Mans draugs, neslēpšu – vārdā Broņislavs, reiz atzinās, ka ilgi mēģinājis saprast, kas jāšņauc, kas jāsmēķē, kādas vielas jālieto, lai nonāktu tajā izmainītajā apziņas stāvoklī, kuru mēdz uzskatīt par normālo, ikdienas apziņu, un galu galā sapratis, ka to nodrošina universālveikalā nopērkamie pārtikas produkti no kartupeļiem un maizes līdz nez kur nez kā nokautu cūku ķermeņa daļām. Tā tikai šķiet, ka daži salietojušies un klīst kā mēnessērdzīgie, nē, lieto visi, visi lieto vielas, kas izraisa izmainītas apziņas stāvokļus, tikai daži to dara ar nodomu, bet vairums – automātiski, kā mašīnas.
“Cilvēku ikdienas sarunas, ja tās pierakstītu, būtu vienkārši psihopātu dialogs,” RL nākamajās lappusēs saka daudzpusīgais Anatolijs Rjasovs. Ikdienas dzīves un ikdienas apziņas neprātu, vājprātu un ārprātu nepamana, jo pieraduma un ērtības labad tie kļuvuši par statistiski socioloģisku normu, par normālību, kas regulē citas neprāta un ārprāta izpausmes. Ja neskaidru apziņas stāvokli, kura miglainais un iluzorais saturs vairākkārt mainās ik sekundi – turklāt izmaiņas nav kam pamanīt, jo pašu šo stāvokli dažādi mediji pastāvīgi piebaro ar citu redzētiem, dzirdētiem, domātiem tēliem un vārdiem –, ja šādu ikdienas apziņas stāvokli atzītu par nenormālu anomāliju, bet par normālu uzskatītu tikai ekstātiska prāta skaidrību kopā ar sava galīguma apzināšanos, tad… jā, interesanti, kas tad notiktu? Vai mēs, mirstīgie, tad būtu tuvāk patiesajam un esošajam, vai arī vienu dominējošu viedokli vienkārši būtu nomainījis cits? Negribas steigties ar atbildi, lai gan šajā numurā lasāmais Terenss Makena var pasteidzināt vienā virzienā, bet nevienā numurā nelasāmais Parmenids – piebremzēt otrā virzienā.
Ikdienas apziņas psihopatoloģijā ir daži noturīgi elementi, uz kuriem kā trauslām stalažām balstās ikdienišķas apziņas radītā pasaule. Šos elementus sauc par “priekšstatiem”, “uzskatiem” vai “viedokļiem”: tie ir brīnišķīgi instrumenti, kas aizvieto vajadzību domāt (parasti tie paņemti gatavi no kāda cita domāšanas atstātām pēdām), dod iespēju vērtēt un spriest, padara daudzmaz izturamas dažādu neprāta viļņu nestās svārstības un rada drošības sajūtu, ka kaut kas šajā pasaulē ir saprotams, noturīgs un paredzams. Velnsviņzinkur izrautie priekšstati, uzskati un viedokļi droši notur ikdienas apziņu šķituma un šķietamības laukā (vērts atcerēties, ka uzskati, viedokļi un šķietamība savienojas sengrieķu doksas jēdzienā), un, tā kā vairums līdzgaitnieku lieto vienas un tās pašas vielas, var pat rasties iespaids, ka cilvēki sazinās un saprotas. Šāds iespaids rodas, tikai aizmirstot, ka uzskatu un viedokļu māte ir nezināšana, bet tēvs – pārliecinošs šķitums jeb šķietama pārliecība. Kad tie krustojas, doma apstājas. Pieķert sevi priekšstatu, uzskatu, viedokļu uzturēšanā un atražošanā nav viegli; lai to pamanītu, vismaz uz brīdi jānonāk vietā jeb stāvoklī, kur nevienam priekšstatam, uzskatam un viedoklim nav vietas; pēc tam tos pa vienam var sākt no sevis skrubināt nost. Skrubināt nost vērts tikai tad, ja gribi kļūt vieglāks, brīvāks un grūtāks. Citos gadījumos – labāk palikt savas ikdienas apziņas trakomājā un uzskatīt šķietamo par esošo.
“Starp šķitumu un esošo guļ nāve.” Ar šādu teikumu es vispirms sāku šo sleju, bet tagad izrādījās, ka ar šo teikumu labāk to noslēgt.
