Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Cilvēka plankums
Foto: Uldis Tīrons
Māksla

Ar mākslinieci Irinu Petrakovu sarunājas Uldis Tīrons

Cilvēka plankums

Grafika – galvenokārt automātiskais zīmējums – nav Irinas Petrakovas vienīgā metode, toties mīļākā gan. Māksliniecei ir savs atpazīstams stils: monohromi darbi ar noslieci uz abstraktu valodu, kurā dominē nejaušība – akvareliski bezveidīga plankuma nejaušība, no zīmuļa svītrinājuma līdzīgi Roršaha traipa fragmentam vīdoša tēla nejaušība. Grafika top no niansēm, allaž drūmām un nemierīgām. Viss, ko Petrakova dara, – sākot ar tēlniecību un beidzot ar performanci – ir refleksija par aktuālām tēmām, taču tā izfiltrēta caur viņas pagātni, personisko atmiņu.

Irina ir sibīriete, no vecticībnieku ģimenes. Mākslas centrā Красный viņa veidojusi lielu ritiem, rituāliem, reliģijai un sektām veltītu projektu “Izskaidrojiet to nezinātājiem”. Svarīgākais šī darba elements bija video – saruna par reliģiju ar Irinas vecmāmiņu Jehovas liecinieci, izbijušu vecticībnieci. Ar ģimenes atmiņām skaidrojams arī darbs ar izšuvumiem vai tautisko koka rotaļlietu tēma.

Turklāt Petrakova, kam tautiskās reliģijas un htonisma tēmas ir konceptuāli kamertoņi, uz tām neraugās no salti pētnieciska skatpunkta, taču arī fanātiskas adeptes pozīciju viņai nav iespējams piedēvēt. Petrakova ir māksliniece trikstere, un tikai triksteres nostāja, kurā sajaucas atsvešināšana un atsvešināšanās, ļāvusi viņai parakstīt “Pirmo krievu htonisma manifestu” (autors – Mihails Kļimins).

Triksterisms ir pozīcija, kurā visa pamats ir detaļas – dzīvesveids, sociālās saiknes. Mākslas valodas retorika ir tikai viena no mākslas trikstera šķautnēm. Protams, šis triksterisms iespējams tāpēc, ka Petrakova ir guvusi bagātīgu pieredzi, strādājot dažādās ar laikmetīgo mākslu saistītās institūcijās. Viņai piemīt talants ap sevi veidot mākslas vidi, kurā sastopas dažādu kopienu pārstāvji. Tā, iespējams, ir atslēdziņa, kas palīdz saprast, kādā veidā dziļi personiska māksla iemanto ārkārtīgi plašu popularitāti dažādu cilvēku vidē.

Petrakova ir Mūsdienu mākslas problēmu institūta (IPSI) un Bāzes absolvente1, un viņas darbiem piemīt arī Bāzei raksturīgā politizācija. Tomēr pat politizācija, piemēram, darbā “Bums” – atomsēni attēlojošā papīra skulptūrā, kas bija aplūkojama izstādē “Mūžam dzīvais līķis” (mākslas centrs Винзавод, 2014. gads), – pastāv līdzās personiskajam, biogrāfiskajam: Irinas tēvs būvēja atomelektrostacijas, tādējādi aizsākusies viņai būtiskā trausluma, pastāvīgi draudošas katastrofas tēma (nav svarīgi, vai katastrofa ir personiska, tehnogēna vai militāra).

Trauslumu uzsver materiāla izvēle – gan tēlniecībā, gan grafikā. Nereti viņas zīmējumi un akvareļi tapuši uz izplēstām lapām ar nelīdzenām malām. Nejaušiem, pa pusei neapzinātiem uzmetumiem, ķiņķēziņu kricelēšanai izmantotie bloknoti Petrakovai ir tikpat nozīmīgi kā darbi, kuriem viņa izstrādā skices, daudzējādi atkārtojot to vizuālo materiālu. Viņa pastāvīgi strādā ar tādām tēmām kā ķermeniskums, māņticība, jebkādi realitātes aspekti, kuri šo realitāti falsificē. Taču Petrakovas izraudzītais skatpunkts paliek nemainīgs – tā ir viņa pati, viņas zemapziņa, viņas atmiņas. Kaut kādā ziņā tā ir radikāla pozīcija, kas prasa drosmi: šeit tomēr skatītājs sastopas ar psihisku ekshibicionismu.

Valodas laikmetīguma, aktualitātes un tautiskās, mistiskās orientācijas pretruna atrisinās tādējādi, ka htonisms Petrakovas izpratnē ir viņas personības, viņas individuālās atmiņas un darbu īpatnība, taču reizē tas piemīt arī pašai realitātei. Viņas jaunrade nāk no zemapziņas, taču šajā zemapziņā daudzos citos gadījumos ir saglabājies arī to pašu htonisko arhetipu spiedogs, kuri izpaudušies tautas maģijā, zintniecībā, buramvārdos, svēto vientiešu fenomenā – visās tajās pagātnes dīvainībās, kuru mantiniece ir Petrakova. Viņa vienkārši pieļauj šo prakšu mutāciju, transformācijas iespēju.

Šai ziņā Irina ir mantiniece arī Jozefam Boisam, kurš pat jautājumus par mākslas robežām aplūkoja pašrefleksijā. Tāpat kā Boiss, Petrakova izmanto dažādus medijus. Viņa pārmanto un attīsta arī Boisa grafikas un glezniecības formālos risinājumus. Tēlainība viņas darbos neaprobežojas ar automātisko zīmējumu dadaisma un sirreālistu garā; figurālajos darbos pieslēdzas jebkāda vizualitāte – no “Trim grācijām” un Rūbensa līdz mīmiem un nejaušām bildītēm no interneta. Taču jebkurš tēls tiek traktēts kā perversija – pārsteidzoša, biedējoša un valdzinoša.

Var runāt par to, kā sajaucas sajūsma un šaušalas, šoks, ko Kants nodēvēja par “cildenu” un pretstatīja “daiļajam”. Tā var aprakstīt atsevišķus Čekrigina, Kokto, Spero darbus, Kroulija izrīcības, Gojas “Los caprichos”. Petrakovas darbi nav hierātiski un politiski angažēti, taču tiem raksturīga aktuālā drūma, jūtelībai sveša jutekliskuma valoda: kompozīcijas nenoteiktība, līniju un plankumu, starp kuriem nav skaidras atšķirības, destrukturētība, tēlainība uz abstrakcijas robežas, ritma neesamība – tumsas mūžīgā statika, un šī tumsa nāk gan no viņas pašas, gan arī no apkārtējās realitātes.

Dmitrijs Jančoglo


Rīgas Laiks:
Es skatos, ka jūs visu laiku zīmējat vienu un to pašu.

Irina Petrakova: Jā, man vairāku gadu laikā ir bijušas dažādas sērijas ar šo plankumu, kurš dažādās tehnikās vienādi vai otrādi izlien ārā. Vispār es pati sev, taisnību sakot, šo praksi raksturoju kā mēģinājumu atradināties pareizi zīmēt. Tā pat nav Stroganova skola – es studēju Novosibirskā. Kad tev klasiskā augstskolā uzliek kluso dabu, uzliek plikni, tev jāzīmē pareizi. Nu, jūs saprotat, kas klasiskajā skolā ir pareizi. Ja tu zīmē nepareizi, tev liek divniekus, tu nenokārto sesijas.

RL: Bet kāpēc vajag...

Petrakova: ...atradināties?

RL: Jā.

Petrakova: Ziniet, tas ir tāds kā iekšējs darbs, iekšēja cīņa, jo, kad man gribas kaut ko uzzīmēt – cilvēku, objektu –, es sāku to darīt šķietami pareizi. Mēs ar draugiem, piemēram, dažreiz vienkārši sanākam kopā un zīmējam modeli. Un es pirmām kārtām cenšos pareizi uzzīmēt cilvēku. Bet pēc tam, kad tu jau esi sācis mazlietiņ no tā atbrīvoties, tu vairs nedomā par to, kas ir pareizi. Tas jau ir tāds iekšējs dzinulis. Tu būtībā zīmē tā, kā būtu uzzīmējis tu. Lūk, šajā brīdī vajag to pareizo zīmēšanu sev izdīdīt ārā.

