Audz, dēliņ, liels un netīrs

Josifs Mubaraks ļoti mīlēja bērnus. Ne jau kaut kā tur perversi. Nē, mēs vienkārši viņam patikām. Varbūt mēs ienesām nedaudz svaiguma viņa skarbajā Rēzeknes ikdienā, varbūt pat iedvesmojām lielākiem vai mazākiem garīga rakstura varoņdarbiem. Gandrīz katru darba dienas vakaru, kad vecāki veda savus bērnus un mājdzīvniekus uz rotaļu laukumu pie Raiņa parka estrādes, tur bija arī Mubaraks. Neviens no mums nekad nebija viņu redzējis, lielākā daļa rotaļbiedru pat nenojauta, ka šāds cilvēks eksistē. Savukārt man par Mubaraku bija stāstījis tēvs. Bet tas, ka mans tēvs kaut ko stāstīja, vēl nenozīmēja, ka tajā bija kaut grams patiesības. Viņš vispār bija absurdists. Reiz, pildīdams mājasdarbus, es iegāju viņa darbistabā un palūdzu, lai viņš iedod man zīmuli, bet tēvs atbildēja: “Priekš kam? Grafīts ir slikts elektrības vadītājs.” Citu reizi, kad lūdzu palīdzību matemātikas vienādojumos, viņš atteica: “Tu man labāk pastāsti, kāpēc mūķenes nenodarbojas ar seksu?”

Kādu laiku es nostāstiem par Josifu Mubaraku neticēju. Pirmkārt, jau pats vārds – Josifs Mubaraks – 80. gadu Rēzeknē šķita galīgi neiederīgs. Dārziņā, piemēram, visus sauca Jānis, Solvita vai Edgars. Turpretī tēva nostāstu varoņiem vienmēr bija ļoti kolorīti vārdi: Dukāts, Pelageja, Elisbārs. Otrkārt, Josifa Mubaraka Raksturīgā Īpašība, kuras dēļ vispār bija vērts par viņu runāt, šķita vēl neticamāka: Josifs Mubaraks nekad nemazgājās. Nevis nosacīti, paretam tomēr ieejot pirtī, bet principiāli – nekad. Sākumā es par Mubaraka aprakstiem smējos, tāpat kā par jebkuru citu notikumu no Dukātu un Pelageju dzīves. Tad radās aizdomas, ka varbūt tā ir daļa no pieaugušo tik ļoti iecienītās tīrības propagandas. Man teica: ieej dušā, neesi kā Mubaraks. Kad pārnācu no dārza novārtītās drēbēs un ar dadžiem matos, tēvs smīkņājot jautāja: “Nu, Josif, ko šodien labu sadarīji?”

Un tad pēkšņi es Mubaraku ieraudzīju dzīvē. Šķiet, tā bija pirmā un vienīgā reize, kad tēvs mani paņēma līdzi uz darbu. Viņš tolaik strādājaiestādē ar paradoksālu nosaukumu Kombināts Māksla. Man nebija ne jausmas, ko šajā kombinātā ražoja. Manis pēc tas varēja būt jebkas: koka taburetes, māla svečturi vai varbūt tie brūnie, raupjie gobelēni ar tautiski romantiskiem motīviem, kas karājās vai pie katras sienas. Bet laikam jau lielākoties tie bija koka izstrādājumi. Tur pārsvarā strādāja vietējo mākslas skolu absolvējuši koktēlnieki, kuri mīlēja iedzert pie ieslēgtām virpām.