Putina naratīvs un atbildība

Tas ir maksimāli sarežģīti – ieturēt distanci no ieraujošā šībrīža notikumu emociju virpuļa un vienlaikus būt klāt un iekšā. Manu pazīšanos un draudzību ar Viktoru Vahštainu (dz. 1981) kopš paša sākuma veido meklējums, kā atrasties šajā vienlaicībā.

Vahštains nodarbojas ar tādām jomām kā socioloģijas teorija, ikdienas socioloģija, mikrosocioloģija, sabiedrības virtualizācija, freimu analīze. Daudzus gadus (kopš 2011. gada) viņš bijis žurnāla Социология власти galvenais redaktors (https://socofpower.ranepa.ru/) un Sociālo zinātņu fakultātes dekāns tā sauktajā Šaņinkā jeb Teodora Šaņina 1995. gadā dibinātajā Maskavas Augstākajā sociālo un ekonomisko zinātņu skolā (Moscow School of Social and Economic Sciences), kas veidota ciešā sadarbībā ar Mančestras Universitāti (drīz pēc skolas rektora Sergeja Zujeva apcietināšanas 2021. gada oktobrī Viktors Vahštains slepus pameta Krieviju). Pēdējos gados Vahštains bijis viens no galvenajiem idejiskajiem dalībniekiem Mihaila Hodorkovska izveidotajā un nu jau Krievijā aizliegtajā “Oksfordas Krievijas fondā” (Oxford Russia Fund).

Viktora Vahštaina zinātnisko pētījumu lauks ir to pasaules apraksta paņēmienu kritiska analīze, kurus piedāvā sociālā teorija. Jaunākajos viņa darbos pētīts, kā socioloģiskā konceptualizācija veido ietvaru domāšanai par tiesībām (darbā “Sociālā teorija tiesas precedentos”), par progresu (“Tehnika un progresa vilinājums”) un par telpu (“Iztēlotā pilsēta”). Vahštaina darbos poētika un analīze atrodas pastāvīgā dialogā, kuru viņš pats raksturo ar Ortegas i Gaseta vārdiem: “Māksla rada metaforas. Zinātne tās izmanto. Ne vairāk. Bet arī ne mazāk.”

Mihails Bogomoļnijs

Rīgas Laiks: Kara pirmajās dienās es daudz domāju par šīs rīcības intelektuālajiem pirmavotiem un apjautu, ka noteikti ir tādi tēli, jēdzieni, idejas, domas, enerģija, kas palīdz pārvietot armiju, svilināt ar raķetēm, šaut no tankiem. Šimbrīžam esmu spējis rekonstruēt trīs veidu avotus, no kuriem nāk kara intelektuālā enerģija. Pirmkārt, tā ir Aleksandra Dugina izstrādātā ideja par krievu civilizāciju ar panslāvismu, pareizticību un Eirāziju. Neba velti viņš krievu virsniekiem lasīja lekcijas par ģeopolitiku. Kara pirmajās dienās viņa reakciju uz notiekošo varēja raksturot tikai kā sajūsmu: beidzot viņa ilggadējie, daudzos sējumos ietvertie pūliņi snieguši reālu, tveramu rezultātu. Otrkārt, tā ir “krievu pasaules” ideja, kuru tā saucamo humanitāro tehnoloģiju izstrādes vajadzībām 20. gadsimta beigās noformulēja Jefims Ostrovskis un Pjotrs Ščedrovickis, bet 21. gadsimta sākumā pārņēma FSB darbinieki, pielāgojot to ideoloģiskajām vajadzībām, kas izriet no pretnostāšanās Rietumiem, kā tagad tiek sacīts – “kolektīvajiem Rietumiem”. Un, treškārt, tā ir izolacionistiskā ideja par “cietoksni Krieviju”; ar to nāca klajā politiķis Mihails Jurjevs, kas šajā idejā ietvēra aicinājumu Krievijai noslēgties pēc analoģijas ar Trešā reiha rūpniecisko uzplaukumu. Tātad esmu uztaustījis trīs jaunā kara ideoloģiskos avotus. Cik lielā mērā, tavuprāt, tādai pieejai ir jēga?

Viktors Vahštains: Nu skaties, tas, ko tu dari, ir intuīciju uzmeklēšana ideju vēsturē un ideju teorijā vispār, tomēr te jāveic daži papildu nošķīrumi, lai saprastu, kur šīs idejas mājo. Ir atšķirība starp propagandas valodu un valodu, kurā tiek pieņemti lēmumi. Dažus domāšanas modeļus izmanto tikai un vienīgi tāpēc, lai sistēmas rīcību attaisnotu ārēja novērotāja acīs; ārējais novērotājs šeit – sākot ar Eiropas žurnālistiem un beidzot ar takšu šoferiem Kemerovā. Citus modeļus izmanto iekšējai lietošanai. Lai kuluāru sanāksmēs “speciālās operācijas” ideja vairs neizskatītos pēc vājprātīgas militāras avantūras un iegūtu “nepieciešama, neizbēgama, apsteidzoša soļa” statusu, ir vajadzīga attiecīga valoda lēmuma pieņemšanai. No tevis uzskaitītajiem modeļiem tai vistuvākais ir “cietoksnis Krievija”.

RL: Jā, protams.

Vahštains: “Krievu pasaules” filozofija, transformējusies līdz nepazīšanai, kļuva par propagandas valodas sastāvdaļu, bet Dugins ir vēl kaut kas cits. Tas nenozīmē, ka propagandas retoriku un semantiku nevajag analizēt. Vajag. Kā to darīja, piemēram, Viktors Klemperers savā grāmatā “LTI” par Trešā reiha valodu. Vienkārši nevajag to identificēt ar varas “iekšējo” valodu. Propagandas un propagandas evolūcijas līmenī smalki intelektuāli pamatojumi nav nepieciešami, tur pietiek ar...

RL: ...pietiek ar prastu pārliecināšanas tehnoloģiju dažādām auditorijām, un viss?

Vahštains: Tieši tā. Propagandas valoda ir vajadzīga tikai tāpēc, lai paskaidrotu masām, nahuj mēs to darām un kāpēc tavs dēls rīt šaus raķetes uz namu, kurā dzīvo tava māsa. Valoda, kurā pieņem lēmumus, jau ir sarežģītāka lieta – tā ir valoda, kurā raksta iekšējos dokumentus. Vēl pirms gada pastāvēja iekšējs konflikts starp nosacīto liberāļu un nosacīto spēka struktūru jeb siloviku valodu. Šīs valodas sadūrās visdažādākajos varas stāvos, un “spēka” valodai nebija monopola. “Cietoksnis Krievija” cirkulēja kaut kur starp stāviem, tieši tāpat kā pretējās nometnes – liberālo ekonomistu un tehnoprogresistu – dokumenti.

