Tikai tagadne ir mūsu laime

Kurām no antīkajā filozofijā sastopamajām iekšējām ievirzēm un garīgajiem vingrinājumiem jūs dodat priekšroku un varbūt arī praktizējat?

Es teiktu, ka jaunībā lasīto grāmatu iespaidā un vēlāk arī iespaidojoties no daudzajām ķirurģiskajām operācijām – esmu ticis anestezēts savas reizes desmit – visspēcīgāk mani uzrunājusi nāves apcerēšana. Ne tādēļ, ka mani vajātu domas par nāvi. Bet mani allaž pārsteidzis tas, ka domāšana par nāvi palīdz labāk dzīvot, proti – dzīvot tā, it kā šī būtu mana pēdējā diena, pēdējā stunda. Šāda attieksme prasa pilnīgu uzmanības fokusa maiņu: beigt projicēt sevi nākotnē un priekšstatīt savu rīcību kā lietu pašu par sevi un pašu sev; beigt skatīties uz pasauli kā uz arēnu mūsu rosībai un uzlūkot to kā pašu par sevi un pašu sev. Šādai attieksmei ir gan eksistenciāla, gan ētiska vērtība. Tā ļauj apzināties gan pašreizējā brīža, tagadnes brīžu bezgalīgo vērtību, gan arī bezgalīgo vērtību, kas piemīt rītdienas brīžiem, pieņemot tos pateicībā kā negaidītu veiksmi. Tā ļauj arī apzināties katras minūtes nopietnību; darīt to, ko tu parasti dari, nevis aiz ieraduma, bet tā, it kā to darītu pirmo reizi, atklājot visu, ko šī darbība ietver, lai tā tiktu paveikta labi. Šarls Pegī savos rakstos piemin, ko teicis svētais Aloizijs Gonzaga¹, kad bijis vēl bērns, un viņa teiktais mani ļoti pārsteidza. Kad viņam jautāja, ko viņš darītu, ja uzzinātu, ka viņam atlicis dzīvot vēl tikai stundu, viņš atbildējis: es turpinātu spēlēt bumbu. Viņš tātad atzina, ka mēs varam piešķirt, tā sakot, absolūtu vērtību ikvienam dzīves mirklim, lai cik ikdienišķs un necils tas būtu. Svarīgi ir, nevis ko mēs darām, bet kā mēs darām. Doma par nāvi mudināja mani koncentrēt uzmanību uz tagadējo brīdi, un to pašu iesaka kā epikūrieši, tā stoiķi.

Bet kā šo koncentrēšanos uz tagadni samierināt ar rīcības imperatīvu? Jo rīcība taču paredz pabeigtību un līdz ar to orientāciju uz nākotni.

Te būtu jāprecizē, ka šī koncentrēšanās uz tagadni netieši ietver divkāršu atbrīvošanos – no pagātnes nastas un no bailēm no nākotnes. Tas nenozīmē, ka dzīve kļūst savā ziņā mirklīga, nesaistīta ar to, kas jau bijis un kas vēl būs. Precīzāk izsakoties, koncentrēšanās uz tagadni ir koncentrēšanās uz to, ko mēs patiešām varam izdarīt; mēs nevaram nedz izmainīt pagātni, nedz arī iedarboties uz to, kā vēl nav. Tagadne ir vienīgais brīdis, kurā mēs varam rīkoties. Koncentrēšanās uz tagadni tādējādi ir prasība darboties. Ar tagadni es nedomāju kādu matemātisku vai bezgalīgi īsu mirkli; tagadne ir laiks, kurā cilvēks, piemēram, veic kādu darbību vai izrunā teikumu, vai izdara kustību, vai klausās melodiju.

Jums patīk citēt rindas no Gētes “Fausta” 2. daļas, kurām esat veltījis veselu rakstu²: “Gars neskatās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tikai tagadne ir mūsu laime.” Kā gan var teikt, ka tikai tagadne ir mūsu laime?

Man prieks, ka jūs uzdevāt šo jautājumu, – prieks divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī atsauce uz Gēti atgādina, ka garīgajiem vingrinājumiem ir sava literārā vēsture, kuru būtu vērts uzrakstīt. Man vienmēr patikusi Vovnarga³ maksima: “Visai jauna un visai oriģināla būtu tā grāmata, kas piespiestu cilvēku mīlēt vecas patiesības.” Šīs vecās patiesības uzpeld atkal un atkal no jauna katrā vēstures periodā, arī mūsējā – gan tāpēc, ka tās tik stipri tika izdzīvotas pagātnē, ka to nospiedums joprojām ir dzīvs mūsu bezapziņā, gan arī tāpēc, ka tās allaž pamazām atdzimst, katrai paaudzei no jauna pieredzot dzīvi. Šīs fundamentālās garīgās nostādnes īstenībā ir meditāciju tēmas, kas dominējušas visā Rietumu domāšanas vēsturē. Tagadnes tēma ir tam labs piemērs. Otrkārt, man ir prieks, ka jūs dodat man iespēju parunāt par šo rakstu, jo esmu pamanījis, ka dažas detaļas tajā prasās pēc paskaidrojuma. Taču galvenā šī raksta tēze paliek spēkā. Gēte paņēma un savos darbos plaši izmantoja epikūriešu un stoiķu ideju, ka laime rodama tikai pašreizējā brīdī. Viena no antīkā laikmeta dzīves un mākslas raksturīgajām iezīmēm, Gētesprāt, bija māka dzīvot tagadnē, izzināt, kā viņš teica, “brīža veselību”.

Citēšu tikai viņa īso dzejoli “Dzīves likums”. Tajā viņš runā ļoti tieši, neatstāj ne šaubu ēnu un daļēji atbild uz jūsu jautājumu. “Vai gribi sev veidot labu dzīvi? Neuztraucies par to, kas ir pagājis, neļaujies dusmām, priecājies par tagadni, priecājies bez mitas, neturi naidu un atstāj nākotni Dieva ziņā.” Laime ir pašreizējā brīdī – no vienas puses, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mēs dzīvojam tikai tagadnē, bet no otras – tādēļ, ka pagātne un nākotne vienmēr ir ciešanu avots. Pagātne vieš mūsos rūgtumu, vai nu tāpēc, ka tā ir pagājusi un mēs to nevaram atgūt, vai arī tāpēc, ka mums šķiet, ka tajā kā trūkst; nākotne mūs satrauc, tāpēc ka tā ir nenoteikta un nezināma. Bet katrs tagadnes brīdis sniedz mums laimes iespēju. Raugoties no stoiķu skatpunkta, tā sniedz mums iespēju pildīt savus pienākumus, dzīvot saskaņā ar saprātu; raugoties no epikūriešu skatpunkta, tā ikkatru brīdi dāvā mums esības prieku, ko tik labi aprakstījis Ruso “Vientuļā gājēja sapņojumu” Piektajā pastaigā.

Taču tajā rakstā būtu jāprecizē tulkojums “Fausta” 2. daļas rindām: “Gars neskatās ne uz priekšu, ne atpakaļ. Tikai tagadne ir mūsu laime.” Šī vārsma acīmredzami izsaka tieši to pašu domu, ko dzejolis “Dzīves likums”. Dzīves māksla, kas pausta šajā dzejolī, pilnībā saskan ar dzīves mākslu antīkajā filozofijā, proti: ikviens brīdis, lai kāds tas būtu, dāvā laimes iespēju. Taču Fausta un Helenes satikšanās gadījumā runa ir nevis par jebkuru brīdi, bet par īpašu brīdi, skaistu brīdi, brīnišķīgu brīdi šā vārda visaugstākajā nozīmē. Jo šajā brīdī Fausts, viduslaiku cilvēks, maģiskā veidā satiek Heleni, sievieti no pavisam arhaiskas senatnes. Lūk, kādēļ Fausts, kad viņš Helenei saka: neskaties ne pagātnē, ne nākotnē, turies šajā pašreizējā brīdī, – runā par divu mīlētāju situāciju. Helene, gluži dabiski, baidās, jo nav ne kādas sasaistes starp viņas pagātni un šo tikšanos ar Faustu, un viņa raizējas par to, vai šādai, tā sakot, mākslīgai savienībai vispār iespējama kāda nākotne. Savukārt Fausts viņai galu galā vēlas teikt: nedomā par pagātni vai nākotni; tver pašreizējo brīdi – mīli! Turklāt Fausta traģēdijas perspektīvā mēs varam arī jautāt, vai šis skaistais brīdis neatbilst tam “mirklim” darba sākumā, par kuru Fausts, noslēdzis derības ar velnu, saka: “Ja es teikšu mirklim: “Apstājies, tu esi skaists!”, tad tu varēsi mani savažot.” Arī šeit runa nav par jebkuru brīdi, bet par īpaši laimīgu brīdi, sava veida esamības virsotni, un satikšanās ar Heleni ir tieši šāds īpašs brīdis, par kādu Fausts runā. [..]

