovils, uzskatīja, ka pacienta epilepsiju spēs izdziedēt ar eksperimentālu ķirurģisku operāciju, kurā tiktu izgriezta tā daļa no H. M. smadzenēm, kas, pēc viņa domām, bija vainojama pie šīs problēmas.

1953. gadā, H. M. nomodā guļot uz operāciju galda (viņa galva bija daļēji anestezēta), Skovils izurba divus caurumus tieši virs pacienta acīm. Ķirurgs pacēla H. M. smadzeņu priekšdaļu ar mazu metāla lāpstiņu; ar metāla salmiņu tika izsūkta lielākā daļa no hipokampa līdz ar krietnu apjomu no mediālajām deniņu daivām tā tuvākajā apkaimē. Operācija tiešām samazināja epilepsijas lēkmju biežumu, taču jau pavisam drīz kļuva skaidrs, ka H. M. zaudējis arī atmiņu.

Turpmāko 50 gadu gaitā H. M. tika pakļauts neskaitāmiem eksperimentiem un kļuva par visvairāk pētīto pacientu neiroloģijas vēsturē. Ņemot vērā Skovila veiktās operācijas šaušalīgo iznākumu, visi pieņēma, ka H. M. paliks vienīgais zināmais šāda veida gadījums.

E. P. šo pieņēmumu satrieca driskās. To pašu, ko Skovils nodarīja H. M. ar metāla salmiņa palīdzību, ar E. P. pastrādāja daba, liekot lietā herpes simplex. Novietoti līdzās, graudainie melnbaltie abu smadzeņu magnētiskās rezonanses attēli šķiet neticami līdzīgi, vienīgi E. P. smadzeņu bojājums skāris plašāku apvidu. Pat cilvēks, kurš nezina, kā vajadzētu izskatīties normālām galvas smadzenēm, tūlīt pamana simetriskos caurumus, kas veras no uzņēmuma kā tukši acu dobumi.

Tāpat kā E. P., arī H. M. spēja noturēt prātā atmiņas pietiekami ilgi, lai par tām padomātu, taču, tiklīdz smadzenes pārslēdzās uz kaut ko citu, tās vairs nebija iespējams atsaukt atpakaļ. Kādā slavenā eksperimentā kanādiešu psiholoģe Brenda Milnere lūdza H. M., cik vien ilgi iespējams, paturēt atmiņā skaitli 584. Lai skaitli neaizmirstu, viņš izmantoja sarežģītu sistēmu, par kuru pastāstīja Milnerei:

– Tas ir vienkārši. Jāatceras tikai 8. Redziet, 5, 8 un 4 summa ir 17. Iegaumējiet 8, atņemiet to no 17, paliek 9. Sadaliet 9 uz pusēm, iznāk 5 un 4. Lūdzu – 584. Vienkārši.

Viņš vairākas minūtes koncentrēti domāja par šo sarežģīto mantru. Taču, tiklīdz H. M. uzmanību piesaistīja kaut kas cits, skaitlis pazuda. Viņš vairs pat neatcerējās, ka viņam lūgts kaut ko atcerēties. Lai gan zinātnieki jau kopš 19. gadsimta beigām sapratuši, ka pastāv atšķirība starp ilgstošo un īslaicīgo atmiņu, tagad viņi H. M. personā bija atraduši pierādījumu, ka abi atmiņu tipi darbojas dažādās smadzeņu daļās un ka, zaudējis lielāko daļu hipokampa, H. M. nespēja pārveidot īslaicīgās atmiņas par ilgstošajām atmiņām.

Pētnieki no H. M. vairāk uzzināja arī par cita veida atmiņu. Lai gan viņš nespēja pateikt, ko todien ēdis brokastīs vai kā sauc tābrīža ASV prezidentu, zināmas lietas H. M. tomēr spēja iegaumēt. Milnere atklāja, ka viņš spēj, pats to neapzinoties, apgūt visai sarežģītas iemaņas. Vienā no pētījumiem viņa parādīja, ka H. M. var iemācīties uzvilkt uz papīra piecstaru zvaigznes kontūras, skatoties tās attēlā spogulī. Katru reizi, kad Milnere lūdza H. M. izpildīt šo uzdevumu, viņš apgalvoja, ka nekad agrāk nav to mēģinājis. Un tomēr H. M. smadzenes ar katru dienu prasmīgāk vadīja viņa roku, darbojoties apgrieztā virzienā. Par spīti amnēzijai, viņš tomēr atcerējās.

Lai gan nevalda vienprātība jautājumā par to, cik dažādu atmiņu sistēmu vispār pastāv, zinātnieki pārsvarā iedala atmiņu divos tipos – deklaratīvajā un nedeklaratīvajā (reizēm tās sauc par eksplicīto un implicīto atmiņu). Deklaratīvā atmiņa iegaumē lietas, par kurām jums ir skaidrs, ka jūs to atceraties, teiksim, savas automašīnas krāsu vai kas notika vakar pēcpusdienā. E. P. un H. M. ir zaudējuši spēju veidot jaunas deklaratīvās atmiņas. Nedeklaratīvā atmiņa saglabā informāciju, ko jūs zināt, par to īpaši nedomājot, – teiksim, kā braukt ar divriteni vai uzzīmēt figūru, skatoties uz to spogulī. Lai nostiprinātu un uzglabātu šādas neapzinātas atmiņas, nav vajadzīgs smadzeņu hipokampa apvidus. Tas norisinās dažādās smadzeņu daļās. Motorisko iemaņu apgūšana notiek smadzeņu pamatnē, smadzenītēs, perceptīvā mācīšanās – neokorteksā, bet paradumu veidošana – smadzeņu centrā. Kā jau tik uzskatāmi nodemonstrējuši E. P. un H. M., var tikt bojāta viena smadzeņu daļa, bet pārējās turpinās darboties.

Metaforas, ko mēs visbiežāk izmantojam, lai aprakstītu atmiņu, – fotogrāfija, magnetofons, spogulis, cietais disks – raisa asociācijas ar mehānisku precizitāti, it kā prāts būtu kaut kāds pedantisks pieredzes pierakstītājs. Un ilgu laiku tiešām valdīja viedoklis, ka smadzenes nevainojami fiksē visu pieredzēto – ka atmiņas visa mūža garumā tiek noglabātas kaut kur smadzeņu bēniņos. Un, ja mēs tās vairs nevaram atrast, tad tas nav tāpēc, ka tās būtu pazudušas, – mēs vienkārši nevaram tām piekļūt.

Kanādiešu neiroķirurgs Vailders Penfīlds 20. gadsimta 40. gados domāja, ka pierādījis šo teoriju, izmantojot elektrisku taustu, lai stimulētu epileptiķu smadzenes, kamēr šie pacienti, būdami pie pilnas apziņas, guļ uz operāciju galda. Penfīlds mēģināja noskaidrot precīzo epilepsijas avotu, taču atklāja, ka, taustam pieskaroties noteiktām deniņu daivas daļām, pacienti sāka aprakstīt dažādus spilgtus pārdzīvojumus. Kad ķirurgs atkārtoti pieskārās tiem pašiem smadzeņu rajoniem, apraksti bieži vien atkārtojās. Penfīlds nonāca pie pārliecības, ka smadzenes piereģistrē visu, kam vien velta kaut cik apzinātas uzmanības, un ka šie reģistri ir paliekoši.

Vairums zinātnieku tagad ir vienisprātis, ka Penfīlda izprovocētie dīvainie apraksti bijuši tuvāki fantāzijām vai halucinācijām nekā atmiņām, taču ikvienam noteikti gadījies tā, ka atmiņā pēkšņi nez no kurienes ataust sen aizmirstas pagātnes epizodes. Un tomēr – kā notikumu un pārdzīvojumu reģistrētājas smadzenes darbojas apbrīnojami neapmierinoši. Traģēdijas un pazemojumi šķiet iegravēti atmiņā visdziļāk, reizēm ar neizturamu precizitāti, turpretim atmiņas, kuras, mūsuprāt, tiešām būtu vajadzīgas, teiksim, paziņas vārds, norunātās tikšanās laiks, mašīnas atslēgu atrašanās vieta, visai bieži mēdz izgaist.

Atmiņas pētnieks Maikls Andersons no Oregonas Universitātes Jūdžīnā mēģinājis aprēķināt, cik mums izmaksā visa šī atmiņu izgaišana. Vadoties pēc “aizmiršanas dienasgrāmatām”, ko 10 gadu gaitā rakstījuši viņa bakalaurāta studenti (pieskaitot, teiksim, laiku, kas iztērēts, meklējot mašīnas atslēgas), Andersons lēš, ka cilvēki notriec vairāk nekā mēnesi gadā, vienkārši kompensējot to, ko aizmirsuši.

Paciente A. D. atceras, kad pirmoreiz sapratusi, ka viņas atmiņa nav tāda pati kā visiem citiem. Viņa mācījusies septītajā klasē un gatavojusies eksāmeniem.

– Es nebiju apmierināta, jo necietu skolu, – viņa saka.

Māte palīdzējusi pildīt mājasdarbu, taču meitenes domas aizklīdušas citur.

– Es sāku domāt par iepriekšējo mācību gadu, kad mācījos sestajā klasē, – par to, kā man patika sestā klase. Taču tad pamazām aptvēru, ka atceros precīzus datumus – ko es darīju tajā pašā dienā tieši pirms gada.

Sākumā viņa tam nepievērsa īpašu uzmanību. Taču pēc dažām nedēļām, spēlējoties ar draudzeni, A. D. atcerējās, ka tieši pirms gada viņas arī pavadījušas dienu kopā.

– Katram gadam ir īpaša sajūta, un katram gadalaikam arī. 1981. gada pavasara sajūta ir pilnīgi citāda nekā par 1981. gada ziemu, – viņa saka.

Datumi A. D. dzīvē ir līdzīgi madlēnām, kas liek Marsela Prusta domām aiztraukties pagātnē darbā “Zudušo laiku meklējot”. Pietiek kādu pieminēt, un viņa gribot negribot gremdējas atmiņās.

– Vai zināt to sajūtu, kad kaut ko saož un smarža liek atgriezties pagātnē? Mana atmiņa darbojas kādas 10 pakāpes dziļāk un intensīvāk. Brālis mēdza teikt: “Viņa ir Lietus cilvēks.” Un mana reakcija uz to bija: “Neesmu vis!” Taču reizēm es aizdomājos – ja nu tiešām... Varbūt esmu? Vai ar mani kaut kas nav kārtībā?

Savulaik A. D. apsvēra iespēju atvērt veikaliņu tuvējā promenādē, piedāvāt “staigājoša kalendāra” pakalpojumus un prasīt no cilvēkiem piecus dolārus par iespēju mēģināt iedzīt viņu strupceļā ar datumiem. Taču tad viņa no šīs domas atteicās.

– Es negribu būt atrakcija.

Varētu likties, ka tāda atmiņa A. D. dzīvi padarīs pilnīgi citādu – labāku. Mūsu kultūra ik dienu apber mūs ar jaunu informāciju, taču tik maz no tā visa tiek kaut kā paturēts un klasificēts vēlākai izmantošanai. Kā būtu, ja visa šī informācija, ko mēs parasti pazaudējam, paliktu mūsu rīcībā un būtu viegli pieejama? Vai mums būtu vieglāk citus pārliecināt? Vai mēs kļūtu pārliecinātāki par sevi? Vai mēs kļūtu kaut kādā fundamentālā izpratnē gudrāki? Ja ņemam vērā, ka mūsu pieredze ir atmiņu summa, bet gudrība – pieredzējumu summa, labāka atmiņa nozīmētu zināt vairāk ne tikai par pasauli, bet arī pašiem par sevi. Cik vērtīgu ideju palicis neizdomāts un cik sakarību – neieraudzīts tikai mūsu atmiņas nepilnību dēļ?

Šis sapnis, ko iemieso A. D., sapnis par ideālu atmiņu, mūs pavadījis jau vismaz kopš 5. g. p.m.ē., kad grieķu dzejnieks Keosas Simonids esot izgudrojis “atmiņas mākslu”.

