Padomi depresijas māktajiem

Depresijas fenomenoloģija ir neizmērojami plaša. Daži padomi šķitīs noderīgi daudziem lasītājiem, citi – nedaudziem, vēl citi – nevienam. Ja kaut viens no tiem par kripatu atvieglos kāda ciešanas, pūles nebūs bijušas veltas. Maniem ieteikumiem nav cita pamata kā vien manis paša ilgā depresijas pieredze un tas, ko esmu secinājis, lasot par citu pieredzi. Nedomāju, ka šie padomi slēpj kādus riskus, tomēr šaubu gadījumā pārrunājiet tos ar dzīvesbiedru, draugiem, medicīnas profesionāļiem vai citiem cietējiem.

Pamošanās

Daudziem, kas cieš no depresijas, – arī man, kad esmu depresīvs, – pamošanās ir dienas ļaunākais brīdis. Iznirstot no bezapziņas, jūs esat pilnīgi neaizsargāts. Dažkārt šis mirklis šķiet tukšs, neaizpildīts, un jūs sev vaicājat: vai tā ir prom, vai esmu brīvs? Taču tad jūsos atkal lēni ieplūst vai iebrāžas šausmas. Miegā atgūtie spēki šķiet tās tikai pastiprinājuši. Jūs esat uzlādējis baterijas, taču fona troksnis ir skaļāks nekā jebkad.

Es nezinu, ko ar to iesākt, kā vien būt gatavam, ka tas notiks. Skatiet arī šķirkli “Miegs”.

Izkāpšana no gultas

Šaušalīgs pārbaudījums. Vislabāk novietojiet neciešami skaļu modinātājpulksteni istabas pretējā pusē. Tam vajadzētu būt aprīkotam ar atkārtojuma funkciju gadījumam, ja jūs ielienat atpakaļ zem segas, kā tas visdrīzāk notiks. Kādā brīdī, varbūt pēc trešās vai ceturtās atkārtotā zvana reizes, pacentieties nonākt vannas istabā un iešļakstiet sev sejā aukstu ūdeni.

Jūs zināsiet, ka esat nolēmis palikt nomodā, kad jūs sāks kratīt drebuļi. Varbūt ar jums tā nenotiks, bet ar mani tā notiek. Šī šķietami nekontrolējamā lēkme var ilgt no piecām minūtēm līdz stundai. Dziļi elpojiet, izstaipieties, nomazgājiet seju vēlreiz ar aukstu ūdeni.

Pirms daudziem gadiem es kaut kur izlasīju padomu: “Svarīgākais, ko depresijas mākts cilvēks var izdarīt, ir apģērbties.” Savādi, bet tas palīdz. Kad mokies agonijā, palikt gultā šķiet dabiski, taču parasti no tā kļūst tikai sliktāk. Dažas minūtes, kas vajadzīgas, lai saklātu gultu, nomazgātos un apģērbtos, var izrādīties pietiekamas, lai pārrautu kādu postošu psihisko savienojumu. Pamēģiniet.

Pārvietošanās pa istabām

To darot, nav iespējams saglabāt pašcieņu. Jūs grīļosieties, šļūkāsiet un steberēsiet ar nokārtu galvu un uzkumpušiem pleciem, sagumuši. Kad nokļūsiet blakusistabā, atklāsies, ka esat aizmirsuši kaut ko svarīgu istabā, kur tikko bijāt.

Kā novērst haosu mājās

Pavisam vienkārši: samaksājiet kādam, kas to var izdarīt. Vai arī nedomājiet par to. Pēc kāda laika depresija kļūst neizsakāmi nogurdinoša. Uzkopt, slaucīt, mazgāt veļu, mainīt palagus, mazgāt traukus, gatavot, iepirkties – tikt ar to visu galā ir tikpat grūti kā parastam netrenētam cilvēkam, kas necieš no depresijas, noskriet Bostonas maratonu. Jūs aizmirsīsiet, pazaudēsiet, nometīsiet, izgāzīsiet, saplēsīsiet un uzskriesiet virsū dažādām lietām. Nešaustiet sevi, atcerieties, ka esat pakļauts neredzamai, klusai, barbariskai spīdzināšanai. Jums ir visas tiesības atstāt lietas novārtā.

Ūdens

Neatūdeņojieties. Regulāri dzeriet daudz ūdens. Negaidiet, līdz sāks slāpt. Urīnam jābūt gaišam, nevis spilgtā krāsā.

Pārsteidzošā kārtā depresija sadedzina daudz enerģijas. Protams, no tā nav nekāda labuma – jūs neko nepaveicat –, taču vielmaiņa trako. Un jūs raudat. Nepietiekams ūdens daudzums liks justies šļauganam un apdullušam. Tas ir ļoti nepatīkami un pilnīgi lieki. Sāciet dienu, piepildot trīs vai četras pudeles ar ūdeni un izvietojot tās savā dzīves vai darba vietā tā, lai tās jums kristu acīs. Aukstā laikā dzeriet daudz tējas.

Uzturs

Depresijas laikā sarežģīts ir viss, pat ēšana. Turklāt jūs visdrīzāk par maz kustaties, tādēļ jums nav apetītes. Kad man ir depresija, es vienmēr stipri novājēju.

Lai mazinātu kaitējumu, katru dienu no paša rīta pagatavojiet sev smūtiju no blendēta banāna, mellenēm, jogurta, mandeļu piena, augļu sulas, kviešu dīgstiem un proteīna pulvera. (Ja varat paciest dīvaino garšu, nedaudz pievienojiet kādu augu pulveri – piemēram, Perfect Food, The Ultimate Meal vai tamlīdzīgu –, taču nespiediet sevi.) Tādā veidā jūs izvairīsieties no uzturvielu deficīta, lai cik daudz vai maz jūs ēstu turpmākajā dienas gaitā.

Ja ir grūti ēst, gatavot ir praktiski neiespējami, tādēļ parūpējieties, lai ledusskapī būtu daudz našķu. Taču lai tie būtu veselīgi: hummuss, grieķu jogurts, biezpiens, cieti novārītas olas, mandeļu sviests, pilngraudu krekeri, selerijas, burkāni, augļi.

Daži depresijas laikā ēd kompulsīvi, komfortam. Ja tā gadās ar jums, nepretojieties. Taču atcerieties, ka veselīgi produkti var būt arī garšīgi. Parasti tie ir dārgāki, taču tas ir tā vērts. Dažādi draņķi – konfektes, cepumi, čipsi, gāzētie dzērieni – ir kā narkotikas, kas galu galā liks jums justies vēl sliktāk.

Sports

Regulāras sportošanas labvēlīgā ietekme uz psihisko veselību mūsdienās ir vispārpieņemts un plaši daudzināts fakts. Daudz retāk tiek atzīts, ka cilvēkam ar smagu depresiju sparīga vingrošana var šķist tikpat smags uzdevums kā divu Bostonas maratonu noskriešana dienā.

Vismaz izejiet pastaigāties. Lūdziet savu laulāto, dzīvesbiedru, draugus, radiniekus, algotos palīgus izvilkt jūs laukā no mājas, varbūt pat uz sporta zāli. Mēģiniet katru dienu veikt dažus aerobiskos vingrojumus – tādus, kas liek nedaudz aizelsties.

Apzinātība

Vai apzinātības prakse ir Austrumu gudrība, pasniegta rietumniekiem pievilcīgā formā, vai tā pati pozitīvā domāšana citā iepakojumā? Es kādreiz sliecos otrajā virzienā, līdz uzdūros Sama Harisa podkāstam un mobilajai lietotnei Waking Up. Ja jau pat šis agresīvi skeptiskais racionālists atzinis meditāciju par labu gluži laicīgu iemeslu dēļ, tad nevienam citam arī nebūtu jājūtas par lepnu, lai to izmēģinātu.

Savā ļaunākajā izpausmē depresijas sāpes sagrauj mūsu normālo apziņas stāvokli – tādā ziņā tās, kā runā, līdzinās sāpēm vēža pēdējā stadijā. Šīs sāpes aprij un izdzēš it visu ārpus tām pastāvošo. Mācot koncentrēties uz konkrētām sajūtām un uzdevumiem, apzinātības prakse atgādina, ka aiz sāpēm eksistē tavs “es”. Tas var palīdzēt noturēties, līdz sāpes atkāpjas – kas agrāk vai vēlāk notiks, atšķirībā no sāpēm vēža pēdējā stadijā.

Iesākumam noderēs Marka Viljamsa un Danija Penmana “Apzinātība” (Mindfulness), kā arī Viljamsa, Džona Kabata-Zinna u.c. “Apzinātības ceļš cauri depresijai” (The Mindful Way through Depression)

Akupunktūra

Akupunktūra nav lēta, ASV apdrošināšana to parasti nesedz, un tā nelīdz visiem. Taču dažiem cilvēkiem tā palīdz, un, atšķirībā no teju visiem antidepresantiem, tai nav zināmu blakņu.