Jebkurā gadījumā koncentrēšanās uz tagadni nenozīmē zināt, kā izbaudīt laimīgu mirkli, kad šāds mirklis – viens no tiem mirkļiem, par kādiem runā Sartrs “Nelabumā”, – pienāk, bet gan zināt un atzīt jebkura mirkļa bezgalīgo vērtību. Tas īstenībā ir ļoti grūti, bet būtu labi, ja mēs atgūtu apziņu, cik nu tas iespējams, par pašreizējā mirkļa bagātību.

Ko jūs domājat ar pašreizējā mirkļa jeb momenta bagātību?

To bagātību, ko mēs šim mirklim piešķiram, kas mums jāpiešķir, pateicoties tam, ka mainām savas attiecības ar laiku. Parasti mūsu dzīve vienmēr ir nepabeigta šī vārda stiprākajā nozīmē, jo visas savas cerības, centienus un uzmanību mēs projicējam uz nākotni, mēs sev iestāstām, ka būsim laimīgi tad, kad sasniegsim to vai citu mērķi. Mēs dzīvojam bailēs, kamēr šis mērķis nav sasniegts, bet, kad esam to sasnieguši, zaudējam par to interesi un turpinām dzīties pēc kaut kā cita. Mēs nedzīvojam, mēs ceram, ka sāksim dzīvot, gaidām, kad dzīvosim. Stoiķi un epikūrieši mūs aicina pilnībā izmainīt attiecības ar laiku, dzīvot tikai tajā mirklī, kurā dzīvojam, – tas ir, tagadnē; nedzīvot nākotnē, bet, gluži pretēji, dzīvot tā, it kā nekādas nākotnes nebūtu, it kā mums būtu tikai šī diena, šis mirklis; izdzīvot šo mirkli, cik vien labi mēs spējam, – it kā šī diena, šis mirklis būtu mums pēdējais – attiecībās ar sevi un ar tiem, kas mums apkārt. Šeit nav runa par kaut kādu viltus traģēdiju – tas būtu smieklīgi –, bet par veidu, kā atklāt visu, ko varam gūt no pašreizējā brīža. Pirmkārt, mēs varam tajā īstenot labi paveiktu darbību – paveiktu sevis dēļ, pilnā uzmanībā un apzināti. Mēs varam sev teikt: šajā brīdī es koncentrējos uz to, kas man jāpaveic; es to daru, cik labi vien protu. Mēs varam arī teikt: esmu šeit, dzīvs, un ar to pietiek; tas ir, mēs varam apzināties savas esības vērtību – vai arī atkārtot neizsmeļamo Monteņa frāzi par šo tēmu, teiktu cilvēkam, kuru nomāc tas, ka viņš pa visu dienu nav neko izdarījis: “Ko? Vai tad jūs neesat dzīvojis? Tā taču ir ne vien galvenā, bet arī vislieliskākā cilvēka nodarbe.”⁴ Mēs pat varētu piebilst: es esmu šeit, šajā milzīgajā un brīnišķīgajā pasaulē. Marks Aurēlijs teica, ka pašreizējais brīdis savieno mūs ar visu kosmosu.⁵ Katru brīdi es varu domāt par neaprakstāmo kosmisko notikumu, kurā piedalos. Bet te mēs nonākam pie citas tēmas, kurai mums arī jāpieskaras, – brīnuma sajūtas par pasauli. Šobrīd teikšu tikai to, ka dzīvot tagadnē nozīmē dzīvot tā, it kā mēs redzētu pasauli pirmo un pēdējo reizi. Tādējādi ikviens pašreizējais brīdis var būt laimes brīdis – vai nu piedzīvojot esības prieku, vai gandarījumu par labi paveiktu darbu.

Skaidrs, ka pastāvīgi dzīvot šādā sajūtā nevar, mums jāpieliek smagas pūles, lai atbrīvotos tiklab no pārņemtības ar nākotni, kā no ikdienas rutīnas.

Savās grāmatās jūs runājat arī par to, ko saucat par skatienu no augšas.

