Pēdējās dienas paiet starp divām (vairākām, bet man vajag opozīcijai) lasīšanām: vienā pusē ir “Dhammapada”, bet otrā – kārtējais drukāšanai nododamais Rīgas Laiks. Brīdī, kad žurnāla iznākšana prasa krietnu piepūli (dažādu, tai skaitā finansiālu, iemeslu dēļ), ir jauki lieku reizi izlasīt: “Ja kaut kam jātiek izdarītam – dari to, cik spēka! Izklaidīgs ceļinieks vienīgi saceļ putekļus.”

Rakstīt par pašreizējo lasīšanu mani uzvedināja Satori aptauja, kurā cilvēki izsakās par to, ko viņi vasarā lasa. Kāda no aptaujātajām lasa “reālistiskus, nepārspīlētus un neizcakinātus .. eklektiskus stāstus, kuros cilvēki elpo gaisu parasto, turklāt runā tādā valodā, kas saprotama arī tiem, kuri nelasa Rīgas Laiku, sēžot Ozīrisā un apcerot visa jēgu vai nejēgu”. Osiris visdrīzāk izraisījis lasītājas nepatiku snobiskās publikas dēļ; par Rīgas Laiku varu vienīgi pārstāstīt, ko esmu dzirdējis: to esot grūti saprast, vārdu sakot, tas nav man (tam, kurš to saka), parastam cilvēkam. Jādomā, ka “parastajam cilvēkam”, šādi spriežot, ir savs priekšstats, ko nozīmē būt parastam, bet visdrīzāk tas nozīmē – būt kā visiem, izjust parasta cilvēka priekus, vēlēties parasta cilvēka vēlmes, klausīties parasta cilvēka mūziku un nelauzīt galvu par “jēgu vai nejēgu”.

Šajā numurā, kā tas mēdz būt Rīgas Laikā (galu galā – to izdod lai vai kādi, tomēr filozofi), ir arī saruna ar filozofu, šoreiz Čikāgas Universitātes profesoru Robertu Pipinu, kurš – iepretim parastā cilvēka vieglprātībai – uzskata, ka filozofam jāpievēršas “neskaidrībai par to, kā cilvēkam trūkst, lai viņš zinātu to, kas jāzina, lai jēdzīgi nodzīvotu savu dzīvi”, un turpat intervijā redzams: Pipins nebūt nav pārliecināts, ka filozofija zina atbildi. Te ikviens parasts cilvēks tūlīt pat varētu jautāt, kāpēc tad vispār vajadzīga filozofija, ja tā neko nezina. Jautājums vietā, to varētu uzdot arī pēc rindām, kādas “Teaitētā” filozofiem veltījis Platons: “.. jau kopš jaunām dienām nezina ceļu uz tirgus laukumu, nezina arī, kur ir tiesa vai padome, vai kāda cita valsts kopējo apspriežu vieta. [..] Bet grupējumu raušanos pie varas, saietus, mielastus un dzīres ar flautistēm – pat sapņos viņiem nav ienācis prātā ko tādu rīkot. Bet tas, vai valstī kāds ir dižciltīgas vai zemas izcelsmes, vai kāds no saviem vīriešu vai sieviešu kārtas senčiem ir pārmantojis ko nelāgu – tas viņam ir apslēpts, kā mēdz teikt, vēl vairāk nekā pielienu skaits jūrā. Un viņš pat nezina, ka to visu viņš nezina.” Tomēr lappusi būtu jauki izlasīt līdz galam, kā to patlaban daru es: “Jo patiesi, tāds nepazīst pat savu tuvāko kaimiņu, viņam nav zināms ne tikai, ko tas dara, bet gandrīz arī – vai tas ir cilvēks vai kāds cits kustonis. Bet to, kas ir cilvēks .., – to gan viņš tiecas izpētīt, un tas viņu nodarbina.”¹

Neesmu pārliecināts, vai filozofija (vēl jo mazāk Rīgas Laiks) maz spēj sniegt sakarīgu atbildi uz šo jautājumu, taču man nav šaubu, ka šī lieta ir, kā teiktu Pipins, “viena no svarīgākajām nodarbēm, uz ko spējīgs cilvēks”. Mana lieta ir Rīgas Laiks; ja kāds pārmet, ka žurnāls ir pārāk sarežģīts, esmu gatavs atzīt, ka būt vienkāršam – tā ir māksla, kas man vēl jāapgūst. Tikmēr iemācīties vai izvēlēties būt par parastu cilvēku nevar, jo tas nav izvēles jautājums. Izvēlēties var lasīt vai nelasīt Rīgas Laiku. Rindas šīs RL slejas noslēgumā ir atkal no “Dhammapadas”, un tās ir aicinājums lasītājam: “Runā patiesību, nedusmojies; ja no tevis lūdz – lai arī ko nelielu –, dod. Ar šo trīs palīdzību var tuvoties dieviem.” (Skat. Rīgas Laika aizmugurējo vāku.)