RL: “Pareizi” – tas pirmām kārtām nozīmē līdzīgi?

Petrakova: Jā. Reālistisks attēls. Es domāju tieši aiziešanu no reālistiska attēla pie kaut kā tāda kā, piemēram, šis plankums. Vispār tas droši vien ļoti atgādina tēlniecības paņēmienu – kad no vesela akmens tiek atņemts liekais.

RL: Piemēram, jūs esat uzzīmējusi cilvēku, nosacīti runājot, pareizi.

Petrakova: Reālistiski.

RL: Jā. Un izrādās, ka tas nav tas, ko jūs vēlaties zīmēt, un šo pašu cilvēku jūs zīmējat citādi.

Petrakova: Jā.

RL: Vai viņš ir līdzīgs citiem cilvēkiem?

Petrakova: Ir. Bet tas drīzāk ir...

RL: Vai jūs šādi zīmējat tikai viņu vai arī mani zīmētu tāpat?

Petrakova: Es vispār daudz strādāju ar ķermeni. Dažkārt šis ķermenis jau ir tik ļoti antropomorfs, ka šķietami izirst. Atpazīšanas šajā nozīmē nav.

RL: Bet kas ir?

Petrakova: Pārdzīvojums, šī ķermeņa izjušana.

RL: Bet dažādi cilvēki izraisa dažādas emocijas, tāpēc viņi var arī nebūt cits citam līdzīgi.

Petrakova: Protams.

RL: Ja mēs vispār izmantojam atdarināšanas jēdzienu – vai jūs atdarināt nevis realitāti, bet savas izjūtas?

Petrakova: Es jums parādīšu, ko es pašlaik daru. Daļēji esmu nonākusi līdz tādai automātiskai, sirreālistiskai praksei. Lūk, tas arī ir radies no šī plankuma, no nedomāšanas brīža.

RL: Bet jūs taču necitējat sirreālistus.

Petrakova: Nē, es tikai tehniski izmantoju viņu praksi.

RL: Ja par to padomā, tad iznāk, ka jūs nezināt, ko zīmējat.

Petrakova: Kaut kādā ziņā jā. Ja jums tas ir interesanti – mēs ar draugiem 2016. gadā uzrakstījām pirmo krievu htonisma manifestu.

RL: Vai krievu htonisms ir citāds nekā latviešu vai indiešu htonisms?

Petrakova: (Smejas.) Domāju, ka ir gan.

RL: Jūsu zīmējumos bieži sastopama tāda prāva dāma...

Petrakova: Jā. Tas man ir tāds cilvēka, pat vispār cilvēces tēls, jo tajā nav nekā dzimtes nozīmē izteikta. Es viņu par dāmu gluži nenosauktu, drīzāk tas vienkārši ir tāds abstrakts cilvēka, sairstošas, kaut kādā ziņā neglītas cilvēces tēls. Man tas vienalga šķiet skaisti, taču neglīti tajā ziņā, ka tas jau zaudē cilvēcisku veidolu. Lielā sieviete – tas droši vien arī ir kaut kas htonisks.

RL: Ko jūs apzīmējat ar vārdu “htonisks”?

Petrakova: Ziniet, man ir laba paziņa, dzejniece no Pēterburgas, Inga Šepeļova. Mēs ar viņu rīkojam tādus automātiskās rakstības seansus. Viņa raksta, es zīmēju. Mēs nenospraužam nekādas noteiktas tēmas. Viss, kas mūs apvieno, ir šī istaba – mēs to darām šeit –, un bieži seansa beigās viņa lasa savus tekstus un es rādu, ko esmu uzzīmējusi. Mēs saprotam, ka kaut kādā dīvainā veidā notiek sakrustošanās. Šis ir stāsts tieši par darbu ar plankumu. Tas ir automātisms.

RL: Ziniet, Čehovam ir formulējums, ka cilvēkā visam jābūt skaistam.

Petrakova: Jā, esmu ar šo formulējumu pazīstama. Vēl jo vairāk, es tam pilnībā piekrītu.

RL: Kā jums šķiet, vai tas, ko jūs darāt, ir skaisti?

Petrakova: Jums ir bail? Es nesaprotu.

RL: Nē, man jūsu zīmējumu dēļ nav bail. Man ir savi plankumi.

Petrakova: Tak visiem ir. Kaut kādā ziņā mākslu var aplūkot kā tādu mākslas terapijas štelli, taču man ir interesanti, ka šitie plankumi nav tikai manējie, bet mūsu visu plankumi. Katram cilvēkam tie ir, jūs pareizi pateicāt. Ir tumšās vietas.

RL: Es jau to neteicu, jūs pati pieminējāt vārdu “bail”. Var teikt arī “šausmas”.

Petrakova: Es diezgan bieži no cilvēkiem dzirdu, ka bail. Kad viņi skatās uz Gojas darbiem, viņiem smiekli nāk, vai? Dīvaini.

RL: Vai var sacīt, ka jūsu zīmējumi ir radušies, jums saskaroties ar zemapziņu jeb neapzināto?

Petrakova: Protams. Tieši ar to jau ir interesanta automātiskās zīmēšanas prakse.

RL: Tad jautājums par baiso vai šausmīgo. Kāpēc cilvēkiem šķiet, ka, ja reiz zemapziņa, tad tai jābūt šausmīgai?

Petrakova: Šis, starp citu, ir ģeniāls jautājums. Es nezinu. Man liekas, tieši tāpēc, ka cilvēki nezina, kas tur ir. Tāpēc arī uznāk šausmas.

RL: Nu, tas ir, mēs baidāmies no nezināmā?

Petrakova: Jā.

RL: Jo, prātīgi padomājot, ja šis plankums vispār ir šausmīgs, tad tikai tāpēc, ka tas ir bezveidīgs. Tas ir zaudējis veidolu. Vai vēl nav ieguvis.

Petrakova: Vēl nav ieguvis!

RL: Un par bezveidīgumu mēs neapšaubāmi domājam kā par haosu. Pat mūsu kultūratsauces – tumsa, haoss, pirmatnīgais...

Petrakova: Neidentificēts kaut kas.

RL: Jā, neizzinātais. Ja dabā, tad katrā ziņā kaut kādas kataklizmas. Taču īstenībā, ja atcerēsimies Dostojevski, var sacīt, ka visbaisākais sēž tepat šajā kaktā. Un nevis kaut kur...

Petrakova: Cilvēkā.

RL: Tieši tā.

Petrakova: Nu, es laikam nepiekritīšu Dostojevskim, man šķiet, ka tas nav kaut kas ārējs. Tā ir tāda pārnese – sevis izdalīšana ārā. Manuprāt, viss šādā vai tādā veidā atrodas cilvēkā. Viņā ir dualitāte – gan skaistais, gan baisais vienlaikus. Šis briesmīgais plankums taču ir vēl arī skaists! Tam formāli it kā piemīt visi kaut kā šausmīga kritēriji, taču reizē tas nav šausmīgs. Šausmīgs var būt cilvēks, kurš uz to paskatīsies un teiks: “Wow, cik skaisti!” Šis cilvēks pats būs šausmīgs, viņš būs daudz baisāks.

RL: Es nesapratu, kāpēc viņš būs baisāks?

Petrakova: Nu, nezinu, tāpēc, ka cilvēka daba...

RL: Šī te jums gan ir specifiska grāmata.

Petrakova: Jā, es ļoti daudz studēju šādu literatūru.

RL: Brīnišķīgi, tā ir tikko iznākusi?