Simonids bijis vienīgais, kurš palicis dzīvs, kad Tesalijā sabrucis kādas dzīru zāles jumts. Cicerons, kas šo katastrofu aprakstījis četrus gadsimtus vēlāk, stāsta, ka bojāgājušo līķi bijuši sakropļoti līdz nepazīšanai. Taču Simonids savā prātā spējis izslēgt visu šo haosu un ieraudzīt katru viesi viņa vietā pie galda. Viņš bija atklājis efektīvo tehniku, kas pazīstama kā vietu (loci) metode. Ja cilvēks spēj pārvērst to, ko cenšas iegaumēt, par spilgtiem domu tēliem un tad izkārtot tos iztēlotā arhitektoniskā telpā, ko sauc par atmiņu pili, šādas atmiņas kļūst tikpat kā neizdzēšamas.

Ravennas Pjetro, pazīstams 15. gadsimta itāļu jurists un slavenas atmiņu mācību grāmatas autors, esot izmantojis vietu metodi, lai iemācītos no galvas Bībeli, visu likuma kodeksu, 200 Cicerona runu un 1000 Ovidija vārsmu. Atpūtas brīžos viņš pārlasījis savās atmiņu pilīs noglabātās grāmatas.

Es patiesi varu sacīt, ka, aizbraucot no dzimtenes, lai kā svētceļnieks apciemotu dažādas Itālijas pilsētas, ceļā paņēmu līdzi visu, kas man pieder,

viņš rakstīja.

Mums grūti iztēloties, kā būtu dzīvot kultūrā, kas pastāvējusi pirms grāmatu iespiešanas uzplaukuma vai pirms laikiem, kad visur līdzi varēja nēsāt pildspalvu un piezīmju papīru.

Pasaulē, kurā bija tik maz grāmatu, vairums no tām – sabiedriskajās bibliotēkās, cilvēkiem savu izglītību vajadzēja paturēt prātā, jo nevarēja paļauties uz iespēju piekļūt kādam konkrētam materiālam,

raksta Mērija Karatersa, kuras darbs “Atmiņas grāmata” pēta dažādu atmiņas tehniku lomu viduslaiku kultūrā.

Seno laiku un viduslaiku cilvēki apbrīnu veltīja atmiņai. Sava laika dižākos ģēnijus viņi apraksta kā cilvēkus ar nepārspējamu atmiņu.

Teiksim, 13. gadsimta teologs Akvīnas Toms tika cildināts par to, ka savu “Summa Theologica” pilnībā sarakstījis tikai prātā un pēc tam nodiktējis pēc atmiņas, izmantojot pavisam nedaudzas piezīmes. Romiešu filozofs Seneka Vecākais varējis atkārtot 2000 vārdu tieši tādā secībā, kādā tie viņam nolasīti. Romietis, vārdā Simplikijs, spējis nolasīt Vergiliju no galvas – ačgārni. Laba atmiņa tika uzskatīta par lielāko tikumu, jo iemiesoja ārējo zināšanu universa internalizāciju. Dažādu svēto dzīves aprakstiem kopīgs viens: viņiem visiem bijusi neparasta atmiņa.

Pēc Simonida atklājuma atmiņas māksla tika tālāk sistematizēta ar plašiem noteikumu un pamācību kopumiem Cicerona, Kvintiliāna un citu darbos, kā arī neskaitāmos viduslaiku atmiņas izkopšanas traktātos. Studentiem mācīja ne tikai to, ko vajadzētu atcerēties, bet arī tehniku, kā atcerēties. Senas atmiņas vingrināšanas tradīcijas sastopamas dažādās kultūrās. Ebreju Talmūds, kas pilns ar mnemoniku – atmiņu saglabāšanas tehnikas aprakstiem –, gadsimtiem tika nodots no paaudzes paaudzē tikai mutvārdos. Dziļi ticīgu musulmaņu aprindās Korāna iegaumēšanu vēl joprojām uzskata par augstu sasniegumu. Tradicionālie Rietumāfrikas grioti un dienvidu slāvu bardi, paļaujoties tikai uz atmiņu, skandē grandiozus eposus.

Taču pagājušā gadu tūkstoša gaitā esam piedzīvojuši būtiskas pārmaiņas. Pamazām vien esam aizstājuši savu iekšējo atmiņu ar to, ko psihologi sauc par ārējo atmiņu, – plašu tehnoloģisko “kruķu” virsbūvi, ko esam izgudrojuši, lai nevajadzētu uzkrāt informāciju smadzenēs. Varētu teikt, ka no visa atcerēšanās mēs esam nonākuši pie tā, ka prātā paturam pavisam nedaudz. Mums ir fotogrāfijas, kas iemūžina mūsu pieredzēto, kalendāri, kuros uzskatāmi redzami mūsu tālākie plāni, grāmatas (un tagad arī internets), kas uzkrāj mūsu kolektīvās zināšanas, un līmlapiņas, uz kurām varam kaut ko uzkricelēt. Kādas ir šīs atmiņas ārresursēšanas sekas mums pašiem un mūsu sabiedrībai? Vai kaut kas ir pazaudēts?

Lai papildinātu atmiņas, ko glabā savā prātā, A. D. uztur arī veselu ārējo atmiņu krātuvi. Viņas rīcībā ir ne tikai detalizēta dienasgrāmata, ko viņa raksta kopš bērnības, bet arī gandrīz tūkstoš videokasešu ar televīzijas ierakstiem, vesela kaste ar radio programmu ierakstiem un “pētnieciskā bibliotēka”, kas sastāv no 50 piezīmju grāmatiņām, kuras pilnas ar internetā uzietiem faktiem, kas kaut kā saistīti ar notikumiem, kurus glabā viņas atmiņa.

– Es gribu saglabāt pilnīgi visu, – viņa saka.

Vēlēšanās saglabāt savu pagātni A. D. dzīvē kļuvusi par kaut ko līdzīgu apmātībai.

– No rīta, žāvējot ar fēnu matus, es domāju par to, kas tā par dienu. Un, lai sevi izklaidētu, es prātā pārskatu, kāda šī diena bijusi pēdējos 20 gadus, – gluži kā šķirstot kartotēkas kartītes.

A. D. savas neparastās atmiņas pirmsākumus datē ar ģimenes pārcelšanos no Ņūdžersijas uz Kaliforniju, kad viņai bija tikai astoņi gadi. Ņūdžersijā dzīve bija ērta un pazīstama, bet Kalifornija likās sveša un savāda. Viņa pirmo reizi saprata, ka pieaugt un iet savu ceļu neizbēgami nozīmē aizmirst un pamest.

– Man tik ļoti nepatīk pārmaiņas, ka pēc tam es it kā vēlējos, kaut spētu visu paturēt atmiņā. Jo es taču zinu, ka dzīvē nekas vairs nebūs tā kā agrāk, – viņa saka.

Floridas Pavalsts universitātes psiholoģijas profesors K. Anderss Ēriksons ir pārliecināts, ka pašos pamatos A. D. ne ar ko īpaši neatšķiras no mums, pārējiem. Žurnālā Neurocase, izklāstījis A. D. atmiņas īpatnības, Ēriksons izteica pieņēmumu, ka izskaidrojums būtu jāmeklē nevis A. D. neparastajai, nepieredzētajai un it kā dabiski piemītošajai atmiņai, bet drīzāk gan viņas neikdienišķajai apsēstībai ar savu pagātni. Cilvēki vienmēr atceras to, kas viņiem liekas svarīgs. Fanātiskiem beisbola līdzjutējiem mēdz būt enciklopēdiskas spēļu statistikas zināšanas, šaha lielmeistari atceras āķīgus gambītus, kas izspēlēti pirms daudziem gadiem, bet aktieri – kinoscenāriju tekstus vēl ilgi pēc filmas uzņemšanas. Katram ir laba atmiņa attiecībā uz kaut ko. Ēriksons uzskata: ja kādam citam pagātnes nosargāšana rūpētu tikpat stipri kā A. D., iegaumēt katru savas dzīves notikumu nebūtu nekas neiespējams.

Es pieminu Ēriksona teoriju sarunā ar A. D., un viņa acīmredzami satraucas.

