Rusofila piezīmes

1.

Šķiet, tā bija pēdējā reize, kad biju par kaut ko morālā ziņā pārliecināts.

2003. gada pavasarī es biju pasniedzējs Bosfora Universitātē Stambulā. Tikko bija nākusi pie varas Erdogana Taisnības un attīstības partija (AKP), un tam notikt bija palīdzējuši daudzi mani nereliģiskie un liberālie turku draugi, uzskatot, ka jaunā prezidenta maigais islāmisms ir labāks par to pārkaļķojušos kemalismu, ko sludināja bezprincipiālie sīkmaņi, kurus ik pa laiciņam no varas posteņiem izstūma “dziļās valsts” sarīkotie apvērsumi (starp citu, pirmo reizi ar šo terminu es sastapos tieši šajā kontekstā, un fakts, ka Trampa gados kļuva pierasts piesaukt ASV izlūkdienestus kā mūsu pašu “dziļo valsti”, man tikai lieku reizi apliecināja, ka mēs – kā to pirms manis jau pateicis kāds cits – bijām tikuši pie sava pirmā “Vidusāzijas prezidenta”).

Iztālēm es Ataturku visai cienīju, vismaz ikonogrāfiskā līmenī, starp citiem viņa mantojuma aspektiem īpaši augstu vērtēju 1928. gada visaptverošajā turku valodas reformā ieviesto latīņu alfabēta papildinājumu – “ı” bez punktiņa. Taču man nebija īpaši daudz, ko iebilst turku draugiem attiecībā uz viņu šaubām par kemalisma dzīvotspēju 21. gadsimtā. Dažus mēnešus pirms tam es biju Romā, un tur kāda labējā katoļu partija bija visur izlīmējusi plakātus pret Turcijas kandidēšanu uz dalību Eiropas Savienībā (tolaik tā vēl bija reāla iespēja): La Turchia non è Europa, tur bija rakstīts, it kā ģeogrāfiska fakta (gandrīz pilnīgi pareiza) piesaukšana varētu atrisināt jautājumu, kas saistīts nevis ar pašreizējo situāciju, bet gan nākotnes plāniem. Atceros, ka toreiz domāju: ja pat ar 80 gadiem turku republikāņu laïcité, kas pārspēj pat Franciju (pie ieejas mūsu universitātes teritorijā bija uzstādīta pārģērbšanās kabīne, kurā jaunajām sievietēm nācās noņemt hidžābu, lai drīkstētu spert kāju valsts īpašumā), nepietiek, lai apliecinātu neviltotu apņemšanos iesaistīties eksperimentā ar moderno dzīvesveidu, ko sakās piekopjam Eiropa, tad varbūt pienācis laiks apsvērt, vai savas valsts politiskās dzīves pamatā nevajadzētu likt kādu citu sabiedrības modeli. Taču es tiešām neņēmos par to spriest.

Tomēr par vienu gan es biju pilnīgi drošs, un tas man vēl joprojām šķiet neparasti skaidras pārliecības mirklis, kas spilgti iezīmējas uz manas ilgu šaubu šaustītās eksistences fona, proti, ka draudošais ASV iebrukums Irākā ir kļūda – smaga kļūda. Topavasar dzīvi Stambulā, tāpat kā citur visā pasaulē, saraustīja demonstrācijas pret karu, kas vēl nebija sācies, taču ar katru nākamo dienu tas arvien vairāk šķita jau noticis fakts: Buša administrācija turpināja izlikties, ka uzstāda aizvien jaunus ultimātus ar pastāvīgi mainīgām prasībām, ko Sadāms Huseins savukārt nemaz nespēja vai nevēlējās apmierināt.

Reiz kāda komunistiska baatistu studentu organizācija (nešaubos, ka atrastos “tankiju” – mūsdienu komunisma hārdlaineru – pazinēji, kas man varētu pateikt, kura) pa durvjapakšu sastūma manā istabā skrejlapas, uz kurām visā klasiskā sociālistiskā reālisma krāšņumā rotājās Sadāms – kā tāds Staļins labības laukā, uz zaigojošu elektrības vadu oreola fona. Sākumā es to uztvēru kā naidīgu žestu pret sevi, visiem pazīstamu amerikāni, taču drīz vien tie paši studenti mani nomierināja: tas esot bijis iecerēts tikai kā sirsnīgs uzaicinājums nedēļas nogalē pievienoties viņu demonstrācijai Istiklalas ielā; ielūgumu es ar prieku pieņēmu.

Atmiņā skaudri iespiedusies kāda epizode, kad es Sakramento, toreiz gadus 16 vecs, protesta demonstrācijā pret aparteīdu biju iemaldījies vietējās pretkara organizācijas rindās. Beidzās ar to, ka mēs sagūlāmies zemē vietējā benzīntanka laukumā, aizšķērsojot piekļuvi sūkņiem; mūsu sauklis bija: “Brīvību Dienvidāfrikai! Boikotē Shell!” Visspilgtāk atmiņā palicis, kā pusaudzis, kurš tur strādāja, pilnīgā neizpratnē par šīs pēkšņās invāzijas iemesliem panikā mēģināja sazvanīt savu priekšnieku. Es nesalīdzināšu sevi ar Džordžu Orvelu, kurš brauca uz Spāniju “šaut fašistus”, bet galu galā savā tēmēklī ieraudzīja tikai vājas un apjukušas cilvēciskas būtnes. Taču tobrīd man pēkšņi “pielēca”, ka “ienaidnieks” ir tikai abstrakcija un nekad nebūs ietverams tajos konkrētības rāmjos, kādos to mēģināja iespīlēt politiskā pretošanās ielu protestos, – un arī ka benzīntanka darbinieks pusaudzis ne vien nav ienaidnieks, bet pat nav piemērots simbols, kas varētu aizstāt ienaidnieku. Aparteīds man likās neciešams. Bet neciešami likās arī gulēt uz degvielas uzpildes stacijas betona: daļēji tāpēc, ka, atšķirībā no pacifistisko miera cīnītāju bariņa man apkārt, es sajutu, ka šim žestam patiesībā nav nekāda sakara ar aparteīdu – ka mēs ne tikai neesam trāpījuši mērķī, bet pat nespējam tikt skaidrībā, kas tad īsti ir mūsu mērķis.

Taču pagāja daži gadi, un te nu es biju – soļoju protesta gājienā kopā ar saviem studentiem Istiklalas ielā. Mani studenti nebija nekādi pacifisti; viņi bija Sadāma piekritēji, kas atbalstīja pat viņa lēmumu izmantot ķīmiskos ieročus pret tiem, kurus uzskata par pašmāju ienaidniekiem (un pret viņu ģimenēm un kaimiņiem). Tam nebija nozīmes. Svarīgi bija, ka mēs iestājamies pret ASV iebrukumu Irākā; mēs zinājām, ka tas izraisīs krietni vairāk ciešanu un nāvju nekā neiejaukšanās, un mēs zinājām, ka pamatojums šim iebrukumam ir pilnīgs izdomājums, savārstīts dezinformācijas kampaņā, izmantojot savā labā sabiedrības antimusulmanisko un antiarābisko noskaņojumu pēc 11. septembra notikumiem, un ka vienīgais iemesls tam ir kara galveno rīkotāju elementārā alkatība. Tā bija nepārprotama falsifikācija, kas sarīkota nevainojami izvēlētā brīdī.

Amerikāņi nav spējuši nodzīvot ilgāk par aptuveni 10 gadiem, neatrodot sev uz pilnu slodzi nīstamu ienaidnieku. Atceros ar spridzekļiem piekrauto kravas auto, kas 1993. gadā sprāga zem Pasaules Tirdzniecības centra. Vairākas dienas amerikāņu sabiedriskā doma izvēlējās vainu uzvelt “serbiem”, un pat vēlāk, kad noskaidrojās, ka sprādziena izplānotāji apmācīti Al Kāida treniņnometnēs Afganistānā, pateicoties ierastajai slieksmei labāk meklēt ienaidniekus bezdievju vidū, mēs saglabājām vienaldzīgu attieksmi. Pēc dažiem gadiem viņi atkal mēģināja pievērst sev mūsu uzmanību Dāresalāmā un Nairobi – vēl aizvien ar visai pieticīgiem panākumiem. Viss mainījās 2001. gadā, un pēkšņi radās izdevība pārsviesties atpakaļ pie ienaidniekiem no bezdievju vidus, tādiem kā Sadāms Huseins, ko tieši minētās bezdievības dēļ vēl joprojām atbalstīja kreisi radikālie studenti Turcijā – ievērojami labāk informēti nekā amerikāņu sabiedrība –, un “likvidēt” tos ar shock and awe metodēm gluži vienkārši tāpēc, ka, ļoti vispārīgi raugoties, šiem cilvēkiem un par 11. septembri atbildīgajiem islāmistiem ir kopīgas etnokulturālas saknes.

2002. gada beigās es biju aizgājis no drošā pasniedzēja darba kādā Amerikas Vidējo Rietumu universitātē – vietā, kur valda studentu korporācijas, dārgs Abercrombie & Fitch ikdienas apģērbs un dāsni pensiju plāni –, lai vārda tiešā nozīmē glābtu savu dzīvību, izrautos no depresijas, kas mani šajā vidē bija pārņēmusi, un dotos uz kādu pasaules malu, kur lietām vēl ir zināma nozīme. Daļēji pateicoties Erdogana uzvarai, jaunie Turcijas Augstākās izglītības padomes (pazīstamas lielākoties ar savu akronīmu – kā biedējošā iestāde, vārdā YÖK) noteikumi neļāva man kā ārzemniekam saņemt algu, ar kuru biju rēķinājies. Tā nu es Stambulā iztiku lielākoties no labdarības un dzīvoju uz kredīta, taču vismaz atrados vietā, kurai ir kaut kāda jēga. Kāda studente aizveda mani pastaigā uz Rumēlijas cietoksni (“romiešu”, t.i., grieķu, torni), kas atrodas netālu no universitātes, Bosfora Eiropas pusē, nelielā pakalnā. Viņa bija dziļi ticīga musulmane, bet no sekulāras liberālas ģimenes – tāda kā islāma “otrreiz piedzimusī”. Viņa gribēja man darīt zināmu, ka aizdedzinātājierocim, kas pazīstams kā “grieķu uguns” (turciski – rum ateşi), vēsturiski dots nepareizs nosaukums; šis degmaisījums no ligroīna un nedzēstiem kaļķiem, kas izplešas pa ūdens virsmu un aizdedzina kuģus, bijis slepenais ierocis, kas osmaņiem 1453. gadā palīdzējis uzvarēt kaujā par Konstantinopoli. Grieķus šis uzbrukums pārsteidzis pilnīgi nesagatavotus, viņa apgalvoja.

Laikā, kad es devos prom no Amerikas Vidējiem Rietumiem, praktiski visi pieaugušie, kas ieņēma kaut cik atbildīgu amatu, bija pasākuši nēsāt piespraudes ar amerikāņu karogu. Pārliecība, ka tas ir absolūti nepieciešams, no Buša, Džuljāni un Volfovica bija sasniegusi senatorus, kongresmeņus un pavalsts likumdevējus, bet no šī līmeņa izplatījusies tālāk līdz Vidējo Rietumu universitāšu prezidentiem, tālāk – līdz dekāniem, dekānu vietniekiem un tā tālāk, lejup pa akadēmiskās hierarhijas kāpnēm. Vienkāršu mācībspēku krūtis no šīs īpašās zīmes pagaidām pasargāja tāda kā neredzama siena, taču es nevarēju rēķināties, ka tā būs mūžam, un sapratu, ka labi ātri jāpošas projām. Par faktu, ka šī siena noturējusies tik ilgi, daļēji jāpateicas spēcīgajai “liberālajai” identitātei, kas noteica vietējo mācībspēku dzīves pasaules veidolu; pasniedzēji sevi vienlīdz lielā mērā pretstatīja gan universitātes vadībai, gan pielaizītajiem vidusšķiras studentiem un prastajiem vietējiem iedzīvotājiem. Savu vietu šajā sociālajā shēmā viņi apliecināja, pretnostatot sevi studentiem (nicinot Abercrombie & Fitch tipa luksusa ikdienas apģērbu), dekāniem (nicinot karodziņu piespraudes) un pilsētniekiem, vidēji stundu garajā ceļā no dzīvesvietas kādā trešās šķiras pilsētiņā klausoties Nacionālo sabiedrisko radio (NPR), lai, ieradušies darbā, varētu apmierināt te valdošās ne sevišķi augstās sarunas mākslas prasības, uzrunājot todien sastaptos kolēģus ar “Dzirdēji to NPR ziņu par to jauno hiphoperu?”, “Dzirdēji, kā tas NPR tips ar akcentu [viņi vienmēr domāja Andreju Kodresku] stāstīja par pirmo reizi, kad šis aizgājis uz beisbola maču un nav sapratis noteikumus?” un tamlīdzīgiem jautājumiem.

Un tomēr, lai gan NPR vēl aizvien pasargāja zinātņu doktorus no pusskolotajiem pilsētniekiem ar viņu varoņiem Rašu Limbo un Lī Grīnvudu, ap 2002. gada nogali vairs nelikās droši, ka sabiedriskais radio palīdzēs noturēt barikādes pret pūli ar karogotajiem atlokiem, jo pat šis pierastais “liberālisma” bastions, šķiet, sāka pieskaņoties jaunajam patriotiskajam konsensam – pārliecībai, ka ir lietas, par kurām pieklājīgā sabiedrībā daudz neņerkst, ka ir “nepieklājīgi” atmaskot administrācijas blefu un skaļi pateikt acīmredzamo, proti, ka masu iznīcināšanas ieroči ir nevis īstais kara iemesls, bet steidzami sameklēts iegansts. Likās, ka nekur vairs nav glābiņa no šīs patriotiskās muldoņas plūdiem. Ja pat NPR varēja nolaisties līdz karodziņu piespraudēm, tad vidējā līmeņa mācībspēki, kas savu publisko identitāti pārsvarā būvēja ap to, kas, pateicoties NPR, bija atzīts par skaļi izrunājamu, noteikti būs nākamie. Es biju cieši pārliecināts, ka man pēc iespējas drīzāk jātiek ārā no valsts. Un, ja neskaita dažus īslaicīgus apmeklējumus, kopš tā laika es Savienotajās Valstīs neesmu dzīvojis.

Lai gan es nu uzsāku dzīvi brīvprātīgā trimdā, tomēr nejutos viens; tieši otrādi – mana politiskās kopienas apziņa bija tik spēcīga kā nekad pirms vai pēc tam. Toreiz, soļojot Stambulas protesta gājienā, es jutu skaidrību un globālu solidaritāti, kas man likās kaut kas vairāk par vienkāršu tābrīža vēsturiskās konjunktūras efektu. Vara nepiederēja mums, taču vienkāršais fakts, ka zinu, kas “mēs” esam, pārliecība, ka “mums” ir taisnība, un spēja sajust šo “mēs” tik liberāli (šī vārda īstajā nozīmē), lai tajā iekļautu jebkuru cilvēku, kurš saprot, ka šis karš ir netaisns, – tas viss radīja sajūtu, ka arī tā tomēr ir sava veida vara.

2.

Krievijas iebrukums Ukrainā man vārda tiešā nozīmē laupījis valodu. Es mēģinu izvilināt no sevis kādu sakāmo, bet viss, ko izdodas no sevis izspiest, izklausās tik neadekvāti, ka robežojas ar piedauzību. Tviterīlasu citu mēģinājumus, un man gribētos tos aizliegt ar likumu. Tā ir vai nu pārdroša izrunāšanās, netīši mēģinājumi piešķiebt realitāti, maskējoties ar aizbildinājumu, ka “tie ir tikai vārdi”, vai arī tiešām tikai vārdi, un to nevarību līdzās visai reāli notiekošajai vardarbībai var uztvert vienīgi kā vardarbības reklamēšanu un iespaidīgu argumentu pret “tikai vārdiem”. Mums vajag savaldību – visiem; savaldība savās spožākajās izpausmēs var glābt pasauli, bet savā personīgākajā formā – palīdzēt nezaudēt katram savu pašcieņu.

Pirms nedēļas es pats bez mazākās aiztures lietoju frāzi “Слава Україні!”, un daži mani draugi un lasītāji bija pārsteigti, pieķerdami mani tādā “urrāpatriotismā” – tiesa gan, ne attiecībā uz paša valsti. Vairākiem likās, ka šīs frāzes izmantošana ir īpaši nevēlama, jo tā dažos gadījumos bijusi saistīta ar ultralabējo ukraiņu nacionālismu un to nelielo saujiņu cilvēku, kuri kaut vai minimāli runā par labu Putina apgalvojumam, ka tas, ko viņš Ukrainā uzsācis, ir “denacifikācijas” kampaņa. Šo frāzi es pirmo reizi izrunāju 2014. gadā Parīzē, demonstrācijā, kas notika Kijivas Maidana atbalstam, – stāvot starp ukraiņu diasporas cilvēkiem, kuri nepārprotami iestājās par demokrātiju un bija ļoti tālu no jebkāda ultralabēja noskaņojuma. Taču demonstrācija ir viena lieta, bet rakstīts vārds – gluži kas cits, un es atzīšos, ka šīs nedēļas gaitā paša lietotā frāze daudzkārt atbalsojās manā prātā un pamazām arvien vairāk sāka likties, ka tā tiešām bijusi kļūda.

Mani pārsteigusi nesagatavotu šī zili dzelteno karogu visuresamība, fakts, ka no nekurienes uzradusies vesela kategorija cilvēku, kurus pēkšņi kaismīgi satrauc Ukrainas brīvība, – cilvēku, kuri, kā liekas, spēj domāt tikai lozungos un kuriem ļoti trūkst pacietības, lai papūlētos domās izsekot katras iespējamās šīs brīvības atjaunošanas stratēģijas ģeopolitiskajām sekām. Man liekas drīzāk biedējoši, ka sabiedrības noskaņojums var mainīties tik strauji – ka jauni konsensi tik pēkšņi var izvirst mūsu ainavā un uzreiz sastingt uz vietas kā lavas blāķis. Man tagad liekas uzkrītoši, ka mana Ukrainas atbalsta urrāpatriotiskā fāze turpinājās tikpat ilgi, cik bezierunu atbalsts Black Lives Matter nedēļā pēc Džordža Floida slepkavības, – līdz es sāku saskatīt, ka valdošā elite šīs revolucionārās kustības iniciatīvu cenšas izmantot savu mērķu sasniegšanai un ka pilnīgi viss mūsu kultūrā sāk izskatīties pēc Nansijas Pelosi, kas svētulīgi nometusies uz viena ceļa ar kentes auduma lenti pāri plecam. Un apmēram tikpat īsā brīdī arī Ukrainas karogs sācis atgādināt kentes lenti – spēcīgu simbolu, ko pārāk daudzi vienkārši pagrābj, nedomājot par to, ko dara, tik droši, ka tas viņiem piešķir kaut kādu uzreiz nolasāmu fundamentāla krietnuma zīmi, ka vairs nespēj uztvert nekādus aicinājumus būt piesardzīgiem vai pieļaut iespēju, ka iekšējo pārliecību iespējams arī pārskatīt.

3.

To gan var sacīt pavisam droši: šis karš beidzot atnesis to emocionālā klimata maiņu, ko jaunie ļaudis sāka prognozēt dažas nedēļas pirms iebrukuma. Daudzas lietas, kas agrāk nodarbināja mūsu prātus, tagad šķiet nesvarīgas; pirms iebrukuma sākto rakstu uzmetumi liekas nepabeidzami. Tie, kuriem neliekas, ka būtu noderīgi ievērot zināmu piesardzību entuziasma uzplūdos, spējuši ļauties šīm pārmaiņām un nomainīt savu runas veidu ar straujumu, kas šobrīd līdzinās pašas vēstures gaitas tempiem. Bārmeņi naktsklubos izgāž izlietnē krievu vodku, pasniedzēji izgriež Dostojevski no augstskolu programmām, un tos no mums, kuri raizējas par eskalāciju, kas noteikti sekotu lidojumu aizlieguma zonas ieviešanai, draugi apsaukā par “mūsu laiku Čemberleniem”, it kā kopš kodolbruņošanās sacensības sākuma pasaules ģeopolitiskajos rēķinos nebūtu ieviesušies nekādi papildu faktori. Dilemma tiešām objektīvi pastāv; tas nav vienkārši mentālas laipošanas produkts.

Karš maina emocionālo klimatu un parāda mūs visus citā gaismā nekā līdz šim. Pārdrošie tagad izskatās drosmīgi, piesardzīgie šķiet gļēvulīgi. Iespējams, esat dzirdējuši par bezbailīgo Vladislavu Davidzonu, Parīzē dzīvojošu žurnālistu, dzīves baudītāju un manu draugu, kuru, jāatzīst, es jau sen spēju paciest tikai nelielās devās. Vlads ir ārkārtīgi kolorīts, savam laikam kliedzoši nepiederīgs tipāžs, kurš bezcerīgi mēģina aizstāvēt pagājušā laikmeta ģērbšanās un goda ideālus – līdz pat bruņnieciskajai duelēšanās mākslai (un ieskaitot to). Mana pirmā tikšanās ar Vladu bija sava veida puišu randiņš Parīzes Sitē salas Tiesas pilī dienā, kad tur izskatīja naida kurināšanā apsūdzētā baltās rases pārākuma sludinātāja, par slepkavību notiesātā norvēģa Varga Vīkernēsa lietu. “Kā tu domā, vai es tiktu ar viņu galā?” Vlads prašņāja. “Tas Vargs izskatās diezgan stiprs, bet saderam, ka es viņu noliktu gar zemi!”

Es parasti izvairos no izklaidēm, kas beidzas ar kaut kāda veida spēkošanos, tāpēc vēlreiz sacīšu, ka gadu gaitā mani lielākoties priecējusi doma, ka man ir šāds draugs, bet reālas tikšanās ar Vladu bijušas retas. Taču, kā jau minēju, karš mūs visus parāda jaunā gaismā, un Vladam nevar pārmest vēlēšanos iznākt uz skatuves šajos prožektoru staros. Viņš patlaban kā reportieris devies uz Ukrainu un rakstīja man, ka šis esot viņa “spožākais brīdis”. Es redzu viņa reportāžas CNN, un viņš tiešām izskatās drosmīgs, pat galanti trakulīgs – un tas ir tas pats cilvēks, kurš, domājams, neapvainosies, ja es atzīšu, ka miera laikos viņš man vienmēr licies mīļi klaunisks. Ar to es gribu sacīt, ka šobrīd viss sagriezies ar kājām gaisā. Mēs vēl joprojām esam tie paši cilvēki, kas bijām senāk, taču atmosfēra pilnībā mainījusies un vieniem, kuri bija smieklīgi, tagad ir iespēja būt cēliem, bet citi, kas agrāk pārliecināti sprieda par visu, vairs vienkārši nezina, ko teikt.

4.

Laikam būtu vērts pieminēt, ka es mīlu Krieviju un negribu nekādi iesaistīties tādā pretkara kustībā, kuras argumenti cildenos ukraiņus pretstata nekrietnajiem krieviem.

Pirms gada piedzīvoju nepatīkamu brīdi, kad man gadījās izlasīt Putina 10 visvairāk rekomendēto literāro darbu sarakstu. Tajā bija iekļauta arī viena no manām iecienītākajām grāmatām – Ivana Turgeņeva “Mednieka piezīmes” (1852). Putinam, šķiet, licies, ka autora ieskicētie “īstenie” krievu raksturi runā par labu viņa paša Sonderweg – “īpašā ceļa” – nacionālismam. Taču, šādi spriežot, viņš nepievērš uzmanību faktam, ka Turgeņeva literārais varonis runā kā aristokrāts, kas dzīvo starp dzimtcilvēkiem, kuri piesieti pie zemes un pilnībā pakļauti savu kungu patvaļai. Taču Turgeņeva darbā nav nekāda vienota krieva tēla, tāpat kā Prusta romānā nav francūža, kas sevī apvienotu le peuple un le monde.¹

Turklāt Turgeņevs pats pārstāv 19. gadsimta Krievijā izplatītos centienus samazināt plaisu starp šīm divām pasaulēm ar humānisma un liberālisma palīdzību. Šīs domāšanas tendences līdz ar zinātni un citām jauno laiku zīmēm Krievijā bija lielā mērā ievestas no vācbaltiešu pasaules tajā vēstures posmā, kas sākās ar Pēteri I un beidzās ar Ļeņinu (kurš Ukrainu reiz nosauca par “Krievijas Īriju”). 1725. gadā nodibinātās Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas pastāvēšanas pirmajos gadu desmitos vismaz 90% tās locekļu runāja vāciski. Dažus gadu desmitus pirms tam, pirms lielā vācu intelektuāļu importa sākuma, Krievija no Rietumeiropas un Centrāleiropas viedokļa bija tikpat maz pazīstama kā Etiopija; starp citu, tieši Maskavija un Abesīnija kopš vēlīnajiem viduslaikiem visbiežāk piesauktas kā prezbitera Jāņa leģendārās Austrumkristietības karalistes iespējamā mājvieta.

17. gadsimta 90. gados Leibnics daudzkārt jautāja paziņām, kas dzīvoja Maskavā, un ceļotājiem: vai tie viņam nepateiktu, kādas grāmatas krievi lasa? Kas ir šis sacerējums ar nosaukumu “Pateriks”, kurā aprakstīta krievu vēsture un sasniegumi? Vai viņi no Bizantijas laikiem saglabājuši zināšanas par Platonu? Un tādā garā. Krievija bija kā melnais caurums. Un tad par Leibnica jautājumiem padzirdēja pats Pēteris I un uzaicināja Leibnicu palīgā izveidot akadēmiju jaunajā cara vārdā nosauktajā galvaspilsētā, purvainā apvidū, no kura pirms tam bija vajadzējis padzīt somugru ciltis. Pēteris lūdza, lai Leibnics viņam palīdz popularizēt “zinātnes” Krievijā, taču cars no sava stratēģiski orientētā skatpunkta ar to domāja galvenokārt kuģubūvi, un Leibnicam vajadzēja viņam vairākkārt atgādināt, ka arī tādas zinātnes kā fizika, astronomija un citas nav gluži tīrā laika šķiešana.

Krievijas modernā kultūra ir gandrīz pilnībā importēta, reizēm – atklāti un lepni, kā Pētera laikos, bet visbiežāk – ar zināmu kaunu un nožēlu. Šajā importēšanā nav nekā ačgārna vai neparasta – nācija nav vientuļa sala (pat salu nācijas). Taču Krievijas gadījums ir neparasts, jo tās politiskā kultūra šādu pretrunīgu nostāju attiecībā pret savstarpēju atkarību ar Rietumeiropu un integrēšanos tajā saglabājusi līdz pat mūsu laikam. 19. gadsimtā Sanktpēterburgas akadēmijā bija jau lielāks krievu tautības locekļu skaits, un “imports” turpinājās un pat paplašinājās, tikai nevis pieaicinot atsevišķus vācu intelektuāļus, bet gan iekļaujot apritē idejas, kas dzimušas Vācijā, Francijā, Anglijā un pat Savienotajās Valstīs.

Savā intriģējošajā 1882. gadā tapušajā traktātā “Sibīrija kā kolonija” sibīriešu neatkarības atbalstītājs un turkoloģijas celmlauzis Nikolajs Jadrincevs rakstīja, ka etniskajiem krieviem Sibīrijā esot līdzīgs statuss kā angļu kolonistiem Ziemeļamerikā un ka, tāpat kā šie kolonisti, arī viņi esot ceļā uz atdalīšanos no savas etniskās dzimtenes, lai pēc Savienoto Valstu parauga veidotu Ziemeļāzijas liberālo demokrātiju, ņemot vērā šajā teritorijā ilgāk par viņiem mītošo iezemiešu tautu tradīcijas un dzīvesveidu. Jadrinceva grāmatas titullapu grezno tulkots citāts no – ne vairāk un ne mazāk – Ādama Smita “Tautu bagātības” (1776) IV grāmatas 7. nodaļas “Par kolonijām”: “Kolonija, kuru izveidojusi civilizēta nācija, kas pārņēmusi savā īpašumā vai nu pamestu zemi, vai tādu, kura tik reti apdzīvota, ka iedzimtie viegli atbrīvo vietu jaunpienācējiem, sasniedz bagātību un diženumu straujāk nekā jebkura cita cilvēku sabiedrība.”

Tomēr izrādījās, ka bagātība gan uzkrājās Bostonā un Manhatanā, taču ne īpaši – Omskā vai Irkutskā, un milzīgajās Krievijas austrumu teritorijās tā arī neizveidojās apstākļi, kas ļautu tām atšķelties un ne tikai vienkārši izdzīvot saviem spēkiem, bet arī pārspēt savu koloniālo dzimteni kā mūsdienīgas pasaules modelim. Tā vietā “Sibīrija” visā pasaulē kļuva pazīstama kā sinonīms vārdam “sods”; šāda asociācija izraisās uzreiz, iedomājoties par gulagu, taču patiesībā tā aizsākās jau pēc zviedru karaspēka sakāves Ukrainā 1709. gadā, kaujā pie Poltavas, kad daudzus sagūstītos zviedru virsniekus izsūtīja uz Sibīriju, gan lai mazinātu Zviedrijas militāros draudus, gan arī – vismaz tā bija iecerēts – lai izmantotu viņu plašo izglītību un tehniskās zināšanas, veidojot šajos nomaļajos reģionos mūsdienīgu infrastruktūru. Taču fakts, ka 19. gadsimta 80. gados etnisks krievs vispār varēja sapņot par džefersonisku Sibīriju (tāpat kā Turgeņevs vai Aleksandrs Hercens, vai Vladimira Nabokova tēvs, arī Vladimirs, liberāls pirmsrevolūcijas Domes deputāts, kurš ap 1905. gadu radīja pirmo slāviskas cilmes sinonīmu vārdam “homoseksuāls” – равнополый –, turklāt ne jau ar nolūku nosodīt vai marginalizēt, bet gan vienkārši, lai turētos līdzi laika garam), mums atgādina, ka vēsturē bijuši daudzi ceļi, kurus Krievija nav izvēlējusies, taču būtu varējusi izvēlēties – un var vēl izvēlēties.

5.

Es pārāk labi apzinos, kādā mērā Krievijas Impērijas vēstures gaitu diktējusi nejaušība, un pārāk skeptiski raugos uz centieniem nošķirt etniskas grupas, veidojot homogēnas nācijvalstis, lai mani sevišķi interesētu jautājums, vai Ukraina ir valsts (vai tai vajadzētu tādai būt). Spriežot par šo jautājumu, mēs bieži aizmirstam, ka postpadomju Krievija vēl joprojām ir federācija, kas sastāv no autonomām republikām, kuras lielākoties izveidotas padomju laikos, lai piešķirtu konkrētu teritoriju daudzajām etnolingvistiskajām minoritātēm, un kopumā bauda gandrīz pilnu suverenitāti visos jautājumos, izņemot aizsardzību. Nav pamatota iemesla, kāpēc marijeliešiem, komiešiem vai tuviešiem pienāktos lielākas vai mazākas pašnoteikšanās tiesības nekā moldāviem vai – galu galā – ukraiņiem.

Reizēm esmu izteicis piesardzīgu apbrīnu padomju multikulturālisma modelim, kurš, lai arī bija diktēts no augšas un ierobežojošs, tomēr labi tika galā ar minoritāšu institucionalizēšanu, minoritāšu valodu standartizēšanu, literārās kultūras stimulēšanu šajās valodās un tā tālāk. Situācijās, kad nav nekādu šaubu par minoritātes politisko integrāciju federācijā, teiksim, kā gadījumā ar Tuvas Republiku, putinisms parasti pēc inerces pieturas pie vecā padomju modeļa. Kad etniskā vai nacionālā minoritāte sāk apdraudēt impērijas spēku un vienotību, putinisms no padomju multikulturālisma pārsviežas uz visvienkāršāko negacionismu. Šādu pārorientēšanos atvieglo fakts, ka vairuma apgabala vai republikas mēroga minoritāšu politiskās robežas nospraustas parastas vēsturiskas sagadīšanās rezultātā un šajās robežās nekad nav sastopama etniska viendabība, bet vienīgi nenoteiktība un dažādas visai grūti precīzi formulējamas atšķirības, kas savukārt var kalpot par jaunu ieganstu oficiālas atzīšanas prasībām.

Vēlīnā padomju multikulturālisma izcilākais mākslinieks neapšaubāmi bija armēņu-gruzīnu izcelsmes režisors Sergejs Paradžanovs, kuram bija uzticēts monumentālais un tā arī līdz galam nepaveiktais uzdevums uzņemt pa filmai, kas būtu veltīta katrai PSRS republikai, iemūžinot neatkārtojamo kultūras garu ikvienā no tām. Paradžanovu apcietināja par izvirtīgu dzīvesveidu vēl ilgi pirms pasūtījuma pabeigšanas, taču Ukrainai veltītā filma “Aizmirsto senču ēnas” (“Тіні забутих предків”, 1965), kam pamatā likts Mihailo Kocjubinska 1911. gadā sarakstītais romāns ar tādu pašu nosaukumu, ļauj gūt samērā labu priekšstatu par projektu kopumā. Šai brīnišķi murgainajā padomju psihedēlijas paraugā pārstāvēti nevis ukraiņi kā tādi, bet gan Karpatu kalnieši, kam ir kopīga kultūra ar šīs pašas kalnu grēdas iedzīvotājiem Polijā un Rumānijā. Izcilais poļu antropologs Broņislavs Malinovskis, kurš pats cēlies no karpatiešiem, savā 1962. gadā publicētajā darbā “Sekss, kultūra un mīts” rakstīja par “pusmežonīgajiem Karpatu kalniešiem” un, samērojot nosacīto attālumu, kas viņa dzimto ciemu šķir no mūsdienu Eiropas, pielīdzināja to Melanēzijas salai. Paradžanovs parāda tikai vienu no daudzajām un tik dažādajām ukraiņu nacionālā gara izpausmēm, taču tie, kurus viņš izvēlējies par šī gara pārstāvjiem, būtībā ir bezvalstnieki – cilvēki, kam, tāpat kā Dienvidaustrumāzijas masīva kalniešiem, politiskās kartes izsaka visai maz, kaut vai tāpēc, ka tajās nav attēlots teritorijas reljefs.

Paradžanovs apdziedāja Ukrainu, taču šis slavinājums likās drīzāk atceļam nekā uzsveram karogu nozīmi. Karogu dedzinātājs nekad neesmu bijis, taču 21. gadsimta sākumā man izveidojās instinktīvs nicinājums pret saviem tautiešiem amerikāņiem, kuri dažādos veidos izstādīja mūsu karogu: man bija sajūta, ka viņi to dara, cinisku apsvērumu vadīti. Un tagad gluži citas valsts karogs strauji kļūst par obligātu semiotisku aksesuāru, un arī to man ir grūti atbalstīt, lai gan ideja, kuras vārdā tas notiek, ir taisnīga. Krievijas iebrukums ir netaisnīgs, tas pamodinājis viscildenāko jūtu vadīta patriotisma uzplūdus daudzos ukraiņos un viņu atbalstītājos visā pasaulē. Pasaules simpātijas nosvērušās par labu tiem, kuri pieturējušies – tik unzeitmäßig² – pie karotāju goda ideāliem. Tiem no mums, kuriem šādu ideālu nekad nav bijis un kuri nevar izlikties, ka pēkšņi tos no kaut kurienes pagrābuši, tik un tā šai brīdī iedalīta nozīmīga loma, pat ja tā nav tieši saistīta ar materiālu vai militāru atbalstu pretošanās spēkiem: turpināt cildināt Krieviju, cita starpā – tās neviendabīgo un mainīgo dabu, izzināt tās vēsturi un potenciālu, tos aspektus, kuros tai tik tiešām šajā pasaulē ejams savs Sonderweg, un tos, kuros šīs pretenzijas uz “īpašo ceļu” un likteni ir tikai blefs ar mērķi iegūt dažādas priekšrocības.

6.

2003. gadā man bija stipra iekšēja pārliecība, ka ASV iebrukums Irākā ir netaisnīgs, un tās dēļ es nonācu dīvainā sadraudzībā ar daudziem cilvēkiem, kuru politiskie uzskati citādā ziņā man bija visai maz pieņemami. Tieši tāpat 2022. gadā esmu pārliecināts, ka arī Krievijas iebrukums Ukrainā ir netaisnīgs, taču šoreiz, izrādās, neesmu vairs tik drošs par to, cik lietderīga un gudra būtu šāda piesliešanās opozīcijai. Būtiska pārmaiņa, kas notikusi pēdējo 20 gadu laikā, ir tāda, ka tagad mēs savu politisko piederību lielā mērā apliecinām, dodoties tajā pseidopubliskajā telpā, kas pazīstama kā sociālie tīkli, un ievadot savus “uzskatus” algoritmu vadītā sistēmā, un tagad “izteikt savas domas” būtībā nozīmē drīzāk “sabalsot”, “algoritmiski atbalstīt” nekā, teiksim, noformulēt savus argumentus.

Tāpēc iemesls, kura dēļ man tagad trūkst īsti drošas iekšējas pārliecības, kā apliecināt savu iestāšanos pret Krievijas iebrukumu, nav fakts, ka šoreiz neesmu agresorvalsts pilsonis, bet gan tas, ka, pēc manām domām, tādi jautājumi kā, piemēram, lidojumu aizlieguma zonas izveidošana nav lieta, ko vislabāk risināt ar iebalsošanu vai izbalsošanu. Jebkurai sabiedriskai kustībai, no ielu cīņu līmeņa pretošanās kustības Ukrainā līdz protesta akcijām pret policijas brutalitāti Savienotajās Valstīs, lemts strauji tikt iesūktai šajā sistēmā, kas visu pārstrādā par milzu datorspēli, un, lai gan 20. gadsimta lielvaru politika vēl joprojām ir daudz nozīmīgāka, nekā pierasts domāt, šodien mums nākas kuģot cauri jaunām, izteikti 21. gadsimtam raksturīgām problēmām – līdztekus tām, kuras esam mantojuši.

justinehsmith.substack.com, 2022. gada 7. martā