Apkārtceļā

Oskaru Seikstu jau kādu laiku mēdz dēvēt par latgaliešu postmodernisma literatūras pamatlicēju. Nav izslēgts, ka 90. gados viņš kā jauns un kareivīgs Rēzeknes dzejnieks un filoloģijas students šo birku puspajokam sev piekāra pats. Taču tagad, kad latgaļu laikmetīgā kultūra šķiet ieguvusi diezgan stabilu vietu meinstrīma kanonā, Seiksta “jaunās literatūras pirmtēva” statuss ir kļuvis pilnīgi oficiāls.

1995. gadā iznākušais Oskara Seiksta un Valentina Lukaševiča dzejas kopkrājums “Seppuku iz saulis vādara” bija pirmā Latgalē izdotā grāmata, kurā tradicionālo tautas lietišķību un romantismu aizstāja daudz novatoriskāki eksperimenti – rotaļāšanās ar formu, atsaucēm, zemtekstiem un apziņas saceltām iekšējām vētrām. Rēzeknes mākslinieciskajā vidē Seiksts un Lukaševičs bija gandrīz vai revolucionāri dzejnieki, kuri visiem labi pazīstamo Antona Kūkoja metožu vietā pēkšņi izvēlējās ko radniecīgāku bīta paaudzei. Un – ja runājam par literāra virziena aizsākšanu – protams, tuvāko gadu laikā atradās arvien vairāk latgaliešu autoru, kuri sekoja viņu piemēram.

Oskars Seiksts ir sarakstījis divus apziņas plūsmas romānus: “Valerjana dzeive i redzīni” (1996, kopā ar Valentinu Lukaševiču) un “Reitišku mads” (2000, kopā ar Līgu Gagaini). Abi darbi izpelnījās atzinību diezgan šaurā vietējo valodnieku un estētu lokā, kur tos mēdza pielīdzināt Džoisa “Ulisam”. Plašākai publikai tie bija grūti uztverami fragmentārā vēstījuma un brīvdomīgo valodas eksperimentu dēļ. Pat “Reitišku mada” līdzautore, varone, tulkotāja un tolaik Oskara sieva, mēdza sacīt, ka tikai pēc vairākiem kopdzīves un sadarbības gadiem esot iemācījusies lasīt un rakstīt viņa privātajā valodā.

Toties jauno dzejnieku un literātu aprindās tie kļuva gandrīz vai par kulta romāniem. Neilgi pēc “Reitišku mada” iznākšanas Oskars sāka vadīt to, ko mūsdienās sauktu par literatūras meistarklasēm, bet tolaik dēvēja vienkārši par Rakstnieku klubu. Pirms Rēzekni vēl bija skārusi vispārējā internetizācija, Seiksta grāmatās, lekcijās un darbnīcās sniegtās zināšanas šķita gandrīz vai slepenas, bet viņa drosmīgie izteikumi iedvesmoja jaunām revolūcijām, kuras – neviens nešaubījās – sāksies turpat Rēzeknē: “Nepatīk obligātā literatūra?” viņš teica. “Ej un uzraksti labāku!”

Lielākajai daļai “kluba” biedru bija viegli identificēties ar Seiksta grāmatu galveno varoni (un līdz ar to arī pašu Seikstu), kas vēstīja pirmajā personā, – apmaldījušos, izglītības nomāktu romantiķi un meklētāju, līdzīgu Džoisa Stefanam Dedalam vai Kortasara Orasio Oliveiram, kurš vazājas pa pilsētu ar diviem litriem vīna un divām tonnām kultūrbagāžas galvā. Seiksta daudzslāņainā proza atveidoja domāšanas procesu tik sīkās detaļās, ka likās drosmīgāka par publisku izģērbšanos, bet bezgalīgās atsauces, simboli un mājieni savienojumā ar ļoti klasiskām latgaliešu ikdienas detaļām veica dīvainas un neizskaidrojamas manipulācijas ar Rēzeknes realitāti, vismaz uz brīdi uzburot ilūziju, ka turpat autoostā vai pie pilskalna ir iespējams izdzert dvuļu kopā ar Barouzu un Ginsbergu.

Taču pēc dažiem gadiem Oskars no literārās vides pazuda. Klīda baumas par viņa nodegušo lauku māju un bojāgājušo bibliotēku. Bija dažādas versijas par to, kā un kāpēc tas noticis un kur palicis postmodernisma Meistars. Klīda runas, ka paslēpies mežā: Latgales meži ir lieliski piemēroti bēgšanai no civilizācijas. Taču vairāk par visu uztrauca nez kāpēc valdošās aizdomas, ka tuvākajā laikā viņš neko jaunu neuzrakstīs.

Šobrīd Oskars Seiksts dzīvo Rēzeknē, kopj dārzu un turpina rakstīt dzeju.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Es lasīju tavu “Brokastu medu” un...

Oskars Seiksts: Mēģināji lasīt?

RL: Nē, kāpēc tikai mēģināju, es izlasīju diezgan daudz. Un biju patīkami pārsteigts. Pirmkārt, bez šaubām, valodas dēļ, un arī balss, ja tā var teikt. Es nezinu, vai tas esi tu, kam šī balss pieder, vai arī kāds papildu personāžs. Nu, cik saprotu, raksta arī Līga, bet lielākā daļa ir tava, jo stila ziņā tās daļas atšķiras diezgan spēcīgi.

Seiksts: Nu jā, tā polifonija ir kā Džoisa “Ulisā”. Tur arī var atšķirt, kur Dedals runā, kur Blūms un kur Mollija.

RL: Nu lūk, tas atstāj iespaidu. Es nezinu, kāpēc, bet latgaliski man tas liekas arī smieklīgi. Kā jau tādam čiulim.

Seiksts: (Smejas.) Nu jā. Tāpat kā krievam smieklīgi liekas baltkrievi.

RL: Tieši tā. Bet mani pārsteidza arī, cik ļoti tas darbs ir piesātināts ar dažādām kultūras atsaucēm, sākot ar dervišiem, beidzot ar mūsdienu rakstniecību, kā arī dažādām nosacītām budisma lietām. Tas savienojumā ar latgalisko likās ļoti neparasti. Vajadzētu būt: ja jau latgaliski, tad...

Seiksts: Tad Kūkoja stilā.

RL: Jā, kaut kas sirsnīgs, par vienkāršā cilvēka dzīvi un tamlīdzīgi. Cik lielā mērā tev šķiet novatorisks tas, ko tu darīji, īpaši pēc tam, kad tu tikko atsaucies uz Džoisu?

Seiksts: Latgales literatūrai tas, protams, ir novatoriski.

RL: Kāpēc?

Seiksts: Nekā tāda nav bijis un laikam arī nebūs. Džoiss teica, ka viņš ar valodu var darīt visu, ko grib, – tas varbūt ir tāds iedomīgs apgalvojums, bet uz to brīdi man likās, ka es arī varu ar latgaļu valodu darīt visu, ko gribu. Kas attiecas uz postmodernismu vispār... Nu, tāda metafora: tepat netālu no Rēzeknes ir Ozolaines pagasta Križevņiku Austrumlatgales atkritumu poligons. Pasakaini skaista priežu meža vidū ir spīguļojošu, no tālienes braucot pat vizuļojošu priekšmetu hektāri, kas liekas diezgan aicinoši, vilinoši, neparasti un pat šokējoši. Tu brauc pa priežu mežu, un pēkšņi – kaut kas tāds. Tā varētu būt metafora par postmodernismu Latgalē, jo kaut kur 1998. vai 1999. gadā man bija ļoti spilgta, varbūt pat līdz nepatikai pārdzīvota sajūta, ka teksts ir jāpēta pilnīgi. Un tad tu saproti, ka esi kļuvis tikai par citātu mašīnu un svešu tekstu atrunātāju. Tā bija diezgan nepatīkama sajūta.

RL: Bet ko nozīmē – pētīt tekstu pilnībā? Tā, ka galvā nav nekā cita kā tikai šī teksta drumslas un plūdums?

Seiksts: Arī “Reitišku madā” ir fiksēts šis atlūzu plūdums, kad tas kultūrslānis ir tik biezs, ka zem tā kā zem vecās zāles vairs nav vietas, kur parādīties kaut kam jaunam, un tas tevi nomāc tik ļoti... Tas varētu būt arī kaut kāds intelektuāla cilvēka pārdzīvojums, varbūt pat visas Eiropas nogurums, un kaut kā es sajutu, ka nē, man tomēr gribas dzīvot.

RL: Tu šo pārņemtību ar tekstu un valodu saisti ar nedzīvi?

Seiksts: Jā, jā. Tu esi pilnīgi sava intelekta varā, savas kultūrbagāžas varā, nospiests pie zemes, un tas čemodāns ir tik liels, ka tu vairs to nevari pavilkt. Kā tajā krievu sakāmvārdā – čemodānu žēl atstāt, bet ar čemodānu tu vairs uz priekšu netiec. Un tad es radikāli mainīju dzīvesveidu. Mēs ar sievu nopirkām māju mežā. Bet tā māja ar visu lielo bibliotēku mistiski nodega. Tas tā simboliski.

RL: Tad jau visas kultūras atsauces tagad ir pelnos.

Seiksts: Jā.

RL: Un kas palika?

Seiksts: Palika skurstenis. (Smejas.)

RL: Tu jau pats tagad esi kā tas skurstenis.

Seiksts: Jā, bet tur aug manis stādītie koki.

RL: Bet romāna priekšvārdā ir teikts, ka tā grāmata ir kā kapakmens – acīmredzot kapakmens dzīvei ar šo tekstuālo nospiestību. Vai es pareizi sapratu?

Seiksts: Jā, tā ir tāda kultūras zīme, ļoti nozīmīga manā dzīvē, es nezinu, cik nozīmīga Latgales literatūrā un plašāka mēroga skatījumā...

RL: Bet kapakmens – tas ir tam stāvoklim?

Seiksts: Jā, es noteikti sapratu, ka vairs tā nevaru un, plašāk paskatoties, varbūt arī Eiropa vairs tā nevar. Nu, ar Eiropu saprotot Rietumu civilizāciju. Ja es esmu tiesīgs...

RL: ...runāt par Eiropu...

Seiksts: Jā, sevi ar to asociēt.

RL: Par ko ne?

Seiksts: Nu, es – mazs, mazs graudiņš tajā...

RL: Tas jau nav tik svarīgi, galvenais ir apziņa.

Seiksts: Bet graudiņš var raksturot tuksnesi un piliens var raksturot jūru. Nu, tā es atļaušos izteikties. (Smejas.)

RL: Un ko tu ieguvi, radikāli mainījis dzīvi? Pārstāji rakstīt un sāki stādīt kokus?

Seiksts: Nu, prātu jau nevar apturēt, mainot atrašanās vietu. Tad jau, aizbraucot uz Tibetu, visi uzreiz kļūtu apgaismoti. Tas neko nemaina, un tas ir smieklīgi. Es turpināju daļēji savu domu procesu fiksēt un pierakstīt, bet manī kardināli mainījās iekšējā sajūta, ka pēc šī norieta nekas nebeidzas, ka nāk kaut kas jauns, un es tam arī atradu vairākas zīmes, apkārt skatoties.

RL: Piemēram?

Seiksts: Nu, par to kultūras bagāžu runājot, ir pāris grāmatas, kuras ļoti būtiski mani ir ietekmējušas līdz pat šai dienai. Tas ir, pirmkārt, Albērs Kamī. Pēc tam tikpat liels pagrieziens bija Vladimira Megres grāmatas par Anastasiju, kā arī Henrija Deivida Toro “Voldena”. Tāpēc es sevi pieskaitu pie margināļiem. Ja Latgale ir margināla Latvijas acīs, tad es noteikti esmu margināls latgaļu literatūras acīs, jo latgaļu meinstrīms – tas ir Vējāns, Kūkojs, Anna Rancāne un Latgales keramika. Es noteikti tajā neiederos.

RL: Bet es tā saprotu, ka tu esi ne tikai sevi marginalizējis literatūras ziņā, bet arī, tā teikt, izstūmis no sabiedriskās aktivitātes, no kaut kādas ideoloģiski latgaliskās būšanas. Tu neesi kā Viesturs Kairišs, kurš te kļuvis gandrīz vai par ideoloģisko vadoni. Vai tu saskati kādu iekšēju nepieciešamību būt marginālam?

Seiksts: Hm... Tā zemeslodes laiva šobrīd ir tik sašūpota, un es pieturos pie uzskata, ka, ja kāds pārliecas pār bortu vienā pusē, tad – apzināti vai neapzināti, vairāk pat neapzināti – kāds pārlieksies pār bortu arī otrā pusē, lai noturētu to kuģi līdzsvarā.

RL: Un tu esi tas, kurš pārliecies pār bortu, lai nolīdzsvarotu nestabilitāti, kas ir radusies?

Seiksts: Jau vairākus gadus es cenšos vienkārši darīt to, kas man patīk. Paldies tiem, kas tur to meinstrīmu, jo, ja nebūtu meinstrīma, marginālie nebūtu...

RL: Nebūtu kam būt marginālam, jā.

Seiksts: Bet, runājot plašāk par latgalieša mentalitāti... Ir māka uzspiest sevi, un ir māka piekāpties. Ja kaut kur sāk dominēt tieksme uzspiest, tad kaut kur kādam citam jāiemācās piekāpties. Protams, ka pēc laika tas var pilnīgi pārvērsties, tā kā jiņ par jan, un pāriet diametrāli pretējās pozīcijās. Līdzīgi kā latviešu strēlnieku fenomens, kad gadsimtiem uzkrātā latviešu piekāpšanās un padošanās pārauga tik brutālā un asinskārā sevis kompensēšanā. Es ceru, ka latgaliešiem tas tā neparādīsies, bet uz doto brīdi latgalietis ir ļoti ilgus gadsimtus mēģinājis tikai piekāpties. Tas nav ne labi, ne slikti, tā ir sava veida pieredze.

RL: Tad runa ir par to, ka, ja viņš gadsimtiem ilgi centies piekāpties, tad tagad pastāv briesmas, ka viņš varētu gribēt uzkundzēties? Jo pastāv mīts, ka latgalieši Rīgā ir tādi cilvēki, kas sitas pie varas, mēģina iekārtoties, par katru cenu darbojas, un jebkāda kontemplācija vai pārdomāšana viņiem nemaz nav raksturīga.

Seiksts: Jā, kā kompensācijas veids tas varētu būt, jo, lai cilvēks varētu iet, viņam jātur līdzsvars – krītot no vienas kājas uz otru kāju, kā Hēgelim.

RL: Bet man neliek mieru viens jautājums: kad es lasu “Reitišku madu”, es redzu tādu kā peldēšanos valodā un savā ziņā sajūsmu par valodu, kurā tu mēģini izteikt to, kas notiek ne tikai ar tevi, bet arī ar pasauli. Un man šķiet, ka tas ir diezgan augsts valodas lietošanas līmenis. Tagad tu to noslauki un saki: es dzīvošu pavisam citādi, es dzīvošu to dzīvi, kur es varu būt dzīvs. Vismaz tā es to saprotu. Mans mīļais Pjatigorskis teica, ka, ja tu gadījumā esi saskāries ar filozofiju kā filozofs, proti, kad tu esi sevī ieraudzījis, ko nozīmē filozofija, tad tu, protams, vari mēģināt atgriezties tur, kur biji, kad filozofiju nepazini, bet diemžēl tu atgriezīsies kaut kur daudz, daudz zemāk par to vietu, no kuras sāki uz filozofiju virzīties. Vai tas, ko tu esi izvēlējies pēc literatūras, gadījumā nav kaut kas, kas tevi drīzāk nospiež, ja tā var teikt, zemākā līmenī?

Seiksts: Jā, tāda doma ir bijusi. Un jautājums paliek atklāts, kā būtu citādi, jo tēze, antitēze vai, iespējams, tava...

RL: ...sintēze.

Seiksts: Jā. Un tas jau nav tikai mans jautājums. Tas ir visas šīs civilizācijas jautājums, cik es saprotu. Pēc radikāla, karojoša latgaliskuma man bija tikpat izteikta antilatgaliskuma lēkme. (Abi smejas.) Pēc šī kultūrapsēstā cilvēka pieredzes man bija tikpat gara, varbūt laika ziņā pat garāka antikultūras cilvēka pieredze. Es strādāju celtnieku brigādē, mēs vilkām ūdensvadu cūku fermā. Man ir tā pieredze – gaļas kombināti, lopkautuves... Šī civilizācijas puse. Es kā veģetārietis sev skaidroju, ka tādā veidā atstrādāju savu karmu par neiecietību pret gaļēdājiem.

RL: Tu teici, ka tagad dari tikai to, kas tev patīk.

Seiksts: Es cenšos.

RL: Un kas tas ir?

Seiksts: Man ir dārzs, mežs, daži tuvi cilvēki, daži tuvi draugi. Tīri praktiski es jau ilgus gadus esmu bezdarbnieks, pārtieku no pagaidu un gadījuma darbiem, bet tā dziļākā lieta, ko es daru, – es cenšos nepalaist garām signālu no kaut kurienes, lai vispār būtu iespējams sākt šo sintēzi. Un tas var sākties tikai no ļoti dziļas iekšienes un ļoti dziļas ieklausīšanās sevī. Vismaz es to tā redzu.

RL: Bet kā to var nepalaist garām? Mēs parasti iedomājamies, ka...

Seiksts: Cenšamies un tāpēc nesanāk, jā.

RL: Lielā mērā. Tu gaidi un gaidi...

Seiksts: Un, jo vairāk gaidi, jo vairāk ieciklējies uz gaidīšanu un gaidot palaid garām to, ko gaidi.

RL: Tavā romānā ir diezgan spēcīgi izteikta erotiska sievietes klātbūtne, un es to lielā mērā redzu kā tādu līdzsvaru intelektuālajai darbībai: pēkšņi tu vari atteikties no tā visa un mesties pie sievietes, kura tevi spēj izvilkt no tevis paša ārā.

Seiksts: Jā, es kaut kur dziļi saprotu tos, kas apgalvo, ka sieviete glābs pasauli, ar to domājot kaut kādu sievišķo pirmsākumu. Man tas ir saprotams, jo pēc racionālisma galējības es ceru, ka mēs nenokritīsim pretējā galējībā, bet atradīsim līdzsvaru. Es tik daudz lietoju vārdu “līdzsvars” tāpēc, ka pats esmu radikālu galējību cilvēks, un pēc tāda civilizēta, izsmalcināta perioda man bija periods, kad es staigāju basām kājām pa sniegu, peldējos, līdz kamēr ledus, un pazaudēju zobus, mēģinot pārtikt tikai no meža ogām. Nu, tādas galējības. Civilizācija, anticivilizācija – man likās būtiski pārdzīvot, kas varētu notikt ar mums visiem, ja mēs pēkšņi radikāli no civilizācijas atteiktos, varbūt lai parādītu citiem ja ne “kā vajag”, tad vismaz “kā nevajag”. Tāpēc “Reitišku madā” saruna par līdzsvaru, par vīrišķo/sievišķo un mešanās pie sievišķās galējības arī ir sievietes pielūgsme. Un sieviete ir elks – tā ir otra galējība.

RL: Bet vai tev, domājot par savu stāvokli un savām domām, nav arī sajūtas, ka tevi virza, ja tā drīkst teikt, tavs psihisms? Vismaz man liekas, ka grāmatā pieminētais “labsirdīgais psihs” kaut kādā ziņā tu pats arī esi. Un tad, kad tu kā personāžs jūti, ka kuģis ir sašūpojies, kļūst skaidrs, ka reizēm mūs nes tādas vētras, kādas mēs paši vienkārši nevaram novaldīt. Tās pat nemaz nenonāk līdz domām, tu vienkārši pēkšņi esi ārprātīgi nospiestā stāvoklī un nespēj saprast, kas tam par iemeslu. Un tā ir ne pārāk omulīga sajūta, jo tu neesi sev saimnieks.

Seiksts: Nu, Rietumu cilvēkam tā ir nepatīkama pieredze. Jā, visas tās lietas, prāts un zemapziņa... Tad, kad Eiropā pēc apgaismības un racionālisma ienāca Freids un Jungs un pēc tam budisti un Austrumi... Nu jā, “Reitišku madā” ir šī bibliotēkas cilvēka iekrišana savas zemapziņas ilgi apslēptajā upē, kas tagad parādījusies virspusē. Cik tas ir patīkami vai nepatīkami? Tikpat patīkami vai nepatīkami kā nepārvaldīt doto situāciju. “Labsirdīgais psihs” arī ir ļoti ironiski teikts, jo, kā visiem vājiem cilvēkiem, man piemīt diezgan izteikta nežēlība gan pret sevi, gan pret citiem. Tā vispār ir tāda vāju cilvēku iezīme. Radikālisms ir nežēlības izpausmes veids, tā teikt.

RL: Jā, bet nežēlība patiešām ir viens no psihisma veidiem, kā es to saprotu, jo neviens jau negrib apzināti būt nežēlīgs – tas ir kaut kā rezultāts. Un tad mēs patiešām varam teikt, ka tā ir vājuma izpausme. Bet tas ir arī kaut kas tāds, kas mums piemīt, ko mēs nevaram paši pārvaldīt, kas ar mums notiek, nevis ko mēs paši pārvaldām.

Seiksts: Tas ir apmēram tāds pats oksimorons kā “karojošs veģetārietis”. Nu, tu saprati, jā?

RL: Jā, jā, jā.

Seiksts: (Smejas.) Vai “varaskārs latgalietis”.

RL: Ak, tas arī, tavuprāt, ir oksimorons? (Smejas.) Nuja. Taču mēs runājam lielā mērā par iekšējo pasauli. Bet literatūrā, darbā ar valodu bieži vien šīs robežas starp iekšējo un ārējo pasauli zūd, vismaz tā es to redzu tavā romānā. Un es ievēroju vienu tādu lietu, ko varētu raksturot ar pasaules pieņemšanu, – ka viss, kas te notiek, griežas tādā milzīgā karmas ratā un pēkšņi tu spēj sevi fiksēt situācijā, kurā esi gatavs pieņemt visu: labo, slikto, visu, kas notiek. Vai es esmu pareizi izlasījis to, kas notiek tavā romānā?

Seiksts: Tā ir pieredze visas dzīves garumā, no galējas pasaules nepieņemšanas jaunībā līdz tam ceļam, kā iemācīties pieņemt un piedot, pieņemt un mēģināt saskatīt kaut kādu jēgu arī tajā, kas no cilvēka pozīcijām ir grūti saprotams. Kaut vai Latgalē tipiskā pamesto sētu ainava manī personīgi rada jautājumus par to, kāpēc ir vajadzīga Kali juga? Kāpēc? Vai cilvēka prāts vispār var atbildēt uz šiem jautājumiem? Un vai visdziļākā ieklausīšanās sevī var atbildēt uz šiem jautājumiem? Tās atkal ir galējības: vai pieņemt visu vai nepieņemt neko? Un tas “Reitišku mads” ir tāds kardināla pagrieziena punkts, kad pēc pilnīgas nepieņemšanas tu mēģini pieņemt visu. Nu, pēc Kamī, kuram pasaule ir absurda un cilvēks ir Sīzifs. Man tā bija tīri personiski dziļa pieredze ar diviem nopietniem pašnāvības mēģinājumiem, un es to uztvēru kā Dostojevskim: “Говорите – мысль прочувствовали? Это хорошо, это хорошо.”¹ Vismaz tā būtu tā filozofija jāuztver, citādi, manuprāt, tam nav nozīmes. Un tagad es mēģinu kaut kā spert to trešo soli, kaut kādā citā veidā...

RL: Sintezējoši?

Seiksts: Plašos mērogos un augstos vārdos runājot: neatsakoties no civilizācijas, radīt kaut ko šai civilizācijai nebijušu, to visu samazinot līdz smilšu graudam, vārdā “Oskars Seiksts”, līdz tam laika sprīdim, kas ir mana dzīve. Jā, vēlreiz atkārtošu, manuprāt, visai pasaulei ļoti vajadzīgo vārdu: līdzsvars. Bez galējībām. Jo, kad vienā pasaules galā runā par to, vai legalizēt laulības ar dzīvniekiem, tad otrā galā radīsies islāma radikāļi. Tas ir neizbēgami. Un, ja to redz pat tik tuvredzīgs “mīnus pieci” cilvēks kā es, tad domāju, ka ir cilvēki, kas to redz vēl skaidrāk. Es ceru.

RL: Vai atceries, Tarkovska “Upurēšanā” tur uz salas dzīvo tas vecais vīrs, un, kad it kā sākas pasaules karš, viņš saprot, ka viņam, glābjot pasauli, jāpārguļ ar tādu kā burvi. Viņš to dara, un viss pārstāj drebēt... Cik lielā mērā tev šķiet, ka tas, ko tu dari šeit, Rēzeknē, mežā, ietekmē to, kas notiek otrā zemeslodes pusē?

Seiksts: Nu, varbūt tas ir tas daudz lietotais apgalvojums, ka, ja katrs tiktu galā pats ar sevi, tad pasaule vairs nebūtu jāglābj. Jā, es redzu to brīdi, kad šis jan kaut kādā veidā pārmetas par jiņ, un protams, ka kaut kādos metagalaktiku mērogos tas ir īss, īss laika mirklis, bet mums tas liekas varbūt kā vairākas paaudzes. Es ceru. Tāpēc mēs to pārmaiņu varbūt neredzam. Nav tā, ka tu no rīta pamosties un pasaule ir pilnīgi izmainījusies. Bet distancējoties... Tas ir tā, it kā tu mēnesi nebūtu bijis savā dārzā. Un tad atbrauc un pamani: oho, jau ķirbji zied! Tāpat man būtu interesanti, ko mana vecmamma teiktu, ja redzētu tos cilvēkus, kas nāks pēc mums. Nu, tā.

RL: Kāpēc tev vajadzīgs vecmammas viedoklis? Mēroga ziņā?

Seiksts: Jā, lai pamanītu procesu un kustību, nepieciešama lielāka atkāpšanās.

RL: Viens no cilvēkiem, kurš daudz domāja par šīm lietām, bija Ludvigs Vitgenšteins. Atcerējos viņa “Loģiski filozofiskā traktāta” pirmo teikumu “Die Welt ist alles, was der Fall ist”, ko es mīlu tulkot kā: “Pasaule ir viss, kas ir gadījies.” Bet šoreiz es gribēju atsaukties uz viņu citā nozīmē. Tā kā tev savā ziņā arī ir, ja tā drīkst teikt, neesamības pieredze, tad es tev gribēju atgādināt, ka viņš saslima ar audzēju un mira. Un, tā kā viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas nelaiž garām nevienu gadījumu, lai to neizmantotu kā vielu prātam vai dvēselei, ir fiksēti viņa pēdējie vārdi: “Pasakiet viņiem, ka man bija brīnišķīga dzīve.” Zinot viņa dzīvi, mēs nekādā veidā nevarētu to nosaukt par brīnišķīgu. Mēs nezinām arī, kas ir tie “viņi”, kam tas jāpasaka. Varbūt runa bija par nākamajām paaudzēm, ne velti es tagad, apmēram pēc 70 gadiem, atceros šo izteikumu. Vai tu vari konstruēt šādu teorētisku situāciju, kurā tev būtu “viņiem” kaut kas jāpasaka? Ko tu gribētu viņiem pateikt?

Seiksts: Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk man tas patīk. 17 gados man pavisam negribējās dzīvot. Varbūt tas ir pieradums.

RL: Bet varbūt tā ir pieķeršanās.

Seiksts: Arī. Tas ir kā pārcelties dzīvot uz vietu, kas tev ir pilnīgi nepieņemama, un ar laiku iemācīties eksistēt arī tur, pieņemt to kā normu. Nu, teiksim, cilvēks tiek cietumā vai saslimst ar kaut ko nedziedināmu – viņam jāiemācās to pieņemt. Vai kļūst par bezdarbnieku. Un tā tālāk. Varbūt mēs esam iemesti šajā dzīvē un ar laiku pierodam, iemācāmies pieņemt, samierināties, kā Kobo Abes “Sievietē smiltīs” – tu iemācies dzīvot arī smilšu bedrē, jo, lai gan saproti, ka netiksi ārā, tu atrodi ikdienas prieku arī tajā. Tāpat kā Kamī teica “Dienasgrāmatā”: “Es vairs nevaru tā dzīvot, un tas nozīmē, ka dzīve turpināsies tādā veidā, kas ļauj samierināties ar visu.” Es tomēr ceru, ka samierināšanās ir sava veida mācība. Varbūt tāpēc Latgalei bija vajadzīgs katolicisms.

RL: Kāpēc?

Seiksts: Nu, ar šo pazemības mācību. Jā, pasakiet viņiem, ka dzīve bija vajadzīga. Ka bija vajadzīgi konclāģeri, ka ir vajadzīga jaunatnes narkomānija...

RL: ...un Latgales tukšās sētas.

Seiksts: Jā.

RL: Ja es būtu psihoanalītiķis – bet es neesmu –, es teiktu: kāpēc lai es pret to, ko tu saki, neattiektos kā pret baiļu manifestāciju? Proti, dzīve ir absurda, jo mēs to nesaprotam, un mēs visi mirstam – tas iekļaujas šajā pašā nesaprašanā. Un manas bailes no šīs pasaules, no nāves kā no nezināmā ir tik lielas, ka es kompensēju tās ar dzīves pieņemšanu.

Seiksts: Tas laikam atkal ir tikai distances vaicājums, jo spriest par šīs pasaules vajadzību vai nevajadzību un uzdot radikālos ontoloģiskos jautājumus – kāpēc vispār kaut kas ir, nevis nekā nav – var tikai no liela atkāpšanās punkta. Un tā varētu arī būt tā dievišķā pirmsākuma dzīsla cilvēkā, kura, domāju, tomēr nav sasniedzama ne ar prātu, ne ar izglītību un kultūrbagāžu. Kā to sasniegt – uz to arī katram būtu jāmeklē ceļš. Atkal – nekrītot galējībā. Meklējot ceļu, nepamanīt, ka tu jau esi uz ceļa.

RL: Tajā ir kaut kāds man pazīstams strupceļš, proti, mani pārsteidz, ka ir cilvēki – esmu pārliecināts, ka arī Latgalē tādi ir, varbūt pat vairāk nekā citur Latvijā –, kuriem ir dāvāta spēja jau atrasties tur, kur mēs tikai gribētu nokļūt. Viņi ir šo stadiju kaut kad pārlēkuši, pieņemsim, iepriekšējās dzīvēs, ja mēs šīs iepriekšējās dzīves izmantojam kā metaforu. Proti, var pavadīt visu savu mūžu, ar prātu urbjoties un ņemoties, kā Hermanis Hese, kurš varbūt gribēja nokļūt tur, kur jau atradās daži viņa varoņi, piemēram, tas muzikants no “Stepes vilka”. Lai to izdarītu, ir jāpārvar kaut kāda robeža, un izrādās, ka prāts tam tikai traucē.

Seiksts: Jā, jā, tieši tā būtu tā radikālākā atklāsme, kādēļ vispār “Reitišku mads” tika radīts. Un šīs atklāsmes es varbūt turpināšu pārgremot līdz mūža beigām. Jo kultūrcilvēkam liekas, ka viņš iet pa ceļu, bet tad viņš pēkšņi saprot, ka tas ir ļoti garš apkārtceļš. Mums liekas, ka mēs izglītojamies, mēs bagātināmies, veidojam savu dzīvi labāku, racionālāku, zinātniskāku, un tad pēkšņi mums pielec, ka mēs ejam pa ļoti, ļoti garu apkārtceļu. Un tā ir nepatīkama sajūta. Pēc tam, kad es izlasīju Vladimira Megres Anastasijas grāmatas, man dienas trīs bija sen nebijusi pašnāvības vēlme.

RL: Kā tu to saisti ar Anastasijas grāmatām?

Seiksts: Nu, tas atkal ir jautājums par to, kāpēc noteiktā dzīves brīdī mēs atklājam noteiktas grāmatas. Reizēm tev kaut kādi jautājumi un atbildes jau ir radušies un tad tu pēkšņi atrodi tam visam apstiprinājumu vai formulējumu citu cilvēku teiktajā. Un, ja tev tās lietas tīri ikdienišķi saka tava sieva, tu vari to norakstīt uz kaut kādām personīgām un sadzīviskām būšanām. Bet tad, kad tu tam sāc pamanīt apstiprinājumu arī lielākos mērogos, piemēram, tev Anastasija pasaka, ka šī civilizācija, ko jūs tik dedzīgi, ar tik lielām pūlēm, sviedriem un asinīm esat cēluši, nemaz nav bijusi vajadzīga... Nu, tad ir tā, it kā tu būtu mazs puika, kurš ļoti cītīgi ceļ smilšu pili pie jūras, vilnis to noskalo, bet tev pasaka, ka tā arī jābūt. Vismaz man tā nebija patīkama pieredze. Tas laikam atkarīgs arī no katra indivīda psihiskās attieksmes un spējas pieņemt vai nepieņemt pasauli. Jā, tā ir tā māka pieņemt, piedot, saprast un pateikt, ka pēc konclāģeriem dzīve turpinās. Bet tai jābūt pavisam citai dzīvei.

RL: Vai tev kaut ko ir iemācījuši koki?

Seiksts: Es ceru, ka jā. Nu, vismaz mēģināt paklusēt, kad kāds tevi urbj, lai pavasarī iztecinātu sulu. Varbūt samierināties ar to, ka mēs augam tādā ātrumā, kāds mums dots, ka blakus ir arī citi koki, kas aug ātrāk vai lēnāk par mums, un vēl ir arī citas koku sugas, un ka ir vietas, kur nav koku.

RL: Es ceru, ka tā nav Rēzekne, vismaz man tā neliekas.

Seiksts: (Smejas.)

RL: Es par tiem kokiem pajautāju savā ziņā tā iemesla dēļ, ka viss, par ko mēs runājam, vairāk vai mazāk ir par tevi – par šo domājošo cilvēku, vārdā Oskars. Proti, tavs materiāls savā ziņā esi tu pats, tavas sajūtas, tavas domas, tavi psihiskie stāvokļi. Turpretī koki – tas jau ir pavisam kas cits, tie neesam mēs. Tāpēc mani vienmēr pārsteidz cilvēki, kuri mācās nevis no sevis, bet no kaut kā cita, kuri sevi nemaz neredz attiecībā uz šiem kokiem.

Seiksts: Valentinam Lukaševičam ir tas labais dzejolis: “No cilvēkiem ārstē bērzi, bet no bērziem cilvēki.” Varbūt arī jāmācās neuzņemt sevi tik nopietni un pārskatīt savu svarīgumu, Rietumu cilvēkam tik galējo un reizēm arī destruktīvo egocentrismu, pašsvarīgumu. Distancēties, lai pamanītu.

RL: Mūsu sarunas kontekstā prātā nāk Špenglers ar savu “Vakarzemes norietu”. Es pavisam nesen lasīju viņa dienasgrāmatas, un tur var pārliecināties, ka tik ļoti ar savām sajūtām apsēstu cilvēku vajadzētu vēl pameklēt. Viņš no visa baidās un tieši par to arī raksta. Bet vienlaikus viņš raksta arī par visas civilizācijas problēmām. Un tad rodas aizdomas, vai tik šīs “civilizācijas problēmas” nav viņa iekšējais spogulis. Bet varbūt tā arī jābūt, varbūt tā ir pareizi. Varbūt ir cilvēki, kuri spēj būt spoguļi. Saki, vai tev iznāk palasīt kaut ko no tā, ko sauc par mūsdienu latviešu literatūru?

Seiksts: Godīgi sakot, es ieeju grāmatu veikalā, redzu, tur Ikstena atkal kaut ko raksta, un visi tie vārdi, kas agrāk man bija diezgan būtiski, un saprotu, ka šiem cilvēkiem tas laikam ir kļuvis par profesionālu mākslu.

RL: Viņi taču ir rakstnieki.

Seiksts: Jā, viņi ir rakstnieki. Nu, cik var!

RL: Jā, jā. (Smejas.) Bet, no otras puses, šis lielais valodas – visplašākajā nozīmē – organisms savā ziņā pieprasa, lai viņu masē, lai ar viņu nodarbojas, un kaut kas tāds arī notiek.

Seiksts: Nu, Berelim ir jāraksta. Berelis ir tāpēc, lai viņš rakstītu.

RL: Tu domā – literatūru vai kritiskos gabalus?

Seiksts: Gan, gan. Un atļauties nerakstīt var tikai tad, ja ir tādi, kas raksta. Lai es varētu savā mežā klusēt, jābūt kādam, kas...

RL: Kas neklusē. (Smejas.)

Seiksts: Kas cītīgi raksta, kas ir tā bereļveidīgi apsēsts ar vārdu un rada ne tikai literatūru, bet arī metaliteratūru. Lai gan katrs lasītājs arī rada metaliteratūru. Arī kritika ir metaliteratūra. Bet manas dzīves uzdevums... Redzi, bērnu man nav, sievai nevarēja būt. Varbūt manas dzīves jēga ir vienkārši iemācīties mīlēt dzīvi.

RL: Nu, tu tagad runā par dzīvi vispār, bet tas ir ārkārtīgi amorfs jēdziens. Jo dzīve jau ir diezgan konkrēta katrā atsevišķā gadījumā. Re, kur šiem cilvēkiem (rāda uz dzērājiem, kas sēž uz soliņa) ir šāda dzīve, tev atkal tava klusēšanas dzīve, un tā tālāk.

Seiksts: Bet arī tā droši vien ir vajadzīga.

Dzērāja: Изнасилует! Оскар, привет! Он издевается. Мы тут отдыхаем.

Seiksts: Я вижу. Молодцы!²

RL: Rēzekne laikam ir tieši tik liela, lai tu visus pazītu un visi pazītu tevi?

Seiksts: Jā, laikam. No 45 tūkstošiem Rēzeknē ir palikuši nu jau mazāk par 20. No kultūrcilvēka viedokļa ir ļoti skumīgi, kas notika ar Rēzeknes augstskolu. Tā bija radīta kā diezgan plaša mēroga un profila augstskola, tur bija gan humanitārie, gan juristi, gan ekonomisti, gan inženieri.

RL: Vai es pareizi saprotu, ka tu to arī pabeidzi?

Seiksts: Jā, jā. Es kā īsts marginālis tikai pagājušogad pabeidzu savu filoloģijas bakalauru. Tad, kad filologu tur jau sen vairs nebija. Bet tad, kad es vēl mācījos, tās studijas bija augstā līmenī, un es nenožēloju, ka studēju šeit, nevis Rīgā. Pēc tam līmenis ļoti kritās. Tagad tā ir tikai Tehnoloģiju akadēmija.

RL: Bet es tev gribēju jautāt, vēlreiz atsaucot prātā Vitgenšteinu: savā ziņā viņš teica arī “Loģiski filozofiskajā traktātā”, ka pasaules robeža sakrīt ar valodas robežām. Cik lielā mērā latgaliešu valoda ir tavas pasaules robeža?

Seiksts: Jā, man gribējās pierādīt vai nu Latgalei, vai Latvijai, vai cik nu tas ūdenī iemestais akmens tālu rada kaut kādus viļņus un ņirbēšanu, ka ir iespējams tiešais ceļš “cilvēks–Dievs” vai “cilvēks–pasaule” kā Henrijam Deividam Toro. Tā ir tāda transcendentālistu pieeja, ka katrā no mums ir tā dziļākā Dieva lāsīte. Tāpēc man bija sajūta, ka es latgaliski varu visu. Ka ir arī tiešais sakars “Latgale–kosmoss”.

RL: Bez Latvijas starpniecības.

Seiksts: Jā, bez Latvijas, bez Romas. Un nav vajadzīga katoļu baznīca, lai es varētu kontaktēties ar to, ko man...

RL: Ar ko tu vēlies.

Seiksts: Jā. Tāpēc arī Latgalē es vienmēr būšu marginālis. Ja latgalisko identificē kā katolisko. Atkal tas pats jautājums: kāpēc Latgalei katolicisms bija vai nebija vajadzīgs. Nu jā. Ja rodas ieplaka, tad tajā ieplūst ūdens.

RL: Oskar, sirsnīgs tev paldies. Bija ļoti jauki tevi iepazīt.

Seiksts: Paldies. Man patika parunāties.