Morālie iedzīvotāji

No koloniālā laikmeta “Savienoto Valstu vēsturiskajā statistikā” līdz 1957. gadam tūlīt pēc “rīsa” un īsi pirms “darvas” un “terpentīna” minēti cilvēki. Rīsu mēra mārciņās, darvu un terpentīnu – mucās. Cilvēkus nevarēja mērīt ne mārciņās, ne tonnās, ne mucās. Mērīšanas nolūkā skaitīja galvas. Šī uzziņu grāmata ir pilna ar fascinējošu informāciju, kur ietilpst arī sērija Z 281–303 – hronoloģiski un pēc galamērķa dokumentēts cilvēku imports un eksports Savienotajās Valstīs no 1619. līdz 1773. gadam. Šķiet, ka pielikta vislielākā rūpība, lai nodrošinātu tabulu precizitāti. Zemsvītras zem glītajiem skaitļu stabiņiem šķiet atvainojamies par to, ka pilnīgas informācijas reizēm trūkst. “Mēs atvainojamies,” Tautas skaitīšanas birojs šķiet sakām, “ka netika veikta vai nav pieejama labāka uzskaite. Saprotiet, valsts tikko tikai veidojās, līdz ar to viss nenotika gluži tik produktīvi, kā gribētos.”

No šīm lappusēm staro prātīgums un džentlmenisks cienīgums. Taču tas ir prātīgums bez mazākās cerības pārliecināt, jo valoda sabrūk zem lielā svara, kas tai jānes. 3. zemsvītras piezīme, zem “Vergi”, piemēram, skaidro savas atsauces divdomīgumu: “Avots norāda arī, ka importēti 72 indiāņu vergi; 231 vergs miris, un 103 savākti eksportam.” “Miris”… “savākti” – dīvaini, vardarbīgi vārdi, kādus nekad nelietotu attiecībā uz rīsu, darvu vai terpentīnu. 5. zemsvītras piezīme, nepārspējami eleganta savā civilizētajā precizitātē, ir šāda: “Skaitlis attiecas uz nosūtītajiem, nevis saņemtajiem nēģeriem.” Acīmredzot bijusi starpība starp nosūtīto un galā nonākušo skaitu. Domas aizjoņo līdz pirmajam neatbildētajam jautājumam: cik? Cik bija nosūtīto? Cik nesasniedza galamērķi? Un tad tās aizslīd uz nākamo jautājumu – un tas ir būtiski svarīgs un nomāc visus pārējos: kas? Kā vairs nebija, kad notika pēdējā galvu skaitīšana? Vai tur bija septiņpadsmitgadīga meitene ar zara formas rētu uz ceļgala? Un kā viņu sauca?

Es nezinu, kāpēc ir tik grūti iztēloties un tāpēc arī īstenot patiesi humānu sabiedrību, – vai risinājums būtu jāmeklē dabzinātnēs, sabiedriskajās zinātnēs, teoloģijā vai filozofijā, vai pat daiļliteratūrā. Taču fakts paliek fakts: “Savienoto Valstu vēsturiskajā statistikā” notiek apmēram tas pats, kas mūsdienās raksturo un vienmēr ir raksturojis akadēmisko pētniecību: cilvēki tiek pielīdzināti precēm un sabāzti kopā zem alfabētiska šķirkļa, kaut gan valoda, ar kuru tiek raksturotas šīs darbības, ieliecas un lūst zem smagās un tai svešās atbildības. Maigās dvēseles, Tautas skaitīšanas biroja uzticamie ierēdņi, faktus nerada, viņi vienkārši tos reģistrē. Taču viņu darbs, manuprāt, atspoguļo nepilnības, kas kavē iztēles bagātu un cilvēcīgu pētniecību, kā arī humānas sabiedrības veidošanu. Šādā pētniecībā galvenais mērķis būtu veidot tādus sabiedrības locekļus, kuri spētu pieņemt cilvēcīgus lēmumus. Un kuri to arī darītu. Tā būtu pētniecība, kas atteiktos turpināt ražot studentu paaudzes, kuri gan tiek mācīti nošķirt atbalsta cienīgos nabagos no necienīgajiem, taču netiek mācīti saskatīt atšķirību starp rīsu un cilvēkiem. Kuri tiek mācīti nošķirt nevērtīgu dzīvību no vērtīgas, taču neredz starpību starp vergiem un terpentīnu. Kuri tiek mācīti noteikt, kam būs dzīvot un kam – mirt, taču nezina, ka muca un cilvēka galva ir divas dažādas lietas.

Indeksiem tas, protams, raksturīgi. Tur neparādās no maisa vēdekļa veidā izbiruši rīsa graudi. Tur nerīb no kuģa pa dēli ripinātas terpentīna mucas. Un tur nav septiņpadsmitgadīgas meitenes ar zara formas rētu uz ceļgala – meitenes ar vārdu. Vēsture ir procentpunkti, dižu vīru domas un laikmeta raksturojums. Vai meitene zina, ka 20 pēdas plašā kuģa Jēzus tilpnē viņa nomira tikai tāpēc, ka tāds bija laikmets? Un tāpēc, ka daži diži cilvēki izplānoja viņas likteni kā nacionālās ekonomikas izaugsmes, paplašināšanās, “nepārprotamās misijas”, jaunas pasaules kolonizācijas procentpunkta daļu? Ir nedaudz neērti iebilst dižam vīram, tomēr Tolstojs kļūdījās. Karaļi nav vēstures vergi. Vēsture ir karaļu verdzene.

Matrici, kurā tiek pieņemti šie varenie lēmumi, reizēm dēvē par rasismu, reizēm par klasismu un reizēm par seksismu. Tie visi ir precīzi, tomēr arī maldinoši termini. Matrices pamatā ir nožēlojamā nespēja projicēt, kļūt par “citu”, iztēloties, ka esi šis cits vai cita. Tas ir intelektuāls defekts, iztēles sašaurināšanās, un tas atklāj gotisku apmēru ignoranci, kā arī patiesi smieklīgu ziņkāres trūkumu. Vēsturnieki, protams, nevar šķirot rīsus pa graudiņam – viņiem jāaptver kopums. Taču atkarībai no šādas disciplīnas nebūtu jābūt tik visaptverošai, lai tās dēļ mēs līdzīgi apietos arī ar cilvēku attiecībām. Viena no nozīmīgākajām inteliģences pazīmēm galu galā ir spēja saskatīt atšķirības, nelielas atšķirības. Intelektu mēs vērtējam pēc tā, cik viegli tas spēj atšķirt vienu molekulu no citas, vienu šūnu no citas, 1957. gada no 1968. gada bordo, gaišsārti violeto toni no tumšsārti violetā, vienu sinonīma niansi no citas, rūgušpienu no paniņām, Chanel N° 5 no Chanel N° 19. Tāpēc jādomā, ka turpināt uzlūkot veselu cilvēku rasi kā vienu personu ir tik neaptverama ignorance, tik liels trulums un iztēles trūkums, ka tur nav iespējas iespraukties nevienai niansei, nekādam uztveres smalkumam, nekādai atšķirībai. Nu, izņemot lielās atšķirības: kam būs dzīvot, kam mirt, kurš ir pelnījis valsts atbalstu, kurš nav. Un tas ir iemesls, kāpēc mūsu garīgais instrumentārijs 1977. gadā neko daudz neatšķiras no tā, kurš bija mūsu rīcībā 1776. gadā. Te ir darīšana ar tik izkropļotu saprātu, ka 1905. gadā tas lika kādam baltajam profesoram pajautāt V. E. B. Duboisam “vai krāsainie cilvēki raud” un liek pētīt “ģenētiskās” ietekmes uz tik sajauktas un daudzveidīgas rases inteliģenci, ka, izmantojot līdzīgus datus attiecībā uz pelēm, eksperiments izgāztos, vēl pat nesācies.

Ja izglītība saistīta ar ko vēl, ne tikai ar iespēju nopelnīt vairāk naudas (bet varbūt tā saistīta tikai ar to), tā varētu vairāk būt inteliģenta problēmu risināšana un savstarpēji konstruktīvas attiecības starp cilvēkiem. Taču izglītības iestādes un daži mūsu izcilākie zinātnieki uzskatījuši sadarbību starp cilvēkiem un to savstarpēji konstruktīvos mērķus par ceturtās un piektās šķiras problēmām – ja vispār. Tam nav vajadzīgi citi pierādījumi kā mūsu valsts vēsture.

Nevar vainot iekarotāju par to, ka tas raksta vēsturi pēc sava prāta, vai vēl jo mazāk par to, ka notikumus cilvēku dzīvē un to likumsakarības tas interpretē no sava viedokļa. Toties mēs varam pieprasīt, lai iekarotājs šo viedokli (savu?) atklāti atzīst. Šajā sakarā varētu būt lietderīgi palūkoties, ko tad mūsu Amerikas iekarotāji (mūsu tēvi dibinātāji), mūsu vīri ar plašo redzējumu un lielo varu, īsti teikuši.

Andrū Džeksons (1833. gada 3. decembrī):

“Indiāņiem nepiemīt inteliģence, strādīgums un morālie paradumi, kā arī vēlme pēc uzlabojumiem, kas būtiski svarīgi jebkādām labvēlīgām pārmaiņām viņu stāvoklī. Atrodoties citas, pārākas rases ielenkumā un nespējot nedz novērtēt sava mazvērtīguma cēloņus, nedz tos pārvarēt, tiem nekas cits neatliek kā pakļauties apstākļu varai un drīz vien izzust.”

Teodors Rouzevelts (Ouenam Visteram, 1901):

“Es pilnībā jums piekrītu: kā rase un kopumā [melnie] ir visnotaļ mazvērtīgāki par baltajiem.

Man laikam būtu jākaunas atzīt, ka pievienojos Rietumu attieksmei pret indiāni. Es neietu tik tālu, lai apgalvotu, ka vienīgie labie indiāņi ir miruši indiāņi, taču par deviņiem no desmit es tomēr tā sacītu, un diez vai vajadzētu pārāk tuvu aplūkot šo desmito. Visnekrietnākais kovbojs ievēro vairāk morāles principu nekā caurmēra indiānis.”

Ģenerālis Uliss S. Grants (ģenerālim Vebsteram, Lagrandža Tenesī, 1862. gada 10. novembrī):

“Izdodiet pavēli visiem konduktoriem, ka neviens ebrejs nedrīkst lietot dzelzceļu no jebkura punkta dienvidu virzienā. Viņi var braukt uz ziemeļiem, un viņus uz to var pat mudināt; taču viņi ir tik neciešami kaitinoši, ka departaments ir no viņiem jāattīra.”

Holīspringsa Misisipi

1862. gada 8. decembrī

Ģenerālpavēle:

“Ņemot vērā iztikas līdzekļu trūkumu, visi kokvilnas spekulanti, ebreji un citi klaidoņi, kam nav nekādu godīgu ienākumu avotu, izņemot tos, kurus tie gūst no vispārējā posta…”

Sams Hjūstons, ASV senators (1848):

“Anglosakšiem jāpārņem visa šī plašā kontinenta dienvidu daļa. [..] Meksikāņi nav ne par matu labāki par indiāņiem, un es neredzu iemesla, kāpēc mums neņemt viņu zemi.”

Freeman’s Journal (1848. gada 4. martā):

“Vēlreiz: mūsu mērķis ir parādīt, ka protestantisms ir panīcis, bezspēcīgs, izmirstošs, kaut gan to traucē tikai paša gangrēna, un ka tas apzināsies, ka pienākusi tā pēdējā stundiņa, tikai tad, kad to godīgi pretstatīs katoliskajai patiesībai.”

Ričards Paiks (Bostona, 1854):

“Katolicisms ir un vienmēr bijis fanātiska, citus vajājoša un uz māņiem balstīta reliģija. Nekrietnību sarakstā nebūs nozieguma, ko tas nebūtu pastrādājis. Nav grēka pret cilvēci, ko tas nebūtu pieļāvis. Nav zaimu pret Dievu, kurus tas nebūtu svētījis. Tas ir spēks, kurš nekad nav atturējies pārkāpt ticību, ja vien tā intereses to prasa; tam nepiemīt sirdsapziņa; tas nerēķinās ar sabiedrības viedokli; tas izbāzis galvu kristīgo tautu vidū, bet no tā pil miljoniem noslepkavoto asinis un to izmocījušas tūkstoš gadu perversijas; tas ir vienmēr ambiciozs, vienmēr asiņains un vienmēr pilns viltus.”

New York Tribune (1854):

“Ķīnieši ir prātam neaptverami necivilizēti, netīri un nešķīsti, tie neievēro neko no augstākās raudzes attiecībām ne mājās, ne sabiedrībā; viņi ir iekārīgi un juteklīgi; katra viņu sieviete ir viszemākās šķiras prostitūta.”

Ģenerālis Viljams Šērmans:

“Mums jāvērš pret sū taisna atriebe, līdz pat viņu visu – vīru, sievu un bērnu – iznīcināšanai. Nekas cits neizravēs šo ļaunuma sakni. Jo vairāk mēs nogalināsim šogad, jo mazāk mums būs jānogalina nākamajā karā; jo vairāk es iepazīstu šos indiāņus, jo lielāka ir mana pārliecība, ka viņi būs jānogalina vai jāpatur kā ubagu banda.”

Bendžamins Franklins (1751):

“Kāpēc mums jāpalielina Āfrikas dēlu skaits, iedēstot tos Amerikā, kur mums ir tik lieliska iespēja izslēgt visus melnos un brūnganos, bet pavairot jaukos baltos un sarkanos?”

Viljams Bērds, “Dienasgrāmata” (Virdžīnija, 1709–1712):

“1709. gada 8. februārī: Dženija un Jūdžīns nopērti.

1709. gada 17. aprīlī: Anaka nopērta.

1709. gada 13. maijā: Bērda kundze nopērta.

1709. gada 23. martā: Molla nopērta.

1709. gada 10. jūnijā: Jūdžīns [bērns] nopērts par bēgšanu; ielikti laužņi.

1709. gada 3. septembrī: Es situ Dženiju.

1709. gada 16. septembrī: Dženija nopērta.

1709. gada 19. septembrī: Es situ Anamu.

1709. gada 16. decembrī: Jūdžīns nopērts par to, ka vakar neko nedarīja.

(Aprīlī es oficiāli piedalījos izmeklēšanā pret vergiem, kas bija “apcietināti par nodevību”; divi tika pakārti.)

1710. gada 1. jūlijā: Tā nēģeriete atkal izbēga ar laužņiem mutē.

1710. gada 8. jūlijā: Nēģeriete tika atrasta un sasieta, taču naktī atkal aizbēga.

1710. gada 15. jūlijā: Mana sieva pret manu gribu lika dedzināt mazo Dženiju ar karstu dzelzi.

1710. gada 22. augustā: Man bija ass strīds ar mazo Dženiju, tāpēc es viņu situ, bet pārāk stipri, par ko man žēl.

1710. gada 31. augustā: Jūdžīns un Dženija tika sisti.

1710. gada 10. oktobrī: Es nopēru trīs verdzenes.

1710. gada 6. novembrī: Nēģeriete atkal aizbēga.”

Bērda dienasgrāmatas redaktori tās autoru raksturo kā “Virdžīnijas viselegantāko un izsmalcinātāko džentlmeni, .. labsirdīgu kungu, [kurš] dažās vēstulēs vērsies pret tiem, kuri slikti apietas ar saviem vergiem”.

Šāda ir valoda, redzējums, atmiņa – mūsu mantojums šajā sabiedrībā. Tiesa, augšminētie teikuši un darījuši citas lietas un daļa no tām bijušas labas. Taču viņi teikuši un, kas vēl svarīgāk, jutuši to.

Mūsu pagātne ir drūma, nākotne – neskaidra. Taču es neesmu racionāla. Racionāls cilvēks pielāgojas videi. Neracionāls – nepielāgojas. Līdz ar to jebkāds progress atkarīgs no neracionālā cilvēka. Es dodu priekšroku nepielāgoties. Es atsakos no “es” cietuma un izvēlos “mēs” plašumus.

Ar šādu pagātni nav pamata optimismam, ka jebkad tiks iedomāta un līdz ar to īstenota humāna sabiedrība, kur mācībspēku galvenais mērķis būs iemācīt, kā pieņemt cilvēcīgus lēmumus. Optimismam nav pamata, taču mēs varam sasniegt skaidrību. Mēs varam identificēt ienaidnieku. Mēs varam sākt ar to, ka uzdodam sev jautājumu, kā būtu pareizi, nevis jautājam, kas ir izdevīgi. Mēs varam noskaidrot atšķirību starp nelielu drudzi un slimību. Starp rasismu un iedzīvošanās kāri. Mēs varam domāt ar skaidru galvu un piesardzīgi. Mums jābūt piesardzīgiem, lai nesavažotu prātu, garu un gribu ne sev, ne tiem, kuru vidū dzīvojam. Mums jābūt piesardzīgiem, lai neaizrautos ar otršķirīgiem mērķiem un otršķirīgām idejām.

Mēs esam cilvēki. Cilvēki, kuri līdz šim būs taču atklājuši to, kas redzams jebkuram trīsgadniekam: “Cik neapmierinoša un neveikla ir visa šī miljardu vairošanās un miršana.” Mēs esam cilvēki, nevis rīsa graudi, tāpēc “mēs vēl neesam sastapuši nevienu dievu, kas būtu tik līdzcietīgs kā cilvēks, kurš palīdz vabolei pagriezties un nostāties atkal uz kājām. Neviena tauta pasaulē neuzvedas tik briesmīgi kā dievlūdzējkukaiņi”.

Mēs esam zemeslodes morālie iedzīvotāji. Jā, mūsu mēģinājumi uzvesties kā tādiem ir visai vārgi, taču to noliegt nozīmē smakt cietumā. Protams, ka ļaunums pastāv. Ļaunums ir noslēpumaina parādība. Taču, ja mēs redzam pasauli kā ieilgušu brutālu spēli, tad agri vai vēlu uzdursimies citai noslēpumainai parādībai – skaistumam, gaismai, kanārijputniņam, kas dzied, notupies uz galvaskausa… Ja vien visi laikmeti un visas cilvēku rases nav dziļi alojušās, šķiet, ka tomēr pastāv žēlsirdība, skaistums, harmonija… un tas viss ir par brīvu un mums pieejams.

No eseju un runu krājuma The Source of Self-Regard. Ņujorka: Alfred A. Knopf, 2019