Džordžs Šalaba

Nebeidzami pārbaudīta dzīve

Manas garīgās veselības dosjē aizsākās 1969. gadā Masačūsetsas pavalsts Kembridžā. Es nesen biju aizgājis no Opus Dei, katoļu reliģiskā ordeņa, kuram savulaik biju uzticējis savu jauno dvēseli; šim solim sekoja smaga depresijas lēkme. Zemāk citēto izrakstu autori ir mani neskaitāmie aprūpētāji; tā ir manas ārstēšanās hronika dažādās Bostonas apkaimes medicīnas iestādēs un psihiatriskajās klīnikās – no tā laika līdz pat 2012. gadam.

Kā tie nonāca manās rokās? Pirms diviem gadiem, kad mani bija piemeklējusi jauna depresijas lēkme, kāds draugs, kurš man palīdzēja, iedomājās, ka būtu noderīgi redzēt manu slimības vēsturi, un tā nu es pieprasīju šos izrakstus. Kāpēc es tos tagad publicēju? Visādā ziņā ne tāpēc, ka man liktos, ka šiem ārstu pierakstu fragmentiem būtu kāda literāra vērtība vai ka tie ļautu ielūkoties kādā neparasti interesantā psihē, – un arī ne tāpēc, ka es vēlētos iepīt savus psihoterapeitus, darba devējus vai apdrošināšanas kompāniju kaut visniecīgākajā skandālā. Visi personu vārdi ir mainīti.

Mūsu tik viegli no mērķa novirzāmajam cilvēka prātam vajadzīga iespēja runāt par depresiju tik daudzos un dažādos veidos, kādos vien tas ir iespējams, – un tas arī ir viss. Turklāt, ņemot vērā šī dēmona ilgmūžību, liekas svarīgi mēģināt izspiest kādu atziņu no vārdu blāķa un plašo recepšu medikamentu arsenāla, ar ko mēģināts cīnīties pret tā nodarīto postu. Pat visbirokratizētāko medicīnisko informāciju var piedabūt runāt – ja vien mēs esam gatavi uzmanīgi ieklausīties noklusējumos un parafrāzēs. Pat akronīmiem ir jūtas.

Piezīme par medikamentiem: arī tagad, kad šajā antidepresantu ērā aizritējis jau vairāk nekā piecdesmit gadu, vēl joprojām nav skaidrs, vai zāles ar kaut ko ir labākas nekā placebo. Nav īpaši daudz ilgu pētījumu par antidepresantu iedarbīgumu vai blakusparādībām, un Pārtikas un medikamentu pārvalde pieprasa apbrīnojami nelielu izmēģinājumu skaitu pirms jauna preparāta apstiprināšanas. Katram antidepresantam līdzi nāk vairāk vai mazāk zinātnisks skaidrojums, kāpēc tam vajadzētu palīdzēt. Taču mums zināms vienīgi tas, ka dažiem cilvēkiem pēc šo zāļu lietošanas kļūst labāk, citiem nekļūst, bet vēl citi pamazām izveseļojas, tās vispār nelietojot.

Protams, no pacienta viedokļa tāda spriedelēšana ir pilnīgi lieka. Ja tu nezini, kur likties, un ārsts tev iesaka lietot tabletes, tu daudz nedomā. Manā gadījumā neviens no izmēģinātajiem medikamentiem sevišķi labi nepalīdzēja. Taču tikai kādiem pāris preparātiem bija neciešamas blaknes vai to iedarbībā depresija kļuva vēl stiprāka.

Šis materiāls publicēts žurnāla The Baffler 26. numurā (2014). Žurnāla redakcija pierakstus ir nedaudz rediģējusi. Mediķu vārdi ir mainīti. (Red. piez.)

1969. gada 16. augustā

Dr. Trigs Kliftons

Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienesta psihiatriskā klīnika

Kembridža, Masačūsetsa

Pacients tiek pieņemts, izrādot pretimnākšanu bijušajam studentam, kurš šī gada jūnijā absolvējis koledžu un vairs nav tiesīgs saņemt konsultāciju mūsu klīnikā. Viņš ieplānojis turpināt studijas Kolumbijas Universitātes maģistrantūrā.

Pacients ierodas ar emocionāli sakāpinātiem jautājumiem par katolicismu. Dažus pēdējos mēnešus viņu nodarbina jautājums, vai viņš var atbalstīt mācību, kas liek uzsvaru uz doktrīnu un atteikšanos no iedziļināšanās. Par šo problēmu viņš ar mani sarunājas un pats spriež visai intelektuāli, taču, neraugoties uz to, šie jautājumi viņam sagādā spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus. Pacientam sniegts atbalsts, mudinot viņu meklēt vidusceļu, kas, ņemot vērā viņa personību, viņam nākas ļoti grūti.

Pacientu biedē doma, ka vajadzēs zaudēt baznīcu, tāpēc tiek precizēts, ka, lai turpinātu uzdot jautājumus, viņam nav jāatsakās no baznīcas vai organizācijas, pie kuras viņš pieder, un ka viņš nespēs justies apmierināts, kamēr nesāks šos jautājumus atklāti celt gaismā sev un citiem, lai kādu nostāju arī ieņemtu. Pacients bija arī noraizējies, ka viņa rīcība zināmās situācijās bijusi nepieņemama. Es viņa minētajā rīcībā nesaskatīju nekā nepieņemama, secinot, ka tā ir dabiska jaunam cilvēkam, kuram nopietnus pārdzīvojumus izraisa daži ārkārtīgi svarīgi jautājumi viņa dzīvē, un tas pacientam arī tika paskaidrots.

Pacients nolēmis runāt ar vairākiem priesteriem un pēc iestāšanās Kolumbijā, iespējams, varētu meklēt psihiatra palīdzību, risinot obsesīvi kompulsīvas personības problēmas, kas zināmā mērā slimīgi iespaido viņa dzīvi, proti, viņu bieži paralizē neticība sev un nespēja pieņemt izšķirīgus lēmumus.

Konsultācijas noslēgumā pacients uzdeva jautājumu, vai šīs problēmas padarītu viņu nepiemērotu dienestam armijā. Es atbildēju, ka tā neuzskatu.

DIAGNOZE: Pārejas vecuma pielāgošanās grūtības obsesīvi kompulsīvas personības gadījumā.

1970. gada 30. septembrī

Dr. Trigs Kliftons

Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienesta psihiatriskā klīnika

Kembridža, Masačūsetsa

Pacients uzturējies Ņujorkā, kur studējis maģistrantūrā Kolumbijas Universitātē, taču piedzīvojis obsesīvu sabrukumu, kas nav ļāvis normāli funkcionēt un piespiedis pamest studijas. Pacients astoņus mēnešus ārstējies klīnikā, taču aptuveni pirms diviem mēnešiem pagaidām neskaidru iemeslu dēļ pārtraucis ārstēšanos. Patlaban viņš atgriezies [Kembridžā] cerībā, ka izdosies savākties, un plāno vēlāk noklausīties sešus mācību kursus, izmantojot semestra pagarinājumu.