RL: Starp administrāciju un ministriem?

Vahštains: Tur viss ir mazliet sarežģītāk. Ministriem Krievijā nav nekāda nopietna svara. Ministrs ir tāda pati grozāma skrūvīte mašīnā kā gubernators. Portfeļus tradicionāli sadala starp dažādām ietekmes grupām – tās var saukt par “partijām” vai par “slepenajiem kabinetiem”.

RL: “Slepenais kabinets” – tā viņi paši identificējas? Kā – “slepeni”?

Vahštains: Viņi identificējas caur personiskiem sakariem.

RL: Skaidrs.

Vahštains: Skaties, piemēram, Izglītības, skolas izglītības, ministrija kopš dibināšanas brīža bijusi siloviku pārziņā. Ministri mainās, taču vienmēr no jauna tiek ražotas tās pašas mantras – “patriotiskā audzināšana”, “skola – pilsoniskuma šūpulis” – un aiz tām bez grūtībām atpazīstama “aizstāvības un aizsardzības” valoda. Paskaties kaut vai uz nule iznākušo “jaunās paaudzes skolotāju” sagatavošanas programmu! Tur skaidri un gaiši nodrukāts, ka nākotnes skolotājs būtībā ir zaldāts frontē. Karos viņš, pēc visa spriežot, pret skolēniem. Tāpēc no pedagoģisko augstskolu mācību programmām jāizvāc viss, kas varētu sēt šaubas: socioloģija, politoloģija, pasaules kultūra un māksla. Savukārt Zinātnes un augstākās izglītības ministrija tradicionāli ir “liberāļu” bastions, un tur vēl pavisam nesen lietoja citu valodu: “internacionalizācija”, “integrācija globālajā zinātnē”, “jāatbalsta pasaules līmeņa intelektuālie centri”, “tehnoloģiskais progress”, “investīcijas cilvēkkapitālā”, “jāpaaugstina Krievijas universitāšu vieta pasaules reitingos”, “jāatbalsta tehnoloģiskā uzņēmējdarbība augstskolās”... Par piektās kolonnas apkarošanu augstskolās atbildēja nevis ministrs, bet Rosobrnadzor¹ priekšnieks. Tieši viņš arī kļuva par jauno izglītības ministru. Tagad liberāļu naratīvi zaudējuši jebkādu jēgu. Viņu valoda ir sakauta.

RL: Jā, interesanti! Tu saki, ka lēmumu pieņēmēju aprindās arī vajadzēja kaut kā šos lēmumus pamatot un, lai viņi varētu savstarpēji saprasties, bija vajadzīga sava valoda. Cik es tevi saprotu, šis “cietoksnis Krievija” viņiem iekšēji tika izmantots kā saprotams tēls kaut kādas rīcības pamatošanai.

Vahštains: Jā. Turpretī Dugins bija absolūti margināls. Tas ir, Ģenerālštābā nebija neviena cilvēka, kurš spētu izmantot Dugina valodu, lai kopā saliktu kaut vienu jēdzīgu teikumu. “Cietoksnis Krievija” ir daudz saprotamāks. Kostja Gāze pirms vairākiem gadiem Šaņina augstskolā uzstājās ar priekšlasījumu par “drošības kibernētiku” un, balstoties Vladimira Lefevra tekstos, parādīja, kā dažādas valodas konstruē draudus, kā “kodē” briesmas, kā skaitļo riskus. Kā dažādas “drošības sistēmas” mēģina kaut ko identificēt ārpasaulē. Vēl Gāzem bija pētījums par to, kā ir veidota zemākā līmeņa birokrātijas valoda. Mēs ar tevi tagad runājam par diviem augšstāviem – propagandas valodu un valodu, kurā tiek pieņemti lēmumi –, taču ir vēl trešais, viszemākais līmenis, ikdienas birokrātisko dokumentu valoda.

RL: Cik interesanti! Bija tāds referāts?

Vahštains: Bija uzstāšanās, neatceros, vai tika ierakstīta, un ir viņa raksts mūsu žurnālā Социология власти: tajā viņš analizē, ko Putins ar roku pierakstījis uz parakstīšanai pienestajiem dokumentiem un kāpēc tāds ar roku uzšņāpts skricelējums uz izdrukas ir svarīgāks par jebkuru verdiktu un jebkuru zīmogu. Nu lūk, Gāze, pētīdams šīs piezīmes uz dažādu izdruku malām, parāda, kā vispār tika veidota šī ar roku – burtiski ar roku – vadāmā pārvaldes sistēma. Skaties, kas iznāca: mums ir trīs līmeņi sistēmas iekšienē – propagandas retorika, lēmumu pieņemšanas valoda un birokrātijas valoda. Neatkarīgi no tā, kurā valodā lēmums pamatots un pieņemts, to nepieciešams “noformēt”, tas ir, pārtulkot zemākā līmeņa izpildītājiem saprotamā formā. Bet arī tas vēl nav viss. Vēl ir valodas ārpus sistēmas, galvenā no tām ir veselā saprāta valoda, parastā cilvēka ikdienas valoda. Te arī ir vajadzīgi tulkojumi un paskaidrojumi.

RL: Atvaino, kam jāpaskaidro, kāpēc jāpaskaidro?

Vahštains: Cilvēkam, kurš skraida pa veikaliem, sapirkdamies cukuru. Kurš skatās televizoru. Kurš dzer šņabi ar draugiem nevis restorānā, bet garāžā. Kura dēlam ir pienākusi pavēste. Arī viņam vajag kaut kā apjēgt, sev ierāmēt, kā sakām mēs, sociologi, to, kas tagad notiek. Veselā saprāta valodā. Sarunai ar takša šoferi “cietoksnis Krievija” – un vispār jau arī “krievu pasaule” tās jaunajā, saķēmotajā versijā – ir ļoti slikta sarunvārdnīca. Taču Krievijas varas mašīna nevienu citu interfeisu saskarsmei ar saviem cilvēkiem nav izdomājusi, vienīgā ir propagandas valoda. Rezultātā ceturtdaļa vai pat trešdaļa Krievijas iedzīvotāju šobrīd uzskata, ka viņu prezidents ir vienkārši nojūdzies. Nedz “kolektīvo Rietumu nekrietnās intrigas”, nedz “rasu biolaboratorijas”, nedz “karš ar fašistiem”, nedz “kāpēc viņi drīkst, bet mēs ne?” – nekas nedarbojas. Izskaidrojumi un pamatojumi izrādījušies vēl lielāks deficīts par cukuru, higiēniskajām paketēm un zālēm.