Laika pavadīšana

Visīsākā depresijas definīcija ir: nespēja just baudījumu. Pieņemoties spēkā, kā to apraksta Viljams Džeimss, depresija izpaužas kā “pastāvīgas intensīvas mokas, psihiska neiralģija, kas pilnīgi sveša normālai dzīvei”. Depresijas kulminācijā bauda vai pat parasta izklaide ir neiespējama. Taču pirms vai pēc tam zināmu mierinājumu var sniegt populārā kultūra. Seriāls “Visu uzvarai” palīdzēja man pārvarēt vienu depresijas uzliesmojumu, un, kauns atzīties, seriālu “24” un “Sekss un lielpilsēta” atkārtojumi – citu. Jāpiemin arī Harijs Poters, daudzās Bernarda Kornvela sāgas, “Troņu spēle” – gan grāmatas, gan ekranizācija –, zinātniskās fantastikas grēdas (nepalaidiet garām Kima Stenlija Robinsona lielisko Marsa triloģiju) un, uz izklaides un mākslas robežas, Patrika O’Braiana sarakstītie Obrija-Matjurina romāni. Amerikas populārajā kultūrā ikviens var uziet kaut ko priekš sevis.

Miegs

Miega zāles var būt noderīgas, taču tikai uz īsu laiku; ilgākā laikā tās var radīt atkarību. Palīdzēs izkustēšanās dienas gaitā. Var izmēģināt arī mūziku. Jau daudzus gadus mēdzu iemigt, klausoties renesanses garīgo mūziku, kas savā izsmalcinātajā vokālajā polifonijā atgādina eņģeļu kori. Mēģiniet pavadīt stundu vai pusstundu pirms gulētiešanas vienkārši sēžot (vai soļojot šurpu turpu, ja gribas) un klausoties nomierinošu mūziku. Esmu klasiskās mūzikas cienītājs, man patīk Bahs, Haidns un Mocarts; klausos pārsvarā kamermūziku, taču der arī daži darbi orķestrim, kā arī senāka mūzika – 16. un 17. gadsimta kompozīcijas lautai, violai un kameransamblim. Noteikti atradīsies mūzika, kas palīdzēs tieši jums: apvaicājieties draugiem, kuriem ir līdzīga muzikālā gaume, ko viņi jums ieteiktu.

Iemigšana parasti nesagādā pārāk lielas grūtības, taču jūs pamodīsieties nakts vidū vai rītausmā un nevarēsiet vairs aizmigt. Neguliet nomodā pārāk ilgi. Piecelieties, pastaigājiet pa istabu, paklausieties mūziku vai mēģiniet palasīt. Tas ir ellišķīgs laiks. Viljams Stairons savās atmiņās “Redzamā tumsa” to aprakstījis kodolīgi: “Pārguruma un bezmiega kombinācija ir reti mokoša.” Varētu tikai vēlēties, lai tā atgadītos retāk.

Svešinieki

Savās sliktākajās dienās jūs izskatīsieties un uzvedīsieties kā zombijs. Par laimi, mūsdienās lielākā daļa amerikāņu ir dzirdējuši par depresiju – galu galā, no tās cieš miljoni – un zina, ka depresijas upuriem jāizrāda līdzcietība, nevis jāvairās no tiem. Jums nav jākaunas, ja aizlūst balss vai acīs sariešas asaras. Mēģiniet pasmaidīt – tas ļaus apkārtējiem justies brīvāk, un viņi novērtēs jūsu galantumu.

Draugi

Ja esat izpelnījies kāda cilvēka beznosacījuma mīlestību, piemēram, vecāku, bērna, laulātā, dzīvesbiedra vai drauga, tad jums ir patiesi paveicies. Taču pat tad, ja tā nav, cerams, ka ir vismaz daži, ja ne daudzi, kas vēl jums labu un grib palīdzēt. Viņi to spēj, un pat ļoti.

Kad jūs moka sāpes, jūs instinktīvi negribat justies viens un pamests. Jūs ilgojaties pēc apskāviena – fiziska, ja iespējams, vai simboliska, mīlestības un gādības kokona. Lūdziet, lai draugi ik pa laikam jums uzraksta, piezvana vai apciemo – katru dienu, katru otro dienu, reizi vai divas nedēļā, atkarībā no tā, cik tuva ir draudzība. Šī saskarsme var būt īsa, taču tai jābūt regulārai. Banālas frāzes ir pieņemamas: “Es tevi mīlu.” “Turies.” “Cik slikti šodien ir?” “Tas pāries.” “Tu esi ēdis?” “Es par tevi daudz domāju.” Lai viņi jums pastāsta, ko dara un par ko domā. Jūs drīkstat raudāt. Vai kopā paklusēt.