Pacients mani apmeklēja, lai atjaunotu kontaktu un noskaidrotu, vai iespējams sākt ārstēšanos. Man ir skaidrs, ka ārstēšanās viņam ir smags pārdzīvojums, taču uzskatu viņu par cilvēku ar nopietniem traucējumiem; šajā stadijā es uzdrošinātos apgalvot, ka problēma ir nopietnāka nekā pārejas vecuma pielāgošanās grūtības – drīzāk te darīšana ar robežstāvokļa personību, kam piemīt obsesīvi kompulsīvas īpašības.

Saprotamu iemeslu dēļ pacienta ārstēšanās šajā klīnikā nav iespējama, un viņš pagaidām nav pārliecināts, vai vispār vēlas to sākt. Es viņu informēju, ka pozitīva lēmuma gadījumā viņam ir iespēja ar mani sazināties; es viņam ieteiktu piemērotu klīniku tuvākajā apkārtnē.

Pašnāvniecisku tendenču nav; akūtas dekompensācijas pazīmju nav.

1981. gada 17. augustā

Dr. Dženifera Hornstīna

Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienesta psihiatriskā klīnika

Kembridža, Masačūsetsa

Tas ir pirmais garīgās veselības aprūpes dienesta apmeklējums šim 33 gadus vecajam jaunietim, kurš patlaban strādā par sekretāru Starpta0utisko pētījumu centrā. Viņš ieradies ar šādām sūdzībām: “Esmu noraizējies par savu veselības stāvokli. Es mēģināju doties uz klīniku, bet nebiju pārliecināts, vai man vajadzētu to darīt. Baidos, ka šie simptomi tikai pasliktinās.”

Pacients ir ārkārtīgi nemierīgs jauns cilvēks ar koptu ārieni un labu izteikšanās prasmi; viņš sūdzas par trauksmes lēkmēm, kas atkārtojas pēdējo četru mēnešu laikā. Pacients stāsta, ka kopš aprīļa, kad kļuva 33 gadus vecs, izjūt arvien pieaugošas trauksmes stāvokli un cieš no nespējas aizmigt un regulāras pamošanās nakts vidū un ļoti agri no rīta. Viņš saka, ka dažas pēdējās nedēļas viņam naktī izdodas nogulēt vidēji piecas stundas. Viņš apraksta kompulsīvu ēšanu un lielu neveselīgu ātro uzkodu patēriņu. Kopš aprīļa viņš pieņēmies svarā par gandrīz četriem kilogramiem. Pacients sūdzas par enerģijas trūkumu, anhedoniju un seksuālās intereses zudumu, kā arī nespēju sasniegt erekciju. Viņš noliedz pašnāvnieciskas vai slepkavnieciskas domas. Noliedz halucinācijas vai murgu epizodes. Noliedz dezorientācijas gadījumus. Pacients noliedz arī narkotiku vai alkohola lietošanu.

Pēdējo četru mēnešu laikā viņš sācis just arvien lielāku nogurumu un nespēju tikt galā ar savu pašreizējo situāciju. Pacients saka, ka tā viņam atgādina piedzīvoto 21 gada vecumā, kad viņš nolēma aiziet no katoļu baznīcas reliģiskā ordeņa, kurā bija iestājies.

Kopš aiziešanas no šī ordeņa – reliģiska ordeņa lajiem, kuri apņēmušies veltīt dzīvi šķīstībai un nabadzībai, – viņš nav spējis nopietni pievērsties kādai nodarbei. Dažu pēdējo mēnešu laikā pacients klejojis no viena psihoterapeita pie nākamā un nesen izmēģinājis pirmterapiju. Viņa ārstēšanās ar pirmterapiju ilgusi sešus mēnešus, bet tagad viņš saka, ka vēlētos izmēģināt citus ceļus, tomēr nespēj paskaidrot, kāpēc. Viņš apmeklējis arī vairākus psihoterapeitus, tajā skaitā Hārvarda Veselības apdrošināšanas programmas psihoterapeitu, kurš viņam izrakstījis Valium; pacients preparātu lieto orāli: 2,5–5 mg devu vajadzības gadījumā un līdz 5 mg pirms gulētiešanas. Viņš saka, ka tas reizēm palīdz gulēt, taču ilgtermiņā trauksmes sajūtu nav mazinājis.

Pacients stāsta, ka aptuveni pirms mēneša apmeklējis psihoterapeitu, kurš viņam izrakstījis Sinequan [doksepīnu]. Viņš to izmēģinājis, taču saka, ka medikaments nav palīdzējis un pie minētā psihoterapeita viņš nav atgriezies.

Pacients sūdzas par spēcīgiem trauksmes simptomiem un uzmācīgiem stāvokļiem. Viņš saka, ka nespēj pieņemt lēmumu nevienā jautājumā – pat ne par to, vai turpināt terapiju. Pacients ir noraizējies, ka viņam varētu būt kādas medicīniskas problēmas, un pierakstījies uz trešdienu pie Dr. Šeparda. Viņš īsti nezina, ko šobrīd vēlētos saņemt no manis, ja neskaita zināmu tūlītēju atvieglojumu vai mierinošu apliecinājumu, ka simptomi radikāli nepasliktināsies. Pacients ir nobažījies, ka viņa nogurums kļūs tik stiprs, ka viņš nespēs atgriezties klīnikā vai pat šķērsot universitātes kompleksa teritoriju, lai ierastos pie manis uz nākamo konsultāciju.

Es viņam ieteicu atnākt vēlreiz tālākai viņa [psihiskā stāvokļa] izvērtēšanai. Es viņu pieņemšu piektdien un tad uz divām nedēļām, mana atvaļinājuma laikā, nosūtīšu pie kolēģa. Pacients saka, ka viņam ir draugi, kas viņu apciemos, lai viņš nepaliktu pilnīgā izolācijā. Mēs apspriedām arī iespēju, ka viņš šīs nedēļas laikā var apmeklēt klīnikas nodaļu, kur pieņem bez iepriekšēja pieraksta, vai piezvanīt uz Neatliekamās palīdzības centru, ja gadījumā jūt tādu nepieciešamību.

Pagaidām man palicis iespaids, ka šī jaunā cilvēka problēma ir trauksmaina depresija vai trauksmes lēkmes. Pacients noliedz hiperventilāciju vai sirdsklauves. Tomēr viņš apraksta zināmus fobijas simptomus, paužot bažas, ka paliks mājās un vairs nespēs no tām iznākt. Es neuzskatu, ka šajā stadijā būtu nepieciešama akūta hospitalizācija. Es apspriedu ar pacientu iespēju sākt lietot antidepresantus, kas varētu palīdzēt gan depresijas, gan panikas lēkmju simptomu mazināšanai, tomēr izteicu viedokli, ka, pirms viņš sāk lietot medikamentus, mums vēl vajadzēs turpināt izmeklēšanu.

Šķiet, ka pacientam pagātnē bijušas grūtības ar regulāriem apmeklējumiem, tāpēc es ar viņu apspriedu nepieciešamību turpināt stāvokļa izvērtēšanu un regulāri ierasties uz konsultācijām, lai pabeigtu izmeklēšanu. Esmu paredzējusi tikties ar viņu piektdien un tad uz nākamajām divām nedēļām nosūtīt pie cita psihoterapeita.