– Man gribas viņam piezvanīt un vienkārši sakliegt uz viņu. Ja es tiešām tērētu tik daudz laika, lai iegaumētu pati savu dzīvi, tad būtu ļoti garlaicīgs cilvēks, – viņa saka. – Es nesēžu, iekaļot katru faktu. Es vienkārši to visu zinu.

Atcerēties visu, kas noticis, A. D. šķiet tracinoši un vienlaikus liek justies ļoti vientuļi.

– Es atceros labās lietas, un tas ir ļoti mierinoši. Bet es atceros arī slikto – katru nepareizo lēmumu, ko esmu pieņēmusi, – viņa saka. – Un es sev nedodu nekādas atlaides. Dzīvē ir tādas krustceles, brīži, kad jāizdara izvēle. Pagājuši 10 gadi, bet es vēl joprojām nelieku sevi mierā. Es sev daudz ko nepiedodu. Cilvēka atmiņa ir rīks, kam jāpasargā. Man liekas, ka manējā mani nav ne no kā pasargājusi. Es gribētu kaut uz piecām minūtēm kļūt par parastu cilvēku un tikt vaļā no visa, kas notiek manā galvā. Daudzi to sauktu par īpašu talantu, – A. D. saka, – taču es to saucu par nastu.

Visa cilvēka nervu sistēmas jēga – no maņu orgāniem, kas piegādā informāciju, līdz milzīgajam neironu blāķim, kas to nolasa, – ir izstrādāt zināmu priekšstatu par to, kas notiek tagadnē un kas tūlīt notiks nākotnē, lai varētu uz to reaģēt pēc iespējas lietderīgi. Mūsu smadzenes būtībā ir pareģošanas mašīnas, un, lai spētu darboties, tām jāatrod zināma kārtība iespējamo atmiņu haosā. Lielāko daļu no visa, kas izskrien cauri mūsu smadzenēm, nav vajadzības atcerēties ilgāk, nekā par to nepieciešams domāt.

Hārvardas psihologs Danjels Šakters izstrādājis aizmiršanas taksonomiju, kas viņam palīdzējusi klasificēt “septiņus atmiņas grēkus”. Izklaidības grēks: Jojo Ma aizmirst savu 2,5 miljonus dolāru vērto čellu taksometra aizmugures sēdeklī. Vjetnamas kara veterāns, kuru vēl šobaltdien vajā atmiņas par kaujas lauku, cieš no neatlaidības grēka. Politiķis, kurš priekšvēlēšanu kampaņas runas laikā nespēj atcerēties vārdu, kas viņam burtiski mēles galā, sastapies ar aiztures grēku. Lai gan mēs gandrīz katru dienu nolādam šīs atmiņas kļūmes, saka Šakters, tas ir tikai tāpēc, ka neprotam saskatīt labo, ko tās mums dod. Katrs grēks ir tikuma medaļas otrā puse, “cena, ko maksājam par procesiem un funkcijām, kas mums daudzējādā ziņā palīdz”. No evolūcijas viedokļa ir daudz labu iemeslu, kāpēc atmiņa tik daudzos un dažādos veidos mēdz mūs pievilt. Ja viss, ko ieraugām, apostām, sadzirdam vai nodomājam, tiktu nekavējoties arhivēts tajā milzīgajā datubāzē, ko sauc par ilgstošo atmiņu, mēs vienkārši noslīktu nebūtiskas informācijas plūdos.

Īsajā stāstā “Funess, brīnumainā atmiņa” Horhe Luiss Borhess apraksta cilvēku, kura dzīvi sakropļojusi nespēja aizmirst. Viņš atceras ikvienu savas dzīves sīkumu, taču nespēj nošķirt nebūtisko no svarīgā. Viņš nespēj izvēlēties prioritātes, nespēj vispārināt. Viņš ir “būtībā nespējīgs veidot vispārīgas, platoniskas idejas”. Varētu būt, kā stāstā secina Borhess, ka tieši spēja aizmirst – nevis atcerēties – ir tas būtiskais, kas mūs padara par cilvēkiem. “Domāt nozīmē aizmirst,” raksta Borhess.

Arī novecot nozīmē aizmirst. Aptuveni piecus miljonus amerikāņu skārusi Alcheimera slimība, bet vēl lielāks skaits cieš no viegliem kognitīviem traucējumiem vai maigākām atmiņas zuduma formām. Kādā plašā pētījumā astoņdesmitgadnieki, kuriem lūgts atsaukt atmiņā 15 vārdus, kas nolasīti pirms 20 minūtēm, spējuši atcerēties mazāk nekā 60%; salīdzinājumam – divdesmitgadnieki varējuši atcerēties gandrīz 90%.

Nav nekāds brīnums, ka cilvēki jau ilgus gadus meklē vielas, kas spētu šo atmiņas bēgumu apturēt. Franciskānis Bernards de Laviņeta 16. gadsimta sākumā rakstīja, ka “mākslīgā atmiņa ir divdaļīga. Pirmo pusi veido dziednieciskas vielas un sautējošas kompreses”. Otrā puse, protams, ir atmiņas māksla, kas, pēc Laviņetas atzinuma, ir gan drošāka, gan arī iedarbīgāka (jo atmiņu veicinošiem eliksīriem reizēm ir nepatīkama blakne – “smadzeņu izkaltēšana”). Mūsdienās divdaivu ginku pārdod kā bezrecepšu līdzekli – uztura bagātinātāju – vai pievieno augļu smūtijiem un “gudrību veicinošiem” bezalkoholiskajiem dzērieniem, kaut arī nav nekādu pārliecinošu pierādījumu, ka tas veicina atmiņu – vai izkaltē smadzenes.

Dažu pēdējo gadu desmitu laikā farmaceitiskās kompānijas pacēlušas šos meklējumus vēl nepieredzētos augstumos. Bruņojušās ar izsmalcinātām zināšanām par atmiņas molekulārajiem pamatiem, tās mēģina radīt jaunus medikamentus, kas vairotu smadzeņu dabisko spēju atcerēties. Pēdējā laikā ar konkrētu mērķi izstrādāt “atmiņas zāles” izveidotas vismaz trīs kompānijas. Viena no tām, Cortex Pharmaceuticals, cenšas attīstīt jaunu molekulu veidu – ampakīnus –, kas veicina neiromediatora glutamāta vadīšanu. Glutamāts ir viena no galvenajām kairinātājvielām, kas pa sinapsēm tiek nodota no neirona neironam. Pastiprinot tā iedarbību, Cortex cer uzlabot smadzeņu pamatspēju veidot un atsaukt atmiņas. Viens no ampakīniem, ievadīts pusmūža žurku organismā, spēja pilnībā pavērst atpakaļgaitā vecuma izraisīto atmiņas mehānisma nolietošanos šūnu līmenī.

Iespējams, nepaies ilgs laiks un tādi medikamenti kā ampakīni sāks parādīties arī tirgū. Un, kad šis brīdis pienāks, tas var atstāt grandiozu iespaidu uz sabiedrību. Lai gan farmaceitiskās kompānijas meklē līdzekļus Alcheimera slimības atvairīšanai un cīņai ar demenci, šķiet neizbēgami, ka to ražotās tabletes nonāks arī pie studentiem, kas pēdējā brīdī drudžaini gatavojas eksāmeniem, un droši vien arī daudziem citiem cilvēkiem, kuri vienkārši vēlas stimulēt savas smadzenes. Dažās koledžās katrs ceturtais students, cenšoties vairot koncentrēšanās spēju un uzlabot atmiņu, mācībās talkā ņem tādus psihostimulantus kā Adderall un Ritalin, kas paredzēti UDHS ārstēšanai.

Tas viss uzvedina uz zināmiem satraucošiem ētiskas dabas jautājumiem. Vai mēs gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēkiem ir ievērojami labāka atmiņa? Vēl vairāk – ko vispār nozīmētu labāka atmiņa? Vai tas nozīmētu atcerēties visu tieši tā, kā tas noticis, bez kādiem labojumiem un pārspīlējumiem, ko notikumos dabiski ievieš mūsu prāts? Vai tas nozīmētu atmiņu, kas aizmirst traumas? Vai tas nozīmētu atmiņu, kura atceras tikai to, ko mēs gribam atcerēties? Vai tas nozīmētu kļūt par A. D.?

