#putinnosprāgstitūlītpat

20. februāris, 23.49

Josikam ir noslēpums. Viņš ilgi to glabāja, tomēr reiz viss nāca gaismā. Rudajam ir laba sirds. Mans kaķis prot mīlēt un just līdzi, lai gan ne visiem un ne vienmēr. Josiks nav resns, ūsains egoists, kam galvenais ir kārtīgi pielikt punci un saldi pasust. Viņš ir cilvēcīgs kaķītis, kurš uztraucas un jūt sava tuvākā sāpes.

Pirms gada mūsu daiļā blondīne pastaigā kaut ko saēdās. Nepaspēju pamanīt un atņemt, kad rijīgā meitene jau bija aprijusi nezināmu ēdamo. Kaut kādas jocīgas gaļas gabals mētājās turpat laukumiņā, kurā staigāt gāja visi rajona suņi.

Vakarā viņai kļuva slikti. Viņa vēma, nespēja paelpot un gulēja uz sāna. Mēs sākām zvanīt vetārstam. Viņš bija gatavs ierasties, taču varēja nepaspēt. Endžija sāka raustīties krampjos. Mēs aizskrējām uz aptieku, nopirkām visu, ko dakteris bija ieteicis, ielaidām sunītei divas šprices, un viņai pārgāja. Viņa vēl joprojām gulēja uz sāniem, smagi elpoja, taču acis vairs nepārgrieza un tajās bija izzudusi nāves plēvīte. Mēs, visa ģimene, gaidījām vetārstu. Viņš brauca pie mums no otra pilsētas gala.

Visu to laiku līdzās bija mūsu runcis. Viņš riņķoja ap blondīni, laizīja viņai purnu, cerīgi skatījās uz mums, gūlās blakus slimajai draudzenei un apskāva viņu ar ķepām.

Tobrīd mums nebija laika par to domāt, taču, kad vetārsts ieradās un pateica, ka ļaunākais ir garām, mums pielēca, ka mūsu cilvēknīdējs runcis, kurš necieš svešus, arī atrodas turpat istabā un uzmanīgi uzklausa ārsta lēmumu.

Meitene pēc tādas lēkmes bija gaužām vārga, visu laiku gulēja, un ūsainais bruņinieks neatkāpās no viņas gandrīz ne soli. No istabas izgāja tikai paēst un apmeklēt labierīcības. Ēstgriba viņam, par laimi, nebija pazudusi, taču bija redzams, ka viņš ēd bez labpatikas.

Endžija izveseļojās, un Josis šajā pārītī atkal kļuva par dominētāju, bet runča labsirdība kļuva par manu galveno trumpi, kad draņķēnu vajadzēja attaisnot citu priekšā. Ne visi ģimenes locekļi runcim patika, un netīkamajiem viņš laiku pa laikam koda pēdās.

Pēc dažiem mēnešiem saslimu es. Man bija angīna un augsta temperatūra. Gluži pamatoti rēķinājos ar tādu pašu kašaka attieksmi pret sevi. Un pat mazliet pārspīlēju slimumu. Saucu Josi vārgā balsī, skaļi vaidēju un eksaltēti klepoju. Izbiedēju visu ģimeni, ieskaitot suni. Endžija gulēja manā gultā, smilkstēdama aiz žēluma pret manām ciešanām, bet rižais sivēnaste pie manas gultas ieradās tikai vienu reizi. Viņš paostīja man roku, uzlēca uz spilvena, uzgrieza muguru, paslēja asti un ar savu dibenu uzsēdās man uz sejas. Man liekas, es tajā brīdī paģību. Tik izsmalcināti cūcīga izturēšanās pret slimu cilvēku ne ļaunākajos murgos nevar rādīties. Tā jau nebija tikai manu ciešanu noniecināšana, tas lops pazemoja manu cilvēcisko pašcieņu. Nogrūdu draņķēnu nost, pielēcu no gultas un sāku dzīties rižajam ķēmam pakaļ. Viņš, kā jau sarežģītās situācijās ieradis, izkūpēja gaisā. Mājinieki gan nopriecājās. Mamma, nesdama man zāles, jautāja: “Tev jau ir vieglāk? Kāpēc piecēlies? Gribi, atnesīšu tev Josīti? Viņš paārstēs...”

24. februāris, 21.40

Aņa no Odesas, Aļona no Kramikas, t.i., Kramatorskas, Nataša no Harkivas, Gaļa no Irpiņas! Mēs aizgājām gulēt nemierīgā, tomēr relatīvi mierlaiku dzīvē, bet pamodināja mūs karš.

Nav svarīgi, par ko mēs sapņojām un kas bija brīdi pirms pamošanās. Galvenā ir tā vienā mirklī notikusī pāreja, vēl rītausmas tumsā, no plāniem un cerībām uz baiļu un izmisuma bezdibeni. It kā no siltas vasaras tu būtu nokļuvis ledainā spelgonī.

Vēl pa miegam izdzirdēju dārdoņu un sprādzienus. Astoņu gadu laikā pie tā pierast nav iespējams, taču bailes, gluži kā senas sāpes, bija notrulinājušās. Un tad redaktore Gaļa atsūtīja ziņu kopējā grupā: “Viss, draugi, mostamies!”

Kļuva skaidrs, ka apkārt ir sācies kaut kas drausmīgs. Tas bija izaudzis līdz pašām debesīm. No turienes kā skābais lietus lidoja akla, dzelžaina nāve. To bija atnesis visderdzīgākais un nešpetnākais punduris – diktators, cinisks un vājprātīgs slepkava un maniaks. Viņu jau nolādējuši miljoniem cilvēku, un kā atbalss viņu lāstus atkārtos desmitkārt un desmitkārt lielāks pulks.

Atrasties kara iekšpusē ir ļoti baisi. Cilvēki kļūst līdzīgi bērniem, kas apmaldījušies krēslainā mežā. Pirms diennakts mazā ciemā Mariupoles pievārtē pieaugusi sieviete raudāja kā bērns par izārdīto māju un savu brīnumaino izglābšanos. Tas, kurš raidīja viņai virsū šo šāviņu, arī ir slepkava. Viņš gan neredz savu upuri, taču būtība tāpēc vien nemainās.

No rīta mana brāļasieva saģērba manus mazos brāļabērnus apšaudes skaņu pavadībā. Viņi bija nobijušies un mēģināja niķoties. Bērni sēdēja priekšnamā uz ķeblīšiem āra jakās un cepurēs, ar milzīgiem plastmasas maisiem rokās. Tie ir viņu “trauksmes koferīši”. Pie kājām gulēja vislabsirdīgākais suns pasaulē, tam arī bija ļoti bail. Viņi visi kopā aizgāja no milzīgas daudzstāvenes uz privātmājas pagrabu. Tur šaušanas laikā ir drošāk. Atgriezties mājās viņiem bail. Mēs monitorējām ziņu izlaidumus un priecājāmies par katru mūsu karavīru mazo uzvaru. Klausījāmies tālo kauju atbalsis un domās centāmies palīdzēt vislabākajai armijai pasaulē. Taisnīgai un drosmīgai, stiprai un gaišai. Sūtījām viņiem cerības, ticības un labā starus.

Un vēl mēs kopīgajā čatā sazinājāmies savā starpā. Ik pēc stundas bija sasauksme. Kā taustīdamies tumsā, mēs sameklējām tuvos cilvēkus: “Harkiva, kā jūs tur? Odesa, Kramika, Severodonecka, Hersona, Mariupole? Kā ir pie jums?”

Mums bija bail, arī tagad mums ir bail, taču mēs uzveicam šīs bailes un aizsviežam tās tālu kosmosā, melnajā caurumā. Tieši tāpat aizspersim prom no mūsu zemes agresīvos un pretīgos iebrucējus. Viņi pat iedomāties nespēj, cik mēs esam stipri.

25. februāris, 11.00

Šis šobrīd ir FB lentē. Nezinu, kurš šo dzejoli uzrakstījis. Bet trāpa tieši sirdī. Mūsu bojāgājušie zēni ir paradīzē.

Тринадцать – совсем неудачливый счёт,

Мы в море, на камне, ни взад, ни вперёд,

Но мы же довольно упрямый народ,

Держим мир, как слоны с черепахой.

Но здесь об удачето речь не идёт,

Война же идёт. И корабль к нам идёт.

И в радио что-то плохое орёт.

Солдат, не дрожи, не ахай.

Отсюда на небо ведёт только брод.

У каждых часов свой выходит завод.

И пусть из тринадцати каждый умрёт

Русский корабль – иди нax*й.¹

25. februāris, 21.38

Mariupole ir neuzvarama. Mūsu pilsētu neuzvarēs ne ar kādiem ieročiem, neviens. Ne no tankiem, ne no gradiem, ne no apšaudēm mums nav bail. Mēs esam neparasti, apbrīnojami, negaidīti un pozitīvi. Mūsos ir tik daudz drosmes un izturības, ka pati dzīve mūs sargā.

Iedomājieties, šķirstu lenti. Tajā, protams, viss ir ļoti bēdīgi un skumji, viens vienīgs drūmums. Bet var jau arī saprast. Šausmu lietas notiek mūsu valstī un mūsu pilsētā... Tad pēkšņi uzduros ierakstam, no kura ap sirdi kļūst silti un rodas pārliecība, ka viss būs labi.

Mēs noteikti uzvarēsim, pienāks pavasaris, un uzradīsies gurķi. Parasti, zaļi gurķi. Tie smaržos pēc svaiguma un zāles. Jo, par spīti karam un visām šīm šausmām, stādiņi mazītiņos podiņos ir izdīguši mariupolietim, vārdā Sergejs, uz palodzes. Un viņš par tiem ir lielā sajūsmā. Tāpēc ielicis šo skaistuļu bildi un lepni pierakstījis klāt: “Izdzinušas dzinumus visas piecas gurķu šķirnes. Rūpēšos.”

26. februāris, 17.19

Šī ir mūsu māja Miera prospektā. Uz mājas jumta rēgojas cilvēka galva. Viņš ir nofotografēts no pretējās mājas. Cilvēki, kas dzīvo 15–36, redzēja, ka pa jumtu kāds staigā. DzĪKS priekšsēdētājs uzkāpa uz jumta, kad es biju izaurojusies pa telefonu, ka visu ielikšu FB un izsaukšu policiju. Pirms tam viņš man klāstīja, ka es izplatot dezinformāciju un vispār visi bēniņi esot aizslēgti. Bildēm tik tikko aci uzmeta un nenoticēja. Tomēr uz jumta kopā ar vēl vienu iedzīvotāju uzkāpa un pateica, ka tur neko nav atraduši. Tie, kuri cilvēku uz jumta redzēja un nofotografēja, ir mani draugi. Viņiem telefonā ir labāka bilde un nofiksēts laiks. Policiju viņi izsauca uzreiz, taču tā neieradās. Ko mums tagad darīt?

26. februāris, 23.42

Kad mēs būsim šo visu pārlaiduši, es noteikti uzrakstīšu, cik šausmīgi ir dzīvot kara iekšpusē. Par dažādiem cilvēkiem un situācijām, par to, kā viss vienā mirklī kļūst citādi un viss nesvarīgais sarūk līdz mikroskopiskam lielumam.

Paliek galvenais. Izrādās, galvenā nemaz nav tik daudz. Tava dzīve, tuvinieku dzīve, draugu, līdzcilvēku dzīve. Lai tava māja ir neskarta, lai tavu pilsētu neapšauda no GRAD, lai tavu valsti neplosa un nemoka.

Izrādās, ilgi plāni nav iespējami. Un dzīvot vajag tikai šodien. Zīlēt, kas būs rīt, ir gaužām liela greznība. Un viss ir brīnišķīgi nevis tad, kad tev ir glauns telefons, tu esi aizbraucis uz smalku kūrortu vai nopircis jaunu dzīvokli. Izrādās, arī tas viss nav svarīgi. Tāpat kā naudas daudzums, uzslava darbā vai tīkšķu skaits FB.

Droši vien to vajadzēja nojaust agrāk. Un vienkārši dzīvot. Izbaudīt ik dienu un ik sekundi. To vien, ka ir klusums un drošība. Taču visu laiku kaut ko vajadzēja, visu laiku kaut kas neapmierināja, kaut kas nepatika. Gribējās ko vairāk. Gribējās ideālu laimi. Izrādās – tā bija. Tikai pirms dažām dienām.

Mēs esam stipri. Mēs izturēsim. Riebīgā tirāna dēļ esam kļuvuši vēl stiprāki. Esam apvienojušies. Lai uzvarētu. Es zinu, kā daiļajai ļvivietei Juļai sāp sirds par Mariupoli un mariupoliešiem, kā par katru no mums tur īkšķus Nataša no Dņipras, kā es lasu ziņas par Kijivu un priecājos par katru mūsu armijas uzvaru.

Cik neparasti, mūsu TV kanāli ir apvienojušies – mēs neesam konkurenti, esam vienas armijas kareivji. Cik apbrīnojami, nav nekādas ideoloģijas – vienīgā ideoloģija ir uzticība Ukrainai un uzvaras gaidas. Un laiks ir izstiepies miljonkārt. Šķiet, tas viss sākās nevis 24. februārī, bet ārprātā sen. Lai gan mums tas tiešām sākās ļoti sen.

Man vēl ir par ko rakstīt, ko stāstīt. Es ļoti gribu, lai rīt pienāktu patiešām labs rīts. Mums visiem un Ukrainai.

27. februāris, 23.33

Kad ir ļoti bail, vajag kaut ko darīt. Tā iesaka mana draudzene psihoterapeite. Viņa gaisa trauksmes laikā mazgā kāpņutelpā grīdu. Jau trīs reizes ir mazgājusi. Tagad grīda tur ir sterila, un viņa ir uzvarējusi bailes.

Es apšaudes laikā rakstu. Visādas blēņas. Jo galvā nav nekādu domu un iznāk sviests. Man ir bail, es skaitu sprādzienus, klausos dārdoņu un rakstu. Pārtraukumos skatos uz kaķi un suni. Viņi baiļu problēmu risina radikāli.

Endžija nogāžas uz grīdas un aizmieg, bet kašaks guļ uz muguras un vienkārši klausās. Purnā rakstīts: “Krievu bumbas, lidojiet na...uj.” Man liekas, mans kaķis ir īsts patriots. Viņš saplosīs jebkuru okupantu.

Milzīgs paldies visiem, kuri izziņo gaisa trauksmi. Tagad mēs skaidri zinām, kad jāiziet kopīgajā gaitenī. Un mierīgi iznesam tur krēslus, izvedam suni un ķeram kaķu partizānu. Tas rižais ķēms mani šodien divas reizes aizmānīja prom no panikas lēkmes.

Pirmo reizi, kad pūlējos viņu noturēt klēpī, bet viņš uz mani šņāca un gribēja ar ķepu ieķerties sejā. Otro, kad viņš sprādzienu laikā bēga no manis pa gultām, slēpās pagaldē un nebalsī bļāva, kad es, glābdama viņa kaķa dzīvību, izmisīgi vilku viņu aiz astes no dīvānapakšas, lai izstumtu drošajā kopīgajā gaitenī.

Kaķis Josifs no tādas apiešanās kļuvis par nezvēru un tagad pret mani izturas kā pret pustraku. Staigā sāniski, skurina asti, skatās uz mani no vistālākā kakta un, kad eju klāt, palecas uz četrām ķepām un, rēkdams kā lauva, skrien prom.

Mūsu mājā nav patvertnes, un esošās ir ļoti tālu. Mēs vienkārši nepaspēsim līdz turienei aiziet. Tāpēc apšaudes laikā kopīgais gaitenis pārtop Noasa šķirstā. Kopā ar cilvēkiem briesmīgo laiku pārlaiž kaķis, divi suņi, jūrascūciņa – vietējo mīlule – un nekaunīgs kāmis. Tas ar savu izskatu vien tracina mūsu kaķi un suni.

Gaitenī ir absolūta vienotība, pat starp tiem kaimiņiem, kuri līdz šim cits citu necieta. Simtprocentīga saprašanās starp tiem, kuri niknojās, ka dzīvnieki piecūko ielu. Tagad par to ir nospļauties. Mūsu ukraiņu kaķi un suņi ir vienkārši ideāli.

Riebīgais punduris ir pamanījies apvienot visus. Sasniedzis fantastiskus rezultātus nieka četru dienu laikā. Cilvēki ir sajutušies kā absolūti vienota nācija. Pateicībiņa viņam par to. Bet citādi: “Krievu kropli, ej na...uj.” Un viss būs, Ukraina!

1. marts, 12.27

Draugi, mums nav elektrības, sakari traucēti. Kijivstar vispār neķer, telefonam beidzas baterija. Apšaudes notiek bez pārtraukuma.

Līdz rīklei piegriezušies pretīgie okupanti. Kādi viņi tomēr ir uzbāzīgi mūdži. Katrā pilsētā viņus sūta nahuj. Jau vairākas reizes pasūtīti, bet vienalga lien kā tarakāni. Mariupole ir brīnišķīga! Tāpēc, ka stipra un drošsirdīga. Par Mariupoli cīnās pasaulē vislabākie karavīri.

Bet pilsētā parasti cilvēki, komunālo dienestu darbinieki, apšaužu laikā sakopj to, ko krievu okupanti grauj un izposta. Mūsu komunāļi vienkārši strādā. Tāpēc, ka vajag, lai pilsēta izturētu.

Es ienīstu to krievu huilo. Nezināju, ka spēju tik ļoti kādu ienīst. Tie mūdži paši nedzīvo un citiem neļauj. Ceru, ka mūsu kopējo cilvēcisko lāstu izdzirdēs Visums un tas kā lavīna nogāzīsies tiem kropļiem pār galvu. Un, jā, kaut Putins nosprāgtu. Tas ir mans lielākais sapnis. Ja kaut ko ļoti gribēsi, tas noteikti piepildīsies. Un es to gribu ārprātā stipri. Ierosinu visiem to gribēt.

Un mazliet no kaut kā pozitīva. Apšaudes laikā staigājām ar suni un nofočējām mammas sniegpulkstenītes pagalmā. Ir pienācis pavasaris. Priecējiet acis, mīlulīši! Viss būs, Ukraina!

2. marts, 00.35

Kad apšauda, kaut kā nav pārāk viegli ieviest dzīvē kārtību. Tu ausies, ķer katru skaņu un šķiro tās priecīgajās un baigajās.

Agrāk, piemēram, es ļoti dusmojos, kad augšējie kaimiņi pēc vienpadsmitiem naktī rīkoja pasaules tautu dejas un dziesmas. Tagad man mīļš katrs viņu solis virs galvas. Viņi bumsinās kā vidēja lieluma poniji.

Bet es nedusmojos, tieši otrādi, es priecājos. Tur staigā mani mīļie kaimiņi. Viņi nav aizbraukuši no mīļotās Mariupoles, viņi ir šeit, kopā ar mani, viņiem nav viegli, bet viņi ir stipri un īsti. Un lai bumsinās, cik tik tīk. Lai augu diennakti pārbīda mēbeles. Galvenais, lai ar viņiem viss būtu labi.

Bet mīļo balsu skaņa, ko izdzirdi telefonā. Ir tik svarīgi pajautāt: “Kā tev iet?” Viena mana paziņa vienmēr atbild: “Tāpat kā visai pilsētai.” Draudzene solās: “Apdirsties netaisāmies,” – un ziņo, ka viņa šobrīd gaitenī gaida, kad beigsies apšaude. Man kļūst mierīgāk ap sirdi, jo es arī esmu gaitenī un mēs gluži kā esam kopā.

Mēģinu izstaidzināt suni līdz komandantstundai un starp apšaudēm. Nekad gan neizdodas pastaigāt tieši klusuma laikā. Kamēr mēs no sava piektā stāva bez lifta tiekam līdz ārdurvīm, sāk drausmīgi dārdināt. Gandrīz piemirsu. Pirms iziešanas ārā es vienmēr pārmetu krustu. Jo man ir drusciņ bail.

Mēs ar Endžiju traucamies uz iemīļoto pļaviņu. Dzirdam tās derdzīgās skaņas. Tās ne ar ko citu nevar sajaukt. Tāda sajūta, ka ar milzīgu veseri dauza pa dzelzs jumtu, vai, ja lido vairāki gradi, tad ir sajūta, ka tuvojas milzīgs, slepkavīgs vilciens, no kura dreb zeme un asinis dzīslās sastingst.

Mēs ar Endžiju zinām, kas notiek. Manu mīļoto pilsētu nogalina nolādētie Krievijas okupanti. Mēs viņus ienīstam un vēlam viņiem nāvi. Nezinu, kā lai sunim paskaidro, kāda velna pēc viņi pie mums ir atvilkušies. Un kāpēc viņi nogalina mūsu, ukraiņu, cilvēkus.

Endžija nojauš, ka skaņas, kuras mēs dzirdam staigājot, ir nāves troksnis. Tāpēc viņa visu izdara ātri. Mans darbiņš pēc tam ir savākt kakas un izmest miskastē. Karš nav iemesls piesmurgāt manu pilsētu. To jau tāpat ar šāviņiem sasmērē riebīgie nelieši no kaimiņvalsts.

Vēl man ļoti patīk lietus skaņas un cerības skaņas. Tās ir tad, kad kāds nāk ar labām ziņām. “Mūsējie iznīcinājuši veselu tanku kolonnu, zini? Notriekuši lidmašīnu, kura četras reizes bombardēja Sartanu.” Vēl ir skaņas, kas pauž pārliecību, ka mēs uzvarēsim. Kad katrā pilsētā slepkavām kliedz, ka viņi ir kropļi, ka pilsētas, kurās viņi ieradušies, ir Ukraina. Neviens viņus šurp nav aicinājis. Viņi šeit ir lieki. Un pēc tam cilvēki ar kailām rokām metas pretī tankiem un neļauj bruņutransportieru kolonnai iebraukt savā ciemā.

Jā, mums ir grūti un mums ir bail, bet orkiem ir vēl grūtāk. Viņiem pār galvu visu laiku nāk tāds naids, tādi lāsti, ka tie var nogalināt arī bez ieročiem un šāviņiem.

Kāpēc jums savajadzējās mūs saniknot, ar pirkstu taisītie kamikadzes?

Bildē Endžija un Josiks pārlaiž apšaudi kopīgajā gaitenī.

2. marts, 15.27

Man visu laiku nāk miegs. Nemitīgi. It kā manī būtu apmeties uz dzīvi miega zilonis. Acis līp ciet pat tad, kad mūs drausmīgi apšauda artilērija. Sēžu tāda mierīga jo mierīga un skaitu rībienus. Laikam mans organisms tā reaģē uz briesmām. Atsaldējas. Es visu daru autopilotā. Nokomandēju suni, paķeru kaķi un skrienu ārā gaitenī. Kaķis jau samierinājies, ka viņa liktenis ir tikt saķertam un iznestam gaitenī. Josis pat nepretojas. Tikai sašutis ņaud, bet laukā neraujas kā agrāk.

Un vēl man negribas ēst. Vispār nemaz. Nekas nelien iekšā. Kad mēģināju notievēt ar diētu, tās bija elles mokas. Nekas nesanāca. Ēdiens sapņos rādījās. Organisms ik stundu pieprasīja iestiprināšanos.

Tagad es ar pūlēm kaut ko dabūju iekšā. Tikai tāpēc, lai būtu spēks. Arī dzert nez kāpēc negribas. Esmu pārvērtusies kamielī. Kā tuksneša kuģis lēni kustos, ilgi košļāju kaut kādu ērkšķi un reti dzeru. Droši vien tagad strādā manas iekšējās tauku rezerves.

Šodien satiku brāļa mazos bērnus. Viņi atnāca no kaimiņmājas, tā ir drošāka nekā mammas deviņstāvene, jo tur ir patvertne. Tikai tad, kad tos mazuļus ieraudzīju, sapratu, kā biju pēc viņiem noilgojusies.

Zibeņzellis Kirjuha klaigā un skraida, it kā nekas nebūtu noticis. Kad sākas apšaude, kārtīgi iet uz drošu vietu ar segu un spilvenu. Bērni jau labāk par mani zina, kā jārīkojas. Varcīte ļoti uztraucas par mācībām. Viņai skolotāja sūta uzdevumus, bet viss vēl nav izdarīts. Jāliek nost un jākāpj lejā pagrabā. Viņa lasa grāmatu par kaut kādu meiteni blogeri. Astoņpadsmit lappuses izlasījusi, bet vēl ir vairāk nekā divsimt. Apšaudīšanas dēļ bieži atslēdzas elektrība, tāpēc Varcei jālasa ar lukturīti.

Šonakt bērni gulēja pagrabā. Tur ir ļoti auksts un tumšs. Toties gandrīz nevar dzirdēt, kā pa Mariku gāž ar gradiem un smerčiem.

Es nespēju saprast, ar ko tie āksti karo? Ar bērniem, ar sievietēm, ar zīdaiņiem, ar ārstiem, ar pacientiem? Kāpēc tie goblini gāž virsū skolām, bērnudārziem, slimnīcām, dzemdību namiem? Viņi ir pārvērtušies bērnu slepkavās un teroristos.

Krievijas pamuļķi, mums iet bojā bērni, viņu vecāki grib tikt jums klāt un nožņaugt kailām rokām. Ko jūs meklējat mūsu zemē? Droši vien savu nāvi.

Es sapņoju, kaut beigtos šīs nežēlīgās apšaudes un mana skaistā pilsēta atmostos no briesmīga sapņa. Taču vislielākā sirds vēlēšanās man ir viena. Es to katru dienu atkārtoju kā buramvārdus: #putinnosprāgstitūlītpat

2. marts, 21.00

Ir ļoti bail, kad tu nespēj sazvanīt tuviniekus. Karš neļauj. Es esmu Mariupolē. Pie mums jau kopš rīta nedarbojas Kijivstar. Šāva no dažāda kalibra ieročiem, galvenokārt lielkalibra. Cilvēki citās pilsētās jūk prātā no bailēm par tuviniekiem. Tuvinieki nespēj viņiem paskaidrot, ka tas notiek tāpēc, ka sakari darbojas ar pārtraukumiem.

Man ir telefons ar divām simkartēm, viena pagaidām darbojas. Elektrība sabumbota, ūdens nav, apkures arī nav. Mariupolē ir nāves klusums. Sajūta, ka pilsēta ir noslēpusies. Pa palodzi bungo lietus lāses. Negribu domāt neko sliktu. Viss noteikti būs labi. Mums. Mariupolei. Ukrainai. Bet zināt, kas ir interesanti? Tagad, kad ir bail un grūti, es rakstu. Tad iznāk, ka rakstīšana ir tas, kas man jādara? Ļoti žēl, ka tikai tagad to saprotu. Cik daudz laika zaudēts velti. Apsolu: ja rīts būs labs, veltīšu dzīvi rakstīšanai. Par simt procentiem. Cerams, gan rīts būs, gan grāmatas būs.

Gribēju pateikt, ka šobrīd kaut kā slikti uztveru jokus un tukšas runas. Man gribas klusēt un klausīties savas domas. Tās ir izbiedētas kā mazai meitenei, kura nomaldījusies tumšā labirintā un nespēj no tā izkļūt.

Šāda nakts, šķiet, jau ir bijusi... vai vismaz līdzīga. Bez elektrības, sakariem un klusumā. Pēc tam kļuva vieglāk, jo vienā pilsētas rajonā pieslēdza elektrību, mēs par to uzzinājām un uzelpojām. Tagad visgrūtākais ir tas, ka nav informācijas un sarunu. It kā mūsu balsis un ieraksti varētu reāli palīdzēt.

Septiņas – vai astoņas – kara dienas ir pārvērtušas visu mūsu dzīvi. Tā šobrīd rit pēc karalaika likumiem. Un katra diena tiek ieskaitīta kā gads. Vairs jau nevar noticēt, ka reiz ir bijis citādi. Mums noteikti jāieskatās rītdienā. Lūdzieties par mums un ticiet, ka mūsu rīts būs labs. Vistumšākās stundas parasti ir pirms rītausmas.

18. marts, 00.13

Sveicināti, mīlulīši, esmu dzīva un tagad dzīvošu ilgi. Taču mana pilsēta mirst mokās. Divpadsmit dienas es miru kopā ar to. Es biju ellē. Neesmu varone, esmu parasts cilvēks, un man bija bail mirt. Trīs pēdējās dienas pa manu pilsētu vālēja ik minūti. Bez pārtraukuma.

No lidmašīnu rēkoņas manī viss sasala ledū. Mūsu pagrabā visi skaitīja lūgšanas un lūdzās, lai bumba aizlido garām. Kad nodrebēja zeme, mēs uzelpojām. Taču “garām” nenozīmē tukšumā. Garām – tas nozīmē, ka netrāpīja mums.

Zināt, kā ir, kad pagrabā vienmēr ir tumšs un deg nespodra svece, un tu īsti nezini, vai tagad ir diena vai nakts? Kad ir vajadzīga īpaša drosme, lai izietu no pagraba? Un tu meties klāt katram, kas atgriezies no ārpuses, un jautā, kas tur noticis?

Tev monotoni stāsta, ka tiešs trāpījums šodien bija 105. mājā. Otrā kāpņutelpa, sākot ar trešo stāvu, deg, drīz liesmas aprīs nākamos stāvus, un apkārt viss ir vienos pelnos, stiklos un maisos no atkritumu tvertnēm, kas ir pilnas līdz tumšajām, piedūmotajām debesīm, un jau vairāk nekā divas nedēļas neviens tās nav izvedis.

Nu bet pie velna tās miskastes. Tavu kaimiņu un paziņu līķus neviens neizved. Bojāgājušie guļ kāpņutelpās, uz balkoniem, pagalmos. Un tev ne drusciņas nav bail. Jo vislielākās bailes ir tad, kad apšauda naktī.

Zināt, ko atgādina apšaudes naktī? Nāvi, kas no tevis izvelk visas dzīslas. Naktī nedrīkst gulēt. Jo rādās mierlaiku sapņi. Tu no tiem iznirsti un ieslīgsti murgā.

No ārpuses nāk skaņas. Pretīgas, metāliskas skaņas, it kā tur kāds grieztu milzīgu cirkuli, mērot attālumu līdz tavai patvertnei. Lai iespējami precīzāk izšautu. Tad lido šāviņš. Tu dzirdi, kā milzīgs veseris dauza pa dzelzs jumtu, tad ir drausmīga žņerkstoņa, it kā tur ar milzu nazi grieztu pušu zemi vai gigantisks dzelzs milzis apkaltos zābakos ietu pa tavu zemi, samīdot mājas, kokus, cilvēkus. Tu sēdi un apzinies, ka nespēj pat pakustēties. Tu nespēj aizbēgt, nav jēgas kliegt, nav jēgas slēpties. Viņš tik un tā tevi atradīs, kolīdz sagribēs.

Tad iestājas klusums. Tas ir nāves klusums. Tā laikā mēs gaidām, kas vēl atlidos. Un, ja uzrodas jaunas skaņas, mēs sastingstam. Jo nesaprotam, ko tās nozīmē. Kādu nāvi – ātru vai šausmīgu un mokpilnu?

Liekas, dažu nedēļu laikā uz mums ir izmēģināti visi ieroču veidi. Vai viņiem nav vienalga, ar ko mūs nogalināt? Bet nē, slepkavošanas procesu viņi veic radoši un daudzveidīgi. Gribas kļūt par mazu zirnīti un ieripot pagraba šķirbās. Varbūt tā ir izredzes izdzīvot?

Es iemācījos dzīvot bez gaismas, bez gāzes, bez elektrības. Ēst negribējās, ūdeni centos dzert taupīgi. Jo bija bail pat iedomāties, ka jāiziet ārā pēc ūdens. To mums veda parasti cilvēki un dalīja par brīvu. Pēc ūdens bija ārprāta rindas, kurās stāvēja savādi ģērbti cilvēki, kas no ūdens muka prom tikai tad, ja viņiem pāri svelpa mīnas.

Man liekas, neviens no mums visā šajā laikā nebija ieskatījies spogulī. Ja godīgi, par savu skaistumu bija pilnīgi vienalga. Tas bija kļuvis absolūti nesvarīgs. Jo bija ļoti liels procents, ka pēc mirkļa tu būsi beigts un jau vairs nebūs nozīmes tam, kā tu izskaties spogulī.

Mani mati bija šausmīgi. Pārvērtušies pakulās. Taču arī tas mani neuztrauca. Visi staigāja ar cepuri galvā. Cepures bija novilktas līdz acīm, jo mazgāšanās vajadzībām dārgo ūdeni arī neviens netērēja. Es sapņoju par divām lietām – lai nešauj un pirms nāves ieiet siltā dušā.

Zināt, ko es ieraudzīju, kad draugi ieradās man pakaļ un veda ārā no Mariupoles? Es nepazinu savu pilsētu. Pārāk ilgi biju sēdējusi pagrabā, un pilsēta tikmēr bija galīgi iznīcināta.

Es ieraudzīju mirušas mājas, ogļmelnas sienas, ar visām saknēm izrautus kokus, norautus vadus ar karogu un nogalinātus cilvēkus uz ceļa. Taču tas nebija visbaigākais.

Mēs braucām garām 15 stāvu namam ar izsistiem stikliem. Uz ielas pusi plīvoja aizkari, biezie un plānie. Man šķita, ka šī māja gandrīz nav cietusi. Bet tad mēs apbraucām tai apkārt. Nama aizmugurē bija izrauta siena un šķembu sagraizīti balkoni, sprādziena viļņa izplēsti logi. Tā bija māja zombijs. Kā nogrimēts līķis. Iztālēm dzīvs, bet tuvumā miris. Un tādu namu bija simtiem.

Es gribu pateikt, ka aiz bailēm nodevu savu rižo Josiku. Atstāju viņu mājās. Nepaspēju paņemt līdzi. Man bija bail kāpt augšā uz dzīvokli. Iepriekšējā vakarā nepaņēmu viņu līdzi uz patvertni, jo viņš tur varēja pazust. Labāk jau būtu pazudis tur. Es atstāju mīļu un labu kaķīti ellē. Jo salūzu. Man bail iztēloties, kā viņam tur klājas. Esmu gļēva nodevēja. Man nav iespējams piedot.

Tajā ellē palika cilvēki. Viņi nevar izbraukt. Viņus visi ir pametuši. Cilvēki ne pie kā nav vainīgi, tāpat kā mans rižais Josiks. Neesiet gļēvi nodevēji. Lūdzu, pat ja nespējam izglābt Mariupoli, palīdziet izglābt mariupoliešus. Tur ir vairāki simti tūkstošu cilvēku. Viņi grib dzīvot.

18. marts, 17.05

Mana kaimiņiene teica, ka Dievs ir aizgājis no Mariupoles. Nobijies no tā visa, ko ieraudzīja. To viņa paziņoja pirms nedēļas, bet aizvakar tieši pirms mūsu aizbraukšanas bija atskrējusi uz mūsējo pagraba daļu pastāstīt, ka deg aiznākamā māja. “Tai ir kaut kāda jocīga oranža liesma,” viņa teica. “Nekad tādu nebiju redzējusi. Lūdziet Dievu, meitenes.” Mēs toreiz nezinājām, ka pēc pusstundas dosimies prom no šīs pilsētas un šīs realitātes. Mēs sēdējām un lūdzām Dievu. Es skaitīju tēvreizi un nez kāpēc visu laiku aizmirsu vārdus. Šo lūgšanu man iemācījis vīrs. Kopš kara sākuma neesmu viņu redzējusi. Esmu vainīga viņa priekšā. Jo devos paciemoties pie mammas un pēc tam nevarēju pie viņa aizbraukt. Man ļoti gribas izdzirdēt viņa balsi. Gribas vēl vienu mazu iespēju. Lai pateiktu vissvarīgākos vārdus. Kurus es nezin kāpēc nepateicu, kamēr bija sakari.

Katru dienu Mariupolē mēs gaidījām, ka viss kļūs labāk. Ticējām, ka tūlīt karš beigsies un viss būs tāpat kā agrāk. Tikai pirms nedēļas mēs vēl mēdzām iziet ārā. Reiz bombardēšanu starplaikā aizbraucām uz Sarkano Krustu Torgovajas ielā. Manas draudzenes meitai nesen bija piedzimis dēls. Viņu nosauca par Ņikitu, un viņš dzīvoja pagrabā. Ārā mēs viņu gandrīz nekad neiznesām bombardēšanas dēļ, un nedēļu vecais bērns vispār nedabūja redzēt sauli.

Viņa dēļ mēs sēdāmies draudzenes mašīnā ar uzrakstu “Bērni”. Šis uzraksts ne no kā nepasargāja. Ceļā mēs sastapām tādu pašu mašīnu ar tādu pašu uzrakstu, tikai sasistu un apdegušu. Tai bija trāpījis šāviņš, un tā stāvēja labajā joslā. Bija ļoti bail braukt. Tomēr dažas ēkas vēl bija neskartas. Vēl nebija sabumbots dzemdību nams, nebija aizgājis bojā manas kolēģes vīrs, un mūsu rajonā pa ielām staigāja vientuļi garāmgājēji.

Ielas, uz kuru mēs braucām, vairs nebija. Tur bija drupas. Liela veikala vietā – milzīga bedre. Aiz tā uz priekšu – neviena neskarta nama. Es nespēju pazīt šo pilsētas daļu. Cilvēki, kuri atrok drupas, teica, ka vakar pa dienu te nomesta aviobumba. Sarkanā Krusta jaunieši vāca kopā stiklus. Meitene bija apbrīnojami mierīga un uz manu jautājumu “Kā jūs turaties?” atbildēja: “Viss ir labi,” – un pasmaidīja. Tas bija tik savādi. Mēs jau daudzas dienas nebijām smaidījuši.

Ne maisījuma, ne pamperu tur nebija. Mums teica, ka tas viss esot nodots dzemdību namam. Nolēmām, ka uz to brauksim rīt. Draudzenes meita stāstīja, ka nodaļas vadītājs esot apbrīnojams cilvēks. Viņš, viņa ārsti un māsiņas tur dzīvoja augām diennaktīm, vispār negāja mājās. Pirmkārt, tāpēc, ka bīstami, un, otrkārt, nebija aizstājēju. Bet sievietes dzemdēja. Bez elektrības un ūdens, aukstā dzemdību zālē un bombardēšanas apstākļos. Kad nodaļā beidzās ēdamais, ārsti sāka atdot dzemdētājām savus krājumus. Visu, kas viņiem bija. Galvenais ārsts nesa siermaizes un desmaizes. Maizes nebija. To vienkārši nebija kur nopirkt. Vispār neko nevarēja nopirkt. Sākumā veikali bija ciet, pēc tam tos sāka izlaupīt.

Nebija nevienas aptiekas. Arī tās bija izlaupītas. Manas sirdszāles tūlīt būs beigušās, un nākotnē gaidīja skarba alternatīva: aiziet bojā no šāviņa vai no sirds apstāšanās. Ne viens, ne otrs variants man nepatika. Palīdzēja nepazīstama sieviete. Mūsu draugu kaimiņiene. Viņa atdeva daļu savu zāļu. Neprasot naudu.

Kad cilvēkiem beidzās ūdens, sāka snigt, pēc tam – līt. Mamma atkal un atkal sacīja: “Mums palīdz daba.” Mūsu rajonu tai laikā apšaudīja mazāk intensīvi, un pie namu ieejām pulcējās divu kategoriju kaimiņi. Vieni uz ugunskura gatavoja ēdienu, otri turēja spaiņus zem notekcaurulēm.

Mēs toreiz vēl sarunājāmies savā starpā. Un es dabūju zināt, ka uz kādu ielas stūri katru dienu ved ūdeni no Ūdensvada un kanalizācijas pārvaldes. To milzīgā mucā ved parasts mariupolietis pēc paša iniciatīvas. Katru dienu ierodas un tad apšaudes laikā stāv un par brīvu lej cilvēkiem kannās dzeramo ūdeni. Cilvēki laiku pa laikam bēg no turienes prom, kad stipri šauj un kļūst bīstami, lamājas savā starpā par vietu rindā, bet ūdensvedējs klusēdams lej viņiem kannās ūdeni.

Nezinu, kā šo cilvēku sauc, un ceru, ka viņš izkļūs no elles dzīvs. Jo ļoti gribas, lai viņš izlasītu šīs rindas un izdzirdētu manu “paldies”, ko es toreiz viņam nepaspēju pateikt.

18. marts, 21.10

Es vēl joprojām nespēju saprast, kā cilvēki var satraukties par kaut ko, izņemot dzīvību. Izkūlušies līdz pirmajai drošajai vietai un ieraudzījuši maizes kiosku, mēs to izpirkām tukšu. Manas draudzenes mamma pieprasīja, lai es sapērkos pēc iespējas vairāk baltmaizes klaipu un ķieģelīšu. Viņa atkārtoja: “Ja nu mēs pabrauksim tālāk un maizes nebūs? Atkal sēdēsim pagrabā bez maizes.”

Es joprojām nespēju saprast, kā cilvēki var uztraukties par tādām blēņām kā “man ir vecs telefons” vai “nav pietiekami liela alga”. Mūsu pagrabā man nenoderēja neviena hrivņa. Telefons nomira dienu pēc tam, kad atslēdza elektrību. Mana brāļa mazie bērni gulēja ar visām drēbēm. Un ne tikai tāpēc, ka bija auksts kā ellē; ja uzkritīs bumba, būsim aprakti drupās, un no drupām prātīgāk kūņoties ārā apautiem un apģērbtiem. Ziniet, pēc 10 pastāvīgas apšaudes dienām es sāku sajust, kad tā tuvojas. Man krūtīs uzradās pretīgs tukšums un trūka elpas. Gulēju uz diviem krēsliem pagraba nodalījumā ar pelēkām, ledainām sienām. Virs manis un man apakšā bija caurules, blakus uz dēļiem un matračiem mana ģimene ar brāļa mazajiem, gaišmatainajiem bērniem, manas draudzenes ģimene un suns Endžija, ko mēs ar varu vilkām pagrabā iekšā un no pagraba ārā. Sune kategoriski negribēja staigāt pa pelniem un stikliem piebirušo pagalmu, ne mirkli.

Staidzināt suni – tā bija elles elle. Jo mūs bombardēja bez apstājas. Es pavēru kāpņutelpas durvis, izstūmu suni ārā un bezcerīgi noskatījos, kā viņa vispirms skraida pa pakāpieniem, mēģinādama atrast starp lauskām vietu uz izdedzinātās zemes, pēc tam pietupās, taču tuvumā uzreiz, riebīgi pīkstēdama, uzsprāga mīna, un sune skrēja atpakaļ. Mēs mirklīti nogaidījām un mēģinājām vēlreiz. Es stāvēju durvīs un raudāju. Man bija ļoti bail. Arī Endžijai bija ļoti bail, taču viņa neraudāja, tikai skatījās augšup uz mani ar brūnām, ciešanu pilnām acīm. Viņa nespēja saprast, kas notiek.