Jūs varat sūtīt ziņas: “Man patīk grāmata, kuru tu man atnesi.” “Biju pastaigāties.” Bet tuvākajiem draugiem arī vienkārši vaidus: “Netieku laukā no gultas.” “Sāpju skalā šodien mīnus 9.” “Ak Dievs!”

Nekavējieties lūgt no draugiem praktisku palīdzību – iepirkties jūsu vietā, pagatavot maltīti, aizvest pie ārsta, atnākt ciemos un paskatīties ar jums televizoru vai arī vienkārši būt jums līdzās, kamēr tīrāt māju, mazgājat veļu vai apmaksājat rēķinus, ja vienatnē tas jums šķiet nepaveicami. Piezīme draugiem: vaicājiet bieži! Nevaicājiet tikai vienreiz un neuzskatiet, ja depresijas cietējs no jums nav to lūdzis, viņš atteiksies no palīdzības, kad to piedāvāsiet. Varbūt viņš vienkārši nespēj palūgt.

Nauda

Depresija var jums likt labāk saprast Karla Marksa novērojumu, ka nauda ir sociālās varas instruments. Turīgi cilvēki var būt tikpat laimīgi kā mazāk turīgie vai nebūt, taču viņu nelaimīgumam noteikti jābūt labākam.

Ja neesat turīgs, tad depresijas laikā labāk izvairīties no dārgiem, bet neobligātiem pirkumiem. Ja jūtat lielu kārdinājumu kaut ko tomēr iegādāties vai jums šķiet, ka pirkums būs izdevīgs, vismaz pakonsultējieties ar draugiem vai terapeitu. No otras puses, palutiniet sevi ar maziem prieciņiem – mandeļu pienu, labāko riekstu sviestu, mājražotāju ceptu maizi, sieru un alu, sviestmaizēm no delikatešu veikala, smalku šalli vai vintage ādas jaku. Pārlūkojiet savu Amazon vēlmju sarakstu.

Centieties nekavēt rēķinu apmaksu. Ja nevarat piespiesties apmaksāt rēķinus uzreiz, lieciet saņemtos rēķinus atsevišķā kastītē vai groziņā un ik pēc pāris nedēļām palūdziet kādu draugu atnākt un palīdzēt jums tikt ar tiem galā. Vai arī apmaksājiet rēķinus internetā.

Medikamenti

Pat pēc miljardiem dolāru, kas 50 gadu laikā ieguldīti agresīvās mārketinga kampaņās, un desmitiem miljardu, ko nopelnījuši farmācijas uzņēmumi, joprojām nav skaidrs, vai antidepresanti ir iedarbīgāki par placebo līdzekļiem. Vienīgā grupa, kas guvusi uzskatāmu labumu no antidepresantu plašās izplatības, ir farmaceitisko uzņēmumu vadītāji un akcionāri.

Tomēr daudzi zinoši un godīgi ārsti un zinātnieki uzskata, ka daļai cilvēku antidepresanti ļoti palīdz. Ja ciešat no smagas depresijas, medikamentus vērts pamēģināt. Noteikti noskaidrojiet iespējamās blaknes un izpētiet internetā pieejamo informāciju. Manā gadījumā nevienām zālēm nebija satriecošu rezultātu. Tikai dažas sagādāja neciešamas blaknes vai saasināja depresiju. Viena no blaknēm, par ko es būtu vēlējies zināt, ir tas, ka SSAI antidepresantu (selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori) ilgstoša lietošana var izraisīt anorgasmiju. (Palasiet par to, tas jūsos raisīs līdzjūtību.) Tā kā esmu dzīvojis depresijas terapijas farmakoloģisko jaunatklājumu ērā, šeit būs dažas personiskas piezīmes par zāļu efektivitāti un blaknēm.

Ativan (lorazepāms) – prettrauksmes medikaments, kas pēc ķīmiskās struktūras pieder pie benzodiazepīniem. Ļoti efektīvs kā miega zāles, taču arī rosina spēcīgu pieradumu. Palīdzēja man nomierināties pēc Prozac lietošanas.

Buspirons – īpatnējs antidepresants un prettrauksmes medikaments, kura darbības mehāniku es neatceros. Nekādu lielu efektu uz mani tas neatstāja.