1981. gada 26. augustā

Džefrijs Pārsnips

Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienesta psihiatriskā klīnika

Kembridža, Masačūsetsa

Pēc Dr. Dženiferas Hornstīnas lūguma šodien tikos ar Šalabas kungu. Mans vērtējums, kas saskan ar Dr. Hornstīnas domām, ir tāds, ka šis cilvēks cieš no samērā smagas endogēnas depresijas uz šizoīdas personības fona.

Pie nopietnas depresijas simptomiem, kurus pacients atzīst un kurus novērojis pēdējo divu līdz četru mēnešu laikā, pieder bieža pamošanās agrās rīta stundās, aizcietējumi, intereses trūkums par seksu, mainīgs garastāvoklis dažādās diennakts stundās ar vissliktāko pašsajūtu agri no rīta, pastiprināta apetīte un pieņemšanās svarā par nepilniem četriem kilogramiem, kā arī būtiski pazemināts enerģijas līmenis. Es neuzskatu, ka viņš cieš no īstām panikas lēkmēm; tie drīzāk ir somatiski trauksmes simptomi.

Vienīgais garīgas saslimšanas gadījums, kas zināms ģimenes vēsturē, ir pirmās pakāpes brālēns, mātes brāļa dēls, kurš izdarījis pašnāvību 21 gada vecumā. Ģimenē nav bijuši alkohola atkarības gadījumi.

Visādā ziņā šī hroniskā funkcionēšanas pasliktināšanās, salīdzinot ar pacienta stāvokli pirms desmit gadiem, vieš bažas. 1969. gadā absolvējis Hārvardu ar apmierinošiem rezultātiem, pacients bija spiests aiziet no Kolumbijas Universitātes, kur studēja vēsturi. Kopš tā laika viņš vairākus gadus nostrādājis .. vietējā sociālās apdrošināšanas nodaļā, taču saka, ka lielākoties nodarbojies ar papīrdarbu. Pēdējo gadu viņš strādā Hārvardā par sekretāru. Pacientam nav tuvu draugu un, lai gan viņam bijuši seksuāli sakari, tomēr tuvu vai noturīgu attiecību nav bijis.

Māti pacients apraksta kā valdonīgu, lai gan ļoti nervozu personu, bet viņa tēvs bijis bikls un vājš cilvēks. Tēvs strādājis par ierēdni kādā iestādē, bet māte bijusi šuvēja. Pacientam ir viens brālis, kurš mācās vakarskolā Safolkas kopienas koledžā un strādā Sabiedrisko darbu nodaļā. Tātad pacients lielā mērā pārsniedzis savas ģimenes līdzšinējo sasniegumu līmeni jau ar to vien, ka iestājies Hārvardā un tur sekmīgi studējis.

Es apsveru, vai pacienta stāvokļa tālākā pasliktināšanās nav izskaidrojama ar edipālām bailēm, kas saistītas ar viņa panākumiem. Viņš tagad cieš no bailēm, ka zaudēs kontroli [pār savu dzīvi], bet tas novedīs pie nespējas noturēties darbā, iztikšanas no pabalstiem vai uzturēšanās slimnīcā un nespējas patstāvīgi dzīvot. Iespējams, ka tā ir regresija, uz ko pamudinājuši agrāk sasniegtie panākumi.

Pacients apraksta, ka jau no otrās vai trešās klases vēlējies kļūt par garīdznieku un ka šāda loma viņa vidē tikusi augsti cienīta. Patlaban viņu nomoka bailes, ka novēršanās no reliģijas bijusi kļūda un ka viņš par to nolemts elles mocībām. Pacients baidās arī no soda par kompulsīvo masturbāciju, kam, pēc paša vārdiem, pēdējos desmit gadus nodevies ik dienu – līdz seksuālo dziņu zudumam dažu pēdējo mēnešu laikā.

Ņemot vērā hronisko šizoīdo adaptāciju, acīmredzamo funkciju pasliktināšanos pēdējo desmit gadu laikā un pacienta, tiesa gan, kultūrā balstīto interesi par reliģiju un filozofiju, es rūpīgi meklēju domāšanas traucējumu pazīmes, taču neatradu neko, kas mani pārliecinātu par šādu pazīmju esamību. Pacienta funkcionēšana pēdējo četru mēnešu laikā absolūti nesaskan ar viņa pastāvīgo funkcionēšanas līmeni pēdējos desmit gados. Šajos četros mēnešos viņam bijušas novērojamas klasiskas smagas endogēnas depresijas pazīmes ar trauksmes izpausmēm.

Veikta pacienta fiziskā izmeklēšana, un rezultāti ir normāli. Pilnās asinsainas, aspartāta transamināzes, urīna analīzes un vairogdziedzera funkciju pārbaudes rezultāti ir normāli. Asins urīnvielas slāpekļa līmenis margināli paaugstināts. Deksametazona supresijas tests negatīvs.

Es uzskatu, ka pacientam, visticamāk, nāktu par labu triciklisko antidepresantu terapijas kurss. Šodien sāku ar viņu to apspriest un turpināšu sarunu rīt, kad droši vien izrakstīšu desipramīnu.

1987. gada 6. jūlijā

Melinda R. Marona

Maklīna slimnīcas Ambulatorās aprūpes dienests

Belmonta, Masačūsetsa

UZŅEMŠANAS ATSKAITE

Galvenā sūdzība: Pacients vienu reizi apmeklējis Dr. Meisonu, kurš nosūtījis viņu pie mums finansiālu raižu sakarā. Kopumā jūtas emocionāli trausls. Nervozs un nespēj pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Jūt, ka profesionāli peld pa straumei. [Kā pats izsakās], “līdz smieklīgumam pārāk kvalificēts” savam pašreizējam darbam.

Pašreizējās problēmas vēsture: 21 gada vecumā agrīna traumatiska novēršanās no reliģiskajām tradīcijām – katoļticības; jūt, ka no šīs traumas tā arī nav atguvies.

Ģimenes stāvoklis/pašreizējie dzīves apstākļi: Dzīvo viens. Vecāki un viens brālis dzīvo samērā netālu.

Veselības stāvokļa vēsture/pašreiz lietotie medikamenti: Fiziski labā veselības stāvoklī, taču ne “kūsājošas enerģijas pilns”. Medikamentus nelieto. Alkoholu vai narkotikas nelieto.

Iepriekšēja ambulatorā ārstēšana: Jā, vairākas reizes 70. gados.

Iepriekšēja hospitalizācija: Nav bijusi.

Papildu psihiskās veselības vēsture: Nav. Brālēnam bijušas psihiskas problēmas, izdarījis pašnāvību 22 gadu vecumā.

Veselības apdrošināšana: HVHP

Iespaids uzņemšanas laikā: Pacientam lielas grūtības sarunāties; liekas ļoti sasaistīts un satraukts.

1987. gada 30. decembrī

Melinda R. Marona

Maklīna slimnīca, Ambulatorās aprūpes dienests

Belmonta, Masačūsetsa

ĀRSTĒŠANAS PLĀNS

Problēma nr.1: Depresija, kas izpaužas kā sociāla izolācija, nespēja pieņemt lēmumus par karjeru un nomācoša vainas apziņa.

Galamērķis (ilgtermiņā): Mazināt vainas sajūtu, paralizējošo nespēju pieņemt lēmumus un sociālo izolāciju.

Mērķis (īstermiņā): Pacients sāks dziļāk izprast saikni starp savu uzvedību un depresiju. Pacients nejutīsies tik izmisis un vainīgs par paša pieņemtajiem lēmumiem.

Prognozējamais mērķu sasniegšanas laiks: Ilgtermiņā – 06.90. Īstermiņā – 09.88.

Konkrēti plāni: Individuāla psihoterapija reizi nedēļā. Psihofarmakoloģija ar biheiviorālo terapiju reizi mēnesī.

Problēma nr.2: Obsesīvi kompulsīvā tipa personības traucējumi un depresija, kas vairo viņa nespēju rīkoties un veidot intīmas attiecības.

Galamērķis (ilgtermiņā): Obsesīvi kompulsīvo aizsargmehānismu modifikācija.

Mērķis (īstermiņā): Pacients kļūs elastīgāks un iecietīgāks pret sevi un saviem afektiem.

Prognozējamais mērķu sasniegšanas laiks: Ilgtermiņā – 06.90. Īstermiņā – 09.88.

Gala kritēriji: Mazināt depresiju. Obsesīvi kompulsīvo personības traucējumu modifikācija.

DIAGNOZES KOPSAVILKUMS:

Identificējoši dati: Šalabas kungs ir 39 gadus vecs vīrietis, baltais, neprecējies un strādā biroja darbu Hārvarda Universitātē. Absolvējis Hārvardu 1969. gadā. Šalabas kungs stāsta, ka uzaudzis kā kaismīgs katolis, taču pēc universitātes beigšanas pametis baznīcu. Viņu pie manis nosūtījis Dr. Deivids Meisons, Maklīna slimnīcas psihiatrs.

Datu avots: Šalabas kungs kopš 1987. gada augusta reizi nedēļā apmeklējis psihoterapijas seansus pie Robertas Teitas, licencētas neatkarīgas klīniskās sociālās darbinieces. Pacienta stāvokli 1987. gada 23. jūlijā novērtējis Dr. Huans Durendals, un daļa no šajā atskaitē minētajiem datiem ņemti no viņa ziņojuma.

Galvenā sūdzība: Šalabas kungs sevi apraksta kā “emocionāli trauslu, nervozu un nespējīgu pieņemt lēmumus par savu dzīvi”. “Es esmu līdz smieklīgumam pārāk kvalificēts tam, ar ko nodarbojos; man ir sajūta, ka savā dzīvē netieku uz priekšu, un gribu zināt, vai ir medikamenti, kas man varētu palīdzēt.”

Pašreizējās problēmas vēsture: Šalabas kungs uzskata, ka viņa psihiskās saslimšanas simptomi sākušies 17 gadu vecumā, tad sākusies paralizējoša trauksmes lēkme ik reizi, kad sajusts kāds seksuāls impulss, un viņš nodevies vainas pilnām pārdomām, kas traucējušas ikdienas nodarbes. Viņš aizgājis pie priestera, kurš pateicis, ka uzņemas atbildību Dieva priekšā par pacienta seksuālajiem impulsiem, un trauksmes epizodes izbeigušās. Šalabas kungs iestājies ļoti reliģiozā katoļu organizācijā, ko sauc Opus Dei; tajā uzņem tikai vīriešus. Studējot Hārvarda Universitātē, viņš aktīvi piedalījies organizācijas darbībā. Pacients jutis misionāra aicinājumu un ar lielu degsmi centies pierunāt citus pāriet viņa ticībā un iesaistīties Opus Dei. Šalabas kungs apraksta savas saistības ar šo organizāciju kā kaismīgas, tādas, kas uzliek lielus pienākumus un ko cilvēks uzņemas uz visu mūžu. Taču pēc četriem koledžā pavadītiem gadiem viņš zaudējis “jebkādu ticību katolicismam”.

Aiziešanu no baznīcas un Opus Dei Šalabas kungs apraksta kā ārkārtīgi sarežģītu; viņš atstāsta kādu apjukuma un, iespējams, depersonalizācijas epizodi no laika, kad vēl īsti nav zinājis, ko darīt. Viņš aizgājis uz kādu Opus Dei sanāksmi un mēģinājis runāt par savu zaudēto ticību, taču tik ļoti uztraucies, ka viņu vajadzējis izvest no telpas. Šalabas kungs uzskata, ka no šī emocionālā satricinājuma tā arī nav atguvies. Laiku pirms aiziešanas no Opus Dei viņš apraksta kā pašu emocionāli nozīmīgāko, aizraujošāko posmu savā mūžā, kad jutis, ka viņam paveras visa dzīve, visi intelektuālo un filozofisko meklējumu plašumi.

Šalabas kungs mēģinājis studēt Eiropas intelektuālo vēsturi Kolumbijas Universitātē, kā arī Hārvarda Juridiskajā fakultātē, taču abas iestādes pametis, jo viņu pārņēmis neciešams uztraukums ik reizi, kad mēģinājis nopietni iedziļināties filozofijā vai intelektuālajā vēsturē, un nācies darbu pārtraukt. Pēc viena gada Kolumbijas Universitātē viņš atgriezies Kembridžā un te arī palicis visus šos gadus. Šalabas kungs strādājis virkni “vienkāršu darbu, kas nesniedz ne mazāko gandarījumu”, tajā skaitā par skolotāju aizvietotāju un sociālo darbinieku, un patlaban ir sekretārs/personāla asistents Hārvarda Starptautisko pētījumu centrā. Pēdējo 5 gadu laikā Šalabas kungs aktīvi darbojies kā neatkarīgs literatūrkritiķis, publicējot recenzijas laikrakstā Village Voice un žurnālā ar nosaukumu Grand Street.

1996. gada 28. maijā

Dr. Bērts Miliners

Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienesta psihiatriskā klīnika

Kembridža, Masačūsetsa

Šalabas kungam ir 48 gadi, viņš ir dzimis Bostonā un uzaudzis Austrumbostonā. Viņa vecāki ir dzīvi, precējušies un dzīvo Austrumbostonā. Viņš ir jaunākais bērns, viņam ir vecāks brālis. Šalaba ir neprecējies, nekad nav bijis precējies, un viņam ir attiecības ar Dženisu, 45 vai 46 gadus vecu sievieti, viņa ir redaktore augstskolas izdevniecībā un patlaban raksta disertāciju. Viņu attiecības ilgst divarpus gadus, un Šalabas kungam nav bērnu. Viņam nav daudz draugu, bet daži tomēr ir. Viņam ir maģistra grāds vēsturē, un viņš ir ēkas pārvaldnieks Starptautisko pētījumu centrā, taču daudz laika velta neatkarīga grāmatu recenzenta darbam. Starptautisko pētījumu centrā viņš nostrādājis 16 gadus. Šalabas kungs dzīvo viens Kembridžā, nesmēķē, nelieto alkoholu un nelieto narkotikas; ne viņš pats, ne viņa ģimene narkotikas nav lietojuši. Runājot par garīgās veselības vēsturi, viņam bijis pirmās pakāpes brālēns, kurš 20 gadu vecumā izdarījis pašnāvību. Viņš atzīmē, ka viņa māte cieš no spēcīgas distīmijas un ir izteikti obsesīva personība; tās ir diagnozes, ko viņam pašam uzstādījis kāds ievērojams psihiatrs un kuras viņam šķiet atbilstošas. Pacientam nav fizisku problēmu, un viņš lieto Zoloft, patlaban – līdz 250 mg dienā, kaut gan trīs gadus lietojis minimālu devu – 50 mg dienā. Viņam nav regulāras fiziskas slodzes; reizi nedēļā viņš skrien un katru rītu 5–10 minūtes vingro. Runājot par psiholoģisku palīdzību, viņš vairākas reizes izmantojis psihoterapeita pakalpojumus (pats saka, ka neveiksmīgi), bet tikai vienreiz tas turpinājies vairāk nekā gadu. Pēdējo 15 gadu laikā viņam bijušas divas klīniskas depresijas epizodes; abas ilgušas vairākus mēnešus, taču bijušas diezgan smagas. Aptuveni piecus gadus viņš apmeklē Dr. Vudkortu.

Šodien viņš ierodas pirmo reizi, stāstot, ka vēl nav īsti atguvies no pēdējās depresijas epizodes pirms sešām nedēļām. Viņš nezina, kas to izprovocējis, un pastāsta, ka pirms trim gadiem pametis psihodinamisko psihoterapiju, ar ko ārstējies piecus gadus. Psihoterapeits bijis viņam simpātisks, bet apmeklējumi, šķiet, nav palīdzējuši. Pacients uzskata, ka viņa problēmai ir lielākoties bioķīmiska daba, un ir pateicīgs par Zoloft.

Viņš uzdūries samērā daudziem rakstiem, kuros teikts, ka vislielākie panākumi tiek gūti ar kognitīvo terapiju; pacients lasījis [Deivida Bērnsa] “Jūties labi” (David D. Burns, “Feeling Good”) un pāris Ārona Beka grāmatas, lai gan izturējies un vēl joprojām izturas pret tām stipri nicīgi. Viņš ar atsaucību uzņem psihoanalīzes idejas, taču pēc šīm depresijas lēkmēm jūtas piedzīvojis sakāvi.

Galvenā problēma, kuru viņš atzīmē, ir fakts, ka viņš bijis ļoti ticīgs katolis un piederējis pie reliģiska ordeņa, no kura aizgājis 21 gada vecumā – vasarā starp koledžas absolvēšanu un studijām maģistrantūrā. Tas pacientu tā satraucis, ka viņš bijis spiests pamest maģistra studijas. Cik noprotams, pēc šīs krīzes viņa dzīve vairs nav atgriezusies normālā gultnē. Viņš juties nespējīgs darīt intelektuālu darbu un nav atgriezies iepriekšējā dzīvē. Kad pacients mēģinājis lasīt filozofijas vai politiskās vēstures grāmatas, viņš nav spējis koncentrēties un fonā jutis nepārtrauktu spriedzi. Pēdējos 15 gadus Šalabas kungs nodarbojas ar literatūrkritiku; viņš sarakstījis vairāk nekā 150 grāmatu recenziju un saņēmis nacionāla mēroga balvu. Un tomēr tas nav tas pats, kas profesionāla karjera, un viņš vēl joprojām jūtas savā ziņā kā invalīds. Mikrolīmenī viņam vienmēr bijusi obsesīva personība; viņš ir kaprīzs, pastāvīgi maina savus lēmumus, saasināti reaģē uz kritiku un jūtas spiests aizstāvēties pret iedomātiem draudiem, lai gan nekad nav cietis no mānijas vai psihozes. Es paskaidroju, ka mēs strādāsim koncentrētākā un straujākā režīmā, un norādīju, ka, ja viņš grasās uzsākt kaut ko ilgtermiņā, tad varētu apsvērt iespēju mainīt savu pamata afektu. Šalabas kungs savulaik neatsāka studijas maģistrantūrā, jo bija pārliecināts, ka netiks ar tām galā, un, pat ja viņš tagad to vairs nemaz nevēlētos darīt, droši vien tomēr gribētu sajust, ka to spēj. Cik noprotams, pacientam licies, ka, ja viņš mēģinātu mesties terapijā ar pilnu atdevi, tad “pārakmeņotos”. Ja mūsu rīcībā būtu tikai daži seansi, pacients vēlētos, lai es viņu pierunāju izlemt, vai turpināt terapiju un kāda veida terapija tā būtu, vai kādus reālistiskus mērķus viņš sev varētu nospraust.

Es īsumā paskaidroju savus uzskatus par kognitīvo terapiju – ka tā tiešā veidā saistīta ar psihoterapeita un paša pacienta uzskatu sistēmu un ar pārliecību, ka cilvēka kognīcijai ir spēja iespaidot viņa pārdzīvojumus un jūtas. Pacients izteicās, ka viņam tas izklausoties saprātīgi un ka viņš esot gatavs izmēģināt jebko. Mēs vienojāmies par nākamo tikšanos 17. jūnijā pulksten 10 no rīta.

2005. gada 16. maijā

Dr. Alans Vudkorts

Hārvarda Universitātes Garīgās veselības aprūpes dienests

Kembridža, Masačūsetsa

Pēdējās trīs dienās pacients atkal iegrimis smagā trauksmainā depresijā. Viņš jūtas tik slikti kā nekad. Viņš jūt vēlēšanos visu dienu staigāt šurpu turpu un naktī nevar iemigt, lai gan jūtas pārguris. Viņam kļūst arvien grūtāk ēst. Viņš domā par nāvi, bet nevēlas padarīt sev galu un nav to plānojis. Viņš vēlas doties uz “atpūtas namu”. Mēs vienojamies, ka hospitalizācija nepalīdzēs – vides dēļ. Viņam nav kam lūgt palīdzību. Pacienta draudzene patlaban ir pārāk aizņemta, lai paņemtu brīvdienas. Viņš nav viņai piezvanījis un pastāstījis, kas ar viņu notiek, bet es mudinu viņu to darīt. Pacientam nav ticības Effexor, taču šis preparāts viņam palīdzējis gadiem ilgi; recidīvs iestājies vismaz daļēji tāpēc, ka viņš samazinājis devu. Mēs vienojamies, ka viņš to nekavējoties palielinās līdz 150 mg. Dienā pacients lietos arī lorazepāmu, kas viņam jau agrāk palīdzējis, bet naktī – olanzapīnu, kurš mēdz pastiprināt antidepresantu iedarbību. Pacients atgriezīsies rīt, darbadienas beigās, un ir informēts par to, ka vajadzības gadījumā pieejama neatliekamā palīdzība.

