Putina karsēji

Mūsdienu Ķīnas pētnieki, ģeopolitikas stratēģiju veidotāji un vēstures cienītāji šī gada februāra beigās atzīmēja Ričarda Niksona vizītes Pekinā 50. gadadienu. Delegācijas dalībnieks, ASV diplomāts Nikolass Plats, to reiz nodēvēja par “nedēļu, kas izmainīja pasauli”. Kā zināms, zvaigznes uzliesmojuma atblāzma mūs sasniedz, mērojusi daudzus tūkstošus gaismas gadu, bet “Ķīnas atvēršana” mūs panāca pirms pārdesmit gadiem, turpinot mūs lēti ietērpt un apaut, bet rokā iedodot ķīniešu lētā darbaspēka saliktos mobilos telefonus. Ķīna kļuvusi par otro lielāko ekonomiku pasaulē un autoritārā valsts kapitālisma citadeli ar pāraudzināšanas darba nometnēm, sociālā kredīta sistēmu un visuresošu novērošanu. Dzīves nogalē Niksons esot atzinis, ka ASV ārpolitika attiecībā uz Ķīnu radījusi Frankenšteina monstru. Daļēji, manuprāt, tas izskaidrojams ar tādu amerikāņu domāšanas īpašību kā optimisms. Pagājušā gadsimta 80. gados ASV akadēmiskajā un politiskajā vidē valdīja pārliecība, ka Ķīnā ekonomiskajām reformām sekos politiskās. Tomēr izveidot plaukstošu demokrātiju uz maoisma sociālo eksperimentu drupām neizdevās.

Mēs vēl kādu laiku runātu un diskutētu par ASV stratēģijas sekām, ja vien ne cita februāra diena, kas izmainīja pasauli. Putina Krievijas iebrukums Ukrainā kā bumerangs atsitās pret Eiropas un Ziemeļamerikas optimistiskās un vienlaikus arī alkatīgās politiskās elites galvām. Toties daudziem ķīniešiem 24. februāris kļuva par svētkiem. Ķīnas sociālo tīklu lietotāji neslēpa priecīgu uzbudinājumu. Kāda sieviete video atzinās, ka 24. februāris ir šī gada labākā diena. Viņai šķita, ka tā varētu izskatīties Taivānas iekarošana, savukārt Putina pašpārliecinātība, nelokāmība un izskatīgums esot neatvairāmi. Putins esot ne tikai Krievijas, bet arī viņas vīrieša etalons un elks! Ķīnas kiberpatrioti sjaofeņhun (burtiski “rozā jaunie”) gavilēja, cerot uz drīzu “Amerikas suņa” – Ukrainas – sagrāvi un aicinot Sji Dziņpinu iekarot Taivānu nekavējoties. Netika, protams, aizmirsts arī “papīra tīģeris” – ASV –, kas interneta ķīniešiem šķiet visu Ķīnas un Krievijas likstu galvenais cēlonis. Kādā citā video pamatskolas audzinātāja ar skolēniem politinformācijas stundā kopā skandēja saukļus, ka Ukraina ir neveiksminiece, kas izšķērdējusi visu PSRS militāro mantojumu. Viņa gan aizmirsa piebilst, ka bez Ukrainas militārās tehnoloģijas piegādes Ķīna nebūtu uzbūvējusi savus divus lidmašīnu bāzes kuģus. Pazīstamu akadēmiskās vides cilvēku ieraksti ar Ukrainas kara nosodījumu tika ātri izcenzēti, bet neretās pretkara balsis iekšpus Ķīnas interneta sienas – steigšus izdzēstas. Pret karu noskaņoto ierakstu autorus metās pazemot valstmīļi no “dusmīgās jaunatnes” feņcjin ordas. Honkongā un Taivānā šos valsts drošības aparāta atbalstītos interneta troļļus – vumaodan “50 centu partiju” – pazīst arī kā “sūda jauniešus”: vārds “dusmīgs” un “mēsls” skan vienādi. Krievijas iebrukuma pirmajā nedēļā Ukrainā dzīvojošos ķīniešus aicināja savos logos izkārt Ķīnas karogu, jo “tēvijas simboli aizsargā”. Bet, kad ukraiņus bija sasniegušas ziņas par ķīniešu izteikumiem internetā (tajā skaitā “lai karo vien, būs mums ukraiņu sievas, ko apņemt”), soctīklos parādījās raudulīgi Ukrainas ķīniešu video ar aicinājumu tautiešiem neapdraudēt viņu dzīvību. Ķīniešiem Kijivā un citur esot pat nācies izlikties par saviem lielākajiem ienaidniekiem, lauzītā ķīniešu akcentā sakot: “We are Japanese.”

Spriest par pasaulē notiekošo, balstoties uz sociālajos tīklos nonākušo žulti, protams, nav prāta darbs. Daudzi no mums pirms gadiem 20 naivi iztēlojās, ka internets būs kā tāda Borhesa “Bābeles bibliotēka”, bet sociālie tīkli satuvinās un vairos izpratni ne tikai starp cilvēkiem, bet arī starp kultūrām. Ar nelielu laika nobīdi jāatzīst, ka šīs cerības atspoguļo zināmu naivumu domāšanā par cilvēka dabu. Vienīgais, ko sociālie tīkli vēlreiz apstiprina, ir laika gaitā pārbaudītais Kanta apgalvojums, ka “no cilvēka līkā koka nekas taisns vēl nav pagatavots”. Tomēr nav šaubu arī, ka sociālie tīkli izgaismo tās vai citas sabiedrības vai grupas domāšanas veidu. Tāpat kā vientuļa lampa tumšu vārtrūmi. Vairums ķīniešu, kuri, tāpat kā krievi, gadu desmitiem marinējušies televīzijas propagandas mērcē, no visas sirds ienīst “degradētos Rietumus” un “ASV pirātisko ārpolitiku”. Un viņi, arī tāpat kā krievu brāļi, ienīstot Rietumu vērtības, labprāt izbauda turienes materiālos labumus.

19. gadsimta beigās brūkošā Cjinu dinastija nepaspēja atkārtot modernizāciju, kāda izdevās Japānā, un līdz tam Ķīnā nācās gaidīt vēl gadsimtu. Bet no tā laika vēl mantots impērijas intelektuālās elites vidē izlolotais jēdziens “ķīniešu substance, Rietumu pielietojums” – džunti sjijun: totāla tehnoloģijas pārņemšana, saglabājot neskartu ķīniešu kultūru. Vienā pusē Konfūcijs, bet otrā pusē moderns lielgabals. Šo nacionālo īpatnību un īpašās sūtības aizstāvji Krievijā un Ķīnā parasti neņem vērā, ka viņiem bez nacionālajām idejām nekā cita jau arī nav. Protams, ir nepieredzēts ekonomiskais uzplaukums, bet viss, ko Ķīna ražo, ir “degradēto Rietumu” izdomāts, radīts un patentēts. Pat vietējās tehnoloģijas ir nokopētas vai vienkārši nozagtas. Līdzīgi ar Krieviju: ja atņemam nost gāzi un naftu, nekādas pievienotās vērtības tur nebūs. Protams, ne Krievija, ne Ķīna nedomā atteikties no industrializācijas un modernizācijas, tāpēc zināmā mērā “degradētie Rietumi” tur sen guvuši virsroku. Ne Ķīnai, ne Krievijai nav ko piedāvāt Pax Americana vietā. Bet, kad sētā stiprākais sasirdzis, huligāni lūko zagt ābolus.

Acīgāki Ķīnas novērotāji jau krietni sen kā atzīmē, ka kopš Dena Sjaopina laika piekoptā stratēģija “slēpt savas spējas, gaidot īsto brīdi” ir beigusies un Sji Dziņpina Ķīna vairs neslēpj savas ambīcijas. Piezemēto ārpolitikas valodu nomainījusi “vilku diplomātija”, bet “maigo spēku” sāk aizvietot militārisms. Ķīnas impērijā starp militārajiem un civilajiem ierēdņiem gadsimtiem ilgi ir cīņa; impēriju ideoloģijas kā svārsts ir tiekušās vai nu iekarojumu, vai izolācijas virzienā. Un tas, kas patlaban atšķir dažādās “sapuvušo Rietumu” sabiedrības no Krievijas un Ķīnas, ir refleksija par savu pagātni, apņemšanās raudzīties un izvērtēt pagājības nežēlību un cietsirdību. Tā nav nodarbe, kas pa prātam visiem. To apliecina pēdējās desmitgadēs atdzimušais populisms, sazvērestības teorijas un atavistiskais konservatīvisms. Turpretī Krievijas un Ķīnas atmiņas politikai raksturīgi nemitīgi meli un patiesības slēpšana. Vidējais krievs nav spējīgs pār lūpām izdabūt vārdu “okupācija” un skandina “Krievija nevienam nekad nav uzbrukusi”, un līdzīgi ir arī ar ķīniešiem: arī viņu galvenā mantra ir “Ķīnas vēsturē nav neviena iekarošanas kara”, bet Taivānas neatkarības pieminēšana izraisa psihisku lēkmi.

Džana Jimou 2002. gada filmā “Varonis” algotais slepkava atsakās nogalināt pirmo Ķīnas imperatoru Cjiņu Šihuanu, jo saprot, ka tas tiecas apvienot zemi un debesis, panākot cēlo tjeņsja – “zemdebesi”, visu zem debesīm. Pagājušā gada beigās Lukašenko Jaungada uzrunā baznīcā ieminējās, ka pasaulei esot raksturīga tendence uz apvienošanos. Šķiet, ka viņa runas rakstītāji būs lasījuši 14. gadsimta ķīniešu romānu “Trīs valstis”, kur aprakstītas 3. gadsimta cīņas pēc Haņu dinastijas sabrukuma. Jau romāna pirmā rindkopa satur zīmīgu teikumu par pasaules – tjeņsja – vēsturiskajiem likumiem: “Kas ilgi šķirts, tas apvienosies; kas ilgi apvienots, sadalīsies.” Kā izskatās apvienošanās krievu stilā, mēs jau zinām.

Lai kādu pragmatisku lēmumu pieņemtu Ķīna – tieši vai netieši atbalstīt savu idejisko un stratēģisko partneri vai arī mēģināt iet vidusceļu, laipot un iegūt sev lielāku labumu, tirgojoties ar Rietumiem –, mums nav jāšaubās, kādi ir Ķīnas mērķi nākotnē. Patlaban Ķīnas valdība nenoliedzami atrodas starp Skillu un Haribdu. No vienas puses ir sadarbība ar Krieviju cīņā pret ASV hegemoniju, ko atbalsta lielākā daļa ķīniešu, no otras puses – ekonomiskās izaugsmes nodrošināšana, kas garantē arī sociālo stabilitāti un paša režīma ilgtspēju.

Mēdz teikt, ka ķīniešiem ir lāsts: “Kaut tu piedzimtu interesantā laikmetā.” Tāda teiciena ķīniešu valodā nav, bet kaut ko līdzīgu teicis 17. gadsimta sākuma autors Fens Menluns grāmatā “Stāsti pasaules atmodināšanai”: “Labāk es esmu miera laikmeta suns nekā juku laika cilvēks!” Juku laikmets nupat ir uzņēmis paātrinājumu, bet interesanti ir jau kopš laika gala.