Mūsu pagrabs sastāvēja no ļoti daudziem nodalījumiem. Daudzos bija cilvēki. Vienā – pat pavisam maziņi bērni. Mums blakus bija iekārtojusies ģimene: pieaudzis dēls un viņa vecīgā mamma. Abi bija ļoti mierīgi un apvaldīti, cienāja mūsu bērnus ar konfektēm un cepumiem, atdeva mums eļļu un speķi, jo grasījās doties prom. Mūsu bērni bija tik ļoti iebaidīti, ka gandrīz neko neēda. Tomēr konfektes un cepumus nolopsēja uzreiz. Tie bija īsti dārgumi un mazs prieciņš šajā drūmajā pazemē, kas visu laiku dunēja no sprādzieniem. Mazie pat kļuva mundrāki. Septiņgadīgā Varja pirmoreiz kopš kara sākuma palūdza pastāstīt par cūciņu Pepu un pat noticēja, kad es apsolīju uzreiz pēc tam, kad iziesim no pagraba, nopirkt viņai jebkuru lelli. Knīpa tikai pārjautāja: “Visi veikali taču ir apzagti, kā tu man nopirksi?” Es atbildēju, ka neviens rotaļlietu veikals nav aiztikts un visas lelles ir savā vietā.

Es skatījos uz viņas apaļo sejiņu, sapinkotajiem matiem, degunteli, šallē ievīstīto kakliņu un domāju: “Ja nu es viņai meloju?” Es skūpstīju viņas vaidziņus un netīrās rociņas, un sirds man no sāpēm raustījās. Nebiju pārliecināta, ka mēs šo nakti izturēsim dzīvi. Varjuša prašņāja un pārjautāja: “Goda vārds, nopirksi? Kad?”

Viņas brālis Kirils ar mums gandrīz nerunāja. Viņš ļoti nobijās, kad mēs bijām citā pagrabā, privātmājā, un tur bija tiešs trāpījums jumtā. Jumts aizdegās, un visiem bija jāiet prom. Mēs drausmīgā apšaudē skrējām uz garāžu. Visapkārt kauca un sprāga, un Kirjuha, pārkliegdams mīnas, sauca: “Mammīt, lūdzu, mammīt! Es gribu dzīvot! Es negribu mirt!”

Lūdzu, visi, kas varat, pastāstiet par Mariupoli visai pasaulei. Mariupoliešus nogalina. Kopā ar mana brāļa bērniem pagrabos bija simtiem bērnu. Daudzi tur sēž vēl joprojām. Viņi grib dzīvot. Viņiem ir ļoti bail.

19. marts, 07.57

Galvenais ir nesajukt prātā, jo vairāk par bumbām biedē nezināmais. Viņu sauc Ļoša, un viņš vēl joprojām ir tur. Viņš varēja doties prom, taču kategoriski atteicās. Jo šajā pilsētā palika viņa bērni. Dienu pirms mūsu aizbraukšanas viņš atnāca uz mūsu pagrabu un atnesa ēdamo, jo mēs jau vairs neizgājām virszemē.

Tajā laikā mēs pārtikām lielākoties no griķiem, kas aplieti ar ūdeni. Sagaidījām, lai griķi uzbriest, un ar pūlēm norijām katrs divas karotes. Bērnus nācās piespiest. Šī putra bija bez sāls un bez garšas. Arī Ļoša mums atnesa putru, bet ar konservētu gaļu. Viņš un viņa māsas ģimene dzīvoja vecāku mājā.

Tieši toreiz es viņam apsolīju: “Ja palikšu dzīva, noteikti par tevi uzrakstīšu.” Viņš atbildēja: “Ko tu vispār runā? Tu noteikti paliksi dzīva.”

Mēs bijām aizgājuši uz viņu māju, lai tur atstātu mūsu suni. Bija ļoti bail divreiz dienā kāpt no piektā stāva un vest viņu staigāt. Mēs nekad nepaspējām līdz komandantstundai, jo visu laiku bija stipras apšaudes. Un kāpt lejā pa kāpnēm bija tik ļoti bail, ka rāva krampji.

Vairākas dienas cīnījušies ar murgainajām šausmām, mēs padevāmies. Atradām saiti un vedām Endžiju uz skaistu divstāvu namu pie mūsu draugiem. Vispirms atstājām suni, pēc tam ieradāmies paši.

Nodzīvojām tur vairāk nekā nedēļu. Līdz tiešā trāpījumā ķēra jumtu un divstāvu namiņš sadega. Es šo māju saucu par Noasa šķirstu. Saimnieki, Maksims un Nataša, uzņēma visus, baroja un loloja. Pārtikas krājumus viņi dalīja līdzīgi, taču cilvēku kļuva arvien vairāk.

Pirmajā stāvā priekšnamā zem kāpnēm bija iekārtojušies 28 cilvēki. Mums pagrabā pat bija Dievmāte ar bērniņu. Manas draudzenes meita ar 1. martā piedzimušo dēliņu. Uz otro stāvu mēs gandrīz nekad negājām. Tur bija bīstami. Tikai no rītiem pēc šausmīgajām, no mīnām un šāviņiem dunošajām naktīm skrējām skatīties pa logu uz karogu uz augstās ēkas jumta pilsētas centrā. Mums bija svarīgi zināt, ka pār Mariupoli vēl aizvien plīvo zili dzeltenais karogs.

Šķirstā varējām pat uzlādēt telefonus. Sākumā no ģeneratora, pēc tam no mašīnām. Kad uz 105. nama kāpnītēm uzradās Kijivstar sakari, cilvēkiem bija svētki.

Šāviņiem kaucot un dārdot, tie, kam telefoni vēl nebija tukši, zvanīja tuviniekiem un draugiem citās pilsētās. Mariupolē kādu sazvanīt bija neiespējami.

Es pirmo reizi nedēļas laikā sazvanīju dēlu, kas atradās simtiem kilometru attālumā no šīs elles. Viņš sāka kliegt: “Mamma, jūs esat dzīvi? Visi dzīvi?” Es nezināju, kas īsti cilvēkiem citās pilsētās ir zināms par Mariupoli, un metos viņam stāstīt, ka mūs bombardē, apšauda ar raķetēm, nogalina.

Tad pie manis pienāca vairāki vīrieši un lūdza, lai es uzzinu, kas notiek citās pilsētās. Vispār nebija nekādas informācijas. Cilvēki dzīvoja vakuumā.

Puisis strādnieka jaķelē visu laiku taujāja: “Kijiva ir mūsu? Ukraiņu?” Dēls stāstīja, ka viss ir labi, mēs cīnāmies, ienaidnieks cieš zaudējumus. Es atkārtoju katru vārdu. Puisis paslēja abas dūres un piedraudēja lidmašīnai, kas rūca mums virs galvas. Tai brīdī nez kāpēc nebija bail. Tai brīdī šķita, ka viss sliktums ļoti drīz beigsies.

Bet tad mums sāka gāzt virsū ar gradiem un raķetēm. Iziet no mājas nebija iespējams. Pēc informācijas gāja tikai Ļoša. Viņš tika pie interneta un nopumpēja ziņas. Mēs Šķirstā visi kopā tās lasījām. Viņš izgāja no rītiem, pēc nakts apšaudes. Lai paskatītos, kā klājas bērniem citā pilsētas rajonā. Ja godīgi, man likās, ka viņš neatgriezīsies. 15 kilometru kājām, apšaudes laikā.

Taču pēc diennakts viņš ieradās. Tas bija brīnums.

19. marts, 15.47

Ja mēs šorīt nebūtu devušies prom, mūsu vairs nebūtu. Vismaz manis – noteikti. Mūsu pagrabā cilvēku kļuva mazāk. Viņi devās prom. Klīda baumas, ka daudzi ir izkļuvuši no šiem elles lokiem. Taču tās bija baumas. Pārbaudīt neviens nevarēja. Mūsu pagraba kaimiņi nozuda cits pēc cita. Kolīdz kādam izdevās atrast benzīnu vai draugus ar mašīnu. Neviens neatvadījās, neviens nekravāja mantas. Vienkārši visu pameta un skrēja uz durvju pusi. Šonakt jau vairāk nekā puse pagraba nodalījumu bija tukša. Arī mūsu kaimiņi gribēja doties prom. Viņus apstādināja bombardēšanas. Lidmašīnas lidoja ik pēc pusstundas. Man liekas, to bija vairāk nekā viena. Jo iepriekš tās nometa divas bumbas vienā reizē. Tagad zeme nodrebēja četras, reizēm sešas reizes piecu minūšu laikā. Mūs bombardēja no visa spēka, gluži kā gribēdami iedzīt zemē katru namu, katru koku, iemīdīt milzīgā krāterī katru dvēseli.

