par plēsonību, 1995

kāpēc viss gļotainais, gaļīgais, mīkstais, recekļainais, šķidrais izraisa intensīvas izjūtas? jau ne reizi vien esmu mēģinājis atbildēt uz šo jautājumu. tomēr izsmeļoši man tas nekad nav izdevies. neraugoties uz to, par uzdoto jautājumu še būs vēl dažas pārdomas, kas sniedzas tālāk par freida anālteorijām. visu gļotaino un mitro var saistīt ar mūsu ķermeniskumu, un pirmām kārtām tas ir ķermeniskums ar miesu, mīkstajiem orgāniem, asiņu šķidrumu, sekrētiem un vielām, kuras caurstrāvo ķermeni, kā arī ar tām, kuras tiek nošķirtas, kā, piemēram, izkārnījumi, menstruālās asinis, urīns, sperma, siekalas, sviedri, vēmekļi utt. var domāt arī par apēsto un norīto, par sakošļāto, sasiekaloto, nesagremoto, pussagremoto un sagremoto ēdienu, mēs piedzimstam, gļotu apņemti.

visas nosauktās substances tiem, kuru izjūtas ir daudzmaz normālas, rada pretīgumu. viss uzskaitītais tiek uztverts intensīvi, taču izraisa pretīgumu, liek rasties pretīguma barjerai. ar uzskaitītajām substancēm nodarbojas tikai ārsts, miesnieks, mednieks, zemnieks, pavārs, sieviete, kura gatavo ēst, un mākslinieks.

varbūt šī agresija, šis citai būtnei nodarītais miesas bojājums, nonāvēšana mūs nostāda aci pret aci ar miesiskā ķermeniskuma iekšējām substancēm. no ievainojuma šļācas un līst asinis, ir redzama brūces atsegtā jēlā miesa. nodzīta dzīvnieka miesa un asinis atklājas, tikai kad to nonāvē. gļotaini mīkstie orgāni un šķidrumi, kas plūst caur mūsu ķermeni, kļūst redzami izķidājot. sarkanā pieder pie visintensīvākajām krāsām, kas mums zināmas. tai ir visintensīvākā signāla vērtība, tā šokē mūsu psihofizisko organizāciju. kad tiek ievainots, kad ir vislielākās dzīvības briesmas, vienmēr izplūst spalgi košas, sarkanas asinis. varbūt sarkanā, asiņu krāsa, par tik ļoti intensīvu krāsu kļuvusi tāpēc, ka tā ir saistīta ar uzbrukumu un dzīvības briesmām. seno laiku agresors un mednieks ļāvās savu izjūtu intensitātei, ko noteica plēsonīga nonāvēšanas kāre, kura nozīmēja izdzīvošanu un pieēšanos līdz greznam sātam. senajiem cilvēkiem skatīšanās uz iekšējiem orgāniem, uz miklajām zirga zarnām, to apjaušana un aptaustīšana bija saistīta ar dabīgu, juteklisku uztveri, ņemot vērā to, ka filoģenētiski dziļi mūsos ir nāvi nesoša plēsoņas uzvedība. tas, ka mēs nogalinām un ēdam savus brāļus no dzīvnieku valsts (ka mums tas jādara), mums ir liela trauma. sākotnēji neapjaustās šķīstības prasības, kas normālam mūsdienu cilvēkam gandrīz aizliedz izjust mitro, gļotaino, nozīmē, ka dziļi mūsos ir vēlēšanās medīt, nonāvēt. tāpat ir arī bail atzīt, ka, ēdot gaļu, mēs patiesībā netieši, gandrīz to nezinādami, apmierinām savu nāvētkāri. mēs šo faktu noliedzam, nost no sabiedrības acīm samaksādami miesniekiem, kas nonāvē mūsu vietā. mums izsniegtā gaļa ir līdz nepazīšanai sadalīta un iesaiņota, ļaujot mums aizmirst, ka dzīvniekiem jāmirst mūsu barības pēc. aizliegums nonāvēt mums visiem ir šķietams tabu, jo nonāvēts tiek diendienā. taču mēs to darām, NENOSMĒRĒJOT PIRKSTUS.

bailes tikt nonāvētam, kā arī bailes no iekšējās fundamentālās vēlēšanās nonāvēt ir tik spēcīgas, ka, jau ieraugot kaut ko mitri gļotainu, cilvēks no tā sargājas. cilvēks nevēlas nonākt nekādā saistībā ar to, kas ir atsegts, ķermeniski organisks. gļotainais, pavēderīgi mitrais mūs ievelk nāves teritorijā. tomēr tieši to juteklisko intensitāti, ar kādu mūs uzrunā viss gļotaini mitrais, izraisa neapzinātā plēsoņas uzvedība, ko mēs šimbrīžam neapzināmies, un vēlēšanās nonāvēt, ko neapzināmies nemaz. mēs esam visspēcīgākais, visnepiesātināmākais, visnesaudzīgākais mūsdienu plēsoņa. šī atskārta pieder pie mūsu eksistences traģiskās realitātes. arī mūsu kultūra ir plēsoņu kultūra. visi mīti vijas ap upura, ap nonāvēšanas traumu.