Psihedēliskā sabiedrība

Šovakar es gribētu runāt par nojēgumu jeb ideju par psihedēlisko sabiedrību. Kad pagājušā gada maijā uzstājos Psihedēlijas konferencē Santabarbarā, izšķirīgā lekcijas momentā mani pievīla kontaktlēcas un man vienkārši nācās turpināt brīvā lidojumā. Un vēlāk, kad atskaņoju lekcijas ierakstu, es izdzirdēju šo frāzi – “psihedēliskā sabiedrība”. Lekcijās es to nekad nebiju apzināti lietojis, bet, tā kā tiku to pateicis un tā kā daudzo tur sanākušo vidū tas izraisīja zināmu viļņošanos, sāku par to domāt. Šovakar došu vispārīgu ieskatu, ko mēs ar to varētu saprast.

Šajā jomā es nenoliedzami esmu pirmatklājējs. Jūs visi droši vien esat iepazinušies ar grāmatu “Pamattendences”¹, kam šobrīd ir diezgan pamanāms iespaids. Tad lūk, “Pamattendences” nekur nepiemin būtisku sabiedrības transformāciju psihedēlisko vielu lietojuma rezultātā. Nesaprotu, ko šie tur vispār domā. (Publika smejas.)

Manuprāt, nojēgums “psihedēliskā sabiedrība” nozīmē vai ideoloģiskā ziņā ietver ideju par tādas sabiedrības radīšanu, kura allaž dzīvo esības mistērijas gaismā. Citiem vārdiem, risinājumi jāatbīda no galvenās lomas, kāda tiem līdz šim bijusi sociālajā organizācijā, un to vietā jāstājas nereducējamām mistērijām. Britu enzimologs Dž. B. S. Holdeins kādā 20. gadu esejā saka: “Visums var būt ne tikai dīvaināks, nekā mēs iedomājamies, tas var būt pat dīvaināks, nekā mēs spējam iedomāties.” Es jums gribētu apgalvot, ka, ja raugāmies atpakaļ cilvēces vēsturē, tad ikviena civilizācija, lai tie būtu maiji, grieķi-romieši vai Sunu dinastijas ķīnieši, ir uzskatījusi, ka tai ir pareizā izpratne par kosmosu un cilvēka attiecībām ar to. Tā šķiet neatņemama civilizācijas uzplaukuma piedeva. Bet no mūsdienu civilizācijas viedokļa mēs visas šīs koncepcijas uzskatām par sliktākajā gadījumā jokainām, labākajā gadījumā – puspatiesām un suminām paši sevi kā to civilizāciju, kurai nu beidzot ir rokā īstais visa notiekošā apraksts.

Es domāju, ka tā tas nav un ka patiesībā aklus mūs padara vai vēstures progresu ļoti apgrūtina nezināšana par mūsu nezināšanu, un ka uzskati būtu jāliek pie malas. Psihedēliskā sabiedrība atmetīs uzskatu sistēmas par labu tiešam pieredzējumam. Modernās dilemmas problēma ir tā, ka tiešais pieredzējums ir nenovērtēts un tā vietā uzbūvētas visdažādākās uzskatu sistēmas. Es dotu priekšroku intelektuālai anarhijai, kur tas, kas katrā situācijā ir pragmatiski piemērots, arī tiktu lietots, bet kur uzskats tiktu izprasts kā pašierobežojoša funkcija. Jo, redziet, ja jūs ticat kādam uzskatam, tas jums automātiski liedz ticēt tā pretstatam, kas nozīmē, ka, turoties pie šī uzskata, jūs zaudējat daļu savas brīvības. Es apgalvoju, ka uzskati ir savā ziņā bezjēdzīgi, jo Visums patiešām ir dīvaināks, nekā mēs iedomājamies. Mums būtu jāatgriežas pie tā, ko 16. gadsimtā sauca par Bēkona metodi, proti – nevis veidot fantastiskas domas konstrukcijas, kuras izskaidro, bet vienkārši fenomenoloģiski kataloģizēt pieredzēto.

Datortīkli, psihedēliskās vielas un pieaugošā informācijas pieejamība pasaulē ir faktiski padarījuši iespējamu jaunu, svešu informācijas stāvokļu attīstību, kādi nekad agrāk nav pastāvējuši. Mēs to visu attīstām, taču ļoti lēnām, jo mūs kavē ideoloģija. Nodarbībā šopēcpusdien es minēju, ka psihedēliskā pieredzējuma freidiskie modeļi, jungiskie modeļi, kas to uzlūkoja kā pretestības noārdīšanu un kompleksu un slēptu emociju, motīvu un uzskatu sistēmu atsegšanu, pēdējos piecos desmit gados ir aizstāti ar halucinogēnā un šamaniskā pieredzējuma modeli. Saskaņā ar šo modeli arhaiskās tautas deleģēja īpašus cilvēkus izlūkot slēptos informācijas laukus, izmantojot psihedēliskas vielas, un no šiem informācijas laukiem iegūtā informācija tad tika izmantota sabiedrības vadīšanai un virzīšanai. Lūk, mani interesē šis otrais modelis. Es esmu pavadījis laiku Amazones baseinā un iepazinies ar šamanisma darbības mehānismiem un praktizējošiem šamaņiem, bet faktiski es uzskatu, ka psihedēliskais pieredzējums savās aprisēs tālu pārsniedz šamanisma institūtu un ka mums dota unikāla iespēja, kas ir savā ziņā kultūras krīzes medaļas otrā puse.

Mūsu spēja sevi iznīcināt ir spoguļattēls spējai sevi glābt, un pietrūkst skaidras vīzijas par to, kas būtu darāms. Pavisam noteikti tā nav arvien lielāka kodolarsenāla uzkrāšana un visu to primātu spēlīšu izvēršana, kuras tik lietpratīgi atmasko Tims Līrijs. Ir jāpārveido fundamentālās ontoloģiskās realitātes koncepcijas. Mums vajadzīga jauna valoda, bet, lai tiktu pie jaunas valodas, mums vajadzīga jauna realitāte. Tas ir gandrīz vai tāds kā uroboriskais vienādojums vai zābakcilpas situācija². Jauna realitāte radīs jaunu valodu; jaunā valoda fiksēs jauno realitāti un padarīs to par šīs realitātes daļu.

Psihedēliskie preparāti var būt domājami kā punkti informācijas tīklā. Tie paver jaunas realitātes perspektīvas, un, kad savieno visus šo perspektīvu punktus, sāk rasties puslīdz lietojams realitātes modelis. Šis puslīdz lietojamais modelis – tas, ko Vitgenšteins sauca par “kaut ko, kas ir pietiekami patiess”, – arī ir tas, ko mēs meklējam. Mēs meklējam “pietiekami patiesu” pieredzējuma iekartēšanu teorijā, bet pieredzējums jāpadara primārs. Patības valoda jāpadara primāra. Un anarhija uzņemas šo atbildību, pat ja tā ir tikai politiska anarhija. Es gribētu, lai mēs katrs uzņemtos atbildību par kultūras transformāciju, apzinoties, ka neviens to no augšas nedarīs. Ikviens no mums var dot tajā savu ieguldījumu, cenšoties dzīvot tik tālu nākotnē, cik spēj. Ziniet, mums jāatsakās no 40., 50., 60., 70., 80., 90. gadu koncepcijām. Mums jāizsmērē vēstures moments un jākļūst par īstenu laika beigu cilvēku paraugu.

Tie, kuri šopēcpusdien apmeklēja manu lekciju par laiku, jau zina, ka es ticu: brīvība vai, teiksim pat, cilvēciska pašcieņa ir šī pilnveidotā nākotnes cilvēces stāvokļa pašreizējā rezonanse un paredze. Mēs varam panākt pilnīgās nākotnes iestāšanos, kļūstot par šīs pilnīgās nākotnes mikrokosmiem, pārstājot vainot mums ārējas atbildīgās un kontrolējošās institūcijas un hierarhijas un apzinoties, ka mums ir dota iespēja, ka mums ir dota atbildība un ka tās abas var nekad vairs nebūt šādi sakritīgas, un ka jūsu nemirstīgās dvēseles glābšana var būt atkarīga no tā, ko jūs ar šo iespēju iesākat. (Balss no publikas: “Āmen!” Daži publikā smejas.)

Tad ko mums iesākt ar šo iespēju? Ko rīcības kategorijās nozīmē teikt “dzīvojiet tik tālu nākotnē, cik spējat”? Tas nozīmē ieņemt pozīciju pret šo topošo hiperdimensionālo realitāti. Tas nenozīmē obligāti kļūt par psihedēliskas vielas lietotāju, bet tas nozīmē pieļaut šādu iespēju, un, ja jūtat sevī varonības potenciālu būt vienam no pieredzētājiem, vienam no pionieriem, tad jūs zināt, ko darīt. Ja savukārt baidāties zust bezdibenīgā dzīlē, baidāties no tā, ko Viljams Bleiks sauca par kritienu mūžīgā nāvē, izkrišanu no esības spirāles, kura savieno vienu reinkarnāciju ar citu, un iekrišanu mūžīgās nāves valstībā, tad jūs orientējat sevi uz psihedēlisko fenomenu kā informācijas avotu.

Psihedēliskā pieredzējuma spoguļattēls aparatūras jomā ir datortīkli. Datortīkliem visai paradoksālā kārtā ir dziļi feminizējošs iespaids uz sabiedrību, kur datortehnikā faktiski tiek radīts neapzinātais. Gluži kā, aizņemoties Platona asprātību, ka, ja Dieva nebūtu, cilvēki to izgudrotu, mēs teiktu: ja neapzinātais nepastāvētu, cilvēce to izgudrotu kā šo plašo tīklojumu, kas spēj pārvadīt un pārveidot informāciju. Mēs patiesībā jau esam tajā negribot ierauti – informācijas pārveidē. Fiziski mēs neesam mainījušies pēdējos 40 000 gadus. Cilvēks izveidojās pēdējā ledus laikmeta beigās, bet izmaiņas, kas agrāk notika bioloģijas sfērā, tagad notiek kultūras sfērā. Un mēs laižam klajā savus kulturālos noredzējumus par mūs vienojošo mistēriju arvien straujākā un straujākā tempā, tā cenšoties rast savu vietu un atveidu šai mistērijā, kas vīd mums priekšā laikā un met šo grandiozo liktenīguma ēnu pār visu cilvēces vēsturē pieredzēto ikvienam, kurš tajā dzīvojis.

Pirms mūsu laikmeta vienīgā kontroles valoda, kurā varēja aprakstīt šo lietu, kura pulcēja ļaudis vienkopus, lika tiem dzimt un mirt, lika celties un brukt civilizācijām, bija Dievs. Tas tika iztēlots kā sevi apzinošs spēks, kas pārliecies pār pasauli kā kaķis pār akvāriju un liek visam notikt. Tagad mums ir cits nojēgums – nojēgums par vektoru sistēmu, kurā spēki no ļoti plašas sfēras ir orientēti ļoti maza nogabala virzienā, un tā tad arī ir vēsture. Tā ir iekšuptiece uz to, ko budisti sauc par “cieši sablīvētā telpu”, pārveides telpu, kurā pretmeti ir vienoti. Es šo pretmetu vienību raksturoju kā telpu, kurā ķermenis beidzot ir iekšējs un prāts beidzot ir ārējs. Par prātu es domāju kā par ķermeņa ceturtās dimensijas orgānu. To nevar redzēt, jo tas atrodas ceturtajā dimensijā, bet var pieredzēt tā šķēlumu apziņas fenomenā. Taču tas ir tikai daļējs šķēlums – kā plakne dod tikai daļēju konusa attēlu, kad to šķeļ. Informācijas sistēmu attīstība nav nekas cits kā dabā jau pastāvošā fakta atspoguļojums maskulīnajā datortehnikā, un mūsu ziņā ir asināt intuīciju un apzināties šo pirmpastāvošo komunikācijas un tīklojuma sistēmu, lai spējam atkāpties no duālismiem, kas mūs šķir citu no cita un no pasaules. Mums jāsaprot, ka uz Zemes pastāv gēnu spiets, nevis sugu komplekts, ka pusi laika, kuru jūs domājat sevi domājam, patiesībā jūs klausāties un ka idejas ir kaut kas visai slidens un ir ļoti grūti izsekot tām līdz pirmavotam. Un ka mēs patiešām esam viens pret vienu un visi kopā dimensijā, kas nebūt nav tik pieejama, ciktāl jūs varētu nevēlēties tapt stindzināts, kā par to teikts “Finegana vāķēšanā”³. (Publika smejas.)

Psihedēliskās vielas ir viskarstākais sociālais jautājums, ētisks jautājums vai vienalga, kā to apzīmētu, un tas ir tieši tāpēc, ka tās ir dekondicionējoši līdzekļi. Tās iesēs jūsos šaubas, lai jūs būtu hasīdu rabīns, marksistisks antropologs vai altārzēns. (Publika smejas.) Jo to uzdevums ir izšķīdināt uzskatu sistēmas, un tās šai ziņā ir ļoti iedarbīgas. Un tad tās jūs atstāj ar pieredzes jēlmateriālu, ko Viljams Džeimss, runājot par bērniem, sauc par “ziedošu, sanošu mulsumu”. Un no tā tad jūs rekonstruējat pasauli, un jums jāsaprot, ka tas ir dialogs, kur jūsu lēmumi, jūsu gramatikas projekcija intelektuālajā telpā konsolidēsies par esības veidu. Patiesībā mēs visi radām katrs savu visumu, jo mēs visi operējam katrs ar savu privāto valodu, kas ir tikai ļoti aptuveni tulkojama citas personas valodā. Tam ir pat fizisks analogs, kas vēl vairāk pastiprinās izpratni par cilvēka atsvešinātību. Proti, pasaules ainu, kas atduras mūsu acīs, rada fotoni. Fotoni ir niecīgas viļņu kopas, savstarpējā enerģētikā tik cieši noslēgtas, ka var tikt uzlūkotas par mikrodaļiņām. Tas nozīmē, ka ikviens fotons, kas nonāk uz manas acs tīklenes, atšķiras no ikviena fotona, kas nonāk uz jebkuras jūsu acs tīklenes. Tas nozīmē, ka es izmantoju simtprocentīgi citādu pasaules šķēlumu nekā jebkurš no jums, lai iegūtu pasaules ainu, un tomēr mēs šeit sēžam, naivi pieņemot, ka mūsu pasaules ainas atšķiras tikai tik daudz, cik to nosaka atšķirīgā perspektīva tajā vai citā telpas punktā. Mūsu domāšanā iebūvēts milzums šādu ārkārtīgi naivu pieņēmumu, un mūsu visvairāk atzītie izskaidrošanas instrumenti, tādi kā zinātne, izrādās esam arī mūsu vissenākie izskaidrošanas instrumenti. Tāpēc tajos iebūvēti visnaivākie un visnepārbaudītākie pieņēmumi. Mēs, piemēram, varam sagraut zinātni 30 sekundēs. Zinātne saka, ka konkrēts nosacījumu kopums radīs konkrētu rezultātu un ka ikreiz, kad šis nosacījumu kopums pastāv, būs konstatējams attiecīgais rezultāts. Nu, vienīgā vieta, kur tā notiek, ir laboratorijas. Mūsu pieredzē tas tā nav. Ikviena saskare ar otru personu ir allaž atšķirīga. Mīlēšanās pieredzējums, ēšanas pieredzējums, autobusā braukšanas pieredzējums – tie vienmēr ir dažādi. Patiesībā tieši vienreizīgums – vienreizīgums, kas caurvij visu esību, – padara to vispār panesamu. Tomēr zinātne vēlas mums iestāstīt, ka vienīgie aprakstīšanas vērtie fenomeni ir tie, kurus var iedarbināt vēl un vēlreiz no jauna. Tas tāpēc, ka tie ir vienīgie, kurus zinātne spēj aprakstīt, un, ciktāl par tiem ir runa, citādi tas nenotiek. Bet mums, lai iegūtu savu brīvību, lai izmantotu šo mazo laika sprīdi starp diviem neizzināmā bezdibeņiem, kur varbūt ir nāve, varbūt citas reinkarnācijas, varbūt pārveide citās dzīvības formās – to mēs nezinām –, mums šai mirklī, kamēr esam cilvēki, ir dota unikālā iespēja izprast. Un es ticu, ka reiz kaut kur var notikt saruna – un varbūt progresa nebūs līdz pat devītajai stundai⁴ –, bet var notikt saruna, kurā realitāte var tikt burtiski sarauta gabalos tā, ka vairs nebūs rekonstruējama.

60. gados man bija draugs, kurš kādu dienu, lietojis LSD, paņēma zobu bakstāmo un nosēdēja ar to 14 stundas pie pamatīga māla ķieģeļa, kamēr nebija to sadrupinājis. (Smiekli.) Viņš to burtiski iznīcināja līdz pēdējam ar šo zobu bakstāmo un ar paša nagu pēc tam, kad no zobu bakstāmā sen nekas nebija palicis pāri, un tieši tas mums jāizdara ar ideoloģisko betonu, kurā esam iemūrēti. Mums jāsauc pēc anarhijas un jāsaprot, ka sistēmas dzīvo pašas savu dzīvi, kas ir antihumāna. Antihumāna tendence pilnīgi noteikti piemīt visām sistēmām. Ludvigs fon Bertalanfi, vispārīgās sistēmu teorijas radītājs, ir teicis: “Ļaudis nav mašīnas, bet ikvienā situācijā, kad viņiem tāda iespēja tiek dota, viņi rīkosies kā mašīnas.” Mēs visi nevilšus iekļaujamies shēmās un turamies pie tām arvien ciešāk, tās nedrīkst pārkāpt, un tas notiek domāšanas līmenī, un mēs pašlaik esam šāda vēsturiska iespringuma viļņa, gadu tūkstošus auguša viļņa, pašā virsotnē. Un, es domāju, nu mēs esam sasnieguši fāzes beigas. Vienalga, vai jūs pieņemat manu ekstravaganto, apokaliptisko, transformatīvo vīziju, kas saistīta ar 2012. gadu, vai arī vienkārši, vērojot apkārt notiekošo, redzat, ka sūdi rūgst, mēs, domāju, varam būt vienisprātis, ka esam nonākuši zināmā pārejas fāzē, aiz kuras vai nu būs pamatīgi traumēta biosfēra, intelekts pārstās būt bioloģiskās pielāgošanās līdzeklis un nāks mūsu bojāeja, vai arī mēs, kā par to sapņoja Džeimss Džoiss, “kļūsim vadāmi cilvēki”. Citiem vārdiem, gara āruptapšana, miesas iekšuptapšana, un šajā procesā viss tiks no jauna pārvētīts; pārvētīts tiks pats cilvēciskuma nojēgums, jo līdz ar DNS ģenētiskās manipulācijas parādīšanos mēs esam sasnieguši robežu, aiz kuras kļūst iespējama cilvēka fiziskās formas kontrole, spēja vērst mākslas domāšanu iekšup cilvēka ķermenī un formā. Vai mēs esam klasicisti? Vai mums visiem jākļūst par Adonidiem un Persefonēm? Vai arī mēs esam... kas mēs esam – sirreālisti? Vai man būtu jākļūst par kartupeli un jums – par liesmojošu leopardu? Tādi lēmumi mums stāv priekšā. (Publika smejas.)

Vertikālais vektors, kādu redzam uz psihedēliskajām vielām attiecinātajās metaforās – “apziņas paplašināšanās”, “augšupcelšanās”⁵, “psihedēliskais ceļojums”, “šamaniskais lidojums” –, tam visam ir savas paralēles fiziskajā pasaulē. Šīs vielas ir kā visa notiekošā femīnā, programmējošā, veidojoši vadošā šķautne. Tai seko inženiertehniskā, maskulīnā mentalitāte, kas pārvērš to visu “dzelžos”, un tā tas turpināsies, kamēr vadošā šķautne, veikusi izrāvienu, neatstās inženiertehnisko mentalitāti iepakaļ. Tā, manuprāt, arī ir šamaniskā cerība – ka mēs atradīsim veidu, kā izmantot ķimikālijas savā ķermenī un savā balsī, un domās, un rokās, lai pārveidotu sevi un cits citu bez tehnoloģiju palīdzības, lai nokļūtu iztēles pasaulē “ar dabīgo”, tā sacīt, ar iekšējiskotu psihofarmakoloģisko tehniku, kas atbrīvo mūs iztēlē. Bet, kamēr tas notiek, inženiertehniskā mentalitāte grasās nogādāt cilvēku sabiedrības grupas Zemes orbītā, uz Mēness un uz tuvākajām planētām. Taču šeit slēpjas lamatas inženieriskajai mentalitātei, ciktāl pats šis tukšums, kas ieskauj mūsu planētu, personificē šo visaptverošo, bezdibenīgo, femīno elementu. Tā ir “Finegana vāķēšanas” noslēpumainā mama matrix. Noslēpumainā mama matrix – tas ir Visums, un no šī fakta neizbēgt, tā ka, es domāju, inženiertehniskajai mentalitātei, kura tieksies pārvērst cilvēku mašīnās, būs tikt līdzsvarotai ar psihedēlisko, uz zemi orientēto, uz iztēli orientēto lietu pusi, kas tad radīs potenciālu garīgai savienībai, kura kļūs par alķīmisku pilnību jauna veida cilvēkā. Un līdz tam vairs nav tālu. Līdz tam vairs nevar būt tālu. Tam jānotiek tūdaļ un drīz, un mūsu katra individuāla atbildība ir rīkoties.

Ir nepārprotams pienākums izvērtēt rīcības iespējas un skaidri domāt par sevi un citiem, par valodu un pasauli, par pagātni un nākotni. Jo pārāk ilgi mēs esam dzīvojuši ar domu, ka ideoloģiju pamatā nosaka ģeogrāfija. Ja esat dzimis Indijā, kosmoss jums atklāsies vienā veidā; ja esat dzimis Bruklinā, tad citā. Mums jāpārkāpj šim lokalizētajam nolemtības režģim, kurš padara mūs par tiem, kas esam, bet negribam būt, jo augstāko brīvības līmeni var gūt vienkāršā aktā – veltot uzmanību esības pieredzēšanai, pieredzēšanas prioritātei. Tieši tāpēc es varēju saprasties ar ļaudīm pie Amazones, kuri lieto šīs vielas, jo, kaut arī mana spāņu valoda ir briesmīga un viņējā bieži vēl briesmīgāka, jo viņi ir indiāņi, viņi saka: “La experiencia, señor.”⁶ Un: “Jā, saprotu, mēs zinām.” Un, tā kā parasti mēs tur sevi pozicionējam kā zinātniekus, viņi saka: “Jūs esat no kādas tur universitātes; jūs atgriezīsieties savā laboratorijā; jūs parādiet man to papīru, kurā ir mana drauga vārds, jo viņš jums pagājušogad palīdzēja, bet es jums saku: visa lieta ir pieredzēšanā.” Un vienīgais, ko uz to var atbildēt, ir: “Zinām. Tā ir.” Mums jāsāk ražot ideoloģiskās vīzijas, nevis tās patērēt. Mums jāizslēdz metaforiskie televizori, kuri mūs noķer kultūras pieņēmumu tīklā, ko diktē Pentagons, Madisona avēnija un visi citi. Tā vietā mums jāieslēdz savi termināļi un jāsāk mijiedarboties ar līdzīgi domājošajiem visā pasaulē, un jāiedibina šī jaunā intelektuālā kārtība. Kas kļūs par cilvēces glābiņu, es tam stingri ticu, jo cilvēce ir kolektīvs veselums. Cilvēki izjutīs savu likteņu savstarpējo sasaisti, izjutīs šo sasaisti kā tādu, kas pārvar nacionālās šķirtnes, ideoloģiskās šķirtnes, izjutīs piederību vienotai cilvēces saimei. Un, es domāju, tas nenotiks bez psihedēliķiem, jo mēs jau tik ilgi esam dreifējuši bez tiem. Protams, mūsu kultūra bez psihedēliķiem ir dzīvojusi visilgāk salīdzinājumā ar jebkuru citu kultūras situāciju pasaules vēsturē. Ir pagājuši divi tūkstoši gadu, kopš Eleusīnā notika pēdējās mistērijas, un pa šiem diviem tūkstošiem gadu mēs esam aizklīduši tālu, tālu juceklīgā domāšanā. Mēs esam pazudušie dēli. Mēs varam atgūt šamanisma ideālu no pirmstehnoloģiskās sabiedrības attīstības stadijas un to projicēt, pilnveidot un sūtīt pretim zvaigznēm. Un, ja mēs to nedarīsim, tad viss ir zudis. Nav palikšanas uz vietas. Ir tikai risks un sevis veltīšana tiem gadu tūkstošus senajiem kultūras mērķiem, kas atdos mūsu civilizācijai jēgu un virzienu, vai arī mēs to izšķaidīsim haosā un destrukcijā, un tipiska nākotnes scenārija šausmās. Paldies! (Aplausi.) Jautājumi?

Jautājums: Politiski runājot, kādi būtu pirmie soļi, lai integrētu psihedēliķus mūsu kultūrā?

Makena: Atgriežoties pie manas domas, ka atbildība vienmēr gulstas uz mums un ka ne jau visi grib tūdaļ iet ielās un organizēt kustību, lai izmainītu tos ļaudis vai šo biroju, manuprāt, tas, kas būtu darāms: tiem, kuri pievērsušies psihedēliķiem, jādzīvo tik parauga vērti un nevainojami, lai katra doma, ka ar šo fenomenu saistās kaut kas šaubīgs vai nepareizs, vai dīvains, kļūtu smieklīga. (Publika aplaudē.) Vēl jautājumi?

Jautājums: Es vēlētos gūt skaidrāku priekšstatu par jūsu psihedēliskās sabiedrības redzējumu tai ziņā, ka, ja mēs varētu noārdīt lielu daļu no uzskatu sistēmām, kurās darbojamies, kādas būtu mūsu attiecības citam ar citu? Kā jūs redzat šīs vīzijas attīstību?

Makena: Ziniet, bija tāds franču sociologs, kurš pirms 15 gadiem guva zināmu piekrišanu, bet pēc tam pazuda no aprites – nezinu, ko viņš bija sagrēkojies –, bet viņa vārds bija Žaks Elils, un viņš sarakstījis grāmatu “Tehnoloģiskā sabiedrība”. Tajā viņš izvirza šādu aksiomu: “Nav politisku risinājumu, ir tikai tehnoloģiski; viss cits ir propaganda.” Psihedēliskā sabiedrība, manuprāt, risinās problēmas racionāli. Pirmais pamanāmais fakts: mēs varētu bruģēt ielas ar zeltu, ja atteiktos no izdevumiem aizsardzībai. Citiem vārdiem, mūsu ierobežotie energoresursi netiek izmantoti tā, lai veicinātu mūsu izdzīvošanu. Mums jāsāk risināt problēmas, izmantojot tos risinājumus, kas ir pieejami pa rokai, neatkarīgi no tā, vai kāds tādēļ nejūtas aizskarts.

Jautājums: Es uztvēru tādu kā steidzamību, tādu “mums tas jādara, un jādara tagad” toni saistībā ar šamanismu. Īsti nesapratu, kāpēc es nevarētu turpināt dzīvot savā stulbumā. Tāpēc, ka cilvēks var iznīcināt planētu?

Makena: Ar to tas varētu būt saistīts. Droši zināt nevar. Bet vispirms tas ir saistīts ar to, ka cilvēka esība ir unikāla iespēja. Ja mēs to nedarām, to izdarīs kāds cits. Tāda ir mana pārliecība. Spēle ir tikai viena, un, ja jūs vēlaties būt daļa no esības piedzīvojuma, jums nāksies pasvīst, tas nozīmē – jums nāksies sevi tā vai citādi tam veltīt.

Jautājums: Tātad, ja to nepaveiks tagad, tad paveiks pēc simt gadiem?

Makena: Tas tuvojas. Proti, šis vilnis veļas pretim pabeigtībai, kopš sašķēlās Pangeja. Tas tā lielās līnijās. Jā, tas tuvojas. Pērtiķi dodas uz zvaigznēm. Vai tas notiks gludi vai ne tik gludi, nav skaidrs, bet pērtiķi dodas uz zvaigznēm un ņems visus sev līdzi; un tās var būt relatīvi vieglas radības bez plīsumiem un asinīm, visam gludi ritot uz priekšu, vai arī tā var būt elle vaļā un mēs pataisīsim Zemi par kūpošām krāsmatām, līdz tiksim tam cauri. Bet informācijas būtne pilnīgi noteikti ir ceļā uz zvaigznēm. Nedomāju, ka kāds to spēj apturēt. Ja kāds vēlas to apturēt, viņam bija jāķeras klāt, pirms sāka būvēt piramīdas. (Publika smejas.) Liels paldies! (Aplausi.)