2005. gada 9. jūnijā

Dr. Alans Vudkorts

Hārvarda Universitātes Garīgās veselības aprūpes dienests

Kembridža, Masačūsetsa

Pacients saka, ka pēdējās 24 stundas mokas esot nedaudz mazinājušās, taču šai sajūtai viņš neuzticas. Viņam vēl joprojām ir ļoti pazemīgs skats pašam uz sevi un savu dzīvi. Izrādījies, ka jaunajā ēkā viņam tomēr nevajadzēs iekārtoties priekšnieka kabineta stūrī; viņam būs pašam savs, ļoti mazs kabinetiņš – un tas ir liels atvieglojums. Jaunajā vietā viņam darbā vajadzēs ierasties laikā (11 no rīta). Pie tā viņš nav pieradis. Vecajā darbā ar to mazumiņu, kas bija jāpaveic, viņš varēja tikt galā ļoti elastīgā darba laikā. Pacients rāj sevi par “infantilismu”, kas saistīts ar to, ka viņam ir tik nekvalificēts darbs, utt. Pagaidām viņš vēl joprojām neapzinās, kādu jaunu brīvību viņam varētu sniegt lielāks “briedums” – un ka tā viņam varētu patikt. Jūnijā pacients turpinās apmeklēt Dr. Pinglosu, un jūlijā, kad es būšu atgriezies, mēs izlemsim, pie kā viņu nosūtīt tālāk. Nākamnedēļ (15. jūnijā) viņš apmeklēs Luisas kundzi, kura sekos viņa stāvoklim. Konsultācija ar Dr. Morelu pacientam likusies noderīga – daļēji tāpēc, ka tā bijusi garāka un “es viņam par sevi varēju pastāstīt visu”.

2005. gada 21. septembrī

Dr. Lūks Hanītanders

Izraēļa nama un diakoņu medicīnas centrs

Bostona, Masačūsetsa

Elektrokonvulsīvā terapija, procedūra nr.1

I. Subjektīvais/objektīvais

Klīniskais novērtējums: Pieņēmu viņu brāļa pavadībā kā ambulatoru slimnieku. No jauna apspriedu ar viņu EKT plusus un riskus; pie pēdējiem pieder iespējama nāve, kognitīvas problēmas, kardiopulmonāras un citas problēmas. Viņš manis teikto saprata un piekrita.

Pašnāvības tieksmju novērtējums: Pacients noliedz pašnāvnieciskas vai destruktīvas domas, nodomus vai plānus.

Atmiņas novērtējums: Kognīcija funkcionē.

II. EKT

Novērojumi: Procedūru pacients pacietis labi.

III. Pēc EKT

Novērojumi: 65 minūtes pēc EKT pacients labi atguvies gan kognitīvā, gan fiziskā ziņā.

2005. gada 23. septembrī

Dr. Lūks Hanītanders

Izraēļa nama un diakoņu medicīnas centrs

Bostona, Masačūsetsa

Elektrokonvulsīvā terapija, procedūra nr.2

I. Subjektīvais/objektīvais

Klīniskais novērtējums: “Depresīvs” garastāvoklis ar disforisku afektu. Jautā, kad var gaidīt garastāvokļa uzlabojumu. Kavēta psihomotorā reakcija.

Pašnāvības tieksmju novērtējums: Domas par pašnāvību netiek izteiktas.

Atmiņas novērtējums: Attiecībā uz neseniem notikumiem – pilnībā funkcionē.

II. EKT

Novērojumi: EKT procedūru pacients pacietis labi.

III. Pēc EKT

Novērojumi: 30minūtes pēc EKT pacients fiziskā ziņā atgūstas labi (kaut arī jūt nelabumu), taču saglabājas grūtības orientēties. Viņš atzīmē, ka vēl joprojām jūtas nomākts.

2005. gada 18. oktobrī

Dr. Alans Vudkorts

Hārvarda Universitātes Garīgās veselības aprūpes dienests

Kembridža, Masačūsetsa

Pacientam tagad bijušas aptuveni astoņas EKT procedūras. Viņam ir nopietnas īstermiņa atmiņas problēmas. Viņš aizmirsis par konsultāciju pie Tronas kundzes un aizmirsis, ka pierakstījies arī pie manis. Man piezvanīja viņa brālis, un mēs visu noskaidrojām. Pacients saka, ka neesot vairs tā jāmokās, taču viņš jūtoties “nejūtīgs” un trūkstot motivācijas kaut ko darīt. Viņš patlaban nestrādā, daudz laika pavada gultā. Viņš pamazām sāk atkal lasīt, un mēs parunājām par kādu rakstu The New York Review of Books. Pacientam trūkstot apetītes. Viņš satiekas ar draugiem, “mazliet”, bet atmiņas problēmu dēļ tas ir grūti. EKT procedūru kursa laikā viņš neapmeklē Dr. Gustavu un domā, ka varbūt viņi jebkurā gadījumā nebūtu saderīgi.

2005. gada 3.novembrī

Dr. Alans Vudkorts

Hārvarda Universitātes Garīgās veselības aprūpes dienests

Kembridža, Masačūsetsa

Pirmo reizi pēdējo sešu mēnešu laikā pacients saka: “Es jūtos labi.” Viņa noskaņojums nepārprotami uzlabojies. Viņš ir labāk ģērbies un pat mazliet smaida. Vēl joprojām ir pazemināta koncentrēšanās spēja un motivācija, taču pacients sācis labāk ēst un nedaudz socializējas. Pagājušajā nedēļas nogalē viņš apmeklēja drauga dzimšanas dienas viesības, bet šajā nedēļas nogalē ies uz koncertu. Pagaidām viņš turpinās EKT procedūras divas reizes nedēļā.

2007. gada 16. februārī plkst. 19.33

Sūtītājs: Džordžs Šalaba

Kam: Dr. Alanam Vudkortam

Temats: zoloft

Esmu sācis satikties ar kādu sievieti un mazliet raizējos par Zoloft iespaidu uz manu libido. Kā Jums liekas, vai es nevarētu pakāpeniski samazināt devu līdz 100 mg? – Džordžs

2007. gada 18.februārī plkst. 11.05

Sūtītājs: Dr. Alans Vudkorts

Kam: Džordžam Šalabam

Es ārkārtīgi negribētu, ka Jūs samazināt Zoloft devas, bet lieliski saprotu Jūsu neapmierinātību ar pašreizējo situāciju. Kad otrdien atgriezīšos darbā, varbūt varam norunāt tikšanos un kopīgi palauzīt galvu, ko iesākt. – Als Vudkorts

2007. gada 20.februārī plkst. 13.38

Sūtītājs: Džordžs Šalaba

Kam: Dr. Alanam Vudkortam

Labi, varbūt Jums taisnība. Laikam jau tiešām nevajadzētu lieki riskēt. Vai par 150 mg Jūs teiktu to pašu? – Džordžs

2007. gada 20. februārī plkst. 17.02

Sūtītājs: Dr. Alans Vudkorts

Kam: Džordžam Šalabam

Šaubos, vai devas samazināšana līdz 150 mg īpaši uzlabotu Jūsu seksuālās funkcijas, ja vispār, taču tas vairotu recidīva iespējas, tāpēc es neatbalstītu arī šādu risinājumu. – Als Vudkorts

2007. gada 20.februārī plkst. 17.19

Sūtītājs: Džordžs Šalaba

Kam: Dr. Alanam Vudkortam

Norunāts, labāk būsim piesardzīgi. Palikšu pie 200 mg. – Džordžs

2008. gada 1.augustā plkst. 9.30

Sūtītājs: Dr. Alans Vudkorts

Kam: Dr. Deborai Simonsai

Temats: Džordžs Š.

