Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Grafika – galvenokārt automātiskais zīmējums – nav Irinas Petrakovas vienīgā metode, toties mīļākā gan. Māksliniecei ir savs atpazīstams stils: monohromi darbi ar noslieci uz abstraktu valodu, kurā dominē nejaušība – akvareliski bezveidīga plankuma nejaušība, no zīmuļa svītrinājuma līdzīgi Roršaha traipa fragmentam vīdoša tēla nejaušība. Grafika top no niansēm, allaž drūmām un nemierīgām. Viss, ko Petrakova dara, – sākot ar tēlniecību un beidzot ar performanci – ir refleksija par aktuālām tēmām, taču tā izfiltrēta caur viņas pagātni, personisko atmiņu.
Irina ir sibīriete, no vecticībnieku ģimenes. Mākslas centrā Красный viņa veidojusi lielu ritiem, rituāliem, reliģijai un sektām veltītu projektu “Izskaidrojiet to nezinātājiem”. Svarīgākais šī darba elements bija video – saruna par reliģiju ar Irinas vecmāmiņu Jehovas liecinieci, izbijušu vecticībnieci. Ar ģimenes atmiņām skaidrojams arī darbs ar izšuvumiem vai tautisko koka rotaļlietu tēma.
Turklāt Petrakova, kam tautiskās reliģijas un htonisma tēmas ir konceptuāli kamertoņi, uz tām neraugās no salti pētnieciska skatpunkta, taču arī fanātiskas adeptes pozīciju viņai nav iespējams piedēvēt. Petrakova ir māksliniece trikstere, un tikai triksteres nostāja, kurā sajaucas atsvešināšana un atsvešināšanās, ļāvusi viņai parakstīt “Pirmo krievu htonisma manifestu” (autors – Mihails Kļimins).
Triksterisms ir pozīcija, kurā visa pamats ir detaļas – dzīvesveids, sociālās saiknes. Mākslas valodas retorika ir tikai viena no mākslas trikstera šķautnēm. Protams, šis triksterisms iespējams tāpēc, ka Petrakova ir guvusi bagātīgu pieredzi, strādājot dažādās ar laikmetīgo mākslu saistītās institūcijās. Viņai piemīt talants ap sevi veidot mākslas vidi, kurā sastopas dažādu kopienu pārstāvji. Tā, iespējams, ir atslēdziņa, kas palīdz saprast, kādā veidā dziļi personiska māksla iemanto ārkārtīgi plašu popularitāti dažādu cilvēku vidē.
Petrakova ir Mūsdienu mākslas problēmu institūta (IPSI) un Bāzes absolvente1, un viņas darbiem piemīt arī Bāzei raksturīgā politizācija. Tomēr pat politizācija, piemēram, darbā “Bums” – atomsēni attēlojošā papīra skulptūrā, kas bija aplūkojama izstādē “Mūžam dzīvais līķis” (mākslas centrs Винзавод, 2014. gads), – pastāv līdzās personiskajam, biogrāfiskajam: Irinas tēvs būvēja atomelektrostacijas, tādējādi aizsākusies viņai būtiskā trausluma, pastāvīgi draudošas katastrofas tēma (nav svarīgi, vai katastrofa ir personiska, tehnogēna vai militāra).
Trauslumu uzsver materiāla izvēle – gan tēlniecībā, gan grafikā. Nereti viņas zīmējumi un akvareļi tapuši uz izplēstām lapām ar nelīdzenām malām. Nejaušiem, pa pusei neapzinātiem uzmetumiem, ķiņķēziņu kricelēšanai izmantotie bloknoti Petrakovai ir tikpat nozīmīgi kā darbi, kuriem viņa izstrādā skices, daudzējādi atkārtojot to vizuālo materiālu. Viņa pastāvīgi strādā ar tādām tēmām kā ķermeniskums, māņticība, jebkādi realitātes aspekti, kuri šo realitāti falsificē. Taču Petrakovas izraudzītais skatpunkts paliek nemainīgs – tā ir viņa pati, viņas zemapziņa, viņas atmiņas. Kaut kādā ziņā tā ir radikāla pozīcija, kas prasa drosmi: šeit tomēr skatītājs sastopas ar psihisku ekshibicionismu.
Valodas laikmetīguma, aktualitātes un tautiskās, mistiskās orientācijas pretruna atrisinās tādējādi, ka htonisms Petrakovas izpratnē ir viņas personības, viņas individuālās atmiņas un darbu īpatnība, taču reizē tas piemīt arī pašai realitātei. Viņas jaunrade nāk no zemapziņas, taču šajā zemapziņā daudzos citos gadījumos ir saglabājies arī to pašu htonisko arhetipu spiedogs, kuri izpaudušies tautas maģijā, zintniecībā, buramvārdos, svēto vientiešu fenomenā – visās tajās pagātnes dīvainībās, kuru mantiniece ir Petrakova. Viņa vienkārši pieļauj šo prakšu mutāciju, transformācijas iespēju.
Šai ziņā Irina ir mantiniece arī Jozefam Boisam, kurš pat jautājumus par mākslas robežām aplūkoja pašrefleksijā. Tāpat kā Boiss, Petrakova izmanto dažādus medijus. Viņa pārmanto un attīsta arī Boisa grafikas un glezniecības formālos risinājumus. Tēlainība viņas darbos neaprobežojas ar automātisko zīmējumu dadaisma un sirreālistu garā; figurālajos darbos pieslēdzas jebkāda vizualitāte – no “Trim grācijām” un Rūbensa līdz mīmiem un nejaušām bildītēm no interneta. Taču jebkurš tēls tiek traktēts kā perversija – pārsteidzoša, biedējoša un valdzinoša.
Var runāt par to, kā sajaucas sajūsma un šaušalas, šoks, ko Kants nodēvēja par “cildenu” un pretstatīja “daiļajam”. Tā var aprakstīt atsevišķus Čekrigina, Kokto, Spero darbus, Kroulija izrīcības, Gojas “Los caprichos”. Petrakovas darbi nav hierātiski un politiski angažēti, taču tiem raksturīga aktuālā drūma, jūtelībai sveša jutekliskuma valoda: kompozīcijas nenoteiktība, līniju un plankumu, starp kuriem nav skaidras atšķirības, destrukturētība, tēlainība uz abstrakcijas robežas, ritma neesamība – tumsas mūžīgā statika, un šī tumsa nāk gan no viņas pašas, gan arī no apkārtējās realitātes.
Dmitrijs Jančoglo
Rīgas Laiks: Es skatos, ka jūs visu laiku zīmējat vienu un to pašu.
Irina Petrakova: Jā, man vairāku gadu laikā ir bijušas dažādas sērijas ar šo plankumu, kurš dažādās tehnikās vienādi vai otrādi izlien ārā. Vispār es pati sev, taisnību sakot, šo praksi raksturoju kā mēģinājumu atradināties pareizi zīmēt. Tā pat nav Stroganova skola – es studēju Novosibirskā. Kad tev klasiskā augstskolā uzliek kluso dabu, uzliek plikni, tev jāzīmē pareizi. Nu, jūs saprotat, kas klasiskajā skolā ir pareizi. Ja tu zīmē nepareizi, tev liek divniekus, tu nenokārto sesijas.
RL: Bet kāpēc vajag...
Petrakova: ...atradināties?
RL: Jā.
Petrakova: Ziniet, tas ir tāds kā iekšējs darbs, iekšēja cīņa, jo, kad man gribas kaut ko uzzīmēt – cilvēku, objektu –, es sāku to darīt šķietami pareizi. Mēs ar draugiem, piemēram, dažreiz vienkārši sanākam kopā un zīmējam modeli. Un es pirmām kārtām cenšos pareizi uzzīmēt cilvēku. Bet pēc tam, kad tu jau esi sācis mazlietiņ no tā atbrīvoties, tu vairs nedomā par to, kas ir pareizi. Tas jau ir tāds iekšējs dzinulis. Tu būtībā zīmē tā, kā būtu uzzīmējis tu. Lūk, šajā brīdī vajag to pareizo zīmēšanu sev izdīdīt ārā.
RL: “Pareizi” – tas pirmām kārtām nozīmē līdzīgi?
Petrakova: Jā. Reālistisks attēls. Es domāju tieši aiziešanu no reālistiska attēla pie kaut kā tāda kā, piemēram, šis plankums. Vispār tas droši vien ļoti atgādina tēlniecības paņēmienu – kad no vesela akmens tiek atņemts liekais.
RL: Piemēram, jūs esat uzzīmējusi cilvēku, nosacīti runājot, pareizi.
Petrakova: Reālistiski.
RL: Jā. Un izrādās, ka tas nav tas, ko jūs vēlaties zīmēt, un šo pašu cilvēku jūs zīmējat citādi.
Petrakova: Jā.
RL: Vai viņš ir līdzīgs citiem cilvēkiem?
Petrakova: Ir. Bet tas drīzāk ir...
RL: Vai jūs šādi zīmējat tikai viņu vai arī mani zīmētu tāpat?
Petrakova: Es vispār daudz strādāju ar ķermeni. Dažkārt šis ķermenis jau ir tik ļoti antropomorfs, ka šķietami izirst. Atpazīšanas šajā nozīmē nav.
RL: Bet kas ir?
Petrakova: Pārdzīvojums, šī ķermeņa izjušana.
RL: Bet dažādi cilvēki izraisa dažādas emocijas, tāpēc viņi var arī nebūt cits citam līdzīgi.
Petrakova: Protams.
RL: Ja mēs vispār izmantojam atdarināšanas jēdzienu – vai jūs atdarināt nevis realitāti, bet savas izjūtas?
Petrakova: Es jums parādīšu, ko es pašlaik daru. Daļēji esmu nonākusi līdz tādai automātiskai, sirreālistiskai praksei. Lūk, tas arī ir radies no šī plankuma, no nedomāšanas brīža.
RL: Bet jūs taču necitējat sirreālistus.
Petrakova: Nē, es tikai tehniski izmantoju viņu praksi.
RL: Ja par to padomā, tad iznāk, ka jūs nezināt, ko zīmējat.
Petrakova: Kaut kādā ziņā jā. Ja jums tas ir interesanti – mēs ar draugiem 2016. gadā uzrakstījām pirmo krievu htonisma manifestu.
RL: Vai krievu htonisms ir citāds nekā latviešu vai indiešu htonisms?
Petrakova: (Smejas.) Domāju, ka ir gan.
RL: Jūsu zīmējumos bieži sastopama tāda prāva dāma...
Petrakova: Jā. Tas man ir tāds cilvēka, pat vispār cilvēces tēls, jo tajā nav nekā dzimtes nozīmē izteikta. Es viņu par dāmu gluži nenosauktu, drīzāk tas vienkārši ir tāds abstrakts cilvēka, sairstošas, kaut kādā ziņā neglītas cilvēces tēls. Man tas vienalga šķiet skaisti, taču neglīti tajā ziņā, ka tas jau zaudē cilvēcisku veidolu. Lielā sieviete – tas droši vien arī ir kaut kas htonisks.
RL: Ko jūs apzīmējat ar vārdu “htonisks”?
Petrakova: Ziniet, man ir laba paziņa, dzejniece no Pēterburgas, Inga Šepeļova. Mēs ar viņu rīkojam tādus automātiskās rakstības seansus. Viņa raksta, es zīmēju. Mēs nenospraužam nekādas noteiktas tēmas. Viss, kas mūs apvieno, ir šī istaba – mēs to darām šeit –, un bieži seansa beigās viņa lasa savus tekstus un es rādu, ko esmu uzzīmējusi. Mēs saprotam, ka kaut kādā dīvainā veidā notiek sakrustošanās. Šis ir stāsts tieši par darbu ar plankumu. Tas ir automātisms.
RL: Ziniet, Čehovam ir formulējums, ka cilvēkā visam jābūt skaistam.
Petrakova: Jā, esmu ar šo formulējumu pazīstama. Vēl jo vairāk, es tam pilnībā piekrītu.
RL: Kā jums šķiet, vai tas, ko jūs darāt, ir skaisti?
Petrakova: Jums ir bail? Es nesaprotu.
RL: Nē, man jūsu zīmējumu dēļ nav bail. Man ir savi plankumi.
Petrakova: Tak visiem ir. Kaut kādā ziņā mākslu var aplūkot kā tādu mākslas terapijas štelli, taču man ir interesanti, ka šitie plankumi nav tikai manējie, bet mūsu visu plankumi. Katram cilvēkam tie ir, jūs pareizi pateicāt. Ir tumšās vietas.
RL: Es jau to neteicu, jūs pati pieminējāt vārdu “bail”. Var teikt arī “šausmas”.
Petrakova: Es diezgan bieži no cilvēkiem dzirdu, ka bail. Kad viņi skatās uz Gojas darbiem, viņiem smiekli nāk, vai? Dīvaini.
RL: Vai var sacīt, ka jūsu zīmējumi ir radušies, jums saskaroties ar zemapziņu jeb neapzināto?
Petrakova: Protams. Tieši ar to jau ir interesanta automātiskās zīmēšanas prakse.
RL: Tad jautājums par baiso vai šausmīgo. Kāpēc cilvēkiem šķiet, ka, ja reiz zemapziņa, tad tai jābūt šausmīgai?
Petrakova: Šis, starp citu, ir ģeniāls jautājums. Es nezinu. Man liekas, tieši tāpēc, ka cilvēki nezina, kas tur ir. Tāpēc arī uznāk šausmas.
RL: Nu, tas ir, mēs baidāmies no nezināmā?
Petrakova: Jā.
RL: Jo, prātīgi padomājot, ja šis plankums vispār ir šausmīgs, tad tikai tāpēc, ka tas ir bezveidīgs. Tas ir zaudējis veidolu. Vai vēl nav ieguvis.
Petrakova: Vēl nav ieguvis!
RL: Un par bezveidīgumu mēs neapšaubāmi domājam kā par haosu. Pat mūsu kultūratsauces – tumsa, haoss, pirmatnīgais...
Petrakova: Neidentificēts kaut kas.
RL: Jā, neizzinātais. Ja dabā, tad katrā ziņā kaut kādas kataklizmas. Taču īstenībā, ja atcerēsimies Dostojevski, var sacīt, ka visbaisākais sēž tepat šajā kaktā. Un nevis kaut kur...
Petrakova: Cilvēkā.
RL: Tieši tā.
Petrakova: Nu, es laikam nepiekritīšu Dostojevskim, man šķiet, ka tas nav kaut kas ārējs. Tā ir tāda pārnese – sevis izdalīšana ārā. Manuprāt, viss šādā vai tādā veidā atrodas cilvēkā. Viņā ir dualitāte – gan skaistais, gan baisais vienlaikus. Šis briesmīgais plankums taču ir vēl arī skaists! Tam formāli it kā piemīt visi kaut kā šausmīga kritēriji, taču reizē tas nav šausmīgs. Šausmīgs var būt cilvēks, kurš uz to paskatīsies un teiks: “Wow, cik skaisti!” Šis cilvēks pats būs šausmīgs, viņš būs daudz baisāks.
RL: Es nesapratu, kāpēc viņš būs baisāks?
Petrakova: Nu, nezinu, tāpēc, ka cilvēka daba...
RL: Šī te jums gan ir specifiska grāmata.
Petrakova: Jā, es ļoti daudz studēju šādu literatūru.
RL: Brīnišķīgi, tā ir tikko iznākusi?
Petrakova: Jā, tā ir Olga Hristoforova, interesanta pētniece. Te vispār ir viens svarīgs moments – būtu loģiski pajautāt, kāpēc tas mani interesē. Un es, taisnību sakot, līdz kaut kādam brīdim pati nesapratu, kāpēc tas man ir interesanti, tas bija intuitīvi. Taču sagadījās tā, ka es ļoti ilgu laiku nebiju tikusies ar savu vecmāmiņu. Viņa dzīvoja Kazahstānā. Un pēc vecāku nāves es sapratu, ka vecmāmiņa ir ļoti veca, vajag kaut kā savest kārtībā komunikāciju. Es aizbraucu pie viņas uz Kazahstānu un uzzināju ļoti daudz interesanta par sevi, par savu ģimeni. Uzdevu viņai vienkāršu jautājumu: kāpēc viņa galu galā nonāca Kazahstānā? Mēs visi esam zilām acīm, gaišiem matiem, skaidri redzams, ka neesam kazahi. Izrādījās, mani senči ir bijuši vecticībnieki. Tas bijis trešais pārceļošanas vilnis – mūrnieki, kas dzīvoja Altajā. Vārdu sakot, viņa kaut kā bija nonākusi Kazahstānā, un viņa man saka: “Kā, vai tad tu nezināji?” Es saku: “Nezināju.” Un es sāku rakt ārā šo savu senču vecticībnieku fotogrāfijas. Kur viņi bija dzīvojuši, kā dzīvojuši. Ļoti daudz kas par sevi kļuva saprotams. Piemēram, esmu daudz nodarbojusies ar izšūšanu – kaut arī man vienmēr licies, ka absolūti neesmu spējīga koncentrēties, ilgi sēdēt un kaut ko darīt. Es vienkārši sevi nepazinu. Te ieraudzīju savas vecvecmammas izšūtos galdautus un sapratu, ka arī tas acīmredzot var būt iedzimts – mīlestība uz smalko motoriku, izšūšanu. Viņas visas bija nodarbojušās ar kaut kādiem rokdarbiem – izšuvušas, šuvušas sev kleitas –, tas viss ir ļoti daiļi.
Tagad Maskavā, Ritz-Carlton, ir atvērta jauna izstāžu telpa Keep Moscow. Es tur rādu darbu, kurā šādi izšuvumi ir uz zārka segām. Vēl esmu taisījusi projektu par sektām. Vispār šī mana simtgadīgā vecmāmiņa jau 20 gadus ir Jehovas lieciniekos. Un man bija ļoti interesanti – kā, kāpēc, kam tas viss vajadzīgs? Skaidrs, ka viņa dzīvo viena. Un viņa man teica, ka tie esot patiesības meklējumi, Dieva meklējumi. Es saku: “Bet tu taču esi vecticībniece! Kā tā var būt?” Savādi. Es uztaisīju par viņu filmu. Skaidrs, ka apziņa viņai tagad jau ir kā sektantei, un ar viņu reizēm ir ļoti grūti – viņa to vien redz. Taču palaikam viņai pasprūk mirklis, kad viņa sāk paskaidrot, ka centusies šādā veidā pētīt pasauli, pētīt Dievu, atrast sevi. Tieši Viņu studējot, apmeklējot...
RL: Kādā veidā var pētīt Dievu?
Petrakova: Pētot Bībeli. Vismaz tā viņa man stāstīja: “Es pūlējos saprast, kā tad tā – re, te ir visa pasaule, bet kur tajā ir Dievs?” Viņa gājusi pareizticīgo baznīcā, vēl kaut kur un tad acīmredzot atbildi uz savu jautājumu atradusi tieši šajā baznīcā.
RL: Interesanti. Varbūt arī tas ir kaut kas htonisks?
Petrakova: Absolūti! Man gan tas kaut kādā ziņā uzdzen šermuļus, jo, no vienas puses, es saprotu, ka tā ir mana vecmāmiņa, mana vienīgā dzīvā radiniece, un man pret viņu ir jūtas, taču reizē es redzu, ka viņas apziņa – patiešām, tur galvā ir tik daudz visa kā... Iespējams, sākumā tas ir ļoti pareizs dzinulis – vienkārši saprast, kā iekārtota pasaule, kāpēc viņa ir šeit: tie eksistenciālie jautājumi, kurus cilvēks sev uzdod. Taču viņai galvā viss ir ļoti dīvaini sagriezies ačgārni. Tas ir pabaigi, bet forši.
RL: Un tomēr, ko jūs saucat par htonismu?
Petrakova: Nu, man patīk šī sadursme. Man htonisms ir iespēja ieraudzīt neizpausto, šitādu te htoņu. Ne tikai masu kultūrā, varbūt pat augstajā. Lūk, šī izpauduma sadursme ar neizpausto, šī robežšķirtne, starpa, lūzums – pat nezinu, kā lai nosauc.
RL: Sprauga.
Petrakova: Jā. Tas ir vispareizākais vārds.
RL: Jūs gadījumā neesat Iļjas Hržanovska filmas “Četri” cienītāja?
Petrakova: Vai, nezinu. Ar Hržanovski man ir dīvainas attiecības, es biju klāt “Dau” filmēšanā Harkivā.
RL: Es tieši gribēju pajautāt, vai jūs gadījuma pēc neesat piedalījusies.
Petrakova: Tur puse Maskavas piedalījās, es arī biju. Taisnību sakot, kad es braucu no turienes prom, man bija psihoze. Filmu “Četri” es, protams, esmu redzējusi.
RL: Tās vecenes – mats matā par htonisko Krieviju.
Petrakova: Jā. “Dau” es nokļuvu caur paziņu, kura strādā ar kino. Toreiz visi uz turieni braukāja, viņiem visu laiku bija dažādas filmēšanas, es piedalījos 1953. gadā. Tevi saģērbj tā gada drēbēs, un tev jārunā nosacītā valodā, tu nedrīksti lietot vārdus “internets”, “mobilais telefons”. Tas, kas tur notika, bija ļoti savādi. Viss beidzās ar to, ka mēs, es atvainojos, dzērām ar tiem zinātniekiem, jo tur dīvainība, nesaprotamība bija tādā pakāpē... It sevišķi nesagatavotam cilvēkam. Es taču neesmu aktrise. Es nesapratu šīs filmēšanas smalkumus – bet viņi vienkārši ierodas, filmē... Es pat nespēju izskaidrot, ko es tur darīju. Kaut kā ar viņu iepazinos, trīs dienas pavadīju uzņemšanas laukumā un devos prom ar drausmīgākajām paģirām un psihozi, kad tu nesaproti un nespēj izskaidrot, kas tas vispār ir.
RL: Bet tas taču ir skaisti, tas ir kā jūsu tumšais plankums!
Petrakova: Var gadīties, ka tā tad arī bija katarse. (Smejas.) Varbūt man jābūt Hržanovskim pateicīgai.
RL: Man nedod mieru viena lieta. Es skatos uz šo zīmējumu un domāju: tas ir zirneklis vai nav zirneklis? Vidū. Vai jūs nezināt?
Petrakova: Nu, formāli droši vien ir.
RL: Es vienkārši atceros to dabas pētnieku zīmējumus, kuri agrākajos laikos zīmēja visādus putniņus vai kādas ainaviņas. Man tie zīmējumi ir ļoti mīļi, un zīmētāji viņi bija vienkārši pasakaini. Piemēram, Fromantēns, franču mākslinieks un ceļotājs, kurš zīmēja Alžīriju, Maroku. Un tajos laikos, kad praktiski nebija fotoaparātu, viņu vienīgais uzdevums bija pēc iespējas precīzāk uzzīmēt to, ko neviens nebija redzējis. Reālistiskā zīmējumā, kad tu no visa spēka centies to izdarīt, ir bezgalīga pietuvināšanās tam, ko tu nespēj panākt. Tu taču nespēj ievietot objektu zīmējumā, tu esi tikai vidutājs. Es pats nezīmēju, taču atceros: kad Mongolijā dzīvoju teltī, nebija ko darīt, un es sāku zīmēt kaut kādus lopus, kas bija redzami no atvērtās telts. Tas tajā situācijā bija veids, kā dzīvot. Kāpēc jums šķiet, ka ar reālistisku zīmējumu nav diezgan?
Petrakova: Es neesmu pret reālistisko mākslu. Jā, es cenšos sevī to iznīcināt. Īstenībā tas ir ļoti pareizs jautājums. Es pati sev arī to uzdodu: “Kas ir tas, ko tu vispār dari? Kādu uzdevumu tu kā māksliniece risini vai nerisini?” Nezinu, varbūt tas ir mēģinājums kaut ko izprast, apjaust, kāda var būt attīstība. No otras puses, kāda jēga mūsdienās ir reālistiskam objekta attēlojumam? Tas it kā nav vajadzīgs. Mums ir fotoaparāti – turklāt dikti smalki –, kuri šo zirnekli vai vēl nez ko spēj attēlot ļoti precīzi. Tā droši vien ir mana iekšējā optika, mans skats uz pasauli, kur realitātei pāri klājas kaut kas tumšs. Nevar teikt, ka es atsakos no reālistiskas attēlošanas, bet ir kaut kādas lietas, kuras tu zīmē, un reizē vienalga... Nezinu, varbūt tā tiešām ir kaut kāda mākslinieka optika, kaut kādas ainiņas, es kaut ko redzu. Lūk, paskatījos uz jums, un kaut kur kaut kas var izlīst laukā. Tas ir tas, ko dīdžeji sauc par miksu. Viņi kompilē skaņdarbus no fragmentiem. Vai esmu atbildējusi uz jūsu jautājumu?
RL: Nē. Bet nav svarīgi. Man ir tāds jautājums: tas, ko jūs zīmējat, – vai tas ir objekts, jūsu domāšana vai drīzāk jūsu izjūta par to, ko zīmējat?
Petrakova: Pārdzīvojums.
RL: Jā. Ja tas ir cilvēks, tad jūs zīmējat fiziski cilvēku. Taču principā objekts nomainās uz kaut ko jūsēju. Vai māksliniekam jācieš, jāpārdzīvo, lai pēc tam šo pieredzi izmantotu zīmēšanai?
Petrakova: Jā, es domāju, ka mākslinieks pārdzīvo diezgan lielu izjūtu spektru, tai skaitā arī ciešanas. Taču viņam nevajag tikai ciest vien. Arī priecāties, arī brīnīties vajag.
RL: Es nerunāju par to pārdzīvojumu, kuru jūt parasts cilvēks. Man prātā palicis viens periods, kad vairākus gadus viss grozījās ap nemitīgām ciešanām. Varētu likties: cik neglīts, netalantīgs laiks! Tomēr esmu puslīdz pārliecināts, ka šis laiks man vēl joprojām palīdz piešķirt kaut kādu formu tam, ko es daru. Es nevaru to izmest, un nevajag jau arī.
Petrakova: Es jums pilnībā piekrītu, jo par māksliniekiem kļūst cilvēki, kuri... ne nu gluži ir spējīgi ciest, bet ir spējīgi apzināties šīs ciešanas. Varbūt pat ne ciešanas. Jūs taču pats sakāt, jums ir bijis periods, kad galīgi nebija vienkārši, bet jūs esat apzinājies, ka caur šīm ciešanām vai ne gluži paša dzīvespriecīgākā brīža izdzīvošanu esat spējis transformēties, kļūt citāds, gūt pieredzi. Kļuvis – nezinu – viedāks. Vai pieaudzis.
RL: Tas jau ir par traku, es tā neteicu!
Petrakova: Es to sev saku. Vai māksliniekam visu laiku jācieš? Nē. Manuprāt, viņš tad vienkārši neko nespēs darīt un visai drīz nomirs. Lai gan tā droši vien ir katra cilvēka paša izvēle.
RL: Nešķiet, ka jūs ļoti daudz ciestu. Spriežot pēc jūsu izskata, tā nevarētu sacīt. Tomēr, kad jūs stāstāt par vecmāmiņu...
Petrakova: Es jums vēl nemaz daudz ko neesmu pastāstījusi.
RL: Jā, interesanti, ka jūs gribat tikt skaidrībā ar šo stāstu. Jūs jutāt kaut ko tādu, kas jūs šajos monstros valdzina? Kāpēc jūs sākāt interesēties par kazahu pagātni? Jūs taču nekad agrāk tur nebijāt bijusi?
Petrakova: Tie bija meklējumi.
RL: Ko jūs meklējāt?
Petrakova: Atbildi uz jautājumu, kas man nedod mieru.
RL: Kāds jautājums jums kā māksliniecei nedod mieru?
Petrakova: Interese par noteiktu tēmu. Saprotiet, ne jau nu es vienkārši nolēmu tam pievērsties. Radās kaut kāds iekšējs pieprasījums – ir tukšumi tajā, kā tu saproti savu pagātni, tevi interesē šādas vai tādas lietas: kāpēc? Plus šis sižets par sektām, tas mani izveda pie kaut kā pilnīgi cita. Sākdama taisīt projektu par sektām, es vienkārši skatījos visu pēc kārtas, un mana vecmāmiņa bija viens no punktiem šajā projektā. Bija lieliski viņu apciemot tāpēc, ka man izdevās savākt kaut kādus materiālus. Tas, ko es uzzināju par sevi, tas, kā šis projekts izvērtās, galīgi nebija nekas ieplānots. Es pat nojautusi nebiju.
RL: Sakiet, lūdzu, ko nozīmē jūsu tetovējumi?
Petrakova: Kurš tieši? Šis?
RL: Šis un tas. Tās ir zeķbikses?
Petrakova: Jā. Tas ir jancīgs stāsts. Es biju aizbraukusi uz Amsterdamu, un man ļoti sagribējās uztaisīt tetovējumu; es galīgi nesapratu, ko lai taisa, un šīs nezināšanas, nesaprašanas dēļ nolēmu, ka tam jābūt kaut kam maziņam. Aizgāju uz salonu un palūdzu, lai man uztaisa kaut ko pēc meistara izvēles.
RL: Tā ir čūska?
Petrakova: Nezinu, viņš mēģināja man stāstīt, ka tas ir kaut kāda afrikāņu attēla elements.
RL: Vai jūs uzskatāt, ka tas kaut ko nozīmē? Proti, nevis pats tetovējums, bet jūsu dzīvē?
Petrakova: Tur jau tā lieta, man galīgi nav svarīgi, kas šī konkrētā bildīte tāda ir. Drīzāk jau atkal ir svarīga mana attieksme pret to. Man bija svarīgi sev kaut ko nofiksēt, un, iespējams, kad biju Amsterdamā, man bija svarīgi to izdarīt tieši tādā veidā. Piemēram, šis idiotisms ar zeķbiksēm – tāpēc jau es to uztaisīju šeit, lai katru dienu nebūtu jāredz.
RL: Bet kāpēc, ja jūs to nemaz neredzat? Vai tas ir citiem? Lai viņi uz jums skatītos un redzētu idiotismu?
Petrakova: Nē, citu dēļ es vispār ļoti maz daru. Tas tik un tā ir sev, es taču tik un tā zinu, ka tas tur ir.
RL: Te acīmredzami ir kaut kāds darbs ar ķermeniskumu.
Petrakova: Nujā. Visu vienmēr vajag izskaidrot, taču ne visu izdodas. Kāpēc es sev uztetovēju zeķbikses? Nezinu, tāpēc, ka man tas šķiet baigi smieklīgi, kaut kādas zeķbikses uz rokas, velnszinkas.
RL: Varbūt tetovējumi vispār ir idiotisms?
Petrakova: (Smejas.) Varbūt, nezinu. Nu, reizēm ir ciešanas un pārdzīvojumi, un reizēm ir kaut kādi gaiši brīži, kad vienkārši gribas sev uz rokas uztetovēt zeķbikses.
RL: Vai jūs atceraties to brīdi, kad jums sagribējās to izdarīt?
Petrakova: Jā, protams. Es ciemojos pie sava paziņas, viņš ir horeogrāfs, inscenē dejas izrādes. Viņam ir hobijs – tetovēšana. Mēs ar viņu runājāmies par zīmējumiem, un es sāku zīmēt un rādīt savas skices, bet viņš fiksēja kaut kādas smieklīgas bildītes un pārtaisīja par tetovējumiem. Es viņam ieraudzīju šīs zeķbikses, man šis zīmējums ļoti iepatikās, es viņam teicu: “ Klausies, šito es gribu. Tu vari man uztaisīt?” Nākamajā dienā viņš man to uztetovēja.
RL: Lūk, šis ir piemērs tieši tādai konkrētībai, ar kādu man gribētos dzirdēt par jūsu pievēršanos sektām.
Petrakova: Es šobrīd mēģinu atcerēties, kas patiesībā bija iemesls... Tas droši vien izklausās drausmīgi, māksliniece taču, bet tā bija intuīcija.
RL: Nu, jūs esat māksliniece, tāpēc tas varbūt neizklausās drausmīgi, taču tas ir drausmīgi saprašanai. Ko tas nozīmē? Kas jūs izveda un kur izveda? Jūs nesaprotat, kā sākāt par to interesēties, – nu labi, lai būtu. Bet kur tas izveda? Jūs taču pati teicāt: “Es tur uzzināju kaut ko tādu!” Ko jūs uzzinājāt?
Petrakova: Nu, tie droši vien bija drīzāk intuitīvi meklējumi. Ceļa taustīšana vai varbūt tas plankums, par kuru mēs šodien tik daudz runājam. Kad tas it kā ir un nevar nebūt, tas ir klātesošs, un tu sāc tik tiešām no tā kaut ko veidot, ar to strādāt. Tas mani aizveda līdz apzinātai izpratnei par to tēmu, ar kuru es strādāju, – ka tas ir kaut kas htonisks.
RL: Bet varbūt var vienkārši pateikt, ka htoniskais ir apjausma par to, ka mūsdienu cilvēkos, kuri tiecas pēc pirmatnīgā, nosacīti runājot, ir kaut kas pirmsracionāls, primitīvs? Un tas izpaužas arī viņu ticējumos, viņu dzīvesveidā, dīvainībās, kuras viņi...
Petrakova: Ziniet, viens no maniem novērojumiem par šī mākslas virziena un vispār cilvēces kopumā attīstību: tajā informācijas superpiesātinātajā straumē, kas ir mūsu dzīve, kuru daļēji ļoti strukturē gadžeti, mediju lauks un informācija, vispār neatliek vietas kaut kam nesaprotamam, nezināmam, apslēptam. Kaut kādā ziņā droši vien tagadējā spējā pievēršanās reliģiozitātei ne tikai Krievijā, bet arī pasaulē ir saistīta ar jautājumu, kas cilvēkiem vispār ir vajadzīgs. Ko tas man dod? Vai, tieši pretēji, ko atņem? Taču šī sprauga, šī starpa – man tā ir iespēja ne nu gluži norādīt cilvēkam uz viņa iekšējo aklumu... Nezinu, nav pareizi tā runāt. Jāpadomā.
RL: Es lasīju “Nolādētās dienas”, kad tās Padomju Savienībā bija tik tikko iznākušas. Buņins raksta: “Biju arodbiedrību kongresā, redzēju Ļeņinu. Viņš ir tāds...” Un daudzpunkte. Un man kļuva šausmīgi interesanti, kāds vārds tur bija izņemts. Vēlāk grāmatiņa iznāca jau bez cenzūras. Un es lasu: “Biju kongresā, redzēju Ļeņinu. Viņš ir tāds dzīvnieks!” Vai saprotat, kāpēc es to stāstu? Jūs arī pēkšņi kaut ko ieraudzījāt?
Petrakova: Jūs tagad gribat, lai es jums tā vienkārši – brīkš, brākš, tā un šitā? Tas varbūt ir mans noslēpums!
RL: Noslēpums tāpēc, ka jūs nezināt, vai negribat stāstīt?
Petrakova: (Smejas.) Kurš mākslinieks atzīsies, ka viņš kaut ko nezina?
RL: Kāpēc tā? Kādreiz meitenēm patika spēlēt tādas “slēptuvītes” – ierakt zemē, piemēram, visādus noslēpumiņus.
Petrakova: Faņķikus, jā.
RL: Un kreļļu zīlītes. Kaut kādā ziņā jūs esat vienīgais cilvēks, kurš šo noslēpumu apracis un par to atbild. Tagad jūs varat par to aizmirst, un neviens to neatradīs. Pieņemsim, jūs esat sevī šos mazos noslēpumus aprakusi un aizmirsusi. Vai tāpēc jūs nevēlaties stāstīt? Kam gan citiem būtu jāzina jūsu mazie noslēpumi?
Petrakova: Ļoti līdzīgi. Varbūt ne gluži tieši tā, bet kaut kādā ziņā...
RL: Bet labam māksliniekam taču jābūt godīgam.
Petrakova: Taisnība.
RL: Tad kāpēc vārdos iztaisīties tik kautrīgai?
Petrakova: Bet es vispār esmu kautrīgs un ne pārāk daiļrunīgs cilvēks. Tāpēc es atrodu savu veidu, kā sarunāties ar pasauli.
RL: Ļoti savādi, jūs komunikācijā esat ļoti kautrīga, bet darbos īstenībā nekāda kautrīguma nav.
Petrakova: Tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja būt godīgam. Tā patiešām ir.
RL: Sakiet, lūdzu, vai jūs pazīstat to, ko zīmējat?
Petrakova: Ne vienmēr.
RL: Bet vai sevi jūs pazīstat?
Petrakova: Ne vienmēr.
RL: Vai varat pateikt, ko jūs nepazīstat?
Petrakova: Nu... tas droši vien arī neizklausīsies diez ko pieticīgi, taču pirmais, kas nāk prātā, – kaut kādu slēptu spēku.
RL: Jūs nepazīstat savu slēpto spēku?
Petrakova: Jā. Vai drīzāk – tādu kā apspiesto spēku.
RL: Bet kur šis spēks var izpausties? Darbos?
Petrakova: Jā.
RL: Un tikai?
Petrakova: Nu, man dzīvē nekā cita nav.
RL: Es gan jūtu, ka jūs noteikti domājat par to, ko darāt, un konkrēti par to, kas rodas jūsu zīmējumos. Vai tāpēc, ka jūs esat tāda, vai tāpēc, ka pasaule ir tāda?
Petrakova: Kaut kādā ziņā tas ir abpusējs stāsts, mēs taču pastāvam atsevišķi. Es atsevišķi, pasaule atsevišķi. Un jūs atsevišķi. Taču viss ir kaut kādā saistībā, tāpēc ka pasaule ir tāda. Tāpēc ka es esmu radusies tāda, spējīga ciest, pārdzīvot. Ziniet, tās sievietes mediji pagājušā gadsimta sākumā – viņas arī zīmēja... Bet viņām bija tādi lieli lauki, kaut kādi krāsaini ķeburi, apļi. Šai ziņā es arī esmu tāds htonisks medijs. Te ir kaut kāda spēja transformēt pasaules vērošanu, pasaules, cilvēku stāvokli caur šo reģistrējošo aparātu. Vienkārši – klaukš, un iznāk kaut kas tāds. Bet tajā brīdī es galīgi nedomāju, ko daru.
RL: Vai jūs interesējaties par sevi?
Petrakova: Kādā ziņā? Vai es eju pie psihoanalītiķa? (Smejas.) Nu ne tak, man nekad īpaši nav bijuši mēģinājumi visu atšķetināt. Varbūt vajadzēja. Man liekas – kāpēc? Viss būtībā arī tāpat ir saprotams.
RL: Tātad neinteresējaties?
Petrakova: Interesējos, bet pie psihoanalītiķa neeju, šīm lietām es lāgā neticu. Man liekas, es pati sev esmu psihoanalītiķis.
RL: Jūs jau zināt visu to stāstu – aptuveni, shematiski. Tāds iespaids, ka pie psihoanalītiķiem Vīnē pagājušā gadsimta sākumā sāka iet tādas dāmas, kurām kaut kas traucēja dzīvot, viņām bija slikti, taču nebija saprotams, kāpēc. It kā taču viss ir ļoti labi – bagātas, ar ģimeni, labdzimtīgas –, bet kaut kā galīgi nav lāgā. Varbūt galva sāp. Bet psihoanalītiķis saka: “Meičas, jums taču kaut kas ir atgadījies! Liecieties uz dīvāniņa un stāstiet!” Viņas lielākoties stāsta par bērnību, jaunību, par kaut kādiem notikumiem. Un izrādās, vai nu viņas kāds izvarojis, vai arī, tieši pretēji, neko nav darījis.
Petrakova: (Smejas.) Bet gribējās gan.
RL: Jā, taču lielākoties tomēr kaut kas ir bijis. Tad nu lūk, mums ir dzīvesstāsts, mēs to izrunājam ar psihoanalītiķi, kopīgiem spēkiem izveidojam stāstu, kurā viss ir izskaidrots, un galva vairs nesāp. Un nav zināms, vai tas, kas ir stāstā, tik tiešām bija noticis vai arī tas vienkārši tika radīts tāpēc, lai atbrīvotos no sāpēm, kuru cēloni mēs nekad neuzzināsim. Taču stāsts ir līdzējis. Vai var teikt, ka tā ir sevis izzināšana? Piemēram, ja es teiktu: “Re, Irina ir daudz lasījusi par sektām un dīvainām cilvēka īpašībām un pēkšņi sapratusi, ka tas ir kaut kas ļoti tuvs. Tātad viņas dzīvē kaut kas tāds ir bijis. Vai viņas senču dzīvē.” Vai es pareizi tulkoju?
Petrakova: Jā. Izklausās diezgan pareizi.
RL: Bet lūk, ko es pateikšu: viņai tas tikai tā liekas, jo, ja viņa sāktu ļoti interesēties par kaut ko citu, viņa varētu pastāstīt citu stāstu un arī tajā ieraudzītu savas gleznas.
Petrakova: Ziniet, es strādāju ar bērniem un pusaudžiem. Vienā grupā ir mazi bērni, viņiem tur ir zīmēšana, veidošana. Savukārt pusaudži taisa projektus mūsdienu mākslas jomā. Viņiem tur ir digitālā māksla, video. Viņi visi ir ļoti interesanti, forši. Tieši vakar mēs spriedām par projekta attīstības stadijām un atnāca galerists Dmitrijs Hankins no galerijas Triumfs. Viņš sāka skatīties, iztaujāt, piedalīties. Viena meitene taisījās filmēt video, un viņš sāka dot padomus, ka visa, it īpaši laba video, pamats ir stāsts. Visi seriāli ir būvēti, ņemot par pamatu kādu spēcīgu stāstu. Jūs arī runājat par spēcīgu stāstu, kurš it kā ir, bet varbūt arī ir izdomāts. Bet varbūt nemaz nevajag zināt, ir izdomāts vai nav. Varbūt cilvēki vispār, principā izdomā sev stāstus tāpēc, lai viņu dzīvē būtu kaut kāda jēga. Lai būtu attaisnojums tam, ko viņi dara.
RL: Vai jums ir savs stāsts?
Petrakova: Nujā, protams. Man liekas, mākslinieki vispār ļoti mitoloģizē. Rada kaut kādu savu mitoloģiju. Droši vien bez šo stāstu izdomāšanas viss kļūs caurspīdīgs un dzidrs un vairs nebūs tik interesanti. Nezinu. Varbūt māksla tad arī turas uz šī līdz galam neizzinātā stāsta. Kas tas ir, kā tas ir, par ko tas ir? Ko mēs vispār darām? Nākas melot un jokot. (Smejas.)
RL: Sakiet, lūdzu, vai tas, ka jūs esat kautrīga, ir jūsu tēls?
Petrakova: Nē, tā tiešām ir. Es esmu šausmīgi kautrīgs cilvēks. Redziet, es pat parunāt lāgā nevaru. Varbūt tas ir tāpēc, ka tēls ir tik ļoti iesakņojies, ka es īstenībā slēpju savu spēku. Varbūt tā ir tāda kautrīga cilvēka maska.
RL: Kas tas par spēku? Fizisks? Piemēram, jūs esat satrenējies cilvēks un varat ar dūri izsist sienā caurumu? Vai ar pieri? Vai varat ilgu laiku negulēt? Vai iet kilometriem tālu? Kur ir spēks?
Petrakova: Kur spēks, ak brāl? (Smejas.) Nezinu, kaut kādā uztveres spēkā un godīgumā. Spēkā būt godīgam, saprašanā, kas tu esi, kur tu esi, kā tu redzi. Es, piemēram, pie saviem kolēģiem, jaunajiem māksliniekiem, bieži redzu, ka viņi ir diezgan gļēvi. Viņi atskatās uz kāda viedokli, viņi izdomā sev koncepciju: “Ā, tagad ir moderni runāt par postinternetu? Ļoti labi, tad es pievērsīšos postinternetam!”
RL: Kas tas tāds?
Petrakova: (Smejas.) Tā ir tā jaunatne, kas jau bezmaz dzīvo internetā. Nu, virtuālajā pasaulē. Runa ir par mākslu, kas tā vai citādi vai nu tiek radīta internetā, vai ir par cilvēka pārdzīvojumiem... It kā viņu ķermenis būtu internetā. Viņi sev izdomā kaut kādu koncepciju un tajā mēģina kaut ko darīt. Viens otrs – visai veiksmīgi. Tomēr tur nav tā pārliecināšanas spēka, ko dod māksla. Māksla taču mēdz būt dažāda! Jūs skatāties uz kaut kādām lietām un saprotat, ka te mākslinieks nemelo.
RL: Vai šī ir jūsu atbilde uz jautājumu, kā jūs izprotat spēku?
Petrakova: Jā, spēks ir tas, ka cilvēka darītais pārliecina.
RL: Vai jūs spējat just šo spēku tīri fiziski, strādājot? Nu, no kurienes tas rodas? Vai – kad tas ir?
Petrakova: Kad es to jūtu? Ziniet, dažādos brīžos. Reizēm tik tiešām mēdz būt tā, ka jūtu kaut kādu emociju, taču tas nav obligāti... Reizēm mēdz būt tā, ka es vienkārši sēžos strādāt tāpēc, ka es strādāju. Nezinu. Es kaut kā nereģistrēju šos brīžus. Protams, sev es tos atzīmēju, bet ne jau tā: “Ā, paskat, tagad ir tas brīdis...”
RL: Bet ir taču citāds jūsu stāvoklis, kad galīgi nav spēka...
Petrakova: Jā, protams. Tas ir tieši tas stāvoklis, kuru man gribētos maksimāli panākt automātiskajā zīmēšanā. Tas transa stāvoklis, kad vienkārši atslēdzu savas smadzenes un nedomāju, protu zīmēt vai neprotu. Un te tieši ir tā, ka nezinu, ko izdarīšu. Es dažreiz pat veicu tādas prakses. Man nav ieceres uzzīmēt vecmāmiņu vai sievieti šausmās par to, ka viņai apkārt ir kaut kādi velni vai tumsība. Iznāk, ka šie tēli vienkārši kaut kur manī eksistē un uzpeld. Es strādāju ar tādu kā lauku, kurā viens solītis – un tu iegāzies tādā... nezinu. Man jau nu noteikti neizdodas strādāt piedzērušai, kā Viktoram Puzo.
RL: Es gan neesmu pārliecināts, ka viņš glezno piedzēries.
Petrakova: Jā, tas arī ir mīts, ka viņš visu laiku dzer.
RL: Starp citu, jūs šeit, Maskavā, esat, tā sakot, provinciāle. Lai kāda arī būtu vietējā mākslas vide, šeit viss ir diezgan nežēlīgs, mūždien kaut kādas kaislības. Un, ja neesi izspļauts ģēnijs kā Zverevs, tad ieiet šajā vidē ir vieglāk, ja ir kaut kāds tēls. Vai jūs šajā ziņā esat sev izveidojusi tēlu?
Petrakova: Man liekas, es esmu procesā.
RL: Šī tēla veidošanas procesā?
Petrakova: Nu, varbūt ne tēla... Saprotiet, es to nedaru tīšuprāt. Es drīzāk izdzīvoju šo ceļu. Es to daru tāpēc, ka nevaru to nedarīt. Nav tak tā, ka man būtu vajadzīgs tēls, ka man vajadzētu būt jocīgai māksliniecei – kaut kādas sektas, htonisms... Tieši otrādi, es drīzāk cenšos maksimāli kļūt tā, kas es esmu. Ne bez mitoloģijas, protams. (Smejas.) Bet tas vajadzīgs pat man kā cilvēkam, man liekas. Pat ja noņemtu nost mākslu – šo diezgan lielo, praktiski vienīgo manas dzīves daļu. Nav svarīgi, varbūt es kļūtu par skolotāju. Vienalga, būt sev man ir svarīgi. Ne jau tāpēc, ka es domāju – tēma ir moderna, un vajag runāt par sektām, bet tāpēc, ka tā ir daļa no manis, daļa no manas iekšējās intereses.
RL: Ir tāda bērnu spēle: es šajā istabā kaut ko paslēpju, jūs ienākat un meklējat, bet es saku: “Silts, siltāks, siltāks, karsts!” Vai jūs sevi meklējat līdzīgi? Tas ir, vēlaties kļūt par sevi, kaut ko darāt un domājat: silts vai auksts? Esat aizgājusi, teiksim, uz grupas Любэ koncertu. Auksts?
Petrakova: Ļoti auksts.
RL: Esat aizgājusi uz Fjodorovu.
Petrakova: Siltāks.
RL: Kur ir vissiltāk?
Petrakova: Ja runa ir par vietām, tad pavisam karsts droši vien ir šeit.
RL: Šeit – tas ir kur? Šajā istabā?
Petrakova: Šī istaba, šī māja. Tas ir svarīgs punkts, patiešām diezgan silts, var pat teikt – karsts.
RL: Kaut kādā ziņā tā arī, bez šaubām, ir mitoloģija. Jūs taču neteicāt, ka esat sevi atradusi, jūs teicāt, ka tuvojaties.
Petrakova: Tie pat nav sevis meklējumi, bet cenšanās būt pašai. Jo sevis meklējumi – nu, kas tur ko meklēt, vai ne? 10–15 gadu vecumā man bija sevis meklējumi, tad gan. Es darīju visādas lietas, mēģināju izdomāt, par ko kļūt. Taču kādā brīdī sapratu, ka nav vajadzības neko izdomāt. Nu, apprecēties vienkārši tāpēc, lai man būtu ģimene, ja reiz man nav ģimenes, būt foršai beibei, atrast sev foršu veci... Es godīgi centos atbilst šim tēlam, kurš man droši vien kaut kad bija uztiepts. Varbūt es tam ticēju. Kādā brīdī – jau atkal, nezinu, varbūt tās bija ciešanas – izrādījās, ka man nepadodas būt normālam cilvēkam, tādai kā visi, kā visādas draudzenes. Un tu saproti: “Čomiņ, nevajag izdomāt, vienkārši esi tu pati. Dari to, kas tev jau ir.” Man jau ir pabeigta izglītība, liela vēlēšanās būt māksliniecei, es vienkārši ilgu laiku to neatzinu. Es to neredzēju, negribēju.
RL: Kāpēc tad kaut kas tik svešs izrādījās jūsējais?
Petrakova: (Pauze.) Nezinu. Man nav atbildes uz šo jautājumu. Godīgi. Ļoti godīgi: nav.
RL: Bet tas taču ir brīnišķīgi! Galvenais, ka jūs to zināt – ka nav atbildes. Tas jums ir “karsts”. Brehtam ir atsvešināšanās vai atsvešināšanas jēdziens. Ja jūs atsvešinātos un palūkotos uz sevi, nu – tāds jocīgs personāžs, ko jūs ieraudzītu?
Petrakova: Jūs kaut kā visu laiku reducējat uz personāžismu. Es nezinu, es šo jautājumu tā neuzdodu. Man tas ir ļoti dabiski. Mēs ar jums neesam aktieri, lai vajadzētu izdomāt kaut kādu lomu un tajā iedzīvoties.
RL: Nē, mēs noteikti esam aktieri.
Petrakova: Nu, ne jau tik lielā mērā. Es tomēr sevi par aktrisi neuzskatu. Man šī dzīve, šis nosacītais personāžs un šis cilvēks, kuru es redzu, ir dabisks. Man nav šķirošanas: te es esmu mākslinieks, bet te, lūk, cilvēks – Irina Petrakova. Man viss ir vienā. Ja jūs runājat par šo personāžu, okei, esmu gatava pabūt par personāžu jūsu žurnālam vai jums personīgi, taču es neveidoju sevis tēlu.
RL: Labi, jūs neesat personāžs, bet kas tad? Kas ir tas, kas zīmē?
Petrakova: Tas noteikti nav personāžs. Piemēram, mana paziņa kuratore ierodas pie manis darbnīcā, saka: “Mēs taisām komercizstādi, es gribu paņemt kaut ko no tevis.” Es saku: “Protams, nāc!” Viņa skatās un saka: “Oi, es neko nevaru paņemt, jo tas ir baisi. Kāpēc tavos darbos ir tik daudz sāpju?” Es viņai saku: “Bet kāpēc šajā pasaulē ir tik daudz sāpju?” Es nezinu. Es taču nedomāju: o, tūlīt uzzīmēšu kaut ko maksimāli šausmīgu, lai visi... Tas ir kaut kas dabisks. Mani tas nebiedē, bet es saprotu, ka citiem cilvēkiem tas tā... Kaut kāda tumsa, cilvēki gribētu iziet no šīs tumsas, bet es viņus ievelku vēl dziļāk. Ja es darīšu to pašu, taču izmantošu sarkanu, dzeltenu, zilu krāsu, tas viss nebūs tik šausmīgs. (Smejas.) Tās taču nav manas personīgās bailes.
RL: Kuras tad?
Petrakova: Jebkura skatītāja. Cilvēka, kurš uz to skatās. Ja ir baisi, tātad, tieši otrādi, tas ir super. Tātad tas viņā kaut kā rezonē. Cilvēki briesmīgi baidās sadurties ar kaut ko nezināmu.
RL: Proti, jūs, to zīmējot, nebaidāties?
Petrakova: Nē, vispār nemaz. Vēl jo vairāk, es taču saku: es tajā šausmas neredzu. Reizēm mani pārsteidz tas, kas izdodas automātiskās zīmēšanas rezultātā, jo tu domā: “Wow! Ko?” Bet tas absolūti nebiedē.
RL: Irina, vai jūs sevi pazīstat?
Petrakova: Kaut kādā mērā, protams, jā. Bet tikai kaut kādā mērā.
RL: Bet vai jūs pazīstat sevi kā mākslinieci?
Petrakova: Man tas ir ceļš, es kaut ko pētu.
RL: Vai jūs pazīstat to sevi, kura zīmē šos zīmējumus?
Petrakova: Iespējams, ne līdz galam. Jo man tik tiešām vienmēr paliek jautājums: kādā veidā tas rodas? Jo es neizvirzu sev tādu kā uzdevumu attēlot kaut ko konkrētu. Šai ziņā tas, protams, vienmēr paliks neizzināts, nezināms. Es nezinu, ko iegūšu izejot. Šai ziņā, protams, ne. Bet vai jūs sevi pazīstat?
RL: Nē. Absolūti ne. Man tā ir pastāvīga brīnīšanās.
Petrakova: Brīnīšanās – tas ir labi. Tā ir brīnišķīga sajūta. Cilvēki, īpaši pieaugušie, ļoti reti prot brīnīties. Ja jūs varat brīnīties par sevi, tas jau ir nenormāli forši! (Smejas.) Nav pat svarīgi, par kādiem gājieniem. Bet šitādi darbi iedarbojas uz skatītāju un provocē viņā kaut kādu nepatīkamu baiļu sajūtu. Diez vai cilvēks nopirks tādu darbu, lai to piekārtu, piemēram, bērnistabā. Un tomēr, ja tas viņā izraisa negatīvu emociju – nevis negatīvu, bet trauksmainu... Tas ir super – izraisīt trauksmes stāvokli. Lai gan nē, negribētos to saukt par trauksmes stāvokli. Drīzāk jautājuma stāvokli. Ja tas cilvēku neatstāj vienaldzīgu, tas principā uzdod jautājumu, kaut kas sāk vibrēt viņa dzīvē, viņa īstenībā. Tas ir superīgi. Man kaut kā kļūst labi no tā.
RL: Vai jūs gribētu iet karā?
Petrakova: Karā? Nē. Man vispār nepatīk varmācība.
RL: Ļoti daudzi mākslinieki un dzejnieki 1914. gadā gribēja atrisināt visas šīs problēmas, vienkārši dodoties karot.
Petrakova: Nezinu. Man liekas, mums dzīvē ir tik daudz cīņas, nu, šajā brīdī...
RL: Tas ir, tagad Krievijā?
Petrakova: Tagad Krievijā, manā konkrētajā dzīvē, to cilvēku dzīvē, kuri dzīvo man līdzās. Karā – noteikti ne. Es nedomāju, ka karš kā stāsts var atrisināt problēmas. Protams, tas droši vien transformēs tevi kā personību, bet tas, manuprāt, notiek ne uz to labāko pusi. Nē. Nu, un jau atkal, tas ir tikai stāsts par zīmējumiem, man ir ļoti daudz citu, ne tik baisu darbu. Saprotams, ka arī tie nekarāsies restorānā. Tomēr man vienalga patīk strādāt ar kaut ko tādu... Lūk, ir augstā kultūra, kurā māksla ir kā no dārga butika. Visa tā māksla ir kaut kāda tāda, jūs saprotat, buržuāziska – dārgu smaržu dvesma. Es jums stāstīju par to mūsējo krievu htonisma manifestu, ka tā ir tāda tumša, paslepena padarīšana. Tas ir kaut kas tāds apslēpts, taču reizē tas pastāv, un nenorādīt uz to es kā māksliniece nevaru atļauties.
RL: Vai tas nozīmē, ka jūs nolaižat sevi līdz kaut kādiem tēliem? Tas ir, jūs esat gudra, laba meitene no kulturālas vides, un te pēkšņi jūs nodomājāt: “Paga, ja nu te, apakšā, ir patiesība?” Un tur nolaidāties.
Petrakova: Vai otrādi – es to ceļu kaut kur augšup?
RL: Jā, tādējādi, ka jūs šajā manifestā pēkšņi ieraudzījāt to, ko pati darāt. Tiešā nozīmē.
Petrakova: Nē. Manifests droši vien, ja reiz runājam tā formāli, tika uzrakstīts, pamatojoties uz to, kas jau ir. Cenšoties konceptualizēt to, ko es daru. Šī tēma – tas, kas pastāv viņā pusē, neizskaidrojamais, neizpaustais, būtībā šis izplūstošais tumšais plankums, – mani interesē. Man šķiet, cilvēki tik bieži atsakās kaut ko pamanīt, ka var iznākt... Jūs jautājāt, vai es pazīstot sevi kā mākslinieci, kā to cilvēku, kurš zīmē. Iespējams, tieši šis cilvēks tad arī cenšas zemapziņā uz to norādīt.
RL: Uz to, ko jūs zīmējat?
Petrakova: Jā. (Smejas.) Tas ir interesanti tāpēc, ka mēs tagad dzīvojam superinformācijas laukā, mums, no vienas puses, ir viss internets, viss ir diezgan caurspīdīgs. Bet šīs spraugas tik un tā pastāv. Pat kibertelpā.
RL: Vispār jūsu zīmējumi ir ļoti vecmodīgi.
Petrakova: Man arī tā liekas, man tas, taisnību sakot, nepatīk. Un tas ir uzdevums, kuru man gribētos pārvarēt. Kā māksliniecei. Es to jūtu un redzu, taču saprotu, ka nevar kaut kur pārlēkt, nenoejot kaut kādu etapu. Es nejūtu tajā gandarījumu. Es to izjūtu kā kaut kādu nodarāmu būšanu. Tā vienkārši ir daļa no manas mākslinieciskās prakses – lūk, ir izpaudusies un pastāv. Tāpēc es sev arī uzdodu jautājumu: bet kas tālāk?
RL: Bet kas tālāk?
Petrakova: Iespējams, man šī prakse vienkārši tagad ir vajadzīga, lai tajā izpaustos cits, es nezinu. Bet man taču arī ir dažādi zīmējumi. Vispār grafika ir diezgan vecmodīgs medijs. Tomēr reizēm uz savu zīmējumu pamata es taisu kaut kādus objektus. Man tagad Maskavas Laikmetīgās mākslas muzejā būs mākslas projekts, bet tas ir noformēts nevis kā izstāde, bet kā izglītojošs kurss. Man tieši ir interesanti automātiskās zīmēšanas praksi realizēt nevis pašai personīgi, bet pārnest kolektīvajā telpā – tā būs kolektīva prakse. No vienas puses, tas mani interesē kā refleksija par visu šito kursu modi – radošā potenciāla attīstīšana, gribi tā, gribi šitā. Turklāt es taču neesmu psihoterapeite, neesmu koučs, neesmu trenere. Tieši caur mākslas praksi. Mēs veiksim šādus tādus vingrinājumus arī no aktiermeistarības jomas– darbs ar balsi, ar ķermeni un ar apziņu, būtībā tāpēc, lai mēģinātu uztaisīt vienu lielu kolektīvu darbu, automātisko zīmējumu. Iespējams, tas būs fināla punkts vai varbūt komats. Vai daudzpunkte. Kaut kam turpmākam. Vispār visam šim stāstam par automātisko zīmēšanu ir simt gadu, ar to nodarbojās sirreālisti, dadaisti. Arī konceptuālistiem – piemēram, Josifam Ginzburgam – bija automātiskās zīmēšanas prakses.
RL: Automātiskās zīmēšanas premisa ir tāda, ka cilvēkam ir kaut kas nepieejams: es gribētu kaut ko izdarīt, bet nejaudāju, jo man nav līdzekļu. Un tas ir līdzeklis izteikt to, līdz kam mēs nespējam aizsniegties. Vai jūs pieņemat, ka jūsos ir kaut kas tāds dziļi slēpts un neizteikts?
Petrakova: Iespējams, nav. Tai ziņā, ka es nesaku, ka tas ir, es mēģinu ar to tikt skaidrībā. No otras puses, tas ir visiem, absolūti katram cilvēkam.
RL: Es, starp citu, neesmu pārliecināts, ka ir visiem. Man vispār ir tāda sajūta, ka zemapziņa ir tikai tiem cilvēkiem, kuri pastiprināti par to interesējas; visiem pārējiem nekā tāda nav.
Petrakova: Tas ir, ja jūs nepievēršat tam savu uzmanību, tad tas nepastāv?
RL: Jā.
Petrakova: Tas ir interesanti, es arī bieži par to domāju – ka principā to var attiecināt uz visu. Tur, kur ir jūsu uzmanība, tur ir arī jūsu enerģija. Un jūs it kā...
RL: Jūs tur vienkārši esat.
Petrakova: Jā, jūs tur vienkārši esat. Tomēr ir čupām cilvēku, kuri vispār neapzinās savu ķermeni, dzīvo automātiskā režīmā, viņi pat nesaprot...
RL: Absolūti.
Petrakova: Bet ķermenis jau viņiem tik un tā ir! Te jau ir tas pats stāsts! Viņi vienkārši neapzinās, ka viņiem tas ir.
RL: Bet ko jūs apzināties, kad par to domājat?
Petrakova: Saprotiet, es ne... Bļin, tas ir kā kaut kāda abstraktā glezniecība, abstraktais ekspresionisms. Nu, ja jūs jautātu Džeksonam Polokam: “Mīļum, ko tu tur esi uzzīmējis? Kosmosu, rizomas? Zemapziņu? Vai otrādi – apziņu?”
RL: Nezinu.
Petrakova: Es arī nezinu. (Smejas.) Es arī cenšos saprast, ko mēs visi darām. Tas arī man ir interesanti, šis vecmodīguma paņēmiens kā konfrontācija ar postinternetu, jau postpostinternetu, kiberfeminismu... Kad esi uz asmens un nesaproti, par ko tur ir runa. Vai jūs, teiksim, zināt, kas ir kiberfeminisms?
RL: Nē.
Petrakova: Nu re. Bet viņš ir. (Smejas.)
RL: Man ir sajūta, ka ir tikai tas, par ko es interesējos. Bet viss pārējais – tā ir vienkārši informācija.
Petrakova: Bet atkal, ir taču interesanti, ka pasaulē, kur ir tik daudz informācijas, tā ir tik dažāda, te pēkšņi jūs nejauši uzzināt par kaut kādām lietām un domājat: “Wow! Paga, ko? Šitais ir mūsdienu pasaulē?” Tas vairojas ģeometriskā progresijā, klājas slāņu slāņiem, un to visu saprast ir diezgan sarežģīti. Būtībā kā aisberga virsotne, bet apakšā ir viss aisbergs, un velns viņu zina, kas tas vispār ir. Iznāk, ka mēs pat nepievēršam uzmanību visam, kas tur apakšā ir. Bet aisbergs kūst. Vai zināt, ka visi aisbergi jau gandrīz izkusuši?
RL: Jā.
Petrakova: Drīz nekas nebūs palicis, būs globālā sasilšana, roboti sagrābs zemi un visiem būs vāks.
RL: Esmu dzirdējis.
Petrakova: Un visa mūsu spriedelēšana par neapzināto...
RL: Vai zināt, Irina, man ir sajūta, ka tas viss nav taisnība.
Petrakova: Kas tad?
RL: Tas, ko jūs sakāt, un tas, ko es jautāju. Jūs atbildat tāpēc, ka vajag kaut ko teikt.
Petrakova: Bet nav ko!
RL: Jā. Es zīmēju – un viss. Bet par to runāt... Kāpēc? Bet jūsu darbi ir super. Varbūt tas tad arī ir iemesls sarunām.
Petrakova: Es piekrītu.
1 IPSI – Институт проблем современного искусства; Bāze – Институт “База”.