Tas ir vēl viens vingrinājums, kas man šķiet ļoti svarīgs un ko esmu centies praktizēt. Skatiens no augšas, vērsts uz zemi no kalna virsotnes, lidmašīnas vai kosmosa kuģa, jāatšķir no iztēlotā, iedomātā skata no augšas, kas, protams, ietver šāda no augsta punkta vērsta skatiena pieredzi. Šis, ja tā drīkst teikt, fizioloģiskais skatiens no augšas tika plaši apspriests grieķu civilizācijā. Hanss Blūmenbergs apgalvo, ka bija jāgaida līdz 1336. gada 26. aprīlim, Petrarkas kāpienam Vantū kalnā, līdz cilvēks vēsturiskā pagrieziena brīdī saņēmās drosmi paskatīties uz pasauli no augšas, jo pirms tam šāds skatiens bija atvēlēts tikai dieviem. Tas labi raksturo aklumu, kas piemeklē pētniekus, kad viņi turas pie iepriekšpieņemtas idejas. Blūmenbergs, kurš šajā ziņā sekoja Jākobam Burkhartam, apgalvoja, ka antīkā laikmeta cilvēks nekad nekāptu kalnā tāpat vien, prieka vai ziņkāres pēc, – tikai lai celtu templi. Īstenībā šāds skats no augšas ir visnotaļ atrodams kā grieķu, tā romiešu darbos. Homēram ir sargi, kuri redz, ka no tālienes tuvojas briesmas. Es nevaru uzskaitīt visus skatus no augšas, kas parādās antīkajā dzejā no Aristofana “Mākoņiem” līdz Rodas Apollonija “Argonautikai”. Ir saglabājušās bagātīgas liecības par kāpieniem Etnā. Tāpat arī var atrast no augšas ieraudzītu ainavu attēlojumus grieķu-romiešu mākslā. Interesanti, ka šī augšas skatiena pieredze ļāva iedomāties mentālu redzējumu, kas ietver savā vīzijā Zemi un kosmosu. Atsauces uz to sastopamas visā antīkajā senatnē. Šis vingrinājums paredz pacelšanos iztēlē debesu sfērās, kur kustas zvaigznes, bet tajā pašā laikā arī skatiena vēršanu no augšas uz Zemi un uz cilvēkiem, kas to apdzīvo, uz viņu uzvedību. Šādus aprakstus var sastapt bieži – piemēram, Platona, Epikūra, Lūkrēcija, Aleksandrijas Filona, Ovidija, Marka Aurēlija un Lūkiāna darbos.

Šie iztēles un prāta vingrinājumi vērsti uz cilvēka iecelšanu atpakaļ neizmērojamajā Visuma telpā, lai liktu viņam apzināties, kas viņš ir. Pirmkārt, apzināties savu vājumu, jo skatiens no šādas perspektīvas ļauj sajust, cik smieklīgi niecīgas ir cilvēku lietas, kuras mums parasti šķiet pagalam nozīmīgas. Antīkie autori – piemēram, Lūkiāns – šādi aplūko karu, kas, ieraudzīts no augšas, izskatās pēc skudru cīkstiņa, un zemju robežas, kas šķietas bezjēdzīgas. Bet tas arī ļauj cilvēkam apzināties savu lielumu, jo viņa prāts spēj aptvert visu universu. Šis vingrinājums ved uz apziņas paplašināšanu, uz sava veida dvēseles lidojumu bezgalīgajā, ko apraksta Lūkrēcijs, atsaucoties uz Epikūru. Tas ļauj indivīdam ieraudzīt lietas universālā perspektīvā un atbrīvoties no sava egoistiskā, subjektīvā skatpunkta. Skatiens no augšas ved uz lielāku objektivitāti, un tieši tādam ir jābūt vēsturnieka skatienam, par ko runāja jau Lūkiāns darbā “Verae Historiae”.

Tā ir tēma, ko ļoti bieži izmantojuši jauno laiku autori, tāpat arī Austrumu domātāji, pat ja ar satīrisku nodomu – atcerēsimies Voltēru. Taču morāles vēstījums visbiežāk netiek aizmirsts.

Šī tēma, tāpat kā tagadnes tēma, ir plaši izvērsta visā Rietumu literatūrā; ievērojamākie tās attīstītāji ir Paskāls, Voltērs un Andrē Šenjē, bet jo īpaši Gēte – piemēram, dzejolī “Ģēnijs, kurš lido pār Zemes sfēru”. Tā parādās arī apbrīnojamajā Bodlēra dzejolī “Celšanās”, kas sākas ar šādām rindām: “Pār dīķiem tālumā un pāri skaistām lejām,/ Pār kalniem, mākoņiem un mežiem, jūrmalai/ Un viņpus ētera, kur saule mūžam kaist,/ Un viņpus zvaigžņu loka nebeidzamām dejām –/ Arvienu augstāk droši celies tu, mans gars.”⁶ Gēte, kuru skatiens no augšas apbūra, ar lielu sajūsmu uzņēma ziņu par pirmajiem gaisa balona lidojumiem (1783), kas cilvēkam ļāva atrauties no zemes. Mūsu paaudze tagad lido kosmosā. Un tie, kuri piedzīvojuši šo lidojumu, juta milzīgu šoku un runāja par idejām un sajūtām, kas bija līdzīgas tām, kuras juta tie, kas to bija pieredzējuši tikai kā garīgu vingrinājumu. Arī viņi jutās kā zvaigznes starp zvaigznēm; arī viņi sajuta robežu niecību un vispār visu fizisko un morālo barjeru, kas šķir cilvēkus, niecību. Šeit mēs sastopamies ar ļoti bagātu tradīciju, ko es ceru aprakstīt nākamajā grāmatā.

Garīgais vingrinājums “skatiens no augšas”, attīrīts no visādu veidu novecojušas kosmoloģijas un mitoloģijas, ir aktuāls arī šodien. Aizņemoties nosaukumu no redaktora slejas, kuru avīzē Le Mond gadiem ilgi rakstīja Ibērs Bēvs-Merī, būtībā to varētu saukt par “Sīriusa skatpunktu”. Ieņemt Sīriusa skatpunktu nozīmē tiekties uz vēsturnieka vai zinātnieka objektivitāti, bezkaislīgumu, bet tas nozīmē arī atmest savu “es” un atvērties universālai perspektīvai. Šis vingrinājums ļauj cilvēkam apzināties savu vietu Visumā un tādējādi distancēties no sava egoistiskā skatpunkta, un tas liek viņam apjēgt savu piederību ne tikai Visumam, bet arī cilvēcei kā veselumam, atbrīvoties no vienpusīga skatījuma uz lietām, nostādīt sevi citu vietā.

Un tomēr, vai jums nešķiet, ka pastāv pretruna starp šo Sīriusa skatpunktu, kurš taču mūs attālina no cilvēku pasaules, un rūpēm par sabiedrību, kas mūs ievieto starp cilvēkiem?

Es reiz uz kādas ielūguma kartes izlasīju tekstu, kas bez kādas atsauces bija piedēvēts Einšteinam. Tas tik labi izsaka to, ko es nupat centos pateikt, ka atļaušos to citēt pilnībā: “Cilvēks ir tikai laikā un telpā ierobežota daļa no Veseluma, ko mēs saucam par “universu”. Taču viņš sevi, savas domas un jūtas uzskata par kaut ko atsevišķu. Tā ir sava veida optiskā ilūzija, kas ieslēdz mūs tādā kā cietumā, jo mēs tajā redzam tikai paši savas ilgas un dāvājam mīlestību tikai saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Mūsu pienākums ir iziet no šīm šaurajām sienām un atvērt savu sirdi visām dzīvajām būtnēm un visai dabai tās lieliskumā. Neviens nespēj šo mērķi sasniegt pilnībā, taču centieni nonākt pie tā atbrīvo mūs un dod iekšēju drošību.” Šis ir tas skatiens no augšas, kas ļauj cilvēkam pārvarēt savas robežas; tieši tas ievieto cilvēci atpakaļ Veselumā, ļauj mums apzināties, ka esam daļa no Veseluma, un liek mums atvērt savu sirdi visām dzīvajām būtnēm. Šajā tekstā viss ir piesūcināts ar stoicismu, pat doma par gudrības nepieejamību. Vai to tiešām uzrakstījis Einšteins? Mēs ar Maiklu Čeisu esam gadiem meklējuši šo izteikumu publicētajos Einšteina darbos. Bez panākumiem. Varbūt tas slēpjas kādā viņa vēstulē? Tas itin labi saskan ar citām lielā zinātnieka idejām; viņš, piemēram, rakstīja: lai uzzinātu cilvēka patieso vērtību, jānoskaidro, cik lielā mērā un kāda mērķa vārdā viņš ir atbrīvojies no sevis. Jebkurā gadījumā citētajā tekstā var redzēt ciešo sasaisti starp, no vienas puses, pāreju no ierobežota redzējuma uz universālu redzējumu un, no otras, – pienākuma apziņu kalpot cilvēku sabiedrībai.

Vai šīs rūpes par cilvēku sabiedrību atrodamas visās antīkās filozofijas skolās, vai arī tā ir tīri stoiska nostādne?

Mēs to varam atrast jau Platona politiskās reformas centienos Sirakūzās. Pēc viņa soli uz priekšu šajā ziņā sper Epikūrs, kurš savā skolā brīvos cilvēkus nenošķīra no vergiem. Bet cilvēces ideja, šķiet, parādās tikai pie stoiķiem tajā mērā, kādā viņi pilsētas konceptu paplašina uz saprātīgu būtņu kopību. Kas ir cilvēks? – jautā Epiktēts un pats atbild: daļa no pilsētas, tas ir, lielās pilsētas, dievu un cilvēku pilsētas, kā arī daļa no mazākas pilsētas, kas ir tikai universālās pilsētas attēls.⁷

Visstoiskākais teksts – tāds, kurā tiek atzīta katra cilvēka cieņa un netiešā veidā parādās arī cilvēktiesību ideja, – ir Senekas vēstule Lūcīlijam. Tajā Seneka kritizē cirka izrādes, kurās kailus, neapbruņotus vīriešus soda ar nāvi, un šajā sakarā viņš lieto izteikumu “cilvēks ir svētums citam cilvēkam”.⁸ Ievērojiet, ka viņš to saka par cilvēkiem, kurus uzskatīja par noziedzniekiem. Tātad tieši cilvēks – kā cilvēks – ir svētums citam cilvēkam. Antīkā laikmeta cilvēkam vārds “svēts” bija piepildīts ar reliģisku vērtību. Epiktēts savukārt runā par vergiem kā “Dieva dēliem”.

Tādējādi stoiķi ļoti asi izjuta to, ko varētu nosaukt par cilvēka sociālo aicinājumu, kalpošanu cilvēku kopībai un filozofa politisko pienākumu. Taču filozofs viņu skatījumā nedrīkst nodarboties ar politiku valstī, kurā, lai to darītu, viņam būtu jāatsakās no saviem morāles principiem. Stoiķi prasa ciešu morāles un politikas sasaisti.

Vai antīkā vēsture ir saglabājusi kādas stoicisma vai stoiķu politiskās darbības pēdas?

Visā antīkā stoicisma vēsturē redzamas liecības par viņu veiktām politiskām darbībām. 3. gadsimtā p.m.ē. Spartas valdnieks Kleomens, veicot reformas, iedvesmojās no stoiķa Sfaira. Šīs reformas nodrošināja absolūtu visu pilsoņu vienlīdzību pretstatā dalījumam sociālās kārtās, vīriešu un sieviešu līdztiesību, zemes sadali un parādu dzēšanu. 2. gadsimtā p.m.ē. slavenā brāļu Grakhu agrārā reforma tika izstrādāta stoiķu vidē, proti, Skaivolu ģimenē, kā arī stoiķa Blosija ietekmē. Viņus iedvesmo līdzcietība pret nabagiem, ko lieliski kādā runā izsaka Tiberijs Grakhs. Pēc Tiberija Grakha krišanas filozofs Blosijs aizbēga uz Āziju pie Aristonīka, kurš cīnījās ar romiešiem par Pergamas valsti un kura politiskā programma paredzēja vergu atbrīvošanu un pilsoņu vienlīdzību. Provinču gubernatori, tādi kā Kvints Mūcijs Skaivola, provinču pārvaldē arī izmantoja stoicisma vispārcilvēciskos principus. Bet es tagad runāju kā vēstures skolotājs, tādēļ ātri un sev par nožēlu pārlēkšu pāri stoiķu pretestībai pret impēriju mūsu ēras 1. gadsimtā.

Bet nākamajā gadsimtā stoiķis kļūs par imperatoru – jums tik dārgais Marks Aurēlijs. Vai viņa valdīšanā ir saskatāmas kādas stoicisma pēdas?

Viena lieta ir skaidra: viņš neplānoja nekādas plaša mēroga reformas kā ķēniņš Kleomens vai kā brāļi Grakhi. Bet savā grāmatā viņš slavē tos – stoiķus un nestoiķus –, kas cīnījās un gāja bojā par valsti, kurā likumi būtu vienādi visiem, kurā visiem būtu vārda brīvība un kurā tiktu ievērota pavalstnieku brīvība. Ir skaidri redzams, kam pieder viņa simpātijas.

Palūkosimies uz dažām viņa valdīšanas detaļām, kas skaidri liecina par viņa rūpēm. Es saku “detaļām”, jo Marks Aurēlijs bija pārliecināts, ka imperatora pirmais uzdevums ir pievērst uzmanību tieši detaļām – piemēram, aizsargāt pilsoņus no valsts ierēdņu negodprātības vai tiesnešu kļūdām. Antīkie vēsturnieki un juristi slavē viņu par pedantiskajām rūpēm, kādas viņš veltīja tiesu varas nostiprināšanai, pagarinot tiesas sēžu ilgumu, allaž bažījoties, vai kāds nav notiesāts nepareizi, cenšoties maksimāli saglabāt aizstāvības tiesības. Marka Aurēlija pieņemtie likumi apliecina viņa rūpes par vergu brīvlaišanas atvieglošanu, pat ja tas runāja pretī valsts kases interesēm, balstoties uz principu, ka brīvība stādāma augstāk par finansiāliem apsvērumiem. Lai neapgrūtinātu provinces ar pārlieku augstiem nodokļiem Ģermānijas kampaņas finansēšanai, viņš pārdeva izsolē imperatora ģimenei piederošās vērtslietas. Uzzinājis, ka vairāki bērni – virves staigātāji – gājuši bojā, krītot no virves, viņš pieprasīja aprīkot šādu izrāžu vietas ar matračiem un tīkliem, lai novērstu turpmākus nelaimes gadījumus. Šajā vēstures laikmetā tas ir rets gadījums, kad vienkāršiem cilvēkiem tiktu veltīta tāda uzmanība. Imperatori parasti neinteresējās par šādiem no viņu skatpunkta it kā nenozīmīgiem sīkumiem, detaļām.

Mēs, domāju, būsim vienisprātis, ka rūpes par sabiedrību ir viena no tām stoiķu garīgajām attieksmēm, kas saglabājusi vislielāko vērtību arī šodien.

Jā, Marka Aurēlija piezīmes šajā sakarā ir ļoti vērtīgas. Mēs redzam neparastu prāta skaidrību tajos padomos, ko imperators dod pats sev, lai izceltu briesmas, kurām pakļauts darbīgs cilvēks. Viņam ir jāciena citi, jāsaglabā pilnīga neitralitāte, jābūt nesavtīgam, jādara labais, pašam to neapzinoties, jāizvairās no egoistiskas pieķeršanās savai rīcībai, jāuzklausa citu padomi. Visām šīm atziņām ir sava vērtība arī tagad.

Runājot plašākās kategorijās, šīs rūpes par cilvēku sabiedrību ir būtisks filozofiskās domas un dzīves aspekts. Sokrats Platona “Apoloģijā” vairākkārt uzsver, ka viņš atstāj novārtā paša intereses, lai nodarbotos tikai ar citiem. Var, protams, teikt, ka viņam rūpēja tikai cilvēka dvēsele. Bet antīkajā senatnē bija arī valstsvīri filozofi, tādi kā Tiberijs Grakhs vai Kvints Mūcijs Skaivola, kuri rūpējās par cilvēku, jo īpaši trūcīgo, labklājību.

No šāda leņķa raugoties, es teiktu, ka mūsdienās jebkura rīcība, kas vērsta uz nabadzības, ciešanu un slimību atvieglošanu, un jebkura politiska rīcība, kuru iedvesmo ētiski motīvi, – rīcība, par kādu runā Vāclavs Havels, kad viņš raksta: “Vienīgā politika, kas ir šī vārda cienīga, un vienīgā, kuru es apņemos piekopt, ir politika, kas kalpo manam kaimiņam, kalpo cilvēkiem,” – šāda rīcība ir uzskatāma par filozofisku šī vārda visstriktākajā un cildenākajā nozīmē.

Vēl viena tēma, kas bieži atkārtojas jūsu darbos, ir izbrīns par esamības un Visuma diženumu. Šķiet, ka tā ir vēl viena antīko filozofu attieksme, kuru jūs uzskatāt par dzīvu arī šodien.

Jūs man dodat iespēju atgriezties pie domas, kuru sarunā jau piesaucu: dzīvot pašreizējā brīdī nozīmē dzīvot tā, it kā tu redzētu pasauli pirmo un pēdējo reizi. Piepūle ieraudzīt pasauli tā, it kā to redzētu pirmo reizi, nozīmē atbrīvoties no ierastā, rutinētā skatījuma, iegūt pirmatnēju, naivu realitātes redzējumu; tas nozīmē ievērot pasaules lieliskumu, kas parasti aizslīd mums garām. Tieši to mēģina darīt Lūkrēcijs, sakot: ja pasaule atklātos mūsu acu priekšā pēkšņi un negaidīti, cilvēka iztēle nespētu iedomāties neko brīnumaināku.⁹ Un, kad Seneka runā par satricinājumu, kas viņu pārņem, skatoties uz pasauli, viņš piebilst, ka bieži raugās tajā ar izbrīnu, it kā redzētu to pirmoreiz.¹⁰

Šo pašu izbrīnu pasaules neticamās esamības priekšā mēs atrodam lielā daļā Rietumu literatūras. No 17. gadsimta mums ir apbrīnojamās Tomasa Trahērna “Svētlaimes dzejas” .. No 19. gadsimta sākuma – atkal Gēte, piemēram, Linceja dziesma “Fausta” 2. daļā: “Es redzu visās lietās mūžības ietērpu.” Un no nesenākiem laikiem mums citu starpā ir Rilke un Vitgenšteins, kurš teica, ka augstākais, ko viņš mūžā pieredzējis, ir izbrīns pasaules esamības priekšā.

Tā ka es neesmu vienīgais, kuru pārņem izbrīns pasaules esamības priekšā. Taču šeit ir viena atruna: šis mūžības ietērps, par kuru runā Lincejs, vai tikai tas nav krāšņs plīvurs, kas aizklāj šausmas – šo nemitīgo cīņu starp dzīvniekiem uz dzīvību un nāvi un arī starp cilvēkiem, kas mežonīgi plosa cits citu gabalos? Stoiķi mums saka, ka daba jāuztver tāda, kāda tā ir, neatkarīgi no mūsu antropomorfiskajiem priekšstatiem. Šajā stingrībā ir sava patiesība. Dažas dabas filmas, kurās rāda, kā plēsēji aprij medījumu, pieņem, ka šīs šausmas galu galā ir dabas lieliskuma izpausme. Jau Aristotelis brīnījās par to, ka šausminošas vai necilvēcīgas lietas dabā izraisa mūsos riebumu, toties, attēlotas mākslas darbos, tās mūs sajūsmina. Īstam dabas pazinējam ir jāmīl arī tās atbaidošie aspekti. Visās dabas norisēs, viņš teica, ir kaut kas brīnišķs.

Taču miljardiem cilvēku, kuri dzīvo postā un nabadzībā, eksistence pasaulē nevar šķist nekas brīnišķīgs. Šīs lietas var likties skaistas acīm, teica Šopenhauers, bet būt vienam no viņiem ir pavisam kas cits. Filozofiska dzīve paredz drosmi apzināties un pieņemt faktu, ka esi viens no viņiem. Dažiem cilvēkiem – nereti, kā atzīmēja Monteņs, ļoti vienkāršiem un “parastiem” cilvēkiem – piemīt šī drosme, kas ļauj viņiem nonākt pie filozofiskas dzīves. Pat tad, kad viņi cieš un atrodas izmisīgās situācijās, viņiem dažkārt izdodas tvert savu esību pasaulē kā kaut ko lielisku. Monreālā pēc manas lekcijas kāds klausītājs ieteica man palasīt Rozas Luksemburgas vēstules no cietuma, jo tajās varot atrast kaut ko līdzīgu tam, par ko es tiku runājis lekcijā. Es izlasīju šīs vēstules no ieslodzījuma 1917.–1918. gadā (viņu nogalināja 1919. gadā) un gandrīz katrā lappusē atradu himnu pasaules skaistumam. Viņa jūsmoja par debesīm, mākoņiem, puķēm, putniem un rakstīja: “Dzīvojot zem šādām debesīm, kā gan cilvēks var būt ļauns un zemisks?” Es varētu minēt arī Solžeņicina varoni no viņa romāna “Pirmajā lokā”, kurš, guļot gultā un skatoties uz nolupušajiem griestiem, apraksta savas cietumnieka izjūtas: “Tīrs esības prieks liek man nodrebēt.”

Kopumā ņemot, pasaule varbūt ir lieliska, tā bieži ir nežēlīga, bet galvenais – tā ir mīklaina. Sajūsma var kļūt par pārsteigumu, satricinājumu, pat šausmām. Lūkrēcijs, runājot par pasaules redzējumu, ko viņam atklājis Epikūrs, iesaucas: “Ieraugot šo ainu, mani pārņēma kaut kas līdzīgs dievišķam priekam un šausmu trīsām.” Tās arī ir divas mūsu attiecību ar pasauli sastāvdaļas: dievišķs prieks un šausmas. Bet šis, cik man zināms, ir vienīgais antīkās senatnes teksts, kas atsaucas uz personiskās pieredzes aspektu. Varbūt tam var pievienot Senekas izbrīnu, ko mēs pirms brīža pieminējām. Šīs svētās trīsas, ko cilvēki jūt realitātes mīklainās iedabas priekšā, ir, kā teica Gētes Fausts, “cilvēka labākā daļa”, jo tās uzrāda saasinātu pasaules apzināšanos. Jauno laiku autori, tādi kā Šellings, Gēte, Nīče, fon Hofmanstāls, Rilke (Pirmajā elēģijā: “Jo skaistums nav nekas cits kā vien šausmīgā sākums”), kā arī Merlo-Pontī, ir labāk nekā antīkie domātāji izteikuši un varbūt arī jutuši savādo un noslēpumaino pasaules esamībā. Mēs nespējam paši radīt šīs svētās trīsas, bet tajos retajos gadījumos, kad tās mūs pārņem, nav jācenšas no tām distancēties, jo cilvēkam ir jābūt drosmei nostāties aci pret aci ar neizsakāmo esamības noslēpumu.