Vairākas diennaktis nebijām gulējuši. Pareizāk sakot, mūsu stāvokli varēja nosaukt par pusmiegu. Diena saplūda ar nakti, acis visu laiku lipa ciet, taču ķermenis bija modrs. Saskaņā ar varbūtības teoriju drīz būs trāpījums mūsu mājai. Visas apkārtējās daudzstāvenes jau bija sabumbotas. No dažām bija palikusi pāri tikai pusīte.

Es nezināju, vai tur pagrabos ir cilvēki. Un, ja viņi tur ir, ko viņi jūt? Es nejutu gandrīz neko. Man šķita, ka īstenībā nekā nav. Ka man rādās elles murgs. Man jāpamostas. Drīz es atvēršu acis savā gultā, iešu mazgāties un dzert tēju.

Tad atkal milzis žņerkstināja dzelzi. Tas no jauna staigāja pa manu zemi. Šī skaņa pirms apšaudes sākuma dzina ārprātā. Bija sajūta, ka tiek pārbīdīts kaut kāds milzīgs un šaušalīgs metāla priekšmets. Kas tas varēja būt?

Man sākās stupors. Baidījos pakustēties. Sēdēju uz krēsla, truli skatījos uz aplupušo betona grīdas klājumu un domāju, ka tā turpināsies mūžīgi. Man bija vienalga. Es gribēju, lai tas drīzāk beigtos. Tualetes pagrabā nebija. Katrs gāja uz savu dzīvokli. Man bija jākāpj uz piekto stāvu. Nespēju sevi piespiest pakustēties. Bija jālien ārā no pagraba un jānokļūst dzīvoklī. Man tādai rīcībai vairs nebija drosmes.

Mana brāļa mazie bērni gulēja uz svešiem, ar dažādos nodalījumos salasītām segām pārklātiem matračiem āra jakās, ar cepurēm, šallēm un zābakiem kājās. Pirms mums šeit bija azerbaidžāņu ģimene. Viņiem bija 11 bērnu. Viņi pirms nedēļas izbrauca. Runā, esot nokļuvuši drošībā. Informācija pienāca no cita pagraba, kad kaimiņš no blakus nodalījuma riskēja iziet ārā, lai uz ugunskura uzsildītu ūdeni. Tobrīd bija īsa atelpa. Mūs veselas 15 minūtes nebombardēja.

Man bija līdz ārprātam žēl bērnu. Viņi gandrīz nerunāja. Neviens nerunāja. Tikai klausījās lidmašīnas. Tās lidoja pavisam tuvu un bezgalīgi meta mums virsū bumbas.

Zeme ieliecās, nams drebēja, pagrabā kāds kliedza no bailēm. Es baidījos pat iztēloties, kas notiek ārā. Man šķita, ka māja ir vidū un visapkārt sprāgst šāviņi. Visur krāteri un šķembas. No rīta, ieraugot, kas palicis pāri no mūsu pagalma, man nebija nevienas emocijas. Es tikai stāvēju un skatījos. Tā nebija mana pilsēta.

Saskaņā ar brīvprātīgo datiem no pilsētas izbraukuši no 20 līdz 40 tūkstošiem cilvēku. Šobrīd Mariupolē palikuši aptuveni 300 tūkstoši pilsētnieku. Viņus turpina slepkavot. Lūdzu, pastāstiet par to visai pasaulei. Cilvēki grib dzīvot.

19. marts, 22.54

Es izeju ārā bombardēšanas starplaikā. Man jāizved sune. Viņa nemitīgi smilkst, dreb un slēpjas man aiz kājām. Man visu laiku nāk miegs. Mans daudzstāveņu ieskautais pagalms ir kluss un miris. Es vairs nebaidos skatīties apkārt.

Iepretim joprojām deg 105. mājas kāpņutelpa. Liesmas aprijušas piecus stāvus un lēnām rij sesto. Istabā uguns deg kārtīgi kā kamīnā. Melni, apdeguši logi bez stikliem. No tiem kā mēles izkaras liesmu apgrauzti aizkari. Es skatos uz to mierīgi un bezcerīgi.

Esmu pārliecināta, ka drīz miršu. Tas ir dažu dienu jautājums. Šajā pilsētā visi nemitīgi gaida nāvi. Man gribas tikai, lai tā būtu ne pārāk šausmīga. Pirms trim dienām pie mums bija atnācis mana brāļa vecākā dēla draugs un stāstīja, ka bijis tiešs trāpījums ugunsdzēsēju depo. Aizgāja bojā glābēji. Vienai sievietei norāva roku, kāju un galvu. Es sapņoju, kaut manas ķermeņa daļas paliktu savā vietā, pat pēc aviobumbas sprādziena. Nezinu, kāpēc, bet tas man šķiet svarīgi. Lai gan, no otras puses, karadarbības laikā tāpat neapglabās. Tā mums atbildēja policisti, kad mēs viņus notvērām uz ielas un pajautājām, ko darīt ar mūsu paziņas nomirušo vecmāmiņu. Policisti ieteica nolikt viņu uz balkona. Interesanti, uz cik balkoniem guļ līķi?

Mūsu māja Miera prospektā vienīgā ir bez tiešiem trāpījumiem. Divas reizes to pa pieskari ķēra šāviņi, dažos dzīvokļos izsprāga logu rūtis, taču māja gandrīz nav cietusi un salīdzinājumā ar citām izskatās pēc laimes lutekles.

Visu pagalmu sedz vairākas pelnu, stiklu, plastmasas un metāla šķembu kārtas. Es cenšos neskatīties uz dzelzs draņķību, kas nokritusi bērnu laukumā. Man liekas, tā ir raķete, lai gan varbūtmīna. Man vienalga, vienkārši nav patīkami. Trešā stāva logā ieraugu seju un salecos. Izrādās, man ir bail no dzīviem cilvēkiem.

Mans suns sāk gaudot, un es noprotu, ka tūlīt atkal šaus. Dienas vidū stāvu uz ielas, un apkārt ir kapa klusums. Nav ne mašīnu, ne balsu, ne bērnu, ne vecmāmiņu uz soliņiem. Pat vējš ir nomiris. Daži cilvēki te tomēr ir. Apsegti ar virsdrēbēm, viņi guļ mājas galā un stāvlaukumā. Es negribu uz viņiem skatīties. Baidos, ka ieraudzīšu kādu no paziņām.

Visa dzīvība manā pilsētā tagad vāri gail pagrabos. Tā ir līdzīga svecei mūsējā pagraba nodalījumā. To apdzēst – viens sīkums. Jebkura vibrācija vai vējiņš, un iestāsies tumsa. Es mēģinu apraudāties, taču man neizdodas. Man žēl sevis, savu tuvinieku, sava vīra, kaimiņu, draugu.

Atgriežos pagrabā un tajā klausos pretīgo dzelžaino žņerkstoņu. Ir pagājušas divas nedēļas, un es jau neticu, ka reiz ir bijusi cita dzīve.

Mariupolē pagrabā turpina sēdēt cilvēki. Ar katru dienu viņiem ir arvien grūtāk palikt dzīviem. Viņiem nav ūdens, ēdamā, gaismas, viņi pat nespēj iziet ārā nemitīgās šaušanas dēļ. Mariupoliešiem jādzīvo. Palīdziet viņiem. Pastāstiet par to. Lai visi zina, ka miermīlīgus cilvēkus joprojām slepkavo.

20. marts, 11.05

Zināt, cik ļoti šobrīd bail šķirties pat uz īsu brīdi? Es sev atgādinu, ka vairs neesmu ellē, taču joprojām dzirdu lidmašīnu rūkoņu, satrūkstos no jebkura skaļāka trokšņa un ierauju galvu plecos. Man ir bail, kad kāds iet prom. Tur, ellē, ne visi aizejošie atgriezās. Pirms sabumboja mūsu paziņu māju, tajā pulcējās ļoti daudz cilvēku. Daudzi iegriezās starp apšaudēm un stāstīja, ko redzējuši citās ielās. Trausla meitene Aņa no piecpadsmitstāvenes nāca katru dienu. Viņas vecāki dzīvoja blakus skolai pie “Kirova” metro, un viņa ļoti uztraucās. Atvest uz savu dzīvokli viņus nevarēja. Viņiem divu pieturu attālums bija nepievārējams. Viņas dzīvoklis bija tieši zem jumta. Lidmašīnas, kas bombardēja pilsētu, riņķoja, tāda bija sajūta, tieši virs bēniņiem. Aņa katru dienu apšaudes laikā gāja pie vecākiem. Mīnas svelpa apkārt un gūlās viņai blakus. Viņa krita gar zemi un apsedza galvu ar rokām. Viņai bija ļoti bail. Ceļš miera laikiem nebija necik tāls, taču bombardēšanu laikā faktiski neejams. Aņa pa to gāja divas reizes, turp un atpakaļ, un redzēja, kā viss pārvēršas. Vēl vakar neskartas mājas pa nakti kļuvušas par drupām. Ar izšautiem caurumiem, izdegušu logu melnajiem acu dobuļiem.

Es viņu uzskatīju par varoni. Viņa apciemoja vecākus un nāca uz to Osipenko ielas namiņu uzelpot pirms atgriešanās savā dzīvoklī. Padzērās ūdeni, apstājās durvīs un klusēja. Reizēm atnesa milzīgi vērtīgos pamperus vai krēmu nedēļu vecajam Ņikitam. Zīdainis kopš dzimšanas dzīvoja šī nama pagrabā. Atgādināja dzeltenīgu cālēnu. Viņam katastrofiski trūka saules.

Katru dienu Aņa pārvērtās, tāpat kā pilsēta. Viņa kļuva arvien caurspīdīgāka, melnie loki ap acīm – arvien lielāki. Aņa neko neēda. Teica: “Nespēju neko dabūt iekšā, vienkārši nelien.” Par to, ko bija redzējusi savu gājienu laikā, viņa nerunāja. Pie mums bija daudz bērnu, un Aņa nevienu negribēja biedēt.

Kad pa mūsu rajonu sāka gāzt bez pārtraukuma, viņa pie vecākiem sāka iet reizi dažās dienās. Man šķita, ka viņa ir tik trausla un caurspīdīga, ka šķembas viņu vienkārši neskar. Pēc tam, kad šāviņš trāpīja mūsu paziņu namam un mēs pārgājām uz citu pagrabu, neviens viņu vairs nav redzējis. Viņa arī tagad ir Mariupolē. Viņai nav mašīnas, viņai ir ļoti veci vecāki un vairāki kaķi.

11. martā aizgāja bojā manas draudzenes vīrs. Iepriekšējā dienā viņi bija atnākuši pie mums un sapņoja, ka satiksies pēc kara. Vitja, manas draudzenes vīrs, kam operatora talants bija jau šūpulī ielikts, parasti bija mazrunīgs, taču šoreiz stingri nosolījās, ka noteikti tiksimies pēc uzvaras. Un tad neturēja savu solījumu.

Aiznākamajā dienā, kad viss dārdēja un žņerkstēja, it kā milzīga stikla rūts tiktu griezta ar dzelzs zāģi, tuvumā dūca lidmašīna, bērni bija pagrabā un pieaugušie gulēja uz gara dīvāna, ausis aizspieduši ar spilveniem. Es biju vēl arī acis aizmiegusi. Pat šobrīd nesaprotu, kāpēc. Man šķita, ka spilvens mani paglābs no bumbas. Tajā brīdī mājā ieskrēja 13 gadus vecais Saša. Viņš iekliedzās: “Es esmu Saša! Mūsu mājai tikko trāpīja. Tas ir vāks.” Mēs jautājām: “Kur mamma, visi dzīvi?” Viņš atbildēja, ka ir, tikai tētis aprakts, mamma viņu rok vaļā.

Pēc tam izrādījās, ka tētis ir aprakts uz visiem laikiem. Vislabākais operators, ļoti gaišs cilvēks, mīlošs tētis un vīrs, mierīgs un labsirdīgs, ar pārsistu galvu un nedabiski izliektu kāju gulēja pats savā dzīvoklī devītajā stāvā. Apglabāt viņu nebija iespējams. Atrakt arī. Pēc dažām dienām tā kāpņutelpa sadega kopā ar Vitju. Mājā atkal bija tiešs trāpījums.

Tur, Mariupolē, daudz kas nebija svarīgi. Mēs ēdām no viena šķīvja, lai netērētu ūdeni mazgāšanai, gulējām uz matračiem visi kopā, tā bija siltāk, neņēmām nost cepures un skrējām klāt katram satiktam cilvēkam, lai uzzinātu, kas jauns kaimiņmājas pagalmā. Bijām aizmirsuši, ka ir veikali, ka var ieslēgt televizoru, sarakstīties soctīklos, ieiet dušā vai aiziet gulēt īstā gultā.

Šodien kļuva zināms, ka no pilsētas visā blokādes laikā izbraukuši nepilni 40 tūkstoši mariupoliešu. Ellē joprojām ir simtiem tūkstoši cilvēku. Ar katru dienu viņiem kļūst arvien grūtāk palikt dzīviem. Lūdzu, palīdziet viņiem. Stāstiet patiesību par manu pilsētu.

20. marts, 14.37

Kad mēs ieradāmies Manhušā, ļoti labs cilvēks deva mums, 16 pieaugušajiem un bērniem, sunim un kaķiem, naktsmājas savā skaistajā namā. Mēs gulējām siltās gultās, mazgājāmies vannasistabā un ēdām no atsevišķiem šķīvjiem pie uzklāta galda. Es pajautāju: “Cik tas maksā?” Viņš atbildēja: “Par ko jūs mani uzskatāt?”

Cits no viņa ciema tirgoja izsalkušiem cilvēkiem sadauzītās un apšaudītās mašīnās, netīrās jakās, ar apsaitētām galvām un rokām, ar bezmiega nakšu nomocītiem bērniem, brinzu un biezpienu par piecsimt hrivņām. Mēs, gaidīdami kārtu braukt tālāk, nopirkām, jo ļoti gribējām pabarot bērnus.

Dienu pirms došanās prom mūsu pagrabā beidzās ēdamais. Mēs ēdām aukstus, ar ūdeni aplietus griķus. Es baidījos, ka manai sunei neatliks, un savu porciju atdevu viņai. Nez kāpēc biju pārliecināta, ka šī nakts mums izrādīsies pēdējā. Un negribēju, lai Endžija uz varavīksni aizietu izbadējusies. Pagraba kaimiņi cienāja mūsu bērnus ar cepumiem, arī par brīvu. Nevienam neienāca prātā par to prasīt naudu. Nauda vispār bija kaut kāds absurds.

Ziniet, ka 10 dienas četru cilvēku ģimene – divi no viņiem bērni – savā namā uzņēma 28 mariupoliešus. Jo viņu mājokļi vai nu bija šāviņu izpostīti, vai atradās sprādzienu epicentrā. Viņi ēdināja cilvēkus no saviem krājumiem, deva ūdeni, iespēju paslēpties no bombardēšanas. Un nepaņēma ne kapeikas. Kad šī šķirsta jumtam trāpīja šāviņš, viņi visus izveda uz garāžas pagrabu, lai tur pārlaistu īpaši baismīgu apšaudi.

Māju ķēra dienas vidū. Mēs sākumā negribējām iet ārā no istabām. Skaņa bija tik spēcīga, man likās, ka mūsu šķirsts izjuks. Tomēr tas izturēja. 15 cilvēki turpināja sēdēt, galvu rokām apseguši, un klausījās svelpoņu un žņerkstoņu aiz logiem. Bija sajūta, ka viss ap māju uzsprāgst.

Pēc neilga brīža atskrēja kaimiņi, kliegdami: “Jūs esat dzīvi? Jums nav jumta!”

Virs divstāvu nama bez jumta rēca uguns, bet kaimiņi un sveši cilvēki dzēsa liesmas, smeļot lietusūdeni no veca baseina, gradu apšaudīti.

Iedomājieties, viņi riskēja ar dzīvību vienkārši tāpat. Varēja taču paprasīt vairākus tūkstošus hrivņu par pakalpojumiem. Tāpat kā tie, kas tagad iedzīvojas no maniem draugiem un kaimiņiem. Vai bail jums nav? Ne no kā nebaidāties?

Manas draudzenes mamma uzmauca galvā milzīgu kastroli un gāja iekšā ugunī glābt manu suni. Interesanti, cik man viņai par to vajadzēja samaksāt? Kādā valūtā?

Visu to laiku bija drausmīga apšaude, man bija bail iziet no garāžas. Ļoti bail. Ekstremālos apstākļos es izrādījos visbezjēdzīgākais cilvēks. Tikai stāvēju, skatījos debesīs un lūdzu Dievu. Līdz šim laikam nekad nebiju tik daudz lūgusies.

Man ir laba atmiņa, bet toreiz es atkal aizmirsu lūgšanas vārdus. Vienkārši lūdzu: “Kungs, lūdzu, lai mēs būtu dzīvi. Vēl vienu dieniņu, lūdzu. Bet, ja nevar, tad labi. Bet pamēģini tomēr. Es vairs nevienam nekad nedarīšu pāri, tikai nenogalini mūs, Kungs.”

Cik man tagad jāsamaksā viņam, par to, ka viņš mani atstāja dzīvu? Kāda būs cena karalaika apstākļos?

Šodien uzzināju, ka uz bumbu patvertnes mākslas skolā Kreisajā krastā okupanti nometuši bumbu. Tur slēpās vairāk nekā 300 cilvēku. Mariupoli turpina iznīcināt. Lūdzu, Kungs, palīdzi cilvēkiem palikt dzīviem.