Vissvarīgākais ir just, ka es esmu
Picture alliance via Getty Images
Māksla

Ar mākslinieku Hermani Niču sarunājas Arnis Rītups

Vissvarīgākais ir just, ka es esmu

Austriešu mākslinieku Hermani Niču (kopā ar Ginteru Brūsu, Oto Mīlu, Rūdolfu Švarckogleru) mākslas vēsturē ierasts saistīt ar “Vīnes akcionistiem”, kas bija radikāla pēckara Eiropas avangarda mākslinieku grupa. Viņa mākslas darbus un izstādes joprojām apvij diskusijas un skandāli, tikai agrāk kaislīgākie protestētāji bija Austrijas katoļticīgie, bet tagad tie ir dzīvnieku tiesību aizstāvji. Kādā sarunā viņš reiz teica: “Es nekad neesmu bijis pret sabiedrību, es ar to necīnījos, viņi vienmēr cīnījās ar mani. Es tikai gribēju parādīt, ka cilvēks var dzīvot daudz intensīvāk.”

Sarunā ar RL Hermanis Ničs kā mantru atkārto, ka viņš ir esamība un esamība ir viss. Šīs esamības kontekstu un ar to saistīto “intensīvas mākslas” nojēgumu veidojuši viņa skolotāji – Ticiāns, Rembrants, El Greko, Bēthovens, Šēnbergs, Brukners, Vāgners, Vīnes secesionisti, Keidžs, Nīče, Freids, Jungs –, sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, jo, kā atzīst pats Ničs, kādā brīdī viņš sācis interesēties par visu. Lai šajā kultūras dižgaru sarakstā atrastu orientieri paša Niča mākslas intensitātes raksturojumam, palīgā nāk viņa 50. gadu beigās radītais Orģiju un mistēriju teātris (Das Orgien Mysterien Theater), kas Niča izpratnē ir intensīva mākslas pieredze, kurā glezniecība, teātris, mūzika un lirika savienojas ar liturģiski reliģioziem elementiem. Orģiju un mistēriju teātra augstākais punkts ir “6 dienu spēle” – akcija, kas pirmo reizi notika 1998. gadā un ilga sešas dienas un naktis. Piektās dienas scenārijā Ničs raksta: “Kolektīvā bezapziņa nomazgā ikdienas apziņu. Nogalinātas un nodīrātas divas cūkas un bullis. Pārmērīga darbība ar dzīvnieku liemeņiem. Aktieri ķeras klāt pie miesas, asinīm un zarnām, plēš miesu un dzīvnieku liemeņus…” “6 dienu spēles” mērķis bija dot cilvēcei tās visskaistākos svētkus – mākslu sintēzes rituālu, kurā sevi un simtiem tās dalībnieku un skatītāju ievest sadomazohistiski pirmatnējā pārmērību situācijā. Māksla kļūst par līdzekli, lai pamatīgāk un intensīvāk sajustu dzīvi. “6 dienu spēlē” iekļauti visi elementi, kas raksturīgi Niča mākslai: kaušana, iekšējo orgānu izņemšana un krustā sišana, totēmiskie dzīvnieki, kailo izpildītāju iemērkšana asiņu straumēs, kliedzošie kori un orķestri, pārradīti dionīsisko svētku un kristiešu rituāli, performatīvā veidā gleznotas abstraktas lielformāta kompozīcijas, 300 aktieru un mūziķu, trīs dzīvi buļļi, daudz nokautu cūku un aitu, zarnas, svaigi ziedi, 3000 litru svaigu asiņu, eļļas krāsas un vīns, kas nepieciešams nepārtrauktai intoksikācijai.

Izlasot šo aprakstu, saprotams liekas Arņa Rītupa sarunā uzdotais jautājums, vai pēc izrādes noskatīšanās viņš vēl būšot dzīvs. Par to viņš varēs pārliecināties 2021. gada vasarā, atkārtotā “6 dienu spēles” uzvedumā, kurā aicināts piedalīties ikviens, kas vēlas izdzīvot Hermaņa Niča piedāvātās esamības izpausmes.