Man gribas savām acīm redzēt, kā darbojas E. P. neapzinātā, nedeklaratīvā atmiņa, tāpēc pajautāju, vai viņš nevēlētos paņemt mani līdzi pastaigā pa apkaimi.

Viņš atbild:

– Ne sevišķi, – tāpēc es pagaidu un atkārtoju jautājumu pēc pāris minūtēm.

Šoreiz viņš ir ar mieru. Mēs izejam pa mājas durvīm pēcpusdienas saulē un nogriežamies pa labi. Es jautāju E. P., kāpēc mēs nenogriezāmies pa kreisi.

– Es labāk uz to pusi neeju. Es vienkārši eju uz šo pusi. Nezinu, kāpēc, – viņš saka.

Ja es palūgtu E. P. uzzīmēt karti maršrutam, kuru viņš izstaigā vismaz trīs reizes dienā, viņš to nespētu izdarīt. Viņš pat nezina pats savu adresi vai (Sandjego iedzīvotājam tas ir tikpat neticami) uz kuru pusi ir okeāns. Taču pēc tik daudziem gadiem, kad ik dienu atkārtots viens un tas pats pastaigas maršruts, pareizais ceļš kaut kā iespiedies viņa zemapziņā. E. P. sieva Beverlija tagad ļauj viņam iet vienam, lai gan pietiktu ar vienu nepareizu pagriezienu, un viņš vairs nezinātu, kur atrodas. Reizēm E. P. no pastaigas atgriežas ar dažādiem objektiem, ko savācis kaut kur pa ceļam, – apaļu oļu kaudzīti, kucēnu, svešu naudas maku. Viņš nekad nespēj paskaidrot, kā tas viss nonācis viņa rokās.

– Kaimiņi viņu mīl, jo viņš vienkārši iet klāt un sāk runāt, – saka Beverlija.

Lai gan E. P. domā, ka satiek viņus pirmo reizi, viņš no pieredzes mācījies, ka tie ir cilvēki, kuru sabiedrībā viņam vajadzētu justies brīvi, un šo neapzināto nepiespiestības sajūtu viņš iztulko kā labu iemeslu apstāties un sasveicināties.

Mēs šķērsojam ielu, un es pirmo reizi palieku divatā ar E. P. Viņš nezina, kas es esmu vai kāpēc atrodos viņam blakus, taču, šķiet, sajūt, ka manai klātbūtnei ir pietiekams pamats. Viņš ir iesprostots neiedomājamā eksistenciālā murgā, pilnīgā neziņā par realitāti, kurā dzīvo. Es pēkšņi sajūtu spēcīgu vēlēšanos palīdzēt viņam izbēgt – kaut vai uz sekundi. Es gribu saņemt viņu aiz rokas un sapurināt. “Jums ir reta un ļoti smaga atmiņas traucējumu forma,” es viņam gribu teikt. “Pēdējie 50 gadi jums ir pazuduši. Nepaies ne minūte, un jūs aizmirsīsiet, ka mums bijusi šāda saruna.” Es iztēlojos tās šausmas, kas viņu pārņemtu, – šo skaidrības acumirkli, tukšo bezdibeni, kas atvērtos viņam pie kājām un tikpat strauji atkal aizvērtos. Un tad garāmbraucošs auto vai putna dziesma viņu atkal ierautu aizmirstības burbulī.

Mēs pagriežamies un dodamies atpakaļ pa ielu, kuras nosaukumu viņš aizmirsis, garām sveicienā mājošajiem kaimiņiem, kurus viņš nepazīst, uz mājām, kuras viņš neatceras. Mājas priekšā novietota automašīna ar tonētiem logu stikliem. Mēs pagriežamies un skatāmies uz savu atspulgu. Es pajautāju E. P., ko viņš redz.

– Kaut kādu vecu vīru, – viņš saka. – Tas arī viss.

© National Geographic, 2007. gada novembrī