Petrakova: Jā, tā ir Olga Hristoforova, interesanta pētniece. Te vispār ir viens svarīgs moments – būtu loģiski pajautāt, kāpēc tas mani interesē. Un es, taisnību sakot, līdz kaut kādam brīdim pati nesapratu, kāpēc tas man ir interesanti, tas bija intuitīvi. Taču sagadījās tā, ka es ļoti ilgu laiku nebiju tikusies ar savu vecmāmiņu. Viņa dzīvoja Kazahstānā. Un pēc vecāku nāves es sapratu, ka vecmāmiņa ir ļoti veca, vajag kaut kā savest kārtībā komunikāciju. Es aizbraucu pie viņas uz Kazahstānu un uzzināju ļoti daudz interesanta par sevi, par savu ģimeni. Uzdevu viņai vienkāršu jautājumu: kāpēc viņa galu galā nonāca Kazahstānā? Mēs visi esam zilām acīm, gaišiem matiem, skaidri redzams, ka neesam kazahi. Izrādījās, mani senči ir bijuši vecticībnieki. Tas bijis trešais pārceļošanas vilnis – mūrnieki, kas dzīvoja Altajā. Vārdu sakot, viņa kaut kā bija nonākusi Kazahstānā, un viņa man saka: “Kā, vai tad tu nezināji?” Es saku: “Nezināju.” Un es sāku rakt ārā šo savu senču vecticībnieku fotogrāfijas. Kur viņi bija dzīvojuši, kā dzīvojuši. Ļoti daudz kas par sevi kļuva saprotams. Piemēram, esmu daudz nodarbojusies ar izšūšanu – kaut arī man vienmēr licies, ka absolūti neesmu spējīga koncentrēties, ilgi sēdēt un kaut ko darīt. Es vienkārši sevi nepazinu. Te ieraudzīju savas vecvecmammas izšūtos galdautus un sapratu, ka arī tas acīmredzot var būt iedzimts – mīlestība uz smalko motoriku, izšūšanu. Viņas visas bija nodarbojušās ar kaut kādiem rokdarbiem – izšuvušas, šuvušas sev kleitas –, tas viss ir ļoti daiļi.

Tagad Maskavā, Ritz-Carlton, ir atvērta jauna izstāžu telpa Keep Moscow. Es tur rādu darbu, kurā šādi izšuvumi ir uz zārka segām. Vēl esmu taisījusi projektu par sektām. Vispār šī mana simtgadīgā vecmāmiņa jau 20 gadus ir Jehovas lieciniekos. Un man bija ļoti interesanti – kā, kāpēc, kam tas viss vajadzīgs? Skaidrs, ka viņa dzīvo viena. Un viņa man teica, ka tie esot patiesības meklējumi, Dieva meklējumi. Es saku: “Bet tu taču esi vecticībniece! Kā tā var būt?” Savādi. Es uztaisīju par viņu filmu. Skaidrs, ka apziņa viņai tagad jau ir kā sektantei, un ar viņu reizēm ir ļoti grūti – viņa to vien redz. Taču palaikam viņai pasprūk mirklis, kad viņa sāk paskaidrot, ka centusies šādā veidā pētīt pasauli, pētīt Dievu, atrast sevi. Tieši Viņu studējot, apmeklējot...

Bez nosaukuma, 2017

RL: Kādā veidā var pētīt Dievu?

Petrakova: Pētot Bībeli. Vismaz tā viņa man stāstīja: “Es pūlējos saprast, kā tad tā – re, te ir visa pasaule, bet kur tajā ir Dievs?” Viņa gājusi pareizticīgo baznīcā, vēl kaut kur un tad acīmredzot atbildi uz savu jautājumu atradusi tieši šajā baznīcā.

RL: Interesanti. Varbūt arī tas ir kaut kas htonisks?

Petrakova: Absolūti! Man gan tas kaut kādā ziņā uzdzen šermuļus, jo, no vienas puses, es saprotu, ka tā ir mana vecmāmiņa, mana vienīgā dzīvā radiniece, un man pret viņu ir jūtas, taču reizē es redzu, ka viņas apziņa – patiešām, tur galvā ir tik daudz visa kā... Iespējams, sākumā tas ir ļoti pareizs dzinulis – vienkārši saprast, kā iekārtota pasaule, kāpēc viņa ir šeit: tie eksistenciālie jautājumi, kurus cilvēks sev uzdod. Taču viņai galvā viss ir ļoti dīvaini sagriezies ačgārni. Tas ir pabaigi, bet forši.

RL: Un tomēr, ko jūs saucat par htonismu?

Petrakova: Nu, man patīk šī sadursme. Man htonisms ir iespēja ieraudzīt neizpausto, šitādu te htoņu. Ne tikai masu kultūrā, varbūt pat augstajā. Lūk, šī izpauduma sadursme ar neizpausto, šī robežšķirtne, starpa, lūzums – pat nezinu, kā lai nosauc.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2019 žurnāla

Līdzīga lasāmviela