“Par patiesāko [kara] iemeslu, vārdos gan vismazāk atklāto, es uzskatu to, ka atēnieši kļuva vareni un spartiešos tas izraisīja bailes, kas nepieciešami noveda pie kara,” raksta Tūkīdids (I.23.6), iesākot aprakstu par Peloponēsas kara tiešajiem iemesliem (iepriekšējo līgumu un vienošanos neievērošana, laupīšanas iebrukumi un tamlīdzīgi). Ar šī starptautisko attiecību analīzē, iespējams, visbiežāk izmantotā teikuma palīdzību jau vairāk nekā 10 gadus daudzi starptautisko attiecību eksperti skaidro ASV un Ķīnas attiecības, brīdinot par “Tūkīdida lamatām”, kas savstarpēju karu padara neizbēgamu. Ne visi tam piekrīt, uzskatot, ka gandrīz 2500 gadu distance, kas šķir šo teikumu no mūsdienām, un atšķirība starp Rietumu civilizācijas iesākumā un pamatā ielikto spartiešu un atēniešu konfliktu un šīs civilizācijas beigas veidojošo konfliktu starp Ķīnu un Ameriku ir pietiekami liela, lai nevarētu no Tūkīdida teksta mēģināt saprast mūslaiku starptautisko konfliktu cēloņus. Taču tumšos laikos, kuros vēstures notikumus vada tādas kaislības kā bailes, godkāre, naids un alkatība, Tūkīdids ar savu nežēlīgo skatījumu uz cilvēka dabu un gatavību lielus vēstures pavērsienus skaidrot, pievēršot uzmanību atsevišķu ietekmīgu cilvēku psihiskajiem procesiem, joprojām ir viens no labākajiem padomdevējiem. Ar Tūkīdidu kā obligāto literatūru starptautisko attiecību speciālistiem var vismaz kaut kā izskaidrot, kāpēc ASV galveno specdienestu vadītāju ziņojumos par Krievijas iebrukuma Ukrainā patiesajiem iemesliem tik bieži figurē Putina aizvainojums, aizkaitinājums un aizskartā patmīlība, lai gan pat Tūkīdids nepalīdzēs saprast, kāpēc šie skaidrojumi bija jāpadara publiski.

Sava darba sākumā (I.6.1) Tūkīdids raksta: “[Bija laiks, kad] visa Hellada bija bruņojusies, jo mājvietas bija neaizsargātas un savstarpējās attiecības nedrošas; arī ikdienas dzīvi viņi vadīja ar ieročiem kā barbari.” Vērts atcerēties, ka nebūt ne visur un ne vienmēr var iziet no mājām bez ieroča rokās un mierīgi iet pa pilsētas ielu vai lauku ceļu. Pat vairāk, lielāko daļu cilvēku vēstures aizpilda kari un nemieri, un to nav viegli saprast paaudzei, kas dzīvojusi bez kara vai karu redzējusi tikai ekrānos. Ilgstoši relatīva miera periodi ir izņēmumi, un tos kā tādus vēsturnieki labprāt iezīmē ar latīņu apzīmējumu palīdzību – pax Romana, pax Mongolica, pax Britannica, pax Americana jeb romiešu, mongoļu, britu, amerikāņu miers –, taču pat šajos nepilnus 100 vai 200 gadus ilgajos “mieru” laikos pastāvīgi risinās lokāli kari un nemieri. Arī Tūkīdida pieminētā atēniešu varenība jeb “kļūšana lieliem” bija tāds dažas desmitgades ilguša miera periods, kad “atēnieši pirmie [no grieķiem] nolika ieročus un nodevās treknākam dzīvesveidam” (I.6.3) – no šiem miera laikiem nāk daudzi par klasiskiem kļuvuši teksti un mākslas darbi. Miera laiku uztveršana par kaut ko pašsaprotamu ir viens no cēloņiem, kādēļ ikviens karš daudzus pārsteidz nesagatavotus. Taču pārsteigums, baiļu spazmas un naida viļņi, ko izraisa karš, nav pats sliktākais; pat cilvēku vardarbība un mežonība, sāpes, pazemojums un posts nav pats sliktākais. Kā raksta Tūkīdids, “karš, atceldams dienišķās ērtības, ir vardarbīgs skolotājs (biaios didaskalos) un padara ļaužu raksturu līdzīgu notiekošajam” (III.82.2). Karš māca vardarbību; kara iespaidā cilvēki kļūst vardarbīgāki; karš vairo karu. Lai kā beigtos Krievijas karš ar Ukrainu, tuvākajās desmitgadēs tiks izrakti daudzi citi kara cirvji.