Desipramīns – pieder pie triciklisko antidepresantu grupas, kas tā nosaukta ķīmiskās struktūras dēļ. Lika man justies nedaudz šļauganam, taču domāju, ka tas bija efektīvs: pamazām es sāku justies labāk, taču ļoti pamazām.

Effexor (venlafaksīns) – SNAI (serotonīna un norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitors). Izslavēts kā izcili iedarbīgs līdzeklis. Cerības bija lielas, un sākumā zāles šķita efektīvas. Taču galu galā es iekritu dziļā depresijā un nez kādēļ nolēmu, ka vainīgs ir Effexor. Atskaitot Prozac, šīs ir vienīgās zāles, kas man likušas justies sliktāk (lai gan šajā gadījumā neesmu drošs, ka pie vainas tiešām bija zāles).

Klonopin (klonazepāms) – vēl viens benzodiazepīns, ko es dzēru kā miega zāles. Man tas nešķita īpaši iedarbīgs.

Litijs – biežāk izmantots bipolāro traucējumu ārstēšanai (dēvēti arī par maniakāli depresīvajiem traucējumiem), taču tradicionāli to mēdz lietot arī depresijas gadījumā. Mani tas padarīja visai šļauganu un īpaši nepalīdzēja.

Pamelor (nortriptilīns) – vēl viens tricikliskais antidepresants, ko man izrakstīja pēc Prozac.

Parnate (tranilcipromīns) – MAO (monoaminooksidāzes) inhibitors. Es īsti neatceros, kādēļ monoaminooksidāze bija jāierobežo. Šī bija pirmā atklātā antidepresantu grupa, kas tagad vairs nav cieņā, jo pieprasa, dažuprāt, stingru diētu: lietojot MAO inhibitorus, nav ieteicams uzturā lietot sarkanvīnu, desu, sieru, šokolādi, cūku pupas un vēl šo to, citādi pastāv insulta risks.

Prozac (fluoksetīns) – pirmais SSAI tipa medikaments, kas lielā mērā veicināja antidepresantu popularitāti. Pirmkārt, tādēļ, ka bija izvirzīta interesanta un ticama teorija par to iedarbības mehāniku: 1) emocionālā labklājība ir atkarīga no tā, cik labi funkcionē neironi – smadzeņu šūnas, kas pārraida informāciju; 2) neirālo transmisiju nodrošina ķīmiskas vielas, ko sauc par neiromediatoriem (serotonīns, norepinefrīns un citi); 3) dažkārt neironi absorbē neiromediatorus pārāk strauji un informācijas pārraidīšanai to vairs nepietiek; 4) ja neiromediatoru pārliekā absorbcija tiek novērsta (inhibēta), atjaunojas normāla smadzeņu darbība. Un, otrkārt, tādēļ, ka sākumā netika novērotas nekādas blaknes. Ak vai, viena blakne tomēr ir, reta, taču bīstama, – akatīzija jeb psihomotoriskais nemiers, kas dažos gadījumos (tā vismaz apgalvo) novedis cilvēkus līdz pašnāvībai. Man, lietojot Prozac, sākās akatīzija, taču tā nebija pārāk smaga un ātri pārgāja, kad pārtraucu zāles lietot. Grāmatā “Uzklausot Prozac” Pīters Kreimers formulēja populāro izteicienu “labāk nekā labi”, kas apraksta to, kā Prozac liek justies. Taču gadījumos, kad tas izraisa akatīziju – nemieru un ārkārtīgu trauksmi –, sajūta ir sliktāka par sliktu.

Ritalin (metilfenidāts) – nevis antidepresants, bet stimulants, ko bieži izraksta UDHS ārstēšanai, kā arī (neindicēti) mēdz lietot studenti, kad visu nakti jāraksta mācību darbi vai jāzubrās eksāmeniem. Es tajā laikā biju ieslīdzis nevis depresijā, bet apātijā, un mans ārsts domāja, ka šis mani varbūt sapurinās. Tā nenotika.

Trazodons – prettrauksmes medikaments, kas nav benzodiazepīns. Nav tik iedarbīgs, taču arī nerada pieradumu.

Valium (diazepāms) – kārtējais benzodiazepīns. Benzodiazepīni ir iedarbīgi, ja tos lieto pietiekamā daudzumā. Taču, to darot, neko daudz nav iespējams paveikt, turklāt var iedzīvoties atkarībā. Gluži tāpat kā “gaisa atsvaidzinātāji” patiesībā neizkliedē smaku, tikai to nomāc ar spēcīgāku (un patīkamāku) smaržu, benzodiazepīni neārstē trauksmi, tikai dara mazāk spējīgu to just.