Kā sistēma reaģē uz tādu neveiksmi? Vai tā mēģina radīt jaunu valodu? Vai sāk mērķtiecīgi apstrādāt konkrētas šaubīgo grupas? Nē, protams! Vārdu trūkumu tā kompensē ar balss skaļumu un draudīgām intonācijām. Ar soctīklu bloķēšanu. Ar arestēšanu uz ielām par to, ka galvā zila cepure un ap kaklu dzeltena šalle. Ar “feiku” atmaskošanu. Ar propagandiskām naida piecminūtēm skolās un universitātēs. Ar spiegu mānijas uzkurināšanu. Ar represijām pret liberāļiem varas iestādēs, zinātnē un izglītībā. Ar piektās kolonnas apkarošanu. Tomēr pat piektās kolonnas apkarošanai ir vajadzīga kaut kāda puslīdz jēdzīga valoda, kas cilvēkam no ielas paskaidrotu, kāpēc piektā kolonna ir tieši viņa augšējais kaimiņš un nevis apakšējais. Taču tādas valodas joprojām nav.

Pirms sešiem gadiem, veidodami “Eirobarometru Krievijā”, mēs mērījām, cik liela cilvēku daļa informāciju par pasauli iegūst pirmām kārtām no televizora. 74 procenti. Pēc tam mēs jautājām, kurš šai informācijai tic, un, lūk, no tiem, kuri skatījās televizoru, iegūtajai informācijai uzticējās trešdaļa. Divi no trim cilvēkiem teļļuku skatījās, lieliski apzinādamies, ka viņiem melo. Tagad puse no viņiem arī jau atbalsta karu. Un tas ir saprotams psiholoģisks mehānisms. Taču propaganda mēģina visai pasaulei iestāstīt, ka Krievijā “apvienošanās ap karogu” ir aptvērusi visus iedzīvotāju slāņus un vienīgais izņēmums ir mazs bariņš nācijas nodevēju. Katra nākamā socioloģiskā aptauja cenšas šajā rādītājā pārspēt iepriekšējo. Tam tic vienīgi mani kolēģi Eiropā. Viņi jau nu gan – atšķirībā no Kemerovas takšu šofera, kuram ir radinieki Harkivā unbērni Maskavā, – labprāt notic tādiem apgalvojumiem, nepiekritējus, bet tādi, es atgādinu, ir no ceturtdaļas līdz trešdaļai valsts iedzīvotāju, automātiski pieskaitīdami pie “nozombētajiem”. Man liekas, vienīgais Krievijas propagandas sasniegums ir, ka tā sekmīgi iestāstījusi “Rietumu novērotājiem”, ka tai it kā izdevies izskalot smadzenes savas valsts iedzīvotājiem.

RL: Bet kā tu uzskati – pats galvenais virspavēlnieks... no kā sastāv viņa valoda? Vai par to ir kāds pētījums? Visa tā ņemšanās par to, kas notiek Krievijas galvenajam virspavēlniekam galvā... Bet var taču izrādīties, ka tur iekšā nekā nav. Tikai visprastākās iegribas un līdz galam nenoformulētas vēsturiskas ambīcijas – un vairāk nekā, nekāda satura, vispār ņihuja. Nulle satura. Viņš varbūt ir tāda kā funkcija, kas apkalpo šādas tādas iegribas. Var taču būt tieši tā, ne?

Vahštains: Vēl nesen tādas dīvāna kremlinoloģijas valoda bija spēļu teorijas valoda. Pārgudri eksperti centās cits citam iestāstīt, ka “pašā augšā” visi domā tādās kategorijās kā stratēģijas, likmes, gājieni, kombinācijas, alianses utt. Tie paši eksperti šoziem pārgāja uz citiem skaidrojošiem modeļiem – “aizvainojums”, “aizkaitinājums”, “izsīka pacietība”, “aizskarta patmīlība” –, tas ir, no spēļu teorētiķiem viņi pārvērtās par psihodiagnosticētājiem. Tagad viņi vienkārši klusē. Sadzīves kremlinoloģija ir notriektu lidotāju izklaide.

RL: Es te vēl tādu tīri precizējošu jautājumu – bija taču laiks, kad prezidenta administrācija visiem gubernatoriem dāvināja Iļjinu desmit sējumos...

Vahštains: Jā, jā, jā.

RL: Vai tu zini, kāpēc viņi bija tā piezīdušies pie Iļjina?

Vahštains: Tāpēc, ka Putins kaut kā vienreiz pateica, ka Iļjins esot viņa mīļākais filozofs. Un visi liberāļi tajā brīdī, protams, salēcās. Visi uzreiz atcerējās, kā Iļjins jūsmoja, kad pie varas nāca Hitlers, viņa sadarbošanos ar nacistiem, odas Musolīni, “apgaismotā autoritārisma” apdziedāšanu... Iļjins taču kļuva par Krievu zinātniskā institūta Berlīnē direktoru uzreiz pēc tam, kad šo emigrantu institūtu pakārtoja izglītības un propagandas reihsministram. Taču īstenticīgais hēgelietis Iļjins neuzmanīgi izrunājās par nacistu mīluli Nīči un zaudēja arī institūta aparāta karā – pirms tam gan paspējis atlaist no darba visus “neāriešus” –, tā nu pavisam drīz pats nokļuva gestapo un bija spiests bēgt uz Šveici, starp citu, par komponista Rahmaņinova naudu. Vārdu sakot, interesanta biogrāfija tam Krievijas prezidenta mīļākajam filozofam.

RL: To nu gan es nespēju iztēloties. Tā lielā Sergeja Pugačova saruna, kurā viņš... nu, nedomāju, ka melo... par to, ka Putinam nepatīk lasīt. Viņam vienkārši nepatīk lasīt grāmatas, tā nav viņa lieta.

