Audz, dēliņ, liels un netīrs

Josifs Mubaraks ļoti mīlēja bērnus. Ne jau kaut kā tur perversi. Nē, mēs vienkārši viņam patikām. Varbūt mēs ienesām nedaudz svaiguma viņa skarbajā Rēzeknes ikdienā, varbūt pat iedvesmojām lielākiem vai mazākiem garīga rakstura varoņdarbiem. Gandrīz katru darba dienas vakaru, kad vecāki veda savus bērnus un mājdzīvniekus uz rotaļu laukumu pie Raiņa parka estrādes, tur bija arī Mubaraks. Neviens no mums nekad nebija viņu redzējis, lielākā daļa rotaļbiedru pat nenojauta, ka šāds cilvēks eksistē. Savukārt man par Mubaraku bija stāstījis tēvs. Bet tas, ka mans tēvs kaut ko stāstīja, vēl nenozīmēja, ka tajā bija kaut grams patiesības. Viņš vispār bija absurdists. Reiz, pildīdams mājasdarbus, es iegāju viņa darbistabā un palūdzu, lai viņš iedod man zīmuli, bet tēvs atbildēja: “Priekš kam? Grafīts ir slikts elektrības vadītājs.” Citu reizi, kad lūdzu palīdzību matemātikas vienādojumos, viņš atteica: “Tu man labāk pastāsti, kāpēc mūķenes nenodarbojas ar seksu?”

Kādu laiku es nostāstiem par Josifu Mubaraku neticēju. Pirmkārt, jau pats vārds – Josifs Mubaraks – 80. gadu Rēzeknē šķita galīgi neiederīgs. Dārziņā, piemēram, visus sauca Jānis, Solvita vai Edgars. Turpretī tēva nostāstu varoņiem vienmēr bija ļoti kolorīti vārdi: Dukāts, Pelageja, Elisbārs. Otrkārt, Josifa Mubaraka Raksturīgā Īpašība, kuras dēļ vispār bija vērts par viņu runāt, šķita vēl neticamāka: Josifs Mubaraks nekad nemazgājās. Nevis nosacīti, paretam tomēr ieejot pirtī, bet principiāli – nekad. Sākumā es par Mubaraka aprakstiem smējos, tāpat kā par jebkuru citu notikumu no Dukātu un Pelageju dzīves. Tad radās aizdomas, ka varbūt tā ir daļa no pieaugušo tik ļoti iecienītās tīrības propagandas. Man teica: ieej dušā, neesi kā Mubaraks. Kad pārnācu no dārza novārtītās drēbēs un ar dadžiem matos, tēvs smīkņājot jautāja: “Nu, Josif, ko šodien labu sadarīji?”

Un tad pēkšņi es Mubaraku ieraudzīju dzīvē. Šķiet, tā bija pirmā un vienīgā reize, kad tēvs mani paņēma līdzi uz darbu. Viņš tolaik strādājaiestādē ar paradoksālu nosaukumu Kombināts Māksla. Man nebija ne jausmas, ko šajā kombinātā ražoja. Manis pēc tas varēja būt jebkas: koka taburetes, māla svečturi vai varbūt tie brūnie, raupjie gobelēni ar tautiski romantiskiem motīviem, kas karājās vai pie katras sienas. Bet laikam jau lielākoties tie bija koka izstrādājumi. Tur pārsvarā strādāja vietējo mākslas skolu absolvējuši koktēlnieki, kuri mīlēja iedzert pie ieslēgtām virpām.

Bija svelmīgs vasaras rīts. Visi Kombināta Māksla angāru vārti bija vaļā. Pagalmā valdīja rosme, visur rūca instrumenti un klaudzēja āmuri, un es, protams, neatceros, kā tur smaržoja, taču atmiņu rekonstrukcijas nolūkos pieņemsim, ka smaržoja pēc svaigām zāģu skaidām – bērnībā ļoti daudz kur pēc tām smaržoja. Tēvs sarokojās ar vienu kolēģi pēc otra. Daži mākslas manufaktūristi jau no paša rīta bija kārtīgā pālī, citi vēl tikai lāpīja iepriekšējās dienas paģiras. Un tad mans tēvs pateica kaut ko no sērijas: “Skaties, Sven, reku slavenais Josifs Mubaraks!” Viņš (tēvs) norādīja uz angāra tālāko stūri. Tur aiz darbnīcas verķu un koka atgriezumu rindām bija redzams samērā neuzkrītoša vīrieša siluets. Es piegāju tuvāk. Mubaraks stāvēja savā darba vietā. Tagad jau gandrīz skaidri atceros, ka viņam blakus griezās bīstama paskata ripzāģis. Par spīti vasaras karstumam, Josifs Mubaraks bija tērpies biezā, vatētā kaku krāsas jakā. Viņa seju nevarēju saskatīt, taču redzēju, kā viņš, galvu atgāzis, dzer no burkas marinādi. Viņš turēja to ar abām rokām, un katrai no tām bija divi vai trīs pirksti. Lieliem klunkšķiem viņš lēja šķidrumu sev rīklē, ļaujot daļai notecēt gar zodu. Vēlāk es jautāju tēvam, kāpēc nabaga Mubaraks nonācis līdz šādai dzīvei. Tēvs paskaidroja: “Tāpēc, ka vecāki viņam bērnībā visu laiku atkārtoja: audz, dēliņ, liels un netīrs!”

Kopš tā laika man par Mubaraku izveidojās īpaša, varbūt ne sevišķi veselīga interese. Es iztēlojos viņa bērnību, centos to uzbūvēt no gandrīz neesošām informācijas atlūzām, tieši tāpat kā šobrīd cenšos uzbūvēt pats savu. Ar krāsu zīmuļiem zīmēju tumšas ainas no viņa biogrāfijas. Kalu visādas psihoanalītiskas teorijas par to, kāpēc viņam nav draugu. Pārstāstīju tās citiem bērniem spēļlaukumā pie Raiņa parka (pat tad, ja viņi lūdza, lai nestāstu). Bet pats, protams, ar nepacietību gaidīju, kad šis cilvēks – mans pirmais literārais personāžs – beidzot parādīsies pilnā godībā. Saskaņā ar tēva nostāstiem tam bija jānotiek kuru katru brīdi.

Taču Mubaraks, par spīti savai milzīgajai mīlestībai pret bērniem, nerādījās. Mēs savā nodabā griezāmies karuselī un kāpelējām pa spraišļoto metāla planētu, bet viņš slapstījās kaut kur perifērijas krūmos. Viņš bija kā sniega cilvēks, mana netīrā Rēzeknes čupakabra. Ja tā padomā, Raiņa parks mums nemaz nebija pa ceļam, tāpēc nav izslēgts, ka pat mūsu regulārās pastaigas bija pakārtotas interesei par Josifa Mubaraka noslēpumaino dzīvi.

Dienā, kad viņš beidzot parādījās, visas vietas karuselī bija aizņemtas. Es, kā jau parasti, biju izstāstījis svešajiem bērniem par “audz, dēliņ, liels un netīrs”. Pieņemsim, ka viņi smējās. Tā mēs griezāmies, griezāmies, kad pēkšņi mans tēvs, kurš sēdēja mazliet atstatus uz soliņa, iesaucās: “Hei, Mubarak! Kā sviežas?” Es atskatījos. No tumšajiem krūmiem izlīda ļoti pinkains vīrietis tajā pašā vatētajā kaku krāsas jakā, kuru biju redzējis Kombinātā Māksla. Viņi sarunājās. Bija grūti kaut ko saskatīt, jo karuselis griezās uz riņķi, taču ik pa brīdim es redzēju Josifa Mubaraka stāvu. Viņš rādīja uz mums ar savām eļļainajām pirkstu atliekām. Tēvs māja ar galvu. Pārējie karuseļa braucēji viņu vēl nebija pamanījuši, bet es viņiem kaut ko jūsmīgi stāstīju. Gar acīm skrēja krūmi, metāla planēta, estrāde, soliņi, Mubaraks, kurš nāca mūsu virzienā, atkal krūmi, atkal soliņi, un tad jau Mubaraks bija pavisam tuvu un cēla roku sveicienam. Viņš smaidīja. Viņam bija lielas, baltas acis un apbrīnojami labi zobi. Bet varbūt tā tikai izskatījās kontrastā ar viņa ādu, kas gadu gaitā bija pārklājusies ar ko līdzīgu koka mizai. Tā šķita veidota no tāda paša materiāla kā viņa drēbes. Atkal estrāde, atkal soliņi. Es centos notvert Mubaraku redzeslokā. Tagad arī citi bija viņu pamanījuši. Sākās panika. Viens puika iebļāvās: “Sātans! Sātans!”, un izvēlās no karuseļa. Garām slīdēja koki, aiz kuriem daži bērni slēpās; spēļlaukums ar rotaļlietām, pret kurām citi mūkošie klupa; soliņš, uz kura smējās tēvs, bet Mubaraka seja ar katru apli kļuva arvien skumjāka.

Tad karuselis apstājās, un mūsu skatieni sastapās. Es neatceros, ko viņš man tajā brīdī teica, taču atceros, ka no visām iespējamajām sajūtām, kas tobrīd varēja pārņemt, mani pārņēma fantastisks triumfs par to, ka pats esmu šo baismīgo homunkulu salipinājis no savas apziņas māliem. Viņš nesmaržoja pēc svaigām zāģu skaidām. Es skatījos uz viņu kā uz dabas brīnumu un, iespējams, sapratu kaut ko svarīgu. Bet, pat ja sapratu, tad tūlīt arī aizmirsu, jo uzmanību novērsa viens mazs mizas gabaliņš, kas patvaļīgi nolobījās no Mubaraka pieres un iekrita smiltīs. Bet varbūt tas arī bija tas svarīgais.