Operācija “Krieviskā hromosoma”

Iesākumā bija Vārds. Putins paziņoja par Krievijas speciālās operācijas uzsākšanu Ukrainas teritorijā. Tās vēriens ātri vien pārsniedza visu “nespeciālo” militāro operāciju mērogu, kuras Krievija (PSRS) īstenojusi pēc Otrā pasaules kara. Šo “specoperāciju” var saukt kaut vai par māla podiņu, taču piedeguma smaku, kas nāk no plīts, jau vairs neizskaust ne ar kādu gaisa atsvaidzinātāju cenzūras izskatā.

Tomēr, lai cik dīvaini tas izklausītos, mani biedē ne tik daudz pats notikums, cik tas, kā to uztver. Masu reakcijai uz to piemīt pārāk liels potenciāls, ar kuru pārpārēm pietiktu ne tikai šai, bet desmitiem citu speciālo un ne tik speciālo operāciju. Lai saprastu, kāpēc krievi šobrīd tik ļoti grib “speciālās operācijas” – gan labas, gan dažādas –, mums nāksies veikt nacionālā galvaskausa trepanāciju un parakņāties tā kolektīvajā saturā.

Grupas “B” secinājumi

Mēs neesam pirmā paaudze, kuru nodarbina jautājums, kas īsti notiek Kremļa vecajo smadzeņu podā. 80. gadu sākumā šī problēma nonāca aktiera Reigana vadītās jaunās ASV administrācijas uzmanības centrā. Viņš savai komandai uzdeva modelēt PSRS tālāko attīstību. Bet, tā kā Reigans ne pārāk uzticējās Vašingtonas elitei (gluži tāpat kā Tramps, tikai Reigans atšķirībā no Trampa bija adekvāts), viņš šī uzdevuma veikšanai izveidoja divas grupas – grupu “A”, kas sastāvēja no Valsts departamenta, Aizsardzības departamenta un citu resoru ierēdņiem, un grupu “B”, kuru veidoja neatkarīgi analītiķi, universitāšu profesori un tamlīdzīga publika, ko reti iesaista tāda mēroga valsts uzdevumu risināšanā.

Grupas “A” ziņojums, sagatavots uz padomju politikas analīzes pamata, balstījās hipotēzē, ka padomju sistēma “novecojot” sadēdēs arvien vairāk un kļūs mazāk agresīva, un tas nozīmē – plūstoši transformēsies, arvien vairāk nosliecoties uz Rietumu modeļa pusi. Ziņojuma autori ieteica Reiganam būt pielaidīgākam attiecībās ar Maskavu, glaudīt “lāci” tikai pa spalvai un gaidīt, kad tas sāks līdzināties pūdelim.

Grupa “B” turpretī savam ziņojumam par atskaites punktu ņēma nevis padomju politiku, bet komunistisko ideoloģiju un rezultātā nonāca pie gluži pretējiem secinājumiem. Alternatīvā ziņojuma autori apgalvoja, ka Kremļa ideoloģija savos galvenajos postulātos paliek nemainīga, proti, antagonistiska attiecībā pret Rietumu pasaules vērtībām, un tādēļ padomju sistēma, pamazām novecojot un sadēdot, kļūs arvien bīstamāka un mazāk paredzama. Grupa “B” rekomendēja šajā bīstamajā brīdī īstenot maksimālu padomju atturēšanas politiku, izrādot tai sīvu pretestību visos virzienos.

Reigans noticēja grupai “B” un tās leģendārajam vadītājam vēsturniekam Ričardam Paipsam. Dzīve apstiprināja šī lēmuma pareizumu. Savas agresīvās antiliberālās ideoloģijas dzīta, PSRS iesaistījās arvien jaunās militārās avantūrās un bruņošanās sacensībā. Tā kā Reigans nepiekāpās, bet Kremļa resursi bija ierobežoti, Padomju Savienība no iekšējās spriedzes uzsprāga kā trests O. Henrija stāstos.

Šī nesenās vēstures epizode iedvesmoja mani atgriezties pie grupas “B” pieredzes un, analizējot “specoperācijas” laika Krieviju, koncentrēties pirmām kārtām uz mūsdienu krievu ideoloģijas evolūciju, kas, manā skatījumā, nosaka Kremļa rīcības loģiku pašlaik un noteiks to arī nākotnē.

Absolūtās uzticēšanās sindroms

Burtiski uzreiz pēc vēsturiskās Putina uzstāšanās Krievijā iestājās jauna paranormalitāte, kuras noteicošā īpatnība ir absolūta iedzīvotāju uzticēšanās varas ruporu sniegtajai informācijai. Faktiski tajā pašā brīdī Krievijas iedzīvotāju pamatmasai atslēdzās kritiskā domāšana – tas ir, spēja patstāvīgi novērtēt un filtrēt no Kremļa nākošo informāciju, nošķirot ticamo no neticamā. Apziņā savukārt tika iedarbināts mehānisms, kas bloķē jebkuru, pat visticamāko, informāciju, ja tā nāk no alternatīviem avotiem.

Izveidojās plūstošās apziņas fenomens, kad Kremļa radītās un izplatītās mitologēmas, nesastopot kritisku pretestību, uzreiz iekārtojas masu apziņā un tiek tiražētas tālāk miljonos eksemplāru, saplūstot vienā nebeidzamā plūsmā. Tā patogēns vīruss iedēsta savu ģenētisko materiālu miljonu šūnu DNS, lai pēc tam tajās bezgalīgi vairotos automātiskā režīmā. Bet, lai tas varētu notikt, šūnām jābūt uzņēmīgām pret attiecīgo infekciju un bez imunitātes.

Iedzīvotāju atbalstu “specoperācijai” nosaka ne tik daudz Kremļa propagandas efektivitāte kā vidusmēra cilvēka uzņēmīgums pret to, kā arī tādu mehānismu trūkums, kas šo cilvēku aizsargātu pret informatīvo vardarbību. Reizē ar “specoperācijas” sākumu Krievijas iedzīvotāji tika ievesti sociālā transa stāvoklī, kas pēc savām īpašībām līdzinās masu hipnozei.

Taču, kā atzīmējis viens no vācu klasiskās filozofijas pamatlicējiem, neviens hipnotizētājs pasaulē neko neiespēj, ja hipnotizējamais smejas viņam sejā. Krievijas iedzīvotāji, klausoties Putinu, nesmējās. Viņus šai runai bija sagatavojušas krievu garīgās kultūras desmitgades un simtgades, un tā ir visskumjākā ziņa no visām, ko es šodien gribu jums pavēstīt.

Putinisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas

Nekas nerodas no nekurienes. Jaunā paranormalitāte nav Putina iztēles sekas. “Speciālās operācijas” mitoloģija nav ne paša Putina, ne viņa administrācijas radošās jaunrades produkts. Tā ienāca Kremlī no ārpuses, atspulgojās krievu postkomunistiskās varas aizspogulijā un atgriezās atpakaļ turp, no kurienes nākusi, “krievu pasaules” koncepta izskatā, kas līdzīgs pat ne otrā, bet trešā svaiguma zivij.

Šī visnotaļ plakanā pasaule joprojām turas uz trim krievu vaļiem:

pareizticīgā fundamentālisma;

slavofilisma;

staļinisma (krievu boļševisma tā radikālajā versijā).

Jau pats šo “garīgo sakņu” uzskaitījums runā par to, ka šī ideoloģija nav gluži no atkritumu bedres izvilkta (lai arī daudziem liekas, ka tieši no turienes), tā ir nopīta no stublājiem, kuru saknes iesniedzas krievu garīgās kultūras dziļumos, tās tumšajā pazemē. Un tikai šī iemesla dēļ, pēc manām domām, propagandas panākumi ir tik satriecoši.