Vahštains: Nezinu. Visiem jau ir kaut kādi autori, kurus viņi jaunībā lasījuši. Esmu pārliecināts, ka Iļjinu viņš universitātē lasīja, tas viņam iekrita sirdī, un tagad visur viņu piesauc.

RL: Skaidrs.

Vahštains: Un tie dolbojobi izdzird uzvārdu “Iļjins”, nezina, kas tas tāds ir, bet katram gadījumam visiem dāvina rakstus 10 sējumos. Tā taču tas Krievijas Federācijā bija vēl pavisam nesen.

RL: Saki, kā tev šķiet, vai mēs nosaucām visus intelektuālos avotus, kurus izmanto “pašā augšā”?

Vahštains: Mēs šimbrīžam mazāk runājam par avotiem, vairāk par režīmiem, kuros no šiem avotiem smeltās idejas funkcionē; pašu avotu ir daudz vairāk. To radītās intelektuālās konstrukcijas, pārejot no režīma režīmā, transformējas līdz nepazīšanai, sāk skanēt citā reģistrā. “Krievu pasaules” ideja ir tikai viens piemērs. Mana jaunākā grāmata, ko paspēju nosūtīt izdevniecībai tieši pirms aizbraukšanas, tam arī bija veltīta: kā idejas pāriet no reģistra reģistrā, kā socioloģiskais jēdziens “likteņkopiena” – to izdomāja sociologi, bet pārņēma sociālisti – kļuva par galveno nacistu propagandas tropu un tāpēc vēl nesen pašā socioloģijā tika uzskatīts par tabu. Kas iznāca: socioloģijas klasiķi mēģināja konceptualizēt īpašu cilvēku solidaritātes formu, lai saprastu, kā notiek saliedēšanās kopīgu draudu un kopīgu dzīves izvēļu situācijās. Mikrolīmenī ar šo tēmu strādāja Zimmels, makrolīmenī – Vēbers, bet pēc tam Schicksalsgemeinschaft ideja nonāca apritē un pārgāja no reģistra reģistrā. Gadsimta sākumā Oto Bauers rakstīja par “nāciju kā likteņkopienu”, bet 30. gados šis vārds skanēja jau bezmaz katrā otrajā Hitlera runā. Pēc kara sociologi norāvās par to, ka ir apgādājuši Hitleru ar intelektuālo instrumentu komplektu. Vai var sacīt, ka Vēberam un Hitleram ir “viena un tā pati ideja”? Nē. Šīs idejas nav vārdamāsas, bet nav arī dvīņumāsas – tāpat vien, attālas radinieces. Tāpat kā “krievu pasaule” Ščedrovickim un “krievu pasaule” Surkovam.

Tas pats notika 21. gadsimta otrās desmitgades beigās, kad publiskajā diskusijā atgriezās perestroikas valoda. Galvaspilsētu inteliģenci atkal skaudri ieinteresēja jautājums, vai tikai “krievu cilvēki” īstenībā nav “padomju cilvēki”, lai ko arī saprastu ar šo ķēmīgo jēdzienu. Vai mēs esam pietiekami ilgi “klīduši pa tuksnesi”, un tieši cik “verga lāšu” no sevis esam izspieduši? Sākās simboliska kauja par jaunas “nācijas sirdsapziņas” amatu un, protams, “jūsmošana par vēsturi”: nebeidzamas pašreizējo notikumu interpretācijas pēc analoģijas ar 20. gadsimta notikumiem.

Opozīcijas inteliģences valoda degradējās tikpat ātri kā valsts propagandas valoda, tā izira, pārvēršoties idiotisku klišeju komplektā. Tie, kuri vēl nesen centās rakstīt sarežģītus analītiskus tekstus, pārtapa padumjos publicistos. “Tāpēc, ka ar ukraiņiem mēs nekad nedrīkstam karot,” viņi rakstīja karaspēka ievešanas priekšvakarā. “Lai cik viņi no mūsu viedokļa būtu maldījušies savā izvēlē, lai cik nepateicīga un nežēlīga, lai cik bezatbildīga būtu viņu vadība, mēs nedrīkstam ar viņiem karot. Pat tādā gadījumā, ja viņi ir viscaur vainīgi. Jo viņi ir ukraiņi...” Tas ir, ar pārējiem acīmredzot karot drīkstēja. Jo tie ir pārējie. Es nespēju tikt vaļā no sajūtas, ka politizētie feisbuka intelektuāļi – pats par sevi saprotams, opozīcija – strādāja pārī ar propagandistiem. Tagad gan visi ir noklusuši, nekas tamlīdzīgs vairs nav palicis.

RL: Kas nav palicis? Šādas runas?

Vahštains: Šādas runas, visas alūzijas ar vēlīno Padomju Savienību un inteliģenta morālo atbildību, un par to, kā pareizi apkarot padomju cilvēku sevī, – tas, kas viņiem toreiz visvairāk gāja pie sirds, tagad ir nomainīts pret analoģijām ar Vāciju Hitlera laikā un lomu, kāda ir pagrīdes inteliģentam, kuram bail rādīties uz ielas, bet kurš tomēr grib palikt kārtīgs cilvēks. Krasi mainījusies tā pašapjēgšanas pozīcija, kas aiz tā slēpjas. Pagaidām grūti pateikt, kas pēdējā mēneša laikā noticis ar “runātāju šķiras” valodu, ar visām šīm perestroikas laika klišejām... Zini, Hanna Ārente, rakstīdama par līdzīgiem apstākļiem, citēja Odena dzejoli:

All words like Peace and Love,

All sane affirmative speech,

Had been soiled, profaned, debased

To a horrid mechanical screech.²

Tieši tas noticis ar Maskavas un Pēterburgas inteliģences valodu.

RL: Dažādiem cilvēkiem esmu jautājis: kas tagad, šajā karā, ir ienaidnieks? Un daži atbild: kas par jautājumu – Krievija! Ieskaitot tās tautu, zemi, valsti – tas viss ir ienaidnieks. Tā ir viena puse, kurā izrādās, ka visi pilsoņi... bezmaz aicinājums no visiem pieprasīt kolektīvu atbildību... Bet no otras puses – ka vainīgs vai ka ienaidnieks ir viens cilvēks, nojūdzies, ar galvu slims, un viņam ir milzīgs arsenāls, bumbas utt. Un ir vēl kaut kādi formulējumi šiem abiem pa vidu. Saki, lūdzu, kā no šīs daudzienaidnieku situācijas iziet uz... Nu, kā vispār domāt par šo karu tādos jēdzienos kā “ienaidnieks” un “savējie”. Vai tas ir iespējams?

