Putina naratīvs un atbildība
Ni Viktora Vahštaina personīgā arhīva
Politika

Ar sociologu Viktoru Vahštainu sarunājas Arnis Rītups

Putina naratīvs un atbildība

Tas ir maksimāli sarežģīti – ieturēt distanci no ieraujošā šībrīža notikumu emociju virpuļa un vienlaikus būt klāt un iekšā. Manu pazīšanos un draudzību ar Viktoru Vahštainu (dz. 1981) kopš paša sākuma veido meklējums, kā atrasties šajā vienlaicībā.

Vahštains nodarbojas ar tādām jomām kā socioloģijas teorija, ikdienas socioloģija, mikrosocioloģija, sabiedrības virtualizācija, freimu analīze. Daudzus gadus (kopš 2011. gada) viņš bijis žurnāla Социология власти galvenais redaktors (https://socofpower.ranepa.ru/) un Sociālo zinātņu fakultātes dekāns tā sauktajā Šaņinkā jeb Teodora Šaņina 1995. gadā dibinātajā Maskavas Augstākajā sociālo un ekonomisko zinātņu skolā (Moscow School of Social and Economic Sciences), kas veidota ciešā sadarbībā ar Mančestras Universitāti (drīz pēc skolas rektora Sergeja Zujeva apcietināšanas 2021. gada oktobrī Viktors Vahštains slepus pameta Krieviju). Pēdējos gados Vahštains bijis viens no galvenajiem idejiskajiem dalībniekiem Mihaila Hodorkovska izveidotajā un nu jau Krievijā aizliegtajā “Oksfordas Krievijas fondā” (Oxford Russia Fund).

Viktora Vahštaina zinātnisko pētījumu lauks ir to pasaules apraksta paņēmienu kritiska analīze, kurus piedāvā sociālā teorija. Jaunākajos viņa darbos pētīts, kā socioloģiskā konceptualizācija veido ietvaru domāšanai par tiesībām (darbā “Sociālā teorija tiesas precedentos”), par progresu (“Tehnika un progresa vilinājums”) un par telpu (“Iztēlotā pilsēta”). Vahštaina darbos poētika un analīze atrodas pastāvīgā dialogā, kuru viņš pats raksturo ar Ortegas i Gaseta vārdiem: “Māksla rada metaforas. Zinātne tās izmanto. Ne vairāk. Bet arī ne mazāk.”

Mihails Bogomoļnijs


Rīgas Laiks:
Kara pirmajās dienās es daudz domāju par šīs rīcības intelektuālajiem pirmavotiem un apjautu, ka noteikti ir tādi tēli, jēdzieni, idejas, domas, enerģija, kas palīdz pārvietot armiju, svilināt ar raķetēm, šaut no tankiem. Šimbrīžam esmu spējis rekonstruēt trīs veidu avotus, no kuriem nāk kara intelektuālā enerģija. Pirmkārt, tā ir Aleksandra Dugina izstrādātā ideja par krievu civilizāciju ar panslāvismu, pareizticību un Eirāziju. Neba velti viņš krievu virsniekiem lasīja lekcijas par ģeopolitiku. Kara pirmajās dienās viņa reakciju uz notiekošo varēja raksturot tikai kā sajūsmu: beidzot viņa ilggadējie, daudzos sējumos ietvertie pūliņi snieguši reālu, tveramu rezultātu. Otrkārt, tā ir “krievu pasaules” ideja, kuru tā saucamo humanitāro tehnoloģiju izstrādes vajadzībām 20. gadsimta beigās noformulēja Jefims Ostrovskis un Pjotrs Ščedrovickis, bet 21. gadsimta sākumā pārņēma FSB darbinieki, pielāgojot to ideoloģiskajām vajadzībām, kas izriet no pretnostāšanās Rietumiem, kā tagad tiek sacīts – “kolektīvajiem Rietumiem”. Un, treškārt, tā ir izolacionistiskā ideja par “cietoksni Krieviju”; ar to nāca klajā politiķis Mihails Jurjevs, kas šajā idejā ietvēra aicinājumu Krievijai noslēgties pēc analoģijas ar Trešā reiha rūpniecisko uzplaukumu. Tātad esmu uztaustījis trīs jaunā kara ideoloģiskos avotus. Cik lielā mērā, tavuprāt, tādai pieejai ir jēga?

Viktors Vahštains: Nu skaties, tas, ko tu dari, ir intuīciju uzmeklēšana ideju vēsturē un ideju teorijā vispār, tomēr te jāveic daži papildu nošķīrumi, lai saprastu, kur šīs idejas mājo. Ir atšķirība starp propagandas valodu un valodu, kurā tiek pieņemti lēmumi. Dažus domāšanas modeļus izmanto tikai un vienīgi tāpēc, lai sistēmas rīcību attaisnotu ārēja novērotāja acīs; ārējais novērotājs šeit – sākot ar Eiropas žurnālistiem un beidzot ar takšu šoferiem Kemerovā. Citus modeļus izmanto iekšējai lietošanai. Lai kuluāru sanāksmēs “speciālās operācijas” ideja vairs neizskatītos pēc vājprātīgas militāras avantūras un iegūtu “nepieciešama, neizbēgama, apsteidzoša soļa” statusu, ir vajadzīga attiecīga valoda lēmuma pieņemšanai. No tevis uzskaitītajiem modeļiem tai vistuvākais ir “cietoksnis Krievija”.

RL: Jā, protams.

Vahštains: “Krievu pasaules” filozofija, transformējusies līdz nepazīšanai, kļuva par propagandas valodas sastāvdaļu, bet Dugins ir vēl kaut kas cits. Tas nenozīmē, ka propagandas retoriku un semantiku nevajag analizēt. Vajag. Kā to darīja, piemēram, Viktors Klemperers savā grāmatā “LTI” par Trešā reiha valodu. Vienkārši nevajag to identificēt ar varas “iekšējo” valodu. Propagandas un propagandas evolūcijas līmenī smalki intelektuāli pamatojumi nav nepieciešami, tur pietiek ar...

RL: ...pietiek ar prastu pārliecināšanas tehnoloģiju dažādām auditorijām, un viss?

Vahštains: Tieši tā. Propagandas valoda ir vajadzīga tikai tāpēc, lai paskaidrotu masām, nahuj mēs to darām un kāpēc tavs dēls rīt šaus raķetes uz namu, kurā dzīvo tava māsa. Valoda, kurā pieņem lēmumus, jau ir sarežģītāka lieta – tā ir valoda, kurā raksta iekšējos dokumentus. Vēl pirms gada pastāvēja iekšējs konflikts starp nosacīto liberāļu un nosacīto spēka struktūru jeb siloviku valodu. Šīs valodas sadūrās visdažādākajos varas stāvos, un “spēka” valodai nebija monopola. “Cietoksnis Krievija” cirkulēja kaut kur starp stāviem, tieši tāpat kā pretējās nometnes – liberālo ekonomistu un tehnoprogresistu – dokumenti.

RL: Starp administrāciju un ministriem?

Vahštains: Tur viss ir mazliet sarežģītāk. Ministriem Krievijā nav nekāda nopietna svara. Ministrs ir tāda pati grozāma skrūvīte mašīnā kā gubernators. Portfeļus tradicionāli sadala starp dažādām ietekmes grupām – tās var saukt par “partijām” vai par “slepenajiem kabinetiem”.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Aprīlis 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela