Kāpēc zīmēt

Rakstā aplūkota grāmata

Field Notes on Science & Nature.
Edited by Michael R. Canfield. Harvard University Press, 2011

Hārvarda universitātes Džozefa Pelegrino universitātes emeritētais profesors Edvards O. Vilsons grāmatas “Lauka piezīmes par zinātni un dabu” ievadā raksta: “Dabaszinātnieki apzinās, ka tas, ko viņi spēj ieraudzīt ekspedīcijas laikā – vienalga, vienas dienas izbraukumā vai gada laikā, kas pavadīts pētniecības nometnē, – ir tikai niecīga daļiņa no visa, kas viņiem apkārt. Tāpat viņi apzinās, ka vienalga, vai viņi dotos uz Amazones džungļiem vai vienkārši uz pilsētas parku turpat pie mājām, pastāv iespēja atklāt kādu jaunu sugu. Jo īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad pētniecībai izraudzīta kāda maz izzināta dzīvības forma, piemēram, 95 vai pat vairāk procentu dzīvības Amazones mežos un, visticamāk, 60–70 procentu lielpilsētas parkā.”

Hārvarda universitātes Organismu un bioloģijas evolūcijas nodaļas mācībspēka Maikla R. Kenfīlda redakcijā pagājušajā gadā iznākušais krājums ir dažādos žanros – no vispārizglītojoši populārzinātniska līdz tādai kā statistikas zinātnes atskaitei – tapušu dažādu autoru rakstu (un ilustrāciju) apkopojums. Vienojošā tēma, kā nav grūti noprast pēc nosaukuma, ir “lauka piezīmes” – parādība, kas ne vien pēc publicēto rakstu atšķirīgās stilistikas vai aplūkojamo ilustrāciju dažādības, bet arī dažādu vēsturisku, specifiskiem dabaszinātņu virzieniem raksturīgu un pat droši vien psiholoģisku iemeslu dēļ par kaut ko vienojošu būtu uzskatāma visai nosacīti.

Laiku pa laikam, kā reiz tika rakstīts The New York Times, kādam dabas pētniekam palaimējas uzrakstīt (un uzzīmēt) grāmatu, kas ienes būtiskas izmaiņas tajā, kā mēs lūkojamies uz apkārtējo pasauli. Būsim godīgi, nezinātnieks, pat izlasījis profesora Vilsona garāmejot izmesto frāzi par parkos mītošajiem 60–70 procentiem nezināmu dzīvu radību, varētu sākt piesardzīgāk raudzīties arī uz savu dienišķo gājienu cauri Vērmanes dārzam. Saprotams, Kenfīlds raksta par lielāka mēroga pārmaiņām – ne velti kā piemēri tiek piesaukti 1838. gadā izdotais hrestomātiskais un līdz šai baltai dienai par ilustrētu putnu noteicēju etalonu un klasiku uzlūkotais Džona Džeimsa Odibona “Amerikas putnu” izdevums un Rodžera Torija Pītersona 1934. gada “Austrumu un Centrālās Ziemeļamerikas putnu jomas ceļvedis”. Lai nu kā, būtiska ir piebilde tieši par “lūkošanos”, jo uzreiz jāpaskaidro, ka es savā īpašumā grāmatu vēlējos iegūt ne tik daudz tāpēc, ka tajā bija iespējams atrast interesantus zinātnes vēstures faktus vai anekdotes par dabaszinātnieku ikdienu, bet tādēļ, ka tajā bija daudz attēlu un to tapšanas vēstures apraksti.

Grāmatas ievadā teikts, ka Kenfīlds ar šo krājumu faktiski aizsāk jaunu apakšnozari augu un dzīvnieku pētniecībā – nevis pašam apvelkot gumijas zābakus vai korķa koka ķiveri un pacietīgi pavadot nebeidzamas stundas dabas norišu vērošanā, bet “ļaujot lasītājiem palūkoties pār plecu kādam ducim ievērojamu dabas pētnieku viņu piezīmēs, tādējādi no pirmavotiem iepazīstot viņu izmantotās novērošanas metodes, materiālus un acumirklīgos iespaidus”.

Kad nevis pār kāda plecu, bet grāmatnīcā ielūkojos grāmatā, es saminstinājos pie šķietami vienkārša, tomēr nebūt ne tik vienkārši atbildama jautājuma, proti – kāpēc vēl arvien zīmēt? Teiksim, varētu būt daudzmaz skaidrs, ka novērotos augus un kukaiņus savos pierakstos kaligrāfiskā rokrakstā aprakstīja un centās uzzīmēt Kārls Linnejs – viņa laikā tā bija vienīgā vizuālās informācijas fiksēšanas iespēja. Taču tas nekā neizskaidro tāda dabas pētniecības apakš- vai palīgvirziena kā “zinātniskā ilustrācija” vēl arvien pastāvēšanu arī 21. gadsimtā. Divi no rakstu krājumā iekļautajiem autoriem ir izcili šī žanra meistari – Džons Kellers zinātnisko ilustrāciju mākslu pasniedz Kalifornijas Štata universitātē Monterejbejā, viņa zīmējumi regulāri tiek publicēti žurnālos Scientific American un National Geographic. Džonatans Kingdons ir zooloģijas ilustrators, vecākais asociētais pētnieks Oksfordas universitātes Zooloģijas katedrā un daudzu ilustrētu grāmatu autors. Labākie zinātnisko ilustrāciju un šo ilustrāciju tapšanas gaitā radīto skiču paraugi rokas veiklībā, autora pārliecībā un vērīgumā neatpaliek no vēl manā bērnībā apbrīnotajiem krievu mākslas klasiķu zīmējumiem Bellas Solovjovas grāmatā “Zīmējuma māksla”. Vai tie būtu Vatagina zīmētie dzīvnieki vai, piemēram, Serova skices Krilova fabulu ilustrācijām – to tapšana nebūtu iespējama bez ilgstošas un pacietīgas vērošanas, jo atšķirībā no momentuzņēmuma, kurā nofotografēto objektu var rūpīgi izpētīt jau “pēc tam”, zīmēšana ir krietni vien tuvāk centieniem attēloto vispirms arī kaut drusku izprast, bet zīmējums kā rezultāts – kaut nelielai saprašanai. Fakts, ka “klasiskās zīmēšanas” iemaņas un šo iemaņu nepieciešamība nu jau kādu laiku no tēlotājmākslas, šķiet, uz drošu palikšanu ir pārcēlušās tieši zinātniskās ilustrācijas nozarē, apliecina, ka arī “gatavos” attēlos darbojas līdzīga likumsakarība – skatītājs zīmējumā var izpētīt vai pēc savas sirds patikas “iepētīt” krietni vien vairāk nekā fotoattēlā. Vai gan citādi tādos izdevumos kā National Geographic vēl arvien retiem dzīvniekiem vai kādām nebūt citām dabas parādībām veltīti raksti tiek ilustrēti ne tikai ar labā tehniskā kvalitātē uzņemtām fotogrāfijām, bet arī ar dažādām zīmētām un gleznotām ilustrācijām.Pirms dažiem gadiem, kad Sidnejā satikos ar arhitektu Andreju Andersonu no PTW Architects, stāstot par kādu sava biroja projektu, viņš uzskatāmības labad sāka skicēt. Dažas ar biezu melnu flomāsteru veikli uzvilktas līnijas daudz labāk ļāva uztvert pirms tam tikai vārdos aprakstītās celtnes apveidu. Arī klāstot savas idejas klientiem, Andersons labprāt zīmē. “Tas vienmēr atstāj iespaidu,” viņš smējās. “Mūsdienās jau tas skaitās liels retums.” Atšķirībā no daudziem kolēģiem Andersons zīmēšanai neizmanto datoru.

Vēl viņš parādīja vairākus mazus piezīmju blociņus – pārvestus no ceļojumiem. Blociņos bija ceļojumu iespaidi, ar to saprotot nelielas – reizēm tikai ar filigrānu melnu līniju, bet citkārt iekrāsotas ar akvareļkrāsām – skicītes ar Grieķijas salās un citviet redzētām ainām. Pamanīju kādu interesantu atšķirību, kurai uzmanību gan pievērsu tikai tagad, par to rakstot, – mazos zīmējumu albumiņus varēja sākt skatīties no sākuma jau tūliņ pat, kad bija tikts līdz beigām, un nebija ne miņas no tās īpatnējās un spēku izsīkumam līdzīgās garlaicības, kas pārņem, aplūkojot no ceļojumiem pārvestus citu cilvēku uzņemtu fotogrāfiju kalnus.

Toreiz, tajā vasarā, Sidnejas Austrālijas muzeja suvenīru veikalā nopirku dažas otiņas, pavisam vienkāršu akvareļu krāsu komplektiņu (manā bērnībā šādas krāsas būtu dēvētas par ķieģelīšiem, jo pirms saskarsmes ar ūdeni tās ir cietas kā akmens, nevis medus konsistencē kā tās, ko pārdod mazās tūbiņās, vai biezi viskozas kā tās, kas sapildītas trauciņos) un zīmēšanas blociņu – saprotams, ne jau šādu tādu, bet firmas Moleskine ražojumu. Man ir aizdomas, ka šāda izvēle šo blociņu pircējiem un patērētājiem jau pati par sevi ir daļa no “radošuma” procesa. Tagad, domājot par šo iepirkšanos, kuras pamatā varbūt bija vienkārša un bērnišķīga atdarināšanas tieksme, pārņem neērtības sajūta, taču prātā palicis ne mazāk bērnišķīgais prieks – ar to šeit saprotot intensitāti un tīrību, ja tā var sacīt, – kas pārņēma brīdī, kad atšķīru pirmo lapu un nonācu izvēles priekšā, ko ar šo balto, nedaudz grubuļaino papīra taisnstūri iesākt.

Nē, tās nebija bailes vai bijība baltas lapas priekšā, kas, runājot līdzībās, varētu atgādināt nesabiedriskas personas nonākšanu lielā saviesīgā sarīkojumā un biklu nolīšanu kaut kur maliņā, – zīmējot šāda nolīšana parasti beidzas ar baltā laukuma stūrī vai pašā malā kautrīgi iespiestu un nekādiem kompozīcijas vai labas gaumes kanoniem neatbilstošu māksliniecisku izpausmi. Ja nu kas četros Lietišķās mākslas vidusskolā pavadītajos gados man ticis iemācīts, tagad sapratu, ka vismaz nevilcināšanās un apņēmība puslīdz pieņemamā kompozicionālā novietojumā uz baltās lapas ievilkt dažas zīmuļa švīkas vai pirmos otas triepienus bija manī saglabājusies. Saprotams, iesāktais zīmējums vai, precīzāk sakot, skice bija arī jāpabeidz, taču tam vēl bija vajadzīgs laiks.

Savos pirmajos neveiklajos mēģinājumos atsaukt atmiņā kaut kādas skolā apgūtas zīmēšanas kustības un paņēmienus tieši laiks (un tā trūkums) bija pirmais, kam pievērsu uzmanību. Sēžot kafejnīcā Sidnejas līča malā, tā bija atliku likām, un baltā lapa aizauga ar jaunām un arvien sīkākām kuģīšu, tilta konstrukciju un apkārtējo ēku detaļām proporcionāli tur pavadītajām minūtēm un pauzēm starp ēdieniem, taču pavisam citi zīmēšanas noteikumi stājās spēkā, piemēram, pastaigājoties pa pilsētas ielām vai aizejot līdz tuvējam parkam ar tā neizpētītajām dzīvības formām.Kenfīlds raksta: “Lauka piezīmju veidošanas vērtība ir ne vien iemūžinātajā informācijā, bet arī tajā, kas tiek iegūta pašā piezīmju veidošanas gaitā.” Dabas pētniekiem ir izveidojušās daudzas atšķirīgas lauka piezīmju veidošanas tradīcijas – sākot ar stingri reglamentētām un zinātnisku institūciju apstiprinātām novērojumu tabulām un beidzot ar brīvā dienasgrāmatas formā izklāstītiem vērojumiem, pārdomām un bieži vien arī secinājumu aizmetņiem. Zinātnieku piezīmēs pastāv raksturīga spriedze starp fiksējamajiem faktiem un teorētiskajām zināšanām, “sausiem” mērījumu datiem un vēstījumu. Labs piemērs šajā ziņā ir Čārlza Darvina dienasgrāmatas – piemēram, zooloģijas piezīmes no kuģa Beagle ekspedīcijas laika. Tās rakstītas brīva vēstījuma formā, un tad kā iespraudumi laiku pa laikam izklāstīti šādi tādi teorētiski apsvērumi par sugu izcelšanos. Jau vēlāk dažos no pierakstiem, teiksim, Sarkanajā piezīmju grāmatā, viņš pilnībā no vērojumiem pāriet pie teorētiskām pārdomām. Dabaszinātnieku piezīmes šajā spriedzes laukā atrodas vēl arvien, neatkarīgi no tā, kurai no visai izplūdušajām pierakstu kategorijām – dienasgrāmatai, novērojumu žurnālam, mērījumu uzskaitījumam vai katalogam – tās būtu piederīgas. Jāpiebilst, ka zīmējumi un skices, kaut vai uz lappušu malām, var papildināt ikvienu no tām.

Taču gan zīmēšanu, gan jebkāda cita veida lauka piezīmes raksturo vēl kāds, iespējams, gala iznākumam krietni nozīmīgāks spriegums, proti – attiecība starp jelkādu ieguvumu un tam patērēto laiku. Edvards O. Vilsons grāmatā raksta: “Zinātnieki naturālisti bauda īpašu svētību. Viņi ir pētnieki, kuru pieskāriens it visu pārvērš zeltā, jo dzīvības pasaule vēl arvien ir tik neizzināta. Ikviens organisms, ikviena ekosistēma, kuru viņi izraudzījušies par sava pētījuma objektu, ikviena ievākta informācija, visticamāk, izrādīsies noderīga. Katru rītu, pamostoties lauka ekspedīcijā, viņi zina, ka pastāv nozīmīga atklājuma iespēja. Lai gan skaitļos tas nav pārbaudīts, esmu pārliecināts, ka lauka pētījumos ir krietni vairāk viena cilvēka atklājumu stundā nekā laboratorijā. Tāda ir mana pieredze daudzu gadu garumā. Mans personīgais rekords bija nedēļā, ko pavadīju, kopā ar Bertu Helldobleru pētot skudras La Selvas tropisko pētījumu organizācijas pētniecības stacijā Kostarikā. Mēs ar prieku virzījāmies no vienas neatklātas skudru sugas pie nākamās. Žigli vien pierakstītās piezīmju klades un tālākais izpētes darbs kļuva par pamatu pieciem zinātniskajiem rakstiem un recenzētām publikācijām.”

Taču pieminētais laika spriegums nav saistīts tikai ar noteiktā laika nogrieznī gūstamās informācijas vai atklājumu blīvumu. Runa drīzāk varētu būt par fizisku spēju ierobežotā laika sprīdī tikt galā ar novērojumu ceļā gūto iespaidu gūzmu, izlemt, kas no tā visa ir svarīgs un piezīmēšanas vērts, un pagūt arī to pierakstīt vai uzzīmēt. Senākos laikos un specifiskās pētniecības jomās šis uzdevums varēja būt vieglāks. Viss viens, vai jānomēra un jāuzzīmē puslīdz nekustīgs augs, no ūdens izvilkts dzīvnieks vai rāmi dusoša zivs, vai, piemēram, ar trāpīgu šāvienu nogalināts eksemplārs, laika varēja būt diezgan, jo darīšana bija ar vai nu nekustīgu, vai jau nedzīvu – un klusu – dabu. Pavisam cita veida attiecības starp vērotāju, pierakstītāju vai zīmētāju un viņa objektu sākas brīdī, kad novērojamais objekts vai aina nav pastāvīga, dzīvā būtne nesēž mierā un nepozē. Jau pašai pierakstīšanai vai skicēšanai ir nepieciešams kaut neliels laiks, taču pat ar to reizēm ir diezgan, lai aplūkotā situācija jau būtu pamatīgi izmainījusies. Gorillu, lielo pandu, lauvu un citu retu vai apdraudētu dzīvnieku pētnieks Džordžs B. Šallers rakstā “Novērošanas prieks” sniedz vairākus piemērus, kuros, lai arī vārdos neformulēta, ir sajūtama dažādās situācijās atšķirīgā ātrumā ritošā laika nenovēršamā klātbūtne. Pandu pētījumā, atbilstoši šo dzīvnieku lēnīgajam dzīvesstilam, arī piezīmēs vērojama mērķtiecīga virzīšanās no viena kartē atzīmēta punkta (pētnieki sekoja pandām pēc to atstātajiem izkārnījumiem) pie nākamā. Pavisam cita dinamika vērojama pierakstos par lauvu bara medīšanas ieradumiem, un var tikai minēt, cik objektīvi rūtiņu lapā steigā savilktās bultas atspoguļo pa savannu skrienošo dzīvnieku kustības virzienus un savstarpējās attiecības. Lai ieskatītos vērīgāk un tajā pašā laikā atzīmētu rūpīgāk, būtu bijis vajadzīgs vairāk laika. Nemaz nerunājot par to, ka ir gandrīz neiespējami vienlaikus skatīties un zīmēt.Zīmēšanas un laika attiecība, kā jau minēju, bija arī mans pirmais novērojums brīdī, kad atvēru savu blociņu un uz baltās lapas uzvilku pirmās pāris līnijas. Es sapratu, ka lēmumu savus ceļojuma vai pat tikai pastaigas iespaidus fiksēt ar roku rakstītās piezīmēs, zīmēt vai skicēt ar akvareļkrāsām prātīgāk ir pieņemt vēl pirms došanās ceļā. Temps, kādā parasti notiek pārvietošanās no viena apskates vai jebkāda cita objekta pie nākamā, ir tik liels, ka zīmēšana kļūst gandrīz neiespējama. Ja ir vēlēšanās zīmēt, ir jāspēj ne vien laiku pa laikam apstāties vai pat apsēsties, bet arī pavērot, ielūkoties un tikai tad mazpamazām varbūt sākt nonākt līdz kaut kādai nebūt saprašanai – pat ja tā būtu vien skaidrība par to, ka uzzīmētais žogs ir proporcionāli par īsu, jo nav iespējams attēlot aiz tā redzamo zilo ēku un koku puduri.

Ceļošanu kompānijā jeb “grupā”, ja vien tas, protams, nav zīmētāju pulciņš, zīmēšana padara gandrīz neiespējamu. Atšķirībā no fotografēšanas vai filmēšanas, kas bez vārda runas parasti tiek paciesta, jo ikviens filmētājs vai fotografētājs pēc acumirklīgas aizkavēšanās un mirkļa iemūžināšanas ir gatavs pievienoties pārējiem un doties pretim nākamajam acumirklim, šāds zīmētājs ceļabiedrus varētu pamatīgi garlaikot vai pat tracināt. Pārējo dīdīšanās turpat līdzās, kad esi uz akmens paklājis savu ceļojuma apmetni, uzmanīgi atslējis ceļojuma spieķi un sagatavojies ainavas fragmenta iemūžināšanai (teiksim, tādā kā Apgaismības laikmeta cilvēka apmātībā saskatot senās Grieķijas motīvu tur, kur tā nemaz nav), varētu iedzīt izmisumā pašu zīmētāju.