Pēc vēsturnieka Kļučevska domām, ap 19. gadsimta vidu krievi izveidojās kā politiska tauta (народность), proti, kā kulturāla kopība ar savu valodu un reliģiju, kas spēja iedibināt centralizētu valstiskumu. Tā bija formāli un neformāli teokrātiska valsts, kurā dzīves centrālo asi veidoja pareizticība – reliģija ar globālām ambīcijām un pretenzijām uz unikālu savdabību. Politiskā un reliģiskā dzīve Impērijā nebija atdalāmas viena no otras, bet imperators formāli bija arī Baznīcas galva. Uzskatu, ka Krievija kopš tā laika līdz pat mūsu dienām ir teokrātiska valsts vai nu atklātā, vai latentā formā (kā padomju laikā, kad par valsts reliģiju uz laiku kļuva komunisms).

Ap to pašu laiku, 19. gadsimta vidū, Krievijā sāka veidoties laicīgā ideoloģija. Taču jau no paša sākuma process aizgāja “ne tā”. Proti, kad krievi vēl tikai veidojās kā politiska tauta, Eiropā jau pilnā sparā veidojās nācijas – daudz augstāka līmeņa kopības, kas apvieno cilvēkus nevis pēc asinspiederības un reliģijas principa, bet uz pilsoniskuma (pēc savas dabas abstrakta humānistisku vērtību kopuma) pamata. Tādēļ dzimstošajai krievu ideoloģijai nācās “mainīt riteņus gaitā” un steidzīgi izstrādāt attieksmi pret nāciju un nacionālo valsti.

Rezultātā ideoloģija Krievijā parādījās vienlaikus it kā divās savstarpēji konkurējošās formās:

rietumnieciskajā, kas uzreiz atzina Rietumu sociālekonomiskā modeļa pārākumu un pieprasīja tā ieviešanu Krievijā, un slavofiliskajā, kas, gluži pretēji, šo modeli noraidīja un pieprasīja Krievijas izolāciju no Rietumiem tās savdabības (lasi: pareizticības mērces) saglabāšanas vārdā.

Tātad izveidojās nevis viens, bet divi potenciāli iespējamie Krievijas politiskās attīstības modeļi – pareizticīgi rietumnieciskais un pareizticīgi slavofiliskais.

20. gadsimtā Krievijas vēsturiskā attīstība notika lielākoties pēc pareizticīgi rietumnieciskā modeļa. 19. gadsimta beigās rietumnieciskums bija radikalizējies un daļēji uzņēmis sevī slavofilisma mesiānisko patosu.

Tā radās boļševisms kā daļēji hibrīds garīgais strāvojums. Samērā nelielā boļševiku sekta kara un sagruvuma apstākļos spēja uzspiest savu kvazireliģisko filozofiju krievu sabiedrībai un uzurpēt politisko varu.

Vēlāk Lielā depresija kopā ar daudziem citiem apstākļiem ierosināja boļševisma pārtapšanu par staļinismu – radikālu, totalitāru, latenti nacionālistisku ideoloģiju, kurā proletāriskais mesiānisms organiski saplūda ar pareizticīgo mesiānismu.

Veroties no šodienas skatpunkta, var sacīt, ka staļinisms nebūt nebija nejaušs apmaldījušās krievu dvēseles sānsolis; tas iekļāvās krievu ideoloģijas attīstības vispārējā gultnē, bija visciešākajā veidā saistīts ar boļševisma nerietumnieciskajiem elementiem – gan ar slavofilismu, gan ar radikālo pareizticību, kurus var uzlūkot kā tā priekštečus. Staļinisms bija saistīts ar Krievijas garīgo mantojumu un, pat izspiests no sabiedriskās aprites, tas nevis izplēnēja, bet nogāja pagrīdē un kļuva par “andergraundu”.

Pagrīdes domas

Boļševisms kā kustība izbeidzās 1953. gadā – ne tādēļ, ka nomira Staļins, bet tādēļ, ka viņa pēcteču pret Beriju veiktais apvērsums pielika punktu “proletariāta diktatūras” laikmetam, tas ir, ne ar ko neierobežotas politiskās vardarbības teorijai un praksei. Tam sekoja četras ilgas desmitgades, kurās tas lēni ira un pārvērtās intelektuālā kompostā. Boļševisms – agrāk visai monolīta kustība – sāka sadalīties sastāvdaļās, proti, reiz tajā integrēto rietumnieciskā un slavofiliskā modeļa lauskās.