Vahštains: Īsti nav saprotams. Var šim brīžam piefiksēt, kā tas pēdējos gados attīstījies un kurp virzās tagad. Lai to izdarītu, no “režīmu un reģistru” analīzes jāpāriet uz pašu semantiku un retorikas analīzi. Nu, kā, piemēram, divas semantikas – Putina un opozīcijas – bija organizētas 21. gadsimta otrajā desmitgadē, pēc Krimas un pirms pandēmijas? Darbojās divas savstarpēji pretstatītas baiļu un cerību ražošanas mašīnas. Tās bija relatīvi simetriskas, un, kas interesanti, šo konstrukciju varēja atrast ne tikai Krievijas laukā, tas pats bija arī amerikāņu publiskajā sfērā; vienkārši Krievijā tas bija skaidrāk izteikts.

RL: Amerikāņu politikā nepārprotami iezīmējās Krievija un Ķīna kā valstis, kuras apdraud ASV drošību. Šai ziņā tātad ienaidnieki.

Vahštains: Protams. Katrā semantikā skaidri varēja saskatīt četrus līmeņus. Pirmkārt, ārpolitiskais, Putina naratīvam tas ir apdraudējuma avots: kolektīvie Rietumi, ģeopolitiskā konfrontācija, viss šis te. Opozīcijas retorikā šajā pašā līmenī atradās cerību avots: demokrātiskās valstis, starptautiskās vienošanās, Eiropas tiesa... Stāvu zemāk bija iekšpolitiskais līmenis. No vienas puses – “nācijas līderis, spēcīga vadība, Krievija iet uz augšu”, no otras – “aptaurēts tirāns, skrūvju piegriešana, korumpēta autokrātija”. Vēl stāvu zemāk ir sociālās bailes un cerības, tās arī ir simetriskas. Putina naratīvā – “piektā kolonna, amerikāņu algotņi, nācijas nodevēji”, opozīcijai – “domājoši cilvēki, izglītotais mazākums, nācijas sirdsapziņa”. Visbeidzot, pēdējā, ceturtajā līmenī bija vēl viena rokāde: Putina retorikā – “patriotiskie pilsoņi, dižā tauta, kas nodevējus izspļaus uz asfalta”; opozīcijai – “propagandas apstulbināti truleņi, satracinātu lojālistu pūļi”.

Tu redzi simetriju? No vienas puses “Apdraudējums–Cerība–Apdraudējums–Cerība”, no otras “Cerība–Apdraudējums–Cerība–Apdraudējums”. Tas, kas vienā retorikā ir baiļu avots, otrā notur ticību. Bet tad sākās pandēmija, un ierastās retorikas mašīnas sāka rīstīties. Radās vēl vienas bailes – globālas, ārpuscilvēciskas. Opozīcijas naratīvs ar tām tika galā vieglāk, vienkārši uzbūvējot vēl vienu stāvu virs ierastās baiļu arhitektūras: “Globāla problēma rada draudus demokrātiskajai pasaules kārtībai, uz kuru mēs ceram, konfrontējoties ar mūsu pašu diktatoru, kas ar mums, citādi domājošajiem, cīnās, izmantodams apstulbināta pūļa atbalstu.” Putina naratīvam iekļaut pandēmiju savā pasaules ainā bija sarežģītāk – apdraudējumam un cerībām ir jābūt pamīšus, nu nevar taču paziņot: “Vīruss apdraud mūsu ģeopolitiskos ienaidniekus...”, tā pandēmija automātiski tiktu pārvērsta “sabiedrotajā” pēc principa: apdraudējums mūsu apdraudējumam ir mūsu cerība. Tāpēc Putina naratīvs reaģēja, apdraudējumu pārbīdot lejup, atklājot to dzīlēs, ražojot antropoloģiskas, gandrīz reliģiskas bailes. Naratīvs skanēja tā: “Piektā kolonna vēlas izmantot pandēmiju, lai destabilizētu situāciju, sarīdītu cilvēkus savā starpā, aizsāktu pilsoņu karu.” Hobsa stila bailes – bailes no visu kara pret visiem. Tieši uz šī viļņa radās “karš ar feikiem”. Iesākumam tika kriminalizēti “bīstami viedokļi” par pandēmiju, un pēc tam tas organiski turpinājās, kriminalizējot “ienaidnieku balsis” par karu.

Būtībā tieši tā jau arī naratīvi rada savus ienaidnieku tēlus – piemēram, “piektā kolonna” vai “kolektīvie Rietumi”.

RL: Saki, šis ienaidnieks tika radīts propagandiskajā līmenī vai administratīvajā?

Vahštains: Sākumā tajā līmenī, kurā eksperti apkalpo politiskos lēmumus, kuri tiek pieņemti. Kā vēlāk izrādījās, frāze “kolektīvie Rietumi” propagandā funkcionē slikti, tur vajag ļoti konkrētus ienaidniekus.

RL: Ekspertiem šis ir saprotams kā ienaidnieka apzīmējums?

Vahštains: Jā. Tas ir ienaidnieka tēls, ko radījusi nosacīto siloviku ekspertu “iekšējā” valoda. Ekspertu sanāksmēs to lietoja jau tad, kad propaganda to vēl neizmantoja. Ekrānos skandināja citu mantru – “mūsu Rietumu partneri”. Rezultātā parādījās jauns propagandisks piedziedājums: “Mēs neuzbrukām Ukrainai! Mēs devām apsteidzošu triecienu kolektīvajiem Rietumiem!”

RL: Atceros, kā Zolotovs bēdīgi slavenajā Drošības padomes sēdē teica: Krievijai ir robeža ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Amerika šeit ir tie paši “kolektīvie Rietumi”?