Kenfīlda grāmata pievērš lasītāja un ilustrāciju aplūkotāja uzmanību vēl kādai interesantai ar piezīmju darināšanu un zīmēšanu saistītai parādībai. Daži no grāmatā iekļauto rakstu autoriem savā ikdienas darbā vairs nepaļaujas uz Moleskine blociņiem un rūpīgi ar kabatas nazīti uzasinātiem zīmuļiem. Viņi darbojas ar tabulu ailēm, izmanto fotografētus momentuzņēmumus vai pat īpašas jaunatklāto sugu īpatņu kataloģizēšanas programmas, kā tas aprakstīts, piemēram, Hārvarda universitātes Salīdzinošās zooloģijas muzeja pētnieka un kukaiņiem veltītās grāmatas “Mazākais vairākums” autora Pjotra Naskrecka rakstā. Agrāko gadsimtu dabas pētnieki, piemēram, Darvins, ne no šā, ne no tā nonākuši mūsdienās, droši vien ar zinātnisku sajūsmu uztvertu visādus jauninājumus – mežā līdzi nēsājamus datorus, digitālas fotokameras un sazin ko vēl ne. Tomēr, visticamāk, krietni lielāks pārsteigums šiem pētniekiem būtu atskārsme, ka vēl arvien tiek izmantoti arī tie paši paņēmieni, ar kādiem Darvins iemūžināja savus Galapagu salu bruņurupuču un visus pārējos novērojumus. Viens no Kenfīlda argumentiem, mēģinot izprast, kāpēc zīmēšana un pierakstīšana ar roku dabas zinātņu jomā vēl arvien tiek plaši pielietota, lielā mērā ir saistīts ar jau pieminēto laika dimensiju un nepieciešamību pašā piezīmju veidošanas procesā jau nonākt pie kaut kādas skaidrības. Ar roku veidotās piezīmēs “ne vienmēr būs fiksēta pilnīgi visa informācija, taču labas zinātniskās dokumentācijas pamatā ir paša domāšanas procesa, metožu un pat blakusiespaidu iemūžināšana”. Ar roku veikti pieraksti un piezīmes vēl arvien vēsturniekiem var izrādīties krietni interesantāks un noderīgāks materiāls nekā elektroniskā pasta sarakste vai mobilā tālruņa īsziņas. Elektroniskās saziņas un pierakstu ierīces es nepieminēju nejauši – Kenfīlds arī atgādina, ka ar zīmuli uz papīra veiktām piezīmēm (ja vien tas nav bijis ķīmiskais zīmulis un papīrs nav kāds no tiem, kas sabirzt putekļos jau pēc pārdesmit gadiem) ir izredzes saglabāties krietni ilgāk nekā jebkam, kas noglabāts jūsu planšetdatorā vai 90. gadu vidū pirkta datora cietajā diskā. Teiksim, tagad pat man līdzās tepat uz rakstāmgalda ir no 20. gadsimta 30. gadiem saglabājusies skolnieku atmiņu kladīte. Tās papīrs ir nedaudz nodzeltējis, ar zilu tinti rakstītais teksts drusku sabrūnējis, bet citādi viss ir skaidri salasāms un aplūkojams. Vēl tikai pirms trīsdesmit gadiem uzņemtas un uz papīra kopētas krāsu fotogrāfijas jau tagad bieži vien izskatās diezgan bēdīgi, un par to, kā un vai vispār pēc gadiem 30 kaut kā izskatīsies mūsu uzņemtie digitālie attēli, nevar būt nekādas pārliecības.

Saprotams, šāda veida argumentiem drīzāk vajadzētu nodarbināt muzeju darbinieku un arhivāru prātus. Tagad varat man, protams, neticēt, bet arī mani, nopērkot to blociņu un kaut kur parkā šo to mēģinot uzzīmēt, īpaši neuztrauca manā mobilajā tālrunī fotografēto attēlu īsais mūžs, un gara acīm es necentos savu necilo veikumu ieraudzīt kādā nākotnes muzeja vitrīnā. Uz zīmējuma tapšanas laiku mani aizrāva pati darbošanās, mēģinājumi atsaukt atmiņā kaut kādus skolas laikā apgūtus trikus un allaž nebūt ne vienkāršā izvēle, cenšoties no acīm redzamā nošķirt visu “lieko” un izraudzīties tikai to, kam būtu jāpaliek uz papīra lapas. Šādi darbojoties, atcerējos, ka reiz mākslas skolas laikā, kādu vasaru, kad bija jāpaveic obligātie vasaras darbi brīvā dabā, zīmēšanas un gleznošanas skicēm mērķtiecīgi centos izraudzīties ainas un vietas, kurās šķietami “nekā nav”, – aizaugušas grāvmalas, krūmu pudurus, skatu pa virtuves logu. Paša izgudrotais uzdevums izrādījās vēl interesantāks un sarežģītāks par “glezniecisku” vai “interesantu” vietu meklēšanu un iemūžināšanu – vajadzēja rūpīgāk ielūkoties un interesantumu it visur atrast pašam, līdzīgi kā tos koku zaru mudžekļos apslēptos pionieru siluetus bērnības laika bērnu žurnālos publicētajos atjautības uzdevumos.

Pārdesmit gadus pēc skolas beigšanas es saņēmu dīvainu Ziemassvētku dāvanu. Iztinis to no papīra, labu brīdi pavadīju pilnīgā neizpratnē. Tā bija ierāmēta neliela izmēra ainaviņa, kuru es labi pazinu. Pareizāk sakot, es nekļūdīgi pazinu nevis pašu ainavu, ar to saprotot gleznojumu, bet gan atainoto vietu. Tas nepārprotami bija skats pa manu vecāku Siguldas dzīvokļa virtuves logu. Pirmā doma bija pavisam absurda – man bija aizdomas, ka pie vecākiem bijis ielavījies vai kā nebūt citādi iekļuvis kāds man nezināms entuziasts. Taču izrādījās, ka bildītes autors esmu bijis es pats, tā daudzus gadus glabājusies kaut kur skolas plauktos, visbeidzot atrasta un nonākusi atpakaļ pie manis. Jocīgi, bet vēl arvien, uz to paskatoties un saskaroties ar izbalojušās guaša krāsās sakaltušo 20 gadu seno pagātni, mani pārņem šaubu un neticības sajūta. Līdzīgs noilgums agri vai vēlu pārņem arī ceļojumu pierakstus un piezīmes, taču sajūta, ka šādos ar roku rakstītos vai skicētos iespaidos no attiecīgā acumirkļa ir iemūžināts nedaudz vairāk nekā vienkāršā fotogrāfiskā momentuzņēmumā, ir līdzīga. Man tam nav nekādu pierādījumu, taču ienāca prātā, ka šis “vairāk” varētu būt tieši proporcionāls laikam, kas pavadīts rakstot vai zīmējot. Tā gan varētu būt arī vēl viena kvantu fizikas un dažādos citos kontekstos pieminētā “novērotāja efekta” izpausme, proti, ideja, ka pat visniecīgākās izmaiņas pašā novērošanas darbībā gūst atainojumu novērojuma rezultātā, un līdz ar to šajā rezultātā jeb zīmējumā no paša vērotāja ir drusku vairāk nekā tikai roku veiklības radīta realitātes reprodukcija. “Vai tehnoloģiskie jaunievedumi kaut kā būtiski uzlabo mūsu novērošanas spējas vai vienkārši ir radīti informācijas vākšanai?” vaicā Kenfīlds. “Jo informācijas vākšana nav tas pats, kas vērošana. Labs piemērs ir salīdzinājums starp digitāla fotouzņēmuma izdarīšanu un skicēšanu. Ikviens mākslinieks jums pateiks, ka zīmēšanas pamatā visupirms ir uztrenēta redze un spēja pamanīt – divas prasmes, kas ir būtiskas arī dabas pētniekiem.” Atmetot idejas par to, ka zīmēšanai varētu būt arī audzinoša (skolas mācību programmas), terapeitiska (psihiatrijas vēsture) vai sabiedriska (dažādi zīmēšanas un gleznošanas pulciņi muzeju paspārnē) nozīme, vēl, protams, jāpiebilst, ka ar roku rakstītas piezīmes un bildītes vienkārši mēdz būt skaistas, pat ja nav izcilas, un turpina acij tīkamā veidā atgādināt, ka pasaule vēl nebūt nav līdz galam novērota, kur nu vēl saprasta.