Wellbutrin (bupropions) – vēl viens īpatnējs antidepresants ar ne visai skaidru darbības mehāniku. To bieži lieto papildus citiem antidepresantiem, un tiek uzskatīts, ka tam nav kaitīgu blakņu, tikai retos gadījumos tas var izsaukt epileptisku lēkmi. Iedzēru to pāris reizes, jo tas it kā novēršot SSAI izraisīto seksuālo disfunkciju. Diemžēl šķiet, ka man pret to ir alerģija: abas reizes man uzmetās izsitumi.

Zoloft (sertralīns) – SSAI, kas šķita visefektīvākais no visiem maniem medikamentiem. Esmu to periodiski lietojis pēdējos 20 gadus. Ik pa laikam tā iedarbība mazinājās, bet vismaz sākumā nešķita, ka tam būtu kādas blaknes; tikai daudz vēlāk atklājās, ka liela daļa cilvēku, kas ilgstoši lieto Zoloft un citus SSAI, cieš no seksuālās disfunkcijas.

EKT, TMS, ketamīns

Elektrokonvulsīvā terapija, tāpat kā medikamenti, pēdējos gadu desmitos palīdzējusi daudziem, un, tāpat kā ar medikamentiem, neviens īsti nezina, kāpēc. Mēdz teikt, ka izpratnē par depresiju mēs šobrīd esam tikuši apmēram tikpat tālu kā eiropieši Amerikas iekarošanā 1492. gadā, kad Kolumbs spēra pirmo soli Bahamu salu krastā. Depresijas apgūšana neapšaubāmi būs daudz lēnāka nekā Amerikas apgūšana. Federālās valdības finansējums depresijas izpētei 2016. un 2017. gadā paredzēts 406 miljoni dolāru. Salīdzinājumam: riska ieguldījumu fondu menedžera gada ienākumi nereti pārsniedz miljardu dolāru (bet nomaksāto nodokļu apmērs bieži vien ir faktiski tāds pats kā tiem, kuri pelna 55 000 dolāru gadā, kas atbilst vidējam ienākumu līmenim valstī), un Pentagona budžets turpmākajās desmitgadēs paredz tērēt kopā pusotru triljonu dolāru Lockheed Martin F-35 Lightning II iznīcinātāju iegādei.

EKT ir samērā truls rīks pat mūsdienās, taču 20. gadsimta sākumā, kad šī terapija tika uzsākta, tā līdzinājās veserim. Pacienti no tās baidījās ļoti pamatoti. Gadu gaitā EKT ir kļuvusi krietni paciešamāka: traumas, diskomforts un atmiņas zaudēšana ir daudz retāka. Agrāk EKT bija nopietns pārbaudījums, tagad – tikai neērtība. Un parasti tā palīdz, dažkārt – ievērojami. Ja jūsu mokas ir neizturamas, apsveriet to.

EKT sagādā krietnas galvassāpes no loģistikas viedokļa (ja neesat stacionāra pacients, jums būs vajadzīgs kāds, kas 2–3 reizes nedēļā jūs nogādā uz procedūru, un, tā kā slimnīcā jūs pavadīsiet vismaz trīs stundas, šoferim jārēķinās, ka lielākā dienas daļa būs vējā), kā arī īslaicīgi samazina modrību un koncentrēšanās spējas. Vairākas procedūras nedēļā var nozīmēt to, ka terapijas laikā nespēsiet strādāt. Tas var katastrofāli iespaidot jūsu finansiālo situāciju un karjeru. Man paveicās ar saprotošu darba devēju un, kas ir vēl svarīgāk, ar spēcīgu arodbiedrību, tā ka es divas reizes varēju izņemt apmaksātu slimības lapu uz trim mēnešiem. Nezinu, ko būtu iesācis, ja tas nebūtu iespējams. Šis ir tikai viens no piemēriem tam, ka spēcīgu arodbiedrību pastāvēšana var būt dzīvības un nāves jautājums. Netrūkst datu, kas pierāda, ka nabadzība un finansiālā nedrošība ir saistīta ar palielinātu depresijas un pašnāvības risku. Tāpat arī netrūkst datu, ka arodbiedrību noriets (precīzāk būtu teikt – veiksmīgā to apkarošana) veicinājis nabadzību un finansiālo nedrošību.