Pagājušā gada vasarā man bija iespēja pavadīt dienu Princendorfas pilī 70 km no Vīnes, kurā kopš 1971. gada Hermanis Ničs iekārtojis savu dzīvesvietu, darbnīcu un Orģiju un mistēriju teātra spēles laukumu. Toreiz norunājām, ka veidosim mākslinieka izstādi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā. Tās atklāšanai bija jānotiek šī gada 13. maijā.

Līna Birzaka


Niča asistente:
Darf ich dir auch was zu trinken bringen? Wasser?1

Hermanis Ničs: Wasser. Liels paldies. Pagaidīsim, līdz viņa… Viņa runā angliski labāk par mani.

RL: (Niča asistentei.) Vai jūs mums pievienosities?

Niča asistente: Jā, nāksies. Viņš man to lūdza.

RL: Sāksim no attāluma. Kā jūs saprotat Ludviga Vitgenšteina izteikumu, ka mistiskais šajā pasaulē ir nevis tas, kāda tā ir, bet tas, ka tā ir?

Ničs: Ļoti, ļoti svarīgi. Manā, teiksim, filozofijā es vienmēr lietoju šo… Wie sagt man “Zitat”?2

Niča asistente: Citātu.

Ničs: Jā, svarīgākais ir, nevis kāda ir pasaule, bet gan ka pasaule ir. Tas, ka pasaule ir, es teiktu, ir manas dzīves un filozofijas pamatā. Man nav vajadzīgs Vitgenšteins, es to zinu no dzīves, ka esamība ir vienīgais noslēpums… Ārējā pasaule mani nekad nav daudz interesējusi. Man svarīgākais ir just, ļoti dziļi just, ka es esmu.

RL: Bet kas šajā faktā, ka jūs esat, ir tik mistisks?

Ničs: Austrumu filozofiem, Rietumu filozofiem ļoti svarīga bija doma par savienošanos ar Dievu. Mani vienmēr ļoti interesējis Meistars Ekharts un… Jautājums, vai Dievs ir vai nav, ir nesvarīgs. Svarīga ir esamība...

RL: Sein?

Ničs: Sein, jā. Es vienmēr runāju par Seinsmystik, esamības mistiku. Tā man ir ļoti, ļoti svarīga.

RL: Ja atceraties, sengrieķu valodā myein, no kā atvasināts vārds “mistika”, nozīmē aizvērt acis vai muti.

Ničs: Man dažreiz ir sajūta, ka atrodos pasaules centrā, ka es esmu esamība. Un īpaši spilgtos apzinātības brīžos man ir sajūta, ka esmu bijis ikviens cilvēks: es biju Sokrats, es biju Empedokls, es biju Napoleons, es biju arī Hitlers.

RL: Hitlers?!

Ničs: Jā, jo es esmu esamība un esamība ir viss. Tā ir viss. Es esmu jūs, es esmu viņš, es esmu viņa... Kad atrodos dziļā mistiskā esamības apzināšanās stāvoklī, es jūtu, ka biju visi, esmu visi un būšu visi.

RL: Jūs teicāt, ka jums dažreiz ir sajūta, ka esat pasaules centrā, un ka jums dažreiz ir sajūta, ka esat ikviens cilvēks. Varbūt tās ir halucinācijas?

Ničs: Mani neinteresē, vai tās ir halucinācijas. Tāpat mani neinteresē patiesība. Ir tikai viena – esamības – patiesība, un, ja tā ir halucinācija, tad tā nav mana problēma.

RL: Kāpēc tā nav jūsu problēma? Tāpēc, ka tas ir veids, kādā esamība izpaužas?

Ničs: Nē, tāpēc, ka es... Es neticu patiesumam. Patiesums nav mana stihija. Ir tikai viens… ka es esmu.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Decembris 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela