Par vingrināšanos

Lai kā mēs paļautos uz savu saprātu un zināšanām, grūti cerēt, ka tie būs tik spēcīgi, lai liktu mums nonākt līdz rīcībai, ja ar pieredzes palīdzību vienlaikus nevingrinām un neveidojam arī dvēseli tai dzīves ceļā, pa kuru gribam to virzīt: citādi, kad būs pienācis brīdis rīkoties, tā neizbēgami jutīsies bezpalīdzīga. Lūk, kāpēc tie filozofi, kas tiecās uz izcilību, nesēdēja mierā un drošībā, gaidot likteņa triecienus. Bīdamies, ka tie nepārsteidz viņus nepieredzējušus un cīņai nesagatavotus, viņi centās tos apsteigt un apzināti pakļāva sevi pārbaudījumiem. Vieni atsacījās no bagātības, lai labprātīgi dzīvotu nabadzībā. Citi izvēlējās fizisku darbu, skarbus un smagus dzīves apstākļus, lai norūdītos pret grūtībām un iegūtu lielāku izturību. Vēl citi atteicās no mīļākajām ķermeņa daļām, tādām kā vairošanās orgāni vai acis, aiz bailēm, ka to lietošana, kas ir tik jauka un patīkama, liks atslābt un atmaigt dvēseles spēkam. Bet vingrināšanās nekādi nevar mums palīdzēt tikt galā ar dzīves lielāko pārbaudījumu – nāvi. Pieredze un pieradums ļauj cilvēkam norūdīties pret sāpēm, kaunu, postu un citām dzīves likstām. Bet, tiklīdz ir runa par nāvi, mums ir tiesības tikai uz vienu vienīgu mēģinājumu. Mēs visi tās priekšā esam mācekļi.

Senatnē dzīvoja cilvēki, kas tik labi prata izmantot dzīvei atvēlēto laiku, ka centās izbaudīt un izgaršot arī pašu nāves mirkli un sasprindzināt spēkus, lai mēģinātu paraudzīties, kāda tad īsti ir šī aizceļošana. Bet viņi neatgriezās, lai mums par to pastāstītu.

Nemo expergitus extat,

Frigida quem semel est vitai pausa sequuta.¹

Neviens nemostas vairs, kad to pārņēmis

Nāves ledainais miegs.

Kāniju Jūliju, dižciltīgu romieti, kurš bija apveltīts ar neparastu drosmi un rakstura stingrību, briesmonis Kaligula notiesāja uz nāvi. Kad, vairākkārt apliecinājis nesatricināmu apņēmību, viņš tika nodots bendes rokās, kāds draugs filozofs viņam pajautāja:

– Nu ko, Kānij, kā šobrīd jūtas tava dvēsele? Ko tā dara? Un par ko tu domā? 

– Es domāju, – viņš atbildēja, – par to, kā sasprindzināt visus spēkus un būt gatavībā, lai lūkotu, vai nāves mirklī, kas ir tik spējš un īss, es kaut ko manīšu no savas dvēseles aiziešanas un vai tā kaut ko sajutīs, atstājot ķermeni, lai pēc tam, ja izdosies par to kaut ko uzzināt, es varētu atgriezties, ja vien spēšu, un pastāstīt par to saviem draugiem.

Lūk, cilvēks, kurš filozofēja ne vien līdz nāvei, bet arī pašā nāvē. Cik nesatricināma paļāvība, kāds gara spēks – gribēt no nāves gūt mācību un tik nopietnā brīdī spēt domāt par kaut ko vairāk!

Jus hoc animi morientis habebat.²

Pat nāves stundā viņš nezaudēja dvēseles spēku.

Un tomēr, man šķiet, pastāv veids, kā sarast ar nāvi un savā ziņā to izmēģināt. Mēs varam gūt tās pieredzi, ja ne pilnīgu un galīgu, tad vismaz tādu, kas mums būtu noderīga un darītu mūs stiprākus un paļāvīgākus. Lai arī nevaram ar nāvi spēkoties, tad vismaz varam pienākt tai tuvāk un to apskatīt; un, ja arī nenokļūsim līdz pašiem tās cietokšņa vārtiem, tad vismaz varam skaidrāk nomanīt tā apveidus un izlūkot ceļus, kas pie tā ved.

Ne jau velti mums iesaka palūkoties uz to līdzību, kāda pastāv starp nāvi un miegu. Cik viegli cilvēks no nomoda pāriet pie miega! Un cik viegli zaudē apziņu par gaismu un sevi pašu! Varētu pat likties, ka miegs ir nevajadzīgs un pretdabisks, jo tas mums laupa spēju rīkoties un just; bet ar tā starpniecību daba mums parāda, ka tā mūs ir radījusi gan dzīvei, gan nāvei, un jau dzīves laikā sniedz mums nojausmu par to mūžīgo stāvokli, kādu tā mums lēmusi pēc dzīves, lai mūs pie tā pieradinātu un tas mūs nebiedētu.

Bet tie, kam pēc smagāka nelaimes gadījuma neiztur sirds un kas zaudē samaņu, manuprāt, nav bijuši tālu no tā, lai ieraudzītu nāves īsto seju, jo, ciktāl ir runa par pašu aiziešanas mirkli, mums īsti nav pamata baidīties, ka ar to varētu saistīties kādas mokošas vai nepatīkamas izjūtas; lai mēs kaut ko sajustu, ir vajadzīgs laiks. Ciešanas prasa laiku, bet nāves mirklis ir tik īss un ātrs, ka tam jābūt nesāpīgam. Drīzāk mums būtu jābaidās no šiem pietuvošanās brīžiem, un tieši no tiem mēs varam gūt pieredzi.

Daudzas lietas mūsu iztēlē šķiet krietni iespaidīgākas nekā ir īstenībā. Lielāko mūža daļu esmu nodzīvojis ar labu un pat nevainojamu veselību, spēks un enerģija tā vien kūsāja manī. Šis spars un dzīvesprieks lika man raudzīties uz slimībām kā uz kaut ko tik briesmīgu, ka tad, kad pašam nācās tās pieredzēt, to uzbrukumi man likās viegli un kusli salīdzinājumā ar to, no kā biju baidījies.

Lūk, sajūta, ko man gadās piedzīvot bieži: ja negaisa naktī, kad ārā plosās vētra, es atrodos siltā un mājīgā istabā, es satraucos un raizējos par tiem, kuri tobrīd ir laukā. Bet, ja tur esmu pats, man pat prātā nenāk, ka es varētu atrasties citur! Jau pati doma būt ieslodzītam četrās sienās man likās neciešama līdz brīdim, kad biju spiests pavadīt istabā nedēļu un pat veselu mēnesi, satraukts, īgns un savārdzis. Un es konstatēju, ka tad, kad biju pie labas veselības, slimnieki man likās vairāk žēlojami nekā es pats sev, būdams slims, un ka iztēles radītais priekšstats par slimošanu bija licis man stipri pārspīlēt lietu patieso stāvokli. Ceru, ka tāpat būs ar nāvi un ka visi pūliņi, ko veltu, lai tai sagatavotos, nav tā vērti, tāpat kā mani saucieni pēc palīdzības, lai mīkstinātu tās triecienu. Bet, lai kā arī būtu, piesargāties nekad nav no lieka.

Mūsu trešā vai otrā (īsti labi vairs neatceros, kura) Ticības kara laikā es reiz devos izjādē kādu ljē³ no savas muižas, ap kuru tolaik pilnā sparā gāja vaļā pilsoņu nemieri. Iedomājos, ka, būdams tik tuvu mājām, esmu drošībā un ka man nav vajadzīgs labāks ekipējums: biju paņēmis paklausīgu, bet ne pārāk izturīgu zirgu. Jau mājupceļā pēkšņi atgadījās situācija, kurai zirgs īsti nebija gatavs: viens no maniem vīriem, liels un plecīgs puisis, spēcīga, bet jau stipri nodzīta ērzeļa mugurā, kas gan visādi citādi aizvien vēl bija sprigans un žiperīgs, lai izrādītos un apsteigtu pārējos, dzina savu rumaku pilnos auļos taisni pa to ceļu, pa kuru devos es, un kā tāds milzis nesās virsū mazajam cilvēkam viņa mazajā zirgā, ietriekdamies tajā ar visu spēku un svaru. Mēs abi lidojām, apmetot gaisā vairākus kūleņus, un, lūk, jau pēc mirkļa mans zirgs guļ zemē, pavisam apdullis, un es 10 vai 12 soļus no viņa, izstiepies garšļaukus, seja vienās skrambās un pušumos, zobens, kas man bija rokā, aizlidojis vēl 10 soļus tālāk, josta sarauta gabalos; es tur gulēju kā nekustīgs un nejūtīgs bluķis. Līdz tam savā mūžā vēl nekad nebiju zaudējis samaņu. Mani ceļabiedri, visādi izmēģinājušies mani atžirbināt un jau noturēdami mani par mirušu, pacēla mani uz rokām un ar milzīgām mokām stiepa uz mājām, apmēram pusljē no turienes. Pa ceļam, kad vismaz divas stundas jau biju uzskatīts par beigtu, es atkal sāku kustēties un elpot: man krūtīs bija sakrājies tik daudz asiņu, ka, lai tiktu pie elpas, tās bija jādabū laukā, un daba darīja savu. Mani pieslēja kājās, un no manis izlija spaiņa tiesa asiņu, tās vēlās no manis lieliem kunkuļiem, un tā vairākkārt visa ceļa garumā. Pateicoties tam, manī nedaudz atgriezās dzīvība, bet tas notika pamazām un prasīja tik ilgu laiku, ka pirmajā brīdī sajutos vairāk miris nekā dzīvs.

Perche, dubbiosa anchor del suo ritorno,

Non s’assecura attonita la mente.⁴

Jo satricinātais prāts vēl šaubās, vai atgriezīsies,

Un nespēj atgūties.

Šīs atmiņas, kas dziļi iespiedušās manā dvēselē, parādot, kāda var būt nāves patiesā seja, savā ziņā samierināja mani ar nāvi. Kad atguvu redzi, acis bija tik aizmiglotas, tik vārgas un nedzīvas, ka ap sevi spēju izšķirt tikai ņirbošu gaismu,

Gli occhi, mezzo tra ’l sonno e l’esser desto.⁵

Acis, pusceļā starp miegu un nomodu.

Mana apziņa atdzīvojās tikpat lēni kā ķermenis. Pamanīju, ka esmu viss vienās asinīs: mans kamzolis bija viscaur nošķiests ar tām. Pirmā doma, kas man ienāca prātā: man galvā trāpījis arkebūzas šāviņš. Un tobrīd ap mums patiešām bija dzirdami šāvienu trokšņi. Man šķita, ka dzīvība turas vairs tikai mata galā, un es aizvēru acis, lai, kā man likās, vieglāk ļautu tai aizlidot; bija patīkami būt tik gurdam un ļauties. Šī doma tikai vāri virmoja kaut kur manas apziņas virspusē, tā bija tikpat trausla un vārga kā viss pārējais; patiesībā tā ne vien nebija nepatīkama, bet tai pat piemita kaut kas no tās saldās sajūtas, kas pārņem cilvēku, laižoties miegā.

Man šķiet, tieši šādā stāvoklī atrodas tie, kurus mēs redzam jau agonijā; es uzskatu, ka mēs velti viņus apraudam, domādami, ka viņi ir briesmīgu sāpju varā vai ka viņu prātu urda mokošas domas. Pretēji daudzu citu un pat Etjēna de Laboesī viedoklim, man vienmēr licies, ka tiem, kurus redzam jau saļimušus un itin kā nemaņā, tuvojoties pēdējai stundiņai, vai arī ilgas slimības, smadzeņu triekas vai epilepsijas nomocītus,

Vi morbi saepe coactus

Ante oculos aliquis nostros ut fulminis ictu

Concidit, et spumas agit, ingemit, et fremit artus.

Desipit, extentat neruos, torquetur, anhelat,

Inconstanter et in iactando membra fatigat,⁶

Slimības uzveikts, kā no zibens spēriena

Mūsu acu priekšā bieži saļimst kāds cilvēks;

ar putām uz lūpām, vaidošs un trīcošs,

Viņš murgo, kļūst stīvs, lokās, elso

un raustās mokošos krampjos,

vai arī tiem, kas ievainoti galvā un brīžiem iegārdzas vai izdveš sirdi plošas nopūtas, – arī tad, ja dažas pazīmes šķietami liecina, ka viņi vēl ir pie pilnas apziņas, un viņu ķermenis brīžiem vēl sakustas – kā jau teicu, man vienmēr licies, ka miesa un dvēsele tiem jau iemigusi un nejūtīga.

Vivit et est vitae nescius ipse suae.⁷

Viņš ir dzīvs un pats to neapzinās.

Nespēju noticēt, ka ar tik sabeigtiem locekļiem un dziestošām maņām cilvēkam pietiktu spēka uzturēt sevi pie apziņas un ka tie, kas atrodas šādā stāvoklī, būtu spējīgi jelkādi sajust un apzināties savas ciešanas vai tiktu pakļauti mokošām pārdomām; un tāpēc viņi nav īsti apraudami.

Nevaru iedomāties briesmīgāku stāvokli kā to, ko piedzīvo sāpju nomocīta dvēsele, kura joprojām ir dzīva un jūtīga, bez iespējas jelkādi izteikt savas ciešanas; to varētu sacīt par tiem, kurus pakļauj spīdzināšanai un notiesā uz nāvi pēc tam, kad viņiem nogriezta mēle, vienīgi jāpiebilst, ka šāda veida nāves gadījumā vismēmākā šķiet viscienīgākā, ja to uzņem ar nesatricināmu stāju. Bet to var attiecināt arī uz nabaga gūstekņiem, kas krituši to briesmīgo benžu rokās, kādi ir mūslaiku zaldāti un kuri tos moka visnežēlīgākajos veidos, lai izspiestu no viņiem nesamērīgi lielu izpirkuma maksu, un kurus tur tādos apstākļos un vietās, kur viņiem nav ne mazākās iespējas izteikt savas domas un darīt zināmas savas ciešanas. Dzejnieki ir izgudrojuši dažus labvēlīgus dievus, kas atpestī tos, kuriem jāpiedzīvo šāda lēna un mokoša nāve:

Hunc ego Diti

Sacrum iussa fero, teque isto corpore solvo.⁸

Šo upuri nesu,

Izpildot pavēli, Dītam, no miesas šīs atraisu tevi.

Tie daži vārdi un īsās un nesakarīgās atbildes, ko ar kliegšanu un purināšanu dažkārt vēl izdodas no viņiem izspiest, kustības, kas šķiet paužam zināmu piekrišanu tam, ko no viņiem prasa, nebūt vēl nenozīmē, ka viņi ir dzīvi, katrā ziņā ne to, ka viņi ir pilnībā dzīvi. Tāpat notiek arī ar mums, kad laižamies miegā, bet vēl neesam tā pilnīgā varā; apkārt notiekošo mēs uztveram kā sapnī, mūsu ausis sadzird balsis pavisam vārgi un neskaidri, it kā līdz mūsu apziņai tās nonāktu tikai daļēji, un, ja atbildes, ko mēs sniedzam uz pēdējiem mums adresētajiem vārdiem, ir jēdzīgas un sakarīgas, tad lielā mērā par to var pateikties nejaušībai.

Tagad, kad pats esmu to piedzīvojis, es vairs nešaubos, ka mani agrākie spriedumi bijuši pareizi. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka, lai arī biju zaudējis samaņu, es gandrīz aplauzu nagus, mēģinot pārplēst savu kamzoli (bruņu man tobrīd nebija), pat nejūtot, ka esmu ievainots: jo ir kustības, kuras mūsu ķermenis izdara pats un par kurām mēs nelemjam.

Semianimesque micant digiti, ferrumque retractant.⁹

Pusdzīvie pirksti vēl raustās, lai zobenu atpakaļ tvertu.

Krītot, dabiska impulsa vadīts, cilvēks vēl pamanās izstiept rokas uz priekšu: mūsu locekļi šādi nāk talkā cits citam, negaidot, līdz to pavēlēs prāts.

Falciferos memorant currus abscindere membra,

Ut tremere in terra videatur ab artubus id quod

Decidit abscissum, cum mens tamen atque hominis vis

Mobilitate mali non quit sentire dolorem.¹⁰

Stāsta, ka ar izkaptīm aprīkoti bruņu rati tik ātri nocērt cilvēkam rokas vai kājas, ka var redzēt, kā to izmētātie stumbeņi raustīdamies vāļājas pa zemi, vēl pirms sāpes – tik spējš ir trieciens! – ir paguvušas nonākt līdz cilvēka apziņai.

Manas krūtis bija tik pilnas ar sarecējušām asinīm, ka pirksti paši stiepās pie tām, kā bieži mēdz stiepties pie kņudošās vietas, neatkarīgi no tā, ko pavēl mūsu griba. Ir novērots, ka pēc nāves daudziem dzīvniekiem un pat cilvēkiem vēl nodreb un noraustās muskuļi. Ikviens no pieredzes zina, ka ir ķermeņa daļas, kas sakustas, izslejas vai nolaižas pašas no sevis, bieži vien bez mūsu ziņas. Taču šīs impulsīvās kustības, kurām mēs pakļaujamies un kuras mūs skar tikai virspusēji – tikai “caur virskārtu”, ja tā var sacīt –, īsti nav mūsu kustības: tās nevar būt apzinātas bez pilnīgas cilvēka iesaistīšanās, un sāpes, ko miegā sajūt roka vai kāja, nav īsti mūsu sāpes.

Kad tuvojos mājām, ko jau bija sasniegusi ziņa par manu kritienu, un mājinieki, kā allaž šādās reizēs, vaimanādami izskrēja man pretī, es ne vien atbildēju dažus vārdus uz to, ko man vaicāja, bet, kā stāsta, piedevām vēl esot attapis pavēlēt, lai manai sievai iedod zirgu, redzot, kā viņa klupdama krizdama skrien pa stāvo un akmeņaino ceļu. Šķiet, ka šī doma varētu nākt no kāda, kas ir pie apziņas, – un tomēr es nepavisam tāds nebiju. Patiesībā manas domas likās tādas kā tukšas, aizmiglotas, tās drīzāk izsauca redzes un dzirdes radītie iespaidi: tās nenāca īsti no manis. Es nezināju nedz to, no kurienes nāku, nedz to, uz kurieni eju; nespēju novērtēt un saprast, ko man vaicā, tā bija pavisam vārga reakcija, ko maņas izraisa pašas no sevis, it kā aiz pieraduma; prāts tajā piedalījās itin kā sapnī, it kā notiekošais īsti to neskartu, it kā jutekļu trauslie iespaidi tikai viegli to apskalotu, izšķīstu ap to kā gaisīgas putas.

Mana pašsajūta visu šo laiku bija ļoti patīkama un mierīga; es nejutos noraizējies nedz par sevi, nedz citiem, jutu tikai neparastu gurdumu un ārkārtīgu vājumu bez jebkādām sāpēm. Es redzēju savu māju un to nepazinu. Kad mani noguldīja gultā, atpūta man sagādāja nebeidzamu labsajūtu, jo jutos pamatīgi izpurināts, kad šie nabaga ļaudis, nopūlēdamies dabūt mani mājās, bija nesuši mani uz rokām pa tik garu un sliktu ceļu un, lai nedaudz atvilktu elpu, bija spiesti nomainīt cits citu pa diviem trim lāgiem. Tad man piedāvāja daudz un dažādas zāles, no kurām es atteicos, pārliecināts, ka esmu nāvīgi ievainots galvā. Un nebūs melots, ja sacīšu, ka tā būtu bijusi viegla un laimīga nāve, jo novārgušais prāts man liedza to apzināties un novārgušais ķermenis neko no tās sajust. Es ļāvos un jutos tik viegli un patīkami, ka būtu grūti iedomāties vēl mazāk mokošu stāvokli.

Ut tandem sensus convaluere mei.¹¹

Līdz beidzot es atģidos.

Proti, divas vai trīs stundas vēlāk es jutu, ka pēkšņi atgriežas sāpes, visi mani locekļi pēc kritiena bija kā samalti un salauzti, un nākamās divas trīs naktis es jutos tik slikti, ka likās: es mirstu atkal, tikai šoreiz daudz skaudrākā nāvē; un vēl šodien es jūtu šīs traumas sekas. Es gribētu piebilst, lūk, ko: pēdējais, ko man izdevās atcerēties, bija atmiņas par pašu negadījumu; un es liku sev atkārtot vairākas reizes no vietas, kurp biju devies, no kurienes nācu, cikos tas ar mani bija atgadījies, iekams man izdevās saprast, kas noticis. Runājot par mana kritiena cēloni, tas, lai pažēlotu vaininieku, no manis tika slēpts, un man tika izgudroti citi. Bet jau krietni vēlāk, tikai nākamajā dienā, kad atmiņa sāka atgriezties un ļāva ieraudzīt situāciju, kādā biju atradies brīdī, kad pamanīju zirgu, kas pilnos auļos nesās man virsū (jo es viņu ieraudzīju jau minam sev uz papēžiem un paguvu nodomāt, ka ar mani ir cauri, bet šī doma bija tik pēkšņa, ka tajā nepaguva iezagties bailes), es sajutos tā, it kā manu dvēseli būtu ķēris zibens un it kā es atgrieztos no viņpasaules.

Stāsts par tik parastu notikumu varētu šķist stipri vien nenozīmīgs, ja es no tā nebūtu guvis mācību; jo, lai sarastu ar nāvi, manuprāt, labākais līdzeklis ir tai pietuvoties. Jeb, kā saka Plīnijs, cilvēks pats sev ir lielisks izpētes objekts, ja vien spēj sevi papētīt tuvāk. Tas, par ko es šeit stāstu, nav mani pieņēmumi vai uzskati, bet gan tas, ko pats esmu piedzīvojis; tā nav aizgūta, bet iegūta mācība.

Un nevajag ņemt ļaunā, ja es ar to padalos. Jo tas, kas ir noderīgs man, gadījuma pēc var būt noderīgs arī citiem. Katrā ziņā ar to nevienam netiek nodarīts pāri, jo es izmantoju tikai pats savu pieredzi. Un, ja arī es runāju muļķības, tad tas ir uz mana rēķina un nevienam nekaitē: tās ir muļķības, kas nomirs reizē ar mani un paliks bez sekām. Ir zināmi tikai divi trīs seno laiku rakstnieki, kas gājuši šādu ceļu; un tad arī mēs vairs jau nevaram pateikt, vai viņi rakstīja līdzīgā manierē, jo no viņu darbiem nekas daudz nav saglabājies. Neviens kopš tā laika nav gājis viņu pēdās. Tas ir daudz sarežģītāks uzdevums, nekā varētu likties, – mēģināt izsekot sava prāta šaudīgajai gaitai, iedziļināties tā iekšējo līkloču tumšajās dzīlēs, pamanīt un notvert katru tā sīkāko kustību. Un tas ir jauns un neparasts laika kavēklis, kas mūs atrauj no šīs pasaules ierastajām un pat ieteicamākajām nodarbēm.

Jau vairākus gadus manas domas ir vērstas tikai uz mani, es pētu un studēju tikai sevi. Un, ja arī es pētu ko citu, tad tikai tādēļ, lai tūlīt pat to attiecinātu uz sevi jeb, pareizāk sakot, uzņemtu sevī. Un es nesaskatu neko aplamu tajā, ja, tāpat kā tas tiek darīts citās, nesalīdzināmi mazsvarīgākās zinātņu jomās, es atklāju citiem to, ko esmu uzzinājis šajā, pat ja nevaru apgalvot, ka būtu sevišķi apmierināts ar saviem sasniegumiem. Neko nav tik grūti aprakstīt kā sevi un reizē tik noderīgi. Bet vēl jau ir jāsaķemmējas, vēl jau ir jāsaved sevi kārtībā un jāsapošas, pirms rādīties publikai. Es tātad nemitīgi savedu sevi kārtībā, jo nemitīgi aprakstu sevi. Valda uzskats, ka runāt par sevi ir nepiedienīgi, un šo niķi ietiepīgi mēģina izskaust aiz naida pret lielību, kas vienmēr šķiet saistīta ar liecībām, ko mēs sniedzam par sevi. Bērnam nevis noslauka puņķaino degunu, bet to norauj!

In vitium ducit culpae fuga.¹²

Vairoties kļūdas, var kļūdīties vairāk.

Manuprāt, šādas zāles ir ļaunākas par pašu slimību. Un, pat ja izrādītos tiesa, ka vēlmē runāt par sevi patiešām ir kaut kas no iedomības, man tomēr, ja cienu savus mērķus un nodomus, nav jāatsakās no tā, kas parāda šo slimīgo noslieci, ja jau man tāda piemīt. Un man nav jāslēpj šis netikums, kuru es ne vien piekopju, bet arī sludinu publiski. Un, starp citu, ja atklāti jāsaka manas domas, ir aplami nosodīt vīnu tādēļ vien, ka daži ar to apreibinās. Sabojāt var tikai labas lietas. Un es uzskatu, ka šis likums attiecas tikai uz vājiem un aprobežotiem prātiem: tie ir groži teļiem, ko nelieto nedz svētie (kas runā par sevi tik skaļi un izteiksmīgi), nedz filozofi, nedz teologi. Tos nelietoju arī es, kurš īsti nepiederu ne pie vieniem, ne otriem. Un, pat ja viņi apzināti neraujas rakstīt par sevi, tad tomēr, tiklīdz rodas iespēja, nevilcinās sevi izvirzīt skatuves priekšplānā.

Par ko gan vēl vairāk runā Sokrats, ja ne par sevi? Par ko viņš visbiežāk mudina runāt savus skolniekus, ja ne par sevi? Par to, kas notiek viņu dvēselē, nevis zināšanām, kas gūtas no grāmatām. Mēs rūpīgi izsūdzam grēkus Dieva un biktstēva priekšā, tāpat kā mūsu kaimiņi¹³ izsūdz tos publiski. Bet varbūt kāds iebildīs: grēksūdzē mēs runājam tikai par tām lietām, kurās vainojam sevi. Tātad mēs runājam par visu! Jo arī mūsu tikums nav nevainojams un prasa nožēlu. Mans darbs un mana māksla ir dzīvot. Lai tas, kurš man liedz par to runāt saskaņā ar maniem uzskatiem, pieredzi un paradumiem, pavēl arī arhitektam stāstīt par celtnēm, vadoties nevis pēc savas, bet viņa kaimiņa saprašanas, balstoties nevis uz savām, bet citu zināšanām! Ja atklāti runāt par saviem nopelniem ir sīkumaina godkārība, tad jāvaicā, kāpēc Cicerons neizceļ priekšplānā Hortenzija un Hortenzijs Cicerona daiļrunību?

Varbūt no manis tiek gaidīts, lai es apliecinu sevi ar darbiem un rīcību, nevis tikai ar vārdiem? Bet es aprakstu galvenokārt savas domas – bezveidīgu un plūstošu vielu, kam īsti nevar būt taustāmu izpausmju. Labi, ja man vispār tās izdodas ietvert tik gaisīgā matērijā kā vārdi. Viszinošākie un dievbijīgākie cilvēki ir dzīvojuši, izvairoties no jebkādas ārišķīgas rīcības. Mana rīcība un žesti pateiktu vairāk par nejaušību nekā par mani pašu. Tie liecina drīzāk par savu lomu, ne manējo, ja nu vienīgi stipri pastarpinātā un neskaidrā veidā – tikai no kāda viena, īpaša aspekta. Turpretim es atklājos visā pilnībā – kā “noģērētais”, uz kura vienā acu uzmetienā būtu redzamas vēnas, muskuļi, cīpslas, katra savā vietā. Turpretī klepus atklātu tikai kādu vienu daļu no kopainas, bālums vai sirdsklauves – citu, un tad arī ne sevišķi pārliecinoši.

Es neaprakstu savu rīcību, es rakstu par sevi, savu būtību. Un uzskatu, ka jābūt piesardzīgam, izdarot par sevi spriedumus, un tikpat atbildīgam, lai par sevi liecinātu kā no labās, tā sliktās puses. Ja man liktos, ka patiešām esmu labs un vieds, es nebaidītos pateikt to skaļi. Tā ir muļķība, nevis pieticība teikt par sevi mazāk, nekā vajadzētu. Kā teicis Aristotelis, vērtēt sevi zemāk, nekā esam pelnījuši, ir gļēvums un mazdūšība.

Neviens tikums nav izceļams ar meliem, un patiesība nekad nebalstās uz maldiem. Runāt par sevi vairāk, nekā vajadzīgs, ne vienmēr ir iedomība, bet bieži vien muļķība. Pārmērīga paštīksmināšanās un nesamērīga patmīlība – lūk, kas, manuprāt, ir pamatā tam netikumam, ko var dēvēt par iedomību. Labākais līdzeklis, kā no tās izārstēties, ir rīkoties pretēji visu to pavēlēm, kuri, aizliegdami mums runāt par sevi, ar to pašu vēl vairāk aizliedz mums domāt par sevi.

Lepnība dzīvo domās; valoda tajā var ņemt tikai niecīgu dalību. Pievērsties sev šiem ļaudīm ir tas pats, kas tīksmināties par sevi; sevi iepazīt un izzināt viņiem nozīmē piešķirt sev pārāk lielu vērtību. Tā var gadīties. Bet šādi pārspīlējumi ir novērojami tikai pie tiem, kuri sevi iepazīst virspusīgi, kuriem svarīgākas par sevi ir viņu nodarbes, kuri noņemšanos ar sevi sauc par sapņainību un tukšu laika izšķiešanu un uzskata, ka sevi pilnveidot un attīstīt ir tas pats, kas būvēt gaisa pilis. Sevi viņi uztver tikai ārēji un pastarpināti.

Ja kādam sakāpusi galvā paša gudrība un viņš sāk skatīties uz citiem no augšas, lai pavērš skatienu augstāk, uz aizgājušajiem gadsimtiem, un viņš “nolaidīs ragus”, atrodot tajos tūkstošiem spožu prātu, kuriem viņš nestāv ne tuvu. Ja paša izcilība un drosme kādu noved pie pārspīlētas iedomības, lai viņš atceras Skīpiona un Epameinonda dzīvi, tik daudzu armiju un tautu likteni, un viņš sajutīs savu niecību. Nekādas īpašas spējas vai gara dāvanas neliks iesvilties lepnībā tam, kurš vienlaikus apzināsies, cik daudz viņā ir nepilnību un vājību, un beigu beigās arī cilvēka dzīves niecību.

Tikai Sokrats bija patiesi pildījis sava dieva nolikto priekšrakstu: “Pazīsti pats sevi!”, un tieši tāpēc, ka šīs izziņas ceļā viņš bija spējis atzīt savu nepilnību, viņš vienīgais tika atzīts par cienīgu saukties par Gudro. Lai tas, kurš sevi šādi būs iepazinis, nebaidās runāt par sevi un lai dara to skaļi.