par plēsonību, 1995

kāpēc viss gļotainais, gaļīgais, mīkstais, recekļainais, šķidrais izraisa intensīvas izjūtas? jau ne reizi vien esmu mēģinājis atbildēt uz šo jautājumu. tomēr izsmeļoši man tas nekad nav izdevies. neraugoties uz to, par uzdoto jautājumu še būs vēl dažas pārdomas, kas sniedzas tālāk par freida anālteorijām. visu gļotaino un mitro var saistīt ar mūsu ķermeniskumu, un pirmām kārtām tas ir ķermeniskums ar miesu, mīkstajiem orgāniem, asiņu šķidrumu, sekrētiem un vielām, kuras caurstrāvo ķermeni, kā arī ar tām, kuras tiek nošķirtas, kā, piemēram, izkārnījumi, menstruālās asinis, urīns, sperma, siekalas, sviedri, vēmekļi utt. var domāt arī par apēsto un norīto, par sakošļāto, sasiekaloto, nesagremoto, pussagremoto un sagremoto ēdienu, mēs piedzimstam, gļotu apņemti.

visas nosauktās substances tiem, kuru izjūtas ir daudzmaz normālas, rada pretīgumu. viss uzskaitītais tiek uztverts intensīvi, taču izraisa pretīgumu, liek rasties pretīguma barjerai. ar uzskaitītajām substancēm nodarbojas tikai ārsts, miesnieks, mednieks, zemnieks, pavārs, sieviete, kura gatavo ēst, un mākslinieks.

varbūt šī agresija, šis citai būtnei nodarītais miesas bojājums, nonāvēšana mūs nostāda aci pret aci ar miesiskā ķermeniskuma iekšējām substancēm. no ievainojuma šļācas un līst asinis, ir redzama brūces atsegtā jēlā miesa. nodzīta dzīvnieka miesa un asinis atklājas, tikai kad to nonāvē. gļotaini mīkstie orgāni un šķidrumi, kas plūst caur mūsu ķermeni, kļūst redzami izķidājot. sarkanā pieder pie visintensīvākajām krāsām, kas mums zināmas. tai ir visintensīvākā signāla vērtība, tā šokē mūsu psihofizisko organizāciju. kad tiek ievainots, kad ir vislielākās dzīvības briesmas, vienmēr izplūst spalgi košas, sarkanas asinis. varbūt sarkanā, asiņu krāsa, par tik ļoti intensīvu krāsu kļuvusi tāpēc, ka tā ir saistīta ar uzbrukumu un dzīvības briesmām. seno laiku agresors un mednieks ļāvās savu izjūtu intensitātei, ko noteica plēsonīga nonāvēšanas kāre, kura nozīmēja izdzīvošanu un pieēšanos līdz greznam sātam. senajiem cilvēkiem skatīšanās uz iekšējiem orgāniem, uz miklajām zirga zarnām, to apjaušana un aptaustīšana bija saistīta ar dabīgu, juteklisku uztveri, ņemot vērā to, ka filoģenētiski dziļi mūsos ir nāvi nesoša plēsoņas uzvedība. tas, ka mēs nogalinām un ēdam savus brāļus no dzīvnieku valsts (ka mums tas jādara), mums ir liela trauma. sākotnēji neapjaustās šķīstības prasības, kas normālam mūsdienu cilvēkam gandrīz aizliedz izjust mitro, gļotaino, nozīmē, ka dziļi mūsos ir vēlēšanās medīt, nonāvēt. tāpat ir arī bail atzīt, ka, ēdot gaļu, mēs patiesībā netieši, gandrīz to nezinādami, apmierinām savu nāvētkāri. mēs šo faktu noliedzam, nost no sabiedrības acīm samaksādami miesniekiem, kas nonāvē mūsu vietā. mums izsniegtā gaļa ir līdz nepazīšanai sadalīta un iesaiņota, ļaujot mums aizmirst, ka dzīvniekiem jāmirst mūsu barības pēc. aizliegums nonāvēt mums visiem ir šķietams tabu, jo nonāvēts tiek diendienā. taču mēs to darām, NENOSMĒRĒJOT PIRKSTUS.

bailes tikt nonāvētam, kā arī bailes no iekšējās fundamentālās vēlēšanās nonāvēt ir tik spēcīgas, ka, jau ieraugot kaut ko mitri gļotainu, cilvēks no tā sargājas. cilvēks nevēlas nonākt nekādā saistībā ar to, kas ir atsegts, ķermeniski organisks. gļotainais, pavēderīgi mitrais mūs ievelk nāves teritorijā. tomēr tieši to juteklisko intensitāti, ar kādu mūs uzrunā viss gļotaini mitrais, izraisa neapzinātā plēsoņas uzvedība, ko mēs šimbrīžam neapzināmies, un vēlēšanās nonāvēt, ko neapzināmies nemaz. mēs esam visspēcīgākais, visnepiesātināmākais, visnesaudzīgākais mūsdienu plēsoņa. šī atskārta pieder pie mūsu eksistences traģiskās realitātes. arī mūsu kultūra ir plēsoņu kultūra. visi mīti vijas ap upura, ap nonāvēšanas traumu.

