Māksla kara laikā

Karš ir lielākais ļaunums, kādu cilvēki cits citam nodara (par to dārgi maksājot arī paši) jau kopš laikiem, kad kāds hominīds atklāja akmeņu nāvējošo lietderību. Kaut kur pasaulē tas pastāvīgi plosījies katrā cilvēces paaudzē – šobrīd nikni Ukrainā un lēkmjveidīgi Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Globālā mērogā tas uz laiku piestājis (teju vai rodas sajūta, ka nogaidoši aizturējis elpu) tikai tāpēc, ka kopš Hirosimas kodolieročus uzskata par pašnāvību lielvarai, kura tos liks lietā. Vismaz tā mēs līdz šim esam domājuši un varbūt vēl joprojām domājam, vienīgi mūsu bezrūpīgā pašapmierinātība tagad jau ir nedaudz iedragāta. Taču nebeidzama ir cilvēka pirmatnējā emocionālā dziņa pretim organizētam asiņainam haosam, kas patlaban – jau atkal – norisinās Austrumeiropā un ko pasaulē uzņem ar dziļu riebumu. Putins – briesmonis! Bet vai plānprātīgais? Uzstādot viņam šādu diagnozi, mēs it kā pieņemam, ka garīgā veselība ir normālais stāvoklis cilvēkiem, kuru rokās ir vara.

Negaidītas sagadīšanās dēļ Klārku Mākslas institūtā, kas atrodas Masačūsetsas pavalsts Viljamstaunā, atklāta izstāde “Viņu acīm: mākslinieku liecības par karu” (“As They Saw It: Artists Witnessing War”); tajā aplūkojamās arhīvu gravīras, zīmējumi un fotogrāfijas piedāvā vēsturisku atskatu uz kara perversi pavedinošo vilinājumu. Attēli izstādīti hronoloģiskā secībā, pēc kārtas pievēršoties Napoleona kariem, Krimas karam, Amerikas pilsoņu karam, Parīzes 1870.–1871. gada aplenkumam un Pirmajam pasaules karam. Šī ekspozīcija ir pavisam neliels un virspusīgs ieskats šajā tēmā, tomēr spēj mērķtiecīgi pievērst skatītāja domas pagātnes, tagadnes un neizbēgami arī nākotnes katastrofām. Izstādes centrālais elements ir Fransisko Gojas 80 dobspiedumu cikla “Kara šausmas” (“Los desastres de la guerra”, 1810–1820) slīdrāde. Baidoties no cenzūras, darbi pirmo reizi publicēti tikai 1863. gadā, 35 gadus pēc mākslinieka nāves – albuma formā. Klārku institūtam pieder viens pirmizdevuma eksemplārs.

“Kara šausmu” filozofiskajam baisumam nelīdzinās neviens cits darbs mākslas vēsturē. Gojas daļēji personīgo karalauka novērojumu iedvesmotais cikls aizsākās drīz pēc Pireneju kara sākuma līdz ar Napoleona neveiksmīgi izplānoto iebrukumu Spānijā 1808. gadā un turpinājās ar šaušalīgām kara izraisītā bada un sekojošo spāņu rojālistu un liberālo spēku sadursmju ainām. To vidū ir spīdzināšanas skati, kas liek domāt par nāvi kā lielu žēlastību. Visās gravīrās mākslinieka uzmanība pievērsta cilvēka, viņaprāt, iedzimtajai spējai uz mežonību, kas nekad neizsīkst, miera laikos turpinot lēni virmot līdz nākamajam izvirdumam. Kā tas ir – ciest no tik šaušalīgas nežēlības, bet tāpat arī pastrādāt to pret citiem? Goja savos murgainajos scenārijos lielākoties nenostājas nevienā pusē.

Man acīs iekrīt 12. gravīra ar nosaukumu “Tam tu esi dzimis” (“Para eso habéis nacido”), kurā cilvēks vemj, raugoties uz līķu kaudzi. Šī vīrieša reakcija, lai gan pretīga, Gojas ciklā ir viena no retajām norādēm uz kaut kādu līdzcietību. Viņa vietā varētu būt jebkurš civilizēts cilvēks (tas ir, tāds, kurā apspiesti dabiskie instinkti), kurš ieraudzījis šaušalīgas asinsizliešanas ainu. Vairums no pārējiem izstādītajiem darbiem (izņemot nopietnāko Eduāra Manē litogrāfiju), atšķirībā no Gojas cikla, ir banāli vai ļaunprātīgi propagandiski un vai nu demonizē ienaidniekus, vai arī saglabā profesionālu atsvešinātību, bet jebkurā gadījumā ir retoriski radniecīgi dažādiem skatītājsporta žanriem. Fotogrāfijas, rādot vardarbību, vienkārši nespēj to nepārvērst par izrādi, ņemot vērā, ka starp skatītāju un apskatāmo ielauzies bezkaislīgs objekts – fotoaparāta objektīvs. Lai gan reizēm tās uzjunda emocijas, tomēr lielākoties paliek tīri informatīvas.