Mums ir kopīgs pacients – Džordžs Šalaba, kuram ir smagas depresijas vēsture. Pēdējos divus gadus viņš jūtas labi, taču pirms tam bija gandrīz pa pusei miris; viņu izglāba tikai EKT kurss Izraēļa nama un diakoņu medicīnas centrā. Viņam ir savs psihoterapeits, kuru viņš apmeklē katru otro nedēļu, un es ar viņu tiekos tikai ik pēc 4–6 mēnešiem. Viņš jūtas labi, pastāvīgi lietojot sertralīnu [Zoloft] pa 200 mg, taču visu laiku jūt kārdinājumu devu samazināt. Mana loma ir viņam norādīt, cik tā būtu smaga kļūda.

Šalaba daudzus gadus paļāvies uz mani, apmeklējot universitātes veselības aprūpes dienestu, taču viņa attieksme pret mani nav viennozīmīga. Viņš ļoti pieķēries Dr. Sindijai Šepardei un jūtas ļoti brīvi, sarunājoties arī ar Jums. Gribēju pavaicāt, vai Jūs būtu ar mieru pārņemt viņa sertralīna terapijas uzraudzību, kad es došos pensijā? Ja viņa depresija atgriezīsies, Jums vajadzēs nosūtīt viņu citur; mans personīgais viedoklis ir tāds, ka pie EKT viņam vajadzētu atgriezties laikus, nevis pēc daudzu un dažādu medikamentu izmēģināšanas. Es ar lielāko prieku būtu pieejams konsultācijām pa e-pastu vai telefoniski.

Ja šāds plāns Jūsos rada bažas, lūdzu, nekautrējieties man to pateikt, un es pirms aiziešanas savedīšu viņu kopā ar kādu citu, kurš strādā kaut kur tuvumā.

Paldies, ja apsvērsiet šādu iespēju. – Als

2008. gada 1.augustā plkst. 9.33

Sūtītājs: Dr. Debora Simonsa

Kam: Dr. Alanam Vudkortam

Domāju, ka man ar viņu ir atklātas un saprotošas attiecības, un es labprāt uzņemtos viņa medikamentu uzraudzību. Drīzumā viņam veiks miega testu, jo viņš cieš no miega traucējumiem, kuri man nav pilnībā saprotami. – Debora

2012. gada 6.jūlijā plkst. 23.15

Lenora Džailza, licencēta neatkarīga klīniskā sociālā darbiniece

Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienesta Nakts neatliekamās palīdzības klīnika

Kembridža, Masačūsetsa

Izsaukuma iemesls: Pacients piezvanīja uz Nakts neatliekamās palīdzības klīniku piektdienas vakarā pulksten 23.15, lūdzot palīdzību “kritiskā situācijā”. Viņš ziņo par “smagu depresiju un ciešanām”, par “milzīgām sāpēm”. Jautāts, vai viņš baidās par savu dzīvību, pacients atbildēja: “Šī ir kritiska situācija. Es nedomāju, ka [kaut ko tādu] izdarītu, bet neko daudz ļaunāku es neizturēšu.”

Pacientam vairāk nekā divdesmit gadus bijušas psihiskās veselības problēmas; ārstēta smaga depresija, tajā skaitā ar EKT. Nesen viņš “muļķīgā kārtā” (pacienta vārdi) sācis samazināt medikamentu devas. Vairākas pēdējās dienas viņš juties ievērojami sliktāk – nav varējis gulēt vai ēst, cietis akūtas “sāpes un mokas”. Noliedz, ka būtu lietojis alkoholu. Viņa sākotnējā prasība bija lūgums pēc medikamentiem. Pamatojoties uz pacienta teikto, es rekomendēju doties uzreiz uz Kembridžas slimnīcu, izlaižot universitātes Veselības aprūpes dienesta apmeklējumu. Izteicu viedokli, ka tas būtu efektīvākais veids, kā novērtēt nepieciešamību lietot medikamentus un, iespējams, hospitalizēties. Pacients man piekrita un likās atvieglots. Viņš lūdza, lai es parunāju ar viņa draudzeni, kura bija kopā ar viņu. Viņa bija ieradusies, lai pacientu “atbalstītu”, un atradusi viņu “saritinājušos gultā un raudošu”.

Viņi kopā dosies uz Kembridžas Neatliekamās palīdzības centru, kur viņa paliks blakus un par saviem novērojumiem informēs mediķi, kurš novērtēs pacienta stāvokli. Viņi lūgs slimnīcu piezvanīt un informēt nakts klīniku par tālāko notikumu gaitu.

2012. gada 23. jūlijā

Dr. Džoana Līvija

Hārvarda Universitātes Garīgās veselības aprūpes dienests

Kembridža, Masačūsetsa

Galvenā sūdzība: “Man ir smaga depresija.”

Pašreizējās slimības vēsture: Šalabas kungs ir 64 gadus vecs rakstnieks (pēc paša vārdiem) un akadēmiskā darba koordinators Hārvardā; viņam ir 30 gadus ilga depresijas vēsture. Mūža laikā pacientam bijušas vismaz 5–6 nopietnas depresijas epizodes; nesenākā no tām sākusies šī gada pavasarī, kad viņš pakāpeniski samazinājis savas Zoloft dienas devas no 200 līdz 100 mg.

Viņš apraksta, ka dažas nedēļas pēc devu samazināšanas uzsākšanas (tai piekritis viņa primārās aprūpes ārsts, kad pacients izteicis bažas par pazeminātu libido) sācis justies ļoti viegli aizkaitināms, taču kopumā tas noticis ļoti pakāpeniski un nemanāmi. Šalabas kungs 2012. gada janvārī sācis apmeklēt Dr. Filepu Biheiviorālās veselības dienestā un samazinājis Zoloft devas ļoti pakāpeniski. 2012. gada jūnijā viņa depresija sākusi pieņemties spēkā. Atsākta Zoloft lietošana, taču pasliktināšanās turpinājusies. Pirms aptuveni 2 nedēļām viņš uz 3 dienām ievietots slimnīcā Everetā (pēc Kembridžas Veselības apvienības Neatliekamās palīdzības centra apmeklējuma), kur sākta Ativan lietošana, kas atstājis zināmu iespaidu uz miegu, un Zoloft devas palielinātas līdz 100 mg dienā. Turpina ciest no trauksmes lēkmēm.

Dr. Filepu pēdējo reizi apmeklējis 2012. gada 10. jūlijā, kad Zoloft dienas devas palielinātas no 100 uz 200 mg. Pacientu šodien pavadīja tuvs draugs, vārdā Džons, kurš izteica stingru pārliecību, ka pacients vairs nevar turpināt gaidīt simptomu uzlabošanos; viņš baidās, ka gadījumā, ja nenotiks steidzama iejaukšanās, pacientu piemeklēs smaga depresijas lēkme. Patlaban pacients ziņo par zemu enerģijas līmeni, nomāktu garastāvokli, koncentrēšanās grūtībām, traucētu miegu, satraukumu, kā arī žņaudzošu sajūtu krūtīs un “svilinošu sajūtu” (kas esot bijušas raksturīgas iepriekšējām epizodēm). Patlaban pacientam neuzmācas domas par pašnāvību, taču nesenā pagātnē viņš ir sajutis vēlēšanos, kaut varētu aizmigt un vairs nepamosties. Šeit, Bostonā, viņam ir daudz draugu un atbalstītāju, kuri, pēc paša vārdiem, dod viņam nākotnes cerības. Apspriedām nekavējošas iejaukšanās, kā arī ilgtermiņa ārstēšanas/terapijas iespējas. Pacientam neliekas, ka viņam šobrīd būtu nepieciešams hospitalizēties. Es ierosināju palielināt Ativan devu pret satraukumu un nogaidīt zināmu laiku, kamēr palielinātā Zoloft deva sāks iedarboties. Apspriedām arī EKT, kas palīdzējusi pagātnē, lai gan viņa ārsts uzskata, ka par to ir pāragri runāt, tā kā pacients, pastāvīgi lietojot Zoloft, vairāk nekā piecus gadus nodzīvojis bez depresijas recidīviem un preparāta devu pakāpeniskā palielināšana vēl turpinās.