Zem fasādes drūpošā apmetuma atklājās vecais mūrējums: te kā naids starp literārajām aprindām, kas pulcējas ap žurnāliem Новый мир un Октябрь, kurā nolasāms mūžsenais strīds starp rietumniekiem un slavofiliem; te – skaidri iezīmējoties kā konservatīvais un liberālais spārns partijas citadelē; te – sākot cirkulēt pa valsti kā anonīmas melnsimtnieciskas vēstules, pilnas žēlabu par krievu tautu.

Nekāds izņēmums nebija arī disidentu vide. Ļoti drīz tajā izveidojās tie paši divi poli: uz Eiropu un liberālajām vērtībām orientētais un pretrietumnieciskais, reliģiski konservatīvais. Šo sadalījumu personificēja Saharovs un Solžeņicins. Solžeņicina antisovetisms un antikomunisms ilgu laiku aizēnoja viņa ideoloģiskos uzskatus kā kaut ko mazāk nozīmīgu par viņa cīņu pret režīmu. Bet velti. Ir vērts tajos ielūkoties vērīgāk. Lūk, neliels fragments no viņa pēdējā lielā, 90. gados sarakstītā darba:

Tomēr nevaru bez skaudra rūgtuma attiekties pret austrumslāvu mākslīgo sašķeltību. [..] Jau no paša Ukrainas valsts veidošanās sākuma politiskās vienotības stiprināšanas vārdā tur tika uzpūsti šķietami kara draudi no Krievijas puses. [..] Viņi tik ļoti alka pēc “kara draudiem” (lai stiprinātu pārlieku nevienprātīgo “ukraiņu apziņu”), ka pietika Krievijai paziņot par nodomu pārdot naftu nevis pa lēto, bet par pasaules tirgus cenām, kad Ukrainā atskanēja saucieni: “Tas ir karš!!!” [..] Ukraiņu nacionālistiem izvēršot savu ideoloģiju, tajā virsroku guva vismežonīgākie traktējumi un aicinājumi. Mēs uzzinājām, ka ukraiņu nācija ir “pārnācija”, kuras saknes ietiecas tik dziļi tūkstošgadīgā vēsturē, ka ukraiņi bija ne tikai Vladimirs Svētais, bet pat, kā liekas, Homērs, un līdzīgā komiskā garā tika pārstrādātas skolas mācību grāmatas, jo ukraiņu nacionālisms, ko pārstāv tik acīmredzams šo nacionālistu mazākums, tiek aktīvi uzspiests kā visas Ukrainas ideoloģija.

Izvēloties Solžeņicina citātu, visgrūtāk man bija saprast, kur pielikt punktu. Taisnības labad būtu vajadzējis šeit pārkopēt visu viņa brošūru, taču tas nav nepieciešams: tās konspektu visi tikko dzirdēja Putina izklāstā 22. februārī.

Es nebūt netaisos apvainot prezidentu plaģiātā, taču jaunais tajā, ko šodien runā Putins, ir tikai tas, ka to saka Putins. Visas šīs idejas ir komunistiskās ideoloģijas sairšanas produkti, kas līdz tam gadu desmitiem vispirms trūdēja sovetiskās stagnācijas pagrīdē, bet pēc tam nepieskatīti mētājās “jautro” 90. gadu sētas pagalmā.

No “andergraunda” līdz “Lužņikiem”

Perestroika bija “jauntapušo” krievu rietumnieku benefice. Visi pārējie ideoloģiskie strāvojumi vispirms tika atstumti otrajā plānā, un pēc 1993. gada tos vispār iedzina pagrīdē. Tur tie degradējās un saira sektās – gumiļoviešu, staļinistu, pareizticīgo radikāļu un citās. Viņiem bija savi pravieši, piemēram, Kurginjans, Dugins vai Prohanovs (visus pat nevar uzskaitīt), pret kuriem izturējās kā pret svētajiem muļķīšiem. Pakļauti spiedienam, šie garīgie strāvojumi sāka aktīvi sajaukties savā starpā, veidojot visdīvainākās un no veselā saprāta viedokļa neticamākās kombinācijas – tādas kā pareizticīgie staļinisti vai kreisie eirāzisti. Tā viņi tur būtu varējuši veģetēt gadu desmitiem, taču 21. gadsimta sākumā visai šai makulatūrai uzradās vairumiepircējs jaunās varas personā.

Lieta tāda, ka politiskajā sfērā paralēli norisinājās cits process. Nelielā, bet cieši saliedētā “pēterburdziešu” grupa tikai daļēji nejaušu apstākļu dēļ stingri iesēdās Krievijas varas seglos, un tai bija ļoti nepieciešams ideoloģiski pamatot savas politiskās ambīcijas. Pati šī grupa, kurai piemita visas diezgan šauras politiskās sektas pazīmes, dabiski sliecās uz sektantisku pasaules uzskatu. Tāpēc jau sākumā “pareizticīgā pagrīde” un “pēterburdzieši” juta savstarpēju pievilkšanos. Par šīs mīlestības augli kļuva Putina laikmeta oksimorons “pareizticīgie čekisti” un viņu manifests, no 2005. līdz 2010. gadam daudzos sējumos izdotais anonīmais “Projekts Krievija”.

Tomēr līdz 2012. gadam šī “zobena un spīļarkla savienība” palika nepubliska. Kontakti veidojās kuluāros, bet ārlaulības idejas, kas dzima no šiem kontaktiem, Kremlī pēc iespējas centās nereklamēt. Un tikai pēc neizdevušās 2011.–2013. gada revolūcijas kautrība tika mesta pie malas. Krievijas vara, kopš 90. gadu sākuma meklējusi masu ideoloģiju, pēkšņi saprata, ka visu šo laiku ir minusi kājām zelta smiltis. Nekas nav jābūvē no jauna, viss ir praktiski gatavs, un Kremlis saudzīgi uzlasīja dubļos iemītos “krievu eirāzistus”, nomazgāja, saķemmēja un iecēla saulītē.

Efekts pārspēja visdrosmīgākās cerības. Pareizticīgi slavofilā mantra, kam patiesībā ir dziļas saknes krievu garīgajā kultūrā (ne mazāk dziļas kā rietumnieciskumam), pamatīgi “iespārdīja” nesakārtotības desmitgažu izmocītajai, vardarbības samaitātajai un no pēkšņā impērijas sabrukuma tā arī atgūties neiespējušajai tautai. Krievu eirāziskums tā visdekadentiskākajā, līdz absurdam novestajā versijā braši izmaršēja no pagrīdes taisnā ceļā uz “Lužņikiem”.

Kremļa ticības apliecība

Pirmajā saskarsmē ar jauno Kremļa ideoloģiju rodas intelektuālas neērtības sajūta: šis produkts šķiet tikai jēls aloģismu komplekts. Bet, kad acs aprod ar tumsu, sāc izšķirt visai atpazīstamus un nebūt ne jaunus būvelementus, kas ļauj šo koncepciju klasificēt kā vienu no latentiem “rasu teoriju” paveidiem.

Krievu nācijas pārākums

Kā vairumā citu līdzīgu teoriju, arī še pamatos likts pārspīlēts priekšstats par krievu nācijas lomu un nozīmi, piešķirot šai nācijai unikāla un nepārspēta vēstures subjekta īpašības. Šai tēzei ir divi vektori – iekšējais un ārējais. Iekšējais vektors paredz atzīt neapšaubāmu nācijas prioritāti pār indivīdu. Ārējais – neapšaubāmu krievu nācijas pārākumu pār visām citām nācijām un tautām. Savā traģikomiskākajā formā šī tēze izpaudās viena no galvenajiem galma ideologiem, Medinska, vārdos, ka krieviem esot par vienu hromosomu vairāk.