TMS (transkraniālā magnētiskā stimulācija) ir jauns un daudzsološs pavērsiens depresijas ārstēšanā. Apmēram 20 minūšu procedūras laikā smadzenes tiek pakļautas spēcīga magnētiskā lauka iedarbībai. Pacientu nav nepieciešams hospitalizēt, nav vajadzīga anestēzija, nav atmiņas zudumu un citu blakņu. Mīnusi: statistiski TMS nav tik efektīva kā EKT, procedūras jāveic piecas dienas nedēļā sešu nedēļu garumā, un apdrošināšana parasti to nesedz.

Ketamīns, intriģējošs līdzeklis ar psihedēliskām un anestēziskām īpašībām, ir jaunākais paņēmiens (kopā ar citu jaunu, taču arī ļoti senu līdzekli – psilocibīnu), kura lietošana dažos gadījumos ir sniegusi brīnumainus rezultātus. Tas ir dārgs un ne pārāk pieejams, taču, ja nekas cits nepalīdz, papētiet to.

Hospitalizācija

Kā labi zināms, ja jūs nevarat atļauties privātu aprūpi, visdārgāko apdrošināšanu un ārstniecības iestādes, tad komercializētā, privātpersonu apdrošināšanā balstītā ASV veselības aprūpes sistēma ir vērtējama skalā no galvassāpēm līdz murgam. Stacionārā psihiskās veselības aprūpe nav izņēmums. Tās kvalitāte principā ir atkarīga no tā, cik ļoti jūsu apdrošināšanas kompānija vēlas izvairīties no atbildības. Līgumos ar slimnīcām apdrošināšanas kompānijas parasti uzstāj uz striktu kontroli: lai kas arī notiktu, pats galvenais ir, lai jūs nenodarītu kaitējumu sev vai citiem – vismaz ne tādā veidā, kas ļautu celt pretenzijas pret apdrošinātājiem. Rezultāts ir murgaini “drošības” ierobežojumi, uzmācīga novērošana un pilnīgs privātuma trūkums. No otras puses, pliekanais ēdiens, vienmuļā, garlaicīgā vide un personāls, kas atgādina līksmus robotus, ir vienādā mērā slimnīcas un apdrošināšanas kompānijas vaina.

Vispārinot: hospitalizācija ir domāta tiem, kas jūtas bezpalīdzīgi vai vairs nekontrolē sevi. Ja jums sirds kāpj pa muti laukā vai, gluži pretēji, jūs nespējat ne pār lūpu pārspļaut vai aktīvi apsverat pašnāvību, katrā ziņā meklējiet iespēju nokļūt slimnīcā. Citos gadījumos labāk palieciet savā ierastajā vidē.

Ja esat uzņemts slimnīcā, parūpējieties, lai draugi un ģimenes locekļi bieži sazinās gan ar jums, gan ar jūsu ārstiem, māsām un kopējiem. Teorētiski ņemot, ikviens pacients ir īpašs – taču noslogotajiem slimnīcu darbiniekiem dažkārt vajag to atgādināt.

Pašnāvība

Gandrīz ikviens depresijas mocītais vēlas parunāt par pašnāvību. Ja neskaita psihiskās veselības aprūpes speciālistus, cilvēki, kam nav depresijas, lielākoties negrib par to runāt, ja nu vienīgi kā par filozofisku problēmu (skat. Albēru Kamī). Depresijas mākti cilvēki vēlas runāt par to, kas viņiem uz sirds, atklāt savas bailes un slēptākās dziņas, tikt mierināti, uzmundrināti, pārliecināti, ka dzīvot ir vērts, neskatoties uz šīm neizturamajām, neaprakstāmajām ciešanām. Viņi vēlas, lai sarunbiedrs runā no sirds, nevis skandina tukšas frāzes. Siržu satikšanās ir dziedinoša.

(Runājot par tukšām frāzēm, smagas depresijas gadījumos psihiskās veselības aprūpes profesionāļi bieži vien neskaitāmas reizes vaicā pacientam: “Vai pastāv risks, ka varat nodarīt sev kaitējumu?” Ar laiku daudziem tas sāk izklausīties kā: “Vai pastāv risks, ka man (vai iestādei, ko pārstāvu) draud tiesāšanās gadījumā, ja jūs sev nodarīsiet pāri?” Dažkārt šķiet, ka “nenodarīt kaitējumu” ir saplūdis ar “neuzņemties atbildību”. Kā reiz atzīmēja Roberts Louels, noderīgākas atbildes varētu saņemt, ja jautājums skanētu: “Ja jūsu delnas virspusē atrastos poga, kuru nospiežot sekotu ātra, viegla un nesāpīga nāve, vai jūs to nospiestu? Vai jūs vēlētos, lai tāda poga būtu?”)

Manuprāt, depresijas māktajiem būtu jāsaka – līdzjūtīgi, uzstājīgi, vēl un vēlreiz, cik vien bieži to pieprasa bezcerībā dzenošais depresijas dēmons, proti, pastāvīgi, – ka vajag izturēt, jo pienāks laiks, kad viņi jutīsies labāk. Tas ir tikpat kā zinātniski pierādīts: praktiski visos gadījumos depresija beigu beigās pāriet.

Ar to var izrādīties par maz. Labi zināmajās šokējoši atklātajās Deivida Fostera Volasa rakstītajās rindās pašnāvnieks ir salīdzināts ar cilvēku, kurš izlec pa degošas ēkas logu. Dažkārt sāpes vairs nav izturamas ne mirkli ilgāk, tās jāizbeidz tūlīt. Ja tā notiek ar jums tuvu cilvēku, tad kaut vai viņa dēļ, ja atmetam visus citus labos iemeslus, apsveriet, kā jūs varētu mazināt nevajadzīgo ciešanu apmēru pasaulē.

Vai pasaule, kas nespēj vai nevēlas novērst vai dziedēt neizturamas sāpes, varētu ļaut cietējiem to pamest ne tik mokošā un pazemojošā veidā vai vismaz apspriest šādu iespēju brīvāk, ir tēma, ko pagaidām atstāšu citu ziņā.

Ugunsgrēka gadījumā

Ja jūs grimstat agonijā un izmisumā, ja stundām ilgi krampjaini elsojat, ja jums trūkst elpas, iekšā viss dedzina un jūs nespējat parunāt, ja nekam vairs nav nozīmes, tikai tam, lai beidz sāpēt – zvaniet kādam, vienalga kam. Zvaniet 911¹.

Un kauns mums visiem, ka esam kādam no mums ļāvuši nonākt tādā stāvoklī. Vislielākais kauns tam vienam procentam no mums, kuri, pēc ticamiem ekonomistu aprēķiniem, ir noslēpuši vismaz deviņus triljonus dolāru ārzonu nodokļu paradīzēs. Šī nauda spētu novērst milzum daudz nevajadzīgu ciešanu. Kā to mums nebeidz atgādināt daži bezsirdīgi ļaudis, saskaņā ar 2. termodinamikas likumu pusdienas par brīvu neeksistē. Ilgākā perspektīvā tā tas varbūt arī ir, taču tagad un visdrīzāk vēl ilgi šī pasaule būs daudz skarbāka un vairāk izsalkusi nekā varētu būt.

Atlabšana

Atlabšana no smagas depresijas notiek lēni. Jūs neatgūsiet spēkus vienā rāvienā. Priekšā gaida daudz nomācošu misēkļu, un neskaitāmi ikdienišķi uzdevumi joprojām šķitīs pāri spēkiem. Esiet pacietīgi. Normējiet piepūli un rūpējieties, lai jums būtu pieejami mazi iepriecinājumi pietiekamā daudzumā.

Dzejniece Sāra Tīsdeila reiz rakstīja:

Par vienu baltu, skanīgu stundu miera

Neskaitiet gadus, nemierā zaudētos.

Neesmu pārliecināts, ka mani apmierina šādas izredzes, ja runa ir par depresiju. “Neskaitiet gadus” izklausās diezgan sāji, ja esat piedzīvojis visļaunāko. Un tomēr, pat mirklis laimes tik tiešām ir lielu moku vērts.

Vismuļķīgākais un apnicīgākais padoms, kas cietējiem tiek piedāvāts visbiežāk, ir arī vispatiesākais un mierinošākais: laiks dziedē. Ne vienmēr, ja gribam būt precīzi, taču gandrīz vienmēr.

Vēl viens mierinājums: varētu šķist, ka tik baisai pieredzei sekos sava veida posttraumatiskais stresa sindroms, ka jūs vajās murgi, uzmācīgas atmiņas par piedzīvotajām ciešanām un bailes, ka tas varētu atkārtoties. Taču tā nenotiek. Protams, depresija nepaliek bez sekām. Tomēr agrāk vai vēlāk jūs atgūsiet sevi un svētīgo ikdienas nelaimīgumu.

No Džordža Šalabas grāmatas “Kā sadzīvot ar depresiju” (“How to Be Depressed”), kas 2020. gada martā nākusi klajā Pensilvānijas Universitātes izdevniecībā.