Iepriekšējā psihiskās veselības vēsture: Vismaz 5 lielas depresijas epizodes ar izteikti hroniskiem simptomiem (līdzšinējie pieraksti liecina, ka reizēm simptomus nav izdevies atvieglot, variējot ārstēšanas veidus), viena hospitalizācija šomēnes (2012. gada jūlijā), pašnāvības mēģinājumu nav bijis, 2005. gadā EKT kurss, kurš izrādījies ļoti iedarbīgs. Līdz šim izmēģināti preparāti Parnate, desipramīns, nortriptilīns, Effexor XR, Wellbutrin, Adderall, Strattera. Daudzus gadus apmeklējis Dr. Vudkortu Hārvarda Universitātes Veselības aprūpes dienestā (vismaz no 1993. gada līdz 2008. gadam). Ziņo, ka pēdējos 5 gadus reizi 2 nedēļās apmeklē psihoterapeitu – kurš ir psihoanalītiķis – ārpus Hārvarda, taču viņš uz mēnesi devies atvaļinājumā un pacientu nav saticis jau ilgāku laiku. Līdzšinēju maniakālu epizožu vai psihotisku simptomu vēstures nav.

Iepriekšējā fiziskās veselības vēsture: (no pacienta dosjē) miega apnoja, labdabīga prostatas hiperplāzija, impotence un seksuāla disfunkcija.

Sociālā vēsture: Strādā par Valsts un starptautisko pētījumu centra koordinatoru Hārvarda Universitātē. Pēdējā laikā bijis spējīgs strādāt, taču pagātnē depresijas dēļ daudzus mēnešus nav varējis apmeklēt darbu. Dzīvo viens Kembridžā. Pacientam ir ļoti tuvas attiecības ar brāli; viņam esot vēl divi tuvi draugi, kuri viņu regulāri aprauga (viens no viņiem šodien atnācis līdzi). Noliedz, ka mājās vai kur citur būtu pieejami kādi ieroči. Pacientam patīk rakstīt, un viņam ir vairākas publikācijas.

Ģimenes vēsture: Pēc dažām ziņām, abi pacienta vecāki cietuši no distīmijas; mātes māte ārstēta ar EKT; pirmās pakāpes brālēns izdarījis pašnāvību 21 gada vecumā.

Garīgais stāvoklis: Labi kopts, vājš, trausls vīrietis. Atklāti apspriež savus simptomus un ciešanas.

Ārstēšanas iztirzājums: Tika apspriests mērķis nākamās nedēļas laikā pazemināt pacienta garastāvokļa simptomus un trauksmi no 8/10 līdz vismaz 5/10.

Pašreizējais plāns:

1. Pievienot otru Ativan devu priekšpusdienā, kad trauksme ir visspēcīgākā (0,5mg).

2. Nozīmēt vēl vienu konsultāciju šonedēļ (2012. gada 27.jūlijā), lai novērtētu, vai simptomi mazinājušies, turpinot lietot Zoloft un palielinot Ativan devu. Pacientam dots norādījums zvanīt (darba laikā) vai doties uz tuvāko neatliekamās palīdzības centru, ja viņš jūt aktīvas pašnāvnieciskas tieksmes vai mājās nejūtas droši.

3. Apsvērt EKT, ja simptomi pasliktinās vai 1–2 nedēļu laikā nesāk mazināties.

4. Pacients atsāks apmeklēt Dr. Filepu, kad viņa atgriezīsies no brīvdienām.

Augstāk lasāmie pieraksti un viss pārējais manas psihiskās veselības dosjē saturs mani mulsina un tracina ne mazāk kā, iespējams, jebkuru nejaušu lasītāju. Tik daudz patiesi ieinteresētu pūliņu, tik daudz specializētu zināšanu – un tik maz panākumu. Pasaules izplatītākā slimība vēl joprojām paliek tikpat neizzināta.

Izlasījis pusduci aizraujoši sarakstītu depresijas memuāru – Stairona, Džeimisones, Miletas, Solomona, Keisenas, Makmērtrija grāmatas –, es visai skeptiski uztvēru žurnāla The Baffler piedāvājumu publicēt fragmentus no mana dosjē, šauboties, vai par šo jautājumu var vēl ko vairāk pateikt. Varbūt arī ne, vismaz ne tajā pašā reģistrā. Taču varbūt pietiek ar to, ka mēs turpinām par to runāt.

Atļaujiet šo melanholisko hroniku papildināt ar jaunākiem datiem. Pēdējais ieraksts datēts ar 2012. gada jūliju. Augustā un septembrī nekādu uzlabojumu nebija. Oktobra sākumā es paņēmu apmaksātu trīs mēnešu slimības atvaļinājumu; tāpat es biju rīkojies jau 2005. gadā, kad mana depresija bija vissmagākā. Hārvarda neskopojas, apmaksājot slimības atvaļinājumus, – iespējams, pateicoties spēcīgajai Hārvarda Universitātes Biroja un tehnisko darbinieku arodbiedrībai. Arī šoreiz slimības atvaļinājums man ļāva iziet elektrokonvulsīvās terapijas kursu, šoreiz tikai aptuveni pustik garu kā iepriekšējo.

Kas būtu noticis, ja man nebūtu bijis iespējas izmantot šos slimības atvaļinājumus, – par to es labāk nedomāju. Labākajā gadījumā – manas psiholoģiskās mocības būtu novedušas pie finansiālas katastrofas. Šāda kombinācija – progresīvs darba devējs un spēcīga arodbiedrība – ir laime, ko var baudīt arvien mazāks skaits amerikāņu. Laikam gan pats labākais līdzeklis pret depresijas epidēmiju būtu vispārēja finansiāla nodrošinātība. Tas visādā ziņā būtu iedarbīgāk un humānāk – iespējams, pat lētāk – nekā piedāvāt antidepresantus un EKT.

Kopš 2013. gada sākuma es esmu brīvs no depresijas. Man palīdzēja labs psihoterapeits un dažas gandarījošas profesionālās veiksmes. Kāda ārste reiz mani brīdināja, ka pēc trim smagām depresijas lēkmēm iespēja, ka tādas atkārtosies, ir tuvu 100%. To, cik drīz, viņa gan nepateica. Cerība mirst pēdējā.

© The Baffler, 2014.

Tulkojusi Sabīne Ozola

Raksts no Marts 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela