Par zilo dzīļu valodu

Kādā pelēkā janvāra dienā es sakņupis dirnēju savā krēslā pārkurinātā bibliotēkā. Pusdienlaikā piecēlos, apēdu šķēli plastmasas plēvē iesaiņotas cūkgaļas no dāņu fabrikas un atgriezos pie rakstāmgalda.

Tajā pašā pusdienlaikā pēc rīta, kas bija aizvadīts, laiski gozējoties un mīlinoties pie Mallas salas krastiem Skotijas ziemeļrietumos, izmiršanai nolemtā Rietumkrasta zobenvaļu kopiena noslīcināja zemūdens alā roni, nokoda tam galvu un kārtīgi sadalīja ķermeni savā starpā – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Pēc tam visi astoņi pagriezās uz ziemeļu pusi. Vaļi, pa ceļam apsprieduši maršrutu, devās uz Skajas salu, kas atradās nepilnus 200 km tālāk. Viņi varētu ceļot ar ātrumu 55 km stundā, taču šodien nekur nevajadzēja steigties.

Cauri piekrastes miglas mutuļiem kāds makšķernieks, kurš Ardnamarhanas pussalas galā spiningoja asarus, ieraudzīja Džona Ko¹ – veca tēviņa – izroboto spuru, mēģināja to nofotografēt un netīšām iemeta telefonu jūrā. Briežu mednieks, kurš drebinājās Ramas salas viršos, pielika pie acīm binokli un pāri ielejai vēroja, kā zobenvaļi nomedī cūkdelfīnu un neveiksmīgi tvarsta pūkpīli. Viņi līksmoja par veiksmīgajām delfīna medībām un nenieka nebēdāja par palaisto pūkpīli.

Es todien nelīksmoju ne par ko. Un tāpat arī līdz pašam vakaram neizkustējos tālāk par nepilniem simt metriem. Es dzēru kafiju, līdz pasaule ap mani sāka zumēt. Zobenvaļi ķēra kaifu no plika gaisa.

Vaļi (patiesībā jau tie ir lieli delfīni²) nesamazināja ātrumu arī tad, kad no debesīm jūrā iesūcās tumsa. Viņi turējās pie sena jūras ceļa. Karte bija iegravēta dziļi viņu smadzenēs. Viņi to iemācījušies no vecas ciltsmātes, kas nomirusi pirms ceturtdaļgadsimta. Tā mantojusi šīs zināšanas no savas mātes, kas savulaik Džūras šaurumā stumdījusi Pirmā pasaules kara zemūdenes. Tik pierastā ceļojumā viņiem tikpat kā nebija vajadzības izmantot eholokāciju, taču tābrīža vadone šad un tad drošības labad raidīja pa klikšķim uz šauruma krastu pusi un kaut kur dziļi sevī pamanīja sīku ieniezēšanos, kad, baram šķērsojot dzelzs rūdas dzīslu, noraustījās iekšējā kompasa adata. Viņi todien jau divreiz bija nogalinājuši, tāpēc nebija vajadzības raizēties par medījuma iztraucēšanu, un zobenvaļi turpināja brīvi sprakšķēt un trallināt visu cauru nakti.

Es gan ne. Kad ārpus bibliotēkas iestājās tumsa, es izrausos no krēsla, ar divriteni aizbraucu mājās pēc mugursomas un iesēdos vilcienā uz Londonu. Deviņos iekāpu nakts vilcienā uz Skotijas ziemeļiem. Visu dienu ne ar vienu nebiju sarunājies un nesarunājos arī visu nakti, ja neskaita vienu reizi, kad pasūtīju pudeli Chianti, lai nejustos tik vainīgs par to, ka pametu savu ģimeni. Kad biju iztukšojis trešo glāzi, man sāka likties mierinoša doma, ka arī Džons Ko reiz bija manīts pie Skotijas austrumu krastiem, tālu no Rietumu piekrastes kopienas pierastās teritorijas – vecpuišu izbraucienā, kāda nepazīstama tēviņa sabiedrībā. Tas uzskatāmi parāda, ka savus morāles principus es patapinu no zobenvaļiem.

Turpmāko 10 stundu laikā, līdz brīdim, kad pamodos Ziemeļrietumu kalnienē, mana pasaule bija – labākajā gadījumā, turklāt tikai brīžos, kad es tai pievērsu uzmanību, – aptuveni 2 x 3 x 2,5 metrus liela. Patiesībā tā lielākoties bija vēl mazāka – tik liela kā sīkais kambarītis manas galvas iekšpusē. Tikai krātiņā ieslodzīta zobenvaļa jutekļu pasaule sarūk līdz nedaudz vairāk kā 350 m rādiusam – tāds ir viņa zemfrekvences hidrolokatora darbības diapazons. Ja zobenvalim lūgtu aprakstīt manu pasauli, viņš, nožēlas pilns, runātu par jutekļu smacēšanu, klaustrofobiju un nabadzību.

Es pamodos, kad vilciens jau dārdināja uz Invernesas pusi. Sēdēju un ēdu olas ar kūpinātu lasi, veroties ārā pa logu. Nebija jau īpašas jēgas skatīties. Uz īsu sekundes daļiņu ieraudzīju staltbriedi pakalna galā. Ar to es gribu teikt, ka fotoni no brieža nonāca līdz manām tīklenēm un tika novirzīti tālāk uz smadzenēm. Taču, nonākuši smadzenēs, šie attēli tika gandrīz acumirklī pārvērsti par kaut ko tādu, kam nav gandrīz nekāda sakara ar reālo briedi. Tie kļuva par druskām no iegaumētiem dzejoļiem par briežiem, fizioloģiskiem faktiem par briedi un tā tālāk.

Tas ir bēdīgi. Domājams, ka īsts briedis ir nesalīdzināmi interesantāks, sarežģītāks un valdzinošāks nekā manas domas par briedi. Taču es to nevaru zināt. Es nekad neesmu redzējis briedi, lai gan tajā aukstajā rītā turpat sliežu tuvumā pastaigājās simtiem. Un šaubos, vai kādreiz ieraudzīšu. Man ir neārstējama tieksme izvēlēties par atskaites punktu pašam sevi un tādējādi arī tīksmināties pašam par sevi. Es dzīvoju narcistiskā abstrakcijas pasaulē. Tā ir manu kognitīvo spēju vaina – dēmoniska sazvērestība ar valodu, kas noslēgta, lai neļautu man izbēgt no paša galvaskausa sienām.

Šī sazvērestība mani padarījusi par redukcionistu: es reducēju pasauli visā tās krāšņumā līdz cilvēku vārdos artikulētu izteikumu kopai uz metaforiskas papīra lapas. Nē, patiesībā vēl ļaunāk. Ja papīra lapas ir tikai metaforiskas, tas vēl nav gluži bezcerīgi. Taču es esmu rakstnieks, un manas papīra lapas ir īstas. Nolāpīts.

No Invernesas es šķērsoju Skotiju līdz Kailoflohalšai, iesviedu somu autobusa vēderā un aizkratījos līdz Juigai – ciemam, kas atrodas pašā Skajas galā, pavērsies pret Ārējām Hebridu salām.

Šo ceļu esmu mērojis daudzkārt. Tagad es to daru gandrīz automātiski un apsēstībai līdzīgā neatlaidībā – jebkurā gadalaikā. Man jāuzzina no zobenvaļiem, kā runāt, tātad – kā atgūt valodu, tātad – kā dzīvot pasaulē, nevis starp atbalsīm sava prāta vientulības cietumā. Es nespēju nebūt lingvistiska būtne, taču varbūt ar vaļu palīdzību man izdotos kļūt ne gluži tik neapmierinoši lingvistiskam. Varbūt es varu izkaulēt vienošanos par kaut kādām reālām attiecībām starp valodu un to, ko tā it kā apraksta. Varbūt, zobenvaļu izskolota, var augt pati valoda.

Nebija nekāda pamata pieņemt, ka viņi tur būs, un bija bezgalīgi daudz iemeslu pieņemt, ka viņu tur nebūs. Es viņus vēl nekad nebiju redzējis. Es viņus cienīju par to, ka viņi man neparādās, un prātoju, kas gan ar mani notiktu, ja es viņus ieraudzītu realitātē. Šo braucienu donkihotiskā bezcerība sagādāja man prieku, un es jutos gluži apmierināts ar pašu domu par zobenvaļu tuvumu.

Pārnakšņoju pludmalē guļammaisā, ar akmeni pagalvī – muļķīgā cerībā, ka akmens nostrādās kā dzirdes kauliņš un pastiprinājumā pārraidīs man vaļu klikšķus, svilpienus un saucienus. Uzausa Orions, gar paisuma līniju graciozi aizpeldēja ūdrs, gārnis noķēra zivi, un es ik stundu modos, lai padrebinātos un iedzertu slikto alu, ko biju nopircis vienīgajā atvērtajā veikalā.

No rīta man, salnas oreola ieskautam, kāds (ļoti) skotu policists, izmantojot virkni fonēmu, no kurām dažas man likās pazīstamas, apvaicājās, ko, ellē, es tur darot. Man nebija tādas atbildes, ko būtu iespējams pārtulkot policiski. Tāpēc es piecēlos un apsēdos uz liela akmens; cik noprotams, tas vismaz nebija tik liels drauds nacionālajai drošībai.

Un, kamēr es tā sēdus snaudu, viņi pēkšņi bija klāt – četri. Muguras spuras iznira no ūdens kā jūras putni. Viņi laiskojās, ripinājās, sprauslāja un sēca. Tur augšā, uz pašas jūras ādas, viņi visi kļūst par veciem vīriem vai tvaika mašīnām. Viņi droši vien nav apmierināti ar to, ka spiesti uzpeldēt, lai ieelpotu, – tāpat kā es jūtos nelaimīgs, ka reizēm jābrauc uz Londonu. Londona nav mana dzīve; sniegoti kalni, laivas un papardes nav viņu dzīve.

Viņiem ir savi kalni, kas ir tikpat galvu reibinoši. Šie stāvie kalni negaidot izslejas turpat pie pašas krasta līnijas (zobenvaļu pasaulē “lejup” ir “uz augšu”). Un jūras kalnu pakājē – tāpat kā uz sauszemes – plešas līganas birzis, kas pilnas ar dzīvu miesu. Vaļu birzis ir brūnaļģu meži, un pa to saulainajām vai ēnainajām taciņām līkumo roņi un cūkdelfīni.

Šajā īsajā aprakstā ir lietvārdi, darbības vārdi, īpašības vārdi un apstākļa vārdi. Tas, protams, ir nožēlojami nespējīgs pilnībā aprakstīt Minča ainavu, taču (un te jau atkal slēpjas mana traģēdija) es to sev atkārtoju pat brīžos, kad esmu tur lejā (jeb augšā), akmeņainajās zemūdens nogāzēs ar ūdenslīdēja masku uz sejas un skābekļa baloniem uz muguras. Es nekad mūžā neesmu redzējis briedi; es nekad mūžā neesmu peldējis jūrā; es nekad mūžā neesmu gulējis ar īstu sievieti. Pateicoties valodai, es savā mūžā esmu tikai masturbējis.

Zobenvaļi ienira līdz medus kārei līdzīgam zemūdens alu labirintam, kur pērn pāris nirējiem izbeidzās gaisa krājumi un viņi, cīnoties par elpošanas šļūtenēm, saplēsa viens otram seju. Minčā pārsvarā ir laba redzamība, izņemot laiku, kad uzzied vasaras planktons, taču šoreiz vētra bija sakūlusi šaurumu putās un vaļi sāka klikšķināt – izsūtīt pulsējošus skaņas signālus, kas atstaroti atgriežas viņiem pie galvas un kļūst par tiem klucīšiem, no kuriem vaļveidīgie būvē savu pasaules modeli.

Nav pierasti domāt par eholokācijas skaņām kā par valodu; tās apveltītas ar daudzām manis lietotās valodas īpašībām, taču ir krietni auglīgākas un mazāk negodīgas nekā mani vārdi. Starp skanisko karti un alām pastāv reāla atbilstība. Starp maniem vārdiem un alām tādas ir visai maz. Eholokācija ir rezonējoši divpusēja saruna starp dzīvnieku un savvaļas pasauli – tāda, kuru dabas stāstu rakstnieki var aprakstīt tikai ar savām fantāzijām un metaforām. Tā nelīdzinās pārējām maņām, kuras nodod smadzenēm informāciju no savā būtībā pasīvas ārpasaules. Ja es uzlieku roku uz auksta akmens, šis aukstais akmens nav aktīvs dalībnieks nekādās attiecībās. Tas vienkārši ir, auksts un akmenīgs, un mani sensoriskie receptori tikai piereģistrē šos faktus. Turpretim eholokācijas klikšķi izvilina atbildi.

Zemūdens klints izsprauslāja atbildi valim:

– Te es esmu. Man ir tāds puns šajā vietā un te – iedobe, un es sastāvu no agrīnā eocēna bazalta ar nelielu mugearīta piejaukumu.

Un valis uz to reaģēja, ar respektu novirzoties mazliet pa kreisi.

Jebkas mīksts valim bija tikpat kā caurspīdīgs. Tas redzēja, kā pukst roņa sirds, – tāpat kā mēs ar ultraskaņas palīdzību varam ieraudzīt nedzimuša bērna sirdspukstus (un vērot, kā, ultraskaņai izšņācot cauri, sirds sāk pukstēt straujāk). Valis redzēja, kā pa viņa bara māsas aortu šļācas asinis un kā uz viņa brāļa tūpļa pusi virzās pie Ramas noķertā cūkdelfīna atliekas. Tāpat klikšķi, iespējams, spēlē netiešu lomu arī saziņā ar citiem vaļiem. “Tie ir Flopijfina klikšķi,” valis varētu domāt. “Viņš peld tuvāk klintij, nekā to atļautos es. Tipiski. Ak tā, tagad viņš beidzot nogriezās – un pareizi darīja.” Viņi noklausās citu vaļu sarunas ar pasauli, un nekas tā nepalīdz satuvināties un patenkot kā noklausīšanās.

Sasaukdamies un sasvilpdamies visi četri nonāca pie alām, tad šķērsoja ieleju un nogriezās pa sūneņiem bruģētu ceļu. Saucieni bija variācijas par monotoni dobju tēmu un skanēja kā bizantiešu sakrālie dziedājumi amfetamīnu eiforijā – pieblīvēti ar kontrapunkta zilbēm un mežģīņotiem rotājumiem. Taču svilpieni skanēja elektriski – kaut kas no lielā tukšuma. Iztēlojieties mazu bērneli, kas maniakālā neatlaidībā spēlējas ar reostatu – čīkstoši vaidošas skaņas, kas spraucas cauri zilzaļa ūdens slāņiem. Reizēm kāds izsūtīja savu personīgo parakstu:

 – Te Okasusa! – vai bara kopīgo identifikācijas saukli:

– Mēs esam rietumkrastnieki, nevis “islandieši”!

Šīs skaņas ir tikpat tālu no refleksīviem ņurdieniem kā Pavaroti balss no durvju zvana. Tie ir mākslinieciski neatkārtojamāki nekā Hamleta monologs izcilākā aktiera lasījumā, jo zobenvaļu vokālais diapazons ir daudz plašāks. Mēs, angliski runājošie, mīlam plātīties ar savu vārdu krājumu. Mēs ar to nelielītos, ja saprastu zobenvaļu valodu. Mēs runājam, izmantojot 26 burtu kombinācijas. Pavisam nelielu nozīmes daudzumu pievieno frekvences modulācijas. Teiksim, kāpjoša intonācija teikuma beigās var norādīt uz zināmu neticību. Taču zobenvaļu skaņu diapazons ir vismaz 10 reizes plašāks nekā pat uz La Scala skatuves. Jā, zobenvaļiem droši vien ir fonēmas, vārdi un sintakse – bet vēl arī tik daudz vairāk par to.

Tiktāl mēs lielākoties (savā tipiskajā antropocentriskajā paļāvībā uz saviem pieņēmumiem) esam pievērsušies tikai tām vaļveidīgo lietotajām frekvencēm, kas dzirdamas arī mums. Taču tā ir tikai neliela daļiņa no pašu vaļu lietotajām. Palēniniet baltvaļa radīto balto troksni, un jūs dzirdēsiet filigrāni orķestrētu simfoniju simtiem oktāvu diapazonā. Ja pieņemam, ka valodas jēga ir vienkārši datu pārraide, viens vaļveidīgais ir kā pamatīgs gabals no interneta. Viena acumirklīga skaņu šļakata var saturēt veselas pilnmetrāžas filmas informāciju – ar visu skaņu celiņu, emocionālo kolorītu un smalki izstrādātu horeogrāfiju.

Lai ik pēc sekundes simtdaļas novērtētu jaunu filmu, vajadzīga nopietna datu apstrādes jauda. Zobenvaļiem tāda ir. Viņu smadzenes ir milzīgas. Encefalizācijas koeficients (smadzeņu apjoma attiecība pret ķermeņa masu) ir visai primitīvs rādītājs, taču pat šādā salīdzinājumā zobenvaļi ir pārāki par augstākajiem primātiem, un viņu smadzeņu garoza var lepoties ar brīnumaina ģēnija bagātīgajām krokām.

Ir pamatots iemesls uzskatīt, ka zobenvaļiem ir kaut kas līdzīgs runai. Viņu smadzeņu pieres vītne (kas cilvēka smadzenēs iesaistīta runas procesos) ir ļoti liela un, iespējams, ar nervu ceļu palīdzību savienota ar nazālo elpošanas traktu (ko vaļveidīgie izmanto vokalizācijai – tie būtībā runā ar degunu). Niansēta apzināta vokalizācijas kontrole ir svarīga: zobenvaļiem ienirstot, visa skaņu radīšanas sistēma tiek saspiesta zem ūdens svara, tāpēc, lai vēl joprojām spētu saprotami izteikties, viņiem jābūt spējīgiem ieklausīties pašiem savās skaņās un pielāgot to radīšanas veidu – gluži kā korī, kur katram atsevišķam dziedātājam jāpārbauda, vai viņš dzied saskanīgi ar pārējiem. Tas neapšaubāmi norāda (it kā mums vēl būtu vajadzīgs apstiprinājums), ka vaļveidīgajiem ir subjektīva patības apziņa: “Tā ir mana, nevis Manīpenijas skaņa: izklausās kādu pustoni par zemu. Man jāsakļauj mazliet ciešāk elpošanas atvere.” Tieši tas viņiem ļauj imitēt banālās skaņas, ko atskaņo dresētāji, – vārdus, sveicienus un rupju sprauslāšanu.

Taču runa vēl nav viss. Vaļveidīgie nodod cits citam pārāk lielu datu apjomu pārāk daudzos veidos. Nemaz nerunājot par kolosālo joslas platumu, datu pārraidīšana norisinās daudz ātrāk nekā mums, gluži vienkārši tāpēc, ka ūdenī skaņa ceļo četrarpus reizes ātrāk nekā gaisā. Ja es ienirstu ar aizvērtām acīm, mani sāk smacēt dzirdes klaustrofobija. Zemūdens viļņa trieciens nepilnu simt metru attālumā izklausās kā 20 metrus no manis. Skaņu mudžekļa atšķetināšana prasa lielu piepūli un nogurdina.

Jā, zobenvaļi var izmantot savas skaņas tā paša tipa garlaicīgajām praktiskajām sarunām, kurām mēs lielākoties lietojam Šekspīra un Miltona valodu. Viņi lieliski spēj koordinēt vairākās frontēs izkārtotus sarežģītus uzbrukumus Rietumskotijas mazajiem joslvaļiem, izmantojot strupu norādījumu straumi. Taču pateikt, ka tas ir viss, ko viņi ar savām skaņām dara, būtu tikpat kā apgalvot, ka angļu valoda noderīga vienīgi, lai atšķirtu kreiso pusi no labās. Kāds intriģējošs un svarīgs pētījums parādīja, ka nav nekādas ciešas saiknes starp specifiskiem vaļveidīgo saucienu paveidiem un kādu no četriem konkrētiem uzvedības kontekstiem – ceļošanu, pārtikas meklēšanu, socializēšanos un atpūtu. Svarīgs izrādījās sociālais konteksts. Būtiskās atšķirības vokalizācijā noteica tieši tas, kādā sabiedrībā zobenvalis attiecīgajā brīdī atradies.

Liela daļa zobenvaļu runas ir kā pēc pasūtījuma šūts apģērba gabals, kas ļoti personīgi pielāgots konkrēto attiecību apveidiem. Tātad varētu pieņemt, ka tās mērķis ir uzturēt un kopt šīs attiecības ar citiem. Sekundes simtdaļas laikā Manīpenija tur, dzīlēs, pie sūneņiem bruģētā ceļa, producēja, inscenēja un nodemonstrēja veselu filmu, kas uzņemta tieši Džonam Ko un nevienam citam, skaidrojot, cik nelaimīga jūtas savas neauglības dēļ un kā viņas garastāvoklis varētu uzlaboties vēlāk, kad viņi tonedēļ nonāks līdz Īrijas krastiem. Nākamajā sekundes simtdaļā Džonam Ko jau tika piedāvāta nākamā audiofilma, vēl drūmāka par iepriekšējo – šoreiz par Manīpenijas mirstīgumu, neirotiskajām bailēm par sāpēm kaut kur vēdera apvidū un aizdomām, ka pie “islandiešiem” viss iekārtots daudz labāk. Varbūt Džons Ko pagriezās un ar infraskaņu līdzjūtīgi pamasēja Manīpenijas nieres, plaušas vai smadzenes. Saka, ka delfīnu balsis cilvēkiem uzlabo garastāvokli un veselību – kāpēc gan ne pašiem delfīniem? Cilvēku vārdi bieži nogalina, delfīnu vārdi varbūt dziedē.

Lielu daļu Manīpenijas repertuāra viņai iemācījusi māte. Viņa to apguva, atdarinot un labojot savas kļūdas. Taču ar savu personību viņa radikāli atšķīrās no savas mātes. Zobenvaļiem identificētas četras rakstura pamatīpašības: ekstraversija, dominance, piesardzība un apzinīgums/labdabīgums. Manīpenijas māte bija piesardzīga un, mācot meitai valodu, lielāko uzsvaru lika uz apdomību. Taču pati Manīpenija, par izmisumu savai mātei, uzauga par dzirkstošu ekstraverti, un zināma daļa leksikas, kurā tas izpaudās, bija patapināta no jauna tēviņa, kam bija tikai nedaudz pāri divdesmit, kad viņa galvu sašķaidīja kāda Panamas preču kuģa dzenskrūve. Manīpenijas māte neslēpa, ka viņai nepatīk šāda bezatbildība, un viņu sarunas vienmēr bija samērā stīvas.

Manīpenija mācījās arī no citām sugām un neorganiskiem trokšņiem. Kāds pamests zobenvaļu jaunulis pie Vankūveras salas esot pratis atdarināt jūras lauvas rējienus, un arī Manīpenija bērnībā mīlēja un iemācījās roņu dziesmas, piekrastes oļu gauso grabēšanu zemūdens straumē, prāmju motoru ducināšanu, omāru činkstēšanu un notekūdeņu caurules murrāšanu Sautjuistā.

Mana runa iet taisnās līnijās, no manas mutes tā pa taisno nonāk klausītāja ausīs. Reizēm kādu vārdu pa ceļam nozog vējš, taču gaiss tiem nepiešķir apveidu. Jūrā ir citādi. Plaknes, kas šķir dažādas temperatūras vai dažāda sāļuma ūdens slāņus, var skaņu sagraizīt, izstaipīt, atstarot vai apgriezt ačgārni. Tātad pati vokalizācijas norise rāda, cik sarežģīta ir vide, pa kuru skaņa ceļo. Sālsūdens neko neatstāj bez atbildes. Jūrā monologu nav. Tur lejā, dzīlēs, norisinās daudz lielākas lietas.

Turklāt tādos mērogos, ka patiesībā ir absurdi runāt par zobenvaļu “valodu”. Ne jau tāpēc, ka tas varētu būt apvainojums valodai (un tās pašpārliecināto lietotāju, cilvēku, lepnumam), bet gan tāpēc, ka būtu aizskaroši apgalvot, ka zobenvaļu saziņas līdzekļi ir tikpat ierobežoti kā mūsējie. Valoda, kā mēs to saprotam, ir tikai neliela daļa no jebkura organisma informācijas apmaiņas ar citādo.

Mani bieži dzen izmisumā paša valodas nespēja pienācīgi atspoguļot pasaules brīnumaino dabu. Es šo brīnumu apzinos intuitīvi, un tad valoda man paziņo, ka es jūsmojot pārāk vētraini un man vajadzētu nomierināties. Taču es labprātāk paļautos uz intuīciju. Es zinu, ka valodā noformulēti spriedumi netiek galā ar tik sarežģītu darbu. Kā lai es aprakstu mīlestību pret saviem bērniem, sašutumu par cilvēku nežēlību, degošu malkas pagaļu smaržu vai saules starus uz lidojošas kaijas muguras – kur nu vēl deju, kurā visas šīs lietas sastopas?

No ikdienas pieredzes mēs zinām, ka vārdi nav spējīgi izteikt visu šo krāšņumu – ka tikai mazu daļiņu no visa, ko patiesībā saprotam, mēs darām zināmu ar vārdu starpniecību un ka liela daļa no tā, ko mēs gūstam pat no formālas lekcijas, ir sublimināls (varbūt pārraidīts ar feromonu vai auru saslēgšanās palīdzību vai vēl kādā citā veidā).

Ja es, sēžot mājās Oksfordā, gribu sajust Ziemeļu garšu, es uzlieku kādu Pītera Maksvela Deivisa mūzikas ierakstu. Mūsu dzīves un pasaules, kurās mēs tās dzīvojam, ir simfoniskas. Jebkas vienkāršāks par mūziku to nespēj izteikt. Mūzika apmet līkumu un tiek garām mūsu kognitīvajiem vārtu sargiem. Mūzika izklāsta un paskaidro tik spēcīgi un precīzi, ka ar to nespēj mēroties spēkiem pat Šekspīra tēlainās līdzības. “Bet ko mūzika nozīmē?” sakņupuši pār saviem osciloskopiem, vaicā redukcionisti. Tikpat labi varētu pieprasīt precīzu Heroiskās simfonijas izklāstu – vārdu pa vārdam.

Tāpat kā mūsējo, arī zobenvaļu dzīvi var uzgleznot tikai episki simfoniskā manierē. Un viņu saziņa savā daudzveidībā, mērogā un intensitātē ir drīzāk muzikāla nekā vārdiska.

Ir izteikta doma, ka cilvēces vēsturē mūzika radusies pirms valodas. Man ir aizdomas, ka tā ir taisnība. Valoda ir derīgs rīks tādiem cilvēkiem kā juristi un biržas mākleri (lai gan, lietojot to šādā veidā, viņi paši ātri novīst); tā ir acīmredzami nepiemērots līdzeklis, lai formulētu tās attiecības ar plašo pasauli un citam ar citu, kas veido cilvēka vai delfīna eksistences būtību. Un tāpēc, lai realizētu šo būtību – lai apzinātos, lai pateiktu: “Tas esmu es, un es šeit stāvu – un vai tas nav brīnišķīgi?”, vajadzīga mūzika.

Mums tā bija. Mēs to esam pazaudējuši. Valoda, kam vajadzēja kalpot par sīku funkcionāru, par vienu zobratiņu lielajā sapratnes mehānismā, piesavinājusies galveno lomu šajā izrādē. Taču zobenvaļiem vēl ir mūzika. Viņi var mums iemācīt, kā dzīvot pilnasinīgu cilvēka dzīvi.

Ņemiet vērā, kādām vajadzībām viņi izmanto savu mūziku: savstarpējām attiecībām. Godīgi runājot, šim nolūkam es izmantoju tikai nelielu daļu savas valodas. Bet zobenvaļa dzīvi veido attiecības. Vienas kopienas indivīdiem var būt radikāli atšķirīgas personības, taču robežas starp tām ir ekstātiski izplūdušas. Nav tik viegli pateikt, kur beidzas viens indivīds un sākas cits. Neiroanatomija parāda, kā tas var notikt: zobenvaļiem ir krietni lielāks vārpstšūnu skaits nekā cilvēkiem; tās ir šūnas, kas iesaistītas limbiskās sistēmas nodrošinātajā empātijas spējā, prāta konstatēšanā citos un sociālās informācijas apstrādē. Zobenvaļa empātija šķērso sugu barjeru. Neviens zobenvalis nemūžam ar varu nenošķirtu cilvēka mazuli no tā vecākiem un neiesēdinātu šo mazuli tvertnē, lai pelnītu naudu, piespiežot to izpildīt dažādus trikus.

Bet pārsvarā zobenvaļi attiecības veido ar savējiem – un, pats svarīgākais, ar savu grupu. Rietumkrasta kopiena reizēm sastop Islandes piekrastes zobenvaļus. Abas grupas ar interesi un aizdomām nopēta viena otru un dodas tālāk. Tās nesarunājas – gluži vienkārši nevar. To valodas ir tikpat dažādas kā angļu un grieķu.

Visiem pasaules zobenvaļiem ir kopīgs sencis tikai 250 000 gadus senā ģimenes vēstures pagātnē. Piecu kultūras nišu zobenvaļu ģenētiskā profilēšana parādīja, ka tie iedalāmi piecās ģenētiski ļoti atšķirīgās grupās, kas precīzi sakrīt ar šīm piecām nišām (divām Klusajā okeānā un trim Antarktikā). Pēc visa spriežot, kultūra virzījusi somatisko evolūciju. Un svarīgs šīs kultūras elements ir valoda. Rietumkrasta kopiena varētu (pareizāk – būtu varējusi, pirms uzkrāja vienu no augstākajiem polihlorbifenilu līmeņiem, kāds jebkad konstatēts jūras zīdītājdzīvnieka organismā) radīt kopīgus pēcnācējus ar “islandiešiem”. Taču abas grupas nesarunājās, tāpēc nesatikās (un nesatikās, tāpēc nesarunājās) – tātad arī nesaradojās. Jidišā runājošs hasīds parasti neapprecas ar Pensilvānijas vācu valodā runājošu amišu, un no ģenētiskā aspekta atliek to tikai nožēlot. Tieši tāpat ir ar zobenvaļiem.

Rietumkrasta zobenvaļi ir dārgi maksājuši par savu attiecību intimitāti, kas spilgti izpaudusies viņu valodas lokālismā. Un šie zobenvaļi ir neauglīgi, jo viņiem kopīgi pārāk daudzi gēni. Kopš 80. gadiem, kad sākās šīs grupas datu uzskaite, jauni mazuļi nav dzimuši.

Nu jau ir par vēlu. Tā pati valoda, kas padara viņu savstarpējo attiecību dzīvi cilvēka prātam neaptverami bagātu, kuru katru brīdi šai dzīvei pieliks punktu. Palikušie astoņi zobenvaļi drīz mirs. Un līdz ar viņiem nomirs brīnišķiem dārgumiem rotāta kultūra, unikāla okeāna izpratne un ne ar ko neaizvietojams veids, kādā izteikt savu emocionālu reakciju uz brīvību un nāvi Skotijas sālsūdens virsotnēs.

Tādas bija manas pārdomas, drebinoties uz Skajas klintīm un vērojot peldspuru sadurstīto zunda ūdens virsmu un jūrā peldošo hidrofonu. Es turp vairs nebraukšu. Tas ir pārāk skumji.

Es teicu, ka vēlos no viņiem mācīties. Man liekas, ka esmu iemācījies visu, ko spēju, un tagad pienācis laiks likt to lietā. Tā nu es sakravāju savu mugursomu, nostopoju mašīnu un iesēdos vilcienā uz Oksfordu, kur klausīšos Baha svītas čellam un turpmāk vairāk dziedāšu saviem bērniem, kurus esmu radījis kopā ar savu sievu īrieti, ar ko man tikpat kā nav kopīgu gēnu, toties ir pietiekami daudz kopīgu vārdu, lai kaut kā saprastos.

Emergence Magazine, nr. 5