Tas pats attiecas uz izstādē redzamajām vulgāri krāšņajām, mehāniski dramatiskajām un karošanas mākslu apjūsmojošajām vēlīnā baroka batālijām, militāro formastērpu un ekipējuma fetišismu 19. gadsimta populārajos žurnālos un lakoniskajām reportāžām Vinslova Homera un Metjū Breidija gravīrās. Tas viss mums ļauj vērot tikai iztālēm. Lai rastos tieša, intīma saikne ar kara patiesībām, vajadzīga tieša personīga pieredze vai arī, ja liktenis to aiztaupījis, introspekcijas spēja, ko Goja bija izkopis līdz bezdibenīgām dzīlēm un ko mūsos var uzšķilt ziņas par mūslaiku notikumiem.

1966. gadā, kad pienāca mana kārta doties karadienestā, es ierados armijas jauniesaukto reģistrācijas centrā Manhatanas Vaitholstrītā. To es, laikus rūpīgi sagatavojies, darīju narkotiku aizmiglotā stāvoklī, neizgulējies un nemazgājies. Taisnību sakot, es jau tāpat biju pārāk izdēdējis, drīzāk vārgs nekā spēcīgs un hroniski uz nervu sabrukuma robežas (es nebiju tas cīņu biedrs, ko jūs gribētu redzēt sev līdzās ierakumos) un droši vien būtu ticis cauri arī bez šiem izpušķojumiem, taču bailes mudināja līdz malām piekraut svaru kausu, liekot tam nosvērties par sliktu man, bet par labu manam glābiņam. Mani aši noraidīja, un es jutos apskurbis no atvieglojuma.

Tad sāka uzmākties kauns. Kādam citam puisim vajadzēs iet – būtībā – manā vietā. Piedevām tā bija nodevība pret manu agrīnās jaunības pārliecību, ka es kādudien, protams, dienēšu armijā, būdams vecākais dēls, kura tēvs Otrajā pasaules karā apbalvots ar medaļu par cīņu Ardēnu operācijā. Tikai daudz vēlāk es sapratu, ka no šī pārbaudījuma viņš uz mūžu mantojis psihisku traumu, kas varētu izskaidrot viņa nervozo izvairību attiecībās ar bērniem. Pat tagad, stāvot Klārku institūtā, es varu dzīvi atsaukt atmiņā to pastarpināto nežēlīgo jūsmu, ko es kā zēns sajutu, iztēlojoties tēva karu.

Sapratne pie manis atnāca vēlāk – tiesa gan, ne līdz galam. Es bieži lasu grāmatas par karu vēsturi. Īpaši es cienu nelaiķa Džona Kīgana darbu; viņš ir dziļi cilvēcīgs un velta lielu uzmanību vienkāršu karavīru likteņiem – savā novatoriskajā grāmatā “Kaujas seja” (“The Face of Battle”, 1976) viņš sīki aplūko konkrētās likstas, kas piemeklēja tos, kuri cīnījās Azenkūrā, Vaterlo un Sommā –, vienlaikus nelolojot nekādas ilūzijas par iemesliem (lai arī reizēm ļoti pārliecinošiem), kas šiem vīriem likuši riskēt ar dzīvību un bieži to arī zaudēt vai nu patriotisma vai, ja tā trūkst, bezsirdīgas piespiešanas dēļ.

Kīgans, tāpat kā Goja, atstāj iespaidu, ka tieksmi uz karošanu viņš uzskata par kaut ko neizdzēšami ieprogrammētu cilvēka dabā. “Karošanas vēsturē” (“A History of Warfare”, 1993) viņš atzīmē, ka Lieldienu salas iedzimtie, pēc vairāk nekā tūkstoš izolācijas gadiem ķērušies pie savstarpējas karošanas par izsīkstošajiem resursiem, spontāni saviem spēkiem atklājuši divus no trim klasiskajiem aizsardzības stratēģijas līdzekļiem – nocietinātus patvērumus un milzu aizsarggrāvi. (Sala ir pārāk maza, lai būtu jēga ķerties pie trešā līdzekļa – reģionāliem cietokšņiem.) Tāpat salas naidīgajiem grupējumiem nebija nekādas vajadzības smelties zināšanas, piemēram, “Īliadā”, lai saprastu, kas un kā jādara. Plaša asinsizliešana ar obsidiāna šķēpa uzgaļu palīdzību izvērtās gluži dabiskā ceļā.

Vai kari sākas ar iemeslu? Vienmēr, un jau kopš pirmā šāviena uzkrājas arvien jauni papildu pamudinājumi. Kāds reiz atzīmēja: kļūst skaidrs, ka dzīve ir elle, ja padomā, ka ikvienam ir savi iemesli, lai arī bieži vien maldīgi. Kīgans piemin, ka lēmēji abās Pirmā pasaules kara pusēs, būdami skoloti saskaņā ar Klauzevica dogmu, ka karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem, režisēja katastrofu, kas būtībā bija politiski pilnīgi bezjēdzīga. Lai kādi būtu vai nebūtu kāda kara iemesli, karošana ir lieta, ko cilvēki dara tāpēc, ka viņi to var: “[Karš] iesniedzas cilvēka sirds slēptākajos dziļumos,” Kīgans rakstīja. Uz mirkli noliksim malā faktu, ka zināmos gadījumos karošanai var piemist cildenums, pat ja sakāve šķiet neizbēgama, kā daudzu ieskatā tas ir attiecībā uz ukraiņiem satriecošā Volodimira Zelenska vadībā.

Mēs neizbēgami nostājamies vienā vai otrā pusē. Es atkal un atkal skatos video, kurā krievu bruņu helikopteru notriec, es pieņemu, Rietumu dāvināta Stinger raķete. Man nepatīk domāt par cilvēkiem, kuri gāja bojā šajā ugunsbumbā. Tā vietā es izvēlos šo notikumu uzlūkot karikatūriski abstrakti: helikopters Krievija, raķete Ukraina. Nav mazsvarīgi, ka apkalpe gājusi bojā nāvi sējošā misijā, taču tie tik un tā bija cilvēki, tāpat kā mēs. Gluži vienkārši, kad konflikts reiz internalizēts, ir neiespējami izlocīties no līdzpārdzīvotāja ieinteresētības morālajām atskaņām.

Manē turpināja Gojas tēmu modernizētā, dīvaini atturīgi elegantā manierē. Viņa litogrāfija “Barikāde” tapa 1871. gadā, tajā pašā gadā, kad notika mākslinieka paša pieredzētā asiņainā izrēķināšanās ar Parīzes komūnu. Karavīri raidījuši veselu šāviņu zalvi uz komūnas aizstāvjiem pie viņu uzceltās ielu barikādes. Šajā izsmalcinātajā kompozīcijā, ko lielā mērā aizsedz un formāli saplacina liels dūmu mākonis, kurš būtībā likvidē vidējo plānu starp šāvējiem un nošautajiem, mēs skaidri saskatām tikai vienu no upuriem.

Ja šīs ainas kaismīgie komunāri būtu bijuši pienācīgi apbruņoti, viņi būtu varējuši pagriezt šo sadursmi ar apzinīgajiem kareivjiem pilnīgi pretējā virzienā, liekot nedzīvā kaudzē saļimt uniformās tērptiem ķermeņiem. Taču viņi nebija un tāpēc nevarēja. Manē, kaut arī neslēpj emocionālās simpātijas pret dumpiniekiem, tomēr šo slaktiņu nedramatizē. Viņš to vienkārši drūmā nolemtībā dokumentē. Lai kāda neziņa pavadītu kara sākšanos, jebkurš konflikts noslēdzas ar faktiem. Māksliniekiem šajā jautājumā nav nekādas teikšanas, taču, ja viņi godīgi runā par fenomenu, kas godīgumu pārvērš par nodevību, tad spēj vismaz izkliedēt mūsu maldus, atbrīvojot no naivām interpretācijām.

Gojas “kara šausmu” [pirmā izdevuma] priekšpēdējā gravīra rāda zemē gulošu starojošu, pēc visa spriežot, nedzīvu sievietes figūru apkārt stāvošu briesmoņu pūļa ielenkumā. Paraksts vēsta: “Patiesība ir mirusi” (“Murió la Verdad”). Nākamais, pēdējais attēls, “Vai viņa atdzīvosies?” (“Si resucitará?”), atkārto to pašu kompozīciju. Sievietes poza un bezcerīgā situācija paliek nemainīgas. Tikai šajā versijā viņa ir atvērusi acis.

© The New Yorker, 2022. gada 14. martā