Vahštains: Pēc visa spriežot, jā. Atgriežoties pie tava jautājuma par “ienaidnieku”, “svešinieku” un “kaimiņu” konstruēšanu... Kur tad propagandas valodā kaut kas aizķeras? Katrs šāds propagandistu naratīvs operē ar diviem nošķīrumiem: “mēs/viņi” un “šeit/tur”; tā ir Zimmela tēze. “Mēs šeit” ir tie, kurus propagandisti vēlētos redzēt kā politisku subjektu, ko apvienojuši kopīgi ticējumi un “tradicionālās vērtības”. Das Volk. Tautas vienotība. “Mēs tur” ir “mūsu” cilvēki, kurus apspiež un kuriem “mums šeit” jāpalīdz. “Savējos nepametam”, “kur jūs bijāt astoņus gadus” – šī frāžu virkne. “Viņi šeit” ir svešinieki, cilvēki, kuriem ar mums ir kopīga teritorija, taču mūs ar viņiem nesaista kopīga identitāte. “Viņi tur” ir ienaidnieki, kas to vien gaida, lai varētu mūs iznīcināt. Propagandai jāievieš skaidras robežas, jāizveido interfeisi starp “mums šeit” un trim pārējām uzkonstruētajām esamībām – svešiniekiem, ienaidniekiem un diasporu.

Propagandai misējas tāpēc, ka tā mēģina apvienot divas savstarpēji izslēdzošas konstruēšanas stratēģijas – impērisko un nacionālistisko. Nacionālistiskajā modelī nav “svešinieku”, ir tikai divu veidu ienaidnieki – iekšējie un ārējie. Šis modelis nenošķir “iekšējo ienaidnieku-kaimiņu” un “tālo ienaidnieku-manipulētāju”. “Ukrainas hunta” un “piektā kolonna Krievijas iekšienē” tam ir divas dažādas viena Lielā Ienaidnieka – “kolektīvo Rietumu” – emanācijas. No tā izriet, piemēram, represijas pret “liberāļiem zinātnē un izglītībā”. Rezultātā manas universitātes rektors jau pusgadu ir cietumā un tiek spīdzināts – jo gan universitāte ir Krievijas-Lielbritānijas, gan pētījumus viņš veica “varas struktūrās iefiltrētajiem liberāļiem”, no kuriem liela daļa arī jau sēž cietumā.

Otrs ir impēriskais modelis. Tajā nav “ienaidnieku-kaimiņu”: impērijas ienaidnieks var būt tikai cita impērija. Savukārt impērijas retorika “viņus tur” rāmē nevis kā ienaidniekus, bet kā bez piecām minūtēm svešiniekus: “Šī ir it kā brāļu tauta, viņus ar mums it kā vieno kopīga pagātne, bet viņi šo teritoriju, kuru mēs viņiem uzdāvinājām, nez kāpēc uzskata par savējo, un mēs tagad ejam paņemt dāvanas atpakaļ un pie reizes atgriezt viņus mūsu dižās kultūras klēpī.” Proti, impēriskajai optikai “viņi tur” nav ienaidnieki. “Viņi tur” ir mūsu nākamie svešinieki.

Krievijas propaganda šīs abas retoriskās mašīnas – impērisko un nacionālistisko – mēģināja salikt kopā, taču iznāca kaut kas ļoti dīvains: brāļu tauta (jeb tā pati fašistu hunta) apspiež mūsu brāļus savā teritorijā (kura īstenībā ir mūsu). TV Pirmais kanāls kļuva par kognitīvās disonanses oficiālo dīleri.

Kas notiek pretējā flangā? Sāpīga un mokoša reflektēšana par kolektīvās vainas un kolektīvās atbildības tēmu. Jaunu atbilžu meklējumi uz jautājumu: “Kas esam “mēs”?” Savstarpēju apsūdzību straume un, protams, arī pelnu kaisīšana uz galvas, pie viena arī nesekmīgas pūles ukraiņu draugiem un kolēģiem iestāstīt, ka “ne visi mēs šeit esam orki”, “nevajag atcelt krievu kultūru”, “cilvēki, kuri tā saucamā spāņu kauna dēļ – aiz kauna par citu rīcību – aizbēguši no Krievijas, nav ienaidnieki”... Diemžēl ar kolektīvās vainas ideju inficētie politizētie intelektuāļi tagad kļuvuši par asprātīgiem savu kapraču sabiedrotajiem: kamēr siloviku iestādes masveidā fabricē lietas pret nācijas nodevējiem un piekto kolonnu, piektā kolonna cītīgi meklē piekto kolonnu pati savās rindās, aicinot sevi pašu nožēlot grēkus. Palikušie tiesā aizbraukušos, sen aizbraukušie – nesen aizbraukušos, vecīgi kembridžu profesori – jauniņus Maskavas studentus un viņi visi kopā – tos, kuri “savlaicīgi neizrādīja politisku modrību”. Pusnobloķētais Krievijas feisbuks azartiski iesaistījies propagandiskā spēlē, kurā notiek sacenšanās par totālu dehumanizāciju; tikai dehumanizē tas pats sevi.

RL: Gribētos saprast, kā pret to attiekties – ne jau pret dehumanizāciju, bet kā nodalīt: kurš ir atbildīgs par 24. februārī uzsākto karu? Visa krievu tauta, kurai Krievijā ir suverēna vara?

Vahštains: Nošķirsim tomēr divas kategorijas – vainu un atbildību. Grūti būs, bet pamēģināsim saglabāt pētnieku pozīciju. Es sākšu ar Polu Rikēru, kurš pamato tēzi “atbildīgs, taču ne vainīgs”. Viņš par to runā kā par juridisku formulu.

RL: Kur runā?

Vahštains: Tiesā. 1999. gada februārī Francijas Republikas Augstākajā tiesā, uz kuru viņš bija izsaukts kā liecinieks bijušās veselības ministres Žoržinas Difuā lietā. Tur bija tāds diezgan baigs stāsts: asins banka bija izmantojusi novecojušus HIV testus, un tā rezultātā daudziem cilvēkiem bija pārlietas inficētas donoru asinis. Ministre tika apsūdzēta bezmaz masu slepkavībā, un Rikērs nāca viņai palīgā ar tēzi “atbildīga, bet ne vainīga”. Kāda te ir atšķirība? Vaina ir tas, ko var inkriminēt. Lai inkriminētu vainu, jābūt diviem nosacījumiem. Pirmkārt, apsūdzētajam jābūt subjektam, proti, savas rīcības cēlonim. Tieši tāpēc nedrīkst tiesāt nepieskaitāmos un cilvēkus, kuri noziegumus izdara, kad pret viņiem pavērsts ieroča stobrs. Otrkārt, inkriminēšanas instancei jābūt leģitīmai. Ne “draugi” soctīklos, ne plašas sabiedrības masas, ne tantīte pagalmā uz soliņa nav leģitīmas vainas inkriminēšanas instances. Pat sev pašam tu vainu nevari inkriminēt. Tu vari sev piespriest atbildību un just vainas apziņu, bet tas jau ir cits stāsts. Nav jābūt Karlam Jaspersam, lai redzētu: šāda konceptualizācija “kolektīvās vainas” ideju padara nepieļaujamu. Vainīgs vai nevainīgs var būt tikai konkrēts subjekts, kuram ir gribas brīvība un zināma – skaidrs, ka ierobežota – informētība par viņa veikto nodarījumu apstākļiem un sekām. Savukārt vainas inkriminēšana tikai pēc piederības pie kāda kopuma – nacionāla, reliģiska vai saistīta ar dzimti – pati par sevi ir noziedzīgs formulējums.

RL: Kaut kādā nozīmē to var nodēvēt par fašistisku formulējumu. Moralizēšana un vainīgo meklēšana, balstoties kolektīvās kopības primātā, aizmirst par imaginaritāti, par kolektīvu imagināro būtību. Tautu šajā nozīmē rada iztēle no zināmām izdomātām kopīgām pazīmēm, kas piemīt visiem, kuri pie tās pieder. Skaidrs, ka nedz ētiskā, nedz juridiskā nozīmē tauta un jebkurš kolektīvs nav subjekts.

Vahštains: Bet kas tad iznāk? Ka vainīgs ir tikai viens konkrēts cilvēks? Un visi pārējie viņam apkārt ir nevainīgi? Un jātiesā vai nu tas viens, vai pilnīgi visi? Ar šo dilemmu sadūrās prokurori Nirnbergas tribunālā, un viņi izvēlējās sarežģītu ceļu, iesaistot “sazvērestības” kategoriju, lai konstruētu īpašu kolektīvā apsūdzētā paveidu ar nosaukumu “režīms”. Apsūdzētājs par izejas punktu ņēma “iepriekšējas vienošanās” brīdi – Vanzē konferenci. Tieši šajā punktā rodas jauns korporatīvs subjekts – organizēts noziedzīgi politisks grupējums. Šis risinājums, starp citu, kļuvis par mūsdienu korporatīvo tiesību pamatu: jautājumu “Kā tiesāt korporācijas?” tagad skata līdzīgā loģikā. Tāpēc 2003. gadā Ruandas TV un radio kompānijas RTLM vadība tika atzīta par vainīgu “sazvērestībā, kuras mērķis ir izdarīt genocīdu”.

Kas ir svarīgi: tribunāls virzās induktīvi, no katra sazvērestības dalībnieka individuālās vainas uz režīma korporatīvo vainu. Bez individuālās vainas korporatīvā nav iespējama. Tie, kuri tagad uz katra stūra klaigā par “kolektīvo vainu”, vispirms “vainas” kategoriju nomaina ar “morālo atbildību” un pēc tam virzās deduktīvi, izņēmumu loģikā – “pēc noklusējuma vainīgi visi, izņemot X, Y, Z” – un tad jau sastāda “priekšlaikus reabilitēto”, no kolektīvās apsūdzības izņemto sarakstus. Īpaši raksturīgi tas nezin kāpēc ir aizbraukušajiem.

RL: Proti, tiem, kas aizbraukuši no Krievijas?

Vahštains: Jā, jā. Tas ir, kā iekārtota deduktīvā loģika, izņēmumu loģika? Tā izvēršas piecos soļos. Pirmais solis – vainas aizstāšana ar atbildību, pareizāk sakot, vainas izšķīdināšana atbildībā, it kā vaina būtu konkrēts atbildības gadījums. Te darbojas šāda ķēdīte: “Dzeržinskis, protams, ir bende, bet kurš rakstīja 4 miljonus denunciāciju? Un kur skatījās pārējie miljoni, kad šie 4 miljoni tās rakstīja? Un par kādu naudu funkcionēja pats denuncēšanas institūts? Vai tad ne par šo klusējošo miljonu nodokļiem?” Otrais solis – apriora kolektīvās atbildības atzīšana: “Mēs visi esam vainīgi! Jau tāpēc vien, ka aizvērām acis un maksājām nodokļus.” Trešais solis – kolektīvās atbildības idejas precizēšana, formulējot to kā “atbildību pēc piederības”. Formula ir vienkārša: “Mēs esam par TO atbildīgi jau tāpēc vien, ka esam kauls no TĀ kaula, miesa no TĀ miesas. Tāpēc atbildība mums ir kopīga ar Tolstoju un Dostojevski, ar emigrantiem un ar tiem, kuri atgriezušies, ar bendēm un ar disidentiem.” Ceturtais solis – sākam atlasīt izņēmumus. Lielajam un caur un cauri vainīgajam kolektīvam pretstatām citu, mazāku un nevainīgu. Piederība pie tā piešķir indulgenci, proti, arī “atbrīvošana no atbildības” tiek izsniegta kolektīvi tiem, kuri pieder pie noteiktas grupas. Apriori nevainīgi ir tie, “kuri neklusēja”. Apriori nevainīgi ir tie, kuri “ir cietuši”. No atbildības atbrīvoti ir tie, kuri dabūja pa galvu ar gumijas steku. Tie, kuri pārvācās uz Rīgu. Tie, kuri nomainīja pilsonību.

Un, visbeidzot, pēdējais solis – šo mazo un nevainīgo kolektīvu vajag pretstatīt lielajam un vainīgajam veselumam. Aizstāt veselumu ar daļu. “Režīms – tā nav visa Krievija! Parādīsim pasaulei Īsto Krieviju!” Vai, teiksim: “Baltkrievija – tā nav Belarusa! Pat karogs ir cits!”

Psihoterapeitisko funkciju, ko pilda šī kolektīvā sevis izpēršana, es saskatu tieši divos pēdējos soļos – lai beigās varētu ar pārliecību paziņot: “Jā, mēs visi esam vainīgi, bet es vismaz nedarīju to un to...” Atkārtošos: manā ieskatā tā ir dziļi neadekvāta loģika. Nav jēgas tās neadekvātumu piesegt ar Jaspersa, Ārentes vai Rikēra vārdiem. Neviens no viņiem nav šādas “morālas dedukcijas” piekritējs.

Tālāk. Konstrukcijas ziņā “atbildība” ļoti līdzinās “vainai”. Tās pirmais pamatojums ir tāds pats: atbildīgs var būt tikai tas, kurš izdara izvēli. Ja mēs “esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši”, tad tikai tāpēc, ka varējām arī nepieradināt. Tu izdarīji izvēli – aizbrauci no savas valsts. Tāpēc tu esi uzņēmies atbildību par dzīvošanu pusbadā pussabrukušās ēkās puseiropeisku pilsētu nomalēs un par naida straumēm, ko pār tevi gāž pusinformēti cilvēki. Kā arī par to, ka tava aizbraukšana izārdīs kaut ko svarīgu, kaut ko tādu, kas tev bija dārgs... Vai arī, pieņemsim, tu esi izdarījis citu izvēli: neaizbraukt. Kā Viktors Frankls. Un tātad tu esi uzņēmies atbildību par to, kas ar tevi var notikt vistuvākajā laikā. Nevis par valsti. Nevis par notiekošo. Tikai par to, ko tu varēji novērst, aizbraukdams prom. Šī atbildības teorijas daļa izriet no personiskās izvēles, no gribas brīvības, no refleksijas un minimālām prognozēšanas spējām. Atbildība šeit ir saāķēta kopā ar vainu – bet tikai šeit. Jo ir otrs pamatojums: atbildība raksturo tavas saiknes ar citiem cilvēkiem.

Tu esi saistīts ar tiem, kurus esi “pieradinājis”, un tādēļ esi par viņiem atbildīgs. Jo vairāk saikņu, jo vairāk atbildības. Napoleons, kļuvis par imperatoru, paziņoja: “Es uzņemos atbildību par visu, ko Francija darījusi no Kārļa Lielā laikiem līdz Robespjēra teroram.” Kā šos viņa vārdus interpretē Hanna Ārente: “Tas viss ir darīts manā vārdā tādā mērā, kādā es esmu šīs nācijas loceklis un šīs politiskās kopības pārstāvis.” Šī atbildības teorijas daļa ietver tavu ietekmi uz citiem cilvēkiem, tavu saikni ar viņiem, varas un pakļaušanās attiecības un, pats galvenais, piederības un identitātes attiecības. Kad Kembridžas dons, sēdēdams drošībā, aicina studentus Maskavā iziet uz barikādēm – zinādams, ka viņiem tas draud ar ilgu cietumsodu –, viņš nav vainīgs, ka studentus arestē, tomēr viņš ir par to atbildīgs. Žoržina Difuā ir atbildīga: daudzu cilvēku nāvi pieļāva tieši viņas padotie, lai arī viņu no tiem šķīra ļoti gara administratīvā ķēdīte. Taču viņa nav vainīga. Un tiesa viņu attaisnoja. Rikērs šo “atbildības asi” nodēvēja par vertikālo asi: vārdu sakot, vaina un atbildība ir divas ortogonālas asis morālo koordināšu telpā.

RL: Saki, ja tu pēkšņi atrastos nevis sociologa vai pētnieka pozīcijā, bet tiesneša pozīcijā... Nu, teiksim, tu vadi Nirnbergas tiesu.

Vahštains: Paldies, dārgais!

RL: Nu, tīri domu eksperimentam. Kā tu saskatītu iespēju sadalīt vainu un atbildību par to, kas sākās 24. februārī? No kāda leņķa vispār sākt to vērt vaļā?

Vahštains: Iesākumam atbildi: vai tu šajā procesā būsi aizstāvības vai apsūdzības pusē? Jo īsti skaidrs nav.

RL: (Smejas.) Tas gan. Bet nu, ja tu būtu tiesnesis?

Vahštains: Tiesnesim atšķirībā no advokāta un prokurora nav nepieciešams pašam savs naratīvs. Viņš klausās citu pamatojumus un izdara secinājumus, vadoties pēc tiem. Būt par tiesnesi ir ļoti viegli, no tevis negaida naratīva veidošanas darbu.

RL: Jā, bet vienalga jau kaut kur ir jāsaskata atbilstība vai neatbilstība likumam. Pat ja tas nav naratīvs, kaut kāds darbs ar jēdzieniem tiesneša prātā tomēr notiek.

Vahštains: Jā, protams.

RL: Viņam jāsaprot, ka arī viņš atrodas kaut kur uz tās ass, kuru tu uzzīmēji. Piemēram, ja viņš pieturas stingri pie individuālās atbildības kā vienīgā aplūkojamā vainas avota, tad viņam tur iznāks pilnīgi cita aina.

Vahštains: Zini, kur tas āķis? Kad tu saki, ka tiesnesim nevar nebūt pozīcijas šo naidīgo naratīvu iekšienē...

RL: Nevar!

Vahštains: Mana vienīgā atbilde ir tāda, ka naidīgo naratīvu pamatotību viņš var izsvērt un salīdzināt tikai tad, ja pats atrodas metapozīcijā attiecībā pret šiem naratīviem. Līdz ar to tiesnesis nevar paziņot: “Es ticu kolektīvai atbildībai.” Tad viņš nav tiesnesis.

RL: Jā, bet viņš var paziņot vai vadīties no tā, ka viņš tic individuālai atbildībai.

Vahštains: Vai atzīt par pārliecinošu prokurora mēģinājumu iet induktīvi – virzienā uz augšu – no katra individuālās atbildības uz korporācijas kopīgo atbildību.

RL: Var arī tā.

Vahštains: Taču valsts iedzīvotāji nav korporācija, un tiesnesis nevar apriori atzīt par vainīgiem visus “X valsts pilsoņus, kas vecāki par 18 gadiem” vai “visus nodokļu maksātājus”, lai pēc tam, izskatot katru atsevišķi, izdarītu izņēmumus. Kaut ko tādu var atļauties tikai interneta intelektuāļi vai okupācijas varas iestādes. Starp citu, par tām. Ir spilgts piemērs – franču okupācijas zona pēckara Vācijā. Atšķirībā no angļu birokrātijas franči pat neizmantoja terminu ”denacifikācija” – jo franču armijas pavēlniecībai, kas atcerējās sakāvi Pirmajā pasaules karā un vācu okupācijas gadus Francijā 40. gados, visi vācieši bija vainīgi pēc definīcijas. Viņi truli neredzēja atšķirību starp nacistu un nenacistu, ja tas ir vācietis. Rezultātā franči pat nepūlējās kārtīgi dzīt rokā augsti stāvošus NSDAP biedrus. Kad individuālās vainas vietā tiek nolikta kolektīvā atbildība, tā ir teicama iespēja vainīgajiem izvairīties no soda.