tagad daudzkārt bija runa par mūsos dusošo plēsonīgo vajadzību nonāvēt. es būtu pilnībā pārprasts, ja kāds uzskatītu, ka es vēlos glorificēt nonāvēšanu vai pat aicināt uz nonāvēšanu, proti, aicināt, lai katrs no mums nonāvē, tādējādi apmierinot vajadzību pēc tās. nonāvēšana ir jāatzīst par traģisku faktu mūsu esamībā. lai mēs varētu būt dzīvi, mums jānonāvē: tas mums jāpiecieš kā traģiska fundamentāla konstelācija. nonāvēt mums liek radīšanas īstenošana. aprobežošanās ar veģetāru barību mums laupītu mūsu galvenos radošos dzinējspēkus. mūsu sugai tas nederētu.

vēlēšanās nonāvēt ir jāizņem no apspiestības, kur tā atrodas, un jāatzīst atbilstoši tās realitātei. vajadzība pēc nonāvēšanas akta intensitātes jādzēš, dzīvojot principiāli intensīvi, absorbējot jutekliski visjūtamāko un visintensīvāko un neapvaldīti mīlot radīšanu, ekstātiski, skurbi skatoties, garšojot, ostot, klausoties un taustot. intensīvas, no esamības apskurbušas dzīvošanas stāvoklis, MĪLESTĪBAS stāvoklis atbrīvo no apspiestām, neatzītām, arhaiskām vajadzībām.

substances, kuras intensīvi signalizē par mūsu plēsoņas dabu, manās akcijās kļūst acīmredzamas. tās gluži kā ar loti iztausta mūsu reālos psihofiziskos apstākļus. tikai tad, kad būs aizvākta pretīguma barjera, kas mums liek aizmirst savu plēsonīgumu, mēs atskārtīsim, cik svarīga miesa un asinis ir analītiskam teātrim, kurš vēlas parādīt mūsu cilvēkesmes traģisko īstenību līdz pašam mūsu radīšanas traģisko pamatapstākļu dziļumam. par traģiskumu te netiek runāts kā par izmisumu un rezignāciju; traģiskais ir nāve radīšanā. jānotiek kraham vai pārtapšanai cauri nāvei, lai īstenotos mūžu mūžos skaidra apziņa, ekstātiskā laimīgumā apjausta esme. traģiskais tiek pārvarēts ar dziļu, nerimstošu jā dzīvīgumam.

māksliniekus ar viņu instinktīvi analītisko attieksmi pret visiem estētiskajiem fenomeniem fascinē, viņpus laba un ļauna, šī gļotaini miesiskā mitruma pasaule. māksliniekus fascinē šis izaicinājums mūsu juteklībai. aiz pretīguma barjeras viņi atklāj “skaisto”. es domāju par renesanses māksliniekiem, kuri, riskējot ar dzīvību, secēja līķus, par rembrantu, kas gleznoja nokautus vēršus un anatomiskas detaļas, kā holandieši savās dzīvības pilnajās klusajās dabās allaž attēloja izķidātus dzīvniekus, svaigas, mitri miesiski zaigojošas zivis un jūreņus. tad es domāju par delakruā, kas rītos gāja uz kautuvi, lai pētītu tur notiekošo norišu krāsziedu. interesi par nokautiem dzīvniekiem un iekšām var konstatēt līdz pat lovisam korintam, oskaram kokoškam, haimam sutinam, frānsisam bēkonam un sirreālistiem. nedrīkst aizmirst, ka kristīgās glezniecības centrā atrodas dieva ciešanas un nonāvēšana un šis dievs kā ēdienu un dzērienu visiem piedāvā savu upurēto miesu un asinis. aprakstītā intereses teritorija saskatāma arī dzejā no homēra caur grieķu traģēdijām līdz pat modernajam laikmetam.

slepkava un upuris ir viens. slepkavas agresija, nāvētkāre un upura nāves bailes sajaucas kopā, un tas, kurš pieredz šo pamatgalējību pārdzīvojuma ekstāzi, tās izdzīvo vienlaikus. upuris un bauda, krusts un augšāmcelšanās, piedzimšana un nāve, ieņemšanas bauda un nāve, nekas un esme ir viens un tas pats, un ekstātiski pieredzošos caurstrāvo visus pretstatus atceļoša baudas straume.

IR SASNIEGTS ORĢIASTIKAS APOGEJS. VISU SPĒLES DALĪBNIEKU EKSTĀTISKAIS KLIEDZIENS, VISU ORĶESTRU TROKSNIS PIEŅEMAS SPĒKĀ LĪDZ VIENAM VIENĪGAM GIGANTISKAM, NEATSLĀBSTOŠAM, MOKOŠAM, ĀRKĀRTĪGI SKAĻAM, NEIZTURAMI SPALGAM TONIM. MŪZIKA PĀRTOP VIENĀ VIENĪGĀ RĒKOŅĀ. REMDENO IEKŠU SILTUMS, SILTO IEKŠU GĻOTAINI MIKLAIS, SPĪDĪGAIS MĪKSTUMS, ASIŅAINO EKSKREMENTU MIKLAIS SILTUMS, DZEMDĒTĀJAS KLIEDZIENA NIKNUMS; JAUNDZIMUŠĀ KLIEDZOŠĀS BAILES; TIKKO NOKAUTU DZĪVNIEKU ASIŅU MIESISKAIS SILTUMS, PĀRŠĶELTS TESMENIS, IZŠĻAKSTĪTAIS PIENS, IZŠĻAKSTĪTĀS ASINIS, JĒLA, SAPLOSĪTA MIESA, IEKOŠANĀS DZĪVĀ, JĒLĀ MIESĀ, MIESAS LAIME DZIMUMORGĀNOS PĀRTOP GĻOTMĪKSTĀ, DZEMDSILTĀ, PIEDZIMTVAJADZĪGĀ, ZIBENSSPOŽĀ, DĀRDOŠĀ ZVAIGŽŅU CEĻU TROKŠŅA DZIMUMDZIŅĀ. IR DZIRDAMA DZIMŠANAS RĒKOŅA UN GALAKTIKU IZNĪCINĀŠANA.

APOGEJU SASNIEDZIS TAS KRĀČU NIKNUMS, AR KĀDU MUMS CAURI BRĀŽAS DZĪVOTALKAS. MUMS CAURI SAVAS HARMONISKI HAOTISKI GIGANTISKĀS, BEZGALĪGĀS NORISES APZIŅU NES VISUMS. AR RADĪŠANAS STRAUMI ESAM VIENA MĒRA, PIEDZIMŠANA UN NĀVE NOZĪMĒ VIENU. NO IEKŠU LABIRINTA, PĒRKONVĒRPETĒ SAVĪTIEM, NEIZMĒROJAMIEM, SAKNES IESŪCOŠIEM BEZDIBEŅIEM KLIEGDAMA PIEDZIMUSI SĀKOTNĒJĀ GALĒJĪBA. NO MUMS IR IZLAUZIES SEVI IZNĪCINOŠĀS DZĪVĪBAS VULKĀNS.

orķestra troksnis un kliegšanas koris pieņemas spēkā un kļūst par vienu vienīgu, sāpju robežu sasniedzošu rēkoņu. orģiastikas jutekliskā realitāte uzbriest līdz kosmiskai provokācijai, ir sasniegta simetrija ar milzeno, pārvarīgo, spēka pulsa caurstrāvoto radīšanas gaitu. visam dzīvajam un visām lietām iet cauri vibrējoša rēkoņa. vienīgās ar mokām notikušās piedzimšanas kosmiskā pirmskaņa, ar sāpēm un laimi sajauktā ESMES bauda kliedz, aizskan līdz pat visuma beztelpiskumam un neizdibināmībai. akcijas tiek īstenotas ar visaugstāko iespējamo ekstātisko, mokās sasniedzamo intensitāti. visu kliedziens pārtop par milzīgu izvemšanos. no iekšām izvemjas zvaigžņu īstenība. pasaule atpestījas visintensīvākajā esmē, orģijā sasniedz savas traģiski majestātiskās, laimes un moku pilnās nemitības apzināšanos.

orģiastisko akciju norises laikā 10 km plašā apkaimē skan VISI BAZNĪCU ZVANI.

izvilkums no o. m. teātrī izmantoto šķidrumu (sekrētu) un cietvielu saraksta

olas dzeltenums

jēra un vērša asinis

40° silta, sarkana krāsa – cinobra sarkanais

ūdens, kurā tikusi mazgāta gaļa

vīns, remdenā ūdenī izmērcēta maize

sarkanvīnā iegremdēta baltmaize (kviešu)

alus, etiķis, vate, medus, cukurūdens,

saharīnūdens, baldriāna tēja, nokrejots piens utt.