Citu nāciju nepilnvērtība

Viens no jaunās ideoloģijas stūrakmeņiem ir tēze, ka tikai krievu nācija ir spējīga izveidot pilnvērtīgu suverēnu valsti. Lielāko daļu citu nāciju Kremlis neatzīst par spējīgām uz to, jo uzskata tās par ASV “meitas uzņēmumiem” ar ierobežotu suverenitāti. Īpaši nepilnvērtīga no šī viedokļa ir Ukraina, kuras valstiskums, pēc Kremļa domām, ir mākslīgs un pastāv, tikai pateicoties ārējam atbalstam.

Dabiskā ienaidnieka esība

Pēc Kremļa ideologu domām, krievu tautai ir likteņa lemts ienaidnieks – anglosakši. Kā jau mītiskam ienaidniekam pienākas, šie anglosakši ir mītiska kategorija. Ja ar to domāti mūsdienu briti un viņu atvasinājums – amerikāņi –, tad tie tomēr ir normaņi, kas savulaik izretināja un asimilēja anglosakšus, bet kuram gan rūp tādas detaļas. Jo mazāk reāli ir anglosakši, jo ērtāk lietojami kā dabiskais ienaidnieks.

Viņu projekcija Krievijas iekšienē ir “piektā kolonna”, kas tagad no politiskas kategorijas ir pārvērsta par etnokulturālu kategoriju, – tie ir visi tie, kas mentāli tuvi anglosakšiem. Galvenie anglosakšu rokaspuiši tagad situatīvi ir ukraiņi, taču tas ir tīri funkcionāls risinājums un šajā lomā var būt jebkurš.

Ukraina kā Svētais Grāls

Sekojot Solžeņicinam un citiem eirāzistiem, Kremlis piešķir īpašu mītisku nozīmi Ukrainas kontrolēšanai. Tēzi, ka Krievijas impērija nav iespējama, ja tajā neietilpst Ukraina, – tēzi, kuru neviens nekad nav racionāli pamatojis, – pieņem kā neapšaubāmu aksiomu, un tā ir visu Kremļa ģeopolitisko konstrukciju pamatā. Ukraina Kremļa izpratnē ir gan mises, gan “specoperācijas” vērta – “specoperācijas”, kuru var sarīkot Eiropas centrā kā “pēdējo kauju, kas ar uzvaru nāk”.

Tiesības uz karu

Svēts mērķis ir pašpietiekams attaisnojums karam kā līdzeklim šī mērķa sasniegšanai. Tam tiek maisīti klāt nīčistiski motīvi, no kuriem vēdī kreftīgs Dostojevska smārds: vai esmu trīcošs radījums, vai arī ir man tiesības? Kremļa apziņā “es varu” nozīmē gan “man ir tiesības”, gan “man ir pienākums”. Jaunā ideoloģija šajā ziņā ir tā varas kulta apoteoze, kas gadiem ilgi bija Pēterburgas klana iekšējā reliģija. Jaunās ideoloģijas militārisms nav vis nepieciešamība, bet gan šīs ideoloģijas būtība.

Priekšstats par kara normalitāti

Likumsakarīgs vardarbības filozofijas turpinājums ir reabilitēt karu ne vien kā iespējamu, bet arī kā efektīvāko ārpolitisko mērķu sasniegšanas instrumentu. Apokaliptiskais un mitoloģiskais priekšstats, ka karš tik un tā ir neizbēgams, jo to izraisīs ASV, lai novērstu savu neizbēgamo finansiālo un morālo bankrotu, uzkurina mūsu pašu militārismu un pat vēlmi sākt pirmajiem, lai iegūtu kaut kādas iluzoras priekšrocības.

Ideoloģija rullē

Militāristiskās propagandas graujošie panākumi, kas šodien vērojami “no Maskavas līdz pat tālām taigām”, nepavisam nav nedz nejauši, nedz mirklīgi. Tie kļuvuši iespējami tikai tāpēc, ka Kremļa rīcībā patiešām nonācis pilnvērtīgs un gatavs “ideoloģiskais masu iznīcināšanas ierocis”. Krievu hipernacionālisma ideoloģija ir spējusi apvienot Kremļa elites nevis ārēji, bet iekšēji, nevis ar baiļu, bet ar ticības palīdzību. Domāju, ka ievērojama daļa no prezidenta svītas patiešām inficējusies ar šo vīrusu un tas, ko mēs vērojam, nav ne izlikšanās, ne cinisms, bet gan sava veida kolektīvā ekstāze, kas pārņēmusi šī pusreliģiskā ordeņa locekļus.

Pie tam visiem nebūt nav jātic vienādi primitīvi – tai karikatūriskajā formā, kādu šai ķecerībai piešķir solovjovi un kiseļovi. Tā var būt arī ļoti smalka filozofija. Turpmāk šī jaunā ideoloģija kļūs arvien svarīgāka politisko lēmumu pieņemšanā, savukārt individuālās atšķirības un atsevišķu līderu intereses, gluži pretēji, kļūs arvien mazsvarīgākas. Līdz ar to režīma kareivīgums un agresivitāte tikai pieaugs. Režīms centīsies aizpildīt ar sevi jebkuru telpu, ko vien apstākļi atstās tam brīvu, līdz atdursies pret citu spēku, kuru nespēs pievārēt.

Kā atdabūt Krieviju?

90. gadu vidū leģendārie “večuki” Zaslavska un Šaņins Maskavā organizēja inteliģences aprindās modīgas pulcēšanās ar devīzi “Kurp virzās Krievija?”. Es tajās ar apskaužamu uzstājību brīdināju, ka Krievija nepavisam nevirzās turp, kurp klātesošajiem gribētos, un viss beigsies ar jaunu PSRS. Tagad, kad Krievija beidzot ir nonākusi tieši tur, kur es paredzēju, dienaskārtībā ir cits jautājums: vai to no turienes var dabūt atpakaļ? Godīgi sakot, veiksmīgu piemēru brīvprātīgai atpakaļ nokļūšanai no šīs “adreses”, kas apzīmējama ar trim vai sešiem burtiem, pārskatāmā vēsturiskajā pagātnē nav daudz, pie tam lielāko tiesu šāda atpakaļ nogādāšana notikusi, piesienot ar trosi pie sveša tanka.

Taču ir arī labās ziņas. Stāvoklim, kādā šobrīd novesta Krievijas sabiedrība, ir robežas laikā. Mēs esam liecinieki emocionālai izdegšanai, kas nevar ilgt mūžīgi.

Tālāk ir divi scenāriji, kā no šīs lāpas aizdegt mūžīgo uguni, taču tie abi ir grūti pielāgojami mūsdienu Krievijai.

Pirmais ļauj kurēties, barojoties no sveša resursa, – Ziemeļkorejas variants būt Ķīnas piedēklim; bet Ķīna tik daudz nepavilks.

Otrais ļauj uzturēt siltumu, sadedzinot sevi pašu pa daļām. Tas ir Staļina sabiedrības modernizēšanas variants uz krievu zemniecības izpostīšanas rēķina, ar ko pietika pusgadsimtam, – bet problēma ir tā, ka visus zemniekus aplaupīja jau pirms 100 gadiem un neviena cita, ko vēl varētu masveidā aplaupīt, Krievijā vairs nav.

Atliek tikai viena iespēja: diezgan ātri (dažu mēnešu līdz dažu gadu laikā) izdegt uz šīs “aukstā” pilsoņkara uguns un nogulsnēties plēnošas pilsoniskās apātijas pelnu veidā. Neņemos pareģot, tieši kā režīms tiks aprakts zem šiem pelniem, bet tieši šo es uzlūkoju kā pamatscenāriju vidēja laika perspektīvā. Pie tam es atstāju aiz iekavām jautājumu par radioaktīvajiem pelniem, kuri birst no Kremļa televizora.

Protams, ja kāds vēlas kolektīvi nonāvēties, to ir grūti novērst, taču pašnāvnieki nemēdz celt pilis.

Praktiskajā jomā mēs jau šodien saskaramies ar jautājumu, kā demagnetizēsim Krieviju, kad jaunizceptie sektanti beigs ņemties pa Kremli. Galvenais secinājums, kas uzprasās uz karstām pēdām, ir šāds. Lai cik pretīgi arī būtu “krievu tipi”, “krievu idejas” izskatās vēl briesmīgāk. Krievu cilvēki dzīvo totalitārā matricā, kas sevi reproducē no laikmeta laikmetā. Šo matricu veido krievu idejas. Daudz šķēpu tika salauzts ap tā arī nekad nenotikušo 20. gadsimta 90. gadu lustrāciju, un vēl vairāk tiks salauzts ap 21. gadsimta 30. (bet varbūt jau 20.) gadu lustrāciju. Nezinu, cik vērienīgai tai vajadzētu būt attiecībā pret pašreizējo valdošo šķiru; tas jāizsver ar vēsu prātu. Bet ideoloģiskajai lustrācijai jābūt totālai.

Ņemot vērā krievu mentalitātes gandrīz vai narkotisko atkarību no visu veidu holistiskiem, mistiskiem un totalitāriem uzskatiem, Krievijā būs jāaizliedz jebkādas idejas, kas būtu analoģiskas, simetriskas vai identiskas tām, kuras noveda pie “speciālās operācijas” pamatojuma. Par striktu tabu jākļūst jebkādai tādu ideju izplatīšanai Krievijā, kas tieši vai netieši, nepārprotami vai aplinkus attaisno jebkādu teroru jebkādas ideoloģiskās formas piesegā – lai tā būtu pareizticība, komunisms, staļinisms, nacionālisms vai kas cits –, jebkuram mēģinājumam tiražēt šādas idejas valstiskajā vai nevalstiskajā sfērā.

Ņemot vērā sarežģīto problēmas ģenēzi, divi soļi šķiet prioritāri:

Deklerikalizācija

Krievijā ir jāveic stingra antiklerikalizācija, pirmkārt, bet ne tikai – pilnīga praktiska un reāla baznīcas vispār un pareizticīgās baznīcas konkrēti šķiršana no skolas (plašā nozīmē) un valsts. Krievu pareizticīgā baznīca kā organizācija, kas sevi pilnībā diskreditējusi, atbalstot un attaisnojot teroru, ir atdalāma no valsts organizatoriski un ideoloģiski, tai atņemams jebkāds valsts atbalsts, un tā atstājama savas draudzes ziņā, pie tam šai draudzei jāatgūst balsstiesības baznīcas lietās. Iespējams, šādā gadījumā Krievu pareizticīgās baznīcas piramīdas vietā galu galā tiks izveidota normāla demokrātiska baznīcas savienība, brīvu, pašpārvaldošu un tikai un vienīgi no savu locekļu līdzekļiem finansētu draudžu asociācija.

Dekomunizācija

Valstī beidzot jāveic pilnīga un konsekventa dekomunizācija (nevis tikai destaļinizācija). Komunistisku ideju propaganda jāaizliedz, pašas šīs idejas jāatmasko kā antihumānas. Jāaizliedz visas politiskās organizācijas, kas oficiāli sludina komunismu un attaisno teroru jebkurā tā izpausmē. Tas pats attiecas uz visiem pašreizējiem komunisma atvasinājumiem, Dugina un Prohanova Eirāzijas utopijām, Surkova Jaunkrievijas ciešanām, Strelkova rekonstruktoriskajām spēlītēm un visu pārējo, kas tik kupli saziedējis uz krievu komunisma kapa.

Jums tas šķiet nereāli? Jā, šodien tas nav reāli. Bet rīt – būs. Krievijas vēstures svārsts ir aizšūpojies pārāk tālu. Lai to izdabūtu no šī lāču kakta, būs nepieciešami skarbi, dažkārt pat nežēlīgi lēmumi, kas vēl vakar šķita lieki un gluži neiedomājami. Vienkāršu pussoļu laiks ir beidzies. Pieņemot šos lēmumus, mums jāatceras, ka vēstures strupceļā Krieviju iedzina pirmām kārtām nevis slikti cilvēki, bet gan sliktas domas.

Новая газета, 2022. gada 23. martā