Pievienotais ķirsītis

Krīze ir iespēju laiks. Gribētos pat apgalvot, ka tas ir īsts grūdiens izgudrot patieso vērtību. Angliski tas skan daudz labāk: “the impact inventing true value”. Ceru, ka saprotat – profesionāli latviski izteikties ir ļoti, ļoti grūti. Latviešu valoda nemotivē aktīvi un drosmīgi rīkoties, kā arī neveicina izgudrot īstu pievienoto vērtību, kuru tad, kad esi jau iekarsis motivācijā, var viegli pārvērst eksportā. Būt profesionālim latviski runājošā vidē ir ārkārtīgi sarežģīti. Un, lai tiktu līdzi laikmetam un biznesa tendencēm, ir ļoti daudz jāmācās – jāizmanto katra iespēja. Man paveicās. Pirms vairākiem gadiem man tāda tika dota.

Pirms gadiem trīs es piedalījos kādā īpašā seminārā. Tā bija tikšanās ar vienu cienījamu biznesmeni – protams, miljonāru –, kurš solīja pavērt mums jaunus profesionālisma apvāršņus. Daļu savas bagātības cienījamais biznesmenis bija ieguvis, tirgojot tīru ūdeni, sapildītu dažāda materiāla pudelēs. Šoreiz viņš bija izgudrojis jaunu produktu. Pareizāk sakot, jaunu pievienoto vērtību jau esošam produktam. Produkts joprojām bija ūdens, bet pievienotā vērtība – viegla citrusaugļa garšiņa. Jādomā, tā padarīja ūdens lietošanu daudz aizraujošāku nekā jebkura līdz šim piedzīvotā ūdens dzeršana. Viņš lūdza un, protams, arī gaidīja, ka mēs patiesi novērtēsim to, ka dalās savās zināšanās un vērtīgajā laikā. Šī nelūgtā, bet dāsnā apmācība ilga kādas piecas stundas. Biznesmenis runāja krieviski. Tas bija ceļojums pa līmeņiem. Viņš sāka ar to, ka paņēma papīra salveti un uzzīmēja uz tās līmeņus, kurus aizlocīja un atlocīja pēc vajadzības (skat. attēlā). Kopā līmeņi bija četri. Zemākajā līmenī atradās projektu vadītājs, kurš vienmēr pārvietojās pa horizontāli. Biznesmenis teica, ka viņam pašam nekad, nekad, nekad nevajagot zināt, kas tajā līmenī notiek, un, ja nu viņš pēkšņi to uzzinās, tad nekāda sadarbība vairs nebūs iespējama. Un mums attiecīgi nebūs iespējas domāt, kā labāk reklamēt produktu ar pievienoto vērtību. Tad viņš šo līmeni aizlocīja un turpmāko stundu laikā ne reizi vairs nelocīja vaļā. Pārējos trīs līmeņus gan viņš vēra ciet un vaļā ļoti daudz reižu, paskaidrojot, kad открывать un kad закрывать. Lieki piebilst, ka viņš pats atradās visaugstākajā līmenī. Pārējie ceļoja starp otro un trešo. Ik pa brīdim viņš apjautājās, vai mums viss skaidrs. Es vienmēr apstiprinoši māju ar galvu.

Diemžēl biznesmeņa salveti es bezatbildīgi pazaudēju, tādēļ attēlu restaurēju pēc atmiņas. Taču pēc semināra salvete vēl atradās man somā. Mēs braucām atpakaļ uz biroju, lai to parādītu citiem kolēģiem un dalītos jauniegūtajās zināšanās. Pa ceļam kompānijas vadītāja pauda savas domas par tikšanos. Viņa teica, ka mums patiešām esot ļoti laimējies, ka šāds ceturtā līmeņa cilvēks ar mums, otrā un trešā līmeņa cilvēkiem, dalās pieredzē. Iespējams, arī mēs kādu dienu nopelnīsim tikpat daudz miljonu kā viņš. Viņa vaicāja, vai esmu veikusi pierakstus. Apgalvoju, ka esmu, lai gan patiesībā nebiju. Bet man taču bija salvete.

– Kas, tavuprāt, bija galvenais un svarīgākais, ko deva šī tikšanās? – es viņai jautāju.

– Tas jau skaidrs, visi klienti grib kaut ko papildus – to pievienoto vērtību. Viņš taču visu sastrukturēja, piekrīti? Salika pa punktiem, pa līmeņiem. Visiem vajag ķirsīti uz kūkas. To vajag visiem līmeņiem un vienmēr. Bez pievienotās vērtības tu neesi nekas, saproti?

– Jā, – es atbildēju un tiešām centos saprast.

– Tu taču nenoliegsi, ka tas mums bija ļoti lietderīgi? Padomā, cik daudz viņš sasniedzis un izdarījis, – viņa turpināja.

Es nenoliedzu un klusēju.

– Kā tev liekas, ko mums vajadzētu likt šim klientam par projektu vadītāju?

Es teicu, ka padomāšu.

Turpmāk, gatavojot klientiem piedāvājumus, vadītāja pieprasīja, lai visās prezentācijās būtu vismaz viens ķirsītis. Par ķirsīti varēja kļūt jebkas – iekustināta bildīte poverpointa prezentācijā, kēksiņš ar klienta logo krāsas glazūru (pat ja visiem paliek zila mute, to ēdot), ideja rotaļīgai laika birkai, kaut kas digitāls vai vismaz infografika, kādu iepriekš nekur neviens nav redzējis. Citreiz, ja bija jāprezentē sievietēm, kuras pieņem svarīgus lēmumus, par ķirsīti varēja kļūt īslaicīgi darbā pieņemts vīrietis. Dažreiz ķirsīša lomu uz kūkas izpildīja kāda vai kādas ar latviskiem vaibstiem (латышское личико, kā teiktu mūsu miljonārs) vai arī ar pikantu krievisku akcentu, bet tas tikai tad, ja visi striķi trūka un “citu variantu nebija”.

Toties ļoti progresīvi bija tas, ka vadītāja mūs vienmēr noturēja motivējošā satraukumā. Tu vienmēr zināji, ka jebkurā mirklī, jebkādā formā (telefona zvans, e-pasts u.c.) var atskanēt jautājums: “Vai mums ir ķirsītis piedāvājumā?” Ja tu atbildēji, ka ir, tad sekoja jautājums: “Vai tas ir unikāls?”

– Ko vēl mēs varējām aiznest? – tā vadītāja vienmēr jautāja pēc svarīgām prezentācijām.

Savukārt, ja kādreiz mums izdevās uzsākt sadarbību ar klientiem par spīti tam, ka prezentācija bija bez ķirsīšiem, vadītāja teica:

– Tas nu gan ir brīnums.

Un tad pienāca brīdis, kad mums bija jāveido sadarbība ar salvešu miljonāru – to pašu, kurš gribēja pārdot ūdeni ar garšiņām, lai tā lietotāji gūtu patiesu ūdens baudījumu. Vadītāja man palūdza, lai šim gadījumam par godu sagatavoju īpašu prezentāciju ar ļoti daudziem ķirsīšiem un nosūtu viņai. To viņa devās prezentēt veiksmīgajam biznesmenim viena pati, bez manis. Lieki piebilst, ka ķirsīši uz viņu neiedarbojās un sadarbība tā arī neizveidojās. Bet es paliku tajā līmenī, kuru, iespējams, nekad nevajadzēja открывать.